Mārtiņš Šics, Latvijas Katastrofu medicīnas centra direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pirms gadiem divdesmit pasaules apritē ienāca jauns termins — katastrofu medicīna. Ja kaut kur ir nelaimes gadījums, ārsti allaž steidz palīgā. Ja notiek autoavārija, ugunsgrēks, plūdi vai cita nelaime, kopā ar ārstiem cietušos glābt dodas arī ugunsdzēsēji, policisti... Tas ir saliedētas komandas darbs. Kopš 1995.gada novembra Latvijā darbojas Katastrofu medicīnas centrs, ko izveidoja un sākotnēji arī vadīja ķirurgs docents Andris Timbers. Pirms gada šī centra vadība tika uzticēta pieredzējušam kardioreanimatologam un arī veselības aizsardzības organizatoram Mārtiņam Šicam. Pats viņš sevi dēvē par vienu no pieredzējušākiem ierēdņiem valstī, jo visiem līdzšinējiem neatkarīgās Latvijas valdības vadītājiem bijis padomnieks medicīnas jautājumos un Ministru kabineta padomnieku darba koordinators. Liktenīgu sakritību dēļ esot atgriezies savā stihijā — Katastrofu medicīnas centrā.

Rīgā decembra sākumā notiks 1.Latvijas anestezioloģijas, reanimatoloģijas, intensīvās terapijas, neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas kongress, bet nākošā gada pavasarī — 1. Baltijas jūras valstu katastrofu medicīnas kongress.

Bet pašlaik — saruna par ikdienu. Par to, cik savlaicīgi ārsti spēj nokļūt notikuma vietā, kāds aprīkojums un medikamenti ir viņu rīcībā.

— Cik pašlaik centrā darbinieku?

— Štata darbinieku ir vairāk par astoņdesmit. Ārsti reanimatologi, feldšeri, šoferi, dispečeri un saimnieciskais personāls. Bez tam esam noslēguši līgumu ar vairāk kā 120 ārstiem divdesmit piecās specialitātēs. Viņiem ir diennakts dežūras, kuru laikā iespējams atrasties arī mājās, taču ir jābūt gataviem jebkurā brīdī doties uz izsaukumu. Katastrofu medicīnas centra speciālisti katru dienu dodas uz Latvijas pilsētām vai lauku rajoniem. Jo mēs palīdzam visos gadījumos, kad vietējie ārsti paši nevar tikt galā un lūdz pieredzējušu speciālistu palīdzību. Lielās katastrofas, par laimi, nenotiek bieži. Bet mūsu ārsti strādā. Viņi spēj, ja vajadzīgs, darboties ekstremālās situācijās. Ja vajadzīgs — brauc, ja noticis nelaimes gadījums vai, kā jau teicu, ja kolēģi mazākas pieredzes vai citu iemeslu dēļ uz vietas nespēj sniegt nepieciešamo palīdzību. Bez tam, ja mūsu centra ārsti "strādātu", gaidot, kad kaut kur būs ekstremāla situācija, viņu profesionalitāte ļoti no tā ciestu. Arī mūziķim ir jāspēlē dienu no dienas. Darbam Katastrofu medicīnas centrā ir piesaistīti Latvijas vadošie (bet atsevišķās specialitātēs paši labākie) dažādu specialitāšu ārsti. Tiesa, mums ir zināms vecuma cenzs. Jo cienījama vecuma ķirurgs ar zelta rokām, kurš joprojām labi operē, ekstremālā situācijā ne vienmēr būs spējīgs, teiksim, pa virvju kāpnēm nokļūt uz kuģa klāja vai piektā stāva mājā, kurā nav lifta, nonest slimnieku. Jā, jā… ātrās palīdzības un arī katastrofu medicīnas centra ārstiem jāveic šis fiziskais darbs, jo brigādes brauc bez palīgpersonāla — tikai šoferis ar vienu mediķi. Tāda ir izveidojusies situācija arī Latvijā, un tās ir sekas gadiem ilgai ekonomēšanai uz personāla algu rēķina, Vairums brigāžu visā Latvijā nav spējīgas pilnvērtīgi un kvalitatīvi sniegt palīdzību.

— Latvijā ilgus gadus bijis Sanitārās aviācijas dienests. Tagad, šķiet, šīs funkcijas pārņēmis jūsu vadītais centrs?

— Jā, mūsu centrs faktiski tika izveidots uz Sanitārās aviācijas dienesta bāzes. Tikai atšķirībā no sanitārās aviācijas mums ir vēl citas funkcijas. Proti: mēs regulāri veicam dažādu specialitāšu ārstu mācības neatliekamās palīdzības sniegšanā. Bez tam esam izstrādājuši mācību programmas, kuras būtu jāapgūst ikvienam cilvēkam, lai viņš zinātu, kā rīkoties pēkšņas nelaimes gadījumā. Sava īpaša programma paredzēta arī ātrās medicīniskās palīdzības dienesta šoferiem, ugunsdzēsējiem un policistiem. Es sacīju par ārstu mācībām. Piebildīšu, ka ir ļoti svarīgi, lai jebkurā, lielā vai mazā, slimnīcā strādājoši ārsti, medicīnas māsas un feldšeri zinātu, kā rīkoties kritiskā situācijā, zinātu, ko darīt, ja svarīga ir katra minūte. Nedrīkst būt tā, ka cilvēki, piemēram, redzot uz ceļa norādi, ka tuvumā atrodas medicīnas iestāde (vienalga, vai tā ir maza lauku slimnīciņa vai ambulance), dodas uz turieni pēc palīdzības, bet dežurējošais mediķis nezina, kā konkrētajā situācijā rīkoties. Tāds stāvoklis nedrīkst būt! Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka jebkurā diennakts laikā pat vismazākajā lauku slimnīcā viņš saņems kvalificētu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Pretējā gadījumā slimnīca nedrīkst pretendēt uz neatliekamās palīdzības ārstniecības iestādes nosaukumu. Arī uz ceļa nedrīkst būt izlikta potenciālos cietušos dezinformējoša ceļazīme "Medicīniskās palīdzības punkts". Esam nosprauduši sev mērķi panākt, ka tuvāko piecu gadu laikā neatliekamā medicīniskā palīdzība visās ārstniecības iestādēs tiks nodrošināta valsts noteiktajā kvalitātē un apjomā.

Piedaloties ārstu pēcdiploma mācību eksāmenu pieņemšanā, mūsu centra ārsti ne reizi vien ir pārliecinājušies, ka neatliekamās palīdzības zināšanu pārbaudi neiztur pat cienījami ārsti ar ilgu praksi savā specialitātē. Ir bijuši gadījumi, kad pat reanimatologi pirmajā reizē šos eksāmenus un pārbaudījumus nav spējuši nokārtot. Jo Medicīnas institūtu beiguši pirms daudziem gadiem, bet medicīnas zinātne un prakse arvien attīstās, un, neizejot speciālos apmācības ciklus, tai nav iespējams sekot. Tagad apmācītājiem talkā nākuši datori, kas arī kontrolē un pieraksta savā atmiņā visas veiktās darbības. Mūsu rīcībā ir dārgi dāvināti manekeni, kuriem, piemēram, ieprogrammēti dažādi sirdsdarbības ritma traucējumi. Un ārstam ir jāprot momentā reaģēt un attiecīgi rīkoties. Ārstam uz manekena ir jāmācās glābt cilvēku, nevis uz nelaimē nonākušā. Un valstij jādomā par šīs apmācības nodrošināšanu. Tie cilvēki, kas Latvijas televīzijā skatījušies seriālu "Čikāgas cerība" (kuru diemžēl demonstrēt pārtrauca), šajā no medicīniskā viedokļa visai profesionāli uzņemtajā filmā varēja labi redzēt ārstu koordinēto, precīzo un ātro rīcību dažādās smagās, ekstremālās situācijās. Mūsu centrs koordinē valstī visu neatliekamās medicīniskās palīdzības darbu. Esam izveidojuši ciešu sadarbību ar Stradiņa slimnīcu, Valsts apdegumu centru, ar Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, ar visiem specializētajiem centriem un, protams, arī ar Rīgas ātrās medicīniskās palīdzības staciju. Runājot par šo dienestu, man gribētos pateikt, ka ne reizi vien ir izskanējis autoritatīvs viedoklis par pasaules un Eiropas standartiem, par Latvijas standartiem un Rīgas ātrās palīdzības galvenā ārsta Semjona Štriha standartiem, kas ir krietni augstāki par pirmajiem diviem. Mēs, rīdzinieki, varam būt laimīgi un justies droši, zinot, ka Rīgas ātrās medicīniskās palīdzības dienestu ilgus gadus tik profesionāli vada šis cilvēks.

— Daudzās attīstītās pasaules valstīs uz negadījuma vietu pie cietušajiem brauc nevis ārsti, bet tā dēvētie paramediķi — speciāli mācīti cilvēki, kuri pēc priekšrakstiem zina, kā rīkoties, un nogādā visus cietušos uz ārstniecības iestādi.

— Mēs Latvijā šādu greznību nevaram atļauties. Jo arī paramediķu mācības ir gandrīz tikpat dārgas kā ārstu sagatavošana. Turklāt arī algu viņi saņems tādu pat kā augstākās kategorijas ārsts. Augstas kvalifikācijas ārsts reanimatologs, piemēram, mēnesī saņem nepilnus 150 latus, medicīnas māsa vai feldšeris — krietni mazāk par simts latiem (uz papīra). Zemā atalgojuma dēļ daudzi ārsti un medicīnas māsas aiziet strādāt uz firmām. Šādā situācijā nav nekādas loģikas sagatavot paramediķus, kuri ārsta un feldšera darbu vienalga nevar veikt. Bet galu galā līdz ar to mēs varam būt lepni, ka ātrās palīdzības brigādēs strādā īsti profesionāļi ar augstāko medicīnisko izglītību. Taču ir jāsakārto viņu darba samaksas jautājums.

— Vai varat sacīt, ka jūsu centra brigādes ir nodrošinātas ar visu, kas nepieciešams palīdzības sniegšanai notikuma vietā un pa ceļam uz slimnīcu?

— Manuprāt, ejam uz to, lai būtu nodrošināti atbilstoši labākajiem standartiem. Bet ir kāda būtiska lieta, kas nereti liedz brigādei laikus ierasties notikuma vietā. Šeit es nerunāju par Katastrofu medicīnas centra brigādēm, bet gan par neatliekamās palīdzības pamatposmu, daudzu Latvijas rajonu ātrās palīdzības brigādēm, no kurām 2/3 nav nodrošinātas ar elementārām sakaru sistēmām. Ar entuziasmu vien un vairākām vecām no padomju laika savāktām rācijām strādāt ir grūti. Un cieš no tā pacienti. Mobilais telefons ir labs sakaru līdzeklis, taču neatliekamās palīdzības brigāžu darba koordinācijai nepieciešama normāla, vienota glābšanas dienestu sakaru sistēma, labi funkcionējošas rācijas. Tagad, ja, piemēram, brigāde aizbrauc uz kādu tālu rajona nostūri sniegt palīdzību, tad, lai uzzinātu kurp vēl jādodas, tai nākas mērot ceļu atpakaļ, lai palūkotos reģistrācijas žurnālā. Bet varbūt turpat netālu ir notikusi kāda avārija, un brigāde taisnā ceļā no vienas notikuma vietas varētu doties uz otru. Taču... nav rācijas, nav telefona sakaru. Ne ugunsdzēsēji, ne policija, ne Ceļu policija nevar sazināties ar brigādēm un savā starpā. Protams, sakaru sistēmas maksā dārgi — katrai brigādei vairākus tūkstošus latu. Pavisam Latvijā, neskaitot Katastrofu medicīnas centru, ir aptuveni 300 brigādes. Un tikai dažās vietās (piemēram, Rīgā, Daugavpilī, Valmierā) ir šie modernie sakaru līdzekļi, un cilvēki šeit iet bojā daudz mazāk. Tātad... Rajonos stipri nolietotas ir arī ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas, kurām sen jau nepieciešams remonts, pat norakstīšana, taču slimnīcas ir parādos, kredīta atdošanu jaunu mašīnu iegādei nav spējīgas garantēt un cilvēki mirst. Bet Ministru kabineta noteikumi par laiku, kādā ir jānodrošina neatliekamā medicīniskā palīdzība, ir visai stingri. Pilsētās šī palīdzība 75 procentos gadījumu būtu jāsniedz piecpadsmit minūtēs, lauku rajonos — divdesmit piecās minūtēs. Jāteic gan, ka ne vienmēr to viegli izdarīt, jo ceļi Latvijā daudzviet ir slikti, transporta kustība uz lielajām maģistrālēm ļoti intensīva. Bez tam, kā piemēram, posmā no Saulkrastiem līdz Ainažiem katrā galā ir tikai viena feldšeru brigāde. Ja tā ir, teiksim, aizbraukusi pie dzemdētājas vai kāda sirds slimnieka, un tai pat laikā notiek kāda avārija, tad tuvākās stundas laikā nav kam uz notikuma vietu izbraukt. Bet cietušais (vai pat vairāki) gaida palīdzību. Arī Rīgas ātrā palīdzība šajā notikuma vietā var ierasties ne ātrāk kā pēc 40–50 minūtēm. Un vēl: Latvijā ir daudz vietu, uz kurām nevar piezvanīt arī no mobilajiem telefoniem. Bez tam ne visiem ir šie telefoni. Varbūt kāds garāmbraucējs apsola piezvanīt no sava mobilā telefona un izsaukt ātro palīdzību, taču viņa aparātā, piemēram, var būt nosēdušās baterijas, nav tīkla pārklāju.

— Latvija joprojām ieņem vadošo vietu pasaulē satiksmes negadījumu skaita ziņā...

— Un arī šajos negadījumos bojā gājušo ziņā. Pie tam ļoti stabilu līdera vietu. Mūsu valstī ceļu satiksmes negadījumos katru gadu iet bojā vairāk par 600 cilvēkiem, pāri par 5000 cilvēku šajos negadījumos tiek smagi sakropļoti. Ja mēs atrisinātu telefonu sakaru jautājumu, neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanas iespējas, tad nonāktu vismaz līdz kaimiņvalstu — Lietuvas un Igaunijas — līmenim. No negadījumos bojā gājušajiem vairākums ir darba spējīgā vecumā. Ja mēs laikus varētu sasniegt cietušos, sniegtu palīdzību, pāris simts cilvēku katru gadu varētu palikt dzīvi.

— Jūsu vadītā centra speciālisti acīmredzot iesaistījās arī cietušo glābšanā autosacīkšu trasē Madonas rajonā.

— Jā, protams. Taču jāteic, ka Madonas slimnīcā tajā dienā, par laimi, dežurēja ķirurgs Imants Strazdiņš, bet notikuma vietā ļoti pieredzējusi, labu profesionālo kvalifikāciju guvusi reanimatoloģe Vera Grodkere. Ja nebūtu viņu, upuru skaits būtu daudz lielāks. Šie ārsti strādāja ātri un perfekti. Aizņemoties no kāda skatītāja mobilo telefonu, reanimatoloģe nekavējoties piezvanīja uz Katastrofu medicīnas centru, pasakot, kādu ārstu brigādes ir vajadzīgas. Izsauca arī brigādes no Madonas slimnīcas. Pateicoties dakterei Grodkerei, vairāki cilvēki palika dzīvi. Bet daudzos pasākumos dežurējošās brigādes ar nesagatavotu personālu var uzskatīt par butaforiju.

Katastrofu medicīnas centrs ir spējīgs organizēt un divu trīs stundu laikā sniegt palīdzību 100–150 cietušajiem un vēlāk nogādāt viņus slimnīcās. Mums ir arī rezerves neatliekamās palīdzības somas, kuras operatīvi var tikt nogādātas nelaimes vietā. Bet ne jebkurš ārsts zina, kurā vietā somā atrodas viss nepieciešamais, turklāt līdzekļi personāla apmācībai bieži vien netiek atrasti.

— Jums, ārstiem, palīdz arī policisti un ugunsdzēsēji...

— Jā, šie cilvēki ir īpaši mācīti un zina, kā rīkoties nelaimes gadījuma vietā. Mediķi nedrīkst, piemēram, iet ugunsgrēka perēklī, lai glābtu cilvēkus. Ugunsdzēsēji ir tie, kas cietušos no liesmām iznes. Ārstam ir jāstrādā iespējami drošos apstākļos, jo, riskējot ar savu dzīvību, viņš nespēs glābt cietušo.

— Katrā automašīnā ir jābūt pirmās palīdzības aptieciņai. Vai tā patiešām ir?

— Aptieciņas varbūt ir, taču tajās ne vienmēr atrodas nepieciešamais. Un arī to Ceļu policijai vajadzētu pārbaudīt. Jo ir daudz gadījumu, kad nelaimes vietā, cerot, ka šoferim ir aptieciņa, atverot to, nākas redzēt, ka tajā atrodas tukšas glāzītes… Tādas aptieciņas redzēju arī Madonā.

— Vai ir sarežģīti Latvijā cietušo vai saslimušo citas valsts pilsoni pārvest uz viņa dzīvesvietu vai citu valsti?

— Tā nav problēma. Jo esam sadarbības partneri "Eiroflight" — vienai no nedaudzajām pasaulē lielajām medicīniskās aviācijas evakuācijas firmām. Varam nodrošināt saskaņotu izsaukumu un trīs stundu laikā pacientu nogādāt uz lidmašīnu, kas atlido no Helsinkiem. Šajā pat sakarā risinām vīzu jautājumus ar Krieviju, Baltkrieviju, lai tajā valstī saslimušajamvai negadījumā cietušajam Latvijas iedzīvotājam nebūtu problēmu ar atgriešanos mūsu valstī.

— Dažreiz pacienti vai viņu piederīgie vēlas kādu īpašu konsultāciju, īpašu ārstu…

— Arī tā nav problēma. Jebkura valsts iedzīvotāja rīcībā ir konsultatīvā dienesta tālruņa numurs — 9002626. Piezvanot pa šo tālruni, var saņemt jebkura speciālista konsultāciju, lūgt šo konsultāciju klātienē, tāpat sarunāt teiksim, konkrētu ķirurgu (kas sadarbojas ar Katastrofu medicīnas centru) operācijas veikšanai. Ar šī konsultatīvā dienesta palīdzību var noorganizēt arī slimnieka pārvešanu uz kādu citu ārstniecības iestādi. Protams, šie īpašie pakalpojumi ir par maksu.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente