Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministrs A.Šlesers

Uz jaut. nr.137/J9 – dok. nr.3813

Par starptautiskās lidostas “Rīga” darbību

Esam izskatījuši Saeimas deputātu 2009.gada 12.februārī sagatavotos jautājumus, kas reģistrēti jautājumu reģistrā ar Nr.137/J9, un ar šo sniedzam rakstisku atbildi uz tiem.

1) Kādi ir lidostas ieņēmumi no nodevām un nenodokļu ieņēmumi pēdējos trijos gados?

Valsts akciju sabiedrība “Starptautiskā lidosta “Rīga”” (turpmāk tekstā – Lidosta) ir komercsabiedrība, kura nesaņem nodevas un nenodokļu ieņēmumus. Tās ieņēmumus veido maksa par tās sniegtajiem aviācijas pakalpojumiem aviokompāniju gaisa kuģiem, pasažieriem, kravu apkalpošanu lidostu terminālī, kā arī neaviācijas pakalpojumiem lidostas teritorijā. Galvenie neaviācijas ieņēmumi ir no telpu un zemes iznomāšanas, reklāmas un autostāvvietu pakalpojumiem.

Dati par lidostas aviācijas un neaviācijas ieņēmumiem LVL

2) Kāds ir bijis pasažieru skaits, apgrozījums, peļņa un valsts sniegtā dotācija 2008.gadā?

Dati par Lidostas 2008.gadā apkalpoto pasažieru skaitu, apgrozījumu, peļņu un valsts sniegto dotāciju

 Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Valsts kontroles Revīzijas ziņojumā nav guvis atspoguļojumu Satiksmes ministrijas gan rakstiski, gan Revīzijas ziņojuma saskaņošanas sanāksmēs paustais viedoklis par nepieciešamību vērtēt Lidostas darbību saistībā ar tās ietekmi uz tautsaimniecību kopumā.

Ar cieņu,

satiksmes ministrs A.Šlesers

Rīgā 2009.gada 24.februārī

Ministrs M.Riekstiņš

Uz jaut.nr.140/J9 – dok. nr.3823

Par Latvijas ārpolitiku enerģētikas jautājumos

Atbildot uz Saeimas deputātu uzdotajiem jautājumiem par Latvijas ārpolitiku enerģētikas jautājumos, Ārlietu ministrija ir sagatavojusi sekojošu atbildi.

Ārlietu ministrija savā darbības stratēģijā 2007.–2009.gadam par vienu no ekonomisko interešu mērķiem ir izvirzījusi energoapgādes drošību un enerģētikas attīstību, kas ietver arī energoresursu piegādes ceļu un avotu diversifikāciju Baltijas jūras telpā un Eiropā. Ārlietu ministrijas skatījumā projekti, kas ilgtermiņā nostiprina drošu (gan no patērētāja, gan piegādātāja viedokļa) energoresursu piegādi Eiropai, ieskaitot Baltijas jūras reģionu, ir Latvijas interesēs. Šajā kontekstā Latvijai īpaši nozīmīgi ir arī energoresursu pārvades starpsavienojumi Eiropas Savienības iekšējā enerģētikas tirgū, lai pilnvērtīgi varētu realizēt gan enerģētikas tirgus liberalizāciju Eiropas Kopienā, gan iedarbināt solidaritātes mehānismu gāzes apgādes problēmu gadījumā.

Gāzes apgādes traucējumi virknei Eiropas valstu 2009.gada janvārī un 2006.gada janvārī apstiprināja to, ka Krievijas kā droša energoresursu piegādātāja uzticamība ir ievērojami cietusi. ES vērtējumā 2009.gada janvāra notikumi diskreditēja abas konfliktā iesaistītās puses – gan Krieviju kā piegādātāju, gan Ukrainu kā tranzītvalsti.

2006.gada pavasara Eiropadome apstiprināja Enerģētikas politiku Eiropai,¹ kas iezīmēja Eiropas Savienības kopējās enerģētikas politikas aprises. Viens no šīs politikas pīlāriem ir ārējā enerģētikas politika ar uzstādījumu attīstīt vienotu pieeju, runājot ar trešajām valstīm par enerģētiskās drošības un attīstības jautājumiem. Šis uzstādījums nav zaudējis savu aktualitāti – tā ir Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts prioritāte.

Eiropas Savienība importē gandrīz 55% no patērētās dabasgāzes. No tiem 40% tiek importēti no Krievijas Federācijas (30% – no Alžīrijas, 25% – no Norvēģijas Karalistes). Ekspertu prognozes² līdz 2030.gadam liecina, ka gāzes patēriņš Eiropas Savienībā pieaugs (atkarībā no piemērotā scenārija: no 20% līdz 30% attiecībā pret 2004.gadu). Līdz ar to palielināsies arī dabasgāzes imports, tai skaitā no Krievijas, ņemot vērā, ka dabasgāzes atradņu krājumi Eiropas Savienības teritorijā samazinās. Eiropas Savienības līmenī ir iniciēti un atbalstīti projekti, kas ļautu piegādāt gāzi no citiem reģioniem (piemēram, gāzesvads “Nabucco”, sašķidrinātās gāzes termināļi u.c.)³, kā arī ES dalībvalstis ir vienojušās par likumdošanas aktiem⁴, kas veicinātu energoresursu diversifikāciju par labu atjaunojamajai jeb “zaļajai” enerģijai. Neskatoties uz šo pasākumu kopumu un ņemot vērā iepriekš minētās prognozes, jāsecina, ka dabasgāzes imports no Krievijas Federācijas Eiropas Savienības energoresursu bilancē tomēr pieaugs. Tādēļ ir būtiski, lai arī Krievijas importa daļa līdz Eiropas Savienības patērētājiem nonāktu droši un laicīgi.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 6.septembra lēmumam Nr. 1364/2006/EK Ziemeļeiropas jeb “Nord­Stream” gāzesvadam ir piešķirts Eiropas nozīmes projekta statuss. Tādējādi Eiropas Kopiena, atbilstoši direktīvas kritērijiem, ir atzinusi projekta pārrobežu nozīmi un tā ietekmi uz pārrobežu pārvades spēju. Taču jāatzīmē, ka iepretim tādiem projektiem kā “Nabucco” Ziemeļeiropas gāzesvads dažādo tikai energoresursu transportēšanas ceļus, nerisinot Eiropai daudz būtiskāko fosilo resursu importa avotu diversifikāciju.

Starptautiski pārrobežu enerģijas resursu piegādes infrastruktūras projekti ietekmē daudzu valstu intereses: projekta iniciatorus, investorus, kā arī tās valstis, kuru sauszemes teritoriju vai teritoriālos ūdeņus šķērso attiecīgā infrastruktūra. “NordStream” gāzesvada projekts ietekmē deviņu Baltijas jūrai pieguļošo valstu intereses. Ārlietu ministrija uzskata, ka projekta autoriem un iniciatoriem jau projekta sākotnējā fāzē bija jāveic daudzpusējas un divpusējas konsultācijas ar ietekmēto valstu atbildīgajām institūcijām, informējot par projekta mērķiem un apkopojot sākotnējos valstu viedokļus. “NordStream” projekta publisko tēlu negatīvi ietekmēja arī Eiropā redzamu politiķu personīga iesaiste projekta attīstības kompānijā, tādējādi projekta iniciatoriem “E.On” un “Gazprom” tika pārmesta neētiska politisko sviru izmantošana komerciālu interešu lobēšanai. Šis fakts kombinācijā ar informācijas plūsmas un konsultāciju trūkumu ar Baltijas jūras piekrastes valstīm projekta iniciēšanas stadijā ir licis vairākām reģiona valstīm, tai skaitā Latvijai, raudzīties uz projektu piesardzīgi un rezervēti.

Tā kā “NordStream” gāzesvads ir pārrobežu projekts, tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju par Ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (t.s. Espoo konvencija, 1991). “NordStream” gāzesvada pēdējais trasējums paredz, ka gāzesvads šķērso Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas teritoriālos ūdeņus un/vai ekskluzīvo ekonomisko zonu. Tādējādi saskaņā ar Espoo konvenciju tās ir izcelsmes valstis. Pārējās Baltijas jūras piekrastes valstis (Baltijas valstis un Polija) ir t.s. ietekmēto valstu kategorijā. “NordStream” konsorcijam, pamatojoties uz veikto ietekmes uz vidi pētījumu, ir jāiesniedz pieteikums atļaujas saņemšanai veikt izbūves darbu šo valstu atbildīgajām iestādēm, kas izskata pieteikumu atbilstoši nacionālajai likumdošanai. Paralēli gan izcelsmes, gan ietekmētajās valstīs notiek sabiedriskā apspriešana uz iesniegtā ietekmes uz vidi novērtējuma pamata.

Veicot ietekmes uz vidi novērtējumu, Espoo procesa ietvaros tika izveidota darba grupa, kurā tika pārstāvētas visas Baltijas jūras piekrastes valstis.⁵ 2008.gada laikā notika regulāras konsultatīvās sanāksmes. Pēdējā tikšanās reizē 2009.gada 14.februārī valstu pārstāvji vienojās, ka līdz 2009.gada 9.martam konsorcijam jānosūta visām ietekmētajām un izcelsmes valstīm novērtējuma ziņojuma galīgā versija un ar šo datumu visās valstīs sākas sabiedriskā apspriešana un komentāru sniegšanas aktīvā fāze. Apspriešana, atkarībā no valstu nacionālās likumdošanas, var ilgt no trim nedēļām līdz pat trim mēnešiem. Latvijas likumdošana paredz trīs nedēļu ilgu sabiedrisko apspriešanu, pēc kuras “NordStream” konsorcijam tiek dotas četras nedēļas atbildēm uz komentāriem.

Starptautiskajā telpā Ārlietu ministrija ir paudusi pragmatisku nostāju par “NordStream” gāzesvadu, no vienas puses, respektējot Kopienu lēmumu par projekta nozīmi Eiropas energoresursu apgādē, un, no otras puses, uzsverot, ka projekta attīstītājam jāievēro visas starptautiskās vides prasības gāzesvada celtniecības un ekspluatācijas procesā.

Ārlietu ministrija vēlētos norādīt, ka neviennozīmīgā situācija ar “Nord­Stream” gāzesvadu ir viens no piemēriem vienotas Eiropas Savienības enerģētikas politikas trūkumam. Rezultātā ietekmētajām valstīm atsevišķi ir grūti izvērtēt katra infrastruktūras projekta ieguvumus un problēmas. Pie tam vērtējumā jāņem vērā gan Eiropas Savienības kopējās, gan katras dalībvalsts intereses. Latvija Eiropas Savienības formātos līdz šim ir paudusi un turpinās paust aktīvu nostāju attiecībā uz palielinātu Eiropas Kopienu kompetenci enerģētikas politikā, tai skaitā pret trešajām valstīm. Latvija uzskata, ka ir nepieciešama t.s. enerģētiskās atkarības klauzulu iestrāde sadarbības līgumos starp Eiropas Savienību un energoresursu ieguves valstīm ārpus Eiropas Savienības. Tādējādi tiktu panākts līdzsvars starp piegādes drošību, kas ir patērētāju interesēs, un pieprasījuma drošību, kas ir būtiska energoresursu ieguvējiem un eksportētājiem.

Ārlietu ministrs M.Riekstiņš

Rīgā 2009.gada 25.februārī

¹ http://ue.eu.int/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/ec/89013.pdf

² Starptautiskā Enerģētikas Aģentūra, (Internationa Energu Agency), World Energy Outlook

³ Sk. Eiropas Komisijas Otro stratēģisko enerģētikas pārskatu, http://ec.europa.eu/energy/strategies/2008/2008_11_ser2_en.htm

⁴ t.s. Klimata un enerģētikas pakete

⁵ Latviju darba grupā pārstāv Vides ministrija.

Ministrs A.Slakteris

Uz jaut. nr.141/J9 – dok. nr.3821

Par AS “Parex banka” glābšanu

Finanšu ministrija atbilstoši Ministru prezidenta I.Godmaņa 2009.gada 20.februāra rezolūcijai Nr.45/SAN-693-IP ir izskatījusi Saeimas deputātu jautājumus par akciju sabiedrības “Parex banka” glābšanu un saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 121.panta pirmās daļas 1.punktu sniedz šādas rakstveida atbildes.

1. Kādas valsts iestādes un kapitālsabiedrības un cik lielus noguldījumus ir veikušas akciju sabiedrībā “Parex banka”, un uz kādiem termiņiem un procentiem šie depozīti ir noguldīti?

Saskaņā ar Likumu par budžetu un finanšu vadību valsts budžeta iestādes kontus atver tikai Valsts kasē, savukārt Valsts kase rīko visus valsts budžeta līdzekļus bankās. Līdz ar to valsts budžeta iestādes nevar veikt noguldījumus bankās, t.sk. arī akciju sabiedrībā “Parex banka”, un līdzekļu izvietošanu veic Valsts kase. Uz 2009.gada 23.februāri atbilstoši valdības lēmumiem un finanšu ministra rīkojumiem akciju sabiedrībā “Parex banka” bija izvietoti šādi Valsts kases termiņnoguldījumi: 

 Vienlaikus informējam par valsts kapitālsabiedrību līdzekļiem akciju sabiedrībā “Parex banka” uz 2009.gada janvāra beigām: 

2. Par kādu kopējo summu valsts ir izsniegusi vai plāno izsniegt galvojumus akciju sabiedrībai “Parex banka”?

Informējam, ka šobrīd valsts nav izsniegusi nekādus galvojumus vai garantijas akciju sabiedrībai “Parex banka”. Nav izslēgts, ka akciju sabiedrības “Parex banka” sindicēto kredītu devējiem, akceptējot bankas vadības izteikto priekšlikumu par sindicēto kredītu restrukturizāciju, šāds galvojums varētu tikt izsniegts par šo kredītu pagarināto daļu atmaksām. Šādā gadījumā valsts galvojuma summa akciju sabiedrībai “Parex banka” sindicēto kredītu devējiem varētu sasniegt 620 milj. eiro. Tāpat nākotnē var tikt izskatīta iespēja par valsts galvojuma sniegšanu akciju sabiedrības “Parex banka” eiroobligāciju turētājiem.

3. Pamatojoties uz kādiem apsvērumiem, un cik lielus līdzekļus valsts plāno ieguldīt akciju sabiedrības “Parex banka” kapitālā un subordinētajā kapitālā?

Lai noteiktu nepieciešamo ieguldījumu apjomu akciju sabiedrības “Parex banka” pamatkapitālā, jāņem vērā, ka tam vistiešākajā veidā jābūt atkarīgam no tā, lai vismaz minimālajā apmērā tiktu nodrošināta atbilstošo normatīvo un regulējošo prasību izpildes ievērošana un lai tas atbilstu Kredītiestāžu likuma 35.panta prasībām.

Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas veiktajiem aprēķiniem uz 2009.gada 17.februāri, lai nodrošinātu kapitāla pietiekamību akciju sabiedrības “Parex banka” grupas līmenī 8, 10 un 12 procentu apmērā, akciju sabiedrībai “Parex banka” ir nepieciešams veikt kapitāla palielināšanu šādā apmērā: 

Informējam, ka aprēķini ir veikti, izejot no pašreizējās situācijas, un var tikt koriģēti, ievērojot aktuālo situāciju ar kapitālu uz ieguldījumu izdarīšanas brīdi.

Atbilstoši Kredītiestāžu likuma prasībām bankai jānodrošina minimālais kapitāla pietiekamības rādītājs 8 procenti. Ņemot vērā globālās finanšu krīzes izraisītās sekas, kredītiestādes tiek uzskatītas par atbilstoši kapitalizētām, sasniedzot kapitāla pietiekamības līmeni līdz pat 12 procentiem. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka atbilstoši Eiropas Savienības noteiktajām prasībām attiecībā uz valsts atbalstu tiek pieļauta kapitāla bāzes atjaunošana līdz normatīvajos aktos noteiktajam minimumam.

4. Cik lielu aizdevumu un uz kādiem procentiem valsts ir izsniegusi vai plāno izsniegt akciju sabiedrībai “Parex banka”?

Atbildot uz šo jautājumu, informējam, ka valsts bez atbildē uz 1.jautājumu minētajiem Valsts kases noguldījumiem nav izsniegusi akciju sabiedrībai “Parex banka” cita veida aizdevumu un pašreizējā brīdī tāds netiek plānots.

Ar cieņu,

finanšu ministrs A.Slakteris

Rīgā 2009.gada 25.februārī

Ministrs G.Bērziņš

Uz jaut. nr.142/J9 – dok. nr.3822

Par valsts institūciju gatavību ieviest 2008.gada 29.jūlija MK noteikumus Nr.612 un Tieslietu ministrijas piedāvātajiem grozījumiem Darba likumā

Tieslietu ministrija 2009.gada 19.februārī saņēma Latvijas Republikas Saeimas kancelejas vēstuli Nr.12/2-7-n/52-(9/09) ar lūgumu sniegt atbildi uz deputātu jautājumiem “Par valsts institūciju gatavību ieviest 2008.gada 29.jūlija Ministru kabineta noteikumus Nr.612 “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumos Nr.296 “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību”” (turpmāk – noteikumi Nr.612) un Tieslietu ministrijas piedāvātajiem grozījumiem Darba likumā” (jautājumu reģistra Nr.142/9) un 2009.gada 24.februārī saņēma Latvijas Republikas Saeimas kancelejas vēstuli Nr.12/2-7-n/65-(9/09) par atbilžu sniegšanu uz Saeimas deputātu jautājumiem, kurā tiek norādīts, ka atbilde sniedzama rakstveidā līdz 25.februāra pulksten 17. Atbildot uz Saeimas deputātu jautājumiem par valsts institūciju gatavību ieviest 2008.gada 29.jūlija Ministru kabineta noteikumus Nr.612 “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumos Nr.296 “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību”” un Tieslietu ministrijas piedāvātajiem grozījumiem Darba likumā, informēju par sekojošo.

1. Saskaņā ar 2009.gada 16.februāra Ministru kabineta komitejas sēdē (prot. Nr.6, 8.§) nolemto likumprojekts “Grozījumi Darba likumā” izskatīšanai Ministru kabineta sēdē netiks virzīts un Valsts kancelejai tika uzdots izbeigt minētā likumprojekta kontroli. Līdz ar to minētais likumprojekts “Grozījumi Darba likumā” netiks virzīts ne izskatīšanai Ministru kabineta sēdē, ne likuma pieņemšanai Saeimā. Tāpat minētajā Ministru kabineta komitejas sēdē tika nolemts, ka Tieslietu ministrijai triju mēnešu laikā pēc Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumu Nr.296 “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.296) 41.3.apakšpunktā minētā termiņa beigām (2010.gada 1.janvāris) jāsagatavo un noteiktā kārtībā jāiesniedz Ministru kabinetā informatīvais ziņojums par minēto noteikumu 41.punktā ietverto normu piemērošanas gaitu un rezultātiem.

Norādām uz to, ka privātajā sektorā, kurā nodarbināti 70 procenti no strādājošo kopskaita, strādā absolūtais vairākums krievvalodīgo nodarbināto, savukārt noteikumu Nr.296 2.pielikumā ietverto profesiju, amatu īpatsvars salīdzinājumā ar 1.pielikumu ir aptuveni 27 procenti, pie tam salīdzinoši vislielākais strādājošo skaits, piemēram, ir tādās nozarēs kā rūpniecība, celtniecība, transports, kurās lielākā daļa strādājošo nav pakļauti valsts valodas prasmes atestācijai. Tādējādi valsts valodas prasmes atestācijai ir pakļauti aptuveni 200 000 nodarbināto. Tomēr ievērojot, ka ne visos gadījumos ir nepieciešams noslēgt darba līgumu, līdz ar to kopējais nodarbināto skaits, kuru darba līgumi būtu jānoformē atbilstoši iepriekš plānotajiem grozījumiem Darba likumā, svārstītos no 150 000 – 170 000 nodarbināto.

2. Attiecībā uz deputātu uzdoto jautājumu norādu, ka 2008.gada 24.septembrī Saeimas Prezidijam tika sniegta rakstiska atbilde Nr.1-7.2/4343 “Par deputātu jautājumiem” uz 2008.gada 18.septembra saņemto Latvijas Republikas Saeimas kancelejas vēstuli Nr.12/2-7-n/256-(9/08) ar deputātu jautājumiem par Ministru kabinetā 2008.gada 29.jūlijā pieņemtajiem noteikumiem Nr.612 “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumos Nr.296 “Par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību””.

3. Valsts valodas centra Kontroles daļas inspektoru veiktās aptaujas liecina, ka, piemēram, AS “Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca” valsts valodas prasmes atestācija 1A, 1B, 2A, 2B vai 3A līmenī jākārto 55 darbiniekiem, SIA “Ventamonjaks” – 108 darbiniekiem, AS “Ventspils tirdzniecības osta” – 372 darbiniekiem, AS “Valmieras Stikla šķiedra” – 10 darbiniekiem, AS “Rīgas Siltums” – 18 darbiniekiem, AS “Rīgas vagonbūves rūpnīca” – 46 darbiniekiem.

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra (turpmāk – ISEC) Atestācijas daļas sniegto informāciju 2009.gada janvārī kārtot valsts valodas prasmes eksāmenu bija pieteikušās 799 personas (no tām uz eksāmenu ieradās 562), februārī attiecīgi 628 (462), martā pieteikušās 627 personas, aprīlī – 314 personas. Ievērojot minēto, secināms, ka atestācija būtu jākārto apmēram 7–9 tūkstošiem darbinieku visā Latvijā, jo, piemēram, tādās profesijās kā pārdevēja, medmāsa, ārsts, bārmenis, grāmatvedis u.tml. darbinieki ir nokārtojuši valsts valodas prasmes eksāmenu nepieciešamajā līmenī un pakāpē.

4. Norādām uz to, ka noteikumi Nr.612 ir stājušies spēkā 2008.gada 20.augustā un to atcelšanai nav nekāda pamata. Vēršam uzmanību uz to, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi Ministru kabineta noteikumus “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi”, kuros paredzēts pagarināt noteikumos Nr.296 noteiktos termiņus valsts valodas zināšanu apgūšanai:

1) pamata līmenī – līdz 2009.gada 1.augustam;

2) vidējā līmenī – līdz 2009.gada 1.oktobrim;

3) augstākajā līmenī – līdz 2010.gada 1.janvārim.

Papildus norādām, ka gan noteikumos Nr.296, gan noteikumos Nr.612 ir saglabāta norma, ka valsts valodas prasmes apliecības, kas izdotas laikā no 1992.gada, ir derīgas un valsts valodas prasmes pārbaude šīm personām atkārtoti nav jākārto.

Ar cieņu,

tieslietu ministrs G.Bērziņš

Rīgā 2009.gada 25.februārī

Ministre T.Koķe

Uz jaut. nr.143/J9 – dok. nr.3820

Par situāciju izglītībā

Esmu iepazinusies ar Jūsu vēstuli par situāciju izglītībā un atzinīgi novērtēju Jūsu ieinteresētību valstiski nozīmīgu jautājumu risināšanā izglītībā.

Apzinoties izglītību kā vērtību ikviena cilvēka dzīvē un kopējā valsts attīstībā, ministrija veido un īsteno tādu politiku, lai nodrošinātu izglītības pieejamību un efektīvu līdzekļu izmantošanu. Vienlaikus kā būtiskāko faktoru ikvienas skolas pastāvēšanai ministrija izvirza pedagoģiskā procesa rezultātu un izglītības kvalitāti, jo pretējā gadījumā skola nepilda tās galveno uzdevumu – nodrošināt katra bērna tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

Lai pārraudzītu izglītības kvalitāti valstī un veicinātu skolu darbības kvalitātes uzlabošanos, tiek veikta izglītības iestāžu un tajās īstenoto izglītības programmu akreditācija, ko organizē Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra (turpmāk – VIKNVA). Akreditācijas procesā izglītības iestādes darbības kvalitāte tiek vērtēta septiņās jomās: 1) mācību saturs, 2) mācīšana un mācīšanās, 3) skolēnu sasniegumi, 4) atbalsts skolēniem, 5) skolas vide, 6) skolas resursi, 7) skolas darba organizācija, vadība un kvalitātes nodrošināšana atbilstīgi 22 rādītājiem. Skolas sniegums katrā no rādītājiem tiek vērtēts ar līmeni no 1 līdz 4, kur 4.līmenis ir augstākais sasniegums, bet 1.līmenis – zemākais.

Skolu darbības kvalitātes novērtējums pēc minētajiem rādītājiem uzskatāmi parāda kopējos skolu novērtēšanas rezultātus un sniedz objektīvu ainu par izglītības iestāžu darbības kvalitāti un kvalitātes uzlabošanas iespējām.

Ir būtiski apzināties, ka šobrīd valstī īstenotā vienotā izglītības iestāžu darbības kvalitātes vērtēšanas sistēma ļauj saskatīt gan skolu darbības stiprās puses, gan uzlabojamās jomas, kā arī parāda tālākās attīstības vajadzības. Tas ļauj katrai skolai un pašvaldībai veikt attiecīgus uzlabojumus, bet ministrijai – plānot un nodrošināt skolām nepieciešamo atbalstu.

Ņemot vērā minēto, uzskatām, ka skolu ar mazāko punktu skaitu saraksta publiskošana ir nekorekta attiecībā pret šo skolu skolēniem un viņu vecākiem, skolotājiem un direktoriem. Tāpat skolu saraksta publiskošana nebūtu lietderīga, raugoties no pašvaldību viedokļa, jo pašvaldība atbilstoši kompetencei var pieņemt lēmumu par skolas saglabāšanu vai likvidāciju, ņemot vērā argumentus, kas ir svarīgi attiecībā uz izglītības pieejamības nodrošināšanu katrā konkrētā teritorijā.

Lai veicinātu skolu darbības kvalitāti, tostarp arī skolu, kurām ir zemi kvalitātes rādītāji, ministrija ir veikusi vairākus pasākumus pašvaldību, skolu vadītāju un skolotāju patstāvības un atbildības stiprināšanai izglītības procesa īstenošanā:

– lai atvieglotu pašvaldībām izglītības iestāžu tīkla optimālu izveidi ar efektīvāku finanšu izlietojumu, vienlaikus saglabājot izglītības pieejamību, 2008.gada 22.decembrī valdība atbalstīja ministrijas izstrādātos grozījumus 2004.gada 24.augusta Ministru kabineta noteikumos Nr.746 “Pedagogu darba samaksas noteikumi”, paredzot, ka pašvaldībām tiek dota lielāka autonomija izvērtēt un noteikt nepieciešamā pedagoģiskā personāla amatu skaitu katrai izglītības iestādei. Ar šiem grozījumiem tiek atcelti vispārējās izglītības iestāžu pedagogu amata vienību saraksti, dodot rīcības brīvību izvērtēt un noteikt nepieciešamo administratīvo u.c. pedagoģisko personālu katrai skolai;

– šā gada 10.februārī valdība apstiprināja grozījumus 2006.gada 3.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.9 “Vispārējās un profesionālās izglītības programmu licencēšanas kārtība”. Šie grozījumi nosaka vienkāršāku vispārējās un profesionālās izglītības programmu licences saņemšanas kārtību un grozījumu veikšanu jau licencētajās programmās. Grozījumi veikti, lai izglītības iestādēs vairāk uzmanības un laika veltītu kvalitatīva izglītības procesa nodrošināšanai, lai mazinātu dokumentu apriti un birokrātiskās procedūras;

– šā gada 8.janvārī valsts sekretāru sanāksmē izsludināti grozījumi 2000.gada 3.oktobra Ministru kabineta noteikumos Nr.347 “Noteikumi par prasībām pedagogiem nepieciešamajai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai”, paredzot iespēju cilvēkiem ar augstāko pedagoģisko izglītību un profesionālajā vidējā izglītībā iegūtu pirmsskolas skolotāja profesionālo kvalifikāciju ieņemt pirmsskolas skolotāja amatu. Tāpat grozījumi paredz tiem pedagogiem, kuri jau ieguvuši 1.–4.klases skolotāja kvalifikāciju, pēc tālākizglītības programmas apguves iespēju pasniegt mācību priekšmetus pamatizglītības 5. un 6.klasē. Papildus ir dota iespēja skolotājam, kurš, iegūstot maģistra vai doktora grādu pedagoģijā vai mācāmajam priekšmetam atbilstošā zinātnes nozarē, ir izstrādājis zinātnisko darbu, kas saistīts ar attiecīgās izglītības pakāpes vai mācāmā priekšmeta metodiku vai didaktiku, strādāt atbilstošā izglītības pakāpē vai pasniegt atbilstošu mācību priekšmetu;

– nolūkā mazināt administratīvo darbu un ievērot samērīguma principu atkarībā no skolas lieluma un skolēnu skaita izglītības iestādes akreditācijas procesā, kā arī mazināt akreditācijas izdevumus, kas jāsedz pašvaldībām un pārsniedz 1000 latu, ministrija ir sagatavojusi grozījumus 2005.gada 16.augusta Ministru kabineta noteikumos Nr.612 “Kārtība, kādā akreditē vispārējās izglītības programmas un izglītības iestādes, kā arī atestē valsts un pašvaldību dibināto vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu vadītājus”.

Vienlaikus, lai veicinātu lauku skolu saglabāšanu, ministrija atbalsta dažādu izglītības programmu īstenošanu vienā izglītības iestādē, tajā skaitā – vispārējās un profesionālās izglītības programmas. Tāpat skolas tiek rosinātas veidot un piedāvāt dažādotas un pilnveidotas izglītības programmas, lai nodrošinātu ikviena bērna talantam un vajadzībām atbilstošu izglītības piedāvājumu.

Ministrija iestājas par to, ka ir nepieciešams nodrošināt pamatizglītības ieguvi pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, savukārt vidusskolu posmā ir atbalstāma lielāka skolēnu koncentrācija, lai būtu lielākas iespējas piesaistīt materiālos un cilvēkresursus vispārējās vidējās izglītības kvalitātes uzlabošanai.

Vēlos uzsvērt, ka arī turpmāk skolu tīkla attīstības kontekstā par būtiskāko faktoru tiks izvirzīts nevis skolas lielums, bet gan tās sniegtās izglītības kvalitāte.

Pateicībā par sadarbību izglītības jautājumu risināšanā,

ar cieņu –

ministre T.Koķe

Rīgā 2009.gada 25.februārī