Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 1999. gada jūnija skatu

No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta

cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības

apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču

grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas

maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un

vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas

ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un

pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācija un īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma objektu privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un

nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un

izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

5.11. Ēnu ekonomikas aprēķini

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums -

"LV" 13.08.1999., Nr.256/257; "LV" 17.08.1999., Nr.258;

"LV" 20.08.1999., Nr.264/267; "LV" 25.08.1999., Nr.270/273;

"LV" 26.08.1999., Nr.274; "LV" 1.09.1999., Nr.281/284;

"LV" 9.09.1999., Nr.295/296; "LV" 17.09.1999., Nr.305/307

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

 

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

Iedzīvotāju ienākumi 1998. gadā nedaudz paaugstinājās (skatīt 3.21. tabulu).

3.21. tabula

Darba samaksas un citu ienākumu dinamika

	1993	1994	1995	1996	1997	1998
Tautsaimniecībā nodarbināto
mēneša vidējā darba samaksa:
- latos bruto	47,23	71,87	89,50	98,73	120,03	133,30
- latos neto		60,33	73,40	78,65	88,34	97,47
- dolāros bruto	70,07	128,34	169,51	179,18	206,59	225,93
- dolāros neto		107,73	139,02	142,74	152,05	165,20
Mājsaimniecību rīcībā esošais
ienākums vidēji uz vienu
mājsaimniecības locekli
mēnesī (mājsaimniecību
budžetu pētījumi)	...	...	...	51,50	55,45	62,33
Sociālās nodrošināšanas iestāžu
uzskaitē esošo nestrādājošo
pensionāru vecuma pensiju
vidējais lielums	15,73	26,44	32,03	37,81	41,79	50,45
Viena iedzīvotāja pilna iztikas
minimuma preču un
pakalpojumu groza vērtība	37,59	51,50	63,82	73,78	78,78	82,15
Viena iedzīvotāja krīzes iztikas
minimuma preču un pakal-
pojumu groza vērtība
(pēc Labklājības ministrijas
aprēķiniem) (latos)	30,34	38,42	45,87	52,18	54,50	55,78
Tautsaimniecībā nodarbināto
reālās darba samaksas indekss
(procentos pret iepriekšējā
gada atbilstošo periodu)		108,2	97,4	91,2	103,6	105,3

Mēneša vidējā darba samaksa

tautsaimniecībā nodarbinātajiem 1998. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājās par 11%, bet 1999. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar 1998. gada 1. ceturksni - par 7,9%. Tajā pašā laikā patēriņa cenas attiecīgi palielinājās par 4,7% un 2,3 procentiem.

Vidējās algas apmēri, izteikti pēc apmaiņas kursa dolāros, tautsaimniecībā nodarbinātajiem atpaliek no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, izņemot Bulgāriju, Rumāniju un NVS valstis.

3.6. ielikums

Darba samaksa nozarēs un teritoriālā griezumā

Visaugstākais vidējās bruto darba samaksas pieaugums 1998. gadā, salīdzinot ar 1997. gadu, Latvijas tautsaimniecībā bija ūdens transportā strādājošajiem - par 49% (vidējā mēneša darba samaksa - 527 lati), gaisa transportā - par 21% (288 lati), pastā un sakaros - par 23% (194 lati).

Lai gan darba samaksas pieauga par 15-16%, izglītības iestādēs, veselības aizsardzībā un sociālā aprūpē, kā arī atpūtas, kultūras un sporta sfērās strādājošiem tā joprojām ir krietni zemāka par vidējo tautsaimniecībā nodarbināto darba samaksas līmeni (aptuveni par vienu piekto daļu). Jāatzīmē arī vidējās darba samaksas kritums zvejniecībā nodarbinātajiem (par 29%, vidējā alga - 106 lati). Reālā darba samaksa daudz nemainījās apstrādes rūpniecībā strādājošajiem (pieaugums par 5,3%).

Valstī pastāv lielas atšķirības vidējās bruto darba samaksas līmeņos starp reģioniem, pilsētām un rajoniem. Pagājušā gada oktobrī CSP veiktais apsekojums pa profesijām liecināja, ka vidējās bruto algas apmērs Ventspilī sasniedza 173 latus, Rīgā -142 latus, Rīgas rajonā 125 latus, taču Rēzeknes rajonā tas bija 75 lati, Daugavpils rajonā - 78 lati. Kopumā no 33 valsts rajoniem un pilsētām vidējā bruto alga zem 100 latiem bija 22 rajonos un pilsētās. Tas lielā mērā saistīts ar nozaru un uzņēmumu struktūru, kā arī ar darba spēka kvalifikācijas līmeni. Tomēr arī vienādas profesiju pamatgrupas ietvaros darba samaksas līmenis dažādos rajonos krasi atšķiras. Piemēram, kvalificēti strādnieki un amatnieki Ventspilī vidēji mēnesī saņem 156 latus, Rīgā - 136 latus, Liepājā - 130 latu, bet Balvu, Krāslavas rajonos - 66 latus. Tikai nedaudz augstākas algas ir arī citos rajonos ar augstu bezdarba līmeni.

 

Ar 1999. gada sākumu valstī tika paaugstināts minimālās algas apmērs līdz 50 latiem. Bet 1999. gada maija beigās starp Darba devēju konfederāciju un Latvijas brīvo arodbiedrību savienību parakstīta ģenerālvienošanās par minimālās darba algas paaugstināšanu līdz 65 latiem minētās konfederācijas uzņēmumos.

Sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo nestrādājošo pensionāru vidējās vecuma pensijas apmērs 1998. gada laikā palielinājies 1,2 reizes, reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu, bija 15%. Tas saistīts ar ievērojamo pensiju indeksāciju 1997. gada novembrī (par 7,3%) un 1998. gada maijā (pensionāriem, kas sākuši saņemt pensijas pirms 1996. gada 1. janvāra, - par 16% un pārējiem - par 5,7%). Pensiju indeksācija veikta arī 1999. gada maijā. Taču tā bija tikai simboliska - 0,3% apmērā (vidēji 18 santīmu katram pensionāram). Nestrādājošo pensionāru dzīves līmenis joprojām paliek zems. 1998. gadā vecuma pensiju vidējais lielums sasniedza tikai 61% no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības (4. ceturksnī - 66%). Pieaug strādājošo pensionāru skaits. 1999. gada 1. ceturkšņa beigās to skaits, salīdzinot ar 1997. gada 1. ceturksni, ir pieaudzis par 19,3% un sasniedzis 70 tūkstošus.

Par izmaiņām iedzīvotāju ienākumos zināmu ieskatu sniedz Centrālās statistikas pārvaldes veiktie mājsaimniecību budžetu apsekojumi . 1998. gadā mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums (naudā un natūrā)12 salīdzinājumā ar 1997. gadu ir palielinājies par 12,4% un sasniedza 62,33 latus uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bet, ņemot vērā cenu indeksa pieaugumu, iedzīvotāju pirktspēja pieaugusi par 7,4%. Straujāki ienākumu pieauguma tempi bija pilsētās (16,4%), sevišķi Rīgā (22,7%), bet laukos - nenozīmīgi (3,1%). Līdz ar to lauku iedzīvotāju pirktspēja bija kritusies par 1,5%. Lauku mājsaimniecībās pat rudens ražas sezonas laikā (4. ceturksnī) nominālais ienākumu pieaugums bija tikai 3,2% salīdzinājumā ar 1997. gada atbilstošo periodu. Sevišķi zemi mājsaimniecību ienākumi bija Latgalē - 73,1% no vidējo ieņēmumu līmeņa valstī un to augšanas temps - tikai 1,7 procenti.

Mājsaimniecību budžeti joprojām balstās uz algotā darba samaksu (55,8%) un sociālajiem pārskaitījumiem (26,5%) (skatīt 3.23. zīmējumu).

Ienākumu līmeni mājsaimniecībā lielā mērā nosaka arī mājsaimniecības demogrāfiskais (ģimenes) tips. Ģimenēs, kuras sastāv no laulātā pāra bez bērniem, rīcībā esošais ienākums 1998. gadā vidēji mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli bija 77,51 lats, ģimenē, kurā ir laulātais pāris ar bērniem līdz 16 gadiem, - 58,58 lati jeb par 24% mazāk. Vēl sliktāks stāvoklis ir ģimenēs, kuras veido viens pieaugušais ar bērniem. Tur vidējais ienākums uz vienu ģimenes locekli ir Ls 48,21. Arī ienākumu pieaugums 1998. gadā vidēji uz vienu pieaugušo patērētāju šāda tipa mājsaimniecībās te bija viszemākais - 2,7 procenti.

3.23. zīmējums

Mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma (naudā un natūrā)

struktūra 1998. gadā

Saskaņā ar pētījuma datiem, 20% trūcīgāko mājsaimniecību rīcībā bija 9,5% no rīcībā esošā ienākuma masas visās mājsaimniecībās (tajās dzīvoja 25,6% no kopējā mājsaimniecībām piederošo personu skaita valstī, pie kam 37,9% no bērnu skaita visās mājsaimniecībās).

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, mājsaimniecību izdevumi ir auguši manāmi straujāk nekā ienākumi (ienākumi - par 12,4%, izdevumi - par 16,9%). Tomēr mājsaimniecību izdevumi nepārsniedz rīcībā esošos ienākumus. Salīdzinot ar 1997. gadu, ir pieaudzis mājsaimniecību izmantoto tirdzniecības un bankas kredītu apjoms, kurš 1998. gada laikā, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, palielinājies 2,4 reizes.

 

3.24. zīmējums

Mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra 1998. gadā

Visās mājsaimniecību grupās galvenās patēriņa prioritātes joprojām ir izdevumi uzturam un namīpašuma, dzīvokļa uzturēšanas izmaksas. Trešā prioritāte visās mājsaimniecībās kopumā ir apģērbu un apavu iegāde. Tomēr pensionāru mājsaimniecībās tā ir veselības aprūpes apmaksa un zemnieku mājsaimniecībās - transporta izdevumi.

Mājsaimniecību budžetos palielinājušies izdevumi dzīvokļa īrei un komunālajiem maksājumiem. Pensionāru mājsaimniecību patēriņa izdevumiem 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu pieaugot par 19%, viņu izdevumi dzīvokļa un komunālo pakalpojumu apmaksai pieauga par 23 procentiem.

Visstraujāk auguši izdevumi sakaru pakalpojumiem, kas saistīts ar to tarifu paaugstināšanu: pensionāru mājsaimniecībās - 1,6 reizes, algoto darbu strādājošo mājsaimniecībās - 1,9 reizes. Tomēr to īpatsvars mājsaimniecībās ir samērā neliels un minētajās grupās tikai nedaudz pārsniedz 3 procentus.

1998. gadā izdevumi uzturam (naudā un natūrā) vidēji visās mājsaimniecībās pieauguši par 3,2%, pilsētās - par 4,8%, bet laukos samazinājušies par 0,5%, kas zināmā mērā saistāms ar lauksaimnieciskās ražošanas sašaurināšanos lauku piemājas saimniecībās. Tai pašā laikā lauku iedzīvotāju izdevumi uzturam naudas izteiksmē ir palielinājušies par 2,7 procentiem.

Pārtikas produktu patēriņš 1998. gadā nav būtiski izmainījies, kaut gan pirmo reizi pēdējo gadu laikā pieaudzis gaļas un gaļas produktu patēriņš, galvenokārt pilsētās. Joprojām pilsētu iedzīvotāju uztura produktu patēriņš ir daudzveidīgāks nekā laukos.

Notikušas pozitīvas izmaiņas mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējumā. Sarucis krasi negatīvo atbilžu īpatsvars (no 29,7% 1997. gadā līdz 12,7% 1998. gadā) un palielinājies to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savu materiālo stāvokli vērtē kā "vidēju" (attiecīgi no 38,9% līdz 47,9). Samazinoties novērtējumu "ļoti slikts" īpatsvaram, pieaudzis to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savu materiālo stāvokli vērtē kā "sliktu" (no 28% līdz 34,4%). Šī parādība liecina par atbilžu struktūras pārbīdi no vairāk negatīvām uz mazāk negatīvām atbildēm.

 

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

Iedzīvotāju nodarbinātības rādītāju dinamika ir atspoguļota 3.22. tabulā.

Kopš 1996. gada ir tendence pieaugt nodarbināto skaitam. Tas ir izskaidrojams ar ekonomiskās aktivitātes procesiem valstī. Šī tendence mainījās 1998. gada otrajā pusē, kad Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos.

3.22. tabula

Iedzīvotāju nodarbinātība un bezdarbs

(gada vidējie, tūkst. cilvēku)

Rādītājs	1990	1991	1992	1993	1994	1995	1996	1997	1998
Iedzīvotāju
skaits	2670,7	2662,4	2631,6	2586,0	2547,7	2515,6	2490,8	2469,2	2449,1
Ekonomiski
aktīvie
iedzīvotāji	1416,3	1405,4	1347,2	1320,3	1300,1	1275,9	1262,8	1217,5	1212,5
tai skaitā:
- tautsaim-
niecībā no-
darbinātie	1408,7	1396,8	1294,2	1205,0	1083,0	1045,6	1017,7	1036,8	1043,0
- nestrādā-
jošie darba
meklētāji	7,6	8,6	53,0	115,3	217,1	230,3	245,1	180,7	169,5
no tiem:
- reģistrētie
bezdarbnieki	-	-	12,4	60,1	83,2	81,3	88,2	91,3	91,8
Procentos no
ekonomiski
aktīvo iedzī-
votāju kopskaita
- nestrādājošie
darba meklētāji	0,5	0,6	3,9	8,7	16,7	18,1	19,4	14,8	14,0
- reģistrētie
bezdarbnieki	-	-	0,9	4,6	6,4	6,4	7,0	7,5	7,6

Tautsaimniecības pārstrukturizācijas gaitā kopš 1990. gada notikušas būtiskas izmaiņas nodarbināto skaita sadalījumā pa tautsaimniecības nozarēm. Nodarbināto skaits ievērojami samazinājies ražošanas sfēras nozarēs: rūpniecībā, būvniecībā, lauksaimniecībā, u.c., bet pieaudzis valsts pārvaldē, aizsardzībā un sociālajā apdrošināšanā, finansu starpniecībā un dažās citās nozarēs. 1998. gadā pakalpojumu sfērā nodarbināto skaits ievērojami pārsniedz strādājošo skaitu ražojošās nozarēs (aptuveni 55%).

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma datiem, ceturtā daļa nodarbināto valstī strādāja rūpniecībā un būvniecībā (26%), piektā daļa (19%) - lauksaimniecībā un zvejniecībā (skatīt 3.23. tabulu). No nodarbināto kopskaita 83% bija darba ņēmēji, 3,3% - darba devēji, 8,4% - pašnodarbinātie, 5,1% - ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki.

 

3.23. tabula

Tautsaimniecībā nodarbināto skaits un struktūra

(novembrī, pēc Centrālās statistikas pārvaldes apsekojumu datiem)

	1996		1997		1998
Tautsaimniecības	cilvēku		cilvēku		cilvēku
darbības veidi	skaits,		skaits,		skaits,
	tūkst.	%	tūkst.	%	tūkst.	%
Lauksaimniecība, medniecība un
mežsaimniecība	166,8	17,3	204,4	20,1	184,1	18,3
Zvejniecība	6,3	0,7	4,9	0,5	4,9	0,5
Rūpniecība	178,5	18,5	192,4	18,9	183,7	18,2
Būvniecība	57,3	5,9	54,9	5,4	55,8	5,5
Vairumtirdzniecība un mazum-
tirdzniecība, automobiļu un motociklu,
personisko mantu un mājsaimniecības
piederumu remonts	120,8	12,5	141,0	13,9	151,7	15,1
Transports un sakari	85,5	8,9	86,0	8,5	82,0	8,1
Valsts pārvalde un obligātā sociālā
apdrošināšana	62,6	6,5	59,8	5,9	70,8	7,0
Izglītība	95,8	9,9	90,6	8,9	82,6	8,2
Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe	55,1	5,7	51,8	5,1	53,4	5,3
Pārējie	136,7	14,2	129,1	12,7	138,0	13,7
Kopā	965,5
100	1014,9	100	1007,2	100

Salīdzinot ar 1997. gada novembra apsekojuma datiem, darba devēju skaits ir samazinājies par 0,8 tūkst. cilvēku, galvenokārt tirdzniecībā - par 2,8 tūkst cilvēku, kas liecina par sīko mazumtirdzniecības uzņēmumu nespēju konkurēt ar modernākajiem lielveikaliem un tirdzniecības centriem.

Pašnodarbināto un neapmaksāto ģimenes locekļu kopējais īpatsvars gada laikā samazinājies par 2,4 procentpunktiem jeb par 20,3 tūkst. cilvēku, kas arī zināmā mērā saistīts ar sīkražotāju nespēju iekarot savu vietu tirgū. Tomēr to īpatsvars nodarbināto vidū ir samērā liels. Vislielākais šo grupu nodarbināto skaits ir laukos - 81% no pašnodarbināto kopskaita un 96% no neapmaksāto ģimenes locekļu un radinieku kopskaita, kas liecina, ka laukos ir vislielākās problēmas atrast algotu darbu.

Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos bieži vienā darba vietā nopelnītā samaksa nav pietiekama, tādēļ iedzīvotāji meklē iespēju vairot ienākumus, strādājot papildus. Tomēr ar katru gadu šādu iedzīvotāju skaits samazinās. 1998. gada novembrī papilddarbs bija 46,5 tūkst. cilvēku (4,6% no nodarbināto kopskaita), pirms gada - 53,9 tūkst. cilvēku (5,3%). Aptuveni 48 tūkst. cilvēku jeb gandrīz 5% no nodarbināto kopskaita meklēja iespēju strādāt papilddarbu. 877 tūkst. nodarbināto jeb 87% strādāja pilnu darba laiku.

Reģistrētā bezdarba līmeņa attīstība valstī rāda, ka līdz Krievijas krīzei bezdarba līmenim bija tendence samazināties. 1997. gada beigās tas bija 7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un bija viszemākais visa gada laikā, bet 1998. gadā tas pakāpeniski pieauga līdz 9,2%. Arī 1999. gada sākumā bezdarba līmenis turpināja pieaugt un maija sākumā sasniedza 10,2%. Tomēr maijā bezdarba līmenis samazinājās par 0,1 procentpunktu, kas liecina par situācijas stabilizēšanos.

Bezdarba līmenis gada laikā palielinājies visās Latvijas pilsētās un rajonos. Visaugstākais reģistrētais bezdarba līmenis joprojām ir Latgales rajonos, kur tas pārsniedz 20%, bet it sevišķi augsts tas ir Rēzeknes rajonā - 29,1% februārī, bet gada beigās 28,9%. Lielākais bezdarba pieaugums bija rajonos un arī pilsētās, kuras saistītas ar zivju produkcijas ražošanu, piemēram, Talsu rajonā - 2,7 reizes, Limbažu rajonā - 2,1 reize, Ventspilī - 2,4 reizes.

Jāatzīmē, ka reālais bezdarba līmenis valstī ir daudz augstāks. Centrālās statistikas pārvaldes veiktie darbaspēka apsekojumi pēc Starptautiskās darba organizācijas metodikas liecina, ka Latvijā darba meklētāju skaits 1998. gada novembrī bija 13,8% (1997. gada novembrī - 14,4%) no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

3.7. ielikums

Bezdarbnieku raksturojums

Bezdarbnieku kopskaitā vairāk nekā puse ir sievietes - 58,5% (iedzīvotāju kopskaitā sieviešu ir 53,7%). 1998. gadā darbu pārsvarā zaudēja sievietes, kuras bija nodarbinātas zivju apstrādes, pārtikas un vieglās rūpniecības uzņēmumos.

1998. gada beigās sakarā ar ražošanas apjomu samazināšanos, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, darba tirgū nedaudz samazinājās pieprasījums pēc kvalificētiem strādniekiem, iekārtu un mašīnu operatoriem, izstrādājumu montieriem un amatniekiem. Darba tirgū nav pieprasījuma pēc darbiniekiem bez profesijas.

Uz vienu brīvo darba vietu pagājušā gada beigās pretendēja 41 reģistrētais bezdarbnieks, tas ir par 8 cilvēkiem vairāk nekā 1997. gada beigās.

Atšķirības bezdarbnieku sastāvā, ņemot vērā nacionālās proporcijas iedzīvotāju kopskaitā, pēdējā gada laikā nedaudz pieaugušas. Krievu tautības darba meklētāju īpatsvars bezdarbnieku skaitā pieaudzis par 3 procentpunktiem. Tas zināmā mērā saistīts ar to, ka, sākot ar 1998. gada 15. maiju, saskaņā ar grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par bezdarbnieka statusu, reģistrējoties NVD kā darba meklētājam un iegūstot bezdarbnieka statusu, nebija jāuzrāda valsts valodas prasmi apliecinošs dokuments. Šis dokuments ir jāuzrāda, lai saņemtu konkrētu darba piedāvājumu. Tomēr jāatzīmē, ka baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju un dažu citu tautību pārstāvju īpatsvars bezdarbnieku skaitā nav mainījies.

Vēl joprojām valstī ir daudz ilgstošo bezdarbnieku. Pēc 1998. gada novembrī Centrālās statistikas pārvaldes veiktās aptaujas datiem, 25,7% darba meklētāju (ieskaitot arī nereģistrētos) nevarēja atrast darbu 1 līdz 2 gadus un nedaudz vairāk (27,5%) - 3 gadus un vairāk. Lai gan minēto ilgstošo bezdarbnieku grupu īpatsvars kopējā darba meklētāju skaitā gada laikā samazinājies par 4,5 procentpunktiem, tomēr tas joprojām ir ļoti augsts - 53,2 procenti.

Nodarbinātības valsts dienesta iestādēs reģistrēto ilgstošo bezdarbnieku (ilgāk par gadu) īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā samazinājies būtiski - no 38,1% 1998. gada sākumā līdz 26,3% gada beigās. Daļēji to sekmēja ekonomiskās situācijas uzlabošanās 1997. gadā un 1998. gada sākumā, radot iespējas arī ilgstošajiem bezdarbniekiem iekārtoties darbā. Bez tam ilgstošo bezdarbnieku skaita samazināšanos sekmējušas Nodarbinātības valsts dienesta aktivitātes: iekārtošana darbā ar NVD norīkojumu, nosūtīšana mācīties, pārkvalificēties vai celt kvalifikāciju, iesaistīšana Darba meklētāju kluba nodarbībās u.c.

Gandrīz katram ceturtajam bezdarbniekam (24%) ir pamata vai nepabeigta pamata izglītība, nav profesijas vai arī ir zemas kvalifikācijas profesija. Visvairāk reģistrēto bezdarbnieku 1998. gada beigās bija vienkāršo profesiju pārstāvji, kuru pamatuzdevums ir veikt nekvalificētus darbus būvniecībā, lauksaimniecībā, rūpniecībā u.c. tautsaimniecības nozarēs - 31 tūkst. cilvēku jeb 26% no kopskaita. Daļa bezdarbnieku neizsaka vēlmi apgūt arodu vai pārkvalificēties. Daudzos gadījumos, it sevišķi Rīgā u.c. pilsētās darba devēju piedāvātā darba samaksa neapmierina darba meklētājus (nereti minimālās algas apmērā). Uzņēmēji arvien vairāk pieprasa darbiniekus ar prasmi strādāt ar modernāko tehniku un jaunām tehnoloģijām, ar labām teorētiskajām zināšanām un praktiskā darba iemaņām, kā arī tādus, kuri ir apguvuši vairākas profesijas (specialitātes).

Savukārt lielāko piedāvājumu darba tirgū sastāda vienkāršo profesiju pārstāvji, kuri aptver 26% no bezdarbnieku kopskaita. Būtībā nevar atrast darbu bezdarbnieki bez profesijas. Šādu darba meklētāju 1998. gadā bija 5% no bezdarbnieku kopskaita.

Arodapmācībai joprojām nav ciešas saiknes ar pieprasījumu darba tirgū. Arodskolas nav apgādātas ar modernu tehniku, mācību programmas novecojušas. Apsekojumi liecina, ka ievērojama daļa arodskolu beigušo ilgu laiku nevar atrast darbu un viņiem nākas pārkvalificēties.

 

1998. gadā, aktivizējot sadarbību ar darba devējiem, Nodarbinātības valsts dienesta iestādes reģistrējušas gandrīz 39,9 tūkst. brīvo darba vietu jeb par 32,4% vairāk nekā iepriekšējā gadā, galvenokārt Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Rēzeknē. Tomēr darbā iekārtoti bija tikai 13,2 tūkst. bezdarbnieku, kas saistīts ar darba spēka piedāvājuma neatbilstību pieprasījumam.

3.25. zīmējums

Reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā 1994.-1998. gadā

(cilvēki)

 

Valsts sociālās apdrošināšanas fonda informācija liecina, ka 1999. gada aprīlī bezdarbnieka pabalsti, salīdzinot ar 1997. gada attiecīgo periodu, ir pieauguši vidēji gandrīz pusotrkārtīgi un sasniedza 46,47 latus. Zināma loma šādam pieaugumam ir 1997. gada vidū mainītai bezdarbnieku pabalstu izmaksas kārtībai, aprēķinot tos atkarībā no iepriekš saņemtās izpeļņas. Šajā laika periodā tautsaimniecībā nodarbināto darba samaksa caurmērā bija pieaugusi aptuveni 1,2 reizes.

1999. gada martā reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā bija zemāks nekā Austrum- un Centrāleiropas valstīs, kur tas bija robežās no 10,4% līdz 19,6% (izņemot Čehiju - 8,4%). Baltijas valstu starpā oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā bija visaugstākais (Igaunijā - 3,5%, Lietuvā - 8,5%).

Valdība Deklarācijā par iecerēto darbību ir paredzējusi risināt nodarbinātības jautājumus, balstoties uz profesionālo orientāciju skolā, profesionālās izglītības sistēmas piemērošanu darba tirgus pieprasījumam, izglītību mūža garumā, alternatīvās uzņēmējdarbības un amatniecības attīstību, aktīvo nodarbinātības pasākumu īstenošanu - pārkvalifikāciju, pagaidu sabiedriskajiem darbiem, jauniešu praksi pie darba devēja u.c., kā arī atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai bezdarbnieku vidū.

Sakarā ar valdības uzdevumu Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Labklājības un citām ministrijām uzsākusi Valsts nodarbinātības programmas izstrādi.

Labklājības ministrijas izstrādātajā nacionālajā programmā "Latvijas iedzīvotāji" paredzēta tādu aktīvo pasākumu efektīva realizācija kā bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēmas uzlabošana, teritoriālās nodarbinātības programmas izstrādāšana u.c. pasākumi.

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

 

4.1. Apstrādājošā rūpniecība 13

Visdinamiskāk rūpniecība attīstījās 1997. gadā. Tās produkcijas izlaide bija par 17% lielāka nekā pirms gada. 1998. gada pirmajā pusgadā rūpniecība saglabāja augstus ražošanas apjomus, bet, sākot ar 3. ceturksni, tie samazinājās, jo sašaurinājās eksports uz Krieviju (skatīt 4.1. zīmējumu). 1998. gada beigās izlaide bija zem 1995. gada līmeņa. Arī 1999. gada pirmajos divos mēnešos turpinājās rūpnieciskās ražošanas lejupslīde, bet martā izlaide sāka pieaugt.

4.1. zīmējums

Rūpniecības produkcijas fiziskā apjoma izmaiņas

(pa ceturkšņiem, 1995. g. IV cet. = 100)

 

Tikai labi rezultāti pirmajos divos ceturkšņos nodrošināja par 3,4% lielāku rūpnieciskās izlaides kopīgo apjomu 1998. gadā nekā pirms gada (skatīt 4.1. tabulu).

 

4.1. tabula

Latvijas rūpniecības galvenie attīstības rādītāji

	1996	1997	1998
Izlaide (% no IKP)	20,9	22,2	20,2
Nodarbināto īpatsvars (% no tautsaimniecībā
nodarbinātiem)	17,7	18,0	16,5
Pieauguma tempi (% pret iepriekšējo gadu)	4,1	17,1	3,4
Investīcijas (% no visām tautsaimniecībā)*	15,1	16,0	14,9
Investīcijas (% izmaiņas pret iepriekšējo gadu)*	37,8	33,1	26,5
Ārvalstu tiešās investīcijas
(% no visām tautsaimniecībā)**	17,1	22,8	17,5

* nefinansu investīcijas pamatlīdzekļos un ilgtermiņa nefinansu aktīvos

** ārvalstu investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā, perioda beigās

 

4.2. tabula

Darba alga un darba spēka izmaksas Latvijas apstrādājošā rūpniecībā

(vidējās gada izmaiņas, procentos)

	1996	1997	1998
Neto darba alga (nomināla izmaiņas)	10,1	13,0	4,8
Neto darba alga (reālās izmaiņas koriģētas
ar ražotāju cenu indeksu)	-2,5	8,7	4,3
Strādājošo produktivitāte (nozares
pievienotā vērtība uz vienu strādājošo)	7,7	9,4	10,9
Pievienotās vērtības vienas vienības darba
spēka izmaksas (nominālās izmaiņas)	2,5	7,9	-4,8
Pievienotās vērtības vienas vienības darba
spēka izmaksas (reālās izmaiņas koriģētas
ar ražotāju cenu indeksu)	0,4	1,4	-6,5

 

Ar katru gadu paaugstinās visu nozaru produktivitātes rādītāji (skatīt 4.2. tabulu). 1998. gadā produktivitāte pieauga straujāk nekā darba alga. Lielā mērā to noteica Krievijas krīzes ietekme, tāpēc zemais pieprasījums būtiski bremzēja cenu pieaugumu un dažos gadījumos bija pat deflācija. Formāli lēnais algu pieaugums palielina mūsu ražojumu konkurētspēju.

1997. gada izlaide pieauga gandrīz visās rūpniecības nozarēs, bet 1998. gadā pieaugums bija tikai tajās nozarēs, kuras maz bija saistītas ar Krievijas tirgu (skatīt 4.3. tabulu).

4.3. tabula

Latvijas rūpniecības nozaru galvenie rādītāji

(procentos)

	Rūpniecības pievienotās	Ražošanas apjoma	Eksporta īpatsvars
	vērtības struktūra .	pieauguma tempi .	produkcijas izlaidē
	1996	1997	1998	1996	1997	1998	1996	1997	1998
Pavisam	100	100	100	7,3	17,1	3,4	41,8	41,5	40,2
Pārtikas rūpniecība	40,3	40,8	37,2	11,2	14,3	-3,1	19,6	19,7	16,0
Vieglā rūpniecība	11,5	10,5	11,0	24,1	14,7	4,1	63,3	52,2	53,3
Kokapstrāde	9,1	12,8	16,1	24,9	41,8	15,5	76,0	85,2	85,3
Papīra ražošana
un izdevējdarbība	6,4	5,6	6,8	15,2	31,3	23,8	29,5	32,0	24,3
Ķīmiskā rūpniecība	6,8	7,4	4,6	-3,1	16,3	-16,2	66,0	56,8	63,1
Pārējo nemetālisko
minerālu izstrā-
dājumu ražošana	2,5	1,9	3,2	4,9	-5,9	49,1	39,0	30,6	29,2
Metālu un metālu
izstrādājumu
ražošana	4,5	6,2	6,8	9,8	35,6	31,5	42,6	40,3	32,8
Mašīnu un iekārtu
ražošana	15,0	11,8	11,2	-8,4	-4,7	-6,7	58,7	47,8	43,2
Pārējās rūpniecības
nozares	3,6	3,0	3,1	-8,5	10,2	8,5	56,8	55,8	63,5

1999. gada pirmajos trijos mēnešos tikai dažās nozarēs izlaides apjomi bija 1998. gada atbilstošā perioda līmenī (apģērbu ražošanā, kokapstrādē, izdevējdarbībā, kuģu būvē, mēbeļu ražošanā). Vislielākais ražošanas apjomu samazinājums bija papīra rūpniecībā, ķīmiskajā, metālu un to izstrādājumu ražošanā, kā arī mašīnu un iekārtu ražošanā.

Rūpniecības attīstība ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Pašlaik, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un pamatā ir īstenota ekonomiskās stabilizācijas politika, priekšplānā izvirzās ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas uzlabošanas problēmas.

Svarīgi ir apzināt mūsu rūpniecības pašreizējo struktūru un to, kā tā var un kā tai vajadzētu mainīties tuvākajā perspektīvā, lai nodrošinātu izaugsmi. Latvijas rūpniecības nozares no ražošanas faktoru viedokļa nosacīti var iedalīt četrās grupās (nozaru klasifikācija dota 3.3.2. nodaļā).

4.4. tabula

Latvijas rūpniecības struktūra

(procentos)

	1995	1996	1997	1998
Dabas resursu pārstrādes nozares	49,3	50,9	53,2	53,2
Mazkvalificēta darba spēka nozares
ar zemu kapitālietilpību	17,8	19,0	17,4	17,9
Augstu tehnoloģiju un kvalificēta
darba spēka nozares	8,6	9,0	8,8	9,9
Kapitālietilpīgas nozares	24,3	21,2	20,7	19,1

Kā rāda 4.4. tabulas dati, Latvijas rūpniecībā ir liels ar dabas resursu pārstrādi saistīto nozaru īpatsvars, kaut gan Latvija nav bagāta ar nozīmīgiem dabas resursiem un nav tādu dabas resursu, kas radītu fundamentālas priekšrocības rūpniecības attīstībai salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm. Tomēr pārejas periodā tiem un izdevīgam valsts ģeogrāfiskam stāvoklim bija izšķiroša loma ekonomiskās krīzes pārvarēšanā un ekonomiskās attīstības pamatu radīšanā. Tuvākā nākotnē šie faktori vēl arvien būs nozīmīgi Latvijas tautsaimniecībā.

Latvijas lielākā dabas bagātība ir meži. Tie aizņem apmēram 44% no teritorijas. Kā redzams 4.3. tabulā, kokapstrāde ir tā nozare, kurai pēdējos trīs gados ir bijuši visstabilākie un augstākie attīstības tempi. Šī nozare saglabā ievērojamas attīstības potences arī turpmākajos gados, jo pašlaik Latvijas eksportā dominē maz apstrādāta koksne. Vairāk nekā 70% no eksportētās koksnes ir apaļkoki un zāģmateriāli, turklāt puse no tiem ir apaļkoki, kaut gan ienākumi no pēdējiem ir trīs reizes mazāki nekā no zāģmateriāliem. Tāpēc nozares attīstības galvenās potences ir saistītas galvenokārt ar tādu ražotņu veidošanu, kurās var veikt dziļāku koksnes apstrādi, tādējādi palielinot produkcijas izlaidi un ienākumus, nepalielinot mežu izciršanas apjomus.

Latvijas lielākā rūpniecības nozare ir pārtikas rūpniecība. Arī šī nozare ir cieši saistīta ar dabas resursu izmantošanu. Latvijas pārtikas ražotāji pārstrādei galvenokārt izmanto vietējās lauksaimniecības un zvejniecības produkciju. Galvenais nozares izaugsmi ierobežojošais faktors ir tās zemā konkurētspēja kā ārējā, tā iekšējā tirgū, nevis dabas resursu ierobežotība. Bez tam pārtikas tirgi ir ļoti regulēti un saspringti, un tirgus cenas daļai produktu ir zem to reālās pašizmaksas.

Salīdzinājumā ar attīstītām valstīm Latvijā ir relatīvi lēts darba spēks. Kaut arī atšķirības samazinās, tomēr tuvākā nākotnē šīs priekšrocības vēl arvien saglabāsies. Savukārt salīdzinājumā ar tuvākām kaimiņvalstīm šīs priekšrocības Latvijai nav.

75% no rūpniecības pievienotās vērtības dod nozares, kuras var raksturot kā zemas kvalifikācijas darba spēka nozares (arī dabas resursu pārstrādes nozarēs pārsvarā ir nodarbināts zemas kvalifikācijas darba spēks). Sekas tam ir šo nozaru produkcijas zemie realizācijas ienākumi.

Viena no raksturīgākajām nozarēm šajā nozaru grupā ir vieglā rūpniecība (tekstilrūpniecība un apavu ražošana). Lētais darba spēks arī ir Latvijas vieglās rūpniecības galvenā konkurences priekšrocība. Tas ļāva Latvijas tekstilprecēm relatīvi vieglāk ieiet ES tirgū: apmēram 50% produkcijas tiek eksportēta un savukārt 70% no tās - uz ES valstīm (17% uz NVS valstīm). Raksturīgi, ka galvenokārt šīs preces tiek eksportētas uz tām valstīm, kurās ir augstas darba spēka izmaksas - Vāciju, Zviedriju, Dāniju. Tas, ka 50% no Latvijas vieglās rūpniecības produkcijas realizācijas ir saistīti ar ārējo pieprasījumu, ir nozares stiprā puse, bet tai pašā laikā nozare lielā mērā tiek pakļauta ārējā tirgus izmaiņām. Tas parādījās Krievijas finansu krīzes laikā 1998. gadā, kad Latvijas vieglajai rūpniecībai nācās samazināt eksportu uz NVS valstīm diezgan būtiski. Nozares kopējā izlaide 1998. gadā palika 1997. gada līmenī, kaut arī gada sākumā bija izlaides pieaugums.

Pēc 4.4. tabulas datiem redzams, ka ar katru gadu samazinās kapitālietilpīgo nozaru īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā. Šo procesu var vērtēt divējādi: no vienas puses, to var uztvert kā pārejas perioda strukturālo pārmaiņu procesa turpinājumu. Ekonomikā samazinājās to kapitālietilpīgo nozaru ražošanas apjomi, kuru noietu tirgi bija saistīti ar Krievijas ekonomiku, it īpaši ar militāri rūpniecisko kompleksu. No otras puses, Latvijas ekonomikā straujākos tempos attīstās tās nozares, kurās nav nepieciešami būtiski kapitālieguldījumi. Pārejas periodā tas ir likumsakarīgs process, jo jaunie uzņēmēji nav spējīgi veikt apjomīgus kapitālieguldījumus.

Lielākās kapitālietilpīgās nozares Latvijas tautsaimniecībā ir ķīmiskā rūpniecība, metālu ražošana un apstrāde, mašīnbūves nozares. Šo nozaru noietu tirgi vēl arvien lielā mērā ir saistīti ar Austrumu virzienu. Raksturīgi, ka šo nozaru ražošanas apjomi 1997. gadā būtiski palielinājās, bet 1998. gadā samazinājās sakarā ar Krievijas finansiālo krīzi.

Vai Latvijā vispār var attīstīties kapitālietilpīgas nozares? Atbilde nav viennozīmīga. Tādā mērā, kādas tās bija PSRS laikā, laikam nē. Pirmkārt, ir zaudēti bijušie noieta tirgi. Ar vecām iekārtām un tehnoloģijām jaunus atbilstošus tirgus iekarot ir problemātiski. Otrkārt, kapitālietilpīgas nozares prasa arī atbilstošus tirgus. Latvijas mazais tirgus šādos gadījumos darbojas kā investīcijas bremzējošs faktors. Treškārt, PSRS nozaru izvietojumu dažkārt noteica nevis ekonomiskais izdevīgums, bet politiski subjektīvie motīvi. Nenoliedzama loma bija arī Latvijas strādājošo augstākai darba kultūrai un kvalifikācijai, tāpēc Latvijā īpaši attīstījās nozares, kas bija saistītas ar precīzo mašīnbūvi militāri rūpnieciskā kompleksa ietvaros. Pašreiz galvenie šo nozaru attīstību ierobežojošie faktori ir vecās tehnoloģijas un šaurie un nestabilie noieta tirgi.

Otra jautājuma puse: vai ir nepieciešama un iespējama kapitālietilpīgo nozaru plašāka attīstība. Kapitālietilpīgu nozaru attīstība nākotnē var tikt saistīta galvenokārt ar orientāciju uz plašākiem un stabilākiem tirgiem un jaunu tehnoloģiju izmantošanu.

Lai investori ieguldītu lielas investīcijas Latvijā, ir jābūt priekšrocībām, kas uz to rosinātu vai tās jārada. Tās varētu būt tādas kā dabas un darba resursu pieejamība un kvalitāte, labvēlīga uzņēmējdarbības vide utt.

Būtu jāattīsta augstu tehnoloģiju nozares , bet investīcijas tajās jāsaista arī ar investīcijām tā sauktajā cilvēkkapitālā un zinātnē.

Par augstu tehnoloģiju nozarēm tiek uzskatītas vairākas ķīmiskās rūpniecības nozares (plastmasu, minerālmēslu u.tml.), speciālo darbgaldu, telekomunikāciju iekārtu, medicīnisko un optisko iekārtu, mērinstrumentu ražošana. Esot PSRS sastāvā, Latvijā visas šīs nozares lielākā vai mazākā mērā bija attīstītas, bet ne visas ir spējušas saglabāt savu vietu jaunos apstākļos. Šo nozaru produkcijas īpatsvars kopējā rūpniecības izlaidē ir zems.

Lai attīstītu nozares ar augstāku pievienotās vērtības līmeni, nepieciešams intensīvs investīciju process kā fiziskā, tā cilvēkkapitālā. Lai veicinātu investīcijas, augstu tehnoloģiju nozarēs ir jāīsteno īpaša politika. Valsts institūcijām jāizstrādā speciāls pasākumu kopums. Tomēr pozitīvs rezultāts nav ātri sasniedzams, efekts gaidāms ilgtermiņa skatījumā.

Latvijā pašreizējā situācijā ne ražošanas, ne pieprasījuma līmeni nevar uzskatīt par pietiekošu.

Kaut gan Latvijā ir daudz tādu nozaru, kuru ražošanas apjomu kritums vistiešākā veidā bija saistīts ar pieprasījuma samazināšanos, tomēr nav maz arī nozaru, kuras zemās konkurētspējas dēļ ir zaudējušas noieta tirgus. Daļēji pašreizējo situāciju un tendences konkurences jomā raksturo eksporta un importa attiecību dinamika tādās preču grupās, kurās importa nepieciešamība tiešā veidā neizriet no attiecīgo dabas resursu trūkuma Latvijā (skatīt 4.5. tabulu).

4.5. tabula

Latvijas importa attiecības pret eksportu

(eksports = 100)

Produktu grupas	1995	1996	1997	1998
Pārtikas produkti	67,2	82,8	111,4	186,1
Ķīmiskās rūpniecības preces	282,7	315,1	328,6	380,2
Vieglās rūpniecības preces	76,0	76,9	83,9	90,7
Koksne un tās izstrādājumi,
papīrs un kartons	26,6	30,5	26,0	24,1
Metālizstādājumi, mašīnas un mehānismi	209,9	240,1	265,2	319,8

No tabulā uzrādītajām preču grupām tikai divām (koksne un tās izstrādājumi un vieglās rūpniecības preces) eksports pārsniedz importu, pārējās nozarēs attiecība starp eksportu un importu mainās par labu pēdējam.

Latvijas rūpniecības izlaides paātrinātu pieaugumu galvenokārt noteiks eksporta paplašināšanās iespējas. Jāatzīmē, ka Latvijas preču eksportā pārsvarā ir uz dabas resursu pārstrādi balstītu nozaru produkcija (skatīt 3.3.2. nodaļu).

 

 

Turpinājums - seko

12 Rīcībā esošais ienākums ir ieņēmumi naudā un iegūtās natūrā produkcijas un pakalpojumu vērtība, pārrēķināta naudā, kas saņemta darba samaksas, citu ienākumu par darbu (pēc nodokļu nomaksāšanas), sociālo pārskaitījumu, tīrā ienākuma (ienākumi, no kuriem atskaitītas izmaksas ražošanas vajadzībām) no uzņemējdarbības (biznesa) un lauksaimnieciskās ražošanas, ienākumu no īpašuma, mantu pārdošanas u.tml. veidā.

13 Šīs nodaļas tekstā apstrādājošā rūpniecība tiek apzīmēta kā rūpniecība (ja netiek norādīts īpaši).