"Pavasarī šis kuplais krūms ir pilns ar krellēm. Tā ir pūpolvītola nokarus šķirne. Igauņu dendrologu biedrības dāvana."

"Šī klājeniskā ciedra nāk no Tālajiem Austrumiem. To man pirms kādiem 30 gadiem uzdāvināja Andris Zvirgzds. Teica, ka būšot pundurītis, bet auga un pletās, vajadzēja pārstādīt." Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Šajā pavasarī apritēs piecdesmit gadi kopš tās dienas, kad Aivars Lasis, ar izcilību pabeidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu, tika pieņemts te darbā — sākumā par laborantu, bet drīz vien par skolotāju. Tas bija pēckara laiks, daudzi ar mācībām bija aizkavējušies un uz tehnikumu atnāca jau kā pieauguši cilvēki. Aivars iemantoja autoritāti ar savu aizrautīgo nodošanos darbam un arī ar dziesmu. Kopā ar viņu vienmēr bija interesanti. Savu pirmo audzināmo klasi viņš izlaida dzīvē 1956.gadā. Vēl pēc dažiem gadiem tehnikumā tika atvērta Daiļdārzniecības nodaļa. Uz Bulduriem pēc pieredzes brauca no Igaunijas, Lietuvas, Moldāvijas un Ukrainas, no Maskavas un Ļeņingradas, jo tas bija kaut kas jauns visā toreizējā padomju valstī. Mācību programmu Aivars Lasis kopā ar kolēģiem un praktiķiem gadu no gada pilnveidoja. Šis darbs vainagojies ar visaptverošas dendroloģijas mācību grāmatas izstrādāšanu un maģistra grāda iegūšanu. Ar Bulduros iemantotu aizrautību un te iegūtu diplomu visās Latvijas malās strādā vairāk nekā tūkstoš daiļdārznieku. (Aivars Lasis precizē: notikuši 35 izlaidumi, un sagatavots 1141 daiļdārznieks.) Un viņi visi Aivaru Lasi sauc par savu Skolotāju. Kas bijuši viņa paša skolotāji?

Aivars Lasis uzskata, ka nav liela māksla iestādīt koku vai puķi — daiļdārzniekam jāprot skatīt dabu kopumā, jāredz, kā viņa lolojums jūtas savā vidē, kā tas iederas ainavā. Un par savu pirmo skolotāju viņš uzskata dabu un darbu:

— Es piedzimu ļoti skaistā vietā — Zantē. Un tas skaistums visvairāk atklājās agrajos ganu rītos: mežs, miglas vāli, rasa smilgu skarās. Vēlāk modās putni, sāka sisināt sienāži. Es nejutos vientuļš, kaut gan biju pavisam mazs. Kad tēvs nomira, man bija tikai četrarpus gadi. Mēs mātei palikām divi puikas un māsiņa. Un es — tas vecākais. Pēc divām vasarām sāku iet ganos pie svešiem ļaudīm.

Vēlāk nāca karš, Kurzemes cietoksnis un pēckara gadi, kad viņš bija palicis vienīgais pieaugušais puisis visā apkārtnē. Palīdzēdams mātei uzturēt ģimeni, tikai 1947.gadā pabeidza septiņgadīgo skolu. Tuvojās jau septiņpadsmitais gads, un tika lolots sapnis kļūt par mūziķi. Balss bija vingrināta jau ganu gaitās, skolā tika gan dziedāts, gan spēlēts. Ļoti patika arī zemi kopt, tomēr mūzika šķita vilinošāka. Varbūt svaru kausi būtu nosvērušies par labu tai, ja nenāktu ļoti cienītā skolotāja Roberta Kunkuļa padoms:

— Viņš uzklausīja mani un sacīja: "Tas ir labi, ka tev patīk mūzika un dziedāšana. Lai nu tas būtu uz visu mūžu! Bet tikai vaļas brīžiem, priekam. Ne kā tavs darbs. Mūziķa profesija ir ļoti grūta, un tu vēl nezini, vai tev pietiks tam talanta." Es paklausīju skolotāja padomam un iestājos Bulduru dārzkopības tehnikumā. Un ne mirkli to neesmu nožēlojis. Esmu audzis līdzi savai skolai, kas tagad ir Bulduru dārzkopības vidusskola, un mūzika arī nekur nav pazudusi. Kamēr pats mācījos, sarīkojumos bieži spēlēju klarneti un akordeonu, dziedāju skolēnu ansamblī. Kad kļuvu par skolotāju, tieši dziesma un mūzika man palīdzēja saliedēt audzēkņus, darīt interesantākas mūsu mācību ekskursijas un skolas sadzīvi. Un nu jau 27 gadus dziedu vīru ansamblī "Arājs", ar kuru esmu piedalījies vairāk nekā 500 koncertos visās Latvijas malās un arī ārvalstīs.

Man vienmēr bijuši apkārt ļoti interesanti cilvēki. Kad mācījos tehnikumā, mums bija garas mācību prakses. Pa četriem mēnešiem. Mēs, četri puiši, braucām praksē uz Kazdangu, kur strādāja Jānis Mežsēta. Viņš bija dzimis dabas pētnieks. Apveltīts ar asu, vērīgu zinātnieka prātu un ar romantiķa sirdi krūtīs. Cilvēks, kas dzīvo pilnīgā saskaņā ar dabu. Svētdienās mēs stundām ilgi staigājām pa parku, nevarējām vien visu izrunāt. Daudz man devuši mūsu skolas skolotāji un vēlākie darba biedri, kā Bulduru tehnikuma iecerētājs un veidotājs, izcilais dārzkopības popularizētājs Pēteris Dindonis, kā dārznieks Pēteris Tambergs, kurš gan diemžēl aizgāja Aizsaulē, nepiedzīvojis sešdesmito dzimšanas dienu, kā mūsu augļkopības patriarhs Jānis Kārkliņš un daudzi citi. Aizrautīgs dārzu un ainavu veidošanas entuziasts bija mans skolotājs Vilis Vilsons. Viņš mēdza salīdzināt: ja arhitektūru sauc par sastingušu mūziku, tad dārzu arhitektūra ir dzīva, daudzbalsīga dabas mūzika. Skolotāja mudināts, arī es aizvien vairāk nonācu šīs mūzikas varā.

Divas lietas, kas Aivaram Lasim vienmēr pa rokai, ir dārza nazis un fotoaparāts. Draugi stāsta, ka viņš pat savā kāzu dienā no uzvalka kabatas mierīgi izvilcis līko dārznieka nazi, lai iestādītu un apgrieztu jaunajam pārim dāvināto plūmīti. Bet, pateicoties vienmēr klātesošajam fotoaparātam, skolotājs Lasis mācību vielu var ilustrēt ar visdažādāko augu attēliem gan pavasara plaukumā, gan pilnos ziedos un rudens krāsainībā. Uz fotografēšanu viņš skubina arī savus audzēkņus, allaž atgādinādams, ka dabā ik uz soļa negaidīti var ieraudzīt kaut ko neatkārtojamu. Topošie daiļdārznieki un arī kolēģi apgalvo, ka dendroloģijas mācīšanā skolotājs Lasis sasniedzis patiesi virtuozus augstumus. Viņa sastādītā mācību programma ietver ap 500 populārāko augu sugu. Grāmatu papildina tabulas, kurās ikvienam augam uzrādītas vairāk nekā simt raksturīgo iezīmju, kas atspoguļo visas auga morfoloģiskās, ekoloģiskās un dekoratīvās īpašības. Vēl labāk uztveramu ik augu dara bagātais ilustratīvais materiāls. Aivara Laša diapozitīvu bibliotēkā ir tūkstošiem attēlu, un vēl jau nāk klāt — fotoaparāts arvien vēl pa rokai.

Tajā atvasaras dienā, kad ciemojāmies Bulduros, Aivars Lasis labprāt izrādīja skolu, kur sporta zālē notika Baltijas valstu tehnikumu audzēkņu basketbola sacensības, bet aktu zālē varēja aplūkot floristikas izstādi. Ar lepnumu viņš stāstīja par to, kā veidojies neparastais reljefs pie skolas nama: "Arhitekti bija paredzējuši celt atbalsta mūri, taču tas nekādi nebūtu iederējies ainavā. Panācām, ka atļāva veidot šo zemes valni, kas labi sadzīvo ar apkārtējo dabu." Topošo dārznieku dabas izjūtu veido arī skolas parks, kur skolotājam atkal savs stāsts par katru koku, katru krūmu.

Bulduru skolas labo slavu veidojušas daudzas izcilas personības, kas ar to saistījušas savu darba mūžu. Nu jau piecdesmit gadus — arī Aivars Lasis. Amati bijuši visdažādākie: jau minētais laborants, mācību pārzinis un direktors, bet pāri visam — Skolotājs. Tāds, kas māca ne tikai dārzu stādīt, bet arī dvēseli kopt un dzīvi dzīvot. Jo pats vienmēr dzīvojis pāri ikdienai, šimbrīdim: lielā mērā tieši ar viņa administratora un diplomāta izveicību tehnikums uzcēla jauno mācību korpusu un moderno sporta zāli, izveidoja siltumnīcu saimniecību un apguva Salienas polderi, iedibināja kontaktus ar Lietuvas un Igaunijas tehnikumiem. Pats neklātienē pabeidza toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Mežkopības fakultāti, kļūdams par diplomētu mežkopības inženieri.

Turpinot Jāņa Mežsētas, Pētera Dindoņa un citu savu izcilo priekšgājēju tradīcijas, Aivars Lasis par skolotāja sūtību uzskata visas sabiedrības audzināšanu un izglītošanu. Atsaucoties uz daudzajām vēstulēm, kas nepārtraukti pienāk Bulduros, skolā regulāri tiek rīkoti apstādījumu ierīkošanas un kopšanas kursi, pedagogi sniedz interesentiem praktiskus padomus, gatavo publikācijas par visdažādākajiem daiļdārzniecības jautājumiem. Aivars Lasis sarakstījis vai bijis līdzautors septiņām grāmatām un presē publicējis ap četrdesmit rakstu. Viņa vadībā tika veidota Aglonas bazilikas ainava, kad ciemos gaidījām pāvestu Jāni Pāvilu II. Dobelē pēc viņa projekta izveidots Pētera Upīša kolekcijas ceriņu dārzs, gandrīz visos lauku tehnikumos notikusi parku rekonstrukcija. Paša Aivara sirdij vistuvākā tēma ir vienģimenes māju un lauku sētu ainavas veidošana. Nu jau daudzus gadus viņš regulāri lasa lekcijas un sniedz praktiskas konsultācijas rajonu centros un zemnieku saimniecībās, kā ikgadējā konkursa žūrijas komisijas loceklis piedalās lauku sētu un daiļdārzu sakoptības vērtēšanā. Šīs tiešās tikšanās un sarunas ar pašiem dārzu un ainavu veidotājiem viņš uzskata par pilnīgi nepieciešamām:

— Avīzēs bieži redz sludinājumus, kur tiek piedāvāti gatavi dārzu projekti. Tādam projektam ir tikai papīra vērtība! Ja pats saimnieks nesapratīs lietas būtību, neapzināsies savas darbības mērķi, viņam nekas neiznāks. Nav jau svarīgākais iestādīt kādu koku vai puķi, bet gan redzēt, kāda būs to savstarpējā saskaņa, kā tie iekļausies dabā. Un kā katrs iestādītais augs jutīsies — šodien, rīt un pēc daudziem gadiem. Lai neiznāk tā, kā bija kādā lauku sētā Lēdmanē: trīsdesmitajos gados uzcelta māja — kādu trīsdesmit metru attālumā no kūts. Un tajā starpā iestādīti četri ozoliņi un sešas liepiņas. Bet koki aug, un tagad ozoli ar saknēm iet iekšā kūtī un liepu zari spiež māju pie zemes. Te nu labi tas, ka māja nekāda lepnā nav un saimnieki jau noskatījuši vietu jaunai, bet dažreiz jāupurē arī skaisti koki.

70.dzimšanas dienā 2000.gada 24.novembrī jubilāru sveic skatuves mākslinieki Elza Radziņa un Oļģerts Šalkonis. "Senā daina, kļūsti spīva!" — Elza Radziņa atgādina savam laikam dumpīgo koncertprogrammu, ar kuru viņa kopā ar "Arāja" vīriem astoņdesmitajos gados krustu šķērsu apbraukāja Latviju		Kopā ar Pētera Dindoņa mazmeitu prof.Lieni Dindoni. "Viņa piedzima Amerikā, bet jau kopš pašiem Atmodas sākumiem uztur visciešākos kontaktus ar Latviju. Liene lasa veterinārijas lekciju kursu mūsu Lauksaimniecības universitātē un pašlaik rūpējas par mazo dzīvnieku patversmes atvēršanu Rīgā."

Kādi koki tad piederas kārtīgai lauku sētai? — Pēc Aivara Laša domām, ceļa galā, pie vārtiem, arī pie pirts un kūts būtu jāaug kādam pīlādzim. Tuvāk pie mājas vajadzētu stādīt dievkociņu. Pirts nav domājama arī bez kādas liepas, tikai ne tuvāk kā piecu sešu soļu attālumā. Latvijā labi jūtas dažādas liepu sugas. Ja iestādīsim parasto, platlapu, Holandes un varbūt vēl kādu liepu, liepziedi smaržos un bites varēs medot veselu mēnesi. Tējai gan vislabākie esot mūsu parastās liepas ziedi. Lauku sētā sava vieta katrā ziņā jāierāda arī ozolam, turpretim mazdārziņā no lielajiem kokiem vajadzētu atturēties.

Kā publicists Ēriks Hānbergs trāpīgi sacīja Aivara Laša 70 gadu jubilejā, līdzās stabilajai vārdkopai "Breša zemnieki" pastāv tikpat stabils jēdziens — "Laša dārzi". Tādus iekopuši gan tēva mājas atguvušie jaunsaimnieki, gan daudzi sabiedrībā pazīstami kultūras cilvēki. Aivars Lasis nevienā sētā, nevienā dārzā neiet ar savām pretenzijām, kritiku un norāšanu. Viņš parasti iesāk ar pielaidīgu uzmudinājumu: "Varbūt varētu labāk tā..." — un sarunas ved tā, lai cilvēks pats nonāktu pie pareizajiem secinājumiem. Un skolotājs patiesi priecājas par katru sakopto zemes stūrīti:

— Dārzus cenšas stādīt lielākoties tie, kas atguvuši savu senču zemi. Un aktīvākās ir sievietes. Ne vienmēr rocība ir tā galvenā. Kuldīgā es biju pie kādas jaunas ģimenītes, kam vienīgā bagātība — nepilnu gadu vecs bērniņš. Bet jaunie cilvēki bija čakli ķērušies pie darba, līdz ar saimniecību iekopdami arī dārzu un apkārtējo ainavu. Viņi grib, lai viņu bērni augtu skaistā vidē, un ar savām rokām paši to veido.

Es gribu savus gadus izdziedāt,

Kā jūra izdzied savu sāļo lāsi...

— "Arāja" vīri Aivaru Lasi dzimšanas dienā, protams, sveica ar dziesmu. Aivars pats jokojot saka, ka viņa ceļš vīru ansamblī vedis no tenoriem uz basiem un tagad apstājies pie baritoniem, ko varot saukt arī par maratoniem jebšu gargabalniekiem. Un pavisam nopietni atzīst, ka dziesma viņa mūžu darījusi krāsaināku un draugu plecs — likteņa pārbaudījumus vieglāk panesamus. Te viņš domā dzīvesbiedres Ilgas pāragro aiziešanu Mūžībā. Palikusi meita, kas izmācījusies par arhitekti, dēls, kas gājis tēva pēdās un pašlaik vada apstādījumu ierīkošanas un kopšanas firmu. Palicis kopīgi sāktais skolas vēstures apzināšanas darbs, kam līdz ar Bulduru dārzkopības tehnikuma 90.gadadienas tuvošanos būtu jāvainagojas ar skolas vēstures muzeja atvēršanu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore