Par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā

Balsojumā par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā es atturējos. Mani frakcijas biedri lielākoties balsoja par, tāpat kā vairākums Saeimas deputātu kopumā, tādējādi ļaujot pieņemt šos sabiedrībā asas diskusijas izraisījušos grozījumus. Taču uzreiz gribu teikt, ka mans “atturos” nebija tāpēc, ka šos grozījumus neatbalstīju principā.

Pirms diviem gadiem, stājoties šajā amatā, kā vienu no galvenajiem uzdevumiem sev izvirzīju Saeimas un sabiedrības dialoga veicināšanu. Un tieši šā dialoga neesamība bija iemesls manam “atturos” balsojumā par diskutablajiem grozījumiem. Neieslīgšu šeit pārdomās par to, cik humāni vai nehumāni ir vienādi vai otrādi nogalināt kaujamos lopus. Nenopietni man šķiet arī argumenti par tradicionālismu un netradicionālismu pašā kaušanas procesā. Galu galā šeit mums nav jāizdomā nekāds velosipēds – 25 no 27 Eiropas Savienības valstīm šāds kaušanas veids ir atļauts. Turklāt, ja šādi grūtajos ekonomiskajos apstākļos mēs varam palīdzēt mūsu lauksaimniecības uzņēmumiem, tad principā izmaiņas likumā pat būtu atbalstāmas. Bet...

Es principā nepiekrītu nevis procesam, bet procedūrai, respektīvi, tam, kā notika likuma grozījumu iesniegšana un pieņemšana. Jau sākotnēji, virzot uz Saeimu šos grozījumus, bija skaidrs, ka tie izraisīs principiālas diskusijas sabiedrībā un noteikti radīs zināmu polarizāciju starp tradicionālistiem un netradicionālistiem. Tāpēc pirms grozījumu pieņemšanas bija jāizskaidro visiem lēmuma pamatotība – cik un kādu labumu iegūs mūsu ražotāji, kādā veidā šis labums tiks saņemts, cik un kurās nozarēs mēs saglabāsim darba vietas. Un, galu galā, kāpēc 25 Eiropas Savienības valstīs minētais lopu kaušanas process tiek atļauts, nešauboties par tā mazāku humānismu attiecībā pret dzīvniekiem? Ir taču argumenti, ir veicami noteikti aprēķini, ir skaidrs ekonomiskais izdevīgums! Citiem vārdiem, procedūrai bija jānotiek atklāti, diskusijā jāspēkojas ar konkrētiem un racionāliem argumentiem, jāievēro izteiktie iebildumi un tikai tad jāpieņem lēmums.

Protams, šajā gadījumā nedaudz pārspīlēti bija publiski izskanējušie argumenti, ka lēmums parlamentā pieņemts viena konkrēta uzņēmuma interesēs. Tā tas nebūt nav, jo grozījumi skar visu liellopu un jēru gaļas pārstrādes nozari, taču – varu tikai atkārtot – process, kā notika grozījumu virzīšana no Zemkopības ministrijas uz Saeimu un to izskatīšana Saeimā, vismaz ārēji varēja radīt šādu iespaidu. Un tieši tas arī ir iepriekš minētais dialoga trūkums ar sabiedrību. Šie pēc būtības mūsu ražotāju atbalstošie grozījumi publiskajā telpā tika saņemti ar atklātu neizpratni un zināmā sabiedrības daļā pat ar naidīgumu – kā vēl viens apliecinājums “blatu būšanai” parlamentā.

Sapratni vienmēr ir daudz grūtāk panākt pēc notikuša fakta. Ievērojami vieglāk taču ir iepriekš diskutēt, iepriekš izteikt argumentus, kas pamatoti nevis ar emocijām un kaut kur no malas saklausītiem pusfaktiem, bet gan ar skaidri formulētu pozīciju un skaidri definētu “spēles laukumu”. Tad nebūtu pārpratumu par šo grozījumu pieņemšanas iemesliem, procesu un procedūru.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze