Pasaules vēstnesis Nr. 51 (51)

Daidžests. Citu rakstītais

"Pēdējās NATO spēku komandiera vizītes"

"Izvestija"

— 99.07.29.

Ja ģenerālis Veslijs Klārks braucienā pa Baltijas valstīm būtu devies kādreiz ieplānotajā laikā - tas ir, šī gada martā, tad viņa sarunu galvenā tēma Piebaltijā būtu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iestāšanās Aliansē. Taču karš pret Dienvidslāviju ir pamatīgi sajaucis visas kārtis. Tagad bez vēlēšanās iepazīties ar Baltijas valstu aizsardzības sistēmu un bruņoto spēku reformas norises gaitu, Veslijs Klārks, kā kļuva skaidrs pēc viņā vizītes pirmās dienas Viļņā, ir nospraudis sev citu uzdevumu - izskaidrot piebaltiešiem Kosovas konflikta cēloņus un mācības.

NATO spēku virspavēlnieka saspringtajā grafikā pat atradās laiks gandrīz stundu ilgai intervijai ar Lietuvas televīzijas "Preses kluba" programmas žurnālistiem, kuras laikā viņš - pirmo reizi Austrumeiropā - stāstīja televīzijas skatītājiem par militāro operāciju pret Serbiju.

Visu atbildību par spēka pielietošanu Veslijs Klārks uzvēla Dienvidslāvijas līderim Slobodanam Miloševičam, kurš, Klārkaprāt, esot kā ļaunais ģēnijs, kas izprovocējis militāro konfliktu. Miloševičs respektē tikai spēku, teica Klārks. Ģenerālis militāro operāciju novērtēja kā sekmīgu, jo esot tikuši izpildīti visi izvirzītie uzdevumi: no Kosovas esot izvestas Dienvidslāvijas armijas un policijas vienības, esot radīti nosacījumi bēgļu pārnākšanai, esot izbeigtas etniskās tīrīšanas un esot uzsākta mierīga dzīve.

Kā pasvītroja Klārks, Kosova iegūšot autonomiju, taču tajā pašā laikā palikšot Dienvidslāvijas sastāvā. Viņš nenoliedza, ka operācijas gaitā esot pielaistas kļūdas, nodarīti zaudējumi civilajiem objektiem, kā arī nogalināti civiliedzīvotāji, taču to viņš nodēvēja par neizbēgamiem zaudējumiem kara operāciju laikā. Ģenerālis uzskata, ka zaudējumu varētu būt vēl daudz vairāk, ja NATO spēku nebūtu pielietojusi. Kaut arī virspavēlnieks neslēpa savu negatīvo attieksmi pret "krievu maršu" uz Prištinu, tomēr viņš atkārtoti uzsvēra sadarbības ar Krieviju nozīmi miera iedibināšanas operācijās Kosovā. "Krievija ir nozīmīgs faktors Eiropas drošībā un mēs ceram atjaunot savus sakarus ar krievu militāristiem kopīgā sadarbības pakta ietvaros".

Klārka skaidrojumā Kosovas konflikta mācības ir sekojošas: pirmkārt - militārā spēka pielietošana ir attaisnojama, ja diplomātiskie centieni ir nonākuši strupceļā. Otrkārt, NATO militārās operācijas var skart ne tikai Alianses dalībvalstu teritoriju, bet arī tās kaimiņvalstis, ja radusies situācija apdraud vispārējo drošību Eiropā. Treškārt, NATO militārais bloks ir apstiprinājis savu spēju aizstāvēt demokrātijas, cilvēktiesību un drošības pamatprincipus.

Kas attiecas uz Baltijas valstu iespējām iestāties un iestāšanās termiņiem NATO, Klārks aprobežojās vienīgi ar paziņojumu, ka durvis uz Aliansi Lietuvai, Latvijai un Igaunijai ir atvērtas. No Viļņas Klārks devās uz Rīgu.

Nikolajs Lakševičs

 

"Veiksmīgais ģenerālis"

"International

Herald Tribune"

— 99.07.30.

Būdams NATO virspavēlnieks, ģenerālis Veslijs Klārks panāca uzvaru Kosovā, kas, patiesību sakot, saglāba Alianses ticamību un tās nākotnes izredzes. Tagad viņš ir sācis risināt uzdevumu, kas varētu izrādīties pat vēl sarežģītāks: viņš Balkānos palīdz iedibināt ilgstošu mieru. Un tieši šādu momentu ir izvēlējušies aizsardzības ministrs Viljams Koens un Klintona administrācija, lai pavēstītu ģenerālim, ka viņš tiek atlaists trīs mēnešus pirms sava amata perioda beigām, lai atbrīvotu vietu pēcnācējam.

Visur, ieskaitot armiju, bieži ir teikts, ka Vess Klārks esot pārāk "politisks". Ko gan tas patiesībā nozīmē? Neviens nevar apšaubīt viņa drosmi vai militārās spējas un zināšanas, kuras viņš nodemonstrēja, mācoties Vestpointā (viņš savā izlaidumā bija pats labākais), Vjetnamā (viens Sudraba Zvaigznes ordenis, divas Bronzas Zvaigznes un viena Purpura Sirds godazīme), kā arī visā turpmākās karjeras laikā. Kosovā viņš palīdzēja improvizēt jaunu taktiku, kas ārkārtīgi palielināja aviācijas efektivitāti, bez sauszemes spēku palīdzības nosakot mērķus un to koordinātes.

Nē, šajā gadījumā vārds "politisks" nozīmē tikai to, ka ģenerālis Klārks vēlējās izmantot savas tiesības patiešām kaut ko novest līdz galam. Kad lielākā daļa viņa priekšnieku izmisīgi centās izvairīties no jebkādas iesaistes Kosovā, viņš drīz vien saprata, ka tukši draudi nespēs ietekmēt Slobodanu Miloševiču, bet gan tikai iznīcinās jebkādu ticamību NATO rīcībspējai un efektivitātei. Kad sākās bruņotās operācijas, ģenerālis neatlaidīgi cīnījās ar Vašingtonu par nepieciešamajiem līdzekļiem, lai karā uzvarētu: viņš pieprasīja Apache helikopterus, pietiekamu skaitu lidmašīnu un, nepieciešamības gadījumā, arī sauszemes karaspēka iesaistīšanu. Dažās no šīm cīņām viņš zaudēja, bet citās guva panākumus, taču visumā viņam izdevās izstrādāt veiksmīgu kara stratēģiju, uzklausot 19 atsevišķo sabiedroto valdību vēlmes un rīkojumus. Te ģenerālim patiešām bija vajadzīga zināma politikas izpratne.

Pentagons savu lēmumu aizstāv, atsaucoties uz normālo kadru rotācijas procedūru. Taču piepešais paziņojums par ģenerāļa atstādināšanu pirms noteiktā laika var radīt šķēršļus administrācijas uzkrītošajiem solījumiem par miera nodibināšanu Balkānos.

 

"Vai Krievija kļūs par visas pasaules   kodolatkritumu izgāztuvi"

"Berliner Morgenpost"

— 99.07.28.

Maskavas Atomministrijas vadītājs rēķinās ar ienākumiem no kodolatkritumiem miljardu apmērā.

Maskava. Kad runa ir par radioaktivitāti, Jevgēņiju Adamovu apmānīt nevar. Krievs atrodas ne tikai Atomministrijas vadībā un līdz ar to uzrauga reaktoru drošību, bet ir bijis klāt arī tad, kad Černobiļas atomelektrostacijā notika avārija (1986). Tagad viņam ir radusies "revolucionāra" ideja. Adamovs grib Krieviju padarīt par visas pasaules kodolatkritumu noliktavu un ar iegūtajiem ieņēmumiem atveseļot atomenerģijas nozari valstī.

Ministrs nesen tikās ar ASV uzņēmuma Non – Prolliferation Trust Inc. pārstāvjiem, kas labprāt Krievijā uzbūvētu un ekspluatētu kodolatkritumu glabātuvi. Krievija kā kodolatkritumu glabātāja varētu gadā ieņemt 50 miljardus dolāru, ja tā būs gatava no Rietumiem pie sevis uzņemt 10000 līdz 15000 tonnu kodolatkritumu.

Līdz šim pret šāda veida importu Krievijā iebilst likumi. Piemēram, ir aizliegta radioaktīvo atkritumu ievešana. Tagad Valsts Domei ir jāapspriež attiecīga likuma pieņemšana. ASV firma jau ir izrādījusi labvēlību un Krievijas atraitnēm un bērniem piešķīrusi divus miljardus dolāru. Arī Vācijas atomenerģijas nozare, ko pierāda dokumenti, kurus gada sākumā atklāja Greenpeace, ir ieinteresēta kodolatkritumu noglabāšanā Krievijā.

Maskava piedāvā trīs veida pakalpojumus:

— degstieņu noglabāšanu uz laiku no 20 līdz 60 gadiem;

— degstieņu bagātināšanu;

— plutonija atdalīšanu.

Bez tam Krievija starptautiskos atomlobijus vilina ar dempinga cenām: bagātināšana un glabāšana varētu izmaksāt 1000 dolāru par degstieņa kilogramu. Francijā vai Lielbritānijā šī cena ir četras reizes lielāka.

Krievijā apkārtējās vides aizstāvji ir uztraukušies par plāniem izveidot kodolatkritumu glabātuves. "Mēs to nepieļausim arī par cietajiem dolāriem," saka apkārtējās vides aizstāvis Vladimirs Mihejevs.

Labas izredzes kļūt par miljardu projektu ir arī Osjorskas pilsētai Urālos, kur ir izveidots Atomcentrs "Majak" (agrākā »eļabinska - 45). 1957. gadā tur eksplodēja kāda atomglabātuve un tika apstarota 23000 kvadrātkilometru liela teritorija. Bojā aizgāja 8000 cilvēku.

Par Sibīrijas pilsētu Tomsku runā kā par trešo iespējamo vietu. Turienes ķīmiskais kombināts "Seversk" varētu radioaktīvos atkritumus noglabāt pazemē. Projekta kritizētāji norāda uz to, ka Krievija jau tagad nezina, kur droši un uz ilgu laiku noglabāt savas 430000 tonnas kodolatkritumu.

Jens Hartmans

 

"Ziemeļkaukāzā draud reģionālais ugunsgrēks"

"Frankfurter

Rundschau"

—99.07.28.

 

Krievijas Karačajevas – Čerkesijas autonomajā republikā var saasināties strīds par vēlēšanu rezultātu.

Maskava. Oficiāli vainīgs ir laiks. Tas esot pārāk karsts. Tā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pamatoja pēkšņo atvaļinājuma pārtraukšanu un atgriešanos Kremlī. Taču karsti Kremļa kungam kļuva pēc satraucošajām ziņām no Ziemeļkaukāza. Karačajevas – Čerkesijas republikā kopš pirmdienas vakara valda ģenerālstreiks. Tā cēlonis ir viedokļu atšķirības par maija vidū notikušo vēlēšanu rezultātu, kas apdraud pat decembrī ieplānotās Viskrievijas parlamenta vēlēšanas: to rezultāts var tikt atzīts tikai tad, ja katra no 89 pārvaldes vienībām var uzrādīt, ka vēlēšanās ir piedalījušies vismaz 25% iedzīvotāju.

Taču tieši ar to Karačajevā – Čerkesijā var būt grūti, jo nākamā prezidenta Vladimira Semjonova piekritēji ir draudējuši ar boikotu, ja republikas tiesa vēlēšanu rezultātu atzīs par spēkā neesošu. Taču tādas briesmas pastāv: piektdien Krievijas Augstākā tiesa, kurā Semjonova pretspēlētājs Staņislavs Djerevs ir sūdzējies daudzo viltojumu dēļ, kolēģiem provincē ir likusi atsākt tiesas procesu. Tas, ka maskavieši paši nevēlējās izskatīt šo grūto lietu, ir tikpat neierasti, cik saprotami. Spriedums, lai arī kāds tas nebūtu, var izraisīt reģionālo ugunsgrēku.

Karačajeva – Čerkesija ir viens no tiem veidojumiem, ar kuru palīdzību Staļins mēģināja Kaukāzā apslāpēt sacelšanos pret krievu iekarotājiem, kas uzplaiksnīja arvien no jauna. Sanaidoto tautas grupu samudžinātās īpašuma pretenzijas vajadzēja noskaidrot 1992. gadā pieņemtajam likumam "Par vajāto tautu rehabilitāciju". Taču Maskava no tā pielietošanas atteicās, jo līdz ar to spriedze pakāpeniski pieaugtu vēl vairāk. It īpaši tāpēc, ka karačajeviešiem, tāpat kā čerkesiem ir labi bruņoti kaujinieki.

Lai aizkavētu pilsoņu karu, Maskava sākumā nepastāvēja uz demokrātiskām vēlēšanām. Tikai tad, kad pret vēl Gorbačova laikā iecelto KP vadītāju Vladimiru »ubirevu tika iesniegts arvien vairāk sūdzību par izsaimniekošanu un korupciju, parlaments izziņoja vēlēšanas. To otrajā kārtā, 16. maijā, viens otram pretī stāvēja galvaspilsētas Čerkesas mērs Staņislavs Djerevs un bijušais krievu sauszemes spēku augstākais komandieris Vladimirs Semjonovs, tātad viens čerkess un viens karačajevietis. Vēlēšanu komisija paziņoja, ka uzvarējis ir Semjonovs, bet to apstrīdēja Djerevs, par kuru balsoja arī vairums krievu.

Elke Vindiša

 

"Ankara ir sabozusies"

"Die Presse"

—  99.07.29.

 

Turcija koncentrējas uz attiecībām ar uzticamāku partneri ASV.

Stambula. Visa Turcija Eiropas dēļ bija nonākusi lampu drudzī, un kaut kādā mērā tā bija droša, ka tagad viss būs kārtībā. Tas bija 1997. gada decembrī, īsi pirms ES galotņu sanāksmes Luksemburgā, kas beidzās ar lielu Turcijas vilšanos: gaidītā uzņemšana kandidātvalstu sastāvā izpalika. Toreizējais premjers Mesuts Jilmazs iesaldēja attiecības ar Eiropu. Šis leduslaikmets attiecībās starp Turciju un Savienību beidzās šī gada pavasarī. Pirmām kārtām līdz ar jauno valdību uzlabojās attiecības ar Vāciju, kuru Turcija uzskatīja par galveno vainīgo Luksemburgas lēmumam pieņemšanā. Taču līdz eiforijai nenonāca, kad Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers vizītes laikā Ankarā paziņoja, ka viņš ES galotņu sanāksmē Helsinkos iestāsies par to, lai Turcija tiktu atzīta par līdztiesīgu kandidātvalsti.

Turcijai vairs nav sapņu attiecībā uz Eiropu. Patreiz arī uz uzaicinājumu kandidātvalsts statusu Turcija raugās reālāk nekā pirms galotņu sanāksmes Luksemburgā. Tagad tā to redz tādu, kāda tā ir īstenībā, proti, kā draudzīgu uzaicinājumu pagaidīt vairs ne uz ielas, bet kāpņu telpā. Bez tam tai atkal ir radusies vēlme piekopt patstāvīgu politiku. Kā šīs politikas partnere pirmajā vietā atrodas ASV, kas ir daudz varenāka nekā Eiropa, kurā bieži vien trūkst vienotības. Bez tam ar ASV ir mazāk strīdīgu punktu nekā ar Eiropu. Īpaši Turcijai nepatīk, ka eiropieši to pastāvīgi pamāca. Turcijas ārlietu ministrs Ismails »ems skaidri pateica, ka cilvēktiesību stāvoklis ir jāuzlabo pašu interesēs, nevis tāpēc, ka to grib Eiropa.

Premjerministrs Bīlents Edževits asi noraidīja Eiropas Parlamenta aicinājumu nepakārt PKK vadītāju Abdulahu Odžalanu, kā iejaukšanos Turcijas tiesu lietās.

Otrs klupšanas akmens starp eiropiešiem un Turciju atrodas pie Turcijas krastiem. Sadalītā Kipras sala ir ES kandidāte un Eiropa šo problēmu labprātāk atrisinātu šodien, nekā atstātu uz rītu, lai pēc gaidāmās uzņemšanas nevajadzētu apsvērt, vai tik Turcija nav militāri okupējusi kādu daļu no ES teritorijas.

Kamēr pēc Eiropas domām risinājums ir atrodams tikai vienotas Kipras valsts ietvaros, Ankara kā sarunu priekšnoteikumu ir izvirzījusi 1983. gadā vienpusēji pasludinātās turku Ziemeļkipras Republikas atzīšanu, kas pēc tam varētu novest līdz vaļīgai abu Kipras daļu savienībai.

Patreizējā valdība Ankarā galvenokārt sastāv no partijām un politiķiem, kuri ir mazāk noskaņoti pievērsties Eiropai. Kemalists Edževits labprāt pirmajā vietā izvirza Turcijas suverenitāti, un viņa lielākais koalīcijas partneris, Nacionālistiskās kustības partija arī. Trešais koalīcijā ir Mesuts Jilmazs, kurš jau ir apdedzinājis pirkstus Luksemburgā un vēlreiz to nevēlas.

Atliek cerēt uz laiku un maziem solīšiem. Pie tādiem pieder sarunas, kuras šonedēļ Atēnās un Ankarā ir sākušas Grieķijas un Turcijas Ārlietu ministriju delegācijas.

Jans Ketmans

"Rietumu vienpusējais skatījums"

"Die Welt"

— 99.07.29.

 

Sašutumā, ar kādu Eiropas sabiedrība reaģēja uz 14 serbu laukstrādnieku nogalināšanu, ir kaut kas naivs. Pēdējās nedēļās Kosovā deg serbu mājas un Kfor uz to pārsvarā reaģē vienīgi ar plecu paraustīšanu.

Jau Kosovas kara laikā NATO kļūdaini novērtēja serbu un albāņu mentalitāti: albāņi, tāpēc, ka upuri, bija labie, bet serbi, tāpēc, ka noziedznieki - sliktie. Palīdzības organizācijas Maķedonijā tikai nelabprāt palīdzēja serbu bēgļiem, it kā viņi tiktu turēti aizdomās par noziegumiem. Tas, kurš apšaubīja albāņu bēgļu stāstījumu, tika turēts aizdomās par proserbismu.

Tagad sāk atriebties tas, kas jau NATO uzbrukumu laikā eksistēja kā problēma: trūkst izpratnes par reģionu un tā iedzīvotāju mentalitāti. Veids, kādā Kfor un ANO palīdzības sniedzēji rīkojas Kosovā, atstāj iespaidu, ir kā viņi nāktu no septiņdesmitajiem gadiem. Ar maiga spiediena palīdzību tiek mēģināts saspiest kopā tos, kas nejūtas viens otram piederīgi. Taču, kāpēc gan tieši Kosovā ir jāizdodas tam, kas pat civilizētajās un demokrātiskajās Eiropas sabiedrībās un ASV ir jau ilgstoši problēma?

Labklājība visiem varētu būt līdzeklis, lai mazinātu etnisko konfliktu spriedzi. Taču Kosovas albāņi rēķinās ar drīzu tādu pat uzplaukumu kā Vācijā piecdesmitajos gados. Sadzīvošanu piespiedu kārtā viņi pieņems tikai tik ilgi, kamēr šī pieredze nebūs likusi vilties pavisam. Taču lauksaimniecības zemē Kosovā ekonomiskais brīnums diez vai ir iespējams.

Kā var būt, ka civilā sabiedrība, tieši neliģitīmo Kosovas Atbrīvošanas armijas vadītāju Hašimu Tači (Thaci) akceptē kā politisko sarunu partneri? Kara laikā tajos apgabalos, kur serbi karoja ar Atbrīvošanas armiju, tika izdarīti vislielākie postījumi. Vai mēs patiešām droši zinām, kuri nogalinātie kurai pusei ir jāpieskaita? Kādreizējais albāņu vadītājs Ibrahims Rugova - tāpēc, ka ir ievēlēts demokrātiski - būtu vienīgais leģitīmais sarunu partneris Kosovā. Tāpēc viņam ir taisnība, kad viņš iebilst pret sadarbību ar Kosovas Atbrīvošanas armijas kaujiniekiem. Taču šķiet, ka Rietumi to nesaprot.

Starptautiskajai sabiedrībai multikulturālajā Kosovā vajadzētu uzmanīties no nerealizējamiem sapņiem. Tie piederas tādai pirmsdemokrātijas sabiedrību mentalitātei kā Balkānos, kad neviens ne par ko neuzņemas atbildību. Kosoviešiem vēl ir jāpierod pie individuālās atbildības idejas. Katrā gadījumā, bez koncepcijas Kosova pēc Kfor aiziešanas var sašķelties. Tad Rietumu iesaistīšanās būs bijusi veltīga.

Edite Kona

 

"Tuvo Austrumu mīkla"

"Frankfurter

Rundschau"

—99.07.29.

 

Kāpēc Izraēlas premjers Ehuds Baraks ne par ko uz pasaules negrib vienkārši realizēt Vaijas vienošanos?

Izraēlas premjers šo mīklu uzdod ne tikai palestīniešiem vien. Kāpēc Ehuds Baraks ne par ko pasaulē nevēlas vienkārši punktu pa punktam realizēt Vaijas vienošanos? It īpaši tāpēc, ka viņš vienlaicīgi sola nepieciešamības gadījumā to darīt, ja citādi nebūs iespējams. Vienošanās – šīs grūtās dzemdības ar ASV prezidentu Klintonu kā krusttēvu – viņam uzdāvināja viņa priekšgājējs Benjamins Netanjahu.

Principā runa ir par rītdienas devumu. Knesets līguma projektu ar lielu vairākumu apstiprināja jau sen, un tieši 70% izraēļu to uzskata par akceptējamu lietu. Tad ko gan ar vilcināšanos vēlas panākt Baraks? Gadījumā, ja viņa motīvs patiesi pamatojas uz drošības apsvērumiem, tad viņš šo lietu ir izdomājis muļķīgi. Daudz viltīgāk būtu, ja tā vietā, lai visur izbazūnētu ideju par izmaiņām, vispirms diskrēti iegūtu miera sarunu partnera Jasira Arafata uzticēšanos. Galu galā arī uz Palestīniešu Autonomā apgabala vadītāju Jasiru Arafatu tiek izdarīts spēcīgs spiediens. Atklātu piekāpšanos Izraēlai bez pretpakalpojuma Arafats nevar atļauties.

Otrs Baraka taktikas izskaidrojums ir tas, ka premjers pats vēlas būt stingrais sarunu vadīšanas meistars, kurš teritoriju atdošanai piekrīt tikai tad, kad citādi nav iespējams. Kaut kas līdzīgs sīriešu un palestīniešu, kā arī savas tautas psiholoģiskai noskaņošanai, kam kaut kas tāds varētu patikt. Tas ir riskants aprēķins. Ja Baraks lauzīs starptautisko līgumu, tad viņš pat nenonāks līdz sarunām ar Hafezu Asadu Damaskā.

"Austrijas atomenerģijas pakts ir parūpējies par komplikācijām"

"Die Presse"

— 99.07.29.

"Presse" saruna ar ES Komisijas paplašināšanās sarunu vadītāju Nikolausu van der Pasu (van der Pas).

Brisele. Austrijas pieņemtais pakts, kas ir vērsts pret atomenerģiju, ir Briseles Komisijai sagādājis galvassāpes saistībā ar paplašināšanos. Van der Pass uzskata, ka šis pakts dos vielu diskusijām starp dalībvalstīm. Taču van der Pass saskata nesakritību laika ziņā: ES vienmēr ir uzsvērusi atomārās drošības nozīmi, bet orientējusies uz eventuālo iestāšanās termiņu. Turpretī Austrija atomelektrostaciju drošību kandidātvalstīs interpretē kā priekšnoteikumu sarunu sākšanai. "ES Komisijai nešķiet, ka līdz šim šāds priekšnoteikums būtu eksistējis," saka van der Pass. Arī kandidāti to šādi nav sapratuši. Bez tam Savienība nevienai dalībvalstij vai kandidātei nevar uzspiest savu enerģijas nesēju izvēli.

Citādi ir ar drošību. ES vienmēr ir teikusi - un to apstiprināja arī galotņu sanāksmē Ķelnē -, ka Austrumos ir jāslēdz atomelektrostacijas ar zemu drošības līmeni. Bez tam palielinās arī spiediens sastādīt atomelektrostaciju slēgšanas termiņu plānu. "Tajās valstīs, kas iestājas ES, ir jābūt tādam pat drošības līmenim kā dalībvalstīs. Mums nav nekāda prieka vienlaicīgi uzņemt arī atomāro risku."

Arī dalībvalstis gaida vairāki grūti politiskie lēmumi: vispirms jautājums par to, vai un kuriem no pieciem otrās grupas kandidātiem ir jāļauj pievienoties pirmajai grupai. Te milzīgu spiedienu jau nosauktos kandidātus, cik vien iespējams cieši piesaistīt ES, lai atbrīvotu otro rindu kandidātiem no bijušās Dienvidslāvijas un Albānijai, izdarīja Balkānu krīze.

Pēc van der Pasa domām, vislabākās izredzes ir Latvijai un Maltai. Savukārt Slovākija lielu progresu ir panākusi politiskajā jomā, bet ekonomiski atkritusi atpakaļ. Bulgārija un Rumānija esot delikāts gadījums. "Te var simtprocentīgi droši teikt, ka šīs abas valstis pēc objektīvajiem kritērijiem vēl nav gatavas sarunām," domā van der Pass. "Politiskais vērtējums, protams, var būt citāds. Acīmredzot, šeit arvien vairāk valstu ir gatavas galējā novērtējumā lielāku nozīmi piešķirt krīzei Kosovā." Taču Komisija, dodot vērtējumu gada ziņojumā, stingri turēsies pie objektīvajiem kritērijiem un nepieņems politiskus lēmumus. Šis "gada vērtējums" patreiz tiek izstrādāts un ar to, cik ātri vien iespējams, pēc stāšanās pie pienākumu pildīšanas, būs jānodarbojas jaunajai Prodi Komisijai. Lai ievērotu termiņu plānu, ziņojumiem uz dalībvalstu galdiem ir jābūt līdz oktobra vidum. Ziņojuma apstrādāšanai ir jārēķinās vismaz ar pusotra mēnešiem, bet galotņu sanāksme Helsinkos notiks decembra sākumā. Dalībvalstīm ir jāatbild arī uz jautājumu, vai Helsinkos ir jānosaka arī datums pirmo dalībvalstu uzņemšanai.

No vienas puses, saka van der Pass, noteikts datums ES vienmēr ir labi funkcionējis un radījis lielāku dinamiku un spiedienu, bet no otras puses, Savienība šajā jautājumā nevar runāt tikai pati par sevi vien: "Patiesībā eksistē divi datumi: kad gatava būs ES un kad gatavi būs kandidāti." Viņš personiski ar datuma nosaukšanu nogaidītu līdz 2000. gada vasarai, jo līdz tam laikam uz galda jau atradīsies visa sarunu pakete. Briesmas, ka ES paplašināšana vēl varētu ciest neveiksmi, van der Pass nepieļauj. "Tas nav iedomājams. Paplašināšanās vairs nav jautājums "vai", bet gan "kad". Riskēt ar jaunu dalījumu, un tieši tagad, kad kontinents saaug kopā? Nē, tas ir neiedomājami."

"Politika: vai tie ir tukši trauki"

"The Economist"

— 99.07.24./30.

 

Aleksis de Tokevils nodēvēja politiskās partijas par brīvo valdību iedzimto ļaunumu. Otrais mūsu sērijas raksts par pārmaiņām nobriedušajās demokrātijās pēta, vai partiju ziedu laiki ir pagājuši.

Kāda gan izskatītos demokrātija, ja neeksistētu politiskās partijas? To ir gandrīz neiespējami iedomāties. Ikvienā demokrātiskā valstī, kas atbilst šim nosaukumam, starp politiskajām partijām norit sacensība par vēlētāju uzticību un par iespējām veidot valdību. Bez šādas sacensības vēlētājiem rastos grūtības saprast, par ko iestājas individuālie kandidāti un ko viņi darīs, tikuši ievēlēti. Ja partijas "neapkopo" cilvēku intereses, tad politika var deģenerēties sīku frakciju savstarpējā cīņā, kur katra no frakcijām cenšas aizstāvēt tikai savas frakcijas intereses. Taču pēdējo 30 gadu laikā politologi sāk vaicāt, vai partiju "ziedu laiki nav norietā". Vai tā ir? Un, ja tā ir, vai tam ir kaut kāda nozīme?

Izdarīt vispārīgus secinājumus par politiskajām partijām ir grūti. To veidols ir atkarīgs no katras atsevišķās valsts vēstures, konstitūcijas un vēl daudziem citiem faktoriem. Piemēram, Amerikas federālā struktūra un varas sadalījums padara republikāņus un demokrātus par amorfiem grupējumiem, kuru galvenais uzdevums ir iedabūt savu cilvēku Baltajā Namā. Britu partijas ir pavisam savādākas, jo parlamenta deputātiem ir jāievēro partijas līnija, lai Dauningstrītā saglabātu savu cilvēku. Pēc ievēlēšanas Amerikas prezidents jūtas droši, un tādēļ kongresmeņi izturas kā vietējo organizāciju pārstāvji un nevis kā nacionālās organizācijas biedri, kurai ir kolektīva atbildība par valdību. Tādās valstīs, kurās, atšķirībā no Lielbritānijas un Amerikas, vēlēšanas notiek pēc proporcionālās pārstāvniecības principa, arī ir atšķirības: tajās parasti tiek izveidotas daudzpartiju sistēmas un koalīcijas valdības.

Neraugoties uz šīm atšķirībām, eksistē dažas tendences, kas ir kopīgas gandrīz visām attīstītajām demokrātiskajām valstīm un kas izmaina partiju iedabu, padarot tās, kā uzskata daļa ekspertu, mazāk ietekmīgas. Tie, kuriem patīk šī partiju norieta tēze, norāda uz sekojošajiem argumentiem.

Cilvēku uzvedība kļūst aizvien vairāk privāta. Kādēļ gan iestāties politiskajā partijā, ja ir iespējams doties makšķerēt vai sērfot Internetā? Vēl 1950-tajos gados klubi, kas bija saistīti ar Leiboristu partiju, bija tās vietas, kur tikās, izklaidējās un zinības apguva britu strādnieki. Savukārt Konservatīvā partija, citastarp, bija arī labāk situēto pilsoņu precību birojs. Šodien piederība kādai no britu politiskajām partijām vairāk līdzinās kaut kādas labdarības organizācijas atbalstīšanai - tās loceklis maksā dalības naudu, taču ne īpaši aktīvi piedalās tās sanāksmēs, ne arī mēģina ar savu balsojumu ietekmēt vēlēšanu rezultātus.

 

Ideju apsīkums

Politika kļūst aizvien laicīgāka vai sekulārāka. Pirms 1960-tajiem gadiem politiskajām cīņām piemita gandrīz vai reliģiozo cīņu intensitāte: lielākajā daļā Rietumeiropas tās izpaudās komunistu cīņās pret katoļiem, vai strādnieku cīņās pret uzņēmumu vadību. Taču 1960-to gadu nogalē ideoloģiskās atšķirības sāka sašaurināties un līdz ar padomju stila komunisma bojāeju tās sašaurinājās vēl vairāk. Šodien šķiet, ka politika vairāk runā par atsevišķiem pasākumiem nekā par vērtībām, par vadītāju kompetenci un nevis par vadāmo pārliecību. Pieaugot izglītības līmenim un samazinoties šķiru atšķirīgajām iezīmēm, vēlētāji atsakās no agrāko laiku tradicionālās uzticības vienai vai otrai partijai. 1960-tajos gados Amerikā divi no katriem pieciem vēlētājiem uzskatīja sevi par "nelokāmiem" demokrātiem vai "nelokāmiem" republikāņiem. Taču 1996. gadā mazāk nekā viens no trim vēlētājiem varēja apgalvot to pašu. To britu vēlētāju proporcija, kuri pauda "ļoti stingru" tuvības izjūtu ar kādu no partijām, samazinājās no 44 procentiem 1964. gadā līdz 16 procentiem 1997.gadā. Šis "uzticības zaudēšanas" process ir vērojams gandrīz visās nobriedušās demokrātijas valstīs.

Valda uzskats, ka uzticības erozija ir piespiedusi partijas virzīties uz ideoloģiskā centra pusi. Politiskais ekstrēmisms nav izzudis. Taču tradicionālās un stabilās partijas, kas mēdza piedāvāt skaidru izvēli starp sociālistiem un konservatīvajiem, vairs nav tik viegli definējamas. 1950. gadu beigās Vācijas sociāldemokrāti (SPD) nocirta savas marksistiskās saknes, lai pārtaptu par tādu Volkspartei, kas būtu pievilcīga dažādiem pilsoņiem. "Jaunie" leiboristi vairs neuzskata sevi par britu strādnieku šķiras vai arodbiedrību kustības politisko spārnu. Pirms kļūšanas par prezidentu, Bils Klintons palīdzēja Demokrātiskajai partijai sākt novērtēt uzņēmējdarbības un brīvā tirgus jaukumus. Partijām tagad ir grūtāk piestiprināt skaidras ideoloģiskās birkas, jo tām ir nācies samierināties ar tādu parādību, ko daži komentētāji dēvē par post-materiālo jautājumu izvirzīšanos priekšplānā (te ir pieskatāmi tādi jautājumi kā apkārtējās vides problēmas, indivīda morāles un patērētāju tiesību problēmas), kas nav viegli ietilpināmas kādreizējos kreiso un labējo pretstata ietvaros.

Masu mēdiji ir pārņēmuši daudzas no tām informācijas funkcijām, kuras savā laikā pildīja pašas partijas. "Gluži tāpat kā radio un televīzija savulaik iznīcināja komivojažiera profesiju," uzskata britu Eseksas universitātes pētnieks Entonijs Kings, "tāpat tagad tās ir iznīcinājušas arī vecmodīgā partijas aktīvista darbību." 1878.gadā Vācijas SPD īpašumā bija gandrīz 50 partijas laikraksti. Šodienas masu mēdiji dod iespēju politiķiem tieši kontaktēties ar vēlētājiem bez partijas īpašumā esošo mēdiju starpniecības vai bez partijas aģitatoru starpniecības. Dažādā ziņā uzvaras izcīnīšana vēlēšanās ir kļuvusi vairāk kapitālietilpīga un mazāk darbietilpīga, ar to paaugstinot politisko donoru un samazinot politisko aktīvistu nozīmi.

Kādu citu acīmredzamu draudu politiskajām partijām ir radījusi interešu un spiediena grupu nozīmes pieaugšana. Kādēļ gan vēlētājiem būtu jādomā par kādas partijas piedāvāto plašo politisko jautājumu loku vēlēšanu kampaņas laikā, ja citas organizācijas visu gadu veiks lobēšanas darbu par jautājumiem, kas tos interesē īpaši, sākot no apkārtējās vides aizsardzības, pretestības abortiem, vai kaut kādu subsīdiju aizstāvēšanas? Daži zinātnieki arī uzskata, ka politikas noteikšanā partijas sākot spēlēt mazāku lomu, lielāku lomu piešķirot dažādām pētniecības institūcijām. Lai gan partijas joprojām sastāda savus priekšvēlēšanu manifestus, tajos tās izvairās no pārāk specifiskiem jautājumiem. Dažas partijas nevēlas atstāt politikas noteikšanu partijas aktīvistu ziņā, kas var izrādīties vairāk tendēti uz galējībām nekā ierindas vēlētāji, un tādējādi nodarīt kaitējumu pašai partijai. Daudz ērtāk ir paust savu nostāju pēc iespējas nekonkrētāk. Un kādēļ gan neatļaut grūtākos jautājumus apspriest referendumos, kā tas tik bieži tiek darīts Šveicē?

Zinātniekiem šīs tendences ir vieglāk aprakstīt nekā izvērtēt. Lielāka daļa pētnieku piekrīt, ka "masu partiju" laiks ir pagājis un ka to vietu tagad ir ieņēmušas "profesionālās uz elektorātu vērstās" partijas vai arī "visiem visu sološās" partijas. Kaut arī joprojām šajās partijās ir politiķi, kuru uzskati un vērtības ir patiesi, tomēr modernās partijas par savu galveno mērķi uzskata uzvaru vēlēšanās un nevis lielu organizāciju vai sociālo kustību veidošanu, kā tas bija senāk.

Vai tas ir slikti? Droši vien, ja šīs norises samazina līdzdalību politikā. Viena no politisko partiju tradicionālajām lomām ir bijusi balsu vākšana un no 20 bagātajām valstīm 18 valstīs nesenie vēlētāju līdzdalības vēlēšanās rādītāji ir bijuši zemāki nekā 1950-tajos gados. Lai gan ir grūti noteikt tiešus iemeslus neaktivitātei, Kalifornijas universitātes Ērvainā pētnieks Martins Votenbergs norāda, ka vēlētāju piedalīšanās vēlēšanās visvairāk ir samazinājusies tajās valstīs, kur partijas ir vājas: Šveicē ( pateicoties jau minētajiem referendumiem), Savienotajās Valstīs, Francijā (kur prezidenta vēlēšanas aizvien vairāk centrējas uz kandidātiem un nevis uz to partijām) un Japānā (kur politiskā lojalitāte ir saistīta ar kontaktiem frakciju iekšienē un nevis pašās partijās). Turpretim Skandināvijā, kur šķiriski nosacītās partijas vēl joprojām ir relatīvi stipras, vēlētāju aktivitāte ir bijusi daudz augstāka nekā 1950. gados.

 

Partijas biedru aptrūkums

Ne tikai vēlētāji vien novēršas no partijām. Tāpat samazinās arī partijas biedru skaits un pat visneatlaidīgākie pasākumi, lai novērstu samazināšanos, ir beigušies neveiksmīgi. Te runa ir par Vāciju. Vācu sociāldemokrāti 1960. un 1970. gados strauji palielināja savu biedru skaitu, uz ko kristīgie demokrāti atbildēja, dubultojot savu partijas biedru skaitu. Taču, kopš 1980. gadu beigām partijas biedru skaits pastāvīgi ir samazinājies, jo īpaši gados jaunāko starpā. 1964.gadā Lielbritānijas Leiboristu partijā bija apmēram 830 tūkstoši partijas biedru, bet Konservatīvajā partija - aptuveni 2 miljoni. 1997.gadā leiboristiem bija 430 tūkstoši biedru, bet konservatīvajiem - tikai 400 tūkstoši. Dažās grāfistēs kritums ir vēl iespaidīgāks, taču Hjūstonas universitātes pētnieces Sjūzenas Skarouvas pētījumi rāda, ka šāda tendence ir raksturīga lielākajā daļā valstu ar attīstītu demokrātisko sistēmu. Partijas biedru skaitam krītoties, ideoloģiskajām atšķirībām kļūstot aizvien izplūdušākām, un aizvien mazākam vēlētāju skaitam piedaloties vēlēšanās, rodas iespaids, ka partiju norieta tēzi ir grūti noraidīt.

Bet vai tā ir? Partiju norieta tēzei ir vairāki nopietni trūkumi. Sāksim ar to, ka daži zinātnieki stingri apšauba, vai politiskās partijas vispār ir piedzīvojušas to "zelta laikmetu", uz kuru atsaucas citi pētnieki. Kings no Eseksas universitātes norāda, ka daudzi lejupslīdes pierādījumi balstās tikai uz pētījumiem par dažām partijām - divām galvenajām Lielbritānijas partijām, Vācijas SPD, Francijas un Itālijas komunistiem - kurām tiešām savulaik bija skaidra ideoloģija, masveidīgs partijas biedru skaits, plaši izvērstas lokālās organizācijas un plaša sociālo aktivitāšu joma. Taču nedz Amerikas, nedz Kanādas, nedz arī daudzas citas Rietumeiropas buržuāziskās partijas nekad nav bijušas tāda veida masu partijas. Turklāt, neraugoties uz to plaši reklamēto lejupslīdi, partijas vēl joprojām turpina dzelžaini turēt savās rokās daudzas politikas jomas.

Piemēram, lielākajā daļa valstu partijas joprojām kontrolē iecelšanu valsts vēlētajos amatos. Gandrīz visās nobriedušās demokrātijas valstīs reti ir tie gadījumi, kad neatkarīgi kandidāti tiktu ievēlēti federālajos vai valsts likumdevēju institūcijās, un pat vietējās pašpārvaldes institūcijās neatkarīgo kandidātu skaits kopš 1970. gadiem ir drastiski samazinājies. Kad valsts un reģionālās partijas izvēlas kandidātus, tās parasti dod priekšroku tādiem cilvēkiem, kuri ir bijuši aktīvi partijas rindās. Piemēram, vācu partijas bieži vien ir kanāli ceļā uz darbu valsts sektorā, un tām ir liela teikšana par nozīmējumiem vadošajos amatos civildienestā un valsts īpašumā esošo sabiedrisko pakalpojumu iestādēs vai mēdiju organizācijās. Pat Amerikā, kur vietējā līmeņa vēlēšanās ir daudz vairāk neatkarīgo kandidātu, partijas tomēr pārvalda lielo pilsētu, apgabalu un štatu "mašinēriju", kur savu karjeru uzsāk lielāka daļa politiķu.

Dabiski, ka te eksistē arī vairāki izņēmumi. 1994.gadā mēdiju moguls Silvio Berluskoni spēja panākt sevis nozīmēšanu par premjerministru, būdams vadītājs Forza Italia - labējai kustībai, kas stingri vien bija atkarīga no viņa paša ienākumiem un no viņa televīzijas impērijas resursiem. Bagātais trešās partijas kandidāts Ross Pero 1992.gada Amerikas prezidenta vēlēšanās ieguva visnotaļ cienījamu 19 procentu vēlētāju atbalstu. Partiju norieta sludinātāji apgalvo, ka šie piemēri esot apstiprinājums viņu tēzei. Taču zīmīgi ir tas, ka gala rezultātā Pero nespēja konkurēt ar divām kampaņā iesaistītajām naudas vākšanas mašīnām, kas apvienojās pret viņu.

Tas tikai liecina, ka partiju biedru skaita samazināšanās nepavisam ne obligāti padara tās vājākas naudas līdzekļu vai organizatoriskajā ziņā. Patiesībā daudzas partijas ir kļuvušas pat bagātākas, pieņemot likumus, kas ļauj tām izmantot valsts naudas līdzekļus. No 1970. līdz 1990. gadiem federālo partiju vēlēšanu kampaņas subsīdijas Vācijā ir vairāk nekā trīskāršojušās un partijas tagad saņem no 20 līdz 40 procentiem savu ienākumu no valsts līdzekļiem. Amerikā apmaksātie profesionāļi, kuri ir pārņēmuši partiju aktīvistu darbu, dara to efektīvāk un profesionālāk. Bez tam citi politiskās aktivitātes veidi - piemēram, naudas ziedošana kādai partijai vai interešu grupai, kā arī piedalīšanās dažādās sanāksmēs vai pasākumos - Amerikā ir kļuvuši daudz populārāki. Grupas, kas cīnās par kādu noteiktu mērķi vai kandidātu (piemēram, pro-republikāniskā Kristīgā koalīcija, vai arī pro-demokrātiskā Nacionālā Izglītības asociācija) formāli var arī nebūt saistītas ar galvenajām partiju organizācijām, taču bieži vien ir to sabiedrotās.

Tāpat arī masu mēdiju loma ir ciešākas izpētes vērta. Ir tiesa, ka masu mēdiji ir novājinājuši partiju tradicionālās sazināšanās metodes ar partiju biedriem, taču partijas ir izdarījušas lielas investīcijas, lai uzturētu attiecības ar žurnālistiem un lai izmantotu jaunos mēdijus kā savu biedru, tā arī plašākas audiences informēšanai. Lielbritānijā vietējo partiju aktīvistu skaita samazināšanās ir gājusi roku rokā ar profesionālāku pieeju komunikācijai. Mārgarete Tečere izraisīja satraukumu, izmantodama reklāmas firmu Saatchi&Saatchi, lai tā reklamētu toriju partiju 1979.gada vēlēšanās.

Lielbritānijas 1997.gada vēlēšanās Jauno leiboristu masu mēdiju operācija, kas tika vadīta no Millbank Tower Londonā, bija vēl viltīgāka.

Cits veids, kā ir iespējams izmērīt partiju ietekmi, ir partiju ietekmes noteikšana, ar ietekmi saprotot partijas spēju, atrodoties pie varas, pārņemt savā kontrolē visu valdības aparātu. Šo spēju partijas ir saglabājušas. Lielāko daļu no valdībām neslēpti kontrolē cilvēki, kuri pārstāv kādu partiju un kuri nekad nebūtu nonākuši valdībā, ja viņi nepiederētu šādai organizācijai. Francijas prezidentūras sistēma var šķist ideāla individuālu kandidātu izvirzīšanai, taču, izņemot Šarlu de Gollu, kurš apgalvoja, ka stāvot pāri partijām, neviens prezidents vēl nav izvēlēts bez partiju atbalsta.

 

Nākamreiz

var izraisīties liesmas

Ņemot vērā tās iebildes, kuras tiek vērstas pret partiju norieta tēzi, ko gan var teikt par vienu no norieta propagandistu galvenajiem argumentiem - ideoloģisko atšķirību eroziju? Pirmajā acu uzmetienā to ir radījusi nesenā kreisi noskaņoto partiju pārvirze uz centra pusi, kā to demonstrē Amerikas Demokrātiskā partija, Lielbritānijas Jaunie leiboristi vai SPD Gerharda Šrēdera vadībā. Amerikā Ņūts Gingričs 1994.gadā mēģināja uzkurināt uguni republikāņos, taču šī liesma ir izplēnējusi. Vispopulārākie republikāņu prezidenta amata kandidāti, un jo īpaši vadībā esošais Džordžs V.Bušs, atkal uzsver sava konservatīvisma mērenākās prasības.

Neraugoties uz to, apgalvojums par ideoloģisko konverģenci, iespējams, ir pārspīlēts. Vēl tikai pirms desmit gadiem Ronalds Reigans un Mārgarete Tečere vadīja partijas, kurām bija izteikti stingra ideoloģija. Un to smieklīgo apgalvojumu, ka partijas aizvien mazāk ir iespējams atšķirt, apgāž ilgākā laika periodā veiktie akadēmiskie pētījumi. Pētījums par 10 Rietumu demokrātisko valstu pieredzi kopš 1945.gada ( "Parties, Policies and Democracy", Westview Press, 1994) ir secinājis, ka vadošās kreisās un labējās partijas ir saglabājušas savas atšķirības un saglabā arī savu identitāti, nevis tuvojas centrā esošajam vidusmēra vēlētājam. Britu Brunela universitātes pētnieks Pols Vebs savā drīzumā iznākošajā grāmatā ( "Political Parties in Advanced Industrial Democracies", Oxford University Press) secina, ka, lai gan partejiskie uzskati salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem ir pavājinājušies, un, lai gan vēlētāji ir kļuvuši ciniskāki, partijas visumā ir labi pielāgojušās izmainītajiem nosacījumiem.

Turklāt, pat tad, ja partiju atšķirības šobrīd ir mazinājušās, kādēļ gan būtu jāpieņem, ka šī tendence turpināsies? Rietumeiropā Aukstā kara beigas ir likvidējušas vienu ideoloģiskā konflikta avotu, taču jaunas dzirksteles varētu izraisīt ugunsgrēku. Iedragātās labējā spārna partijas varētu mēģināt atkarot savu ietekmi, iepretim Eiropas Savienības virzībai uz priekšu izvirzot savus nacionālistiskos mērķus. Dažviet, kur idejas mazākā mērā sašķeļ partijas, tās vairāk varētu sašķelt ģeogrāfiskie nosacījumi. Politika Vācijā un Lielbritānijā ir ieguvusi aizvien vairāk reģionālu nokrāsu - attiecīgo valstu leiboristi un sociāldemokrāti nosaka toni ziemeļos, kamēr konservatīvie un kristīgie demokrāti valda dienvidos. Neapmierinātie Ossis [Austrumvācijas iedzīvotāji -tulk.] austrumu Vācijā plaši atbalsta Demokrātiskā Sociālisma partiju. Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā un Kanādā spēcīgas ir separātistu partijas.

Tas liecina, ka partiju sistēmā vēl joprojām valda dzīvība. Taču nevar noliegt, ka arī norieta apoloģētiem ir sava taisnība. Īpaši par to varētu liecināt vācieši. Tiek uzskatīts, ka viens no iemesliem, kādēļ 1980-tajos gados tik strauji uzplauka Vācijas Zaļo partija un Amerikā 1992.gadā - Ross Pero, ir Parteienverdrossenheit - vilšanās par tām tradicionālajām partijām, kuras šķietami bija atteikušās no saviem pamatprincipiem un līdz ar to vairs nepiedāvāja kaut cik jēdzīgu izvēli. Pilsoņu protestu "jaunā politika" šķita aizvietojam tradicionālo politiku.

Galu galā izrādījās, ka, nepavisam nesagraujot partiju noteicošo lomu, Vācijas Zaļie galu galā nonāca līdz apvienošanās procesam un līdz nepavisam ne ērtās koalīcijas izveidošanai ar SPD Vācijas valdībā. Notikumu norises visā pasaulē izvērtējums liek uzskatīt, ka, neraugoties uz visām partiju pārmaiņām, tās turpina noteikt demokrātiskās politikas procesus.

Taču tiešām, ir vērts padomāt, vai to izdzīvošanai būtu jārada lielāku satraukumu nekā to iespējamajam norietam. Vai tad nav skaisti, ja partijas var atļauties zaudēt savus partijas biedrus, var mazāk satraukties par savām idejām, var attālināties no plašākajām sabiedrības kustībām, var piesaistīt arvien mazāku skaitu vēlētāju un tomēr saglabāt dzelžainu tvērienu pār politiku? Ja tās nav tik noteikti piesaistītas, vai tad tās nekļūs par upuri īpašo interešu grupējumiem? Ja tās balstīsies tikai uz valsts finansējumu un nevis uz partijas biedru ieguldījumu, vai tad tās nekļūs par valsts piedēkļiem? Naudas loma politikā tiks apskatīta nākamajā šīs sērijas rakstā.

"Eiropas parlaments kļūst pieaudzis"

"International

Herald Tribune"

— 99.07.30.

Intervija ar Eiropas Parlamenta prezidenti Nikolu Fonteinu.

Eiropas Parlaments, kuru ir nostiprinājis Amsterdamas Līgums un paša izrādītā uzņēmība, skaidri norāda, ka ir gatavs uzņemties nozīmīgāku un efektīvāku lomu Eiropas Savienības nākotnes veidošanā.

Parlamenta jaunā prezidente Nikola Fonteina no Francijas uzskata, ka Eiropas Parlaments Eiropai kļūs par vērtīgu instrumentu. Konservatīvo pārstāve ar juridisko izglītību, Nikola Fonteina ir bijusi Parlamenta deputāte kopš 1984. gada. Viņa ir pārliecināta, ka līdzlemšanas tiesības tādās jomās kā veselības aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība un apkārtējās vides aizsardzība, kuras likumdevējiem kopīgi ir piešķīruši kā Amsterdamas Līgums, tā arī ES Ministru Padomes lēmumi, ir izveidojuši principiāli jaunu situāciju. Ne īpaši precīzie izteikumi Līgumā rada iespēju Parlamentam paplašināt savas prerogatīvas.

57 gadus vecā Fonteina atbildēja uz IHT vecākā korespondenta Džona Vainokura (John Vinokur) jautājumiem.

JV: Kādi, pēc jūsu domām, ir jūsu galvenie uzdevumi?

NF: Maksimāli izmantot tās tiesības, kādas ir piešķīris Amsterdamas Līgums. Man ir pārliecība, ka sākas jauna ēra. Šodien Eiropas Parlaments ir kļuvis par īstu parlamentu, kuram ir reālas pilnvaras. Tas ir tāds parlaments, kuram Ir pilnībā jāizmanto sava loma. Tas ir tāds parlaments, kas vēlas cieši iesaistīties institucionālo reformu un ārējo jautājumu problēmās pat tad, ja mēs saprotam, ka saskaņā ar Amsterdamas Līgumu tā gluži nav mūsu kompetences sfēra. Tādējādi Parlaments izmantos savas jaunās tiesības un iegūs arī vēl plašākas pilnvaras.

JV: Vai jūs varat iedomāties, ka Eiropas Centrālās Bankas prezidenta atskaite parlamentārajai komisijai varētu izvērsties par tādu pašu ekonomisko un politisko notikumu kā Federālo Rezervju Padomes vadītāja atskaite ASV Senāta priekšā?

NF: Es esmu par to pārliecināta. ES uzskatu, ka tā ir daļa no Eiropas Parlamenta brieduma iegūšanas procesa.

JV: Ko jūs varētu teikt par vēlētāju nelielo interesi par jūnijā notikušajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

NF: Mēs esam ārkārtīgi nobažījušies par vēlētāju apātiju. Mēs izprotam savas jaunās pilnvaras un tiesības, taču tās ierindas pilsoņiem praktiski nemaz nav zināmas. Daudzi cilvēki man ir teikuši: "Eiropas Parlamentam nav nekādas nozīmes". Pavisam vienkārši. Kādēļ tad būtu jāpūlas iet pie vēlēšanu urnām?

Tas ir jāatzīst. Mēs izgāzāmies. Mūsu saziņas un informācijas stratēģija izgāzās. Mums ir jāsasniedz cilvēkus ielās un jāpārliecina viņus, ka Eiropa eksistē, ka tā nav tikai birokrātu padarīšana, bet gan efektīvi risinājumi viņu problēmām.

JV: Kāda būtu jūsu risinājuma formula?

NF: Nekādas formulas nepastāv. Ir tikai darbs pašos zemākajos līmeņos.

JV: Kāda jūsu ieskatā būs ES Ministru Padomes, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, reakcija uz Parlamenta plašākajām pilnvarām?

NF: Atsaucoties uz Parlamenta sacelšanos pret ES Ministru Padomes atteikumu izskatīt likumdevēju pieņemto lēmuma labojumu] : Padomei tā bija trauma, tā bija revolūcija cilvēku domāšanas veidā. Mēs viņiem pateicām, ka likums netiks pieņemts. Tas bija kaut kas fantastisks, un Padomei bija ārkārtīgi lielas grūtības to pieņemt. Tagad situācija ir normalizējusies, taču šie iespaidi vēl ir saglabājušies.

JV: Un ko varētu teikt par jūsu attiecībām ar jauno Eiropas Savienības Komisiju, atceroties, ka Parlaments nospēlēja visai ievērojamu lomu iepriekšējās Komisijas demisijā pilnā sastāvā?

NF: Mēs vēlētos, lai Komisija būtu spēcīga. Nevis novājināta, bet radoša, tāda, kas pieņem parlamentāro kontroli un respektē Parlamentu. Ja tas tā notiks, tad man šķiet, ka attiecības būs labas. Es ticu, ka jaunais Komisijas prezidents Romāno Prodi to lieliski saprot.

JV: Vai jūs sagaidāt smagus strīdus, kad jaunie komisāri septembrī pirms apstiprināšanas stāsies Parlamenta priekšā?

NF: Nē. Taču es varu teikt tikai to, ka komisāru uzklausīšana nebūs tikai tukša formalitāte un tā viņiem nebūs īpaši patīkama procedūra. Taču es neparedzu nopietnas domstarpības. Bet, protams, tā vairs tik droši nevar teikt - tie laiki ir pagājuši.

JV: Vai tas nav viens no Parlamenta paradoksiem, ka tā leģitimitāte pieaug vienlaikus ar tā gatavību konfrontācijai ar ES Padomi vai Komisiju?

NF: Mēs gribam iegūt lielāku varu. Mūsu demokrātiskā leģitimācija paredz, ka šim nolūkam mums ir jādara viss iespējamais.

JV: Kā te var noderēt jūsu kā sievietes pieredze politikā - vai tā te ir noderīga?

NF: Man ir pārliecība, ka sieviete politikā nevar atļauties greznību būt viduvēja. Es teikšu pavisam vienkārši, kaut arī tas varētu izklausīties pēc lielības - tas attiecas uz visām sievietēm: mums ir lemts būt pašām labākajām, mums ir lemts būt spējīgām un zinošām, mums ir lemts piedalīties.

Mums ir jābūt neatlaidīgām, citādi mēs [politikā] pavisam izzudīsim. Taču, galu galā, tā ir ļoti uzmundrinoša prasība.

 

No alfas līdz omegai

Somijas presē

Jaunajai ES komisijai prasīgi izaicinājumi

Spēja īstenot subsidiaritātes principu būs izšķirošs tam, kā tiks novērtēta jaunā ES komisija, raksta Sampsa Saralehto (Centrālās tirdzniecības kameras izpilddirektora vietnieks un ES ekonomikas un sociālās komitejas loceklis).

Eiropas Savienībai rudenī būs jauna komisija. Itālietis Romāno Prodi būs priekšsēdētājs pēc pavasarī aizgājušā Žaka Santēra (Jacques Santer). Komisijas aiziešana bija apliecinājums par ES parlamenta varu, tā kā parlaments arī būtu varējis atbrīvot komisiju.

Jauno komisāru ievēlēšana vienmēr ir grūts process, un īpaši grūts tas noteikti bija priekšsēdētājam Prodi politisko spiedienu dēļ, kuri nāca no dažādām pusēm. Kuri no aizgājušiem komisāriem var ticami tikt pieņemti jaunajā Komisijā un kā jāsadala portfeļi?

Dalībvalstu valdības, kuru ministri veido ES padomi, ierosina savas valsts kandidātu vai kandidātus komisāru amatā. Komisijas priekšsēdētājs pēc tam izsaka savu priekšlikumu. ES Parlaments vai nu pieņem, vai noraida Komisiju.

Komisijai gan Padome, gan Parlaments ir ļoti svarīgi sadarbības partneri. Ļoti daudzās ES valstīs ir sociālistu valdība, tā ka jaunās Komisijas veidošanu neatviegloja tas, ka labējie skaidri uzvarēja parlamenta vēlēšanos jūnijā.

 

Politiskais pamats priekšrocība, nevis trūkums

Pašlaik jaunās Komisijas apstiprināšana ir Parlamenta rokās. Publiski tiek apspriests, kā Parlaments, kurā ir labējo vairākums, var apstiprināt Komisiju, kurā pārsvarā ir sociālisti, vai arī "veci" komisāri. Ja Parlaments noraidītu Prodi priekšlikumu, Savienības pusefektīva darbība ilgi turpinātos un komisāru spēle sāktos no jauna.

Profesors Esko Antola Helsingin Sanomat intervijā pirms nedēļas stingri kritizēja Prodi izvēli par pārlieko politiskumu un nacionālo interešu atbalstīšanu portfeļu sadalīšanā. Politisks pamats taču vien nedara cilvēku par nekompetentu komisāru. Tieši otrādi, no tā var gūt labumu, jo komisāri strādā ciešā sadarbībā gan ar politisko darbu veicošo ES Parlamentu, gan ar ES Padomē esošajiem ministriem. Ja komisāri ienāktu pavisam ārpus politikas, Komisijas darbība varētu būt apgrūtināta.

Prodi priekšā stādītā komisija daudzās lietās pārstāv ļoti augsto lietpratību. Tā prot, ja grib, vest lietas uz priekšu. Lēmumu pieņemšana Savienībā prasa atsevišķu institūciju savstarpējo uzticību. Institūciju savstarpējās politiskās attiecības ir ļoti delikātas. Nevar iedomāties, ka Savienība varētu darboties bez Parlamenta, Komisijas un Ministru Padomes labām attiecībām.

Attiecību darbīgums no dalībvalstīm pieprasa aktīvu paņēmienu lietojumu; īpaši ES prezidētājvalstij jāvada darbība. Tāpat arī Parlamentam jāattiecas atbildīgi pret savu varu; politiskus "pluspunktus" vairs nevar bezrūpīgi vākt.

Jaunās Komisijas uzdevumi jākārto no jauna. Uz to norāda jau Prodi priekšlikums jauno komisāru darbu sadalīšanai. Komisijas priekšsēdētāja vietniekam jārūpējas tieši par vadības jautājumiem. Uzticot vadību Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, ir gribēts vērtēt darba organizēšanu augstāk nekā līdz šim.

Komisijas portfeļu sadalīšana vienmēr izraisa lielas emocijas. Neatkarīgi no portfeļu sadalīšanas Komisija vienmēr atbild par saviem lēmumiem kā kolēģija. Viens no jaunās Komisijas vissvarīgākajiem uzdevumiem ir subsidiaritātes principa skaidrošana un patiesā īstenošana. Komisijai rūpīgi jāapdomā, kuras būs tās darbības jomas. Visus lēmumus nevajag pieņemt Briselē, bet par lietām jālemj tuvu cilvēkiem.

Romāno Prodi Komisijai nevajag palielināt savu uzdevumu skaitu, bet tai drīzāk jābūt drosmei atteikties no kādām lietām. Jaunajai Komisijai jārāda skaidra programma un darba grafiks subsidiaritātes principa īstenošanai.

Komisijas attiecības ar dalībvalstīm un pilsoņiem ne vienmēr ir vislabākās. Komisijai nākotnē kārtīgi jāievēro, ko dalībvalstīs runā par ES attīstīšanu un darbību. Bez pilsoņu uzklausīšanas Savienība nevar funkcionēt.

Saruna par Eiropas integrāciju ir ļoti abstrakta. Komisijai ar savu darbību būtu jādod saturs, piemēram, sekojošiem jēdzieniem: kohēzijā, subsidiaritātes princips, neatkarība un supranacionalitāte. Pat termins integrācija var būt grūti saprotams. Reformu un grūto sarunu vidū ir ieteicams paturēt prātā, ka Savienības pamatuzdevumi joprojām ir tie paši kā 1950.gados: miera un stabilitātes uzturēšana, lai pilsoņu labvēlība un turība varētu augt.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS