Prof. Dainis Draviņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Zviedrijas Karaliskās akadēmijas loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

— Cilvēces vēsturē katrs gadsimts nācis ar saviem atklājumiem. Ko jaunu tuvākajā nākotnē sola radioastronomija?

— Ja raugāmies nākamajā tūkstošgadē, viens no tās projektiem ir teleskops Atakamas tuksnesī Čīlē. Tam tagad zināms arī vārds — ALMA. Tas izlasāms kā Atacama Large Millimetre Array — Atakamas lielais teleskops visīsākajiem radioviļņiem. To kopīgi būvē Amerikas un Eiropas valstis un, domājams, arī Japāna. Šajā projektā iesaistās desmitiem zemju, simtiem universitāšu. Lai teleskops sāktu darbu, būs vajadzīgs desmit līdz piecpadsmit gadu. Nav šaubu, ka tā būs starpkontinentāla mēroga nākotnes astronomijas ierīce, kas noteikti iezīmēs arī turpmāko pētniecības stratēģiju.

Tās pētniecības iekārtas, kuras ir pārāk sarežģīti un dārgi pacelt kosmosā, mēģina izvietot novērojumiem visizdevīgākajās vietās uz Zemes. Viena no tām ir Atakamas tuksnesis 5000 metru augstumā, kur lietus varbūt nav lijis kopš konkistadoru laikiem un klimats ir ārkārtīgi sauss. Jo tieši gaisa mitrums aiztur visīsāko radiostarojumu — mikroviļņus vai vēl īsākus. Kaut gan uz mūsu planētas ir vēl sausākas vietas — Antarktīdas vidienes kalnu virsotnes. Tur ir tik auksts, ka mitruma gaisā nav nemaz, viss ir izsalis un atrodas uz zemes kā ledus un sniegs. Taču pētniecībai tur ir ārkārtīgi skarbi apstākļi. Es pērn biju ekspedīcijā Atakamas tuksnesī — uzturēties tur ir nesalīdzināmi vienkāršāk nekā doties zvaigžņu pētnieka darbā uz Antarktīdas iekšieni.

Cits nākotnes pētniecības virziens, kura vēl nav, bet kurš noteikti būs, — radīt milzīga izmēra, varbūt kvadrātkilometru lielu radioteleskopu garākiem viļņiem, varbūt centimetru viļņiem kādus lieto radioraidījumos. Nav skaidrs, kā to uzbūvēt. Tā varētu būt tehnoloģija, ko izmanto mobilajos telefonos, vai kas līdzīgs, lai pārsegtu ļoti lielus areālus.

Trešais attīstības virziens — saslēgt vienotā sistēmā individuālos radioteleskopus, atsevišķus šķīvjus kopīgiem pētījumiem. Tur varētu iekļauties arī Ventspils radioteleskops.

Vēl viena ideja izklausās visai traka — izveidot milzu radioteleskopu no mobilajiem telefoniem, kas ir cilvēku rīcībā. Jo katrs mobilais telefons ar savu uztveršanas lauku patiesībā ir kā mazs radioteleskops. Un, ja noteiktā laikā uz kādu minūti vai ilgāk visi mobilie telefoni uz Zemeslodes tiktu atvienoti, saslēgti kopā un izmantoti vienlaikus, tad rastos radioteleskops, kas darbojas ar simtiem miljonu reižu lielāku jaudu. Doma izklausās ne visai par pilnu ņemama, bet tik nenopietna un neizpildāma tā nemaz nav. Apvienoto Nāciju Organizācija varētu noteikt savu Radioastronomijas dienu, kad šādu projektu īstenot.

— Lielā radioteleskopa ALMA būve droši vien prasīs ievērojamas finanses?

— Prasīs gan. Bieži vien presē var lasīt, ka tāda un tāda zinātniskā projekta īstenošanai nepieciešams tik un tik. Bet tas nav īsti korekti — izteikt šādu projektu vērtību latos, dolāros vai vispār naudā. Jo šīs lietas par naudu nevar nopirkt. Nav iespējams aiziet uz kādu veikalu un pasūtīt to, kā pasaulē nav. Samaksāt un izrēķināt var cilvēku algas. Tas, cik sarežģītu projektu izdodas īstenot, nav atkarīgs no cilvēku skaita, bet gan no tā, cik pietiekami kompetentu cilvēku spēj apvienot vienā kolektīvā.

Nopirkt visu nav iespējams. Kaut vai medicīnas problēmas — vēža vai kādas citas smagas slimības ārstniecība. Tur nepietiek ar bankas kontu, kur ir, teiksim, miljards latu vai dolāru. Tāpat arī zinātnisks projekts nav par naudu nopērkams. Ir vajadzīgs pietiekams skaits pietiekami kompetentu cilvēku, kas ir ieinteresēti ar šo projektu darboties. Ja viņu algas saskaita kopā, tur iznāk kāda summa, tomēr tā nav projekta vērtība. Par naudu var nopirkt tehniku, bet ne zinātni.

Par naudu nav nopērkama arī intelektuālā vide, kur varētu dzimt idejas.

Daudzi mēģinājuši tādu izveidot. Bet nepietiek, ka uzbūvē skaistu celtni ar lepniem birojiem un maksā cilvēkiem labas algas: lūdzu, tagad visi domājiet idejas, vislabāk — katru nedēļu pa idejai! Tā tas tomēr nenotiek, idejas radīt nav tik viegli.

— Kādi, jūsuprāt, ir būtiskākie atklājumi astronomijā pēdējā šā gadsimta desmitgadē?

— Vienmēr vajadzīgs laiks, lai izprastu, kurš no atklājumiem bijis būtiskākais. Tomēr ir kāda pētījumu grupa, kur cilvēki meklējuši atbildes gadu simtiem, pat gadu tūkstošiem. Runa ir par planētām ap citām zvaigznēm, ap citām saulēm. Pirmais drošais atklājums par planētu, kas riņķo ap citu Saulei līdzīgu zvaigzni, notika 1995. gadā — tātad pirms četriem gadiem. Pirms tam ilgāku laiku bija izdarīti mērījumi, un rezultātu varēja droši apstiprināt. Tagad jau zvaigžņu pētnieki atklāj caurmērā pa vienai planētu sistēmai mēnesī.

Vēl senie grieķi gudroja: vai varētu būt planētas ap kādu zvaigzni? Jo viņi jau izprata, ka zvaigznes ir citas saules. Un mēģināja izprātot, kā šīs planētas varētu atrast. Diezgan agri — pirms simt gadiem — astronomi saprata, kas jādara, lai atrastu planētas, kas riņķo ap citām zvaigznēm. Bet mērījumi izrādījās pārlieku sarežģīti. Jo kas tad notiek? Nav tā, ka mēs ar lieliem teleskopiem nevarētu saskatīt planētas pie Zemei tuvākajām zvaigznēm. Tas nebūtu pārlieku grūti. Ja vien netraucētu apstāklis, ka blakus bāli zilganam planētas punktam ir ļoti spoža pirmā lieluma zvaigzne, kas mūs apžilbina. Un tāpēc mēs nevaram ieraudzīt simts miljonu reižu bālāko objektu. Izdevies ir kas cits — pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir attīstītas metodes, kā izmērīt ļoti niecīgās zvaigžņu kustības, kad zvaigzne izkustas savas planētas ietekmē. Lai gan planēta, salīdzinot ar zvaigzni, ir ļoti niecīga, tās masa tomēr ir pietiekama, lai nedaudz izkustinātu zvaigzni. Un šīs zvaigznes nelielā kustība, kas sinhrona ar planētu, ir pārdesmit metru sekundē — tātad drusku ātrāk, nekā cilvēks spēj paskriet. Tas kosmosa apstākļos ir ļoti niecīgs ātrums. Tomēr izdevies attīstīt tehniku, ļoti precīzu spektroskopiju, ko veic ar ļoti stabiliem instrumentiem. Kad 90. gadu vidū šī robeža tika sasniegta, durvis bija vaļā. Un nu jaunas planētas tiek atklātas gandrīz katru mēnesi — gadā kāds desmits nāk klāt. Tās sauc par eksoplanētām — planētām ap citām zvaigznēm. Daudzi pareģo, ka nākamajā tūkstošgadē eksoplanētu izpēte varētu būt uzdevums, kas izaicina un vienlaikus ir ļoti derīgs. Jo arvien vēl kā sapnis satrauc neatbildēti jautājumi: vai kaut kur tālumā ir citas Zemes? Un, ja tādas ir, vai tās ir apdzīvotas? Vai tās kādreiz ir bijušas apdzīvotas? Vai tās kādreiz būs apdzīvotas? Vai tur ir attīstījusies kaut kāda dzīvība?

Šķiet, mūsu paaudzes ir pirmās, kurām rodas iespēja uz šiem jautājumiem atbildēt ar zinātniskām metodēm. Jo jau senie grieķi filozofiski prātoja par pasauļu daudzveidību. Bet mums var būt iespēja to pierādīt eksperimentāli — uzstādot instrumentus, lai pamazām noskaidrotu eksoplanētu ķīmisko sastāvu. Varēs noteikt temperatūras — vai tur ir par karstu vai par aukstu? Pētīt — kāda iespējama to attīstība? Cik eksoplanētas ir parasta parādība, kā tās radušās? Kā tās mūsdienās veidojas ap jaunākām zvaigznēm?

Manuprāt, tas viss ir viens no būtiskākajiem atklājumiem. Kad 90. gados pieauga mērījumu precizitāte, tad vai nu vajadzēja atklāt, ka ap citām zvaigznēm riņķo planētas, vai arī secināt, ka tādu planētu nav. Psiholoģiski pēdējais secinājums varbūt pat būtu baigs, ja atklātos, ka mēs esam vienīgie Visumā.

Vēl kāds piemērs no pēdējiem atklājumiem — lielie gamma starojumu uzliesmojumi. Tos atklāja pirms gadiem trīsdesmit no toreizējiem amerikāņu spiegu satelītiem, kas tika palaisti kosmosā, lai kontrolētu abpusējās atbruņošanās līgumu izpildi. Jo ar šiem satelītiem var novērot arī kodolieroču sprādzienu, tad izdalās gamma starojums. Bet pārsteidzoši atklājās, ka šādi uzliesmojumi notiek aptuveni reizi diennaktī. Tikai nevis uz Zemes, bet kaut kur ārā — kosmosā. Tā kā šie satelīti toreiz, 60. gadu vidū, bija slepeni, informācija uzreiz nenonāca līdz plašākām zinātnieku aprindām. Taču attiecīgās militārās iestādes sāka šo informāciju analizēt, lai to izprastu. Jo tolaik bija aukstā kara laiks un bija svarīgi, lai kāda debesu spīdekļa uzliesmojumu kļūdaini neuztvertu par pretinieka ieroču uzbrukumu. Šie uzliesmojumi ir visai spēcīgi. Pat bijuši gadījumi, ka tie atstājuši ietekmi uz Zemes atmosfēru — tās augšējos slāņos radot būtiskas izmaiņas.

Daudzus gadus valdīja neizpratne — no kurienes nāk šie uzliesmojumi? Jo ir taču debesu karte, tur nevarēja novērot nekādas izmaiņas ne uz planētām, ne uz zināmajām galaktikām. Šķietami šis starojums nāk no visurienes. Un nāk tikai vienu reizi no katra punkta, nākamais jau būs ar pavisam citām koordinātēm. Tomēr pēdējos divos trijos gados ir izdevies kaut cik pietuvoties šim noslēpumam. Jo ir izdarīti šo uzliesmojumu novērojumi ne tikai gamma starojumā, bet arī rentgena starojumā un arī redzamā gaismā. Grūtības rada tas, ka gamma starojumu detektori nav tik precīzi — nevar tieši pateikt, ka starojums nāk no noteikta punkta, bet vienīgi norādīt debess pusi. Turklāt starojums ilgst tikai nedaudz minūšu. Kad uzliesmojumu izdevās uzķert arī rentgena staros, varēja precīzāk noteikt starojuma avota koordinātes. Kaut ko vairāk izmērīt iespējams arī ar optiskajiem teleskopiem, uztverot redzamās gaismas starojumu.

Šie visi mērījumi ļauj secināt, ka gamma starojuma uzliesmojumi nāk no ārkārtīgi liela attāluma — tie nav ne mūsu, ne kaimiņu galaktikās, tie ir miljoniem, miljardiem gaismas gadu attālumā un nāk kaut kur no Visuma agrākās bērnības. Joprojām nav skaidrs, kas šos uzliesmojumus izraisa — tās varētu būt zvaigžņu sadursmes vai kas cits. Skaidrs, ka tie ir ļoti tālu, jo spektros var izlasīt, ka starp mums un šiem uzliesmojumiem ir daudzas galaktikas, ka tie atrodas aiz mums jau zināmajām struktūrām, kas ir tālu prom.

Filozofiski interesanti ir tas, ka šie ir vienīgie zināmie objekti, kas spēj ietekmēt ne tikai astronomiskos instrumentus, bet arī mūsu planētas atmosfēru. Kaut gan šie uzliesmojumi ir notikuši pirms simtiem miljoniem gadu, starojums no tāltālā Visuma tomēr sasniedz Zemi. Un šī enerģija ir milzīga. To nav iespējams izmērot precīzi, bet, šķiet, tā varētu atbilst miljardiem gadu ilgam Saules starojumam. Turklāt tur šī enerģija kaut kādā veidā tiek atbrīvota dažu minūšu laikā. Kā tas notiek, to neviens nezina. Var iedomāties, ka notiek kādas izdegušas zvaigznes nevis eksplozija, bet implozija — sarukšana uz iekšu, veidojot melno caurumu vai ko līdzīgu. Par šo parādību vēl daudz nāksies lauzīt galvu un studēt.

Pirms pāris gadiem tika publicēti vairāki raksti par gamma staru uzliesmojumiem. Kādā no tiem apcerēja modeļus, kā tas varētu notikt. Un tika piedāvāti 110 vai pat vēl mazliet vairāk teorētisku variantu — kas varētu izraisīt šo starojumu. Tur bija viss kas — sākot ar zvaigžņu sadursmēm un beidzot ar daudz ko citu. Tas tikai rāda, cik dziļa ir neziņa par daudzām astrofizikas problēmām. Jo mēs atšķirībā no laboratorijas fizikas izmantojam Visumu kā laboratoriju. Tur var izvirzīt jautājumus un pārbaudīt likumus, kurus nav iespējams pārbaudīt laboratorijā. Kaut vai šādus sprādzienus laboratorijā, par laimi, nevar atdarināt.

Kosmosā darbojas tie paši fizikas likumi, kas ietekmē mūs, atklājot jaunas likumsakarības. Varbūt vispār viens no astronomijas zinātnes uzdevumiem ir — pārbaudīt fiziku, pārbaudīt fizikas likumus apstākļos, kas uz Zemes nav atdarināmi. Un tas ir nepieciešams. Piemēram, ja gribētu aprakstīt, kā uzvedas Zeme, kas ietekmē klimata maiņu uz tās. Tas nav iespējams, pat principā nav iespējams. Jo dabzinātņu metodika noteic, ka likumam ir jābūt pārbaudāmam. Nevar uzrakstīt kādu likumu, piemēram, par šo istabu, kur atrodamies. Ja tādu teoriju izveidojam un pārbaudām tikai šinī telpā, nekādas pretrunas neatradīsim. Jo noteikumi ir aprakstīti šai telpai. Tāpat ir arī ar Zemi. Varam rakstīt par planētas poliem, par gaisa kondensēšanos un daudz ko citu, bet nevaram neko pārbaudīt, kamēr visu nesalīdzinām ar kādu citu planētu — Venēru, Jupiteru, Marsu, kur arī ir atmosfēra un notiek klimatiskās pārmaiņas. Tāpēc nedrīkstam vispārināt priekšstatu par istabu, aplūkojot tikai vienu objektu. Un tieši astrofizika ir tā, kas var piedāvāt pavisam citus piemērus gadījumiem, kur Zemes pieredze ir par šauru. Kaut vai par ledus laikmetiem. Kā tie veidojas? Uz Zemes to var izprast, bet nav iespēju pārbaudīt, vai likums ir pareizs. Ja tas pats likums pierāda savu pareizību arī uz Marsa, tad ticamība ir daudz lielāka.

— Pērn savā akadēmiskajā lekcijā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, jūs stāstījāt par kādu no Jupitera pavadoņiem, uz kura valda augsta temperatūra, jo šī pavadoņa virsma nepārtraukti pulsē — lokās gluži kā stieple, kas ar šo locīšanu sakarst. Kā to var konstatēt? Vai tā nav tikai skaista un interesanta hipotēze?

— Jupiteram ir daudz pavadoņu, to skaitā četri lielie mēneši, ko jau 1610. gadā ar savu teleskopu saskatīja Galileo Galilejs. No šiem četriem lielajiem pavadoņiem Jupiteram vistuvāko sauc par Io, ko reizēm nepareizi uzraksta kā 10. Ar kosmosa lidaparātu palīdzību ir izdevies to nofotografēt tuvplānā. Io ir caurcaurēm klāts ar lavu, uz tā notiek nepārtraukti vulkānu izvirdumi, var teikt, ka šī pavadoņa virsma burtiski vārās. Nākamais pavadonis — Eiropa. Var manīt, ka tur virsma ir citāda — it kā okeāni, it kā sasalis ledus. Bet no apakšas šo ledu kāds kustina — kā ledus gabalus polārajā okeānā. Tas nozīmē, ka apakšā ir kaut kas šķidrs — tur ir siltums un kāds šķidrums. Uz Jupitera ārējiem pavadoņiem šādu pazīmju nav — tur ir auksts, ir krāteri gluži kā uz mūsu Mēness. Pastāv aizdomas, ka uz Eiropas varētu būt apakšzemes ūdeņi. Tas visvairāk uz Zemes atbilstu tam, kas nesen tika atrasts Antarktīdā, jo zem ledāja — starp ledus slāni un kontinentu — ir pāris vietu, kur uziets nesasalis ūdens.

Ja tuvāk iepazīstas ar šo Jupitera pavadoņu orbītām, jāsecina, ka tās ir nedaudz izstieptas. Bez pārāk lielas piepūles var aprēķināt, kādi gravitācijas spēki pavadoņus ietekmē. Tāpat kā Mēness uz Zemes izraisa okeānu paisumu un bēgumu, paisums un bēgums vērojams arī uz Jupitera pavadoņiem. Tikai ne jūrās, bet kontinentos. Arī uz Zemes tas ir novērojams — kontinenti nedaudz cilājas. Ja izrēķina, kas notiek uz Io, tad ir tā, ka stieple tiek locīta vai virsma tiek mīcīta kā māls. Un var aprēķināt, cik enerģijas tur rodas. Izrādās, ka tās ir pietiekami, lai izraisītu vulkāniskas darbības pa visu pavadoņa virsmu. Var teikt: to vajadzēja apjēgt jau daudz agrāk, jo jauni fizikas likumi te netika atklāti, vienīgi nevienam agrāk nebija ienācis prātā, ka var darboties tāds būtisks sakarsēšanas mehānisms.

Daudz spriež par dzīvības attīstību. Tai nebūt ne vienmēr ir nepieciešams Saules siltums. Ja Sauli pat aizvāktu prom, šie pavadoņi tāpat turpinātu griezties un būtu tikpat karsti. Tiesa, tas nevarētu turpināties bezgalīgi, bet tie tomēr būtu ļoti ilgi laika posmi. Tāpat kā uz Zemes — arī okeānu dzīlēs ir atrasti karstie avoti. Ap tiem izveidojušās ekoloģiskas sistēmas — tur pulsē dzīvība neatkarīgi no tā, vai uz Zemes spīd Saule. Jo siltums tur nāk no Zemes iekšienes.

Šie piemēri liecina, ka pat mūsu Saules sistēmā ir daudz fenomenu, kas agrāk nav izprasti. Bet citas zvaigznes un to planētas var sagādāt vēl vairāk pārsteigumu. Tātad var teikt, ka mūsu planētas un Saules sistēmas izpēte un tālāko objektu apzināšana arī ir viens no tiem atklājumu kompleksiem, kas pēdējos gadu desmitos ir daudz ko mainījis mūsu uzskatos. Tagad planētas vairs nav tikai abstrakti objekti — punktiņi, kas spīd debesīs, bet ir kā ģeogrāfiskas vietas, kas apmeklējamas.

Vēl viens pēdējās desmitgades atklājums — mazās planētas, asteroīdi, kuru galvenā grupa atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām. Bet ir atrasti arī jauni asteroīdi pie Neptūna un Plutona orbītām — pašā Saules sistēmas ārmalā. Līdz šim šie nelielie ķermeņi bija pārāk bāli, pārāk grūti novērojami. Tagad ir skaidrs, ka mūsu Saules sistēma nebeidzas ar Neptūnu vai Plutonu, ka aiz tā atrodams tūkstošiem mazo planētu, kuru diametrs ir 100 vai 50 kilometru. Tātad tur vēl ir daudz ko apzināt.

Būtisks astronomijas uzdevums Latvijā un, bez šaubām, arī Zviedrijā ir — iepazīstināt jauniešus ar dabzinātnisko domāšanu. Jo daudzās saimnieciskās nozarēs ir vajadzīgi cilvēki ar kvalificētu izglītību un prasmi orientēties tehnikā un dabzinātnēs, izprast likumsakarības. Šo domāšanu parasti attīsta padsmitgados. Daudzu valstu pieredze liecina, ka astronomija saista jauniešus. To var izmantot, lai jauno paaudzi pievērstu zinātnei. Lai iemācītu atšķirt īstu zinātni no pseidozinātnes, lai iemācītu izvirzīt hipotēzes un tās pārbaudīt. Un visa šī izglītība ir svarīga ne jau tāpēc, lai izaudzinātu profesionālus astronomus, jo to vienmēr bijis un būs niecīgs skaits — sabiedrībai nevajag milzīgi daudz zvaigžņu pētnieku. Bet astronomiju var izmantot par piemēru, kā iedziļināties eksaktajās zinātnēs, vienalga, kādu izglītību vēlāk jaunieši vai jaunietes izraudzīsies. Es uzsveru — jaunietes. Jo tikai Ziemeļeiropā ir ļoti liels vīriešu studentu pārsvars tehniskajās zinātnēs, uz dienvidiem no Vācijas tas tā nav.

— Pirms gadsimtu mijas, vēl jo vairāk pirms tūkstošgadu mijas sabiedrībā virmo runas par drīzo pasaules galu vai dažādām nelaimēm, kas piemeklēšot cilvēci. Tas viss jau sirmā senatnē it kā pareģots dažādu autoru rakstos un pravietojumos. Vai, raugoties no astronoma viedokļa, šādam satraukumam ir kaut vai kāds pamats?

— Jāatgādina, ka pareģojumi par šādām kataklizmām vai dabas katastrofām attiecas tikai uz Zemeslodes iedzīvotāju nelielu daļu. Uz tiem, kas dzīvo pēc kristīgo kalendāra. Netālu no manām mājām Lundā ir taizemiešu restorāns, kurā es reizēm iegriežos. Tur ir izliktas arī Taizemes avīzes, dažkārt tās pārlapoju, lai gan lasīt taju valodā neprotu. Viņiem, budistu kalendārā, tagad ir, šķiet, kāds no divi tūkstoši piecsimtajiem gadiem — precīzs skaitlis šajā gadījumā nav būtisks. Islama, musulmaņu, pasaulē pašlaik ir kāds no tūkstoš trīssimtajiem gadiem utt. Tie, kam tepat klāt 2000. gads, ir tikai zināma pasaules iedzīvotāju daļa.

Ir domstarpības arī par to, kad īsti sāksies trešais gadu tūkstotis. Manuprāt, to var svinēt visu nākamo gadu. Bet nianse — mūsu laika skaitīšanā nav nulles gada. Tas atšķiras no tā, ka daudzās kultūrās, arī latviešu, uzskata — jaunpiedzimušam bērnam ir nulle gadu. Citās valodās un kultūrās piedzimušam bērnam ir jau pirmais gads. Bet mūsu laika skaitīšana nesākas tāpat kā cilvēka mūžs. Mūsu laika skaitīšanā bija pirmais gads pirms Kristus un pirmais gads pēc Kristus — nulle vispār neeksistē (un iemesls tas, ka romiešu skaitļos nulles nebija). Ja kāds vēlas būt ļoti strikts un drošs, ka tiešām ir noslēgusies divtūkstošgade, tad tas notiks tikai 2000. gada 31. decembrī. Taču, protams, liels notikums būs, kad no 1999. gada pāries uz 2000. gadu. Tātad ir arī tādas nianses. Ja, ņemot vērā dažādus katastrofu pareģojumus, nekas traks nenotiks tuvāko mēnešu laikā, tad pasaules gala gaidītāji varēs pārslēgties uz nākamo gadu un atkārtoti piedāvāt savas versijas. Vai tam visam ir kāds pamats? Es neticu. Jebkurā gadījumā daudzām pasaules kultūrām 2000. gads ir jau garām, bet citām līdz tam vēl ilgi jāgaida.

— Jums šoruden būs 50. dzimšanas diena. Latvijā daži šādai jubilejai par godu ir skrējuši 50 kilometrus, citi kāpuši kalnos, lai sasniegtu 5000 metru augstumu. Vai arī jums ir kādi īpaši nodomi, sagaidot šo sava mūža gadskārtu?

— Dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga attieksme pret šādiem notikumiem. Es savas jubilejas īpaši nesvinu. 50 kilometrus neskriešu, 5000 metru augstumā biju pērn. Dzimšanas dienu atzīmēšu ģimenes lokā, bet tuvāk par to negribu izteikties — tā ir mana privātā dzīve.

— Viena no mīklām, uz ko jau sen meklē atbildi cilvēce, — Zemes un planētu rašanās. Savulaik valdīja uzskats, ka Zeme ir dzimusi zvaigžņu sadursmē, kad vienai no tām izrauts gabals, vēlāk lielāku atbalstu guva teorija, ka planētas veidojuši putekļu mākoņu sabiezējumi. Vai esam tikuši tuvāk noslēpumam par Saules sistēmas izcelsmi?

— Te daudz cerību saistās ar eksoplanētu atklājumiem. Jo planētas ap citām zvaigznēm liek uz daudz ko palūkoties citādi. Teorijas par Saules sistēmas izcelsmi ir vairākas, bet grūtības rada, ka tās nevar pārbaudīt, kamēr pētī tikai Saules sistēmu. Nav jau neiespējami, ka zvaigzne savā ceļā no kādas citas zvaigznes izrāva gāzes mākoni. Bet par šī pieņēmuma pareizību nav iespējams pārliecināties, ja ir tikai viena Saules sistēma. Šo teoriju varēs pārbaudīt, kad mums būs zināmas daudzas planētu sistēmas. Ja tas ir parasts veids, kā rodas planētas, tad to varēs apstiprināt. Pēdējos gados ir atrasts krietns skaits zvaigžņu — vairāki desmiti, varbūt pat simts, kurām ir putekļaini apvalki — tos var novērot ar infrasarkanajiem, siltuma stariem. Šķiet, tās varētu būt planētu sistēmas, kas veidojas. Vai tas tā ir? Pilnīgi drošas atbildes nav.

Tomēr teorijās par Zemes un cilvēces izcelsmi daudz kas ir pārbaudāms. Piemēram, ja planētas masa ir izrauta no zvaigznes, tad abām jābūt ar līdzīgu ķīmisko sastāvu, ko var noskaidrot.

Teorijas ir vairākas, bet pagaidām neapšaubāmas atbildes par to, kā cēlusies Saules sistēma, vēl nav. Taču jaunās salīdzināšanas iespējas ļaus idejas pārbaudīt un arī atmest neatbilstošās.

— Vai ir kāda recepte, kas būtu jāielāgo, lai kļūtu par sekmīgu pētnieku un zinātnieku?

— Nobela prēmijas laureātiem tradicionāli uzdod jautājumu: kas ir intuīcija? Atbildes ir raibu raibās. Manuprāt, lai sekmīgi attīstītu jebkādu projektu, ir jābūt kā strēlniekam, kas šauj bultu. Loka stiegra ir jāatvelk pietiekami, lai bulta aizlidotu tur, kur domāts. Ja sākuma spēks būs par mazu, nekas neiznāks. Ja atvilciens būs pārlieku stiprs, salūzīs loks. Zinātniskā darbā, kur milzum daudz komplicētu jautājumu, ir jāsadala problēma, lai katra daļa pati par sevi būtu apstrādājama un risināma. Tā kā mēs visi esam ierobežoti laikā, tad svarīgi izvēlēties problēmas, kas ir pietiekami grūtas, vai arī tās, kuru risināšana dod ko būtiski jaunu.

Interesanti, ka viena intelektuālā uzdevuma risināšanā nav iespējams vienlaikus iesaistīt bezgala lielu cilvēku skaitu. Ja būvē kādu milzu tiltu, tehniski šādā celtniecībā var strādāt tūkstošiem darbinieku. Bet līdzautori šādam darbam būs kādi pieci, ne vairāk par desmit — tā ir tāda socioloģiska robeža. Šo problēmu tieši sociologi arī pētī — ja pētnieku grupa ir lielāka, notiek šķelšanās, katrs dara savu pusi no projekta vai kā citādi. Turklāt projekts nevar turpināties bezgala ilgi — ir kāda robeža, aiz kuras darbs kļūst neauglīgs, jo ļoti grūti ilgu laiku uzturēt intelektuālo jaunrades spriedzi. Iespējams, ka pastāv izaicinošas problēmas, kur varbūt vajadzētu 500 cilvēkiem strādāt kopā 100 gadu, lai nonāktu pie risinājuma. Bet tas nav iespējams. Jo tāda ir cilvēka daba.

Tomēr, pateicoties šīs tūkstošgades lielākajam izgudrojumam — ka var iespiest grāmatas, — ir radusies iespēja cilvēcei kontaktēties ar citām grupām, citām zemēm un citiem laikiem no paaudzes uz paaudzi. Un apkopot šīs zināšanas. Tātad tomēr iznāk, ka varbūt 500 darbinieku ir strādājuši 100 gadu pie vienas problēmas. Bet šo pētniecību nevar darīt vienā gabalā, tēlaini varētu teikt — tā ir jāsadala pietiekami mazos kumosos, lai tie būtu aprijami.

Kad mācās par zinātnieku — iepazīst zinātniskā darba metodes, ir jāapgūst dažādi līmeņi. Pirmais — jāiemācās atkārtot to, kas uzzināts no skolotāja, atbildēt uz jautājumiem, kur atbildes jau dotas mācību grāmatās vai kur citur. Vēlāk jāmācās atrisināt problēmas, kur atbildes nav zināmas, bet jautājumus ir formulējis kāds cits. Doktorantūras beigu posmā jau pašam jaunajam pētniekam ir jāprot saskatīt jautājumus, uz kuriem atbildes nav dotas. Nākamais līmenis ir izprast, ka ne visas atbildes ir interesantas, ka ne visas zināšanas vajadzīgas. Nav nepieciešams saskaitīt katru smilšu graudu jūrmalā — tas nav būtiski. Daudz vairāk no svara ir noskaidrot, kāpēc vispār smiltis eksistē. Zvaigžņu ir simtiem miljardu. Un droši vien nav svarīgi zināt visu par visām vai visu par katru.

Ja izdotos atklāt esošo vai bijušo dzīvību uz Marsa vai uz kādas no citām planētām, tas būtu tūkstošreiz būtiskāk nekā atrast vēl kādu mazu planētu, kas riņķo ap Sauli. Izjust šīs prioritātes un pareizi izraudzīties — tas ir zinātnisks treniņš, audzināšana, zinātnes eksāmens. Tas robežojas ar intuīciju. Teiksim, grūti uzrakstīt mācību grāmatu, kurā būtu norādīts, kā studentiem rīkoties, izraugoties noteiktu projektu un kaut kādā veidā, varbūt pieredzi kombinējot ar kļūdām — paša kļūdām un citu kļūdām, pamazām iet tālāk. Ir dažas lietas, kur pietiek aptuveni izprast, bet citur jātiek līdz pamatiem.

— Jūs pērn piecus mēnešus lasījāt lekcijas Latvijas studentiem. Kāda šķiet mūsu studējošā jaunatne, salīdzinot ar Zviedrijas vai citu valstu studentiem?

— Tik tiešām pagājušajā gadā piecus mēnešus strādāju kā viesprofesors. Tas bija ļoti interesants laiks, ko es labprāt atkārtotu, ja tāda iespēja rastos. Ir ļoti jauki būt Latvijā, būt Baltijā, kad te notiek tik ārkārtīgi daudz pārmaiņu. Tas ir interesanti ne tikai mums, kam te ir saknes, bet arī Zviedrijas zviedriem. Jo šis laikmets ir bijis un ir īpašs. Visvairāk pārsteidz, kā mainās ne tikai studenti, bet visa sabiedrība — katru reizi ir kas jauns. Es ceru, ka man vēl būs daudz iespēju atbraukt un strādāt Latvijā.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors