Uzrunā Aleksandra Čaka 22. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Beidzamais tramvajs uz Rīgu no piestātnes atiet bez zvana...

Tajā pašā 1901. gadā, kad Latvija pasaulei dāvāja nākamo dzejnieku Aleksandru Čaku, Rīgā piedzima vēl kāds šā gadsimta bērns — elektriskais tramvajs, kas 24. jūlijā sāka savu skrējienu pa Aleksandra ielu no Vecrīgas līdz Aleksandra vārtiem jeb, mūsdienu izpratnē, — pa Brīvības ielu no "Hotel de Rome" līdz Gaisa tiltam.

Pirms tam jau no 1882. gada Latvijas lielākajā pilsētā ļaudis pārvadāja zirgu tramvajs. Līdz ar elektrības spēka iejūgšanu sliedēs, bērīši, melņi, salņi un visu citu nokrāsu rikšotāji palika bez vagonu vilcēju darba. Vienīgais izņēmums — līnija no Brasas stacijas līdz Ķīšezeram, tur zirgu tramvajs turpināja sekmīgi klidzināt turp un atpakaļ līdz pat 1910. gadam.

Varbūt tāpēc, ka abi bija līdzaudži, varbūt tālab, ka elektrificēts ielu dzelzceļš dzejnieka uztverē vistiešāk atbilda modernas lielpilsētas būtībai, Aleksandrs Čaks tramvajam, tā sliedēm, pieturas vietu stabiem un arī pašiem braucējiem veltījis ne vienu vien dzejoli.

Jau dzejnieka pirmajā grāmatā "Sirds uz trotuāra" lasītāju uzmanību saista tolaik, 1928. gadā, tik pārdroši erotiskais "Tramvajā", kura pirmais pants:

 

Tramvajā

svārciņus augšpus ceļiem

ar acīm es pacēlu

augstāk.

Bet viņa

sēdēja pretim

tik auksta

kā tramvaja misiņa margas

divdesmit trīs grādu salā

.

 

Autora izteiksmes līdzekļiem tikpat raksturīgs ir arī dzejolis "Beidzamais tramvajs". Tie abi lasāmi "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūrī. Turpat arī Gunāra Janaiša fotoattēli.

Taču līdzās šiem dzejoļiem mūsu logā dzejnieka rokrakstā ir vēl trešais — "Tramvaja vagonam". Tas sacerēts krājumam "Lakstīgala dzied basu", bet pirmoreiz iespiests tikai 1966. gadā žurnālā "Karogs":

1

Skrien pa ielu tramvaja vagons,

Skrien ar vakara zvaigzni pierē,

Skrien ar divām ugunīm ragos

Un ar jaunavu, biļešu ierēdni.

 

Mazā plauksta — kā vardei mēle

Tvarsta naudas ripiņas ātri.

Siksnas galā zvana spēle

Ausi apdzeļ ar skaņu nātri.

 

Vagons aizrūc, ļaudīm piebāzts,

Pat uz kāpnēm braucēju čemurs.

Vagons pazūd bulvāra liepās,

Turot plaukstu sev priekšā zemu.

 

Vītu rudu putekļu grīsti

Atstāj pēdās sev virpu virpām

Un tu, cilvēks, nezini īsti,

Ko tev darīt ar savām tirpām.

2

Tramvajs aizšalc sliedēs kā pali,

Skarot dvēselei gurdo spārnu.

Un tu satraukts uz ielas paliec,

Gūstot skaļo nemiera vārnu.

 

Velti traucies tu, bite, augstāk:

Tavai alkai jau sākumā nolikts

Palikt pilsētas dzīslainā plaukstā.

Tev nav lemts pārvērst putnā oli.

 

Taviem riteņiem sakarst un svilpot

Manas pilsētas satrauktās dzīslās,

Mest ap nomalēm, stūrgalvēm, cilpas,

Lai mums tālums visiem kļūst īsāks.

3

Lielā bite, tramvaja vagons,

Tomēr ir tevī kas vēl no lauka:

Divas sliedes tev rāda vagu,

Zilgmē cekulis stiepuli slauka.

 

Cauri slīdi manam miegam,

Manai jēgai kā zibošs tutens.

Kaut es varētu tevi iekampt

Un zem mēles sev paslēpt mutē.

 

Kaut es varētu tevi norīt

Līdz pat dziļumiem saviem. Un mainīt

Tur pret lēno dvēseles ori,

Jo tai vieta sen sudraba spainī.

4

Lielā bite, tramvaja vagons,

Vējus valdot ar plecu, stājies,

Nomet priekšā sev sarkano magoni.

Zilgans vakars. Pie tevis man jāiet.

 

Gribu teikt tev es: vagon, stāvi!

Aizved mani vēl pēdējo reizi,

Aizved mani līdz manai nāvei,

Melnais vagon, un netrauc greizi.

 

Tolaik, kad Aleksandrs Čaks ar krājumu "Sirds uz trotuāra" pieteica savas dzejas pasauli, Rīgā darbojās deviņas tramvaja līnijas. Turklāt kāda no tām virzījās pa Marijas ielu, tad nogriezās Stabu ielā un tālāk pa Avotu ielu turpinājās līdz Grīziņkalnam. Tātad tramvajs Aleksandram Čakam allaž bija turpat durvju priekšā.

Tomēr ar dzejnieka uztveres asumu vien nevar izskaidrot to, cik vērienīgi, daudzšķautņaini un ar tikai viņam raksturīgo savdabību autors atradis aizvien jaunas izteiksmes iespējas it kā gluži necilajā lielpilsētas satiksmes līdzeklī un visā, kas ar to saistās. Iespējams, ka tieši tramvaju dzejnieks ir uztvēris kā svaigu neparastu un citu literātu neizmantotu modernās pilsētas tēlu. Un pacēlis to savā dzejā līdz simbola augstumiem. Tāpat kā ormani. Un arī tā pretstatu — auto. Lai paustu sava dzejas cilvēka visdažādākās noskaņas. Kaut vai šo dzejolī "Drūmā nojauta":

 

Nolikt tramam akmeni uz sliedēm

Bij man kādreiz visai dienai prieks.

Tagad savām priekšpilsētas priedēm

Garām eju es kā svešinieks.

 

Ka dzejniekam viss, kam ir kāda kopsakarība ar tramvaju, bijis tuvs, liecina arī viņa raksts avīzē "Pēdējā Brīdī" 1935. gada 18. oktobrī "5 miljoni biļešu "izritinājis" 33 gados". Apcere radusies pēc ciemošanās pie tramvaja konduktora Toma Dzirkalna, kam par ilggadēju darbu Rīgas pilsētas valde izsniegusi brīvkarti mūža lietošanai, braucot pa ielu dzelzceļiem. Tos, kas mūžam domā, ka senāk saule bija siltāka, zāle zaļāka un sniegs baltāks, uz pārdomām var pamudināt vecā konduktora atzinums: "Agrāk, pirms pasaules kara, vajadzēja strādāt divas dienas no vietas un tad tik bija trešā atpūtai, bet tagad strādā astoņas stundas dienā."

Kā vairumā viņa avīžrakstu, dzejnieka stils ir lietišķs, taču sirsnīgs. Bet tas palot palo tēlos un salīdzinājumos savā tramvajiem veltītajā dzejā, kas kopumā pat varētu veidot paprāvu ciklu. Kā atgādinājums Aleksandra Čaka daiļrades zinātājiem — dzejoļa "Trama pieturas vietu stabiem" sākums:

 

Jūs,

kas stāvat pār renstelēm,

ko jūs skumstat

kā vītoli upmalā?

Nav jums Poruka

bālo zēnu raudošās dvēseles,

jums uz pieres

kā eksprešiem numurs

uzraksts:

Trama pieturas vieta.

 

Jau gadu desmitiem runāts, ka tramvajs savu lomu pilsētas transportā ir zaudējis, ka tas ir pārlieku skaļš, lēns, neērts. Tomēr ielu dzelzceļš Rīgas ielās ir šī gadu simteņa liecinieks un vijas no centra uz dažādām pusēm 122 kilometru garumā. Un nav vairs gluži tāds kā senāk — mūsdienu tramvaji kļūst aizvien mājīgāki, klusāk ripo, patērē mazāk strāvas.

Kas mums palicis mantojumā no Aleksandra Čaka laika?

Mūžam dzīvā dzejā pulsējoša dzejnieka sirds uz trotuāra.

Un arī kāds senatnīgs divasu tramvajs, kas ar saviem aizkariem mazliet atgādina senatnīgu laulības gultu vai izgreznotu šokolādes kārbu uz riteņiem. Šāds retrobrīnums tagad galvenokārt vizina braucējus no Latvijas galvaspilsētas centra līdz Mežaparkam. Un var jau būt, ka šī vagona vadība reizēm ir arī dzejnieka rokās. Vismaz tāda ir bijusi viņa vēlme dzejolī "Kad sētnieks nāk no rīta tīrīt ielu...":

Kad dzejas amats reiz man kļūs par grūtu

Un ja vēl man kas vēlēties būs ļauts,

Tad es par trama vadītāju kļūtu,

Kas zvanīdams no rīta ielās brauc.

 

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Rīga vēl pirms Aleksandra Čaka. Zirgu tramvajs Aleksandra ielas sākumā, kur tagad "Hotel de Rome"

Foto no autora arhīva