Iekrīt paši pelavās.

BW 8524, 3.

Dr. philol. Rasma Grīsle

Ir šad tad lūkots Jāni Endzelīnu (1873–1961) samazināt vai iesijāt pagātnē. Kāpēc? — Negals tāds, ka šis milzis, lai gan jau gadus 40 zem zaļām velēnām guldīts, joprojām traucē. Īsi sakot, traucē diletantiski plandīties pa latviešu valodas un valodniecības lauku. Jo viņš tur dziļi aris un zemē sējis graudus veselus, būdams un palikdams lietpratībā nepārspēts un polemikās neuzvarēts. To ne visi gribējuši paciest neatriebtu, it īpaši "Endzelīna dievināšanu" ne. Tad nu nievu un niekkalbības pelavās — par Padomijas funkcionāriem nerunāsim — ir krituši arī ievērojami nevalodnieki jeb "arī–valodnieki", kā E.Melngailis, A.Upīts, arī A.Švābe, kam Endzelīns šķitis "neiecietīgs dogmatiķis un diktātors".

Jāpiebilst, ka Švābe ar savu trimdā publicēto pārestīgo rakstu "Rakstnieks un valodnieks" ("Latviešu Ziņas", 1948. g. 24. apr.) bija taisni kā radīts palīgs padomju okupācijas režīmam, lai sagrautu baltu filoloģiju un lai Endzelīnu no Latvijas vienīgās universitātes 1950. gada aprīlī padzītu. Tas citkārt jau pārrunāts.

Patlaban pievērsīšos Jāņa Krēsliņa atsvaidzinātai Endzelīna niekāšanai nevainīgiem uzbrucīgā rakstā "Valodniece Edīte Hauzenberga–Šturma" ("Jaunā Gaita", Nr. 216, 20–24). Krēsliņa kungs arī rediģējis (tālāk pieminamas) šās valodnieces 219 vēstules Jānim Rudzītim, vēstules izdevusi "Ramave" 1991. gadā ASV.

Var būt, ka arī Krēsliņa kungam, tāpat kā Švābem, nu sitīsies "kauna tvīkums sejā" — nevis par savām kļūdām, kas atgadījušās (kā ku®am katram cilvēkam), bet par baltistu nerimušu atļaušanos autoru valodas un rakstības kļūdas uzrādīt, kas Švābem atgādinot "skolmeistaru sacelšanos pret Radītāju". Angļu filologi gan to neatļaujoties. — Bet viņu valodai, tautai un nacionālai kultūrai ir pavisam citāda vēsture!

Krēsliņa kunga rakstā lasāmi nepienācīgi apvainojumi Endzelīnam un viņa skolai. Tie mankurtizētām Endzelīna pēclaika paaudzēm nu kavē apjēgt un pārmantot vērtības — savas tautas liela zinātnieka sasniegumus un viņa svētīgo paraugu precīzā, krietnā ikdienas darbā un diskusiju ētikā.

It kā par spīti likumiem un tikumiem Krēsliņa kunga rakstījums un vēstījums ir kļūdu un aplamību apsēsts un traki paviršs. Vai Radītājam tie būtu pār galvu laižami sīkumi?

Piemēram, septiņās rindiņās norakstā no ME vārdnīcas "Gala vārdiem" Krēsliņa kungs ir ielaidis savas desmit kļūdas vai neatbilsmes Endzelīna tekstam, rakstīdams: mināms, uzrakstījus , tituļlapa, šī, manējām, saprātīgā, pat valodnieces kristībvārds pārtaisīts: Edīte, it kā tas būtu vārda Ede deminūtīvs. Bet Endzelīna tekstā ir Ēdite, kas atbilst etimoloģijai un ģermāņu (vācu, angļu) oriģināla Edith izrunai ar ga®u patskani pirmajā, bet īsu otrā zilbē. Viņas vārda sākumburts tāpat ir Ē pašas 1962. gada rakstā (Orbis XI/1). Tiesa, ir viņa citur rakstījusies arī "Edīte", bet patlaban ir runa par Endzelīna teksta c i t ē š a n u.

Tikpat daudz nevērības veltīts vēl citiem (īpaš)vārdiem pārējā tekstā, rakstot, piem.: Valentins Jakabsons, Čakurs, Liezere, ļaudave, izdotajo, suvarens u.c. Visur te vainot drukas velniņu laikam nevarēs. Krēsliņa kungs nav arī ieskatījies, ka ME un EH vārdnīcas n o s a u k u m ā Endzelīns ir godam licis tās nelaiķa sācēja uzvārdu: "K.Mūlenbacha Latviešu valodas vārdnīca" un ka tās Papildinājumiem Endzelīna līdzautore ir uzvārdā minēta Hauzenberga , nevis Hauzenberga–Šturma . — Par tik "suvarenu" darba stilu ku®š katrs Radītājs tiktu no Endzelīna krietnās skolas ārā tūdaliņ — "dogmatiski un diktātoriski".

Bez šādiem "sīkumiem" ir arī savdabības vēstījumā. Proti, citēdams nievas, Krēsliņa kungs tās pats vēl paasina. Un vairākas bultas, ko viņa suminātā nelaiķe, "mūziska personība", ir tēmējusi uz kādu citu, Krēsliņa kungs novirza uz Endzelīnu un endzelīnistiem. Piemēri. —

1) Pēc Melngaiļa sprieduma, ko nelaiķe citējusi (202. vēstulē), Endzelīns gaumes ziņā esot "neglītots". Bet Krēsliņa kungs to pārtaisa par "neglīts".

2) Valodniece tur nesaka, kā aplam atstāsta Krēsliņa kungs, ka salikteņu "vācisko ieviešanos .. lielā mērā veicinājis Endzelīns". Par to (t.i., par "izvēršanu") viņa vaino A.Ozolu. Endzelīnam viņa gan piedēvē ievirzi uz tādiem salikteņiem, kas esot "absolūti nelatviska". Diemžēl viņa nepaskaidro, kāpēc "šausmīgi nelatvisks" esot, piem., laikkavēklis . Šo vārdu ME vārdnīcā jau sen "ievirzījis" (1916. gadā mirušais) Mīlenbachs pats. Patiesībā "bezgalīgajos vārdu kopā savilkumu" uzplūdos vainojama ir padomju terminologu iedoma, ka saliktenim it kā arvien piemītot specificēta (terminoloģiska) nozīme. Tādu, tāpat pēc viņu iedomas, piešķirot arī t.s. "noteiktās galotnes". Tām tūliņ pievērsīsimies.

3) Noteikto galotņu sakarā valodnieces pretraksts "Pārpratums latviešu pronominēto adjektīvu paradeigmā" (Ceļi XV 31–38) ilustrējot, kā patvaļīgi stāsta Krēsliņš, "Hauzenbergas–Šturmas iebildumus pret Endzelīna un endzelīnistu dogmatiski normatīvām prasībām". Un, citēdama pretrakstā pantiņu (ar ko Rainis ir vērsies patiesībā pret Mīlenbachu "Fausta" tulkojuma kritikas dēļ), valodniece, kā baumo Krēsliņa kungs, esot domājusi "par Endzelīnu un tā dažiem pārāk dogmatiskiem sekotājiem".

Bet šai viņas pretrakstā ir taču "vainīgā" persona skaidri nosaukta: Rīgas valodas kopēja B.Ceplīte. Un tā (Brigita Ceplīte, dz. Vīksne) nepavisam nav "Endzelīna sekotāja", viņas studiju laikā Endzelīns no universitātes jau sen bija aizraidīts ar visu savu zinātni. B.Ceplītei jau Rīgā tūliņ oponēja Ieva Celmiņa (Lvkj 5, 153–157), kas gan ir Endzelīna skolniece un ko Hauzenberga–Šturma sen pazīst un pretrakstā piemin. Oponēju arī es pati rakstā "Noteikto galotņu sērga" (Universitas 60, 18–21), daudz tieši Endzelīna izteiksmes piemēros balstīdamās.

* * *

Tas gan tiesa, ka Hauzenberga–Šturma Endzelīna gramatikas dēvējusi par novecojušām (207. vēst.) un ka viņa ir taisījusies uzrakstīt jaunu, modernu, tā ka no Endzelīna gramatikas "ne akmens uz akmens" nepalikšot pāri (166. vēst.). Tomēr viņa nebūt nesaka, ka Endzelīna gramatika zaudējusi vērtību (ko daži no neapdomīgi daudzinātās novecošanās izloba). Dēvēt Endzelīna "Lettische Grammatik" (1922) par novecojušu arī neder, ja liekam vērā, ar kādu vienīgu uzdevumu, kas priekšvārdos pateikts, autors to pasaulē raidījis: tikai darīt latviešu valodu salīdzināmai valodniecībai pieejamāku, nekā tā bijusi līdz šim.

Ņemties īpaši aizstāvēt šo gramatiku šķiet lieki un pat jocīgi. Līdztekus tūliņ nāk prātā jau pieminētajā "Fausta" polemikā priekš simt gadiem lasāmais: "Nezin ko mēness teiktu, ja kāds ņemtos ar visu sparu par to gādāt, lai suns viņu nenorauj zemē" (MV 1898. g. 28. nr.).

Pietiks ar atgādinājumu, ka nevar taču novecot uzticami valodas fakti, faktu lietpratīgi skaidrojumi un citi droši dati, ar ko milzu bagāts šis diždarbs. Tas 1922. gadā nācis klajā vāciski, bet papildināts 1951. gadā latviski, un nesen ir oficiāli lūgta un dabūta atļauja tulkot un izdot to Amerikā angliski. Tāpat pēc Hauzenbergas–Šturmas domām (207. vēst.) jau iznākšanas laikā novecojusī Endzelīna grāmata "Baltu valodu skaņas un formas" (1948) ir tulkota un izdota 1957. gadā Lietuvā leišu, bet 1971. gadā Amerikā angļu valodā. Un tulkotājs V.R.Šmųlstegs ( Schmalstieg ), modernas skolas pārstāvis, 1995. gadā (žurnālā "Lituanus" 41/2, 85) uzskata Endzelīnu par lielāko baltologu, kāds jebkad dzīvojis ( the greatest Balticist who has ever lived ).

Sava pētniecības darba stingro m e t o d i — pēc erudīta senisko baltu valodu pētnieka prasīgo vēsturiski salīdzināmo metodi jaungramatiķu novirzienā ir jau aizstāvējis Endzelīns pats 1932. gada recenzijā (FBR XII 178–184). Nejēdzīgie rasisma piedēvējumi šai metodei pēcka®a periodā nu laikam visur mitējušies. Bez tam neba metode ir galvenais, bet gan — kas ar to sasniegts. Protams, līdz ar Endzelīnu jānovēl, lai sasniedz ko labāku, kas var — faciant meliora potentes !

Šķiet, Hauzenbergai–Šturmai, izglītotai un apdāvinātai valodniecei, Endzelīna pārpārēm cienītai un viņa pretinieku pretendzelīniskām nākotnes cerībām apkrautai, raksturīga diemžēl ir bijusi arī skatīšanās "no augšienes". Tā izpaudusies gan brīnum slīpētā irõnijā, gan kā vaļā sprucis kails izsmiekls, kas aizmuguriski vērsts pret dažu godīgu endzelīnistu, darbīgu sekotāju ideāliem (8., 110. vēst.).

Viņa ir centusies spriest patstāvīgi, neatkarīgi no Endzelīna atzinumiem. Lieliski, kad tādi centieni aizvada pie kā jauna, p a r e i z a. Bet pārcentieni klupina. Piemēram, visai labvēlīgi recenzēdama Stangam veltīto Donum Balticum (Kratylos XVI/1, 70), viņa apgalvo, ka latviešu akcentoloģijā parasti aplam ( gemeinhin falsch ) tiekot runāts par "neuzsvērtu" zilbju intonācijām, bet faktiski tās esot zilbes ar palīgakcentu.

Taču tādam apgalvojumam pretojas pat fiziskā sajūta, kad skaidru intonāciju mantinieks izrunā, piem., stiepti vai lauzti intonētu ā heterotoniskos locījumos, kā saskaldītćs n.pl. : saskaldītās loc. pl. Arī eksperimentālas pārbaudes (gan Viļņā, gan Stokholmā) apstiprināja intonāciju starpību šādās pavisam neuzsvērtās (bezpalīgakcenta) zilbēs. Tas attēlos redzams dažādos piemēros D.Markus pētījumā LU 1996. gada izdevumā "Latviešu valodas un literatūras aktualitātes", 52–61. Tātad eksperimentālie pierādījumi ir likuši "novecot" recenzentes jaunatziņai, laikam J.Kuriloviča ietekmē dzimušai, nevis Endzelīna un Annas Ābeles senākiem atzinumiem. Arī vēlāk cittautu valodnieki pretēji Endzelīnam ir sastāstījuši mūsējiem labticīgiem šo to aplamu, pat kaitīgu, piem., ka latviešu valodā neesot instrumentāļa vai ka esot dodama atļauja un pat priekšroka akuzātīvam dēbitīva objekta lomā (jāredz viņu), nevis literāri un vēsturiski tiesīgākam un domas uztverei daudz skaidrākam nominātīvam (jāredz viņš, resp., viņa).

Krēsliņa kungs zina teikt, ka "karsti mīlēta" Hauzenbergai–Šturmai bijusi latviešu valoda. Jāpiemetina: mīlēta gan tad ar visiem vāciskas cilmes barbarismiem. Jo ar tādiem viņa, divvalode kopš bērnības (187. vēst.), ir tīši piebārstījusi savas (publicēšanai nedomātās, tomēr publicētās) vēstules. Kāds pretstats tādai uzvedībai bija Endzelīns! Nu viņa ir kļuvusi par paraugu un attaisnojumu latviešu valodas piesārņotājiem. Pašuprāt gan viņi esot valodas attīstītāji, jo arī barbarismi, veci un jauni, bagātinot latviešu valodu. — Nu, tad gan tāpat kā latvāņi kuplina Latvijas flųru!

Žēl valodnieces, atceroties rindiņas no viņas 30. vēstules: ".. tas jau ir mans lāsts, ka viss vienumēr iznāk ļaunāk nekā gribu, arī ja es labi vien gribu!" Žēl arī, ka 22 gados pēc līguma ar Vintera apgādu (1961–1983) viņa savu spoži jauniecerēto gramatiku neuzrakstīja. Tā daudzējādā ziņā būtu interesanta un, labi gribēta, laba varēja izdoties.

Pagaidām lai pasaules valodniecība iztiek ar Endzelīnu!

BW — K.Barona un H.Visendorfa izdotas "Latvju dainas" I–VI (1891–1915)

FBR — Filologu biedrības raksti I–XX (1921–1940)

Lvkj — "Latviešu valodas kultūras jautājumi" 1–27 (1965–1993)

MV — "Mājas Viesis" (1856–1908).