Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.08.2008., Nr. 119 (3903) https://www.vestnesis.lv/ta/id/179303

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds"

Vēl šajā numurā

05.08.2008., Nr. 119 (3903)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

 

Latvija: 1949–1958

Tā tas bija, tā notika

 

Nobeigums. Sākums – “LV” Nr.118., 01.08.2008.

Staļiniskais terors turpināja plosīties. Režīms izjuta īpašu naidu pret Latvijas sociāldemokrātiem – kādreizējās parlamentārās demokrātijas lielāko un Saeimās visplašāk pārstāvēto partiju, kura savā darbībā balstījās uz demokrātiskā sociālisma idejām, centās īstenot patiesu strādniecības un pārējo darba ņēmēju interešu un tiesību aizstāvību, kategoriski noraidīja totalitārā komunisma (staļinisma) varmācīgās cilvēknīdēju “šķiru cīņas un proletariāta diktatūras” teorijas. Latvijā vēl bija palikusi neliela grupa bijušo Saeimas sociāldemokrātu frakcijas deputātu, kas konsekventi saglabāja savu politisko pārliecību un ar to vien iedvesa bailes padomju okupācijas varai. Lietā atkal tika liktas represijas. Vispirms pret sociāldemokrātiem propagandas kampaņu izvērsa komunistu centrālā avīze “Cīņa”, savās slejās nodrukājot veselas rakstu sērijas, kurās sociāldemokrātus nosauca par “Latvijas darbaļaužu ļaunākajiem ienaidniekiem” un “Latvijas buržuāzijas un starptautiskā imperiālisma aģentiem”. Šīs apsūdzības pilnīgi saskanēja ar staļiniskā kriminālkodeksa 58. pantā uzskaitītajām “kontrrevolucionāro noziegumu” pazīmēm. Tālāk sekoja aresti, pratināšanas un visbeidzot valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes lēmumi, ar kuriem deviņiem bijušajiem Latvijas sociāldemokrātu parlamentāriešiem kopumā piesprieda 82 gadus Staļina gulaga nometnēs.

Jaunām vajāšanām tika pakļauta jau tā daudz cietusī Latvijas ebreju kopiena. “Cionisma graujošās darbības atmaskošanas” kampaņas aizsegā pāri visai Padomju Savienībai un arī Latvijai vēlās jauna paveida antisemītisma viļņi. Ebreju kultūras darbiniekus tagad vainoja “kosmopolītismā”, ebreju ārstus apcietināja un apsūdzēja safabricētās “ārstu indētāju” lietās. Par noziegumu pasludināja ebreju valodas, vēstures, kultūras un reliģijas mācīšanu, pat patiesības noskaidrošana par savas tautas traģēdiju nacistu sarīkotajā genocīdā (holokaustā) ebrejiem tika liegta. Ebrejus, ja viņi nenoliedza un lepojās ar savu nacionālo piederību, varēja atlaist no darba vai nepieņemt darbā. Antisemītisms kļuva par valsts politikas un ideoloģijas neatņemamu sastāvdaļu visā tās tālākajā pastāvēšanas periodā.

Latvijas iedzīvotāji bija pieradināti pie bezjēdzīgu politisku klaušu pildīšanas, kas izpaudās kā obligāta balsošana PSKP Augstākās padomes, Latvijas PSR Augstākās padomes, vietējo padomju un “tautas tiesnešu” vēlēšanās, kurās vajadzēja tikai iemest vienīgo “komunistu un bezpartijisko bloka” kandidātu sarakstu vēlēšanu urnā. Taču tagad par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātiem bija jāievēlē viss Kremļa olimps – Kompartijas politbirojs pilnā sastāvā ar Staļinu priekšgalā, kopumā 15 personas. Visiem tāpat bija skaidrs, ka politbirojs uz Rīgu piedalīties sesiju darbā nebrauks un deputāti – Staļins, Molotovs, Berija u.c. – nekādas vēlētāju pieņemšanas personiskos jautājumos nerīkos. Deputāta krēsls kalpoja kā dekoratīva piedeva ģenerālisimusa zvaigznēm, kompartijas amatiem un ministru portfeļiem, tāpēc tas varēja arī palikt tukšs.

Dziesmu svētkus tagad lika rīkot Padomju Latvijas apaļu un pusapaļu jubileju reizēs. Repertuārā iekļāva dziesmas par Staļinu, vēlāk vienīgi par Ļeņinu, kompartiju un “padomju tautu draudzību”. Latviešu tautai turpmāk ar dziedāšanu un dejošanu bija jāsvin savas valstiskās neatkarības zaudēšana.

Staļinam viņa 70.dzimšanas dienā Latvija dāvināja sudraba pūra lādi ar tajā iekaltu “vadoņa” veidolu un pīpi. Rīga savā 750 gadu jubilejā Staļinam aizsūtīja veselu smagu un dārgu dāvanu kravu: “latviešu nacionālā stilā” veidotu rakstāmgaldu ar tajā iemontētu radiouztvērēju un lepnu krēslu, atpūtas stūrīti, kurš sastāvēja no mīksta klubkrēsla, diviem galdiņiem, radioaparāta un stāvlampas ar Rīgas skatiem, kā arī vēl vienu radiouztvērēju ar Rīgas silueta rotājumu.

Jebkurai tirānijai, lai cik nežēlīga tā arī būtu, reiz pienāk gals. Aiz oficiālajām sērām un publiskās raudāšanas par Staļina nāvi bija nomanāma vispārēja atvieglojuma sajūta. Lēnām, soli pa solim nāca politiskā “atkušņa” laiks. Jaunais kompartijas līderis Ņikita Hruščovs sevī atrada spēku un drosmi nosodīt kliedzošākos Staļina diktatūras noziegumus. No gulaga nometnēm un nometinājuma vietām sāka atbrīvot politiski represētos cilvēkus. Taču tā vēl nebija brīvības atdošana apspiestajām un paverdzinātajām tautām. Staļina veikto Latvijas okupāciju un aneksiju, tāpat kā iepriekš, turpināja atzīt un dēvēt par “latviešu tautas brīvprātīgu iestāšanos padomju tautu saimē”. Drausmīgās represijas skaidroja kā “Staļina personības kulta laikā pieļautos sociālistiskās likumības pārkāpumus”, nevis kā pašas totalitārās sistēmas attīstības rezultātu. Neviens negatavojās atdot atpakaļ represētajiem Latvijas pilsoņiem viņu īpašumus vai kaut ar atvainošanos kompensēt šo cilvēku ciešanas un pieredzētos pazemojumus. Pār bijušajiem ieslodzītajiem un deportētajiem turpināja gulties aizdomu ēna visa viņu turpmākā mūža garumā, jo padomju ierēdņu un kompartijas funkcionāru acīs viņi tā arī palika “bijušie kulaki”, “kontrrevolucionāri šķiras ienaidnieki” vai “buržuāziskie nacionālisti”. Politisko represiju apmēri saruka līdz minimumam, taču Valsts drošības komiteja (čeka) turpināja modri uzraudzīt padomju pilsoņu dzīvi. Padomju konstitūcijā deklarētās sirdsapziņas, vārda un biedrošanās brīvība pastāvēja tikai uz papīra.

Ņ. Hruščovs pat atbrauca uz Latviju. Pirmo reizi visaugstākā Maskavas amatpersona uzdrīkstējās stāties Latvijas tautas priekšā un to uzrunāt. Protams, tikšanās ar tautu noritēja organizētā un demagoģiskā “Padomju dzimtenes tautu nesatricināmajai draudzībai” veltītā mītiņā, un Hruščova runu pārpildīja tukšas komunistiskās propagandas standartfrāzes. Taču jau tas vien, ka vadonis pakļauto tautu sveica, paceldams cepuri, un gribēja runāt, nozīmēja jauna laika sākumu.

Jaunajam Kremļa saimniekam piemita arī dažas dīvainības. Viņš gribēja panākt, lai visur, tostarp Latvijā, audzētu kukurūzu. Slikti klājās tiem kolhozu priekšsēdētājiem un sovhozu direktoriem, kuri šai vēlmei nepaklausīja, amata zaudēšana tādā gadījumā bija garantēta. Otra, daudz nopietnāka problēma bija vadoņa slimīgā neiecietība pret baznīcu un reliģiju. Ja baznīcā dievkalpojumā pieķēra kādu komunistu vai komjaunieti, tad šķiršanās no organizācijas biedra kartes bija nenovēršama. Lai nepieļautu laulāšanos baznīcā, komjaunatnes organizācija rīkoja “komjauniešu kāzas” darbavietās un klubos. Komjaunatnes prese neieteica valkāt arī laulību gredzenu, jo tas “izcēlies kā kristīgās reliģijas kulta atribūts”.

Vissmagākais posms Latvijas tautas dzīvē bija beidzies. “Atkusnis” arī drīz beigsies, bet nekad vairs neatgriezīsies staļiniskais terors ar tā šaušalīgo baiļu atmosfēru. Padomju režīms turpmāk aizvien vairāk būs spiests rēķināties ar pasaules sabiedrisko domu. Staļina uzceltajā “baiļu mūrī” bija radusies plaisa, kura gadu no gada kļūs aizvien dziļāka, bet līdz tā pilnīgam sabrukumam vēl būs jāgaida gari gadu desmiti.

Arturs Žvinklis,

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta asistents

 

Izmantotie avoti un literatūra

Cīņa; 1950.–24., 27.jūn.; 11., 12.jūl.; 1951.–20., 21.janv.

Literatūra un māksla, 1949.–8.maijs.

Padomju Jaunatne; 1957.–9.febr., 17.marts.

Latvija padomju režīma varā. 1945.–1986: Dokumentu krājums/Atb.red. I.Šneidere. – Rīga, 2001.

Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959.gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.–9.sēj.–Rīga, 2003.

Riekstiņš J. 1949.gada 25.marta deportācijā Latvijā/Aizvestie.1949.gada 25. marts. Rīga, 2007., 9.–31.lpp.

Шнейдере И. Отзвуки “дела врачей” в Риге и местные еврейские интеллектуалы./Евреи в меняющемся мире -т.2.-Рига, 1998.-с. 369 – 378.

 

Vispārējie dziesmu svētki 1949.gadā, atzīmējot Latvijas PSR 9.gadadienu. Lozungi – nemainīgi, publika ar armijas nagcepurēm – neiztrūkstoša

Padomju ieceļotāji (civilie kolonizatori) Rīgas stacijā ieradušies. Kurp doties tālāk?

 

 

“Visas pasaules darbaļaužu vadonis, tēvs un skolotājs, latviešu tautas labākais draugs” Josifs Visarionovičs Staļins (Džugašvili) ir “beidzies”, bet ne visi vēl apjauš, ka viņa ēra ir beigusies; Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Ministru padomes priekšsēdētājs (1958–1964), Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs (1953–1964) Ņikita Hruščovs, pavadot Vācijas Sociālistiskās vienības partijas Centrālās komitejas pirmo sekretāru Valteru Ulbrihtu Latvijā 1959.gadā

 

Foto no izdevuma “Latvijas Okupācijas muzejs. 1940–1991”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!