Pret svešām varām

Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945.

Pirmpublikācija

Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

 

II. Vācu okupācijas laiks

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.

Tajos apstākļos grūti iedomāties piemērotāku personu Tautskolu direktora amatam kā A.Dravnieku. Latviešu pašpārvaldes informāciju un baumu virpulī, kā arī cilvēcisko vērtību sajukumā A.Dravnieks jutās kā zivs ūdenī. Katrs, kurš beidzis skolotāju institūtu Latvijā, neatkarīgi no viņa garīgās struktūras sevī nesa savu daļu ideālisma. Tā tas bija arī ar A.Dravnieku. Bet piedevām A.Dravnieks bija arī tas, ko Amerikā sauc par "political animal". Viņš intuitīvi juta un zināja, kā pastāvēt priekšniecības, arī vācu, priekšā un kā ierosināt un pat aizraut tos, kas strādāja viņa vadībā. Tāpat viņš bez šaubīšanās zināja, kad nav vērts "nagus saldēt", velti mēģinot sadarboties, bet "jāatrotī piedurknes" savu pozīciju aizstāvēšanai cīniņā, kā tas bija, kad vāciešu atlaistā J.Celma vietā par Skolu departamenta direktoru nāca P.Kupčs.

Liela bija arī Arvīda Dravnieka māka ziņas iegūt un laba atmiņa, lai tās paturētu. Gan jāpiezīmē, ka ne vienmēr uz viņa atmiņu varēja paļauties, jo viņam nebija laika dzirdēto pārbaudīt, un tā ne katru reizi viņa informācija atbilda patiesībai. Iegūtās ziņas A.Dravnieks tomēr centās nekad, ja vien apstākļi to atļāva, nepaturēt tikai sev, deva tās tālāk — uz augšu un uz leju. Inspektori viņam deva daudz ziņu no provinces, bet arī paši mājās nekad neaizbrauca tukšā. Ņemot vērā jau agrāk minētās inspektoru iespējas ziņu izplatīšanā, varam arī saprast, cik tālu un plaši Latvijā izgāja A.Dravnieka teiktais. Un viņam arvien sakāmā bija daudz. Jāatzīmē, ka viens no pamatprincipiem vācu valdīšanai Latvijā bija nepieļaut nekādu visas Latvijas mērogā centralizētu latviešu organizēšanos un darbību. Ja citās dzīves nozarēs tas vāciešiem vairāk vai mazāk arī izdevās, tad noteikti var teikt, ka izglītības resora darbā, sevišķi kas attiecas uz tautskolām, tas vāciešiem neizdevās.

J.Celms sevī apvienoja lielu un ētisku ideālismu, dziļi izjustu nacionālu politisko pārliecību ar asu un racionālu prātu. Ja A.Dravnieks ar savu ideālismu šad un tad neaizmirsa arī sevi, un nevarētu arī teikt, ka objektivitāte būtu bijusi viņa stiprā puse, tad J.Celms bija nesavtīgs līdz pēdējam, un viņa objektivitāte un goda prāts radīja respektu un cieņu pat viņa politiskos pretiniekos.

Abus viņus iepazinu tuvāk, kad Vācijā, Detmoldā un Augustdorfā biju Latviešu Centrālās padomes sekretariāta vadītājs. A.Dravnieks tur kārtoja latviešu skolu lietas, un J.Celms bija LCK loceklis, LCP prezidija loceklis, LCK un LCP priekšsēdis un citos amatos. Kad no gūsta atgriezās latviešu karavīri, J.Celms no LCK un LCP brauca viņus apmeklēt un ņēma mani līdzi.

Drīz pēc skolas beigšanas sāku meklēt sev pastāvīgu darbu Rīgā. Labu vārdu par mani Rīgas pilsētas skolu valdes priekšniekam Edgaram Dēliņam bija aizlicis Jānis Čermaks. Skolotāja darbu dabūju Rīgas 8.tautskolā Aizsargu ielā pie Brīvības ielas, kur jau strādāja Pēteris Vīksna, mūsu nelegālās grupas loceklis no Dāniela klases. Tāpat par skolotāju šajā skolā bija pieņemts mans klasesbiedrs un draugs Leonards Bērziņš, kas reiz pats šajā skolā bija mācījies.

