Par sevi, par dzīvi

Pasaulē esmu nācis 1954. gada 30. decembrī Rīgā. Mana māte Mirdza dzimusi jaunsaimnieku ģimenē. Viņas vecāku iekoptajās mājās Lubezerē esmu pavadījis savas bērnības vasaras. Toreiz gan tur bija Rojupes kolhozs. Mans tēvs Fricis dzimis Ļeņingradas apgabalā, kur viņa tēvs ieceļojis pirms Pirmā pasaules kara un ticis jau pie zināmas turības, kas krievu revolūcijās gan visa pazaudēta. Tā viņu ģimene dzīvojusi tādā pašā nabadzībā kā visi apkārtējie ļaudis, un Fricis (tur, Krievijā, gan saukts par Fjodoru), tāpat kā citi klases biedri no pirmās klases klausījies šausmu stāstos par grūto dzīvi buržuāziskajā Latvijā. Viņiem likts arī izsvītrot no vēstures grāmatas Jēkaba Alkšņa, Roberta Eidemaņa un citu "tautas ienaidnieku" vārdus. Propaganda iedarbojusies tik spēcīgi, ka viņš savā zēna prātā to vien domājis, ko viņam darīt, kā atbrīvot to nabaga Latviju no buržuāziskās varas. Acis jauneklim atvērušās tikai tad, kad ienācis vācu karaspēks ar savu moderno tehniku, ar karavīru stāju, uzvedību, izskatu. Viss bija pavisam citādi nekā skolā stāstīts. Kad notikusi pirmā mobilizācija, viņš vēl bijis par jaunu. Pēc tam pats vairījies gan no krievu, gan vācu armijas. Pa kara laiku ieradies Latvijā, Kurzemē noskatījis līgavu un pēc kara pārnākuši uz Rīgu. Māte ir laba adītāja un visu mūžu nostrādājusi šajā profesijā, tēvs kādu laiku bijis kurinātājs uz tvaika lokomatīves, strādājis dažādus santehniķa un metinātāja darbus, kas padomju laikos bija zelta vērtē. Pašlaik viņi abi ir tā sauktie strādājošie pensionāri.

Esmu ģimenē vecākais dēls. Man ir divas māsas un divi brāļi. Mūsu ģimeni lielā mērā saliedēja kristīgais pasaules uzskats, kristīgā morāle un darbs. Mēs neviens nezinājām, ko nozīmē trači un skandāli. Vecāki bija baptistu draudzes locekļi, mūsu mājās bieži tika muzicēts un runāts par dzīvi.

Mācījos Anrī Barbisa vidusskolā, kas tagad atkal ir Franču licejs. Pēdējās klasēs, kad franču valodas pamatus bijām apguvuši, skolotāja Ieva Lase mums mācīja tehnisko tulkošanu. Viņa bija augusi brīvajā Latvijā, viņā bija dzīvs brīvās Eiropas gars. Dziļa inteliģence. Kaut kādā smalkā veidā skolotāja prata rosināt mūsu domu, dzīves izpratni. Par savu līdzdalību tā sauktajā franču grupā viņa, protams, klasē nerunāja. Mums vairāk iznāca parunāties, kad lūdzu viņu man papildus mācīt vācu valodu.

Kopš piecpadsmit gadu vecuma nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Tas man veicās tik labi, ka sports pamazām kļuva par galveno dzīves saturu. Piedalījos sacensībās arī Lietuvā, Igaunijā, Maskavā, Ukrainā un daudzās citās vietās. Kad atgriezos no tālajiem braucieniem, pa Rīgu staigāju kā iemīlējies, baudīju dzimtenes gaisu. Arvien vairāk stiprinājās apziņa, ka esam eiropieši, Latvija ir Eiropai piederīga. Tas dzīves veids, ko vēroju Maskavā un tālāk uz austrumiem, man bija svešs, visa mana būtība sacēlās pret to.

Draudzē iznāca sastapties ar Jāni Rožkalnu un Edmundu Cirveli. Sāku ievērot, ka tie ir cilvēki, kas domā tāpat kā es. Turklāt pamatīgi domā un kaut ko arī dara. Radās arī citi domubiedri. Man sāka dot uzdevumus. Mūsu grupa bija nolēmusi, ka ar vardarbību nenodarbosimies. Pirmkārt, tāpēc, ka bijām kristīgi cilvēki, otrkārt — tas nebūtu racionāli, jo PSRS vara bija ļoti spēcīga. Bet mēs bijām ievērojuši, ka šī vara briesmīgi baidās no informācijas. Sākām kopēt un izplatīt trimdas latviešu preses izdevumus un grāmatas, arī pirmskara un vācu laika literatūru. Man arī personiski bija ļoti svarīgi tikt pie šīs garīgās barības, lai spētu uzturēt dzīvotprieku. Kopējamos aparātus tai laikā šausmīgi sargāja, rakstāmmašīnas stingri kontrolēja. Tas skaitījās gandrīz vai nozieguma instruments. Atlika fotoveids. Darbietilpīgs process, turklāt šīs fotolapiņas bija grūti lasāmas, bojāja redzi. Pats toreiz izlasīju šādi pavairotu Solžeņicina "Gulaga arhipelāgu". Un lasīja daudzi.

Mani apcietināja 1983. gadā. Tas notika plašās 5. un 6. janvāra akcijas laikā. Tā skāra kādas simt ģimenes. Čekisti bija mobilizējuši visas mašīnas un iesaistījuši arī komjauniešus, visādus piepalīgus un ziņotājus. Es iepriekšējā dienā biju saņēmis kārtējo filmiņu. Parasti centos darbu uzreiz padarīt un nodot tālāk. Bet lēni gāja, un es biju ļoti noguris. Tajā laikā es strādāju trijās darbavietās un vēl nodarbojos ar airēšanu. Biju dežurants ūdensvada un kanalizācijas pārvaldē, ko varēju uzskatīt par īsti latvisku oāzi. Tur starp dežūrām atlika daudz brīva laika, tikai alga bija maza, tāpēc iesaistījos arī kādā celtnieku brigādē. Domājot par nākotni, biju atradis darbu arī Latvijas PSR Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīvā, jo, braukājot uz sacīkstēm, atklāju, ka Maskavā ir tāds Vēstures un arhīvu institūts, kur gribēju mācīties. Mani vienmēr saistījusi vēsture, arhīvi, bet vajadzēja pārliecināties, vai tas tiešām ir tas, ko vēlos. Darīju visus melnos darbus — apstrādāju dokumentus, kārtoju lietas. Tas nebūtu bijis tik nogurdinoši, bet es sāku visus tos dokumentus lasīt, tas bija tik interesanti!

Viņi ieradās ļoti agrā rīta stundā. Visi aparāti stāvēja, turpat atradās arī gatavā produkcija. Miegs bija mani pieveicis. Ja kratītāji būtu ieradušies diennakti vēlāk, māja būtu tīra, un es tiktu sveikā cauri.

Tā nonācu Stabu ielas stūra mājā, kur līdz tiesas dienai pagāja vesels gads. Vienīgais kontakts ar ārpasauli bija tāds, ka mums deva lasīt avīzi "Izvestija", arī "Cīņu". Es jau mājās arī biju "Cīņu" lasījis. Man patika apskatīt pirmo lappusi: kā viņi tur sēž, kādas viņiem sejas, kā tas Voss tur runā. Man gribējās saprast, kas tie par cilvēkiem. Kā var būt tādi cilvēki! Man patika lasīt arī boļševiku grāmatas, iedziļināties to cilvēku domāšanā. Čekā bija arī bibliotēka. Kaut gan jaunākā grāmata tur bija no septiņdesmitā gada, varēja atrast daudz derīga. Piemēram, izlasīju Maksima Gorkija atmiņas. Viņš raksta arī par to, kā viņš 1905. gadā atpūties Jūrmalā, stāsta par saviem kaimiņiem. Viņa sarunu biedrs ir kāds latvietis, kādreizējais jūrnieks, kas pie vecuma apguvis citu profesiju un ir ļoti darbīgs, inteliģents vīrs. Viņi runā arī par krievu–japāņu karu, kurā Krievija cieš smagus zaudējumus. Kaimiņš saka: "Mums jau būtu tā kā jāpriecājas — Japāna tāda maza valstiņa, bet redz kā sasit lielās Krievijas floti." Un Gorkijs tad raksta: "Jā, tie latvieši jau par to vien domā, kā nodibināt pašiem savu valsti." Es lasīju un lieku reizi pārliecinājos, cik maldīgi ir boļševiku propagandas apgalvojumi, ka Latvijas valsts ideja dzimusi tikai 1918. gadā un latviešu buržuāzija par to izšķīrusies tikai tāpēc, ka Krievijā bija pasludināta strādnieku un zemnieku valsts un bija jābaidās, ka tas var pārņemt arī Latviju. Bet Gorkijs, lūk, jau 1905. gadā bija pamanījis, ka latviešiem ir sava nacionālā pašapziņa un viņi sapņo par savu valsti.

Stabu ielā izsēdējos gan vienvietīgā, gan divvietīgā un arī trīsvietīgā kamerā. Gadījās būt kopā ar krievu jūrniekiem, kas bija nodarbojušies ar kontrabandu — tajos apstākļos manā uztverē slavējamu lietu. Reiz kāds jūrnieks ar lielu baudu stāstīja par Rietumiem, visādi slavēja viņu dzīvi, tā ka es nevarēju saprast, kurš no mums ir politiskais. Bet, tikko iznāca runa par Baltiju, apstiprinājās tas, ko es jau zināju un vēlāk piedzīvoju arī nometnē, — arī daudzi krievu antiboļševiki, daudzi disidenti ir tādi paši Latvijas ienaidnieki kā boļševiki. Ar viņiem bija izdevīgi draudzēties tikai pagaidām, kamēr mums bija kopīgs ienaidnieks.

Tiesas sēdē vienīgi Gunārs Astra pateica to, ko mums visiem vajadzēja teikt. Viņš to izdarīja ideāli! Es nevarēju tik ātri pārorientēties. Nebiju gatavojies uz publisku sēdi. Vēlāk man draugi pārmeta: "Mēs jau tevi pazīstam, mēs zinām, ko tu domāji. Bet tur taču bija daudzi citi cilvēki, kas uz tevi skatījās kā uz varoni, gaidīja, ko tu teiksi. Bet tu — nekā!" Jā, man tika iestāstīts, lai es nemaz neceru uz kādu atklātu tiesas sēdi, un es biju izlēmis visam piekrist, ko viņi man tur teiks, jo nekādi pretargumenti jau tāpat netiktu uzklausīti.

Vilcienā arestantu vagonā mūs veda kopā ar kriminālajiem. Mēs braucām kādu mēnesi, piestājām Pleskavas, Jaroslavļas, vēl citos cietumos. Jaroslavļā mūsu kamerā bija tikpat daudz cilvēku, cik vēlāk visā nometnē. Tur es satikos ar Gunāru Astru, citā reizē — ar Gunāru Freimani, ar Jāni Rožkalnu. Gunāru Astru es pirmo reizi ieraudzīju arestantu mašīnā, kad mūs veda uz tiesu. Viņš pienāca pirmais un teica: "Tu laikam esi Jānis Vēveris." Viņš bija augstākā uzticamības pakāpē, tāpēc zināja. Viņš bija arī gudrāks, jau izmācīts, izgājis to skolu. Viņam bija ass skatiens, es sajutu, ka viņš uzreiz mani novērtē, kā mēdz teikt — redz cauri. Trenēts cilvēks. Uzreiz varēja just, ka tā ir spēcīga personība. Gudrs un spēcīgs vīrs.

Vilcienā Gunārs Astra man teica: "Nu tu saproti, ka esam darbojušies vienā komandā." Es viņam atstāstīju, kā man pratināšanā čekisti sacīja: "Tu varbūt pie sevis domā, ka jūs te varēsiet turpināt, ka jums izdosies nodibināt to LNK. Bet Latvijā nekad nav bijusi un nekad arī nebūs nekāda pretestības kustība! Latvijā ir čeka, un Latvijas čeka ir labākā čeka visā Savienībā!" Mēs, savukārt, bijām pārliecināti, ka Pretestības kustība pastāvēs un turpināsies.

Nometnē neviens no manas grupas nebija, bet bija citi latvieši. Bija sociāldemokrāts Žanis Skudra, kas jau ilgi bija sēdējis, bija Ints Cālītis. Bija arī vecie vīri, bruņotās pretestības dalībnieki. Viņi tur atradās 10 un vairāk gadus. Kā nu kurš. Tie lielākoties bija nevis aktīvie mežabrāļi, bet tādi, kas gaidīja Latvijas brīvību un negribēja iet ne vācu, ne krievu armijā. Arī tādi, kas ir bijuši kādu laiku vācu armijā un nav gribējuši iet krievu armijā. Smagos Staļina kolhozu laikus viņi bija pārdzīvojuši, bet 60. gados Brežņevs pateicis: "Neviens nav aizmirsts un nekas netiks aizmirsts" — un, kaut gan viņi visi bija amnestēti, čeka viņus atkal savāca un piesprieda šausmīgus termiņus: desmit, divpadsmit, pat piecpadsmit gadus. Bija arī igauņi un lietuvieši. Unikāls cilvēks bija Boriss Grezins — krievs pēc tautības. Bijis jūrnieks, PSRS pilsonis, te iebraucis, apprecējies ar latvieti, dzīvojuši Jūrmalā. Pilnīgs mūsējais!

Mūsu zonā bija šūšanas darbnīca, metālapstrādes un kokamatniecības darbnīcas. Bija kurtuve, kas apkalpoja visu zonu un ciemu, kur dzīvoja mūsu apsargātāji. No sākuma strādāju par kurinātāju, līdz mani pēkšņi norīkoja par otro pavāru. Šo amatu apguvu gluži labi un nostrādāju līdz nometnes beigām.

Atgriešanās bija pēkšņa. Paziņoja, ka esmu atbrīvots. Vairs uz baraku nelaida, ne ar vienu vairs nevarēju tikties, ne no viena nevarēju atvadīties. Mani uz Rīgu veda ar speciālu konvoju — divi karavīri un virsnieks, parādes formās, ar pistolēm. Kā kādu supernoziedznieku. Ienāca pat prātā, ka mani varbūt ved nevis uz mājām, bet uz kādu nopietnāku soda vietu. Vagonā biju atsevišķā nodalījumā, pārējos sēdēja bandīti. Kad mani veda uz tualeti un atpakaļ, tie visi auroja. Beigās sāka sūtīt zīmītes, gribēja zināt, kas es par briesmoni. Blakus nodalījumā bija vēl viens tāds. Tas nu tiešām izskatījās kā briesmonis — viss apsaitēts. Superbandīts. Sēdējām kā tādi dzīvnieki katrs savā krātiņā.

Mājas atgriezos 1985.gada Ziemassvētkos. Nakts vidū mani pieveda pie čekas nama. Izlēcu no mašīnas ar divām paunām rokās, pufaiku mugurā un ausaini galvā. Garāmgājēji skatījās kā uz kādu pērtiķi. Čekā mani sagaidīja gandrīz kā pazudušo dēlu. Smaržoja pēc odekolona. Kameras izremontētas. Jau Gorbačovs bija pie varas. Mēs nometnē šad tad tikām pie televizora, bijām dzirdējuši par atklātību un perestroiku un sapratām, ka divu iespēju vairs nav — vai nu viss attīstīsies un tā iekārta sabruks, vai arī atklātība beigsies. Un tā es Rīgā sastapos ar citādu attieksmi. Man līdz soda termiņa beigām bija palicis vēl mēnesis. Sarunās sākās tāds kā neoficiāls piesitiens — sak, viņi labprāt gribētu ar mani satikties arī pēc tam, kad būšu ārā, gribētu zināt, kā man klājas, kā esmu iekārtojies. Viņi esot tādi paši cilvēki. Mēs jau visi esot latvieši. Un visi gribot vienu un to pašu — lai mūsu tautai būtu labāk... Es acis vien iepletu, viņos klausoties. Un vēl viņi mācīja, ka man esot jāsargājas, lai nenodarītu savai tautai postu un kaunu. (Ej nu saproti — kurš to postu un kurš to kaunu.) Un tad viens it kā starp citu saka: "Jā, tās izvešanas… Mans vectēvs arī esot cietis. Un es tikai tagad to uzzināju." Nu ko tu neteiksi — viņš tikai tagad uzzinājis, ka vecaistēvs izvests!

Kad termiņš beidzās, mani ļoti solīdi izlaida ārā. Tur mani jau sagaidīja māsa un aizveda mājās. Un tad es pamazām sāku atgriezties visā. Ievērojot vislielāko piesardzību, izpildīju dažus uzdevumus, ko man bija uzticējuši cietuma biedri. Bija jāaizbrauc un jānodod vienam otram ziņas, kas tikai viņus skar (es tās biju iemācījies no galvas). Braucu arī uz Igauniju. To visu izdarīju un sāku gatavoties tālākajam darbam. Pirmos "Helsinku 86" dokumentus pavairoju gan ar kopētāju, gan foto veidā. Bet tad cits pēc cita pirms termiņa tika atbrīvoti Pretestības kustības dalībnieki un notikumi sāka attīstīties tik strauji, ka mēs sapratām — radikāli jāizmanto Gorbačova sludinātā atklātība un jāiet atklāti ārā uz ielām. Mums nekas cits vairs neatliek — ja mēs neiesim, kas tad ies. Tad parādījās grupa "Helsinki 86". Ļoti labi izdevās sacelt troksni, bija pilnīgi cita situācija, un tas momentā izgāja pa visu pasauli. Mēs bijām domājuši, ka mēs turpināsim visu to lietu ar neatkarības kustību, bet tik labi iznāca pirmā lielā "Helsinki 86" akcija, ka mēs neriskējām dublēties. Un mēs pārmetām visus spēkus uz "Helsinki 86". Jo galvenais ir rezultāts, ne jau tas, kurš un kā to dara. Tad mums pievienojās Rolands Silaraups (viņš arī bija arestēts un atlaists). Silaraups aizbrauca izpētīt, kas notiek Liepājā. Tur iepazinies ar Linardu Grantiņu, Raimondu Bitenieku un Mārtiņu Barisu un uzreiz iestājies grupā. Viņš atbrauca jau kā "Helsinki 86" biedrs. Tad mēs vienojāmies, ka es arī stājos grupā, bet ne atklātā veidā. Līdzīgā konspiratīvā stilā grupai pievienojās vēl citi cilvēki. Viņu statusu no pagrīdniekiem uz oficiāliem pārstāvjiem pēc vajadzības mainījām. Jo, no vienas puses, vajadzēja jau darboties atklāti, bet, no otras puses, bija vēl spēkā visas čekas vajāšanas un mums bija jābūt gataviem jebkuriem pavērsieniem. Tā bija Linarda Grantiņa ideja — sarīkot 14. jūnijā īstu protesta akciju un izmēģināt, uz ko cilvēki ir gatavi. Vai mēs varam iziet ielās, vai mums izdosies vai ne. Dabiski, ka čeka to uzoda un, tā kā viņi bija visskaļākie, izdomāja visādus ieganstus, kā viņus aizturēt. Tad mēs izvirzījām priekšgalā Silaraupu. Vēl kā oficiālie pārstāvji grupā iesaistījās Edmunds Cirvelis, Heinis Lāma, Alfrēds Zariņš, Ārijs Tomsons un Eva Biteniece. Visa tā grupa bija ļoti iespaidīga — divi jauni cilvēki un veci sirmi vīri. Akcija izdevās kolosāli.

Rolands Silaraups mani iepazīstināja ar Juri Ziemeli. Viņš arī bija grupā, taču es viņu agrāk nebiju saticis. Izrādījās, viņš arī bija no vecajiem cīnītājiem. Man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir spilgta personība. Visbīstamākais boļševiku varai tomēr bija Gunārs Astra. Pie tam viņš bija tāds, kas neslēpj savas spējas. Arī čeka to zināja. Man bija tāds iespaids, ka Gunārs ar Juri Ziemeli sapratās no pusvārda. Kad Gunāru beidzot atbrīvoja, jau bija notikušas visas lielās akcijas. Tauta bija izgājusi ielās un apliecinājusi savu atbalstu. Pirmo reizi boļševiki bija nostādīti fakta priekšā. Es viņam visu to izstāstīju. Viņš mani uzklausīja un sāka gatavoties, kā saka, "pārņemt vadību".

Gunāra Astras bērēs pirmo reizi publiski atskaņoja "Dievs, svētī Latviju". Tas bija mans tēvs, kas saorganizēja orķestri. Tēvs teica, ka nemaz tik viegli tas nav bijis. 18. novembrī mēs atkal bijām sapulcējušies pie Gunāra Astras kapa. Pavisam maza cilvēku kopa. Bet pilni krūmi ar čekistiem. Viņš bija bīstams arī pēc nāves.

Kad sākās atklātums un perestroika, faktiski to visu virzīja čekisti un Kremļa dižvīri, un līdz zināmai robežai viņi principā bija mūsu sabiedrotie. Arī Latvijā tas varēja notikt tikai ar čekas visaugstāko labvēlību. Bet šie sabiedrotie pamazām sāka mūs traucēt. Viņi sāka spiesties mūsu nišā un gribēja ieņemt mūsu vietu kā "īstie latvieši". Toreiz uzvedos klaji demonstartīvi: uz ielas pilnīgi atklāti viņus sveicināju. Es taču daudzus pazinu. Daži izlikās, ka nesaprot un nepazīst. Citi pienāca klāt un aprunājās. Tas man lika ļoti daudz domāt par to, kas notiek.

Pamazām viss pārgāja uz atklātumu. Pēc grupas "Helsinka 86" parādījās partiju iedīgļi, sevi pieteica lielās masu organizācijas — LNNK un Vides aizsardzības klubs. Un tajās arī mūsu cilvēki visur bija iekšā. Es biju LNNK biedrs. No Igaunijas biju saņēmis informāciju, ka tur sanākušas kopā vairākas sabiedriskās organizācijas un nolēmušas sākt pilsoņu reģistrāciju un atjaunot valsti uz tiesiskiem pamatiem. Tas bija tieši tas, par ko es visu laiku iestājos. Apzvanīju visus — helsinkiešus, Vides aizsardzības klubu, kur arī bija mūsu cilvēki, piezvanīju luterāņu grupai "Atjaunošana un atjaunošanās". Man liekas, ka tiek pilnīgi aizmirsta šī luterāņu grupa, kas faktiski bija "Herlsinki 86" dvīņu grupa. Tāpat kā daudzas akcijas un pasākumi notika ar Jāņa Rožkalna iniciatīvu un palīdzību, tāpat ļoti daudz kas notika saziņā ar šo luterāņu grupu. Jurim Rubenim, Modrim Plātem, Mārim Ludvikam, Robertam Feldmanim un vēl citiem te ir lieli nopelni. Viņi katrā ziņā bija mūsu biedri.

No LNNK uz Igauniju tika aizsūtīti emisāri, lai visu uzzinātu. Un tad arī mums sākās tas pats. Ar to nodarbojās vairākas organizācijas, bet mani neapmierināja LNNK neizlēmība. Es biju iedomājies, ka drīkst būt tikai viena iestāde, vēlēts orgāns — Pilsoņu kongress kā Latvijas pagaidu parlaments un Latvijas Komiteja — kā Latvijas pagaidu valdība, kuri nu veiks Latvijas Republikas atjaunošanu. Tāpēc es iestājos Republikāņu partijā, bet līdz dibināšanas kongresam diemžēl netikām.

Pati ideja bija ļoti spēcīga. Cilvēki saprata, ka Latvijas Republika ir jāatjauno. Ka Latvija ir nevis jauna valsts, bet pastāv kopš 1918. gada un tikai tās pilsoņu kopums var noteikt Latvijas tālāko likteni. Arī trimda aktīvi aizstāvēja šo nostāju. Igaunija darīja tieši to pašu. Beigās mēs savu arī panācām, un Latvijas valsts tika atjaunota, kaut arī čeka ļoti gribēja panākt šī juridiskā statusa likvidāciju. Nu labi, viņi piekrita, — mēs varam atdalīties, bet lai mūs uzskata par jaunām valstīm, kas atdalījušās no PSRS. Pilsoņu kongresam bija ļoti liela nozīme pēctecības idejas stiprināšanā.

Tomēr bija redzams, ka Augstākā padome nepiekāpsies, kaut arī vairāki deputāti bija gan Pilsoņu kongresā, gan Augstākajā padomē. Tad mūsu starptautiskie draugi deva mums padomu atteikties no Pilsoņu kongresa. Tā Latvijas Republiku atjaunoja Augstākā padome. Tikai tā organizēja Saeimas vēlēšanas. Mums bija jāpieņem šī valsts un jāatzīst, ka esam zaudējuši. Republikāņu partijā mums izcēlās domstarpības, jo daži nespēja atzīt savu sakāvi, daži to neatzīst vēl līdz šim brīdim. Bet Pilsoņu kongress tā arī nav likvidējies.

Pašlaik strādāju Latvijas Republikas Muitas pārvaldē.

Tikšanās

Mūsu saruna notiek pēc spraigas darba nedēļas. Jānis Vēveris par savu muitnieka ikdienu stāsta ar tādu izjūtu un arī lepnumu, ka tūlīt redzams — viņš dara darbu, kur var ielikt sirdi un prātu.

— Pirmoreiz par muitu ierunājos, nemaz tā īsti par to nedomājis. Vēl pastāvēja padomju impērija, vēl ceļā uz neatkarību bija jārēķinās ar represijām. Daudzi toreiz aizbrauca, bet es nolēmu palikt. Kādam prombraucējam es uz atvadām teicu, ka viņu sagaidīšu kā brīvās Latvijas muitnieks. It kā pa jokam, bet man tā frāze palika prātā. Un tad es nolēmu — iešu uz muitu. Aizbraucu uz lidostu un apskatījos, kā strādā PSRS muitnieki, aizbraucu uz Eksporta ielu, sameklēju kadru daļu. Domāju jau iestāties tajā pašā PSRS muitā. Visur taču sludināja atklātumu, un, ja viņi mani nepieņems, es taisīšu troksni. Bet stāvoklis mainījās tik strauji, ka jau 1990. gadā uzzināju par Latvijas muitas organizēšanu. Gandrīz vai pirmais tur pieteicos. Tā esmu muitā kopš dibināšanas. Sākumā mēs tur bijām ļoti maz cilvēku, līdz ar to es visu laiku atrados blakus profesionāļiem, varēju mācīties. No pirmās dienas es sāku darīt reālu darbu. Formēju kravas. Tajā laikā tas viss bija ļoti primitīvi, vairāk kontrolēja tikai izvešanu. Tagad ir otrādi. Tajā laikā noslēdza robežas, lai nevestu neko ārā.

Pašlaik mācos Muitas koledžā. Mums ir arī Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūts pie Tehniskās universitātes.

Man tiešām patīk darbs, ko es daru.

— Muitnieka darbā jums vēl visas iespējas izcelties un varbūt izpelnīties arī kādu apbalvojumu. Bet Triju Zvaigžņu ordenis acīmredzot vainago jūsu līdzdalību Latvijas Neatkarības kustībā. Jūs īsumā esat to raksturojis, tikai gribētos mazliet sīkāk uzzināt, kā tas notika, kā vidusskolēna prātos dzima tā lielā uzdrīkstēšanās iet pret straumi, sacelties pret pašu impēriju.

— Pirmie impulsi nāk no ģimenes, no vides, kādā augu. Mēs dzīvojām Grīziņkalnā, Laboratorijas ielā. Tur bija saglabājusies Latvijas laiku gaisotne. Kaimiņi vēl arvien cits citu uzrunāja par kungu un kundzi. Sētniece bija ļoti tīrīga. Mūsu ielas gals bija vienmēr kārtīgi noslaucīts un spodrs. Valdīja mājīguma gars. Vasarās pie vectēva un vecmāmiņas izjutu rimto dzīves plūdumu lauku sētā. Klausījos vīru runās par kariem, līdz ar visiem dziedāju leģionāru dziesmas. Un tad vēl zaļumballes ar akordeonu un ģitāru. Jāņi. Agri rīti, kad migliņa kāpj pār koku galiem. Mums Lubezerē toreiz bija viens pats sveštautietis, un tas pats igaunis.

Atceros, kā tēvs stāstīja par savu iebraukšanu Latvijā. Bijis kara laiks. Ne uzrakstu, ne kādu ceļa rādītāju, bet uzreiz bijis jūtams, ka viņi atrodas Latvijā — citādi zied pļavas, citādas grāvmalas, pavisam cita dzīves garša.

Un kā māte stāstīja, cik augstu Latvijas brīvvalstī vērtēts kārtīgi veikts darbs, cik kvalitatīvas preces un izstrādājumi ražoti gan pašu patēriņam, gan eksportam. Atceros arī mātes stāstījumu par 1940.gadu. Bija sācies karš. Krievi jau projām, bet vācieši vēl nav ienākuši, ļaudis sapulcējušies baznīcā. Latvijas karogs, vīri aizsargu formās. Un skaudra apziņa, ka valsts ir sabrukusi, pār Latviju nākusi nelaime. Pēkšņa apjausma, kāda laime ir bijusi dzīvot Latvijā. Un viņa kā maza meitene līdz ar visiem pārdzīvo šo lielo kopības, emocionālas vienotības brīdi un pie sevis domā: "Ja es būtu vīrietis, arī es dotos karā, cīnītos par Latviju."

Vecāki ļoti labi zināja, ka padomju impērija ir stipra, un mūs, bērnus, ne uz kādu pretošanās cīņu nemudināja. Bija jādzīvo un jāklusē. Bet no mums nekas netika arī slēpts. Mēs labi zinājām Latvijas vēsturi un varējām paši spriest.

— Sportista gaitas arī, šķiet, paplašināja jūsu redzesloku.

— Ap 1974. gadu akadēmiskajā airēšanā biju sasniedzis jau tādus rezultātus, ka pretendēju uz drošu vietu impērijas izlasē. Tā varbūt arī notiktu, ja būtu iestājies komjaunatnē. Ar prātu to apzinājos, bet, kad tai dienā, kad gatavojos to darīt, atvēru aktu zāles durvis un ieraudzīju tur tās sarkanās lupatas un visas tās "svētbildes", man palika slikta dūša un es pagriezu visam tam muguru. Pirms brauciena uz Dāniju, kas man būtu pirmās īstās ārzemes (Austrumvācijā jau biju sacīkstēs piedalījies), vajadzēja iet uz tā saukto veco boļševiku sēdi Proletāriešu rajona partijas komitejā. Tur ap garu galdu sēdēja sievietes un vīrieši ar ordeņu lentēm un stipri nopietnām sejām. Pa vienam tika saukti iekšā mūsu diriģenti, rakstnieki un citi cienījami cilvēki, lai viņus tur iztincinātu kā tādus skolas puikas. Atkal sakāpa kamols kaklā, bet noriju nepatiku, centos atbildēt laipni un mierīgi. Viņiem ļoti nepatika, ka uz jautājumu, vai lasu centrālo (resp. krievu) presi, atbildēju noliedzoši. Nepatika arī, ka neesmu komjaunietis. Bet viņus pilnīgi satracināja mana attieksme, kad gluži pielaidīgā tonī sacīju: "Nu labi, varu iestāties komjaunatnē, ja jums tas vajadzīgs." Ne uz kādām ārzemēm tādu nevarēja laist. Vēlāk gan man šī tirdīšana un nelaišana varbūt pat palīdzēja. Čekas vīri, meklējot cēloņus, kas mani noskaņojuši pret pastāvošo varu, bija atdūrušies pret šo sīko manas biogrāfijas faktu un lielā pašapmierinātībā sāka domāt, ka tikuši pie saknēm. Ja viņi zinātu, ka mana pārliecība ir daudz dziļāka un nopietnāka, arī sods varēja būt stingrāks.

— Kā saprotu, šis aizliegums doties uz ārzemēm bija tikai viens piliens jūsu pacietības kausā. Bet vai atceraties, kas īsti lika tam lieties pāri malām?

— Aizvien skaidrāk sapratu, ka Latvija ir piederīga Eiropas kultūrai, bet padomju impērija mūs no tās aizvien vairāk attālina. Pretestības garu stiprināja arī grāmatas, nesagrozīta informācija, kas nonāca manās rokās. Atceros arī dažus jūtu uzplaiksnījumus, tādus pēkšņus atskārsmes brīžus. Reiz es gāju pa Ausekļa ielu, kuras apkaime Latvijas laikā bijusi sevišķi skaista. Bija silta, klusa vasaras pievakare. Pretī nāca divi krievu virsnieki. Lēnā pastaigas solī, klusi tērzēdami. Ievēroju, ka viņiem ir svešādas, neredzētas formas. Ar krievu virsniekiem bija pilnas Rīgas ielas, bet šie bija tādi solīdāki. Lieli uzpleči ar lielām zvaigznēm. Un pēkšņi manī viss salēcās: "Kā tā — tik augsti krievu ģenerāļi var atļauties tā vienkārši, bez apsardzes pastaigāties pa manu Rīgu! Un es, Latvijas pilsonis, vīrieša cilvēks, neko nedaru un pieļauju to!" Gāju pie Jāņa Rožkalna un lūdzu, lai man uztic kādus nopietnākus uzdevumus. Tas bija ap 1979. gadu.

Mēs apzinājāmies, ka piedalāmies bezzaudējuma spēlē. Jebkurš iznākums mūsu cīņai varēja nākt tikai par labu: ja mūs neaizturēs, mēs cīņu turpināsim, apgriezieni augs un augs, cilvēki saņems aizvien vairāk neatkarīgas patiesas informācijas, mēs izgudrosim aizvien jaunas akcijas, bet, ja mūs apcietinās un ar mums mēģinās izrēķināties, visa pasaule uzzinās, ka Latvijā pastāv Pretošanās kustība.

— Vai Stūra mājā jūs mēģināja arī pāraudzināt?

— Audzināšanas paņēmieni bija visādi. Piemēram: "Nu, tu kā muļķis tagad te sēdi. Apracis savu dzīvi. Sagādājis ciešanas mātei, tuviniekiem. Tevi ir izmantojuši Rietumu specdienesti, buržuāziskie nacionālisti. Viņi kaut kur Minhenē omulīgi dzer alu un ņirdz par tevi. Viņi uz tevi ir nopelnījuši. Tā ir asins nauda." Es sēžu, izliekos domās iegrimis. Kaut man gribējās lēkt kājās un teikt: "Un kaut arī tā būtu!" Varbūt tā arī bija, jo tur, Rietumos, dzīvo tādi paši cilvēki kā mēs. Un cilvēki ir dažādi. Bet viņi dzīvo tur un var kaut ko darīt. Viņi vēl par maz dara! Viņi gandrīz vai jātiesā, ka, brīvībā dzīvodami, viņi tik maz dara. Ja viņiem nauda interesē, ja viņi to par naudu dara, es viņus vēl uzpirktu, lai viņi vairāk dara. Lai tikai dara, lai strādā!

— Kā savulaik apgalvoja Kurts Fridrihsons un kā to saka arī Knuts Skujenieks, tie lēģera gadi nav zemē nomets laiks. Šķiet, arī jūs tos divus nometnē pavadītos gadus esat pratis izmantot lietderīgi.

— Jā, vispirms jau krietni apguvu pavāra amatu. Sākums gan bija gandrīz dramatisks. Es mierīgi kurināju savas krāsnis, kad mani pēkšņi izsauca pie nometnes priekšnieka. Tur bija vēl citi priekšnieki un praporščiki. (Zemākas pakāpes nelaida zonā iekšā, jo mēs visi bijām ārkārtīgi bīstami valsts noziedznieki. Kareivjus mēs redzējām tikai tālu augšā sargtorņos.) Un man paziņoja: "Tu būsi pavārs!"

Galvenais pavārs bija Aloizs Zelčs, mūsu tautietis no Balviem. Bet vajadzēja vēl vienu. Es biju ārkārtīgi apjucis un teicu: "Atvainojiet, bet es savu mūžu neesmu par pavāru strādājis." Atbilde bija īsa: "Iemācīsies. Ja neklausīsi — uz karceri!" Nekas cits neatlika. (To biju ievērojis jau seržantu skolā armijas laikā: krieviem baltieši ne visai patīk, bet viņiem liekas, ka baltieši ir tie tīrīgākie, labākie, tāpēc amatos, kas skar viņus pašus, viņi tiecas likt baltiešus. Viņi varēja mūs saukāt par fašistiem un tā tālāk, bet, kad jāliek kādā atbildīgā darbā, tad baltieši tie labākie.)

Pirmās dienas bija šausmīgas. Man bija klade, kur es pilnīgi visu sarakstīju — par visām putrām, visām zupām. Kad un cik sāli, visu smalki. Atceros, bija tāda komēdija par lidotājiem. Tur bija tāds vācu virsnieks, kurš pats nelidoja, visu vadīja pēc instrukcijas. Es tieši tāpat — uzšķiru savu grāmatu un pēc burta: tik un tik to, tik un tik šito. Pirmās reizes es ar milzu uztraukumu gaidīju, kā nu būs — vai visiem pietiks, vai garšos. Bet pagāja nedēļa, varbūt divas, un man viss jau bija galvā. Klade vēl kādu laiku stāvēja blakus, bet drīz vien es to noliku malā.

Beigās biju tā uztrenējies un man tā bija iepaticies, ka bieži izgudroju savas receptes. Sāku mākslu taisīt. Ēdienu karte jau bija ļoti vienkārša, bet variantus izgudrojām. Piemēram, bija noteikts, ka zivis vienmēr jāvāra. Cept — tas bija režīma pārkāpums. Bet Aloizs jau pirmajā reizē man jautā: "Nu, ko darīsim — cepsim vai vārīsim?" Man tik ļoti negaršoja tās vārītās zivis, ka uzreiz teicu: "Cepsim!" Milti bija paredzēti zupām un mērcēm, bet Aloizs bija mazliet ietaupījis. Zivis caurām naktīm peldinājām vannā, lai iziet sāls. Jūras asari, heki, mencas — iznāca tik garšīgi! Kādreiz bija no Maskavas atbraukuši augsti kungi, kaut kāda komisija. Augstie virsnieki un pulkveži bija ieradušies kontrolēt, kā tad tiek turēti tie tautas ienaidnieki. Ienāca arī virtuvē. Ieraudzījuši tikko saceptos jūras asarus, viņi gluži apstulba. Varēja pat dzirdēt, kā viņi rija siekalas. Un viens sacīja: "Nen ;t rjhvzn rfr d htcnjhfyt." ("Te jau ēdina kā restorānā.")

Vislielākās mokas bija ar rīsiem — nekad nevarēju notrāpīt tā, kā man būtu gribējies. Toties ar grūbām taisīju tādas manipulācijas, ka beigās sanāca nevis tā zilganā cietumnieku putra, bet brūngani zeltainas grūbas, lielas lielas, katra atsevišķi. Mani biedri bija pilnīgi sajūsmināti. Zupas mēs vārījām tādas, ka vecie vīri izstrēba pa diviem šķīvjiem un otro ēdienu nemaz vairs negribēja. Produkti jau nekādi labie nebija. Kartupeļi bieži pietrūka. Nekādi nebijām spējīgi ēdienu nosargāt no prusakiem. Ar tiem bija pilni griesti, krita katlā. Mēs viņus visādi nīdējām, ar tvaiku plaucējām un citādi, līdz galu galā tomēr uzvarējām.

Centos jau ļoti. Es vienmēr sacīju: "Ne uz kādu trolejbusu man nav jāsteidzas. Neko es nenokavēšu." Visu darīju vienā mierā, neskatījos pulkstenī. Beigās biju iemanījies tik veikli strādāt, ka darbs it kā pats darījās. Gadījās pat tā, ka praporščikiem, kas nāca kontrolēt, vai ēdiens būs laikā gatavs, likās, ka nekas nenotiek. Viņi bija pieraduši, ka stundu pirms pusdienām virtuvē sprakšķ un burbuļo, šķind pannas un kastroļi, iet trauki pa gaisu, stāv nenovāktas kartupeļu mizas, dažādi atkritumi. Pie manis viņi neko tādu neredzēja. Vismaz pusstundu pirms maltītes man viss bija gatavs, nokopts un savā vietā.

Kad mani atbrīvoja, ļoti nopietni domāju par pavāra darba turpināšanu. Čekisti bija brīdinājuši, ka par augstskolu man nemaz nav ko sapņot. Viņi gan daudznozīmīgi teica arī — ja es labi uzvedīšos, mani varētu iekārtot kādā zvejnieku kolhozā, kur labu naudu maksā. Bet es sapratu, ka tas nav priekš manis. Nekādu pakalpojumu sniegšanai es nevarēju piekrist. Un tā es sāku staigāt pa Rīgas ēdnīcām un kafejnīcām, apskatīju virtuves, iepazinos ar tehnoloģiju. Nekur nepieteicos tikai tāpēc, ka mani neapmierināja virtuves tīrība. Nekur nebija tik tīrs kā manā nometnes virtuvē. Arī pati nometne nebija tik slikta. Pa vidu vasarā veidojās tāds zaļš laukumiņš, pat pāris kociņi, tāda kā birztaliņa. Aiz mūsu divkāršā dzeloņdrāšu žoga varēja redzēt kaut ko līdzīgu mežam. Egles gan šķita mazliet panīkušas, ne jau tādas kā Latvijā, bet tomēr zaļums.

Bija ļoti daudzi gudri cilvēki. Spilgtā atmiņā palicis Anatolijs Marčenko — ārkārtīgi gaiša personība, jautrs, asprātīgs, ar humora izjūtu. Tāpat programmētājs Smirnovs no Maskavas. Viņš bija aizbēdzis uz Rietumiem, ticis tur ļoti labi uzņemts, varējis brīnišķīgi strādāt. Čekas uzkūdīta, viņa sieva to saukusi atpakaļ. Viņš paklausījis, atbraucis pie ģimenes — un dabūjis desmit gadus. Viņš izteikti simpatizēja mums, baltiešiem. Ļoti sirsnīgas attiecības bija ar ukraiņiem. Sevišķi dižs bija kāds literatūras skolotājs, kas visu Ševčenko dzeju zināja no galvas. Nekad nebūtu domājis, ka man tik tuvs var kļūt kāds ukraiņu dzejnieks!

Es tiešām nenožēloju, ka tur nokļuvu. Sastapu ļoti interesantus cilvēkus. Daži savā starpā sarunājās vāciski vai angliski. Mācījās valodas. Pat japāņu un ķīniešu valodu. Bija, piemēram, kādreizējais Krievijas diplomāts Indijā, bija kādi seši bijušie čekisti, kas it kā kontaktējušies ar mūsu draugiem (kas beigās izrādījās viņi paši). Protams, bija arī stukaču problēma, bet to mēs nokārtojām ļoti jauki un racionāli. Mēs vienādi laipni izturējāmies itin pret visiem. Čekists visu laiku staigāja pa nometni ar savu čemodānu. Tas bija pilns ar visādām tējām un dāvaniņām. Mēs viens otram teicām: "Vai kā es neciešu to padomju varu! Ej, pasaki!" Un sūtījām kādu "uz sarunām". Kad viņš ar tēju atgriezās, mēs visi dzērām. Jāsaka, ka mums ar šo čekistu bija laimējies. Viņš bija kādreizējais kultūras darbinieks, pašdarbības organizators. Ar viņu bija pa draugam vairāki krievu puiši, tādi rietumnieciski orientēti jaunieši. Viņi saremontēja kaut ko līdzīgu zālei, gandrīz vai klubu. Mums bija pat biljarda galds un krāsaina lampa, kas griezās riņķī kā īstā diskotēkā. Bija vēl kādi divi, kam vajadzēja mūs uzmanīt, bet arī tie nebija tādi naidīgi. Mēs to visu pataisījām par smalku spēli.

Ko man deva līdzdalība Neatkarības kustībā? Es sāku aptvert pasaules plašumu, sajutu brīvības elpu. Nostiprinājās pārliecība, ka esmu taisnības pusē. No PSRS visi baidījās, no tiem šausmīgajiem ieročiem, bet tajā pašā laikā — cik viss tur bija komiski. Viņi taču pārtika no Rietumu atkritumiem. Cik smieklīgi bija viņu aizliegumi baznīcās spēlēt mūzikas instrumentus un skaļi dziedāt, klausīties visādus "džazus" (kā teica Hruščovs). Pat saksofons bija pretvalstisks instruments! Tas viss man traucēja baudīt dzīvi un priecāties par dzīvi, aizskāra manu ētisko pārliecību un estētiskās jūtas.

Toreiz, kad mani apcietināja, sev pārmetu tikai to, ka tik maz biju paguvis izdarīt.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pēc apbalvošanas

Ar tēvu un brāli sešdesmito gadu sākumā Rīgā

Ar Juri Goldi Rīgas "Dinamo" bezstūrmaņa divniekā 1972.gadā Lielupes viļņos

Ar Juri Goldi padomiskajos sportatērpos 1971.gada jūnijā Pleskavā

LNK propagandas materiāli. ASV senatora vēstule par to, ka "Apollo-16" komanda nogādājusi uz Mēnesi brīvās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas karogus. 1972.gada 21.marts.Trimdā izdotas skaņuplates vāks. Tur bija tādas dziesmas kā "Ai padomjvariņa, tu čivini kā putniņš mazs uz zariņa..."

No kreisās: Jānis Vēveris, Rolands Silaraups, Boriss Grezins PSRS ieslodzīto "formastērpos" 1987.gada februārī Jūrmalā

No kreisās: Māris Ludviks (Atjaunošana un atjaunošanās), Mārtiņš Bariss ("H–86") un Jānis Vēveris 1988.gadā

Ar Konstantīnu Pupuru 1990.gadā Minsterē. Viņš kā "Helsinki–86" dalīb-nieks pirmais 1988.gada 14.jūnijā publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu

No kreisās: Agris Briedis, Jānis Vēveris un Jānis Rožkalns 1990.gadā Foto no Jāņa Vēvera albuma