Ar sapni par brīvu un tīru pasauli

Iznācis Melānijas Vanagas lieldarba pēdējais, septītais sējums

Smeldzīgi vijīga līgodziesma (Jāņa Sērmūkšļa apdare) 8.jūnija novakarē Rakstnieku savienības namā iedziedāja Melānijas Vanagas lieldarba "Dvēseļu pulcēšana" pabeigšanas svētkus. Pēdējās, septītās grāmatas ievadā autore raksta:

"... gaišā vasarā arī Baltijā sākās neprāta svelme. Vīta ziedi, zuda cilvēki. Milzis ar asiem nagiem grāba kopā sievietes un bērnus, vīrus un nespējniekus, tikko dzimušos un arī vēl nedzimušas dvēselītes, slānīja lopu vagonos un — prom uz aizzušanu, uz Veļupes krastu. Gan jau tur Veļu māte pati izšķiros, kuru dvēseli tūdaļ sūtīt pāri uz viņkrastu un kurai atvēlēt vēl kādu saules gadu.

Es iekritu pēdējās, kādēļ man palika arī iespēja vēl runāt no turienes, no Veļupes krasta.

Andrejs Eglītis gan kušina: "Nemodini mirušos. Vēl jau nav Pastarā!" Bet jāmodina mirušie, lai arī tie palīdz izdzīvot vēl dzīviem — "Briesmu gaigala kliedz."

Un es modinu mirušos...

Un arī dzīvos!"

Pašai Melānijai pēc sešpadsmit verdzības ziemām bija lemti vēl četrdesmit gadi dzimtenes saulē, no tiem tikai pēdējie septiņi — brīvā Latvijā. Viņas vīrs — "Daugavas Vēstneša" atbildīgais redaktors Aleksandrs Vanags tika nošauts jau 1942.gadā, dēls Alnis kopā ar māti savas bērnu dienas vadīja Sibīrijas vergu nometnē Tjuhtjetā, kur nomira daudzi latviešu bērni. "Nevienu tieši nenogalināja, cilvēki mira paši. Alnim lielā dzīve nāca pretī bez laika, jau bērna gados. Bērnība viņam palika dzimtenē pie 8.gada sliekšņa. Uz Sibīriju tā vairs līdzi neatnāca." Kad 1946.gada rudenī Tjuhtjetu sasniedz vēsts par bērnu evakuāciju uz Latviju, zēnam ir četrpadsmit gadu. Izšķiršanās ir grūta: "Mājupceļš Alni varēja aizvest tikai labākā dzīvē. Tas viņam varēja atdot brīvību un jaunību un man sirdsmieru par to. Te gadi aiziet garām nedzīvoti. Te viņam nav pat tagadnes. Un tomēr — kas viņam atvietos mani? Kas bērnam var aizvietot māti? Nekas. Ne dzimtene, ne vecāmāte. Neviens." Mājup brauc septiņi bērni, un grūta ir ne vien šķiršanās, bet arī pati iziešana no Tjuhtjetas posta bedres: "Dienā pirms bērnu aizbraukšanas latviešos valdīja neaprakstāms satraukums. Vidusistabā visos kaktos mazgāja pelēkus lanckarus, lāpīja, vārīja, dudinājās un pa vidam arī raudāja. Mums ar Alni nebija sava kakta, un mūsu lažiņa stāvēja pašā istabas vidū, kur raudāt nevarēja. Sēdēju uz tās un lāpīju Aļņa pelēko, izdilušo skolas blūzi, kas bija turējusi un arī lāpīta jau divus gadus. Lāpīju arī apakšbikses (nesenās virsbikses), par kurām vairs neatcerējos, kādas tās bija, kad sāku lāpīt. Vēl salāpīju divas zeķes — melnu un baltu — kādas par abiem vēl bija nēsājamas. Rudens apavu Alnim nebija nekādu. Bija tikai pimi, kas rudens dubļos vēl par agru. Ceļa apavus uzreiz nopirkt arī nekur nevarēja. Nolāpītās zeķes būs vismaz pa salnu no rīta ko uzvilkt. Tak ne pavisam kaila kāja."

Beidzot arodskolu, Alnis no māmuļas saņēma biezu grāmatu ar 200 stāstiem, 192 bildēm un neizsakāmi daudziem no sirds teiktiem vārdiem, kas bija rakstīta no 1949.gada 11.maija līdz 1950.gada 2.maijam. Šo grāmatu Melānija Vanaga lika ceļasomā dēlam, kas vardarbīgi bija izrauts no savas mājas un ģimenes.

Vēlāk šai grāmatai piepulcējās daudzas citas, kopā veidojot sazarotu četru dzimtu hroniku uz visas latviešu tautas likteņgriežu fona. Šajās atmiņu grāmatās, ko pēc atgriešanās kolektivizētajā Latvijā rakstīja Dzeržinska kolhoza ganu sieva Melānija Vanaga, pirmais vērīgi ieskatījās dabas un dzīves pētnieks Guntis Eniņš. Dzejnieces Māras Zālītes vadītais Karoga apgāds uzdrošinājās ķerties pie šīs laikmeta epopejas izdošanas, un redaktore Vija Jugāne kļuva par rakstnieces uzticības personu lieldarba novešanā līdz lasītājiem.

Kad Latvija atguva neatkarību, Melānijai Vanagai ritēja 86.mūža gads. Ar sevi viņa iepazīstināja šādiem vārdiem: "Augusi krievu ķeizarvalstī. Mācījusies Latvijā. Mocījusies Sibīrijā. Gara stāvoklis — gaiši trauksmains. (..) Sapņoju par brīvu un tīru pasauli."

Šo rakstnieces sapni par brīvu un tīru pasauli grāmatas atvēršanas svētkos atgādināja dzejniece Anda Līce: "Kāpēc tas arvien vēl ir tikai sapnis, kāpēc pasaule vēl nav brīva un tīra? Tāpēc, ka labie darbi vēl nepārklāj pasauli. Tie ir tikai kā tādi puduri, atsevišķas saliņas. Jo daudzi cilvēki vēl nedara savu darbu ar tādu nodošanos, ar tādu misijas apziņu un atbildības sajūtu. Tāda absolūta pagātnes redze un dzirde, kāda piemita Melānijai Vanagai visiem nav dota. Bet viņa atstājusi iedrošinājumu — darīt ikvienam, cik katrs spēj. Lai labais pārklātu pasauli."

Māra Zālīte izteica vēlējumies, lai nebūtu neviena latvieša, kas nav šīs grāmatas izlasījis. Jo tās ir grāmatas, kuru lappuses pilnas ar sāpēm un žēlumu, pilnas mīlestības pret tuviniekiem, tautu un dzimteni. Pilnas dvēseles cildenuma, gara spēka un Tēvzemes mīlestības.

Dailes teātra aktrise Marina Janaus savulaik bija pirmā, kas radiofonā lasīja fragmentus no vēl topošās epopejas "Dvēseļu pulcēšana", un Melānija Vanaga bijusi pirmā autore, kas māksliniecei pateikusi paldies par sava darba nolasīšanu. Arī šajā sarīkojumā aktrise darīja dzīvas daudzas mīļuma un dziļu sāpju pilnas lappuses, jo, kā uzsvēra Vija Jugāne, skatījuma plašuma ziņā un cilvēciskas labestības ziņā nekas labāks par Sibīriju nav uzrakstīts.

Rīgas Latviešu biedrības kamerkorī "Austrums", kas ar savu dziedājumu lika atcerēties Melānijas Vanagas neaizmirstamos jaunības gadus Dziesmuvarā, dzied arī rakstnieces mazmeita Aija.

Un no Amatas, kur Melānija Vanaga sākusi skolas gaitas, ieradusies vesela delegācija, lai teiktu, kādus asnus te dzinusi viņas kaisīta dzimtenes mīlestības sēkla. Skolotāja Ingrīda Lāce stāsta par dvēseles stundām pie Vecdoļu svētakmens, kur iekalti izvesto un nomocīto vārdi, par dzimtenes mācību, kas sākas ar pirmo klasi: "Kopā lasām, ko rakstniece stāsta par mūsu Pērļupīti, katru tās līkumu, līdz pat Raudu kalnam. Dzīva kļūst katra zemes pēda. Un tā tas varētu būt visur Latvijā." Kā tas sasaucas ar Andas Līces vēlējumies — darīt ikvienam cik spējam, lai labie darbi pārklāj pasauli.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore