Vakar, 27.septembrī, turpinājās Latvijas Universitātes astoņdesmitgades svinības Latvijas Ministru prezidents Andris Šķēle:

Turpinājums no 1.lpp.

Latvija nešaubās par savu mērķi — pilsoniskas, demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības izveidošanu. Taču mums ir jau tagad jāsaprot un jāvienojas par to, ka pirmām kārtām tas nozīmē izglītotu sabiedrību. Es esmu to teicis un atkārtošu vēlreiz — nav lielāka ienaidnieka demokrātijai par neizglītotu, neinformētu, nezinošu un zinātnegribošu pilsoni.

Taču izglītība mums ir vitāli svarīga vēl arī citā aspektā. Iekļaujoties pasaules procesos, Latvija tiek pakļauta milzīgam riskam. Ja mēs nespēsim konkurēt darba tirgū, drīz vien pazudīsim kā nācija. Mūsdienu ekonomiskajās attiecībās ir kardināli mainījušies priekšstati par īpašumu, ražošanu, preces vērtības un tirgus cenu noteikšanas mehānismiem. Aizvien lielāka nozīme ir intelektuālajam īpašumam, zināšanām un prasmei šīs zināšanas izmantot. Pat valstīs, kurās, šķiet, ekonomika ir sasniegusi stabilas attīstības līmeni, pēdējo 10—15 gadu laikā ir strauji mainījusies atalgojuma starpība darbiniekiem ar augstāko izglītību. Universitāšu beidzēji nosaka valstu potenciālu, konkurētspēju un attīstības iespējas.

Un te mēs esam sabiedrotie — profesori un valdība. Mums ir jāsaprot, ka augstākās izglītības kvalitātes paaugstināšana ir vienīgais, kas droši garantēs ne tikai katra Universitātes absolventa personiskās karjeras iespējas, bet arī valsts drošību, neatkarību un uzplaukumu. Investīcijas izglītībā ir visperspektīvākās investīcijas tautsaimniecībā. Izmantojot izdevību, es gribētu vēlreiz apliecināt, ka Latvijas valdība ir skaidri deklarējusi divas prioritātes, kas ir iemiesotas nākamā gada valsts budžetā, — izglītība un aizsardzība. Tikai divām nozarēm šajā vispārējas taupības režīmā ir palielināts finansējums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un runa nav tikai par to, kuram ministram ir izdevies vai nav izdevies panākt naudas pielikumu. Runa ir par stratēģisku un mērķtiecīgu virzību.

Ir pienācis pēdējais brīdis, lai uzsāktu augstākās izglītības reformu. Sabiedrībā jau ir sākusies noslāņošanās tajos, kas gudri un bagāti un tajos, kam nav ne darba, ne zināšanu, ne naudas, lai šīs zināšanas iegūtu. Izdzīvošanas, konkurētspējas un labklājības pamatā šodien ir mācības un zināšanas. Gatavošanās iestāties Eiropas Savienībā nozīmē arī sagatavošanos vienam no tās pamatprincipiem — brīvai darbaspēka plūsmai pāri robežām un Eiropas mērogā atvērtajam darbaspēka tirgum. Mums ir atlicis pavisam nedaudz laika, lai Latvijas izglītības sistēma spētu nodrošināt tādu sabiedrības izglītības līmeni, kas garantētu mūsu speciālistiem iespēju ieņemt labi atalgotās darbavietas ne tikai mūsu valstī, bet arī ārzemēs. Valsts interesēs ir garantēt studiju programmu kvalitāti un iespēju ikvienam saņemt šādu izglītību. Lai to panāktu, ir jāsāk rīkoties nekavējoties. Mums ir vajadzīgi studenti, kas būtu sagatavoti patstāvīgai zināšanu apguvei visā mūža garumā.

Mums ir vajadzīgi pasniedzēji, kas spēj iemācīt, kā mācīties un kā izmantot iegūto informāciju un zināšanas. Tas nozīmē principiālu pāreju no mācīšanas uz mācīšanos visos līmeņos jau studiju laikā. Mums ir vajadzīgas bibliotēkas, kurās būtu iespējams mācīties šī vārda visnopietnākajā un dziļākajā nozīmē. Pārmaiņas nepieciešamas studiju programmās. Papildus tiešo kursu nepārtrauktai aktualizācijai būtiski ir iemācīt prasmi orientēties neaptverami lielajā informācijas plūsmā, sameklēt vajadzīgo informāciju un pārstrādāt to par zināšanām. Jebkurai studiju programmai jādod ne tikai augstas profesionālās zināšanas, bet arī prasme tās pielietot un būt konkurentspējīgam darba tirgū: spēju iekļauties un strādāt grupās (tajā skaitā— virtuālajās), prasmi pieņemt lēmumus, veikt savu zināšanu un spēju mārketingu. Jāmaina eksāmenu princips, akcents no tiešas informācijas atstāstīšanas un datu zināšanas jāpārvieto uz izpratni, uz zināšanu sintēzi un vadību. Mums ir jāapzinās, ka konkurence zināšanu sabiedrības apstākļos būs daudz nopietnāka. Mēs ieejam Eiropas intelektuālajā telpā, kur akadēmiskās tradīcijas mērāmas gadu tūkstošos. Nav šaubu, ka mums ir svarīga Latvijas Universitātes pēctecības saglabāšana, izmantojot arī šo astoņdesmit gadu pieredzi. Putekļiem, kas nosēžas uz katedras, ir īpaša vērtība, taču vienu es jums gribētu novēlēt — neļaut putekļiem nosēsties uz domām un idejām, kas, es esmu pārliecināts, skanēs šajā auditorijā vēl daudzus gadu desmitus.

Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis:

Turpinājums no 1.lpp.

Cienītu vecumu sasniedzot, daudzi cenšas kritiski pārlūkot savu līdzšinējo dzīvi, meklējot tajā gan pamatu lepnumam par labi paveiktiem darbiem, gan arī atsedzot negatīvo un apkaunojošo. To varam atrast arī savas Alma mater dzīvē.

Kopš 1989.gada par tās dzimšanas dienu minam 1919.gada 28.septembri. Precīzāk gan būtu jāsaka, ka tā ir Latvijas Augstskolas (toreiz tikai citās valodās par Latvijas Universitāti dēvētās) atklāšanas svētku jubileja.

Pārliecība par to, ka tāda diena kādreiz pienāks, tika izteikta jau pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad sākās latviešu tautas pirmā atmoda. Realizēties tā sāka tad, kad pasaules karu pārdzīvojušās valstis daudzmaz vienojās par nāciju pašnoteikšanās atzīšanu. Un visas valstis, kas atjaunoja vai pirmoreiz ieguva neatkarību, ķērās pie nacionālo augstskolu — universitāšu — dibināšanas. Tūlīt pēc Latvijas Universitātes nodibināšanas par pirmo Igaunijas nacionālo augstskolu svinīgos apstākļos pārtapa pazīstamā Tartu universitāte. Savu pirmo nacionālo universitāti zaudētās Viļņas universitātes vietā dibināja arī Lietuva, nosaucot to par Lietuvas universitāti. 1920.gadā arī Somijā, kura varēja lepoties ar jau 1640.gadā dibināto trešo vecāko Zviedrijas karalistes universitāti Obo (Turku), kas gan bija pārtapusi par Helsinku universitāti, tika dibināta pirmā nacionālā universitāte Turku. 1919.gadā ir dibināta nacionālā universitāte Ļubļanā, Slovēnijā, utt.

Šie notikumi liecina par to, ka Latvija savu augstākās izglītības ceļu uzsāka kopsolī gandrīz vai ar pusi Eiropas. Un uzsāka tā, ka savas pastāvēšanas otro desmitgadi uzsāka ar relatīvi augstāko studentu skaitu, ar vienu no labākajām izglītības sistēmām, kas, cita starpā minot, nebija kur citur noskatītā kopija. Tieši otrādi — to centās kopēt citas valstis.

Savu divdesmitgadi LU sagaidīja jau ar savu jaunāko māsu (šogad arī tā ir jubilāre — sešdesmitgadniece), otro Latvijas nacionālo augstskolu — Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (vēlāk — Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, Latvijas Lauksaimniecības universitāte). Laikā, kad Latvijas Universitāte bija vienīgā Latvijas augstskola un kad Latvija bija vienā no pirmajām vietām Eiropā, LU studentu skaits pat tās vislielākā uzplaukuma laikā (ap 1931./32.akadēmisko gadu) nesasniedza pat pilnus deviņus tūkstošus. Tas atbilda laikam, kad augstākā izglītība pat visattīstītākajās valstīs bija elitāra, bet ne masveida.

Pilnīgi citādi tas ir šodien, kad lielākajā daļā Eiropas valstu studentu skaits sasniedz 2,5—3% no valsts iedzīvotāju skaita (1932.gadā tas bija: Latvijā — 0,45%, Vācijā — 0,2%, Francijā — 0,15%, Itālijā — 0,1%, Anglijā — 0,09%). Tas nozīmē, ka, ieejot Eiropā, mēs varam cerēt uz līdzvērtīgu stāvokli ar citām valstīm tikai tad, ja spēsim nodrošināt pilnvērtīgas studijas (ieskaitot studiju apstākļus) vismaz 65 000 studentu. Par to ietilpināšanu vienā pašā LU šodien nevar būt runas. To var nodrošināt tikai visas Latvijā pašlaik eksistējošās augstskolas kopējiem spēkiem. Tāpēc LU savas nu jau ļoti daudzās māsas neuzskata par konkurentēm, bet gan par draudzīgās Latvijas augstskolu saimes loceklēm, kurā katrai no tām ir sava īpaša sūtība un loma.

Savu jubileju LU sagaida kā Latvijas vislielākā un vispopulārākā augstskola. Pa tās durvīm katru gadu ienāk vairāk nekā 12 000 jaunu studētgribētāju. Žēl, ka tikai daļu no tiem spējam uzņemt. Vairākos tūkstošos jau sniedzas arī studētgribētāju skaits no citām valstīm. Latvijas augstskolu sistēmas reorganizācijas rezultātā LU var iegūt arī studentu mehānisko pieaugumu — vairākus tūkstošus jaunu studentu.

Kas nodrošina šādu LU stāvokli Latvijā un pasaulē? Vispirms jau tie ir LU mācībspēki. To veidošanā LU stingri ievēro principu, ka klasiskā universitāte savā darbībā balstās uz harmonisku vecākās un jaunākās paaudzes līdzdarbību. Tāpēc mēs varam lepoties kā ar visplašāk atjaunināto profesūru Latvijā, tā arī ar daudziem cienītiem mācībspēkiem cienītos gados.

Lielākā daļa LU mācībspēku ir atestēti atbilstoši jaunajām prasībām, kas atbilst citās valstīs pieņemtajiem standartiem.

Par mūsu profesūras teicamo darbu liecina ne tikai mūsu studentu augstās konkurences spējas vietējā un arī starptautiskajā darba tirgū, bet arī tas, ka LU ir lielākais akreditēto studiju programmu skaits Latvijā un ar ļoti glaimojošām starptautisko ekspertu atsauksmēm akreditēta ir arī pati LU.

Nozīmīgi soļi ir sperti, likvidējot Latvijas zinātnes atrautību no studijām Universitātē. Daudz nepārspīlēšu, sakot, ka ir notikusi bijušās LZA zināma saplūšana ar LU vienotā saimē, kā tas ir citviet pasaulē. Ceru, ka tas ir noticis, gūstot abām pusēm, nevienai neko nezaudējot. Būtu patīkami redzēt, ka par draudzīgu saimi (ne ar spēku kopā savāktu, bet vienam otru kā draugu un palīgu atrodot) kļūtu arī Latvijas augstskolas. Latvijas Universitātei šajā saimē viegli atrodama sava specifiska vieta, kas to nenostādītu pāri citām augstskolām studiju virzienos, kuros citi ir spējīgāki par mums. Un tomēr mēs nevaram aizmirst, ka Latvijas Universitātes vārds un reālā sūtība neļauj tai rūpēties par sevi vien. Ir patīkami redzēt, ka LU daudz ko ir uzsākusi pirmā Latvijā, citām augstskolām sekojot tās piemēram, izmantojot tās pieredzi. Mēs ar to lepojamies un arī turpmāk neliegsim citiem savu padomu un palīdzību. Viesojoties jaunajās Latvijas augstskolās, es ar gandarījumu saņēmu pateicības par tieši vai mazāk tieši LU tām sniegto palīdzību. Jo sevišķi nozīmīga šī LU loma ir, palīdzot attīstīties tā sauktajām reģionālajām augstskolām. Uzskatu, ka tā nav nejaušība, ka piedāvātajā jaunajā Latvijas sadalījumā deviņos reģionos gandrīz visas reģionu centru pilsētas, izrādās, ir pilsētas ar savām augstskolām. Tā, varbūt pat to neapzinoties, valdība ir nonākusi pie secinājuma, ka visas nozīmīgākās aktivitātes tā vai citādi nākotnē tiks koncentrētas ap vietām, kurās ir augstskolas.

Un tā mūsu Alma mater — Latvijas Universitāte — savā astoņdesmitgadē ieiet ar pilnu pārliecību par savu gatavību un spējām kalpot savai tautai un valstij tā, kā to tai ir novēlējuši tās dibinātāji, kā to no tās sagaida mūsdienu civilizētā pasaule.

Vivat, crescat, floreat Universitas Latviensis in aeternum!

Foto: Arnis Blumbergs, "LV", 27.09.1999