Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Pacula pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 15.septembrī pasludināja spriedumu lietā “Pacula pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot, ka šajā lietā ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta 1. un 3.punkta d) apakšpunkta (tiesības uz taisnīgu tiesu – pušu līdztiesības princips) attiecībā uz liecinieces T.B. nopratināšanu, kā arī 8.panta (tiesības uz korespondences brīvību) pārkāpums Latvijā. Tajā pašā laikā Tiesa nekonstatēja Konvencijas 6.panta 1. un 3.punkta d) apakšpunkta (tiesības uz taisnīgu tiesu – pušu līdztiesības princips) attiecībā uz liecinieču S.V. un T.V. nopratināšanu un Konvencijas 34.panta (aizliegums kavēt personas sazināšanos ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu) pārkāpumu.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par pirmās instances tiesas (Rīgas apgabaltiesa) un apelācijas instances tiesas (Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta) atteikumu, izskatot pret viņu ierosināto krimināllietu (laupīšanas epizode), nopratināt liecinieci T.B., kura nevarēja ierasties uz tiesas sēdēm sliktā veselības stāvokļa dēļ un kuras pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības (t.sk. konfrontācijas rezultāts) bija par pamatu iesniedzēja notiesāšanai, Tiesa atzīmēja, ka tajā laikā spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 282.panta 7.daļa paredzēja nacionālajām tiesām iespēju nopratināt liecinieku, kurš uz tiesas sēdi nav ieradies veselības stāvokļa dēļ, viņa atrašanās vietā. Tā kā nacionālās tiesas ignorēja iesniedzēja un viņa advokāta lūgumu nopratināt liecinieci T.B. krimināllietas iztiesāšanas laikā, neizmantojot visas nacionālajā likumā paredzētās iespējas apsūdzētā (iesniedzēja) tiesību ievērošanas nodrošināšanai, Tiesa atzina, ka iesniedzējam šajā lietā netika nodrošināts taisnīgs tiesas process jeb vienlīdzīgas procesuālās tiesības, ko garantē Konvencijas 6.panta 1. un 3.punkta d) apakšpunkts.

Savukārt attiecībā uz krimināllietas zādzības epizodi Tiesa atzina, ka, kaut arī pirmās instances tiesas (Rīgas apgabaltiesa) sēdē netika nopratinātas liecinieces S.V. un T.V., pēdējā liecināja apelācijas instances tiesas sēdē (Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta), kuras laikā gan iesniedzējam, gan viņa advokātam bija iespēja uzdot viņai jautājumus. Tiesa konstatēja, ka šis fakts pats par sevi bija pietiekams, lai nodrošinātu iesniedzējam taisnīgas tiesas procesu jeb vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Līdz ar to Tiesa nekonstatēja Konvencijas 6.panta 1. un 3.punkta d) apakšpunkta pārkāpumu šajā krimināllietas epizodē.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņa sarakstes ar Tiesu cenzūru, Tiesa atzīmēja, ka šāda Latvijas amatpersonu rīcība viennozīmīgi iejaucās iesniedzēja tiesībās uz korespondences brīvību, ko garantē Konvencijas 8.panta 1.punkts. Tiesa nenoliedza, ka ieslodzīto, tai skaitā iesniedzēja, sarakstes kontrolei ir likumīgs pamats – Sodu izpildes kodeksa 41.panta 7.daļa, kuras mērķis ir kārtības un soda izpildes režīma ievērošanas nodrošināšana. Tomēr iesniedzēja gadījumā Tiesa nesaskatīja attaisnojošus apstākļus sarakstes ar Tiesu kontroles nepieciešamībai.

Visbeidzot, izvērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 34.panta pārkāpumu, Tiesa atzina, ka valsts pienākums nav apmaksāt visu ieslodzīto sūtīto korespondenci. Tomēr iesnieguma izskatīšanu Tiesā varētu nopietni traucēt tas, ja iesniedzējs, kurš atrodas ieslodzījumā, naudas līdzekļu trūkuma dēļ nav spējīgs iesniegt nepieciešamo dokumentu kopijas. Šajā lietā Tiesa bija saņēmusi no iesniedzēja visu nepieciešamo informāciju un dokumentus, lai izlemtu jautājumu par iesnieguma pieņemamību izskatīšanai un tā būtību. Līdz ar to Tiesa atzina, ka Grīvas cietuma administrācijas atteikums nosūtīt Tiesai atsevišķas iesniedzēja vēstules nekavēja lietas virzību Tiesā un tādējādi nebija pretrunā Konvencijas 34.panta prasībām.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Pacula pret Latviju”

Eduards Pacula (iesniedzējs) ir 1968.gadā dzimis Latvijas Republikas pilsonis. 1998.gada 10.martā iesniedzējs tika aizturēts un nopratināts kā aizdomās turētais. Iesniedzējs norādīja, ka aizstāvis viņam nav nepieciešams. Tajā pašā dienā notika iesniedzēja konfrontācija ar liecinieci T.B. bez aizstāvja un prokuratūras pārstāvju klātbūtnes.

Lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kurā bija iesaistīti vairāki citi apsūdzētie, prokuratūra uzrādīja apsūdzību par piedalīšanos zādzību divās epizodēs, kuras tika rekonstruētas sekojošā veidā.

Saskaņā ar prokuratūras teikto pirmās epizodes laikā iesniedzējs, viens no viņa līdzapsūdzētajiem un kāda neidentificēta trešā persona ieradās mājās pie septiņdesmitgadīgas un vienatnē dzīvojošas T.B. un sāka izspiest naudu, draudot nodedzināt māju atteikuma gadījumā. Pirms aiziešanas līdzapsūdzētie brīdināja, ka atgriezīsies pēc dažām dienām, un uzdeva viņai sagatavot naudu un dārglietas noteiktā datumā.

Nākamajā dienā iesniedzējs un līdzapsūdzētais atgriezās pie T.B. un ielauzās viņas mājā. Kamēr iesniedzējs pārmeklēja māju, līdzapsūdzētais spīdzināja T.B., viņu sitot, draudot ar nāvi un mēģinot viņai nogriezt pirkstu. Pēc T.B. personīgo mantu nozagšanas laupītāji aizgāja.

Lietas izmeklēšanas ietvaros prokuratūra veica konfrontāciju starp T.B. un iesniedzēju. Cietušās faktu versija bija identiska iepriekš izklāstītajai; bez tam T.B. bija pārliecināta, ka viens no uzbrucējiem bija iesniedzējs, kuru viņa personīgi pazina. Iesniedzējs sevi uzskatīja par nevainīgu, uzsverot, ka minētajos datumos viņš nebija izgājis no savas mājas; viņš īpaši lūdza izsaukt viņa māti un civilsievu, kuras varētu apstiprināt viņa alibi.

Otrā epizode, kurā iesniedzējs ir apsūdzēts, bija rekonstruēta šādi. Divas dienas pēc uzbrukuma T.B. iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētais ieradās kādā pārtikas preču veikalā Baldonē, kur viņi izlikās iepērkam pārtikas produktus, dzērienus un cigaretes; pēc preču saņemšanas no pārdevējas likuma pārkāpēji aizgāja nesamaksājuši. Tajā pašā dienā šādas darbības tika atkārtotas trijos citos veikalos, kuri atradās tajā pašā pilsētā.

1998.gada 16.martā iesniedzējam tika uzrādīta apsūdzība par zādzību (tajā laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 139.pants) un par laupīšanu (šī paša kodeksa 141.pants). Tajā pašā dienā viņš tika nogādāts Rīgas rajona pirmās instances tiesā, kura piemēroja drošības līdzekli apcietinājumu uz diviem mēnešiem. Iesniedzējs iesniedza sūdzību par šo lēmumu Rīgas apgabaltiesā, kura ar 1998.gada 7.aprīļa lēmumu to noraidīja.

Ar 1998.gada 30.aprīļa lēmumu Rīgas rajona tiesa pagarināja iesniedzēja drošības līdzekļa – apcietinājuma – termiņu.

1998.gada 7.septembrī prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un nosūtīja lietu Rīgas apgabaltiesai, kurai bija jurisdikcija pār šo lietu.

