Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Gatis Litvins. Alternatīvais strīdu risināšanas institūts administratīvajā procesā

No Latvijas Republikas Satversmes 89.panta izriet, ka valstij ir jānodrošina personas pamattiesību aizsardzība “tik efektīvi, cik iespējams”. Mūsdienu apstākļos administratīvās tiesības un administratīvais process attīstās strauji, rodoties jauniem tiesību institūtiem. Lai padarītu efektīvāku nacionālo tiesību sistēmu, valstis savās nacionālajās tiesībās pārņem tām noderīgus citās valstīs eksistējošus tiesību institūtus. Līdz ar to globalizācijas tendences vērojamas ne tikai ekonomiskajās attiecībās, bet arī tiesību jomā. Jo īpaši līdzdalība starptautiskajās organizācijās, piemēram, Eiropas Padomē un Eiropas Savienībā, veicina dažādu jaunu un, iespējams, citās valstīs jau eksistējošu tiesību institūtu ieviešanu.

• Valērijs Pogosjans. Publiskais tiesas process

Starptautiskajās konvencijās par cilvēka tiesībām un brīvībām ir sastopamas atsauces uz tiesībām uz tiesisko aizsardzību. Tās, piemēram, formulētas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā “Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu”, proti, “ikvienam, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā”.

• Ērika Lazareva. Zaudējumu atlīdzināšanas kritēriji un valsts atbildības robežas

Savā iepriekšējā publikācijā autore sniedza ieskatu tēmā “Zaudējumu atlīdzināšana nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā”. Savukārt, lai pretendētu uz zaudējumu atlīdzināšanu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, ir jākonstatē zaudējumu atlīdzināšanas kritēriji, ar kuriem autore iepazīstinās lasītājus šajā publikācijā. Ko īsti nozīmē “zaudējums” kā juridisks termins. Zaudējums ir mantiski novērtējams samazinājums, kas rodas sakarā ar līgumsaistību pārkāpumu vai ar prettiesisku rīcību (deliktu). Zaudējumi var izpausties esošās vai sagaidāmās peļņas samazinājumā.

• Egīls Radziņš. Vēlreiz par to, kā nevajag spriest tiesu

1998.gadā Latvijas Universitāte izdeva brošūru “Kā nevajag spriest tiesu”. Tās autors, kurš tolaik bija zvērināts advokāts, ir profesors Kalvis Torgāns. Grāmatas tapšana un izdošana bija saistīta ar konkrēta civiltiesiska strīda analīzi un arī iespējamo judikatūru, kas veidojās attiecībā uz līgumsoda noteikšanu un aprēķināšanu. Ļoti iespējams, ka šobrīd šāda grāmata nerastos, jo ir gājis laiks un mainījušies apstākļi, un tās autors pats ir kļuvis par senatoru un spriež tiesu, droši vien godprātīgi būdams pārliecināts, ka dara to, “kā vajag”. Iepazīstoties ar spriedumiem, kuru tapšanā ir piedalījies senators K.Torgāns, ir jāatzīst, ka tie patiešām nereti izceļas ar argumentētu akadēmiskumu, tādā veidā radot jēdzieniski tik strauji populāri kļuvušo judikatūru, kas balstās uz mūsdienu atzītākā civiltiesību speciālista atziņām un secinājumiem.

“Jurista Vārda” redakcija