Ja nemaldos, 1942.gada augustā saņēmu ziņu, ka ar mani vēlas aprunāties Leonīds Siliņš Jelgavā. Tikšanās notika viņa dzīvoklī. Sarunājāmies palielā, gaišā, mēbelētā telpā, ko varētu saukt par dzīvojamo istabu. Cik atceros, L.Siliņš bija ļoti labā un dzīvespriecīgā garastāvoklī. Stāstīja par pazīšanos ar latviešu sabiedrības lieliem vīriem, šo to zināja par mani un aicināja viņam pievienoties. Viņa uzstāšanās bija diezgan augstprātīga un man ne gluži patika, tādēļ no pievienošanās atturējos. Viņš minēja arī par cilvēku pārvietošanās iespējām uz Zviedriju. Šādā sakarā viņam derētu vietas Jelgavā, kur cilvēki ceļā uz Kurzemi varētu piemesties — vismaz pārgulēt nakti. Apsolīju viņam pāris adreses, tās arī vēlāk viņam nosūtīju. Viena no tām bija institūta pēdējās klases audzēkņa Viļa Rozes adrese, kas, uzrakstīta uz maza papīrīša, atradās kratīšanā, kad mani apcietināja. Nevienam adresātam neko par adreses nodošanu L.Siliņam nebiju teicis. Toreiz Leonīdam Siliņam bildu, lai naktsmājas meklētājs atsaucas uz mani. Šī V.Rozes adreses atrašana pie manis bija par iemeslu arī viņa apcietināšanai Jelgavā. Kad pratināšanā man šo adresi jautāja, teicu, ka V.Rozes adrese man ir kā vieta, kur es varētu piemesties, ja kādreiz brauktu uz Jelgavu apmeklēt savu veco skolu. Tā kā V.Roze patiesi neko nezināja un manis teiktais pratinātājiem likās ticams, tad V.Rozi drīz no apcietinājuma atbrīvoja. Mana pazīšanās ar Jāni Čermaku pratināšanā nekad "neuzpeldēja". Starp citu, J.Čermaks uz manu ieteikumu bija nodibinājis labas attiecības arī ar V.Rozi. Ar L.Siliņu šķīrāmies draudzīgi. Viņš domāja: es nožēlošot, ka neesmu pievienojies viņam.

1942.gadā kā bumbas sprādziens parādījās raksts "Germanisieren" SS laikrakstā "Das Schwarze Korps" 20.augusta izdevumā. Rīgā šī avīze pienāca ļoti mazā eksemplāru skaitā, un latviešiem nemaz tā nebija domāta. Tomēr daži latvieši to dabūja, un šī raksta saturs bija laba viela nelegālam izdevumam "Tautas Balss", kuras izdevēju organizācija sevi sauca par Latviešu nacionālistu savienību. Starplaikā šai organizācijai sakaru un informācijas nolūkos bija no mūsu grupas pievienojies arī Pēteris Vīksna. Minētais vācu raksts nebija nekas jauns tiem, kas bija lasījuši Hitlera "Mein Kampf".

Pārsteidza, cik daudzi latvieši par "Mein Kampf" gan runāja, bet cik maz patiesībā bija to lasījuši. Brīdī, kad šis raksts parādījās, vāciešiem frontē vēl gāja diezgan labi. Tas varbūt izskaidro arī to, cik uzpūtīgā tonī un ar kādu šovinismu šis raksts bija sacerēts. Mans un mūsu galvenais pārsteigums bija tas, ka liela daļa latviešu inteliģences un latviešu oficiālā vadība turpināja rīkoties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr nav šaubu, ka pēc šī raksta parādīšanās pretestības noskaņa pret vāciešiem latviešu tautā noteikti pieauga. Un tomēr ir arī jāatzīst, kā to rādīja vēlākais laiks, ka tautas atmiņa par teikto un rakstīto ir īsa.

Viktors Dāniels ar Frici Sīpolu un Vilhelmu Pētersonu Rīgā neatlaidīgi turpināja ierosināt un informēties par latviešu jaunatnes organizēšanu. Tajā pašā laikā sabiedrībā izskanēja arī doma, ka mūsu interesēs būtu, lai latviešu jaunatne labāk paliek neorganizēta. Visas zīmes tomēr rādīja, ka vācieši ir apņēmušies latviešu jaunatni organizēt. Jautājums bija tikai par to, kādā formā tas notiks un kuri no latviešiem būs tie, kas to vadīs un spēs mūsu jaunatni un tās organizēšanu kaut cik ietekmēt. Mūsu grupas priekšrocība bija tā, ka Viktors, arī Fricis un Vilis paši bija bijuši latviešu jaunatnes organizāciju (skautu un mazpulku) locekļi un arī diezgan daudz zināja par jaunatnes kustību vispār. Vairākas sanāksmes bijām veltījuši, lai jaunatnes kustības jautājumu apskatītu sistemātiski. Arī es, kaut ļoti īslaicīgi, biju bijis jūras skautos, mazpulkā un Latvijas vanagos, bet manas zināšanas šajos jautājumos bija ļoti trūcīgas. Mūsu pluss bija arī tas, ka bijām jauni skolotāji. Viktors un Vilis pārvaldīja vācu valodu, kas viņiem deva iespēju ar vāciešiem sarunāties tieši bez starpniekiem. Liels pluss bija vēl tas, ka Viktora domāšana bija ātra, viņš bija ļoti labs publisks runātājs, atstāja ļoti labu iespaidu un vispār bija ļoti simpātiska persona.

1942.gada beigu posmā, tāpat kā agrāk, sanāksmēs pulcējāmies pie Viktora, kur pārrunājām visdažādākos jautājumus, bet šo sarunu princips bija tāds, ka vispirms runājām par to, kas ir legāls, šajā laikā galvenokārt par jaunatnes organizēšanu. Beigās runājām par jautājumiem, kas vismaz vāciešiem varētu likties nelegāli. Noruna bija, ja mūs saņemtu ciet, kad bijām pie Viktora vai citādi un jautātu, ko mēs, teiksim, pēdējā sanāksmē esam runājuši, tad mēs atbildē minētu tikai legālos pārrunātos jautājumus. Tā ne mūsu sanākšana (jo mēs kā jauno skolotāju grupa, kas piedalījās sarunās par jaunatnes organizēšanu, bija jau diezgan plaši un atklāti zināma), ne arī mūsu sarunas nešķistu nelegālas. Jāteic, ka pie manas un mūsu apcietināšanas šī piesardzība lieliski attaisnojās.

Mēs jau pašā vācu laika sākumā bijām vienojušies, ka nekādi savā darbībā nevērsīsimies pret vāciešiem, kas varētu kaitēt viņu militārai cīņai pret boļševikiem, jo tas nav mūsu tautas interesēs.

Runājot par to, ko varam sagaidīt nākotnē, es naivi kādā no mūsu sanāksmēm tūlīt pēc vācu ienākšanas minēju, ka rietumu sabiedrotie, iespējams, rīkosies apmēram tāpat, kā to mums bija stāstījis politiskais audzinātājs, Krievijas latvietis, Krišjānis Žubīte par Staļinu. Kad it kā sašutumā jautājām Žubītem, kā tas nāk, ka Padomju Savienība noslēgusi savstarpēju draudzības līgumu ar "cilvēces lielāko ienaidnieku — fašistisko Vāciju", Žubīte atbildēja apmēram tā: "A vot, biedrīši, Staļins ir gudrs vīrs. Viņš sak, lai tie fašist un kapitālist izkaujas un apsit viens otru — mēs pēc tam pievāksim viņus abus."

Principā arī es domāju, ka rietumi ļaus vāciešiem un krieviem noasiņot savstarpējā cīņā, lai pēc tam rietumi nāktu ar saviem miera noteikumiem.

Diemžēl, liekas, ne politiskie apstākļi pasaulē bija tādi, ka rietumi varētu riskēt ar šādu pieeju, ne arī angļus un amerikāņus sevišķi interesēja, kas notiks Austrumeiropā. Tā arī notika Eiropas iztirgošana, no kā cieta visi. Un mūsu zeme un tauta varbūt vissmagāk. Man bija vēlēšanās, ja iespējams, arī studēt. Iepriekšējā gadā beigušiem nekādu ierobežojumu nebija, bet manam gadam bija — jābūt vai nu strādājušam darba dienestā, vai pierādījumam, ka cīnījies pret boļševikiem ar ieroci. Man vienīgā cerība bija pēdējais, un uz šī pamata mēģināju studiju atļauju iegūt. Cik atceros, izšķīrējs bija kāds diezgan sīka auguma melnīgsnējs vācietis SD instruktora pakāpē kaut kur Rīgā, varbūt Dzirnavu ielā netālu no Brīvības ielas uz austrumiem, kādā diezgan grūti atrodamā istabelē. Informāciju par viņa atrašanos ieguvu no Džema Raudziņa. Savu iesniegumu pamatoju ar mūsu darbību Jelgavā un sakariem ar vācu armiju šīs darbības laikā. Pēc dažu dienu, kā likās, izmeklēšanas, atļauju iestāties universitātē arī ieguvu. Iestājos Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Tā kā pēdējā prasīja arī latīņu valodas zināšanas, tā man vēl bija apgūstama, jo institūtā to nemācīja.

Rīgā darbību bija atsācis arī Fiziskās audzināšanas institūts, pēc tā beigšanas varēja strādāt par fiziskās audzināšanas skolotāju ģimnāzijā un citās vidējās izglītības iestādēs. Šo ceļu gāja un institūtu beidza mūsu skolas biedrs, draugs un ārzemju radio ziņu piegādātājs Arnolds Saulītis. Arī es šajā institūtā iestājos un sāku to apmeklēt.

1942.gada rudenī ļoti aktuāls kļuva arī jautājums par latviešu militāru piedalīšanos vācu pusē cīņā pret boļševikiem. Kamēr latvieši diskutēja, tikmēr vācieši formēja arvien jaunus kārtības dienesta bataljonus un pa vienam vien sūtīja uz fronti. Sūtīšanas pamatā bija motīvs: "militāru objektu apsardzībai". Vēlāk šī "apsardzība" pārvērtās "partizāņu apkarošanā" un beigās kaujas uzdevumos frontē.

Tā nu tas bija, ka frontē vāciešiem nevajadzēja daudz "uzsist letiņien uz pleca" un tie kāvās uz velna paraušanu, par zaudējumiem nekad nekurnējot.

Protams, mēs bijām pret tādu piedalīšanos bruņotās vienībās, kas saistījās ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par pēdējo varētu runāt tikai tad, ja cīņa būtu par Latvijas neatkarības atjaunošanu jeb, pareizāk, ja latvieši varētu cīnīties blakus vāciešiem kā neatkarīgas valsts karavīri. Es, liekas, J.Cermaka ietekmē šaubījos, vai vispār kāda nostāšanās kopā ar vāciešiem ir mūsu tautas interesēs. Pret tādu latviešu cīnīšanos, kādu to vēlējās vācieši, nostājās arī nelegālais izdevums "Tautas Balss" un citi mazākā skaitā cirkulējoši nelegāli raksti — uzsaukumi un analīzēm līdzīgi sacerējumi. Ja 1942.gada rudenī latviešu brīvprātīga pieteikšanās kārtības dienesta bataljonos bija beigusies, tas nebija tik daudz mūsu un nelegālo izdevumu nopelns, bet gan galvenokārt pašu vāciešu nostājas un rīcības sekas.

1942.gada augustā vai septembrī nejauši satiku Sarkanu no Cēsīm, kur viņš Latvijas laikā gāja arodskolā. Šad tad kopā ar viņu un Ģipsli slēpojām un spēlējām basketbolu. Ienākot boļševikiem, viņš, līdzīgi Reinim Kalniņam no ģimnāzijas, bija darbojies pret boļševikiem un palicis neapcietināts. Tagad viņš bija SD uniformā. Jau pēc nedaudziem teikumiem viņš vāciešus apveltīja ar ne visai glaimojošiem epitetiem. Viņš minēja, ka tagad Rīgā studējot arī cēsnieks Koks, ko zināju, bet tuvāk nepazinu un kas bija darbojies arī pret boļševikiem. Sarkans bija paliela auguma, vienmēr tā kā drusku smaidīja, atklāts, straujš un avantūriskas dabas jauneklis.

Norunājām pēc pāris dienām tikšanos kādā palielā restorānā, ja nemaldos, Kaļķu ielā, nosaukumu vairs neatceros, jo nebiju šādu iestādījumu pazinējs. Kad tikāmies, sarunas ritēja raiti. Sarkans spēja pasūtināt labu paēšanu un padzeršanu. Ar padzeršanu man vajadzēja uzmanīties, jo mana ikdienas iztika bija gaužām pieticīga. No sarunas izrietēja, ka Sarkana darbs ir dežūrēt SD pārnakšņošanas jeb ārpusdarba dzīves mītnē, ja nemaldos, Alunāna ielā. Viņš arī pastāstīja, ka tur esot ap 100 šādu vīru, kādas viņiem iešanas un nākšanas, kā apbruņoti, kad ēd u.c. Galvenā ieroču apmetne esot Sužu muižā pāri Ķīšezeram. Kārtība Reimersa ielā (SD galvenā mītne) viņam nebija gluži skaidra. Visumā tā bija ļoti informatīva tikšanās, kurā vienojāmies, ka viņš šo un to centīsies vairāk iegaumēt, un, ja nu reiz nāktu vajadzība, kaut laika zīmes to nerādīja, tad informācija būtu laba. Par šo tikšanos informēju arī Dž.Raudziņu, bet nevienu citu.

Atzīmējams būtu, ka Raudziņi pie sevis bija sākuši rīkot vakarēšanas. Viņiem bija liels dzīvoklis, kaut ļoti pieticīgi mēbelēts, un tur labi varēja pulcēties liels skaits cilvēku. Formāli tā bija groziņvakaram līdzīga tikšanās, kur ēda zirņus vai ko citu, piedzēra, kas gadījās, un dziedāja. Šajā neformālajā aizsegā tad arī ritēja ļoti daudzu vācu pretinieku tikšanās. Bieži Dž.Raudziņš bija tikai tas, kas cilvēkus pie sevis saveda kopā un iepazīstināja, uzņemoties zināmā mērā arī atbildību par šo cilvēku uzticamību. Vismaz man nav zināms neviens gadījums, kur šī uzticība būtu nelietīgi izmantota. Par to, kas runāts, Dž.Raudziņš parasti tālāk daudz neinteresējās. Pietika, ka viņš zināja — kādam jautājumam kādi atkal pieliks roku. Arī es turējos pie šī principa. Izvairījos zināt vairāk, nekā tas bija absolūti nepieciešams. Vakarējot pie Raudziņiem, protams, visi arī ieguva informāciju, kas bija atsevišķo personu ziņā un citādi nebūtu iegūstama. Cilvēki pie Raudziņiem pulcējās ar prieku un mājās aizgāja ar "uzlādētām baterijām". Tas vien jau bija sasniegums. Tiesa, Raudziņa kundzei tas prasīja lielas pūles.

Kad par "dumpošanos" 1942.gada 18.novembrī Pauls Kupčs no Jelgavas skolotāju institūta izslēdza Arturu Cipuli un vēl divas meitenes, viņa reabilitācija sākās ar Džemu Raudziņu viņa Tautas dzīvā spēka veicināšanas nodaļā, kaut liekas, ka galveno runāšanu pašpārvaldē veica vltn.Eriks Pārups.

Kamēr es vēl biju skolā Jelgavā, ar Džemu Raudziņu ciešākas attiecības Rīgā bija izveidojuši Fricis Sīpols, Vilhelms Pētersons un Viktors Dāniels, sevišķi pēdējais. Tā tas arī turpinājās, kad atgriezos Rīgā. Dž.Raudziņš savukārt bija izveidojis labas attiecības ar universitātes profesoriem J.Prīmani, Starcu, Celmu, Jureviču u.c.

Savā nodaļas darbā Džems Raudziņš bija ļoti aktīvs. Viņš panāca, ka mātes un daudzbērnu ģimenes saņēma speciālas devas un citas priekšrocības, kas palīdzēja lielām ģimenēm un ģimenēm vispār. Kad vien bija iespējams, viņš rīkoja priekšlasījumus, kur viņa galvenie runātāji bija profesori Starcs, Celms un Jurevičs. Diezgan daudzi no šiem priekšlasījumiem notika provincē un laukos, kas savukārt deva iespējas Raudziņiem un mums uzņemt sakarus un paust savas domas par vācu centieniem un latviešiem vēlamo rīcību.

Nevarētu teikt, ka Džems Raudziņš būtu bijis kāds pretestības kustības vadītājs. Uz to viņš arī ne vismazākajā mērā nepretendēja. Un tomēr viņa darba vietā un viņa personā bija visplašākie kontakti, kādi man par jebkuru personu Latvijā šajā laikā ir zināmi. Tas ietver arī kontaktu ar Konstantīnu Čaksti. Lai ar kuru viņš runātu, viņam vienmēr bija prātā, ko šī persona varētu darīt mūsu tautas interesēs. To viņš ieteica darīt arī mums.

1942.g. rudenī Dž.Raudziņš sarīkoja nelielu sanāksmi, kurā bija augstākais ap 30 klausītāju, galvenokārt universitātes profesori, sabiedriskie darbinieki, arī vairāki no mūsu grupas. Referents bija Baltijas vācietis, vācu pārvaldes veselības lietu referents Dr.Marnics. Viņš runāja latviešu valodā, un viņa referāta kodols bija vācu plāni Latvijā. Šajos plānos Latvijā pēc kara ars vācu arkls un Rīga būs vācu pilsēta. Tie latvieši, kurus vācieši atzīs par rasiski tīriem un kuri vēlēsies, varēs pārvācoties. Pārējos pārvietos uz Krieviju, kur viņus izmantos galvenokārt kā priekšstrādniekus krieviem. Tūlīt pēc šī referāta telpā valdīja liels klusums, bet pēc brīža bija arī jautājumi. Lieki minēt, ka, kaut arī līdzīgas domas bija jau dzirdētas, uz mani dzirdētais atstāja satriecošu iespaidu, bet vienlaikus radīja arī zināmu mieru, jo pēc dzirdētā nebija šaubu, ka izvēlētais ceļš par pretdarbību vāciešiem bija pareizs. Pārrunās ar Dž.Raudziņu bija skaidrs, ka dzirdēto darīs zināmu arī pašpārvaldei, kā arī mūsu militāriem un sabiedriskiem darbiniekiem. Diemžēl, kā to rādīja nākotne, šī un jau agrāk dzirdētā zināšana par mūsu tautai tik bīstamiem plāniem nekā neietekmēja mūsu vadošo darbinieku sadarbību ar vāciešiem.

1942.gada rudenī ienāca ziņas, ka SD ir uz pēdām "Tautas Balss" izdevējiem. Raudziņš un Pārups vēlējās TB jeb kā izdevēji sevi sauca — Latviešu nacionālistu savienību, brīdināt. Tikšanos viņiem izgādāja mūsu Pēteris Vīksna. Diemžēl bija jau par vēlu. Novembra vidū sākās plašas TB cilvēku apcietināšanas. Apcietināja arī P.Vīksnu, ar kuru strādāju kopā 8.tautskolā Aizsargu ielā. Decembra pirmā pusē sakarā ar TB apcietināja arī Raudziņu un Pārupu. Ar Raudziņu mūsu grupai bija izveidojies labs kontakts. Bija izveidojies tā, ka legālos jautājumos Raudziņš vairāk runāja ar Viktoru, bet nelegālos — ar mani. Kaut apcietināšanas bija notikušas ļoti tuvu mūsu darbības lokam, tomēr nejutāmies sevišķi apdraudēti un, kā notikumi rādīja, nebijām kļūdījušies.

Novembra beigās no Arnolda Saulīša uzzinājām BBC ziņas, ka liela apmēra krievu pretuzbrukumam pie Staļingradas, kas sācies novembra otrā pusē, ir ļoti labi panākumi. Drīz to zināja daudzi. Notikumi pie Staļingradas kļuva par vienu no galvenajiem latviešu sarunu tematiem Rīgā. Šad tad tikos ar Albīnu Sietiņsonu, bet nebija nekā daudz ko runāt. Viss, ko varēja organizēt Vidzemē, bija noorganizēts un maz bija ko pielikt. Cilvēki uz vietām gaidīja uzmudinošas ziņas, bet tādu nebija, ja negribēja teikt nepatiesību vai "runāt pa gaisu". Tāpat šad tad, vairāk gan gadījuma pēc, tikos ar Mitrēvicu no F.Rikarda grupas, kurš bija galvenais pārskatu taisītājs. Bet arī tur nekādu jaunumu nebija, tikai tik, ka viņam bija sīkākas un sistemātiskākas BBC ziņas nekā Saulītim, kam nebija iespēju tik sistemātiski klausīties. Tāpat reizēm tikos arī ar Fredi Launagu.

Jāteic, ka vācu laikā nebija grūti darīt nelegālu darbu, jo vāciešiem pašiem bija ļoti maz cilvēku uzraudzībai. Ja tomēr vāciešiem izdevās gandrīz vai visas nelegālās grupas pilnīgi vai vismaz daļēji apcietināt, tad par to jāpateicas latviešu nodevējiem un ziņotājiem. Noorganizēt latviešu ziņotāju tīklu vāciešiem nebija nekāda problēma. Tiesa, viņu panākumi bija galvenokārt pilsētās. Lauku organizācijās, kādu gan skaitā un dažādībā bija mazāk, viņiem iefiltrēties bija daudz grūtāk. Tā ka lauku organizācijas, kurām bija, protams, sakari arī pilsētās, palika visumā neskartas un bija pamats partizāņu kustībai pēc boļševiku atgriešanās.

Gribu pieminēt, kas bija jāpiedzīvo manam draugam Jānim Čermakam pirms mūsu pazīšanās. 1941.gada rudenī viņš kā iecelts Jelgavas apriņka tautskolu inspektors norīkoja arī tautskolu pārziņus Jelgavas skolām. Šajā laikā viņš Jelgavā dzīvoja pie Fūrmaņa kundzes, kura bija kādreizējā Latvijas finansu ministra Ludviga Ēķa kundzes māte un J.Čermakam pazīstama jau no Latvijas laikiem. Pēkšņi pie viņiem vācu policija izdarīja kratīšanu. Paldies Dievam, neko inkriminējošu neatrada un J.Čermaku neapcietināja, bet pārsteigums un apvainojums bija liels. Nebija šaubu, ka denunciējis bija kāds latvietis un, ļoti iespējams, no skolotāju aprindām. Jānis Čermaks bija stingrs demokrāts un Zemnieku savienības biedrs. Meklējot atbildi, uzmanību nevarēja nepiesaistīt kāds no Jelgavas skolotājiem, kura vārdu nevēlos minēt, bet kurš bija Jelgavā Pērkoņkrusta priekšgalā un ļoti gribēja tikt par 3.tautskolas pārzini, bet netika, jo profesionālās kvalifikācijas ziņā viņš nebija tas labākais. Viņš tomēr domāja, ka viņam kā vadošam pērkoņkrustietim tas pienākas.

Ir pamats domāt, ka arī manas un mūsu grupas apcietināšanas pamatā bija kāda latviešu ziņotāja nodevība, ar kuru, gandrīz vai kopīgi, darbojāmies pret boļševikiem. Bet viņš studēja, un viņam vajadzēja līdzekļus, no kā dzīvot, pat paši vācieši lielījās, ka viņiem dabūt latviešu ziņotājus nav absolūti nekāda problēma.

1942.gada otrā pusē arī Latviešu jaunatnes organizācija (LJO) sāka pieņemt noteiktākas formas. Par tās štāba pirmo priekšnieku vācieši bija izraudzījuši pirmo ar dzelzs krustu apbalvoto latvieti, kapteini Aleksandru Mateasu. Mums tuvākas attiecības LJO izveidojās ar agronomu Šteinhardu un ar Latvijas Universitātes Studentu padomes pārstāvi, korporācijas "Selonija" locekli Oļģertu Šteinbriku. Agronoms Šteinhards bija "Letonijas" filistrs. Abi viņi bija skaidrās latviešu sirds cilvēki, kas nīda kā krievus, tā vāciešus. Savā raksturā maigāks, bet ar stingru goda prātu bija Šteinhards, kurā bija vairāk izteikti centieni par latviešu vitālām interesēm kā ideoloģiju. Šteinbriks turpretim bija pērkoņkrustietis, bet vislabākā nozīmē, ar lielu uzņēmību un gribas spēku, kā arī ideālismu, viņš visvairāk nīda komunismu. A.Mateas bija īsts kaujas virsnieks, ar saviem varoņdarbiem neplātījās, bet viņam bija arī tieksme uz alkoholu. Tā kā strīdi ar vāciešiem turpinājās nepārtraukti un nejēdzību kā frontē, tā aizmugurē bija vai uz katra soļa, tad aizmiršanās, likās, viņam bieži bija jāmeklē alkoholā. LJO organizēšanās procesā mūsu grupas locekļi bija ieguvuši zināmu ievērību. Kārtējos jautājumus savā grupā centāmies vienmēr iepriekš pārrunāt.

Nebija šaubu, kā mūsu grupā, tā arī pašā LJO ar savām zināšanām visiem pāri stāvēja Viktors Dāniels. Ne velti, kad LJO organizēšana bija pabeigta, Viktors kļuva par šīs organizācijas Garīgās audzināšanas daļas vadītāju. ES LJO lietai kaut kā nevarēju pieiet ar pilnu pārliecību. Ja tas bija tā, tad noteikti to ietekmēja arī Jāņa Čermaka argumenti. Viņš nebija pret LJO labvēlīgi noskaņots. Sekojot savai pārliecībai, mani LJO interesēja tikai tiktāl, cik bija cerības ar to pasargāt latviešu jauniešu dzīvo spēku un, ja iespēja rastos, izmantot organizētās jaunatnes vienības sakaru dienestam. Kā rādīja nākotnes notikumi, manām iecerēm nebija nekāda pamata. 1942.gada rudenī LJO izraudzīta vadītāju grupa iepazīšanās nolūkos brauca uz Vāciju. No mūsu grupas viņu vidū bija tikai Viktors Dāniels. Vēlāk, liekas, ar Viktora un varbūt arī ar Šteinharda un Šteinbrika gādību arī man piedāvāja vietu šajā grupā. Bija jau ļoti vilinoši — dabūt jaunu uniformu un redzēt Vāciju. Pārrunās ar J.Čermaku tomēr izšķīros atteikties no šī piedāvājuma. Tas noteikti iezīmēja zināmu lūzumu manās attiecībās ar LJO, kaut arī savu piedalīšanos šajā organizācijā nepārtraucu. Lūzums bija paša garīga atsvešināšanās.