"Latvijas premjerministrs atkāpjas"

"Dagens Nyheter",

"Svenska Dagbladet,

"Aftonbladet"

— 99.07.05.

Rīga.

Latvijas ministru prezidents Vilis Krištopans šodien vēlāk informēs par savu atkāpšanos no amata, to šorīt agri paziņoja premjerministra kanceleja.

Krištopana preses sekretāre Līga Krapāne teica, ka oficiāls paziņojums tikšot publicēts vēlāk dienā un tajā būšot izklāstīti atkāpšanās motīvi.

Krištopans vada mazākuma valdību, kas satāv no trīm partijām, kuras pēdējā laikā ir piemeklējušas asas iekšējās pretrunas.

"Latvijas Ministru prezidents atkāpjas"

"Berlingske Tidende"

— 99.07.05.

Latvijas ministru prezidents Vilis Krištopans pirmdien atkāpās no amata un apsūdzēja savus svarīgākos koalīcijas partnerus par aizmugurisku vienošanos.

Rīga.

Tuvs Krištopana līdzstrādnieks Pēteris Elferts teica, ka ministru prezidents ir atkāpies sakarā ar līgumu, ko labēji orientētā "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK noslēdza ar Tautas partiju.

Elferts piebilda, ka šis līgums bija "neuzticības izteikšana ministru prezidentam un valdībai".

Krištopans komentārā Latvijas TV apsūdzēja LNNK par to, ka tā ir viņu nodevusi. Abas minētās partijas savā līgumā paziņoja, ka Krištopans vairs nav spējīgs risināt Latvijas ekonomiskās problēmas. Krištopana astoņus mēnešus ilgā atrašanās pie varas iezīmējās ar ekonomikas lejupslīdi. Otrdien publicētajos oficiālajos skaitļos redzams, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts 1999. gada pirmajā kvartālā ir samazinājies par 2,3 procentiem.

Ministru prezidenta atkāpšanās nozīmē visas valdības atkāpšanos, taču ministri paliks savās vietās kā pagaidu valdība līdz jaunas valdības izveidošanai.

"Latvijas Ministru prezidents atkāpjas"

"Aftenposten"

— 99.07.05.

Latvijas ministru prezidents Vilis Krištopans pirmdien atkāpās no amata un apsūdzēja koalīcijas partnerus valdībā par viņam aiz muguras noslēgto vienošanos. Trīspartiju valdībā notika iekšēja šķelšanās.

Krištopans, kurš par ministru prezidentu kļuva pagājušajā gadā, teica, ka par šo vienošanos esot uzzinājis pēc atgriešanās no ārzemēm un atklājis, ka koalīcijas valdības partneriem esot bijušas, viņa vārdiem sakot, konspiratīvas tikšanās ar opozīcijas pārstāvjiem, lai apspriestu vairākus svarīgus valdības jautājumus. Šīsdienas laikā viņš vēlas prezidentam Guntim Ulmanim iesniegt savu demisijas rakstu.

"Nav iespējams sadarboties ar partiju, kas man aiz muguras paraksta sadarbības līgumu ar opozīciju, kamēr es atrodos ārzemēs", Krištopans teica pirms valdības ārkārtas sanāksmes.

Pagājušās nedēļas nogalē "Tēvzemei un Brīvībai", kas atrodas koalīcijā ar Krištopanu, parakstīja līgumu ar bijušā premjerministra Andra Šķēles vadīto lielāko opozīcijas partiju (Tautas partiju) par ekonomikas atjaunošanu un par valodu un pilsonību.

Krištopana trīs partiju koalīcijā pēdējā laikā iezīmējās šķelšanās vairākos svarīgos jautājumos.

Valdībai nācās izturēt asu kritiku par nepietiekami ātro privatizācijas gaitu, un divas mazās koalīcijas partijas ķildojās par valodas likumu un iepriekšējā mēnesī notikušajām prezidenta vēlēšanām.

Pagājušo otrdien publiskotie oficiālie skaitļi norāda uz lejupslīdi ekonomikā. 1999. gada pirmajā kvartālā IKP samazinājās par 2,3%. Šis bija trešais kvartāls pēc kārtas, kad samazinājās valsts iekšzemes kopprodukts. Viens no lejupslīdes iemesliem ir tirdzniecības sašaurināšanās ar kaimiņvalsti Krieviju.

"Zviedri atgriežas Liepājā"

"Dagens Industri"

— 99.07.01.

Liepāja.

Hanzas pilsētai Liepājai - cara laiku neaizsalstošajai ostai, padomju impērijas lielajai kara flotes bāzei - tāpat kā daudzām citām vietām Baltijas valstīs ir savas atmiņas par zviedriem. Karalis Kārlis XII šeit pārnakšņoja - Karaļa ielā.

Runāt par mūsdienu zviedru invāziju Liepājā būtu pārspīlējums, taču te ir vērojami daudzi zviedru izcelsmes uzņēmumi, kas ir veiksmīgi ienākuši un strādā.

Iebraucot Liepājā, skatienu pie vecpilsētas uzreiz piesaista zviedriem piederošā viesnīca Amrita , un pēdējais, kas ir redzams, izbraucot no ostas, tāpat ir zviedru uzņēmuma Laskana kokmateriālu iekraušanas mols Brīvostā.

Pilsētas centrā starp muzeja eksponātiem līdzīgām 17. un 18. gadsimta koka ēkām atrodas uzņēmuma ABB pakalpojumu birojs ar 20 darbiniekiem, ko no Rīgas vada ABB Latvija izpilddirektors Rolfs A. Helstrēms. Viņš uzskata, ka menedžmenta jeb vadības un piegādātāju kvalitāte Liepājā ir tik augsta, ka ir vērts gaidīt, kamēr lielie uzņēmumi kļūs gatavi ABB piedāvātās pilnībā integrētās pakalpojumu sistēmas ieviešanai.

Folkes Bergmana uzņēmums East in West Liepājas centrālajā ielā nupat ir atvēris veikalu ķēdes Okey filiāli, kas ir tikpat dzīvespriecīgi iekārtota kā veikali Rīgā. Visu diennakti atvērto pārtikas veikalu arī Liepājā ir papilnam, tādēļ konkurence ir sīva.

Amrita

un Laskana vadītāji ir zviedru uzņēmēji Ulle Rūtstrēms un Jans-Ēriks Palmbergs. Viņiem kopā pieder viesnīca, kuras priekšnieks ir zviedrs Kristofers Tāms. Kokmateriālu uzņēmums Laskana ir kopuzņēmums, kur zviedriem katram pieder 27% un latviešu Vesiminu ģimenei atlikušie 46%. Izpilddirektors ir Gunvaldis Vesimins.

Viesnīca ir idejas rezultāts. Rūtstrēms un Palmbergs ilgojās pēc kādas jaukas dzīvesvietas, kad Krievijā un Baltijas valstīs sāka savus darījumus ar kokmateriāliem. Pēc viņu pasūtinājuma kāds stratēģiskā vietā esošs betona karkass - kas sākotnēji bija plānots kā divas apavu fabrikas - tika pārveidots par viesnīcu ar diviem prezidentu apartamentiem, ko jau ir izmēģinājis Igaunijas prezidents Meri un Latvijas prezidents Ulmanis.

Galvenā nodarbe ir baļķi, un tās apgrozījums pašlaik sasniedz 120 - 130 miljonus kronu, un ienākumi ir 4 līdz 5 miljoni. Nauda tiek ieguldīta 4,5 hektāru lielās teritorijas uzlabošanai Liepājas ostas tālākajā piestātnē, kur Laskana 110 strādnieki pārkrauj, mēra un ar kuģiem diennaktī izved vidēji 1200 kubikmetrus baļķu (aptuveni 450 000 kubikmetru gadā).

Lēna Engfelde

"Tagad angļu valoda ir nonākusi arī līdz

Baltijas galotņu sanāksmēm"

"Frankfurter Rundschau"

— 99.07.03./04

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas prezidenti ilgāku laiku runāja krieviski.

Trīs Baltijas valstu prezidentiem gadiem ilgi galotņu sanāksmēs pastāvēja komunikācijas problēmas – katrā gadījumā tad, kad klausījās sabiedrība. Viena valoda gan eksistēja, kuru visi trīs pārvaldīja perfekti: krievu. Taču kādreizējās okupācijas varas valoda to valstu vadītāju mutēs, kas tikko kā bija kļuvušas brīvas, nebija īsti piemērota.

Taču runāt savā valodā nebija iespējams. Igauņu valoda ir pieskaitāma pie somu – ugru valodu grupas; latviešu un lietuviešu valodas gan abas ir baltiešu valodas, bet nav vienai otrai tuvākas kā vācu un angļu. Tas, kurš nav mācījies, otru valodu nesaprot. Un tā prezidenti mēģināja izlīdzēties ar angļu valodas mazumiņu, vai arī veda līdzi tulkus, kad kopā uzstājās kameru priekšā. Tiklīdz sarunu telpas durvis aizvērās, visi trīs, protams, ātri pārgāja uz krievu valodu, kā viņi ir pieraduši jau no mazotnes.

Taču nākošā Baltijas galotņu sanāksme būs pirmā, kura patiesi būs pelnījusi anglisko nosaukumu "Baltic Summit". Lietuvā pagājušajā gadā no trimdas ASV mājās atgriezās Valds Adamkus, kurš nomainīja prezidentu Alģirdu Brazausku, kurš gandrīz nerunāja angliski. Un Latvijā 8. jūlijā līdz ar Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenta Gunta Ulmaņa, kurš nav īpaši apdāvināts uz valodām, pēcteci kļūs sieviete, kura pieauguša cilvēka dzīvi ir pavadījusi Kanādā. Ar Lennartu Meri, kurš ir Igaunijas prezidents kopš 1992. gada, grūtības saprasties nav bijušas nekad. Bez dzimtās valodas viņš pārvalda arī angļu, vācu, krievu, somu un franču valodas, un spētu sniegt intervijas pat latīņu valodā, ja vien atrastos reportieris, kurš šo mākslu pieprot. Tādējādi turpmāk trīs prezidenti varēs saprasties perfektā angļu valodā, kas ir priekšrocība valstu apspriedēs un tik gribētajam pašu, kā Rietumu priekšpulka, tēlam.

Tomēr ikdienā Baltijā krievu valodas neprasme vēl arvien ir handikaps. Vaira Vīķe – Freiberga gan ir universitātēs mācījusi angļu un franču valodās, ir tulkojusi no spāņu valodas un kā bērns bēgļu nometnē Libekā iemācījusies vācu valodu, taču krievu valodu viņa nesaprot. Un tagad, 61 gada vecumā, viņe te kaut ko grib mainīt – lai izrādītu pretimnākšanu krievu minoritātei, kas sastāda gandrīz trešo daļu no Latvijas iedzīvotājiem. Tā, kā cer Vīķe-Freiberga, varētu viņu par to atalgot un beidzot mācīties latviešu valodu.

Haness Gamilšegs

"Lietuva gaida uzaicinājumu"

"Der Standard"

— 99.07.03./04.

Zalcburga

. Lietuvieši gaida, ka decembrī, Somijas prezidentūras beigās, ES galotņu sanāksmē Helsinkos tiks uzaicināta uz sarunām par iestāšanos.

Tā sarunā ar "Der Standard" Zalcburgas galotņu sanāksmes nobeigumā teica Lietuvas premjers Rolands Pakss. Kā galveno iemeslu šādam optimismam Pakss nosauca valsts labos makroekonomiskos rādītājus un stabilo banku sektoru. Krievijas finansu krīze Lietuvas ekonomiku neesot skārusi.

Pakss amatā ir tikai kopš jūnija. Pirms tam viņš bija galvaspilsētas Viļņas mērs. Pirms viņš iesaistījās ekonomikā un kļuva par būvuzņēmēju, Pakss divas reizes kļuva par Padomju Savienības aviosporta meistaru.

Premjers uzskata, ka Kosovas kara sekas neietekmēs Lietuvas NATO ambīcijas. Viņš nesen tikšanās laikā ar Krievijas ministru prezidentu Sergeju Stepašinu esot parakstījis vairākas vienošanās par sadarbību. Arī tas, ka Lietuva kā NATO valsts tad robežosies ar Krievijas anklāvu Kaļiņingradu (bijušo Kēnigsbergu), Paksam nav nekāds šķērslis līdzdalībai Aliansē: "Saskaņā ar 1991. gada vienošanos ar Krieviju, katrai pusei ir tiesības pašai izvēlēties drošības partneri." Lietuva esot modernizējusi savu aizsardzības sistēmu un to saskaņojusi ar NATO standartiem, kas Aliansē jau esot izraisījis pozitīvu rekaciju.

"Kultūra radīs interesi par Lietuvu"

"Dagens Industri"

— 99.07.03. - 05.

Viļņa. Maijā Lietuvas valdība nolēma dibināt Lietuvas institūtu. Tā kā valsts vēl aizvien atrodas smagā ekonomiskajā stāvoklī, nav skaidrs, cik daudz naudas institūtam tiks piešķirts.

"Finansējums pagaidām ir tīri teorētisks", saka jaunieceltais Zviedru institūtam atbilstošās iestādes Lietuvā direktors Sauļus Pilinks ( Saulius Pilinkus ).

3. maijā Lietuvas valdība pieņēma formālu lēmumu nodibināt šo institūtu kā nekomerciālu valsts organizāciju kultūras ministra Arūna Beksta pakļautībā.

Institūta pagaidu budžets ir 500 000 litu (1,1 miljons zviedru kronu), taču nupat pārveidotās valdības valsts budžets vēl nav pieņemts, un tā kā diezin vai iespējams paziņot, ka ekonomiskā krīze Lietuvā ir patiešām beigusies, valda zināma nedrošība par to, cik daudz naudas tad paliks pāri kultūras pasākumiem.

Kad Zviedrijas premjerministrs Jērans Persons maija sākumā atklāja Zviedrijas vēstniecību Viļņā, viņš kā starta kapitālu solīja 500 000 zviedru kronu, tikpat, cik jau agrāk saņēma Igaunijas un Latvijas institūts. Līdztekus zviedru naudai Lietuvas Kultūras fonda rīcībā ir 300 000 litu, kas ir rezervēti veselai virknei dažādu programmu, kuras koordinēs jaunais institūts, cita starpā Lietuvas kultūras programmas prezentāciju pasaules izstādē Expo 2000 Hanoverē.

Lietuvas institūta pamatuzdevums sākotnēji ir pilnībā koncentrēts uz to, lai spēcīgi un sistemātiski sekmētu Lietuvas kultūru ārzemēs un pašu mājās, ka arī veicinātu pozitīva Lietuvas tēla veidošanu. Uzsvars uz kultūras jautājumiem ir redzams jau institūta oficiālajā nosaukumā - Ciurlionio Instituto (Čurļoņa institūts). Savu vārdu nācās aizdot Lietuvas visizcilākajam pagājušā gadsimta māksliniekam M. K. Čurļonim.

Līdztekus uzdevumam - būt visas kultūras informācijas par Lietuvu koordinētājam - institūts veidos arī datu bāzi, kas laika gaitā taps pieejama arī caur Internetu.

Lietuvas institūta izveidošana noslēdz kultūru veicinošu un profilu veidojošu organizciju loku Baltijas jūras reģionā. Te tagad ir Zviedru institūts, Somijas kultūras institūts, Polijas institūts, Gētes institūts, Dānijas kultūras institūts, Baltijas institūts, Ziemeļvalstu ministru padome un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas institūti.

Rakstam pievienota divu gados jaunu un smaidošu vīru fotogrāfija, pie kuras rakstīts: Kultūras vēstnieki: Lietuvas institūta direktors Sauļus Pilinks un institūta darbības programmas izstrādātājs Gins Dabasinsks ( Ginas Dabasinskas ).

Lēna Engfelde

"Krievu aģitācijas karagājiens Zalcburgā"

"Die Presse"

— 99.07.02.

Premjeram Stepašinam Pasaules Ekonomikas forumā runa galvenokārt bija par investoru pievilināšanu.

Zalcburga

. Tik spēcīgi Pasaules Ekonomikas foruma Vidus- un Austrumeiropas galotņu sanāksmē krievu politiķi un ekonomisti vēl nekad nav bijuši pārstāvēti. Nav šaubu: krievi ar šo spēcīgo klātbūtni jaunā ministru prezidenta Sergeja Stepašina vadībā gribēja dot signālu politiskajiem vadītājiem un ekonomikas kapteņiem no visas Eiropas, kuri bija sapulcējušies Zalcburgā.

Pirmkārt: ekonomiskā kolapsa, kas sākās apmēram pirms gada, zemākais līmenis ir pārvarēts. Otrkārt: Krievija nevar atgriezties totalitārajā pagātnē. Treškārt: Krievija grib kļūt par uzticamu partneri visai Eiropai. Pasaules Ekonomikas foruma dibinātājs Klauss Švābs pauda cerības, ka Zalcburgas galotņu sanāksme kādreiz varēs tikt uzskatīta par pagrieziena punktu Krievijas attīstībā uz labāko pusi.

Un premjers Stepašins uzstāšanos Zalcburgā izmantoja, lai aicinātu spēcīgākās Rietumu ekonomikas atkal aktīvi investēt Krievijā; tikai tā varot virzīt uz priekšu pārstrukturēšanu un modernizāciju, tikai tā varot izdoties ekonomikas atveseļošanas process.

Viņa pretpakalpojums: viņš gribot parūpēties par to, lai beidzot tiktu radīts tiesisks pamats efektīvai ekonomiskai sadarbībai ar Rietumu partneriem; viņš speršot nepieciešamos soļus, lai padarītu Krieviju par aprēķināmu starptautisku partneri; viņš centīšoties, lai atkal nostiprinātu paša un ārvalstu pilsoņu uzticību Krievijas vadībai.

Kā lielo vīziju viņš iztēlojās "Eiropu bez dalījuma līnijām". Bez tam viņš sūdzējās arī par zaudējumiem Kosovas kara dēļ: "Šī ir viena no traģiskākajām nodaļām Eiropā šajā gadsimtā." Stepašins gan atzina, ka arī Dienvidslāvijas prezidents Miloševičs ir vainojams šajā konfliktā, bet kā galveno ļaunumu krievs identificēja NATO, kas ar militāro iejaukšanos esot devusi smagu trecienu visai starptautiskajai sistēmai.

Tagad sabombardētajai Dienvidslāvijai nekavējoties esot jāsniedz palīdzība, bet galvenokārt esot jānodrošina ekonomiskā palīdzība, un šī palīdzība nedrīkstot tikt saistīta ar noteikumiem.

Krievijas komunistu un nacionālistu neieredzētais Anatolijs Čubaiss, kurš šodien ir viens no varenākajiem ekonomikas bosiem šajā milzīgajā valstī, Zalcburgā paredzēja asu Valsts Domes un prezidenta vēlēšanu cīņu.

Arī Tomass Grehems (Graham) no Kārnegi institūta Vašingtonā, kurš ir viens no atzītākajiem Krievijas ekspertiem Rietumos, uzdrošinājās paraudzīties nākotnē: ja Jeļcina veselības stāvokļa dēļ jau rudenī tiktu sarīkotas pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas, sacensībās uzvarētu bijušais premjers Jevgēņijs Primakovs; ja vēlēšanas notiks 2000. gada jūlijā, varētu tikt ievēlēts Maskavas mērs Jurijs Lužkovs.

Vai 1999. gadā Zalcburgā varētu atkārtoties tas, kas notika Davosā 1996. gadā, kad Pasaules Ekonomikas foruma nobeigumā t.s. oligarhi vienojās par Borisu Jeļcinu kā par savu kandidātu? Tomēr Zalcburgā spēcīgi pārstāvētie oligarhi unisonā ar Krievijas ekspertiem teica, ka viņu varu Rietumos vērtē pārāk augstu.

"Krievija un Baltkrievija

aktivizē konfederācijas centienus

"The Globe and Mail"

— 99.06.29.

Krievija un Baltkrievija aktivizē centienus, lai izveidotu divu bijušo padomju republiku konfederāciju, izraisot bažas, ka Boriss Jeļcins varētu jauno vienību izmantot savas varas paplašināšanai.

Krievu un baltkrievu amatpersonas gatavojas tikties Maskavā, lai apspriestu iespējamās konfederācijas detaļas. Saskaņā ar kādu pro-krievisku Minskas grupu, valstis nākammēnes varētu parakstīt konfederācijas līgumu, lai izveidotu Suverēnu Republiku Savienību, piešķirot šim vārdam Padomju Savienības pieskaņu. Arvien vairāk tiek runāts par to, ka Jeļcins varētu izmantot konfederāciju sava varas laika pagarināšanai Kremlī, neraugoties uz konstitūcijā noteikto divu termiņu ierobežojumu.

Lai gan nākamvasar Jeļcins vairs varētu nebūt Krievijas prezidents, viņš varētu kļūt par jaunās Krievijas-Baltkrievijas vienības vadītāju. Tādā gadījumā viņš lielāko varas daļu varētu pārņemt jaunajā postenī.

Līdzīgu taktiku izmantoja serbu līderis Slobodans Miloševičs, kurš Serbijas termiņa beigās saglabāja savu varu, kļūstot par Dienvidslāvijas prezidentu.

Kremlis ir noraidījis apgalvojumus, ka Jeļcins varētu plānot šādu soli. Tomēr vairāki vadoši krievu politiķi un analītiķi ir brīdinājuši, ka Kremlis gandrīz noteikti apsverot šādu ideju.

Politiskais analītķis Sergejs Markovs teica: "Miloševiča variants Krievijas prezidentam noteikti šķiet ļoti pievilcīgs."

Abu valstu savienība būtu populāra krievu un baltkrievu vidū, kuri bieži izjūt nostaļģiju pēc padomju impērijas slavas dienām. Aptaujas rāda, ka 80% krievu atbalsta apvienošanos ar Baltkrieviju.

Abu valstu parlamenti jau ir vienojušies pieņemt Padomju Savienības himnas mūziku ar jauniem vārdiem.

Intervijā kādam vācu žurnālam Jeļcins sacīja, ka abas bijušās padomju republikas vieno "vēsturiskais liktenis un kopīgas stratēģiskās intereses."

Tomēr Maskavas liberāļi ir nobažījušies par šo konfederāciju, jo tā ļautu Jeļcinam un viņa baltkrievu kolēģim Aleksandram Lukašenko, neizmantojot vēlēšanas, paplašināt savu varu.

Lukašenko ir pievilcīgs runātājs un ļoti populārs Krievijas centrā. Lukašenko ir apbraukājis Krievijas provinces, uzstājoties ar runām.

Ja konfederācija tiks izveidota, viņš varētu censties ieņemt augstāko posteni un izmantot to kā instrumentu savas varas paplašināšanai Krievijā.

Baltkrievija ir kļuvusi par anti-Rietumu nocietinājumu. Lukašenko aicina uz Padomju Savienības atjaunošanu. Viņš ir žēlojies, ka Krievijai nevajadzēja demontēt kodolraķetes no Baltkrievijas teritorijas: "Tikko mēs izvedām kodolieročus, neviens ar mums vairs nerunāja."

Lukašenko ir aicinājis citas slāvu valstis, piemēram, Dienvidslāviju un Ukrainu, pievienoties Krievijas un Baltkrievijas konfederācijai, izveidojot tā saucamo Slāvu Savienību.

Pēdējo dienu laikā ir aktivizējušies Krievijas-Baltkrievijas konfederācijas izveides centieni. Jaunais Krievijas premjerministrs Sergejs Stepašins jūnija sākumā devās uz Baltkrieviju, lai, tiekoties ar Lukašenko, apspriestu konfederācijas līguma plānus. Tas bija viņa pirmais brauciens ārpus Krievijas kopš iecelšanas premjerministra postenī. Pagājušajā nedēļā Stepašins pa telefonu sarunājās ar Lukašenko, turpinot savus konfederācijas plānus. Nedēļas nogalē premjerministra vietnieks Nikolajs Aksjoņenko arī devās uz Minsku.

Abas valstis saskaņo savas militārās politikas. Krievijas un Baltkrievijas karaspēki pagājušajā nedēļā piedalījās kopīgās militārās mācībās, lai izmēģinātu savu aizsardzību pret iedomātu Rietumu uzbrukumu.

Mācību laikā Krievijas armijas virsnieki paziņoja, ka vēlas sadarboties ar Baltkrieviju, lai radītu vienotu pretgaisa aizsardzības sistēmu un komandu sistēmu.

Saskaņā ar Itar-Tass ziņu aģentūras sniegto informāciju, Jeļcins esot slavējis kopējās militārās mācības kā soli abu valstu bruņoto spēku unifikācijas virzienā.

Par spīti konfederācijas priekšlikuma popularitātei abās valstīs, vairums analītiķu uzskata, ka tas lielā mērā esot simbolisks žests. Abām valstīm ir krasi atšķirīgas ekonomiskās politikas, un, šķiet, neviena no valdībām nevēlas atteikties no varas par labu integrētajai vienībai. Baltkrievijas ekonomiku daudz lielākā mērā nekā Krievijas eknomiku kontrolē valsts. Pēc finansu sabrukuma pagājušajā gadā Krievija nevar atļauties atbalstīt lejupslīdošo Baltkrievijas ekonomiku un tās strauji vērtību zaudējošo valūtu.

Krievu amatpersonas ir atzinušas, ka abu valstu patiesa savienība ir neiespējama. Nedēļas nogalē Aksjoņenko atzina, ka konfederācijas izveidei būšot nepieciešami "vairāki gadi".

Par visvienkāršākais pasākums, piemēram, kopējas valūtas ieviešana, prasītu ilgu laiku. Viņš uzsvēra arī to, ka konfederācija neierobežotu valstu suverenitāti vai katras valsts prezidenta varu.

Džefrijs Jorks

"Krievs iet Nostradamusa pēdās"

"Die Presse"

— 99.06.30

Sergejs Karaganovs, ārpolitikas eksperts no Maskavas, pēc kara Kosovā savas valsts un Eiropas nākotni redz pavisam tumšās krāsās.

Vīne

. Karš par Kosovu – vai krievu variantā: "NATO agresija pret Dienvidslāviju" – iezīmē "vēsturisku pagrieziena punktu". Tā vismaz lietas redz Krievijas Ārējās un aizsardzības politikas padomes priekšsēdētājs, profesors Sergejs Karaganovs. Protams, ka viņš saskata pagrieziena punktu uz sliktāko pusi. Karaganovs pirmdien priekšlasījumā Vīnes Renera institūtā, gluži Nostradamusa manierē, kā kara sekas attēloja visdrūmāko globālās attīstības scenāriju.

Karaganovam Rietumu alianses "humānā operācija" par labu Kosovas albāņiem nav nekas cits kā "atgriešanās viduslaikos, ideoloģisko krusta karu laikā". Pēc tam krievu eksperts paskaidroja, kādas konsekvences izriet no "neiedomājami rupjajām NATO kļūdām":

— Dienvidslāvijai pēc Miloševiča aiziešanas Karaganovs prognozēja vēl "daudz nacionālistiskāku režīmu". Iespējams, ka serbu dusmas dabūšot izjust desmitiem tūkstoši čigānu un ungāru un esot iespējams, ka viņiem pat vajadzēšot samaksāt ar savām dzīvībām. Un: "Bijušajā Dienvidslāvijā tapšanas stadijā ir Eiropas Palestīna, kas var kļūt par starptautiskā terorisma galveno avotu".

— Eiropa līdz ar Kosovas karu nekādā gadījumā neesot kļuvusi stabilāka un drošāka. EDSO esot saņēmusi smagu triecienu, Krievija esot atstumta durvju priekšā. Pieplūdums NATO palielināšoties: "Daudzas valstis vēlēsies tajā iestāties, jo tās nevēlas kādreiz kļūt par agresijas upuri kā Dienvidslāvija." Pret eiropiešu centieniem izveidot savu drošības un aizsardzības politiku krievs drīzāk izturas skeptiski. Gan jau ASV parūpēšoties par to, lai tās dominētā drošības politikas militārā komponente paliktu centrālā.

— Krievijā, kā vispārējās vilšanās par Rietumiem sekas, pastiprināšoties izrāviens pa labi: demokrātu un liberāļu pozīcijas pavājināšoties, bet komunisti un nacionālisti kļūšot spēcīgāki, un antiamerikānisms būšot izteiktāks nekā jebkad agrāk. Krievijas drošības un aizsardzības politikā lielāku nozīmi atkal iegūšot kodolieroči. Karaganovs ir pārliecināts: "Kosovas karš Eiropā atkal ir atgriezis atpakaļ atomieroču faktoru."

— Globālajos ietvaros NATO unilaterālā rīcība pret Dienvidslāviju esot pavērusi visas slūžas masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanai. Ķīna ievērojami forsēšot savas atomieroču attīstīšanas programmas, bet citas valstis no tās neatpalikšot.

Ļaunā prognozētājs Karaganovs tiek godāts par Krievijas pilnvarotā Kosovas lietās Viktora Černomirdina padomnieku. Kad bijušajam ASV padomniekam drošības jautājumos Zbigņevam Bzežinskim pagājušajā nedēļā sakarā ar konferenci par 1989. gadu jautāja, ko viņš domā par Černomirdina paziņojumu, ka Kosovas karš pasauli ir novedis gandrīz līdz atomkaram, viņš atbildēja: "Tas taču ir joks. Tas ir bezatbildīgs runāšanas veids, ar ko Krievija pati sevi kompromitē visas pasaules priekšā. Nemēģināsim sevi apmānīt: neviens krievs nebūtu gatavs izdarīt pašnāvību Prištinas dēļ."

"Baltkrievija grib "iet savu ceļu""

"Die Welt"

— 99.07.01.

Ārlietu ministrs Latipovs noraida ES izteikto kritiku. Lielie manevri beigušies.

Varšava

. Polijas kaimiņš austrumos piekoj politiku, kas paredz ciešu sadarbību ar Krieviju. Taču par abu valstu sakausēšanu "savienībā" patreiz runa tomēr neesot. 48 gadus vecais starptrautisko tiesību profesors Urals Ramdrakovičs Latipovs, kurš kopš decembra ir Baltkrievijas ārlietu ministrs, Welt teica: "Baltkrievija un Krievija paliks patstāvīgas valstis. Sadarbības līmenis ir zemāks nekā Eiropas Savienības iekšienē." Taču ārpolitikā un drošības politikā Minska viennozīmīgi turas pie Maskavas. To apliecina arī tas, ka pat līdz šodienai ir spēkā pēc Kosovas kara sākuma iesaldētie kontakti ar NATO, kā arī kopējie manevri "Rietumi ’99", kuru laikā tika simulēta Krievijas un Baltkrievijas atbilde uz Rietumeiropas uzbrukumu.

Taču citādi Krievijas un Baltkrievijas integrācijai, kuru vairāk uz priekšu virza Minska nekā Maskava, gandrīz nav konkrētu rezultātu. Tas arī nav nekāds brīnums, jo abu valstu ekonomiskās politikas ir atšķirīgas. "Krievijā privātās ekonomikas daļa tiek vērtēta ap 70%, bet Baltkrievijā tikai 20%," saka ekonomiste Klaudija Vanere, kura novēro valsts attīstību. "Krīze Krievijā, kura ir svarīgākā tirdzniecības šīs valsts partnere, ir dramatiski samazinājusi Baltktievijas eksportu un palielinājusi inflāciju." 1998. gadā, tāpat kā tiešās ārvalstu investīcijas, samazinājās arī Vācijas un Baltkrievijas tirdzniecības apjoms. Valsts lauksaimniecība nespēj patstāvīgi nodrošināt desmit miljonu pilsoņu vajadzības.

Valdība Minskā, it īpaši tāpēc, ka valsts robežojas ar patreizējo NATO un nākamo ES dalībvalsti Poliju, negrib pilnībā aizcirst durvis uz Rietumiem. Latipovs - piemēram, Starptautiskajam Valūtas fondam - pat apstiprināja, ka valsts gib "iet savu ceļu". Ministrs norādīja uz panākumiem, kas pēc viņa domām, izskaidro autoritārā prezidenta Aleksandra Lukašenko popularitāti: etnisko konfliktu trūkums, "relatīvi niecīgs noziedzības līmenis", "zems ārējais parāds, apmēram viens miljards dolāru".

Kritiku no Rietumiem, piemēram, cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, Latipovs uzskata par nepamatotu ("Individuālās problēmas ar cilvēktiesībām eksistē visur.") un restriktīvo ES politiku iepretī Baltkrievijai par "netaisnīgu". "Kontaktu ierobežošana vēl nekad nav veicinājusi atvērtas sabiedrības attīstību. Mūsu tautas vairākums vēlas labas attiecības ar Krieviju, bet tas mums netraucē būt labās attiecībās ar visām Eiropas valstīm."

Daži Baltkrievijas politikā saskata pirmos cerību asniņus. 1998. gadā, ārējās attiecības afēras ar ārvalstu vēstniecību "izlikšanu" no telpām dēļ, nonāca līdz zemākajam punktam. Taču patreiz Pasaules Banka atkal ir nosūtījusi uz Minsku 1998. gadā atsaukto pārstāvi, jo cer uz lielāku gatavību sadarboties. Arī ES Komisijā ir radies iespaids, ka Minska pakāpeniski vēlas mainīt savu politiku, kā Briselē teica kāds augsta ranga ierēdnis.

Pret šo iespaidu runā tas, kas joprojām Baltkrievijā ir jāpiedzīvo opozīcijai. Vēl pagājušajā nedēļā milicijas terorisma apkarošanas vienība, atsaucoties uz sprādziena draudiem, izklīdināja 40 deputātu tikšanos, pie kuriem piederēja arī Lukašenko 1996. gadā atlaistā parlamenta vadītājs. Šī metode jau vairākkārt esot izmantota pret opozīciju, Welt teica bijušais valsts vadītājs Staņislavs Šuškēvičs, kurš arī bija tikšanās dalībnieks.

Šuškēvičs kritizēja arī Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) misiju Minskā un Vācijas sociāldemokrātus; "SPD domā, kas mūsu cinisko režīmu var pāraudzināt. Šis pragmātisma veids nenovedīs ne pie kā laba". Šuškēvičs teica, ka tad, ja Krievija valstij ik gadu neatlaistu 800 miljonus dolāru par naftas un gāzes piegādēm, Lukašenko režīms vairs ilgi nenoturētos. Pēc opozīcijas domām, Lukašenko amata laiks beidzas 20 jūlijā. Tomēr prezidents 1996. gadā sarīkotajā un opozīcijas apstrīdētajā referendumā savu pilnvaru laiku pagarināja par diviem gadiem.

Gerhards Gnauks

"Spiediens Kaspijas katlā"

"Frankfurter Rundschau"

— 99.07.01.

SPD baidās no reģiona balkanizācijas un aicina Bonnu rīkoties.

Pēc SPD frakcijas priekšsēdētāja Gernota Erlera domām, pie Kaspijas jūras Kosovas konflikts neatkārtosies.

"Eksistē divas iespējas kā apieties ar rūgstošiem konfliktiem. Vai nu eksistē ilgtermiņa stratēģija, kā samazināt spiedienu katlā, vai arī tiek saukts palīgā, kad katls jau ir pārvārījies pāri. Šādu mācību mēs guvām no Kosovas konflikta," Frankfurter Rundschau teica Erlers. Vācijai esot skaidri jāformulē savas intereses, lai krīzes momentos varētu ātrāk reaģēt. Šī iemesla dēļ viņš ar SPD Bundestāga frakciju esot saskaņojis tēzes, kā novērtēt situāciju ap Kaspijas jūru - reģionu, kura rīcībā ir milzīgas naftas atradnes. "Ja mēs neuzmanīsimies," domā Erlers, "mēs saņemsim otru Kosovas konfliktu."

Ar padomju republikām tagad tiek veidotas alianses, kas spēcīgi atgādina vecās varas spēles: "Ir gandrīz vai biedējoši, kādā tempā tas notiek." Runa ir par tādām varām kā ASV, Krievija un Turcija, kurām Kaspijas jūras reģionā ir īpašas intereses. Un bez tam arī par jaunajām republikām, tādām kā Azerbaidžāna, Armēnija un Kazahstāna, kurām ir pilnīgi atšķirīgi priekšstati par izejvielu izlaupīšanu.

"Pie tam bīstamā potenciāla netrūkst," saka Erlers. Piemēram, karš starp Armēniju un Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu vēl ne tuvu neesot beidzies. Kazahstānā enerģijas politiķi jūtas, lai arī ne tieši apdraudēti, tad tomēr ne visai ērti: ar izejvielām bagātajai stepes valstij, kura ir sešes reizes lielāka par Franciju, nav tiešas pieejas pie atklātās jūras. Lai bagātības nogādātu pasaules tirgos, līdz šim tās rīcībā ir bijis gandrīz vienīgi ceļš cauri Krievijas Federācijai: "Tas rada pastāvīgu atkarības sajūtu," paskaidroja SPD politiķis. Lai atrisinātu šo problēmu, Vācijai ir jādarbojas aktīvāk, piemēram, nostiprinot Eiropas Drošības un Sadarbības organizāciju (EDSO). Tā bez tiešu mērķu nospraušanas varētu aizpildīt drošības politikas vakuumu.

Izlīdzinošu ietekmi uz reģionu varētu atstāt arī Enerģijas harta - līgums (EHL), kas stājās spēkā 1998. gadā, un kam līdz šim ir pievienojušās 32 valstis - starp citu, arī visas astoņas Kaspijas jūras republikas. EHL īpaša loma varētu būt sarunās par brīvu gāzes un naftas transportēšanu. Bonna darītu pareizi, ja pastiprināti iesaistītos šajā reģionā. Tam ir arī ekonomisks iemesls. "Es neslēpju, ka tur var daudz nopelnīt," saka Erlers, jo tur blakus klasiskajiem darījumiem ar naftu un gāzi, neattīstīta ir gandrīz visa infrastruktūra.

Stefans Kohs

"Melnkalnes līderis kritizē Belgradu"

"BBC World"

— 99.07.02.

Intervija ar Melnkalnes premjerministra vietnieku Dragisu Burzanu.

BBC:

Nesen kāds Melnkalnes parlamenta deputāts Dienvidslāvijas Federālo Republiku nodēvēja par "sabrūkošu artefaktu". Vai Jūs tam piekrītat?

Burzans:

Dienvidslāvija ir bijusi mākslīga valsts, politiskā ziņā Miloševiča valsts, nevis Serbijas vai Melnkalnes tautu demokrātiska izvēle.

Es teiktu, ka tagad lietas attīstās fundamentālu pārmaiņu virzienā, un es ceru piedzīvot, ka abas valstis kļūst par suverēnām valstīm.

BBC:

Vai Jūs to domājat Dienvidslāvijas ietavros, vai arī skaidri prom no Serbijas?

Burzans:

Manuprāt, mums vajadzētu mēģināt panākt pilnīgu neatkarību, mums vajadzētu panākt līdzdalību Apvienotajās Nācijās.

Melnkalne ir sena valsts - līdz 1918. gadam mums bija pašiem sava valsts. Šī valsts tika formāli atjaunota 1943. gadā, taču līdz šim mēs neesam pieredzējuši patiesu valsts atjaunošanu, jo politiski pār mums vienmēr ir dominējusi Belgrada.

Pēdējos desmit gados šī Belgradas dominance mums ir bijusi visai postoša.

Manuprāt, pašreiz valdošais noskaņojums ir tāds, ka cilvēki vēlas, lai to intereses tiktu aizstāvētas pareizā veidā. Protams, ka valdošajā koalīcijā par šo jautājumu ir zināmas nesaskaņas.

BBC:

Vai Jūsu valdībai pietiks drosmes atdalīties - antagonizēt Miloševiču un atņemt Serbijai pieeju jūrai?

Burzans:

Ja runa iet par drosmi, tad es domāju, ka šai valdībai ir bijusi drosme pilnībā iestāties pret Miloševiču. Un, kad valdības vidū tiks panākta vienprātība, protams, ka tai būs pietiekoši drosmes, lai iestātos par kopīgo mērķi.

Dažu pēdējo mēnešu laikā mēs šeit atrodamies uz pilsoņu kara sliekšņa, uz tiešu militāru sadursmju ar Belgradu sliekšņa. Spriedze ir ļoti augsta. Taču tagad es domāju, ka Miloševiča spēks vājinās.

BBC:

Cik lielas problēmas rada Dienvidslāvijas armija?

Burzans:

Tā ir radījusi šausmīgas problēmas. Tā ir apturējusi normālu satiksmi, tā ir apturējusi humanitārās palīdzības piegādi, un tā nodara mums lielus zaudējumus.

Taču dažos kontrolpunktos tā ir samazinājusi savu klātbūtni, tēdēļ mēs ceram, ka tas mazinās spriedzi un palīdzēs nodrošināt brīvu pieeju mūsu valstij.

BBC:

Vai var uzdot Jums jautājumu par prezidentu Djukanoviču - viņš ir tikai 37 gadus vecs, taču viņš ir harizmātiska figūra, kura šajās dienās ļoti bieži parādās uz starptautiskās skatuves. Taču - vai starptautiskā sabiedrība viņu vienkārši izmanto, vai arī viņš pats ir reāls spēlētājs?

Burzans:

Protams, ka viņš pats ir reāls spēlētājs. Un protams, ka šeit pastāv patiesa kustība, un to, plaši runājot, vada prezidents Djukanovičs, kurš pažreiz ļoti racionāli izvērtē situāciju.

Es vienkārši gribētu piebilst, ka tas nozīmē gatavošanos referendumam par neatkarīgu valsti.

"Miloševiča dienas varētu būt skaitītas"

"Die Welt"

— 99.06.30.

Tagad būs redzams, vai Rietumu intervence Balkānos atnesīs mieru, vai arī pilsoņu karš turpināsies apslēptā veidā. Nākotne vēl ir miglā tīta, bet pagātne atklāti nežēlīga. Kurš zina, kādā gaismā beigās parādīses NATO karš?

Balkānu kampaņu raksturo neaprēķināmība un pārsteigumi. Tajos darbojas trīs spēki: masveidā atgriežas padzītie kosovieši, atrod savus ciemus izlaupītus vai nodedzinātus un laukus tuksnešainus. Sastinguši viņi stāv pie masu kapiem. Un tur tad arī rodas arhaiskā vēlme atriebties, kuru neviens nespēj iegrožot: Kosovas Atbrīvošanas armija to nespēj tāpēc, ka nevēlas, Kfor tāpēc, ka viņi nav policisti. Un tā veidojas otra, pretēja bēgļu straume: tagad bēgt mēģina serbi. Neraugoties uz spēcīgajiem gaisa uzbrukumiem neskarta palikusī sauszemes armija, Belgradā tiek uzskatīta par uzvarētāju. Un trešais spēks: serbi valsts galvenajā daļā netic ziņojumiem par izdarītajiem briesmu darbiem. Divas trešdaļas no viņiem par to neko negrib dzirdēt. Daudzi visu enerģiju izmanto, lai distancētos no patiesības. To var saukt par paranoju.

Spēcīga gaisā, uz zemes NATO tomēr ir vāja. Tā nevar rīkoties tāpat kā uzvarētāji 1945. gadā Vācijā, jo Kosova starptautiski pieder suverēnajai Dienvidslāvijai, bet tā nevēlas pieļaut, ka tai pāri plūst bēgļu vilnis, kuri atgriežas mājās. ANO kā bēgļu atgriešanās organizētāja ir iesaistījusies pārāk vēlu. Policijas neeksistē. Kosovas Atbrīvošanas armija gaida izdevību.

Ar ko demilitarizācija atšķiras no atbruņošanas? Kāda bija kara jēga? Masveida padzīšanu no gaisa aizkavēt nebija iespējams, bet nekontrolēta masveida cilvēku atgriešanās netika novērsta. NATO intervence pārdzīvoja visas pilsoņu kara komponentes. Miloševičs gan tika apstādināts. Taču neskartās karaspēka un režīma policijas vienības netika izslēgtas. Vai ar amerikāņu solīto atlīdzību pietiks?

Tiktāl par spēka pielietošanu: neņemot vērā svarīgāko mentālo jautājumu, kas izšķirs to, vai vēsturiskais Balkānu konflikts tiks izbeigts, vai arī turpināsies. Arī šeit būtu naivi cerēt uz demokrātisko pāraudzināšanu vai nomierinošo reģiona atjaunošanas programmu. Lielajā piemērā Vācijā "Reeducation" (pārdaudzināšana) neko nepalīdzēja. Mentālās izmaiņas notika tikai līdz ar pašu demokrātisko pieredzi, pie kam Rietumu zonās izšķirošās bija nevis okupācijas varas direktīvas, bet Parlamentārā padome un Vācijas Federatīvās Republikas nodibināšana. Balkānu kara apgabalā neeksistē ar tiem salīdzināmu priekšnoteikumu.

Tomēr viena cerība ir: pēc karastāvokļa atcelšanas Serbijā, pēc skaidrajiem ortodoksās baznīcas vārdiem un konsekventās varu izvairīšanās Belgradas režīmam bez humānās sniegt arī finansiālu palīdzību, varētu apiet heroiskā antimodernisma īstenību. Miloševiča dienas varētu būt skaitītas. Pārsvaru iegūtu mērenie spēki, ekstrēmie labējie paliktu opozīcijā un tiktu pārtraukta vardarbība, tikai tad varētu runāt par kara beigām, par uzvarētu karu pretēji vecajiem mākslas likumiem.

Herberts Kremps

"Pie velna, tā ir mūsu valoda"

"The Economist"

— 99.07.03./09.

Šķita, ka prasīts nemaz nav tik pārāk daudz: oficiālu apmēram pusduča Francijas galveno reģionālo valodu atzīšanu; to mācīšanu skolās, ja tā vēlas pietiekami daudz skolnieku vecāku; to plašāku lietošanu vietējās radio un televīzijas pārraidēs; kā arī reģionālo vietvārdu un nozīmīgāko oficiālo dokumentu tekstu tulkošanu valsts galvenajos dialektos.

Tomēr sociālistu vadītās valdības lēmums pieņemt kaut vai tikai 39 no 98 Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu hartas pantiem ir izraisījis nacionālistisko kaislību vilni, kas skalojas pāri partiju piederībai un ir jau izraisījis pirmo nopietno sadursmi starp Francijas gollistu prezidentu Žaku Širaku un sociālistisko premjerministru Lionelu Žospēnu viņu divu gadu apbrīnojami mierīgās un harmoniskās sadzīvošanas laikā.

Jebkas, kas skar franču valodu, visiem Francijā allaž izraisa drudžainu temperatūras paaugstināšanos. Valsts vēsture un identitāte ir nesaraujami saistītas ar tās valodu, norāda Žans-Marī Ruārs savā emocionālajā uzbrukumā hartai, kas tika publicēts labējo lielākajā dienas laikrakstā Le Figaro . Ruārs ir jaunākais Francijas Akadēmijas loceklis, savukārt pati Akadēmija ir oficiālais Voltēra un Flobēra valodas aizgādnis un sargs. Šis "ne ar ko nesalīdzināmais mākslas darbs", žēlojās Ruārs, tagad tiek apdraudēts. "Tieši šobrīd, kad mūsu valodu izvaro anglosakšu izteicieni, to no iekšpuses sāk graut nepieciešamība konkurēt ar vietējiem dialektiem." Tik "pārmērīgu tiesību" piešķiršana tādām reģionālajām valodām kā elzasiešu, basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, flāmu un provansāļu valodas, kādas tiek ieteiktas hartā, izraisīs "procesu, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie separātiskām prasībām, vardarbības un franču identitātes zaudēšanas. Franciju nedrīkst balkanizēt."

Tāda veida drūmi pareģojumi ir līdzīgi tiem uzskatiem, kurus pauž jaunais grupējums, kas pats sevi ir nodēvējis par "nacionālajiem republikāņiem". Šis dīvainais veidojums sevī ietver tādas acīmredzami antagonistiskas personības kā stingri labējo gollistu kustības "Kustība par Franciju" (RPF) līderi Šarlu Paskuā un Žanu-Pjēru Ševenmo, Žospēna valdības iekšlietu ministru, kas vada mazo, kreisi noskaņoto "Pilsoņu kustību". Arī viņš sūdzas, ka valodu harta novedīs pie Francijas "balkanizācijas".

Šie franču valodas aizstāvji ir kaismīgi nacionālisti, kuri nešauboties pretojas turpmākai Eiropas integrācijai, vienotajai valūtai, brīvajam tirgum, Amerikas "globālajai hegemonijai", Francijas atkārtotai ienākšanai NATO militārajās struktūrās, Rietumu karam par Kosovu, un visam pārējam, kas varētu ierobežot Francijas suverenitāti. Lai arī parasti viņi sastāda mazākumu lielākajos politiskajos grupējumos, tomēr kopumā viņiem ir izdevies savākt aptuveni vienu trešo daļu balsu pagājušajā mēnesī notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kurās Paskua piekritēji negaidīti ieguva 13 procentus balsu, kas ir nedaudz vairāk nekā paša Širaka tradicionālajiem gollistiem. Gandrīz nešaubīgi var teikt, ka tieši ši nacionālisma uzplūda dēļ Širaks nolēma izraisīt asu konfliktu ar savu premjerministru jautājumā par franču valodu.

Galu galā, vēl tikai pirms trim gadiem Širaks pats atbalstīja Reģionālo valodu hartu, kuru 1992.gadā bija pieņēmusi Eiropas Padome. Un vēl tikai šī gada maijā prezidents deva savu svētību valdības parakstam zem šīs hartas, ievērodams Žospēna solījumu 1997.gada parlamenta vēlēšanās - "veicināt lingvistisko un kultūras pluralitāti mūsu valstī".

Iespēja mainīt viedokli Širakam radās 16.jūnijā, kad Francijas Konstitucionālā tiesa pieņēma lēmumu, ka, piešķirot minoritāšu valodām īpašas tiesības, harta "nonāk pretrunā ar konstitucionālajiem principiem par Republikas nedalāmību, par vienlīdzību likuma priekšā un par franču tautas vienreizējību." Žospēns nekavējoties lūdza prezidentam, lai tas ierosina tādas izmaiņas konstitūcijā, kas to saskaņotu ar hartu. Ņemot vērā disidentisko gollistu nacionālistu rīcību, Širaks atteicās.

Sociālisti tagad ir apņēmības pilni apiet Širaku, izvirzot savu likumprojektu, kas ļautu Francijas konstitūcijai oficiāli atzīt reģionālās valodas. Taču, tā kā pašā valdības nometnē šajā jautājumā valda asas nesaskaņas, sociālistiem nebūs viegli iegūt nepieciešamo trīs piektdaļu vairākumu abās parlamenta palātās, kaut arī ir sagaidāms, ka šajā jautājumā viņus atbalstīs Fransuā Bairū pro-eiropeiskie centristi un Alēna Madlēna brīvā tirgus piekritēji.

"Vīlušies austrumeiropieši"

"Die Presse"

— 99.07.02.

Desmit gadus pēc Dzelzs priekškara krišanas vilšanās reformvalstīs ir liela.

Ceturtā Pasaules ekonomikas foruma Vidus- un Austrumeiropas valstu galotņu sanāksme, kas patreiz notiek Zalcburgā, tiek uzskatīta par svarīgu tikšanos. Tagad bilanci sastāda augsta ranga pārstāvji no politiķu vidus un prominenti biznesa pārstāvji: kopš Dzelzs priekškara krišanas ir pagājuši desmit gadi.

Pirmajā mirklī Austrumu metropoles Prāga un Budapešta mirdz līdzīgi kā viņu paraugi Rietumeiropā. Taču nevajag apžilbināties. Tas, kurš dodas uz provinci, kura nedzīvo no plaukstošā tūrisma, atklāj, ka tur atšķirība starp šodienu un komunistisko pagātni bieži vien ir ne pārāk liela. Arī Austrumu pilsoņu darba alga joprojām ir pieticīga. Labi attīstītajā Čehijas Republikā vidēji nopelna tikai 40% no tā, ko nopelna Austrijā. Daudzi pilsoņi kā negatīvu vērtē to, ka atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem kļūst arvien lielākas.

Atveseļošanās process salīdzinājumā ar Rietumiem ir pieticīgs. Patreizējās Austrumos valdošās recesijas laikā šī plaisa pat vēl palielinās. Un tāpēc ir saprotami, ka Austrumu pilsoņu vilšanās ir tik liela. Viņi kapitālisma uzcelšanu bija iedomājušies ātrāku un vienkāršāku. Lai panāktu ES valstis, reformvalstu ekonomikām ir jāattīstas straujāk nekā Rietumeiropā. Taču, tā kā tas nav gaidāms, interese par strādāšanu zelta Rietumos joprojām ir liela.

Daudz kas ir noritējis nepareizi. Gandrīz nekur nav notikušas konsekventas reformas tirgus ekonomikas virzienā. Arī tādas institucionālās izmaiņas kā privatizācija un ekonomikas pārstrukturēšana vairumā valstu nav bijušas veiksmīgas. Slavējams izņēmums pēdējā laikā ir Ungārija. Turpretī t.s. kuponu privatizācija Čehijā tika īstenota ātri, bet nekonsekventi. Sekas ir tādas, ka lielie uzņēmumi ir nonākuši parādos un de facto ir bankrotējuši un bankas sēž uz milzīga "neatgūstamo kredītu" kalna. Rietumos pirms desmit gadiem bieži diskutēja par Maršala plānu Austrumiem. Tas šādā formā gan nerealizējās, tomēr Rietumu palīdzību nedrīkst novērtēt parāk zemu. Taču tā, atšķirībā no Maršala plāna, nav īpaši efektīva.

Pastāv briesmas, ka lielā nepieciešamība pēc naudas Dienvidaustrumeiropas atjaunošanai var novest līdz tam, ka var aizkavēties ES paplašināšanās uz Austrumiem attiecībā uz pirmo kandidātvalstu grupu. Taču joprojām lēnā pielāgošanās ES normām un likumiem var negatīvi ietekmēt paplašināšanos uz austrumiem.

Pat ārvalstu investīcijas Austrumos atpaliek no cerētajām, jo tām nav izdevīgu pamatnoteikumu. Arī šeit Ungārija ir ceļa rādītāja: ja nacionālistisku iemeslu dēļ tā nebaidīsies pārdot uzņēmumus ārzemniekiem, tad privatizācija būs gandrīz pilnīgi pabeigta..

Tomēr arī ungāriem ir problēmas. Tā, piemēram, ungāru uzņēmumiem pagājušajā gadā vajadzēja gandrīz 2 miljardus dolāru dividendēs pārskaitīt to īpašniekiem ārvalstīs. Tas ir novedis līdz bīstamam maksājumu bilances deficīta pieaugumam. Vienīgā izeja no dilemmas ir ungāru investīciju forsēšana ārvalstīs, tātad vēl ciešāka sasaiste ar ārzemēm.

Lai to panāktu. Rietumiem ir jāpastiprina kontakti ar reformvalstīm. Šeit svarīgu lomu spēlē arī Austrija, ne tikai kā tirdzniecības partnere, bet arī kā koordinācijas vieta starp Austrumiem un Rietumiem, kā Rietumu koncernu, kuri darbojas reformvalstīs, biroju atrašanās vieta.

"Spēks no ziemeļiem"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.01.

Droši vien Somija prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Ministru padomē, kas sākas šodien, iztēlojās citādi. Tā gribēja ES dot jaunu sparu.

Beidzot Eiropas ziemeļiem ES vajadzēja iegūt to nozīmi, ko tiem nespēj dot pasīvā Zviedrija, ar nosacījumiem noslogotā Dānija un ārpus NATO stāvošā marginalizētā Norvēģija. Kā vienīgā ES dalībvalsts tieši kaimiņos Krievijai, kā vienīgā eiro zonas dalībvalsts Ziemeļos, un kā valsts, kura nelolo ar kompleksiem apkrautas īpašas vēlēšanas, Somija grib parādīt, ka Eiropai pie Baltijas jūras ir spēka centrs.

Taču tagad Dienvidi ar Kosovu un Balkāniem aizēno visu pārējo. Somija ātri uz to pārorientējās, tik ātri, ka varēja domāt, ka somi jau ir pārņēmuši ES vadību, kamēr vācieši vēl rokās tur stūri. Pasaule raudzījās uz Helsinkiem, kad runa bija par mierīga atrisinājuma atrašanu Kosovai, un atkal uz Helsinkiem, kad vajadzēja "laivā" dabūt Krieviju, nepieļaujot novirzīšanos no kursa. Centrā, kā starpnieks, kā mākleris, kā mērenais nostājās Somijas prezidents Marti Ahtisāri. Tā tieši ir loma, ko Somija vēlas spēlēt kā ES dalībniece. Tāpēc Helsinku uzstāšanās Kosovā ES pa aizmugures durvīm, gan nepārskatāmi, parādīja, ko tā ir ieguvusi līdz ar Somiju.

Somiem šis meistardarbs ir izdevies, jo viņu gadu desmitiem eksistējošais ģeopolitiskais trūkums, būt neitralizētai Padomju Savienības ēnā, beigās pārvērtās par Eiropas politikas priekšrocību. Somija bauda Krievijas uzticību, vairs nebūdama atkarīga no visvarenā kaimiņa. Līdz ar Somijas iestāšanos ES 1995. gadā robeža ar Krieviju kļuva par civilizācijas robežu, nesaraujot vēsturiski – politiskās saites. Kosovas diplomātija parādīja, kāpēc tas ir labi. Ar prezidentūru Somija mēģina arī šādā veidā izsist kapitālu ES. Krievija un ES paplašināšanās uz austrumiem atrodas Somijas saraksta pašā augšā.

Viens no Somijas mērķiem jau ilgu laiku ir ES dalībvalstu iztēli ievirzīt tā, lai Baltijas jūra lēnām, bet droši, kļūtu par ES iekšējo jūru, un Helsinki no Sankt-Pēterburgas atrodas apmēram tikpat tālu, cik Ķīle no Lībekas. Šis galvenais kurss politiskajā ģeogrāfijā jau pirms vairākiem gadiem tika nosprausts Baltijas jūras reģiona sadarbības ietvaros un Somijas "ES Ziemeļu dimensijas" koncepcijā. Taču nopietni pret vēstures norādītajiem ceļiem pie Baltijas jūras sāka izturēties tikai kopš tā laika, kad konstatēja, ka sadarbība ar Krieviju tik ilgi būs resursu izšķērdēšana, kamēr tā norisināsies tikai caur centrāli, caur Maskavu. Turpretī Somija grib pievērst uzmanību Krievijas reģioniem, galvenokārt Krievijas ziemeļrietumiem.

To, kādas tur ir Eiropas intereses, Somija definē ar pamatīgu stūrgalvības porciju. Krievijas ziemeļos snauž naftas, gāzes un citu izejvielu resursi, kam ir nozīme Eiropas nākotnei. Apkārt Baltijas jūrai, kas arī šī iemesla dēļ attīstas par starptautisku ekonomikas magnētu, kopš kāda laika notiek cīņa par (naftas un gāzes – tulk.) vadiem un ostām, strāvas tīkliem un elektrostacijām. Somija šajā konkurencē grib nodrošināt savu daļu un tāpēc to pārējie novēro ar aizdomām, galvenokārt Baltijā, caur kuru Rietumu virzienā iet vairums Krievijas tranzīta līniju. Taču, kā ES paplašināšanās uz austrumiem advokāte, tā tieši tur vienlaicīgi ir arī cerību nesēja. Latviju un Lietuvu galotņu sanāksmē Helsinkos gada beigās beidzot drīkstēs uzaicināt uz sarunām par iestāšanos, pēc tam, kad jau pagājušajā gadā vairs nebija iespējams saprast, kur ir meklējama šo valstu atpalicība salīdzinājumā ar trešo Baltijas republiku un Somijas somu – ugru brāļu tautu Igauniju, kas (uz sarunām – tulk.) bija uzaicināta jau divus gadus agrāk.

Daudzas ES dalībvalstis vaidētu zem šādas pusgada prezidentūras slodzes. Taču Helsinkos katrs Briseles bagāžas kilograms tiek saņemts kā pagodinājums. Tam ir saistība ar somu ES filozofiju, kurai ir citas saknes nekā vācu vai franču, un kas ir motivēta citādi, nekā zviedru vai dāņu. ES Somijai atnesa uzplaukumu, ko var izmērīt ekonomiski. Vēl arvien valstī ir jūtams atvieglojums, ko iestāšanās ES ir devusi demokrātijai, kurai kopš savas pastāvēšanas ir bijis jābaidās par savu neatkarību. ES valstij sniedz drošību un līdz ar to zināmu brīvību, ko tā pirms tam savā vēsturē vēl nebija baudījusi. Somijas prezidentūra būs atmaksājusies jau tad, ja šī sajūta pielips arī citiem.

Jaspers fon Altenbokums

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS