Valsts prezidente Dr. Vaira Vīķe– Freiberga:

Man ir liels gods stāvēt jūsu priekšā šajā vēsturiskajā mirklī, kad intelektuālās sadarbības tradīcija triju Baltijas valstu starpā un pat visā Baltijas reģionā tiek atjaunota pēc daudzu gadu desmitu skumja, ilgstoša un traģiska pārtraukuma.

Kaut arī šis nav vienīgais forums, kurā notiek šāda veida apmaiņas, tas simboliski ir ļoti svarīgs. Tas ir it īpaši svarīgs šī pārrāvuma dēļ, jo iepriekšējās konferences un tagadējās konferences gadu skaitļi kopā atgādina mums par triju Baltijas nāciju likteņiem, ko tās izcieta šī aizejošā gadsimta otrajā pusē.

Es piekritu uzstāties šīs godājamās auditorijas priekšā manā agrākajā statusā, kad, pabeigusi profesionālas zinātnieces aktīvo darbību, es uzņēmos Latvijas institūta vadītājas pienākumus. Tagad, kad šī konference beidzot ir pienākusi, es stāvu jūsu priekšā kā Latvijas valsts pašreizējā vadītāja.

Jāatzīst, ka uzmanība, kuru ir piesaistījušas manas potenciālās uzstāšanās, ir bijusi tieši proporcionāla zinātniskās sagatavotības pakāpei, ar kādu esmu spējusi tās sagatavot. Kādreiz es veltīju daudz laika kādai tēmai, to nopietni pētot kā zinātniece, kaut arī es nesaņēmu to uzmanību, kāda man tiek veltīta tagad, kaut arī man ir mazāk laika kā valsts vadītājai sagatavot publiskas uzstāšanās.

Šādam pavērsienam ir arī savas pozitīvās puses tādā ziņā, ka es varu izmantot uzmanību, kādu piesaista mans jaunais statuss, lai izteiktu atbalstu daudziem pasākumiem, un šī konference ir viens no tiem. Vēlos uzsvērt, ka mana atrašanās jūsu vidū apliecina manu visdziļāko atbalstu Baltijas sadarbības idejai, it īpaši intelektuālajā jomā.

Kā akadēmiķis Stradiņš jau norādīja, esmu pavadījusi ievērojamu daļu savas dzīves, strādājot Baltijas sadarbības interešu labā zinātnes laukā. Baltijas studiju un pētījumu centrs ir daudz paveicis, lai rosinātu interesi par Igauniju, Latviju un Lietuvu kā valstīm, kam ir ne tikai sava ģeogrāfiskā atrašanās vieta, ģeogrāfiskā tuvība, bet arī kopīga pieredze pusgadsimta garumā. Tām ir arī kopīgas vērtības, attieksmes un mērķi, ko tās vēlas sasniegt. Šīs vērtības un mērķi ir ārkārtīgi pārdomāti un pamatoti. Tie ļoti labi iederas pārējā Eiropā, kam šīs valstis grib pievienoties nākamajā gadsimtā.

Es uzskatu, ka ir grūti pārvērtēt kopējo vērtību kā sapratnes, saskarsmes un miera priekšnosacījumu nozīmību. Nedaudzajos mēnešos, kopš esmu Latvijas prezidente, man bija iespēja apciemot Bosniju un Hercegovinu. Es redzēju, kā izskatās Sarajevas pilsēta, un pati savām acīm pārliecinājos (un tas ir ļoti skumjš un satriecošs skats), kur sapratnes un kopējo vērtību trūkums var novest iedzīvotāju grupas, kas agrāk mierīgi dzīvojušas līdzās nelielā ģeogrāfiskā telpā, līdzīgi mūsu nācijām šeit, Baltijas jūras austrumu krastā.

Pārāk bieži mēs aizmirstam, cik tuvas un līdzīgas ir mūsu vērtības un mūsu mērķi. Mēs aizmirstam, cik daudz iegūstam, sadarbojoties savā starpā intelektuālajā jomā. Savu neseno vizīšu laikā Igaunijā un Lietuvā man bija patiess prieks atklāt, ka mani kolēģi prezidents Meri un prezidents Adamkus, kā arī citas oficiālās personas un zinātnieki, kurus pazinu no saviem agrākajiem kontaktiem, un tie, ar kuriem iepazinos nesen — visi izteica gatavību uzsākt jaunu kopdarbības posmu un intensīvu sadarbību zinātnes, kultūras un mākslas jomās.

Šie svarīgie elementi, manuprāt, bieži tiek atstāti novārtā. Jo pēdējo desmit gadu laikā, kas ir pagājuši kopš šī unikālā, brīnišķīgā un vienreizējā Baltijas ceļa, to vietu ir ieņēmušas politiskās un ekonomiskās norises. Ir pilnīgi saprotami, ka ikviena nācija ir risinājusi konkrētās praktiskās ikdienas dzīves problēmas, uzskatot intelektuālo attīstību par plašākas kopainas daļu, kurā ekonomiskā stabilitāte bija galvenais, vissvarīgākais uzdevums.

Galu galā, visām trijām valstīm bija jāīsteno straujas izmaiņas un pāreja no centralizētas, kontrolētas ekonomikas un valsts finansējuma uz brīvā tirgus ekonomiku un starptautisko konkurenci. Šī pāreja ir bijusi ārkārtīgi strauja un pārsteidzoši pamatīga. Bet tā ir nodarbinājusi cilvēku prātus. Zināmā mērā tā ir apdraudējusi ticību intelektuālajām vērtībām un to nozīmību sabiedrībai.

Es ceru, ka šī konference dos iespēju vēlreiz parādīt sabiedrībai intelektuālo vērtību fundamentālo svarīgumu, jo tās ir moderno un demokrātisko sabiedrību pīlārs. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nedzīvojam tikai no maizes vien un mēs nedzīvojam tikai no makroekonomiskajiem indikatoriem.

Demokrātijas pamats ir izpratne, kāda cilvēkiem ir par valsts būtību un savu lomu tajā. Lai spētu funkcionēt demokrātiskā valstī, cilvēkiem nepieciešama izglītotība (un nākotnē viņiem būs nepieciešama izglītotība datoru jomā, nevis parastā izglītotība mūsu šodienas izpratnē). Viņiem ir nepieciešama izpratne par intelektuālo potenciālu un intelektuālo attīstību kā kaut ko tādu, kas nav greznumlieta, par ko mēs domājam tikai tad, kad jūtamies pietiekami ērti un pietiekami bagāti.

Būtībā lieta ir pilnīgi pretēja. Ekonomiskās attīstības dzinējspēki lielā mērā balstās uz intelektuālajiem resursiem, kapitālieguldījumiem izglītībā, apmācībā, attīstībā un zinātnē, kā arī pārejā no pamatzināšanām uz pielietojamo tehnoloģiju. Šie faktori kļūs vēl jo svarīgāki nākamajā gadu simtenī.

Mēs vairs nedzīvojam laikmetā, kad bagātības mērī ar feodāļiem piederošo zemju lielumu. Kā labi zinām, jo vairāk cilvēku nodarbināti lauksaimnieciskajā ražošanā, jo grūtāk ir konkurēt starptautiskajos tirgos.

Mēs vairs neesam tik atkarīgi no nācijas spējas ražot fiziskas, taustāmas preces (kaut arī, protams, tas joprojām paliks jebkuras ekonomikas svarīga sastāvdaļa). Nākamajā gadsimtā informācija un zināšanas vēl jo vairāk veidos pamatu ekonomiskajai attīstībai. Tās būs pamats nācijas bagātībām un dzīves līmenim, uz ko tiecas vidusmēra pilsonis.

Tādēļ vēlreiz atkārtošu: izglītība, intelektuālās vērtības un zinātne nav dīkas greznumlietas. Tās nav lietas, ko mēs varbūt varēsim iegādāties vēlāk, jo pašlaik mums ir jādomā par daudz nopietnākām lietām. Nē, tieši pretēji — mums nav cerību kaut ko sasniegt bez šiem svarīgajiem instrumentiem. Nācijai, kas sevi uztver nopietni, tā ir dzīves nepieciešamība. Tie ir absolūti nepieciešami jebkurai valstij, kas vēlas ieņemt savu likumīgo vietu nāciju saimē, ko Latvija noteikti cer un plāno ieņemt ne tik tālā nākotnē.

Līdzīgā kārtā mūsu kaimiņvalstis — Igaunija un Lietuva — manuprāt, ir tieši tādā pašā stāvoklī, kā to parādītu nopietna pārbaude. Esmu pievērsusies trijām Baltijas valstīm, jo tām ir bijis tik daudz kopīga nesenajā pagātnē. Šīm trijām valstīm jāuzsver nepieciešamība pēc trīspusējas sadarbības kā īpaša aspekta to plašākai integrācijai hierarhiski augstākās struktūrās, tai skaitā tajās struktūrās, kas ietver visas nācijas Baltijas jūras reģionā, kas pats par sevi ir ļoti interesants jēdziens.

Baltijas jūras reģions ir ļoti svarīgs līmenis mūsu integrācijai plašākā pasaulē. Mēs arī acīmredzot tiecamies uz pārējo Eiropu, un mēs vēlamies uzturēt ciešus kontaktus ar visām tās valstīm, bet es uzskatu, ka trim brālīgajām valstīm Baltijas jūras austrumu krastā ir savas īpašas vajadzības un īpašas intereses. Piemēram, mums ir kopīgas prasības objektīvi interpretēt vēsturi, gan neseno, gan daudz senāko. Vēsture ir viena no tām jomām, kurā ideoloģija, uzskati un aizspriedumi var ietekmēt un ietekmē veidu, kā tā tiek attēlota un pasniegta. Un, ja man būtu jāizdala viena atsevišķa joma, kurā sadarbība triju Baltijas valstu starpā ir absolūti būtiska un izšķiroši svarīga, tad prioritāte noteikti būtu mūsu nesenās un senās vēstures objektīva izpēte, kopā strādājot un cieši sadarbojoties visām trim Baltijas valstīm.

Tas nenozīmē, ka citas sadarbības jomas nebūtu svarīgas, kaut arī sadarbība ir īpaši nozīmīga humanitārajās zinātnēs, tā ir arī būtiski svarīga galvenajās eksaktajās zinātnēs, jo tur nopietni pētījumi bieži vien prasa ievērojamus resursus. Es personiski uzskatu, ka mums ir jārada reģionālie attīstības centri, reģionālās tehnoloģijas ieviešanas parki un reģionālās biotehnoloģijas zinātniskie centri, kuros zinātnieki no visa reģiona varētu strādāt plecu pie pleca. Atsevišķas laboratorijas valstī varētu ātrāk sajust finansējuma trūkumu, finansējuma resursu apvienošana varētu uzlabot zinātnisko infrastruktūru.

Tādas ir manas cerības un novēlējumi nākotnei. Es vēlu šai konferencei panākumus, un es vēlos, lai visas šajā konferencē dzimušās idejas un rekomendācijas sasniegtu visplašāko iespējamo auditoriju. Ceru, ka tās iegūs visplašāko rezonansi gan sabiedrībā, gan mūsu valstu lēmēju un politiķu vidū. Vēlu jums visu labāko.

Runa 7.Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē Rīgā 1999.gada 17. septembrī