Medicīnas ārstu Ekspertīzes komisija pašlaik vadās no 1996. gada 16.jūlija noteikumiem Nr.263, kas nosaka, ja cilvēks kļuvis par invalīdu, esot pensijā, tad viņam nepienākas atvieglojumi, kuri paredzēti invalīdiem.

Šis lēmums jau pats par sevi ir antihumāns, jo nosaka, ka cilvēkam saslimstot ar smagām, hroniskām slimībām, atrodoties pensijā nekas nepienākas, jo izrādās, ka viņam bijusi vāja veselība. Tas, ka viņš to zaudējis, strādājot līdz pensijai valsts labā, nevienu neinteresē?!

Šie noteikumi ir pretrunā ar starptautiskajiem aktiem par invalīdiem un invaliditātes izpausmēm. Ja Latvija, ejot uz Eiropas Savienību, atceļ nāvessodus, tad arī attiecībā uz invalīdiem jāpieņem tādi likumi, kas atbilst starptautiskajiem standartiem, jo tās ir reālas rūpes par cilvēka dzīvību.

Lūdzu oficiālu izziņu par to, kurš parakstījis 1996.gada 16.jūlija noteikumus Nr.263, kā arī laikraksta numuru, kad publicēts šis dokuments, kas Veselības un darbaspēju ekspertīzes komisijās nosaka daudzu cilvēku likteņus un viņu vecumdienu nodrošināšanu.

Ar cieņu

Aivars Āķis

Pasta adrese: P.k.137,

Rīga–C, LV–1010

Rīgā 1999.gada 27.maijā

Godātais Āķa kungs,

Saskaņā ar Deklarācijas par invalīdu tiesībām 1.pantu termins "invalīds" tiek attiecināts uz jebkuru personu, kas pati pilnīgi vai daļēji nespēj nodrošināt atbilstošas individuālas un/vai sabiedriskas dzīves vajadzības, iedzimtu vai neiedzimtu garīgo spēju nepietiekamības rezultātā. Latvijas Republikas likuma "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību" 4.pants nosaka, ka "invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība, un kurai ir noteikta invaliditāte šajā likumā un citos tiesību aktos noteiktā kārtībā.". Atbilstoši likuma 5.pantam "invaliditāte ir ilgstošs vai pārejošs, ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt vai sevi apkopt". Līdz ar to Ministru kabineta 1996.gada 16.jūlija noteikumu nr.263 "Par invaliditātes ekspertīzes kārtību veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju" 3.pants nosaka, ka personas pēc pensijas vecuma sasniegšanas ārstu komisija izmeklē tikai tad, ja attiecīgo personu psihisko un fizisko spēju ierobežojums nav saistīts ar vecuma izraisītajām pārmaiņām organismā. Tādējādi varētu secināt, ka Latvijas tiesību akti tomēr paredz invaliditātes iegūšanas ierobežojumu, kas neatbilst arī ANO Paraugnoteikumiem par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu invalīdiem. (Paraugnoteikumi pieņemti ANO ĢA 48.sesijā 20.12.1993. un, kā jau liecina dokumenta nosaukums, tiem nav saistoša rakstura. Taču tajos atspoguļotā invaliditātes politikas fundamentālā koncepcija netieši norāda uz ciešu tiesisko un politisko uzticēšanos valstīm ar mērķi nodrošināt invalīdiem vienlīdzīgas iespējas.) Paraugnoteikumos ietvertās invaliditātes politikas pamatjēdzieni, kas veidoti, balstoties uz Pasaules darbības programmu attiecībā uz invalīdiem, ar jēdzienu "invaliditāte" saprot lielu skaitu visdažādāko funkcionālo ierobežojumu (fizisku, intelektuālu, sensoru u.c.), neierobežojot to ar vecuma izraisītajām pārmaiņām cilvēka organismā.

Esam saņēmuši vairākus iesniegumus, kuros izklāstītā situācija apliecina, ka personai, kura sasniegusi pensijas vecumu, tiek atteikta invaliditātes piešķiršana un uz viņu vairs neattiecas papildu sociālā un medicīniskā aizsardzība, bet persona, kura vēl nav sasniegusi pensijas vecumu ar analoģisku saslimšanas cēloni saņem invaliditāti un attiecīgos likumā paredzētos atvieglojumus. Situācijas uzlabošanai esam griezušies gan Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, gan Labklājības ministrijā.

Ministru kabineta 1996.gada 16.jūlija noteikumu nr.263 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā" 3.punkts nosaka, ka personas pēc pensijas vecuma sasniegšanas Veselības un darbspēju ārstu valsts komisija izmeklē, ja to psihisko un fizisko spēju ierobežojums nav saistīts ar vecuma izraisītajām pārmaiņām organismā. Kā liecina LR Labklājības ministrijas sniegtais skaidrojums, minētās vecuma izraistītās pārmaiņas organismā attiecināmas uz personām ar asinsrites sistēmas slimībām (pamatā ar sklerotiskajām izmaiņām asinsvados), kuru objektīva izvērtēšana saistīta ar zināmām grūtībām, jo šīs sklerotiskās izmaiņas, sasniedzot vecumu (šis process ir ļoti individuāls) skar lielu valsts iedzīvotāju daļu. Pārējos gadījumos personas ar psihisko un fizisko spēju ierobežojumu pēc pensijas vecuma sasniegšanas tiek izmeklētas.

Ta kā personu ar asinsrites sistēmas slimībām galvenā vajadzība ir ārstēšana, dotajā brīdī Labklājības ministrija izstrādā "Zāļu iegādes kompensācijas sistēmas reorganizācijas koncepciju", kas tuvākajā laikā tiks iesniegta apstiprināšanai Ministru kabinetā. Tās apstiprināšanas gadījumā plašam personu lokam (arī personu grupai pie kuras piederat Jūs), neatkarīgi no invaliditātes, bet vadoties no saslimšanas diagnozes un gaitas, būs iespējams saņemt zāles ambulatorai ārstniecībai.

Vienlaicīgi Labklājības ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu "Noteikumi par kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus". Arī šie noteikumi paredzēs apmierināt konkrētas personas (neatkarīgi no tās atbilstības kādai invaliditātes grupai) vajadzības pēc tehniskā palīglīdzekļa: personiskās pārvietošanās palīgierīces, protēzes, ortozes, ortopēdiskajiem apaviem, personiskās aprūpes palīgierīcēm un komunikācijas palīgierīcēm.

Nobeigumā jāpiebilst, ka arī Eiropas Savienībā katra dalībvalsts ar invalīdiem saistītos jautājumus risina atbilstoši savai sociālās palīdzības politikai. Arī Latvijas Republikai ir mērķis noteikt nepieciešamos pasākumus, lai radītu sabiedrību ar vienādām iespējām visiem, tai skaitā arī invalīdiem.

Ar cieņu,

Valsts cilvēktiesību biroja