Sals pār Latviju. Vasarā pirms 40 gadiem

LKP CK 1959.gada 7.–8.jūlija VII, slēgtais plēnums: nacionālkomunistu sagrāve, padomju impēristu "triumfs"

Jānis Riekstinš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinajums no 1.lpp.

Izvilkums no LKP CK pirmā sekretāra  J.Kalnbērziņa runas

(..) Visnopietnākā kļūda darbā ar kadriem, ļeņiniskā kadru izraudzīšanas principa pārkāpšana ir izpaudusies tai apstāklī, ka daži partijas, padomju un saimniecisko struktūru vadītāji vadošo darbinieku izvirzīšanā par pamatu ņem nevis viņu lietišķās un politiskās īpašības, bet vispirms nacionālo piederību.

Partijas Rīgas pilsētas komitejas 1956.gada 30.novembra lēmumā, uz kura pieņemšanu pastāvēja b.Berklavs, kad viņš bija partijas pilsētas komitejas pirmais sekretārs, tieši norādīts, ka, pieņemot darbā kadrus, līdz ar lietišķajām un politiskajām īpašībām jāņem vērā arī latviešu un krievu valodas prašana. Tas ir rupjš ļeņiniskā kadru izraudzīšanas principa sagrozījums, būtībā tā aizstāšana ar izdomātu jaunu principu — ar izraudzīšanu pēc nacionālās pazīmes (..)

Tāpat republikā ir tikuši rupji pārkāpti Ļeņina norādījumi, ka jāievēro stingra brīvprātība latviešu un krievu valodas apgūšanā. Mēs šai ziņā sākām administrēt, kategoriski prasīdami obligāti mācīties valodas, jo sevišķi latviešu valodu, sākām pat noteikt konkrētus termiņus. Tā, iepriekš minētajā partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmumā bija izteikta prasība kadriem iemācīties latviešu un krievu valodu divu gadu laikā. Saskaņā ar šo lēmumu uzņēmumu, organizāciju un iestāžu vadītājiem tika dots norādījums izskatīt jautājumu, vai iespējams izmantot darbā personas, kas noteiktajā laikā nav apguvušas valodas, un tādējādi radīt nevienādu stāvokli dažādu tautību darbiniekiem, jo vairums Rīgā un citās mūsu republikas pilsētās dzīvojošo latviešu jau sen prot krievu valodu, bet darbiniekiem, kas atbraukuši uz Latviju no citām republikām, vajadzēja mācīties otru valodu. Tādējādi partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmums būtībā bija vērsts uz nelatviešu kadru izstumšanu ar ieganstu, ka tie nezina pamattautības valodu. (..)

Jāsaka, ka iepriekš minētais lēmums par latviešu un krievu valodas obligātu apgūšanu, turklāt ar norādītiem termiņiem, bija ievajadzējies, lai praktiski realizētu līniju uz nelaviešu tautības kadru nomaiņu. (..)

Visiem šiem nopietnajiem izkropļojumiem darbā ar kadriem, ļeņiniskā kadru izraudzīšanas un izvirzīšanas principa pārkāpumiem ir nacionālistiska ievirze, to mērķis ir ierobežot nelatviešu tautības kadru tiesības un izstumt tos no republikas. (..)

Jāatzīst, ka visās mūsu pieļautajās kļūdās un izkropļojumos visaktīvākā loma bijusi Latvijas KP CK biroja loceklim b.Berklavam. Viņš ilgu laiku savā praktiskajā darbībā piekopa nacionālistisku politiku, parādīja palielinātu ieinteresētību vadošo kadru izvietošanas jautājumos, iejaucās šājās lietās, izvirzīdams izšķirīgajos sektoros viņam vēlamas personas, un nereti uztiepa Latvijas KP Centrālajai komitejai nepieciešamību nomainīt atsevišķus darbiniekus. (..)

Nopietnas kļūdas tika pieļautas, ierobežojot pierakstīšanos Rīgā, Latvijas PSR Ministru padome un Rīgas pilsētas izpildu komiteja ar CK biroja ziņu, atsaucoties uz nepieciešamību stingri ievērot pasu režīmu Rīgā, visādi kavēja pierakstīties cilvēkus, jo sevišķi nelatviešus. (..) Visādi šķēršļi tika radīti karavīru ģimeņu locekļu, kā arī uz Rīgu darbā nosūtītu speciālistu pierakstīšanā. Šķiet, pierakstīšana būtu tīri tehnisks jautājums, taču nepareizas īstenošanas rezultātā tā mums izvērtusies par tīri politisku jautājumu un ieguvusi nacionālistisku nokrāsu.

Šāds "ierobežojums" attiecībā uz pierakstīšanos Rīgā būtībā apturējis cilvēku iebraukšanu Latvijā no citiem novadiem un apgabaliem, tas ir, novedis pie nacionālas savrupības.

Bija mēģinājumi novirzīt partijas organizāciju no pareizā leņiniskā ceļa un iedibināt mūsu zemē nacionālu norobežotību un noslēgtību. Piemēram, CK biroja loceklis b. Berklavs, kad CK biroja un Ministru padomes apvienotajā sēdē pagājušā gada oktobrī tika apspriests septiņgadu plāns, atklāti vērsās pret partijas ģenerāllīniju uz smagās rūpniecības attīstīšanu un neatlaidīgi pieprasīja nepaplašināt republikā vagonu rūpnīcu un dīzeļu rūpnīcu un nepalielināt produkcijas izlaidi tajās. Ar ko viņš šos iebildumus motivēja? Galvenais pierādījums viņam bija tas, ka pēdējos gados republikas iedzīvotāju skaits ar strādnieku iebraukšanu no citurienes palielinājies par 450 000 un ka rūpnīcu celtniecība un paplašināšana prasīs tālāku darbaspēka iebraukšanu. Nelatviešu tautības iedzīvotāju aicināšanu uz Latviju, pēc viņa domām, nevajadzētu praktizēt tāpēc, ka metālu, kā zināms, mūsu republikā ieved. Dīzeļu izlaidi nevajagot paplašināt tāpēc, ka kara gadījumā Rīga cietīšot vispirms. Izklāstīdams savus argumentus par to, ka nav pieļaujams iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums, b. Berklavs paziņoja, ka gadījumā, ja pret to iebildīs, viņš izvirzīšot jautājumu par personālu nobalsošanu. (..) Vienlaikus b. Berklavs ieteicās par nepieciešamību vispusīgi attīstīt vieglo un pārtikas rūpniecību, kuras produkcija jāpatērē tepat uz vietas. (..)

LVA, PA – 101f., 22.apr., 15.l., 7., 12., 13. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka E.Berklava runas

(..) Mani apsūdz, ka es ar nolūku diskriminēt, nostādīt neizdevīgākā stāvoklī iedzīvotāju nelatviešu daļu, esot izdomājis un prasījis ierobežot pilsoņu pierakstīšanu Rīgā.

Pirmkārt, ne jau es to esmu izdomājis. Šādi ierobežojumi ir noteikti Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā un vairākās citās pilsētās daudz agrāk, nekā tas tika izdarīts Rīgā, bet tagad šādi ierobežojumi ir ieviesti visās vai gandrīz visās mūsu zemes lielajās pilsētās. Ja nedrīkst ierobežot pierakstīšanos, tad acīmredzot šāda ierobežošana jāaizliedz visiem. Otrkārt, mēs saņēmām rakstisku lēmumu no PSRS Ministru padomes, kas deva mums tiesības noteikt šo ierobežošanu. Un, treškārt, paraudzīsimies, vai tiešām tā ir, ka mēs pēdējos gados neesot pierakstījuši nevienu, kas ieradies no citurienes, un kas ir tie, kurus mēs esam pierakstījuši. Aplūkosim oficiālos faktus, kas attiecas uz pēdējos gados Rīgā pierakstītajiem. Visos pēckara gados Rīgā ieradušies gandrīz 700 000 cilvēku, un pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugums mehāniskās pārvietošanās rezultātā šajos gados sasniedz 310 600 cilvēku. 1958.gadā vien mēs esam pierakstījuši Rīgā 28 000 cilvēku, no tiem 10 500 ir latvieši un 17 500 — pārējie. Šā gada 5 mēnešos Rīgā pierakstīti gandrīz 8500 cilvēku, kuru vidū latviešu ir nepilni 3000. Pagājušā gada 5 mēnešos Rīgā komunālajos un privātā īpašumā esošajos dzīvokļos vien tika pierakstīti 514 karavīri, bet 1959.gada 5 mēnešos pierakstīts par 140 cilvēkiem vairāk. Sakiet, lūdzami, kā gan pēc tam var apgalvot , ka Berklavs izdomājis pierakstīšanās ierobežošanu, lai kaitētu pilsoņu nelatviešu daļas interesēm.

Lūdzu padomāt par to, kāds šodien būtu stāvoklis mūsu Rīgas komunālo un sadzīves pakalpojumu dienestā, ja mēs būtu pierakstījuši Rīgā visus 200 000 pilsoņus, kuri 1958. un 1959.gadā lūdza pierakstu milicijas orgānos. (..)

Tika sacīts, ka iedzīvotāju nelatviešu daļas diskriminācija notikusi arī dzīvojamās platības sadalē un orderu izsniegšanā. Fakti drīzāk liecina par pretējo. Lūk, oficiālie dati.

1958.gadā un šā gada piecos mēnešos dzīvojamo platību Rīgā saņēma 3355 ģimenes, to skaitā 1089 latviešu ģimenes, tas ir, mazāk par vienu trešdaļu. Tāda ir patiesība. Kas pateiks, kā nosaukt atsevišķu personu centienus par katru cenu sagrozīt patieso ainu, pierādīt, ka tiekot darīts pāri krieviem vai citiem nelatviešu tautības cilvēkiem? (..)

Lūdzu mani atvainot, ja nosaukšu vēl dažus skaitļus — lūk , kādi tie ir:

No 552 tautas saimniecības padomes uzņēmumu direktoriem latviešu ir tikai 202, bet par galvenajiem inženieriem šajos uzņēmumos strādā tikai 160 latvieši, tas ir, nedaudz vairāk nekā viena ceturtdaļa.

No 36 Autotransporta ministrijas autosaimniecību priekšniekiem latvieši ir 11, no 43 Komunālās saimniecības ministrijas remonta kantoru priekšniekiem latvieši ir 18. No 46 celtniecības pārvalžu un trestu priekšniekiem un galvenajiem inženieriem latviešu ir 19, no 16 uzņēmumu direktoriem un galvenajiem inženieriem latvieši ir 2.

No 44 republikas ārstniecības iestāžu galvenajiem ārstiem latviešu ir 18, bet Rīgā starp 53 ārstniecības iestāžu galvenajiem ārstiem 19 ir latvieši.

Tirdzniecības ministrijā visā republikā strādā 20 057 cilvēki, latvieši no viņiem ir 11 186; no ēdnīcu vadītājiem — tikai 29,6%.

Iekšlietu ministrijas sistēmā Rīgā strādā 1334 darbinieki, bet no tiem ir tikai 361 latvietis. (..)

LVA, PA—101.f.,22.apr., 15.l.,32., 33., 34.lp. Oriģināls.Tulkojums no krievu valodas.

 

Izvilkums no LPSR komunālās saimniecības ministra R.Ķīša runas

(..) PSKP CK uzziņā teikts, ka atrodas daži biedri, kas pat tos latviešus, kas atbraukuši uz Latviju no citām Padomju Savienības republikām, neuzskata par īstiem latviešiem, par īsteniem latviešiem:

Dala kadrus īstos un neīstos (tajos, kas patiesi ir latvieši, un tajos, kas tādi īsti nav). Tas vienkārši ir prātam neaptverami un nesaprotami. Tā var rīkoties tikai tādi cilvēki, kas patiešām neko nav sapratuši marksismā–ļeņinismā vai neko negrib saprast, kam tāda valodas nacionālistiskā pazīme kā "endzelīnismi" ir svarīgāka par marksisma principiem, kas gatavi pasludināt visus, kuri nav apguvuši "endzelīnismus", par neīstiem latviešiem. Pēc tam, zināms, kļūst saprotams, kāpēc šie īstie, īstenie latvieši uzskata, ka cilvēkiem, kas Latvijā nemaz nerunā latviski, vispār neesot nekādu tiesību. Bet kas tad tas ir, ja ne visnegantākais buržuāziskais nacionālisms? (..)

LVA, PA—101.f., 22.apr., 15.l., 38.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LKP CK sekretāra A.Pelšes runas

(..) Daži biedri domā, ka pie mums nekas sevišķs neesot noticis, bet b.Berklavs šodien pat paziņoja, "sadūšojās" paziņot, ka to visu esot izdomājuši kaut kādi CK darbinieki, kas bija atbraukuši pie mums. Biedrs Berklavs sacīja, ka šur tur esot kļūdas ideoloģiskajā darbā, par tām esot atbildīgs viņš un b.Pelše vienādā mērā. Ne jau tur tā lieta. (..)

Biedra Berklava kļūdas, par kurām ir runa, ir bīstamas un kaitīgas tāpēc, ka tās veicina un uzkurina buržuāzisko nacionālismu. Vai jūs gribat vai negribat, b.Berklav, lai kādi būtu bijuši jūsu nodomi, jūs esat nacionālisma karogs. (..)

(..) Kas tad ir šīs līnijas pamatā? Tās pamatā ir maldīga, nepareiza koncepcija, no pirmā acu uzmetiena tāpat ļoti cildena: mazajām tautām draudot asimilācija. (..) Pēc šīs koncepcijas iznāk, ka mazajai latviešu tautai radušās briesmas izzust kā tautai. Biedrs Berklavs minēja skaitli — Rīgā iebraukuši 200 000 jaunu iedzīvotāju, kas tad būšot ar latviešu tautu? Kā izskaidrot, ka daži mūsu biedri savus bērnus sūta nevis latviešu, bet krievu skolā, ka latviešu biedriem sievas ir krievietes utt. Iznāk, ka ir kaut kāda biedru grupa, kam īpaši rūp latviešu tautas liktenis, un ka partija un PSRS padomju valdība nerūpējas par mazajām tautām. Taču katrs skolēns zina, pat četrklasniekam zināms, ka mūsu partija devusi iespēju tikt pie savas rakstības daudzām mazajām ziemeļu tautām, kam rakstības vispār nebija. Katrs skolēns zina, ka katrai lielai un mazai republikai dotas milzīgas tiesības pārzināt ekonomiku, visu rūpniecību; iznāk, ka nevis partija, bet biedris Berklavs un Dzērve (Pauls Dzērve — tolaik LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors —

J.R. ) rūpējas par latviešu tautas likteni. (..)

Es nesaku, ka ir kaut kāda organizēta grupa, noformējusies grupa utt. Es saku, ka ir vairāki biedri, kam ir tāds pats noskaņojums kā Berklavam, vienādas principiālās nostādnes, un tie ir b.Pinksis (I.Pinksis — Republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājs —

J.R. ), b. Ozoliņš (K.Ozoliņš LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs), pa daļai arī vairāki citi biedri, kas nav biroja sastāvā. Šī grupa, biedri, pastāv. (..)

LVA, PA—101.f, 22.apr., 15.l., 52., 53., 54., 56.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LKP CK sekretāra N.Bisenieka runas

(..) Mēs esam sacēluši lielu troksni, mēs esam saasinājuši attiecības ar krievu biedriem un neesam sasnieguši nekādus rezultātus valodas apgūšanā. Un te, protams, visvairāk vainīgs ir Berklavs. Viņš, strādādams pilsētas komitejā, dabūja cauri vairākus kaitīgus lēmumus par valodu, par pierakstīšanos Rīgā.

(..) Bīstami ir tas, ka zināma mūsu darbinieku daļa pēdējā laikā sākusi parādīt bezrūpību un samierniecisku attieksmi pret buržuāziskā nacionālisma izpausmēm. Presē vairs neparādās raksti, kas atmaskotu nacionālistus, nacionālo norobežotību, savrupību un noslēgtību, vecās buržuāziskās kārtības slavināšanu, nacionālo īpatnību pārspīlēšanu (..).

LVA, PA—101.f., 22.apr., 15.l., 62., 63.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LPSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētāja A.Čulīša runas

Kaut gan b.Berklavs to noliedz, tas ir fakts, ka viņš vērsās pret rūpniecības attīstības tempiem un vispirmām kārtām pret mašīnbūves attīstības tempiem. (..) Un tas viss tika motivēts it kā ar darbaspēka trūkumu. Īstenībā b.Berklavs konsekventi ieturēja līniju, pret to, ka republikā (ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās) jebkādā veidā iebrauktu pilsoņi no pārējām republikām. (..)

Nākamais biedrs, ko es pieminēju, ir biedrs Dzērve. Viņš jāpalabo. Jaunākajā Valsts plāna komisijas sēdē viņš iesniedza šādu priekšlikumu: plānot atsevišķi uzņēmumus, kuru produkcija paliek republikā, un šādus uzņēmumus paplašināt, un atsevišķi plānot uzņēmumus, kuru produkciju izved aiz republikas robežām, un tur ražošanu ierobežot. Tas, protams, nav pareizi, tas kaitē Vissavienības interesēm. (..)

LVA, PA – 101.f., 22.apr., 15.l., 77., 80.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LPSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja J.Vēvera runas

(..) Biedrs Berklavs, kā mēs dzirdējām referātā, tāpat ir pret smagās rūpniecības attīstību mūsu republikā, viņš iestājas par to, lai pirmām kārtām tiktu ražoti nevis ražošanas līdzekļi, bet patēriņa līdzekļi. Šāda nostāja pareizi tika kvalificēta kā labējais oportūnisms praksē. Taču b. Berklavs nav viens (..). Tāds pats noskaņojums ir arī Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoram b. Dzērvem. Biedrs Dzērve aizstāv teoriju, ka Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā neesot zināmu priekšnoteikumu turpmākai attīstībai, konkrēti mašīnbūves attīstībai. Saskaņā ar šo teoriju b. Dzērves vadītais Ekonomikas institūts aizstāvēja viedokli, ka nav lietderīgi tālāk paplašināt Rīgas vagonu rūpnīcu un dīzeļu rūpnīcu. Biedrs Dzērve konsekventi, ne vienreiz vien uzsvēris domu, ka Padomju Latvijai pietiek industrializēties, ka industrializāciju Latvijā pirmajā laikā pēc tās iekļaušanās Padomju Savienības sastāvā mazāk noteica Latvijas PSR iekšējās vajadzības nekā Padomju Savienības vajadzības, ka industrializācijas jomā republikā jau ir šis tas lieks. (..)

Pretestība republikas industrializācijai ir tas pats, par ko latviešu nacionālisti 1958.gadā sacēla lielu jandāliņu sakarā ar Pļaviņu HES celtniecības projektu.

Kā zināms, pērnvasar sabiedrisko darbinieku, latviešu inteliģences pārstāvju vārdā sākās plaša kampaņa pret šīs HES celtniecību. Pret HES būvi tika izvirzīts tāds arguments, ka tiks appludināts Kokneses rajons un tam tuvējās vietas. Protestu autori paziņoja, ka neviens latvietis nevar iedomāties savu eksistenci bez šīm vietām. Tā ir jautājuma nostādnes oficiālā, ārējā puse. Aiz šīs ārējās puses protestu autori perināja citu domu, savu īsto domu par to, ka līdz ar Pļaviņu HES uzcelšanu, dabiski, palielināsies vajadzības pēc darbaspēka. Lai segtu šīs vajadzības, nāksies ievest darbaspēku no PSRS, kas nozīmē Latvijas rusifikāciju. Lūk, tieši tāpēc tā saucamie latviešu sabiedrības pārstāvji sacēlās pret Pļaviņu HES celtniecību. Šie pārstāvji mēģināja iesaistīt šajā lietā plašus Rīgas strādnieku un studentu slāņus. Uzņēmumos, Universitātē un citās augstākajās mācību iestādēs sākās parakstu vākšana kolektīviem protesta paziņojumiem pret Pļaviņu HES celtniecību. Šos kolektīvos protestus, kas musināja sabiedrību pret industrializāciju, nācās pārtraukt ar mūsu operatīvo iejaukšanos. Šie paziņojumi vēl arvien guļ manā seifā. (..)

Atbalsts buržuāziskajiem nacionālistiskajiem elementiem izpaudās arī jautājumā par ierobežojumiem, kas neļauj atgriezties republikā tiem no viņiem, kuri aktīvi cīnījušies pret padomju varu un kuru atrašanās republikā ir nevēlama un kaitīga.

Kapitālisma paliekas, jo sevišķi nacionālisma paliekas, mūsu republikā vēl ir pietiekami spēcīgas. Bijušo priviliģēto šķiru atliekas vēl arvien zināmā mērā ietekmē labīlos sabiedrības locekļus. Pēdējie, nonākdami pirmo ietekmē, dažkārt kļūst par aktīviem nacionālisma aizstāvjiem. To ievērojot, tika pieņemts lēmums, kas aizliedz atgriezties Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā bijušajiem Latvijas buržuāzisko valdību vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem, latviešu nacionālistiskās pagrīdes un bruņoto bandu aktīvajiem dalībniekiem, diversantiem un teroristiem. Nedrīkst atgriezties Latvijā arī viņu ģimeņu locekļi.

Ar citu lēmumu bijušie kulaki, buržuāzijas pārstāvji, vācu līdzskrējēji un bandu atbalstītāji atbrīvoti no specnometinājuma, taču bez tiesībām atgriezties Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā.

Tādi ir lēmumi. Bet kas mums iznācis un iznāk īstenībā? Kā šī lieta izskatās mūsu republikā? Izskatās diezgan nepievilcīgi.

Jau 1955.—1957.gadā nevajadzīgu aktivitāti un steigu jautājumā par notiesāto kulaku, bandītu un pretpadomju nacionālistiskās pagrīdes dalībnieku ģimeņu atgriešanos republikā parādīja republikas prokurora vietnieks b. Sproģis un Latvijas PSR Augstākā tiesa. (..)

LVA, PA – 101.f., 22.apr., 15.l., 127., 128., 129., 130.lpp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no PSKP CK nodaļas vadītāja vietnieka P.Pigaļeva runas

(..) Uz vietas iepazīstoties ar stāvokli, PSKP CK darbinieki konstatēja nopietnus trūkumus un kļūdas Latvijas Komunistiskās partijas CK darbā. Šīs kļūdas galvenokārt tiek pieļautas, pirmkārt, kadru izraudzīšanā un audzināšanā, otrkārt, nacionālās politikas realizēšanā, treškārt, ideoloģiskajā frontē un, ceturtkārt, saimniecības vadīšanā un iedzīvotāju apgādē ar pārtikas precēm.

Par šo kļūdu būtību plaši runāja Ņ.Hruščovs nesen notikušajā PSKP CK plēnumā, CK Prezidija sēdē, kā arī laikā, kad viņš uzturējās Latvijā. Šo kļūdu un izkropļojumu būtība ir vispirms tāda, ka daži republikas vadošie darbinieki, būdami nacionālistiski noskaņoti, izmantojot apstākli, ka Latvijas KP CK birojs neparāda vajadzīgo prasīgumu un principialitāti, ieturēja nepareizu, būtībā antipartijisku līniju. Pie šīm nacionālistiski noskaņotajām personām pirmām kārtām pieskaitāms republikas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks b. Berklavs. Vairākos jautājumos šos ļaudis aktīvi atbalstīja daži CK biroja locekļi un locekļu kandidāti. (..)

Viņi, uzskatīdami sevi tikai par cilvēkiem, kam rūp latviešu nācijas uzplaukums, latviešu tautas vēstures, valodas un kultūras aizstāvjiem, sacījās patiesi aizstāvam Latvijas intereses, taču īstenībā viņi centās nostādīt Latviju savrup salīdzinājumā ar citām republikām. (..)

Šo darbinieku nacionālistiskā līnija izpaudās arī nelatviešu tautības kadru vispārējā noķengāšanā un to nomainīšanā. Tas tika darīts ar ieganstu, ka republikas vadošajos orgānos strādājot maz latviešu, to, pēc šo biedru domām, esot par maz arī rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu vadībā. Viņi apgalvo, ka citu tautību darbinieki nesaprotot vietējos specifiskos apstākļus. Un galvenais šķērslis šiem kadriem esot latviešu valodas neprašana. (..)

Vietējo interešu pretstatīšana valsts kopīgajiem uzdevumiem izpaudās arī tad, kad Latvijas KP CK birojā tika apspriests PSRS Valsts plāna komitejas lūgums organizēt republikā kondicionētāju ražošanu. Šo jautājumu divas reizes apsprieda CK birojā, un katru reizi Valsts plāna komitejas ierosinājums tika noraidīts ar ieganstu, ka šo produkciju nāksies izvest no republikas. Tāpat tika izrādīta pretestība, kad vajadzēja izpildīt PSKP CK Prezidija lēmumu par radioelektroniskās rūpniecības uzņēmumu celtniecību. (..)

Lai ierobežotu nelatviešu iedzīvotāju ierašanos republikā, konkrēti Rīgā, Ministru padome un Rīgas pilsētas padome ar Latvijas KP CK biroja ziņu kategoriski aizliedz pierakstīt pat tos pilsoņus, kam ir likumīgs pamats tikt pierakstītiem (virsnieku sastāva ģimeņu locekļus, dažādus speciālistus, kas tiek nosūtīti uz Latviju pastāvīgā darbā utt.). Sakarā ar to daudzi pilsoņi ir spiesti ilgu laiku dzīvot bez pierakstīšanās un maksāt naudas sodus. (..)

Lielu aktivitāti nacionālistiskie elementi parāda ideoloģiskajā frontē, vispirmām kārtām radošās inteliģences, jauniešu un jo sevišķi studentu vidū.

Pēdējā laikā republikas laikrakstu un žurnālu slejās, jo sevišķi jaunatnes presē, publicēts daudz rakstu, kuros slavināta Latvijas buržuāziskā pagātne. (..)

Vispārējas piedošanas politika noved pie tā, ka ar literārā mantojuma saglabāšanas un apzināšanas ieganstu mēģina legalizēt atklātus reakcionārus. Šajā sakarā kādā Latvijas KP CK plēnumā Latvijas KP CK sekretāra b. Pelšes referātā pilnīgi pamatoti tika asi kritizēts b. Kalpiņš (Voldemārs Kalpiņš — 1946.—1952.gadā laikraksta "Literatūra un Māksla" galvenais redaktors. 1953. gadā — LPSR kultūras ministra pirmais vietnieks un no 1958. līdz 1961. gadam — kultūras ministrs un vienlaikus ārlietu ministrs – J.R.), kas bija "uzņēmies nepateicīgo uzdevumu aizstāvēt baltlatviešu rakstniekus emigrantus arī savos juceklīgajos rakstos, kas parādījās viņa rediģētajā laikrakstā, un tādējādi dezorientēja lasītājus attiecībā uz partijas politiku literatūrā un mākslā". Viņš arī tagad turpina izteikt apšaubāmus spriedumus literatūras un mākslas jautājumos. (..)

CK birojs savā darbā neievēroja to apstākli, ka līdz galam neiznīcinātajiem buržuāziski nacionālistiskajiem elementiem ir zināmi labvēlīgi apstākļi savai darbībai. Pēdējos 2–3 gados republikā atgriezies liels skaits represēto. Viņu vidū ir buržuāzisko partiju līderi, daudz kulaku, fabrikantu, tirgotāju un garīdznieku. (..)

LVA, PA — 101. f., 22. apr; 15. l., 145., 146., 148., 149., 151., 153. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no LKP CK VII slēgtā plēnuma lēmuma "Par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās politikas praksē republikā"

(..)

Latvijas Kompartijas CK plēnums nolemj:

(..)

4. Atcelt Latvijas KP CK biroja 1956. gada 6. decembra lēmumu "Par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem" kā nepareizu.

(..)

11. Tā kā b. Berklavs ilgu laiku savā praktiskajā darbā pieļāvis nopietnas politiskas kļūdas, uz kurām viņam vairākkārt aizrādīts, un, tā kā no šiem norādījumiem viņš tomēr nav izdarījis vajadzīgos secinājumus un Latvijas KP CK plēnumā izturējās nepartijiski un nebija atklāts, izslēgt b. Berklavu no Latvijas KP CK biroja un CK locekļu sastāva un uzskatīt, ka nav iespējams viņu atstāt Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka amatā. Brīdināt b. Berklavu, ka, gadījumā, ja viņš nemainīs savus antipartijiskos uzskatus, tiks izvirzīts jautājums par viņa piederību pie partijas.

12. Par svārstībām daudzos svarīgos jautājumos, īpaši tādos, kas saistīti ar partijas ļeņiniskās nacionālās politikas īstenošanu, par politiski nepareizu uzstāšanos Latvijas KP CK birojā, izslēgt b. I.Pinksi no Latvijas KP CK biroja locekļu kandidātu sastāva.

13. Par svārstībām daudzos politiski asos jautājumos, par vairāku idejiski kaitīgu materiālu publicēšanu laikrakstā "Cīņa", Latvijas KP CK biroja locekļa kandidātam, laikraksta "Cīņa" redaktoram b. P.Pizānam izteikt brīdinājumu.

14. Vērst Latvijas KP CK sekretāra, biroja locekļa b. N.Bisenieka uzmanību uz viņa pieļautajām nopietnajām kļūdām un uz neveiksmēm darbā.

15. Uzdot Latvijas KP CK birojam:

a) noskaidrot un apspriest jautājumu par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta darbu;

b) nostiprināt ar kadriem laikrakstu "Rīgas Balss" un "Padomju Jaunatne", kā arī žurnāla "Zvaigzne" redakciju.

16. Atcelt Latvijas KP CK 1953. gada 23. jūnija plēnuma lēmumu "Par trūkumiem politiskajā darbā un saimnieciskās un kultūras celtniecības vadīšanā republikā" kā politiski nepareizu un kā partijas un Padomju valsts ienaidnieka L.Berijas uzspiestu.

Protokolāri:

17. Uzdot Latvijas KP CK birojam izskatīt jautājumu, vai iespējams atstāt darbā biedrus I.Pinksi, P.Dzērvi, P.Čerkovski, E.Mūkinu un V.Kalpiņu sakarā ar viņu pieļautajām nacionālistiskajām izpausmēm. (..)

LVA, PA — 101. f., 22. apr., 10.a l., 10., 11. 13., 14. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

LPSR Ministru padomes lūgums atbrīvot E.Berklavu no LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem

Latvijas PSR Ministru padome

Latvijas PSR Augstākās padomes Nr. 13/236

Prezidija priekšsēdētājam biedram K.Ozoliņam 1959. gada 11. jūlijā

Latvijas PSR Ministru padome lūdz atbrīvot b. E.Berklavu no Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem.

Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs V.Lācis

LVA, 290. f., 1. apr., 5333. l., 4. lp. Oriģināls.

 

 

LPSR Augstākās padomes Prezidija dekrēts par E.Berklava atbrīvošanu no Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumiem

1959. gada 15. jūlijā

Atbrīvot b. Eduardu Berklavu no Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem.

Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs

K.Ozoliņš

Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretārs

K.Gailis

LVA, 290. f., 1. apr., 5333. l., 1. lp. Oriģināls.

 

 

Izvilkums no laikraksta "Cīņa" materiāla par 1961. gada 17. novembra Latvijas Komunistiskās partijas aktīva sapulces norisi Rīgas virsnieku namā — "Visus spēkus, visu enerģiju PSKP XXII kongresa lēmumu īstenošanai"

(..) Partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs N.Azārs, radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks P.Paško, republikas Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja vietnieks L.Avdjukevičs, Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas komisijas priekšsēdētājs R.Ķīsis, republikas Ministru padomes Valsts kontroles komisijas priekšsēdētājs A.Ozolings un citi runātāji norādīja, ka nepieciešams enerģiski cīnīties pret vietējo nacionālismu un buržuāzisko ideoloģiju. Kā zināms, 1959. gadā republikā tika atmaskota nacionālistiska grupa, kurā ietilpa E.Berklavs, Vilis Krūmiņš, I.Pinksis, P.Dzērve, E.Mūkins, P.Pizāns, K.Ozoliņš, A.Ņikonovs un daži citi. Viņi gribēja novirzīt republikas partijas organizāciju no ļeņiniskajām pozīcijām nacionālajā jautājumā, republikas ekonomikas attīstībā, kadru izraudzīšanā un izvietošanā. LKP CK septītais plēnums un Latvijas Komunistiskās partijas XVII kongress sagrāva šo grupu, asi nosodīja tās nacionālistisko rīcību.

Daudzi no minētajiem darbiniekiem līdz šim nav atklāti atzinuši un nosodījuši savas kļūdas. No tā var secināt, ka viņu nostāja ir vēl arvien tā pati agrākā. Ar šādiem cilvēkiem jātiek skaidrībā partijas kārtībā un principiāli jāizšķir jautājums par viņiem. (..)

Cīņa, 1961. gada 18. novembris

Ar nacionālkomunistu sagrāves materiāliem plašāks lasītāju loks pirmoreiz varēja iepazīties 1989. gadā, kad tika sagatavota un publicēta LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma stenogramma ar atbilstošiem komentāriem.