1999.gadā no 5. līdz 11.oktobrim notika Rīgas apgabaltiesas tiesas sēde, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja krimināllietu. Tiesas sēdē piedalījās gan pats sūdzības iesniedzējs, gan viņa aizstāvis.

1999.gada 5.oktobrī Rīgas apgabaltiesā tika saņemta telefonogramma no liecinieces S.A. par to, ka viņa nevar ierasties uz tiesas sēdi sliktā veselības stāvokļa dēļ, un iesniegums no liecinieces T.V. par to, ka viņa nevar ierasties uz tiesas sēdi, jo šajā laikā ir jāstrādā, un ka savas pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības apstiprina.

1999.gada 6.oktobrī Rīgas apgabaltiesa lūdza Rīgas rajona Policijas pārvaldes Baložu policijas nodaļas priekšniekam pārbaudīt adresi, kur dzīvo lieciniece T.B., un nodrošināt viņas ierašanos uz tiesas sēdi. Šai pašā dienā lieciniece T.B. sniedza rakstisku paskaidrojumu policijai par to, ka sliktā veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi, taču visas pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības apstiprina. Uz tiesas sēdi pēc iesniedzēja lūguma tika uzaicināti, bet neieradās liecinieki A.A., D.H., A.M. un I.B.

Sakarā ar neierašanos uz tiesas sēdi tajā tika nolasītas pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās T.B. (cietusī laupīšanas epizodē), T.V. un S.A. (pārdevējas zādzības epizodē), liecinieku L.K. un A.M. liecības, kā arī iesniedzēja un liecinieces T.B. konfrontācijas protokols. Tiesas sēdes laikā gan iesniedzējs, gan viņa advokāts lūdza Rīgas apgabaltiesu uzaicināt uz tiesas sēdi un nopratināt kā liecinieci cietušo T.B.

Ar 1999.gada 11.oktobrī pieņemto spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu divās zādzību epizodēs un notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz astoņiem gadiem. Spriedumā tiesa norādīja, ka attiecībā uz laupīšanas epizodi iesniedzēja vaina tika atzīta, pamatojoties uz liecinieces T.B. liecībām, uzrādīšanas atpazīšanai protokolu, konfrontēšanas protokoliem, medicīniskās apskates izziņām, cita liecinieka liecībām, tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinuma rezultātiem. Spriedumā tiesa arī norādīja, ka attiecībā uz zādzības epizodi iesniedzēja vaina tika pierādīta, pamatojoties uz liecinieču (pārdevēju) S.A. un T.V. pirmstiesas izmeklēšanas laikā dotajām liecībām, kuras tiesa nolasīja tiesas sēdē, kā arī citiem lietas materiāliem.

Attiecībā uz iesniedzēja mātes un civilsievas liecībām tiesa tās atzina par “maz ticamām”, ņemot vērā šo personu attiecības ar iesniedzēju. Tiesa jo īpaši piezīmēja, ka šie divi liecinieki piederēja pie to personu kategorijas, kuriem saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu nav pienākums liecināt.

1999.gada 18.oktobrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai; viņa līdzapsūdzētie izdarīja to pašu. Iesniedzējs apstrīdēja Rīgas apgabaltiesas atteikumu izsaukt uz tiesas sēdi un nopratināt T.B., pārdevējas T.V. un S.A. un dažus citus lieciniekus, kuru liecības viņam šķita pretrunīgas. Iesniedzējs lūdza apelācijas instances tiesu izsaukt uz apelācijas tiesas sēdi un nopratināt minētās personas.

Ar 2000.gada 23.marta spriedumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta daļēji apmierināja iesniedzēja apelācijas sūdzību par soda termiņa aprēķināšanu. Attiecībā uz pārējo apelācijas sūdzība tika noraidīta. Tiesas sēdē iesniedzējs atkārtoti lūdza nopratināt visus lieciniekus, ko bija norādījis apelācijas sūdzībā. Tiesa noraidīja iesniedzēja lūgumu uz tiesas sēdi atkārtoti uzaicināt lieciniekus A.J., A.M. un D.H., atzīstot, ka viņi nevarēja liecināt par lietā būtiskiem apstākļiem. Tomēr tiesa apmierināja iesniedzēja lūgumu un pārtrauca tiesas sēdi, lai uzaicinātu uz to dot liecības zādzības epizodes liecinieces T.V. un S.A.

Nākamajā dienā, turpinot tiesas sēdi, par zādzības epizodi tiek nopratināta lieciniece T.V. Tiesas sēdē prokurore informēja, ka ar liecinieci S.A. sazinājusies policija un S.A. informējusi, ka sliktās veselības dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi.

Tāpat kā pirmajā instancē T.B. netika izsaukta uz tiesas sēdi veselības stāvokļa dēļ; apelācijas tiesas tiesneši izvērtēja viņas sākotnējās liecības, kuras tika dotas lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā un kuras tika nolasītas tiesas sēdē.

Tā rezultātā iesniedzējs 2000.gada 27.martā iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam, apstrīdot cita starpā tiesnešu atteikumu nopratināt personas, kuru liecības pamatoja viņa notiesāšanu. Ar 2000.gada 14.jūnija lēmumu Senāts slēgtā rīcības sēdē atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai, pamatojoties uz to, ka, lai arī sūdzība saturēja formālu atsauci uz materiālo un procesuālo tiesību pārkāpumiem, tā pēc būtības aprobežojās ar apgabaltiesas novērtēto lietas faktu apstrīdēšanu, kas nav kasācijas tiesas kompetencē.

Iesniedzējs sāka izciest savu sodu Grīvas cietumā, Daugavpilī. 2000.gada 22.septembrī viņš nosūtīja Tiesai pirmo vēstuli, īsi izklāstot savas sūdzības būtību. Tiesas sekretariāts viņam atbildēja ar 2000.gada 29.septembra vēstuli, kuru cietuma administrācija viņam nodeva 2000.gada 31.oktobrī atvērtā aploksnē.

2000.gada 28.novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai otru vēstuli. Atbildot uz to, 2000.gada 6.decembrī Tiesas sekretariāts viņam nosūtīja pastu, iekļaujot tajā vēstuli un nepieciešamos dokumentus, kas nepieciešami individuāla iesnieguma uzrakstīšanai Tiesai. Saskaņā ar iesniedzēja teikto šis pasts viņu sasniedza 2000.gada 18.decembrī atvērtā aploksnē. Iesniedzējs par to nekavējoties ziņoja Tiesai.

Pa to laiku 2000.gada 3.decembrī iesniedzējs iesniedza cietuma administrācijai dažādu lietas materiālu kopijas, lai tās nosūtītu Tiesai. Tūlīt pēc tam šīs kopijas viņam tika atdotas atpakaļ, pamatojoties uz to, ka viņš neiedeva pietiekamu skaitu pastmarku, lai šos materiālus nosūtītu uz Strasbūru.

Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņš sūdzējās par minētajiem faktiem Grīvas cietuma direktoram un Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam.

Savā pieteikumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par šādiem viņa tiesību pārkāpumiem Latvijā:

• atsaucoties uz Konvencijas 5.pantu (tiesības uz brīvību un drošību) iesniedzējs sūdzējās par savas aizturēšanas nelikumīgo raksturu;

• atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 3.punkta c) apakšpunktu (tiesības uz juridisko palīdzību) iesniedzējs sūdzējās par savu tiesību uz aizstāvību neievērošanu;

• atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 3.punkta d) apakšpunktu (tiesības uz taisnīgu tiesu – pušu līdztiesības princips), iesniedzējs sūdzējās par to, ka pirmās instances tiesa (Rīgas apgabaltiesa) un apelācijas instances tiesa (Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta) atteicās nopratināt visus lieciniekus;

• atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu (tiesības uz korespondences brīvību), iesniedzējs sūdzējās par viņa korespondences ar Tiesu cenzūru;

• atsaucoties uz Konvencijas 34.pantu (aizliegums traucēt personas sazināšanos ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu), iesniedzējs sūdzējās par saziņas ar Tiesu ierobežošanu, tai skaitā dokumentu kopiju nenosūtīšanu uz Tiesu.

Ar 2006.gada 30.novembra lēmumu Tiesa ir atzinusi šo iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai pēc būtības (iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.1.d); 8. un 34.pantu).

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments