Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

1949.gada 25.–30.marts – notiek pēdējā Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija. Uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši cilvēku, pārsvarā zemnieki. Mērķis ir Latvijā palikušo iebiedēšana, lai viņus ātrāk piespiestu stāties kolhozos.

1949.gada 31.decembris – pieņemts dekrēts par Latvijas administratīvi teritoriālā iedalījuma maiņu. Apriņķu vietā izveidoti nelieli rajoni.

1949.–1950.gads – tiek represēti bijušie Latvijas Saeimas sociāldemokrātu frakcijas deputāti, kuru lielākajai daļai ar PSRS valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes lēmumiem piespriež 10 gadus gulaga nometnēs (9 cilvēkiem kopumā piespriesti 82 gadi).

1950.gada 28.oktobris – Latvijas PSR Augstākā padome pasludina “sociālisma pamatu” uzcelšanu Latvijā.

1953.gada februāris – Latvijā notiek plaši ebreju kultūras darbinieku un ārstu aresti. Viņus apsūdz ebreju nacionālistisko organizāciju veidošanā un piederībā “ārstiem indētājiem”.

1953.gada 5.marts – miris Staļins. Ar viņa nāvi beidzies visdrausmīgākais terora posms Latvijas vēsturē.

1954.gads – Latvijas iedzīvotāju dzīvē ienāk televīzija.

1955.gada 16.jūnijs – Rīgā viesojas kompartijas un padomju līderis Ņikita Hruščovs. Pirmo reizi vēsturē augstākā padomju amatpersona apmeklē Latviju.

1956.gada 14.–25.februāris – Maskavā notiek kompartijas 20.kongress. Slēgtā zālē Ņ. Hruščovs uzstājas ar referātu “Par personības kultu un tā sekām”, kurā nosoda Staļina režīma pastrādātos noziegumus.

1956.gada maijs – pasludināta savienoto republiku tiesību paplašināšana. Vēlāk gan Latvijas kompartijas un padomju vadībai tiks pārmesta ieslīgšana “nacionālismā”.

Latvija: 1949–1958

Tā tas bija, tā notika

Latvijas tautai ciešanu biķeris vēl nebija iztukšots līdz galam. Savu pirmo pilno valdīšanas desmitgadi Latvijā padomju okupācijas režīms ievadīja ar jaunu un drausmīgu plaša apmēra noziegumu pret cilvēci – 1949.gada 25.marta masveida deportāciju. “Visas pasaules darbaļaužu vadonis, tēvs un skolotājs”, tagad arī “Latviešu tautas labākā drauga” titulu ieguvušais diktators Staļins kļuva ļoti neapmierināts un nikns, jo viņa “sociālisma celtniecības” plāns Latvijā nepildījās, kā iecerēts. Latviešu zemnieki no laba prāta kolhozos nestājās (līdz 1949.gada sākumam kolektivizēt bija izdevies tikai 12% zemnieku saimniecību), bruņotu pretestību turpināja izrādīt nacionālo partizānu grupas, kuras padomju terminoloģijā dēvēja par “bandītiem”. Padomju valdība un kompartija Staļina vadībā sāka realizēt īsti bandītisku akciju. Tieši tāpat kā Padomju Savienībā 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā, tagad arī Latvijā krietnākā un darbīgākā zemniecības daļa tika pasludināta par kulakiem jeb latviskā tulkojumā par budžiem un vainota visās neveiksmēs un nelaimēs. PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Garajā lēmuma virsrakstā piecreiz minētais vārds “ģimenes” apliecināja, ka represijām nolemti pilnīgi nevainīgi cilvēki. Izsūtīšanas praktiskai veikšanai izplānoja speciālu operatīvi čekistisku operāciju ar kodētu nosaukumu “Krasta banga”, kura bija jāīsteno PSRS Valsts drošības ministrijai, piesaistot vietējā kompartijas, komjaunatnes un padomju aktīva spēkus. Piederību komunistu vai komjauniešu rindām tagad vajadzēja apliecināt ar līdzdalību noziegumā pret savu tautu. Taču ne visi to spēja, atsevišķi komunisti atteicās piedalīties “izsūtāmo elementu savākšanas darbā”, vairāki pagastu darbinieki brīdināja savus kaimiņus par gaidāmajām briesmām. Kompartijas funkcionāri savās atskaitēs tos, kas izrādīja cilvēcību, sauca par dezertieriem un ziņoja par “vainīgo personu” apcietināšanu, bet aktīvākos cilvēku izsūtītājus godināja kā “varoņus”. Atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtai praksei visas režīma nežēlīgās represijas bija jāpasludina par “darbaļaužu pieprasītām un gribētām”. Latvijas kompartijas augstākā amatpersona – LK(b)P CK sekretārs Kalnbērziņš – partijas centrālkomitejas lēmumā paziņoja: “Kolhoznieki lūdza valdību izsūtīt kulakus no kolhozu teritorijas. Ejot pretim mūsu tautas labākās daļas prasībām, valdība veica pasākumus, lai izsūtītu daļu kulaku un pretpadomju elementu”. Tie bija visciniskākie meli un pilnīgi izdomājumi, ar kuriem turpmākajos padomju valdīšanas gadu desmitos tika “vēsturiski” attaisnots pastrādātais noziegums.

Mērķis bija sasniegts, deportācijas iebiedētos latviešu zemniekus beidzot “brīvprātīgi” varēja sadzīt kolhozos. Notikušajai nežēlībai pat piešķīra poētisku apzīmējumu “Kolhozu pavasaris”, presē publicējot pagarāku dzejojumu, kurā atrodamas šādas rindas:

“Daudz pavasaru mūžā pieredzēts…

Par šo neviens nav latvjiem mīļāks kļuvis,

Kur zemes sējējs, plašas āres guvis,

Lepns vēro asnus, laimes apmirdzēts.

Plaukst ābeles, kur nīka ciemats klājs,

Un Staļinam un saulei sveikas māj.”

“Kolhozu pavasara” cena bija vairāk nekā 43 tūkstošu cilvēku jeb 13624 ģimeņu izsūtīšana uz attālākiem Sibīrijas nostūriem. Cilvēku izvešanas “plāns” īsti staļiniskas “sociālistiskās sacensības” garā tika pat pārpildīts, jo lēmumos par deportācijām bija runāts par 39 tūkstošu cilvēku jeb 10 tūkstošu ģimeņu izsūtīšanu. Ceturto daļu vai gandrīz 11 tūkstošus no izsūtītajiem veidoja bērni vecumā līdz 16 gadiem. Papildus šim sarakstam pieskaitāmi 211 bērni, kuri deportāciju sagaidīja, vēl būdami mātes miesās, bet jau iekļauti kādā no “kulaku, nacionālistu vai bandītu atbalstītāju” kategorijām. Izsūtīto dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas, lopus un lauksaimniecības inventāru bez atlīdzības pārņēma kolhozi, graudu un kartupeļu krājumus pievāca valsts, bet mājturības priekšmetus izpārdeva vietējos veikalos. Latvijā palikušos zemniekus pārvērta kolhozniekos. Kolhozam bija jāatdod visi zirgi un lauksaimniecības tehnika, jo tagad tos sauca par “ražošanas līdzekļiem”, kuri drīkstēja piederēt tikai kolhoziem. Tāpat “sabiedriskoti” tika arī lopi, ja to skaits pārsniedza kolhoza “paraugstatūtos” noteikto kolhoznieka “palīgsaimniecībai” atļauto daudzumu. Kolhozu iekārta savā pastāvēšanas pirmajā gadu desmitā stipri līdzinājās dzimtbūšanai. No kolhoza nevarēja brīvi aiziet vai izstāties. Visbargākajam vācu baronam pirms 150 gadiem pat sapņos nerādījās, ka viņš tā varētu izdzīt savus dzimtļaudis. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, no saullēkta līdz rietam darbs kolhozu laukos, kolhozniekiem bija jāpilda arī ceļu remonta un uzturēšanas klaušas. Ziemās viņus gaidīja valsts uzlikto kokmateriālu sagādes normu pildīšana. Par darbu jeb “izstrādes dienu” kolhoznieki labākajā gadījumā saņēma tikai kapeikas vai nedaudz labības. Latvijas kādreiz slavenā lauksaimniecība nu bija sagrauta, un zemnieku dzīvesveids izpostīts. Tieši šajā brīdī padomju režīms nolēma svinīgi deklarēt, ka Latvijā ir uzcelti “sociālisma pamati”. 

Nobeigums sekos

Arturs Žvinklis,

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta asistents

	Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja (25.08.1940.–27.11.1959.) Viļa Lāča apstiprinātais Maskavas rīkojums par Latvijas iedzīvotāju deportāciju; deportējamo vilciens Stendē

Latviešu zemnieks, nododot graudus patērētāju biedrības veikalā 1947.gadā; kolhozu ceļrādis Foto no izdevuma “Latvijas Okupācijas muzejs. 1940–1991”