• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.10.2008., Nr. 155 https://www.vestnesis.lv/ta/id/182034

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds"

Vēl šajā numurā

07.10.2008., Nr. 155

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

 

Latvija: 1979–1988

Tā tas bija, tā notika

Nobeigums. Sākums “LV”, Nr.154, 03.10.2008.

Kā rezultāts visā padomju zemē un arī Latvijā sākās neapzināta pasīvā pretošanās pastāvošajai iekārtai. Lielā mērā tas notika, pateicoties liekulīgajai alkohola tirdzniecības ierobežošanas kampaņai, kuras iniciators bija padomju politbiroja lielākais staļinists Jegors Ļigačovs. Alkohols bija kalpojis par vienu no galvenajiem padomju sistēmas stabilizatoriem, un bez tā cilvēki bija atstāti vieni ar savām rūpēm un neapmierinātību. Padomju ideologi bija mēģinājuši radīt nākotnes cilvēku, kas veltīs mūžu darbam un kārtējo lozungu pielūgšanai, tā vietā radot kroplu sabiedrību, kas darīja tieši pretējo un neticēja nekam, kas nāca no valsts un bija likumīgs. Vēl 70.gados blats un pieeja importa vai deficīta mantām ne mazāk, bet arī ne vairāk bija prestiža stāvokļa pazīme. 80.gados deficīta lietotāji pilnā mērā bija pārvērtušies par atsevišķu vidusšķiras pusaristokrātijas slāni, lai gan pēc reālā statusa ne ar ko neatšķīrās no citiem ne tik veiksmīgiem ļaudīm. Galu galā padomju Latvijas cilvēki vai nu darīja visu iespējamo likumīgi un nelikumīgi, lai iegūtu kārotās vai vienkārši dzīvei nepieciešamās lietas, vai arī, apstākļu spiesti, ignorēja materiālas dabas problēmas, tai skaitā arī darba pienākumus savas valsts labā. Visi Latvijas sabiedrības slāņi izrādījās sašķelti mazās veiksminieku un krietni lielākās neveiksminieku grupās, kas sāpīgi lika par sevi manīt jau nākamajā desmitgadē.

Aizvien paplašinot vārda un sapulču brīvību, M.Gorbačova reformu rezultātā padomju režīms bija pieļāvis pēdējo nenovēršamo kļūdu. Okupācijas vara balstījās uz pavalstnieku bailēm, iespaidojot pat tos, kas tiešām ticēja pasakai par komunismu. Stabilitāti nodrošināja precīzi balansētu balvu un sodu kopums, taču, sākot ar 1986.gadu, vēlākais 1987.gadu, režīma iespējas uzpirkt un iebiedēt bija izsmeltas un latviešu neapmierinātība ar aizvien trūcīgāko ikdienu un apspiesto stāvokli pašu zemē beidzot izlauzās.

Latviešu radošās inteliģences aprindas 1986.gada vasarā pirmās apjauta, ka drīkst publiski kritizēt režīmu vismaz savās slēgtajās sapulcēs. Vienlaikus 10.jūlijā trīs liepājnieki izveidoja grupu cilvēktiesību aizstāvībai, un tās nosaukums –”Helsinki–86” – gadu vēlāk kļuva pazīstams visā Latvijā. Drošības struktūras sakarā ar pavēlēm no Maskavas bija ievērojami ierobežojušas politiskās represijas, tādēļ aresti izpalika. Par nozīmīgākajiem pēc Černobiļas atjaunotāju mobilizācijas togad kļuva divi citi notikumi. Lai veicinātu turpmāku tuvināšanos ar ASV, 1986.gada septembrī Jūrmalā notika tā sauktā PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās, ko par pārsteigumu visiem translēja Latvijas Televīzija. Neskatoties uz VDK centieniem aizpildīt Jūrmalu ar uzticamiem ļaudīm, kas deva ārzemniekiem tikai pareizas atbildes, ASV nostāja uzskatīt Latviju par neatkarīgu un nelikumīgi okupētu kļuva zināma pat tiem, kas nekad nebija klausījušies “Amerikas balsi”. Mēnesi vēlāk līdz ar publikāciju avīzē “Literatūra un Māksla” žurnālisti Dainis Īvans un Artūrs Snips, izmantojot preses tiesības mēreni kritizēt pārkāpumus dabas aizsardzības jomā, aizsāka kampaņu, kas beidzās ar pēckara Latvijā vēl nepieredzētām sekām – PSRS valsts plānā iekļautās Daugavpils spēkstacijas celtniecības pārtraukšanu.

1987. izrādījās robežšķirtnes gads. Padomju režīms un tā vietvalži Latvijā turpināja lemt, vai apturēt reformas vai arī turpināt tās, riskējot ar nemieriem. M.Gorbačova vizīte Latvijā 1987.gada februārī gandrīz sakrita ar Maskavas Zālamana lēmumu – atļaut lielāku saimniecisko brīvību, bet ierobežot etnisko protestu izpausmes. Neviena negaidīts, Latvijā sākās kooperatīvu laiks. Jaundibinātie privātie uzņēmumi cepa šašlikus, šuva valsts fabriku ignorētus apģērbu modeļus un izgatavoja dažādus pieprasītus modes nieciņus. Par nelaimi, padomju plāna ekonomika paredzēja tikai ierobežota, iepriekš noteikta izejvielu un preču daudzuma piegādi tirdzniecības tīklam, un tā vietā, lai ražotu, kooperatori ņēma un pārstrādāja daudz dārgākās precēs to, kas jau sākotnēji bija paredzēts visam ierindas pilsoņu kopumam. Līdz ar to visaptverošs preču deficīts jau tuvāko pāris gadu laikā kļuva neizbēgams.

28.februārī tika dibināts Vides aizsardzības klubs, kas kļuva par vienu no briestošās Atmodas kadru kalvēm. Jaunā organizācija, kas sākotnēji vērsās tikai pret nopietnākajiem vides piesārņojuma un apdraudējuma incidentiem, ātri vien sāka balansēt uz tā laika politiskās legalitātes robežas, faktiski nodarbojoties ar to pašu, ko zaļās partijas Rietumos. Taču, ja ekoloģisko kustību režīms bija ar mieru paciest, nacionālās atdzimšanas centieni joprojām bija nepieņemami.1987.gada 14.jūnijā notika pirmais pēckara masu gājiens ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa, ko organizēja “Helsinki–86”. Pasākums izrādījās tik negaidīts, ka varas iestādes pat nepaguva parūpēties par tā pārtraukšanu. Nākamo manifestāciju 23.augustā jau sagaidīja milicijas kordons un čekistu pretdarbība. Taču pat šādā situācijā pārmaiņas bija acīmredzamas – spēka pielietošana izrādījās minimāla un bija aizturēts tikai viens pasākuma dalībnieks. Varas un tautas pretstāve sasniedza kulmināciju 18.novembrī, kad, iesaistot lielāko daļu pieejamo milicijas un čekistu spēku, manifestāciju tomēr izdevās izjaukt. Par vienu no oficiālās pretpropagandas sastāvdaļām todien kļuva Latvijas PSR atbalsta mītiņš, kur sabiedrībā pazīstami ļaudis teica runas, ko vēlāk negribēja atcerēties.

1988.gada sākumā Maskavā tomēr izlēma izrādīt lielāku labvēlību okupēto provinču nacionālās patstāvības centieniem. Pēkšņas noskaņojuma pārmaiņas iemesls acīmredzami bija lielkrievu šovinistu aizvien pieaugošā pretestība M.Gorbačovam, kas lika tam meklēt reģionu atbalstu. Par politisko mehānismu, kas ļautu komunistiem vismaz Baltijā kontrolēt iespējamās nacionālās patstāvības un radikālisma izpausmes, tika izraudzīta tā sauktā tautas fronte. Visas līdzšinējās organizācijas ar tādu nosaukumu Francijā, Brazīlijā un vairākās citās valstīs bija apvienojušas komunistus un vairākas kreisi orientētas kustības un oficiāli tika uzskatītas par progresīvām un ideoloģiski pieņemamām. 1988.gadā šāds politiskais eksperiments tika izvērsts Baltijā un, pateicoties varas nemākulībai un latviešu, igauņu un lietuviešu elites aprindu apņēmībai, ātri vien kļuva nekontrolējams un devās Maskavā neparedzētā virzienā.

1988.gadā Latvija pēc ļoti ilga laika atkal sāka kļūt latviska. Oktobra sākumā trīs tā laika augstākos varas amatus ieņēma latvieši – Jānis Vagris kā partijas, Anatolijs Gorbunovs kā Augstākās padomes un Vilnis Edvīns Bresis kā Ministru padomes vadītāji. Līdz 18.novembrim bija atgūtas tiesības publiski izmantot neatkarīgās Latvijas karogu, himnu un svinēt zaudētos valsts svētkus. Vairākās tautas manifestācijās, kas pulcēja desmitiem tūkstošu cilvēku, tika demonstrēta ilgstoši nepieredzēta masu patriotisma apziņa, kas cēlās nevis no noteiktas politiskās pārliecības, bet gan nevēlēšanās turpināt dzīvot latviešiem naidīgas valsts iekārtas apstākļos. 1988.gadā Latvija pieredzēja daudzu organizāciju dibināšanu vai atjaunošanu, taču par svarīgāko kļuva Latvijas Tautas frontes pirmais kongress 8. un 9.oktobrī. Atmoda bija sākusies, un Tautas fronti gaidīja līkloču ceļš, ko dibināšanas dienā nebūtu varējis paredzēt neviens no dalībniekiem.

Juris Pavlovičs,

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta asistents

 

Izmantotie avoti un literatūra

Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993. Rīga, 1998.

Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture. Rīga, 1992.

Latvijas PSR strādnieku šķira 1940–1980. Rīga, 1985.

Rīga sociālisma laikmetā 1917–1975. Rīga, 1980.

Latvija–PSRS karabāze 1939–1998. Rīga, 2006.

Latvijas vēsture 20.gadsimts. Rīga, 2005.

 

01.JPG (18384 bytes) 02.JPG (21173 bytes)

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) deputāti Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Tautas deputātu kongresā 1989.gadā Maskavā (no kreisās): Viktors Skudra, Andris Plotnieks, Marina Kostaņecka un Džemma Skulme (attēlā pa kreisi); LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes apskates laikā Mežaparkā 1987.gada februārī (no kreisās): Valentīna Pugo, Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) II sekretārs Vitālijs Soboļevs, Raisa Gorbačova, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis, LKP CK I sekretārs (1984.gada aprīlis – 1988.gada oktobris) Boriss Pugo, Padomju Savienības Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs (1985.gada marts – 1990.gada marts) un vēlākais Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pirmais prezidents (1990.gada marts – 1991.gada decembris) Mihails Gorbačovs un LPSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs (1985.gada jūnijs – 1988.gada oktobris) Jānis Vagris (attēlā pa labi)

 

03.JPG (19842 bytes) 04.JPG (20073 bytes)

LPSR milicija 1987.gada 23.augustā, Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā, Rīgā pie Brīvības pieminekļa, izdzenājot iedzīvotāju demonstrāciju (attēlā pa kreisi); Latvijas Tautas frontes vadība – Dainis Īvāns, Sandra Kalniete un Jānis Škapars – Lielās oktobra revolūcijas gadadienas gājienā 1988.gada 7.novembrī (attēlā pa labi)
Foto: Boriss Koļesņikovs; Ints Kalniņš, A.F.I.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!