Valdis Nagobads, Rīgas domes Labklājības departamenta direktors, — "Latvijas Vētsnesim"

Vienkāršojot pabalstu izmaksas kārtību, atliktu vairāk laika darbam ar cilvēkiem, kas griežas sociālās palīdzības dienestos. Ļoti, ļoti ceru uz deputātu pretimnākšanu sociālās palīdzības dienestu darba pilnveidošanā, arī šo dienestu materiāli tehniskajā nodrošinājumā. Apsaimniekojamās naudas summa pēdējos trijos gados Rīgas pilsētā ir divkāršojusies, pabalstu apjoms materiālajā izteiksmē arī divkāršojies, tātad pietiekami strauji pieaudzis. Protams, arī tas nav pietiekams. Jo dzīve ir kļuvusi grūtāka. Materiāli tehniskais nodrošinājums pēdējos gados absolūti nav pilnveidojies — tas attiecas gan uz darba apstākļiem, gan uz datortehniku un transportu. Manos pienākumos ietilpst sociālās palīdzības dienesta darba pilnveidošana — gan uzlabojot darba apstākļus, gan palielinot tā skaitlisko sastāvu. Pašlaik Rīgā uz 4000 iedzīvotājiem ir viens sociālais darbinieks, turpretim attīstītajās Eiropas valstīs viens darbinieks ir uz tūkstoti iedzīvotāju. Ja gribam uzlabot sociālās palīdzības dienesta darbu Rīgas pilsētā, ja gribam, lai sociālais darbinieks meklē cilvēku, kam viņa palīdzība ir nepieciešama, nevis otrādi, tad speciālistu skaitam, neapšaubāmi, ir jābūt lielākam. Visai nopietna ir diskusija par to, ka pilsētā varētu būt viens sociālās palīdzības dienests, kas nodrošinātu vienveidību. Domāju, ka ar laiku gan sociālie darbinieki, gan politiķi šo ideju pieņems. Protams, par to vēl Rīgas domē būs atsevišķa diskusija. Taču, manuprāt, arī Rīgā, tāpat kā Tallinā un Viļņā, būtu vajadzīgs viens sociālās palīdzības dienests ar sešām nodaļām priekšpilsētās un 50 — 60 mikrorajonu centriem, lai pietuvinātu palīdzību iedzīvotājiem. Ja runājam par sociālās un veselības aprūpes harmonizāciju, redzams, ka nākotnē Rīgas pilsētā bijušo poliklīniku vietā varētu būt sabiedrības veselības centri, kuru tuvumā vai to telpās atrastos gan dienas centri gados vecākiem cilvēkiem, gam mikrorajonu centri sociālajai palīdzībai. Tā būtu vieta, uz kurieni cilvēks varētu atnākt un saņemt sociālo un veselības aprūpi. Taču ir jāņem vērā reālā situācija, kur darbojas poliklīnikas vai dienas centri, un jāapzina vietas, kur to vēl nav, bet vajadzētu būt. Un atkal ir jāuzsver, ka ir nepieciešama laba sadarbība horizontālā līmenī starp dažādām struktūrām. Ja mēs reiz uzskatām, ka jābūt sociālās aprūpes iestādei, tad ir jāpanāk, lai līdzīgi domātu Nekustamā īpašuma departaments, Komunālais departaments, kas pārbauda nedzīvojamo fondu. Ir jāsameklē telpas, ir jābūt labai gribai. Jo mēs labi zinām, ka privatizācijas process notiek pietiekami strauji, un, ja mēs nerīkosimies, šī iespēja mums var paiet garām. Mums būs nepieciešamas telpas, kur iekārtot cilvēkiem pietuvinātas sociālās un veselības aprūpes iestādes. Tas attiecas gan uz sabiedrības veselības centriem, gan uz ārstu praksēm, tāpat arī uz sociālās palīdzības mikrorajoniem, kurus jau minēju. Mums ir jācenšas panākt, lai šādas iestādes pastāvētu.

— Šķiet, ka viena no samilzušākajām ir mājokļu problēma.

— Jā, ar to mūsu departamentam visai daudz nākas nodarboties. Ja atcels īres maksas griestus, tad 30 000 — 40 000 rīdzinieku ģimenes (tātad — 60 000 — 70 000 rīdzinieku) nonāks lielas dilemmas priekšā: kā šādos apstākļos turpmāk dzīvot? Pašlaik dzīvokļu pabalstus izmaksājam aptuveni 60 000 rīdzinieku, kas jau šodien savā ģimenes budžetā nevar savilkt galus un nespēj samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Ne tikai Ministru kabinetā, bet arī Rīgas pilsētā deputātes Maijas Rubīnas vadībā ar mājokļa problēmām nodarbojas īpaša darba grupa.

Mūsu departamentam ir uzdots pārstāvēt lietas, kas saistītas ar sociālajām mājām, sociālajiem dzīvokļiem. Tās ir jaunas un pietiekami sarežģītas problēmas. Rīgā vēl līdz galam nav atrisināta sociālo māju apsaimniekošana.

— Kāda, jūsuprāt, ir cilvēku informētība par to, kas viņiem pienākas un kur šajā sakarībā būtu jāgriežas?

— Gan valstī, gan Rīgā informētības jautājums ir aktuāls. Arī aptaujas liecina, ka cilvēki nereti nav informēti par sociālās vai veselības aprūpes iespējām, nezina arī, pie kā griezties, lai atrisinātu savus sasāpējušos jautājumus. Katru nedēļu nākas sastapties ar gadījumiem, kad cilvēks, kam ir tiesības saņemt sociālo palīdzību, nav to zinājis, jo sociālais darbinieks aktīvi neiet uz mājām, viņam ir jāsaņem informācija, kam palīdzība ir nepieciešama. Iespējams, ne visi cilvēki zina, ka viņi var mums zvanīt pa bezmaksas tālruni 800 50 55 un saņemt informāciju par sociālās palīdzības un veselības aprūpes pakalpojumiem. Pašlaik vidēji dienā piezvana divdesmit līdz četrdesmit cilvēku.

— Kā tiek risināta diennakts patversmju atvēršana?

— Pilsētā ir viena nakts patversme, ar ko, protams, ir par maz. Manuprāt, Rīgā vajadzētu būt vismaz trijām diennakts patversmēm. Jo gribētos veikt mērķtiecīgu darbu ar ubagiem un bezpajumtniekiem, kuru pilsētā ir pietiekami daudz. Tajā pašā laikā dienā nav vietas, kur šos cilvēkus paēdināt, kur ar viņiem tikties, lai aprunātos.

Kā liecina statistika, aptuveni trešā daļa ubagu nav rīdzinieki. Aizvadītajos septiņos mēnešos, kopš darbojas mūsu departaments, pilsētā ir atvērti divi krīzes centri: viens pieaugušajiem, otrs — bērniem.

— Ja izdosies kaut nedaudz palielināt sociālo budžetu...

— Es ļoti ceru, ka tas izdosies, ka politiķi nāks pretim. Varētu kaut nedaudz palielināt sociālo darbinieku skaitu. Tāpat būtu iespējams, ja ne visus, tad vismaz daļu bērnu, kuri cietuši no vardarbības vai kuru vecākiem atņemtas bērnu audzināšanas tiesības, ievietot bērnunamos. Rīgā šādu bērnu pašlaik ir ap pussimts. Protams, visam ir vajadzīga nauda, taču pilsētas domes priekšsēdētājs un politiķi iespēju robežās ir noskaņoti pretimnākoši attiecībā uz sociālo budžetu.

— Vai departaments sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām?

— Pēdējā laikā sociālo, tāpat medicīnisko pakalpojumu sniegšanā nevalstiskās organizācijas iesaistās ļoti aktīvi. Rīgas pilsētā visaktīvākā sadarbība ir ar samariešu apvienību. Viņi gan vecos ļaudis aprūpē, gan sociālo māju apsaimnieko, tāpat krīzes situācijās organizē palīdzību bērniem. Esam izskatījuši 29 iesniegtos projektus par palīdzību sociālajā aprūpē un izvērtējām tos, kas, pašvaldībai būtu visinteresantākie.

Uz konkursa otro kārtu septembrī ir palikuši septiņpadsmit projekti. Acīmredzot par kādiem desmit projektiem un to realizāciju diskutēsim ar domes deputātiem, lai meklētu finansējumu nākamajam gadam. Domāju, ka tā būs tāda plašāka sadarbība ar sabiedriskajām organizācijām. Citviet pasaulē sadarbība ar sabiedriskajām organizācijām ir visai izplatīta un pašsaprotama lieta. Mūsu misija — pasniegt roku.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktore