"Katrai tautai ir tiesības lemt savu likteni"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — Latvijas radio vakar, 13.septembrī

— Notikumiem bagāta ir bijusi aizvadītā nedēļa, un svarīgi notikumi risināsies šonedēļ gan Latvijā, gan pasaulē. Jāatzīst, ka ļoti nemierīgi ir mūsu kaimiņzemē — Krievijā. Masu saziņas līdzekļu uzmanības lokā šorīt nu jau kārtējais sprādziens Maskavā. Daudz bojāgājušo, tiek ziņots pat par ārkārtas stāvokļa ieviešanu valstī. Sakiet — vai Latvijai būtu kaut kā jāreaģē uz šiem notikumiem Maskavā?

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti. Es šodien pat parakstu un nosūtu līdzjūtības vēstuli gan cietušajiem, gan krievu tautai vispār. Un arī nosodījumu par to, ka terorisms nav veids, kā risināt jebkādu problēmu, un ka terorisms ir augstākā mērā nosodāms, tā ir necilvēcīga rīcība, vienalga, kāds būtu iemesls. Un tas ir nosodāms.

— Notikusi arī Jaltas konference, kurā, cita starpā, tika spriests par drošību Austrumeiropā. Zīmīgi, ka tā notika Jaltā, kur pirms pusgadsimta risinājās cita konference. Kā vērtējat šīs konferences rezultātus?

V.Vīķe–Freiberga: — Tai bija pozitīva nozīme divos pavisam atšķirīgos veidos. Viens bija tāds, ka tur nosodīja 1945.gada Jaltas konferenci kā kaut ko tādu, kas nav pieļaujams pēc jebkādiem starptautisko attiecību principiem, kas ir nosodāms īstenībā, kas ir netaisns. XXI gadsimta Eiropa nedrīkst būt tāda, un tika parakstīta kopējā deklarācija, ka mēs vēlamies redzēt XXI gadsimta Eiropu bez sadales līnijām, kas sašķeltu kontinentus divās daļās, ka vairs nebūs pieņemama šāda iespaida sfēras sadalījums, kur lielās tautas lemtu par mazo tautu likteņiem. Tika uzsvērtas katras tautas suverenitātes tiesības un tiesības katrai pašai lemt par savu likteni. Tas ir ļoti svarīgi. Un otrais — Latvija konkrēti tur saņēma atkārtotus apliecinājumus no Melnās jūras reģiona valstīm par atbalstu mūsu centieniem gan uz Eiropas Savienību, gan uz NATO. Tas mums ir ļoti svarīgi, jo arī tās ir iesaistītas Eiropas drošības procesos, mums nāk sabiedrotie mūsu centieniem ne tikai no Rietumeiropas, bet arī no šīs Eiropas daļas.

— Tika runāts droši vien arī par situāciju Krievijā. Vai ir kas tāds, par ko jūs varētu pastāstīt arī mums?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, teiksim, uz šī pozitīvā fona, varētu teikt, kā atšķirīga izcēlās Krievijas valdības priekšsēdētāja pirmā vietnieka Viktora Histenko kunga teiktā runa, kurā viņš tomēr savā ziņā netieši it kā vēlējās atgriezties pie tās domas, ka lūk, ja iestātos Baltijas valstis NATO, tas būtu kāds jauns veids, kā sadalīt Eiropu. Tas man šķiet pilnīgi nepamatots traktējums, kas nekādā ziņā nesakrīt ar to viedokli, ko ieņem Latvija, ļoti daudzas citas valstis, katrā ziņā visas pārējās, kas tur bija pulcējušās. Jāpiebilst, ka, izmantojot šo Jaltas konferenci, man bija izdevība neformālām sarunām ar Histenko kungu, kuru laikā es izteicu viņam Latvijas un manu personīgo gatavību iesaistīties dialogā ar Krieviju, uzturēt mūsu cerības izveidot normālas attiecības ar demokrātisku un atvērtu Krieviju, bet man šķiet, ka vēl nav pienācis tas brīdis, ka Krievija būtu gatava šādam dialogam.

— Jūs to sapratāt no šīs sarunas?

V.Vīķe–Freiberga: — Apmēram tā, jā, varētu teikt.

— Nule notikusi jūsu tikšanās ar vēsturnieku komisiju. Par ko runājāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Šī vēsturnieku komisija ir ārkārtīgi svarīga, jo tā ir nepieciešama gan mums pašiem savas pagātnes labākai izpratnei un apgūšanai, gan arī lai spētu skaidrot pasaules priekšā vairākus Latvijas vēstures smagākos punktus, kas līdz šim un arī vēlāk tiek saistīti ar, varētu teikt, Latvijai ļoti negatīvām nostādnēm. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs parādītu savu labo gribu, bet lai arī spētu sniegt pasaulei priekšā un pasaules valodās objektīvu informāciju, kas izvērtētu obkjektīvi, bez propagandas un bez tendenciozitātes visus tos smagos notikumus, ko diemžēl šeit, uz Latvijas zemes, esam piedzīvojuši. Šī komisija līdz šim ir bijusi ļoti sekmīga. Pie manis bija Caunes, Strangas un Gūtmaņa kungi, pretstatā mūsu kaimiņzemēm Igaunijā un Lietuvā veidotām komisijām, viņiem ir veicies panākt labvēlīgāku attieksmi pret šo procesu ārzemēs. Man, starp citu, būs arī sarunas ar ebreju organizācijām Savienotajās Valstīs sakarā ar manu nākamās nedēļas braucienu uz Apvienotajām Nācijām, tāpat Izraēlas vēstnieks Benura kungs, atvadoties no Latvijas, man izteica savu gandarījumu, ka šī vēstures komisija ir uz pareizā ceļa. Tagad gribētu tikai pieminēt — lai turpinātu savu darbību, tai būs nepieciešami līdzekļi, un šeit atkal Valsts prezidentei būs jāgriežas pie Finansu ministrijas ar lūgumu finansiāli atbalstīt šo vēsturnieku darbu, kas prasa līdzekļus, kaut mēs esam taupības režīmā, man šķiet, ka šis ir viens lauks, kurā taupība būtu nevietā, jo ieguldījums šajā laukā daudzkārt atmaksātos, un tas mums ir nepieciešams mūsu tautas labās slavas nodrošināšanai.

—Vai tiesa, ka Latvijas vēsturnieki pagaidām nevar nedz apstiprināt, nedz noliegt Igaunijas kolēģu arhīvos atrastās ziņas par Krievijas cilvēku uzpirktību Baltijas valsts vīriem, par ko pagājušo nedēļu plaši rakstīja Latvijas prese?

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši tā. Jo, lai vēsturnieks varētu piekļūt arhīvu materiāliem, kuriem vienīgiem ir iespējams šo avotu ticamību izvērtēt, viņam ir vispirms nepieciešama palīdzība no mūsu Ārlietu ministrijas, lai izkārtotu ar Krievijas Ārlietu ministriju atļaujas piekļūt šiem arhīviem. Un tas ir vēl vesels darba lauks, kas vēl mums ir priekšā, kas nav atrisināts, un otrs — diemžēl, lai dzīvotu Maskavā un šos arhīvus pētītu, tas prasa izdevumus, atkal ir vajadzīgi līdzekļi, citādi to fiziski nav iespējams darīt.

— Ko jūs pati domājat par šiem igauņu kolēģu atrastiem faktiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Te būtu nepieciešama profesionāļu avotu izvērtēšana. Jo redziet, viss apgalvotais, kā to izvērtēt un uztvert, vai tā ir patiesība vai nē, varētu balstīties uz to, ko vēsturnieki profesionāļi dēvē par avota izvērtēšanu. Avota izvērtēšanu var veikt tikai profesionāls vēsturnieks, kam ir bijusi pieja pie oriģināliem dokumentiem, nevis atstāstījumiem caur presi vai citādi. Vienkārši citādi par to nav iespējams spriest.

— Vai jūs atbalstāt Ārlietu ministrijas nupat izplatīto informāciju, ka tā nereaģēs uz tādu Latvijas vārda nesmuku izskanēšanu, proti, saistībā ar šo spiegošanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Te jau ļoti grūti būtu Ārlietu ministrijai kaut kā reaģēt. Ja kāds savos memuāros nāk ar zināmiem apgalvojumiem, tad, izņemot gadījumus, ja ir pretī liekami droši fakti, nav iespējams neko komentēt. Šos faktus, lūk, atkal varētu varbūt meklēt un izvērtēt vēsturnieki, lūk, atkal viens iemesls, kamdēļ būtu labi, ja mums vispār būtu Latvijā nodrošināta mūsu vēstures pētnieku iztika un darba iespējas.

— Jādomā, ka dzirdīgas ausis sadzirdēja jūsu vēlējumu. Tātad jūs pošaties ceļā uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Kāds ir šī brauciena mērķis?

V.Vīķe–Freiberga: — To mērķu, varētu teikt, ir vesela rinda. Pirmais un formālais ir piedalīšanās ANO 54. Ģenerālajā asamblejā, tas, protams, sniedz forumu, kur izteikt Latvijas viedokli no pasaulē visaugstākās tribīnes, ja tā varētu teikt, un aizstāvēt Latvijas intereses tīri formālā plāksnē. Bet, protams, tur ir blakus tam iespēja sastapt dažādu valstu līderus, kas tur būs pulcējušies, un atkal, līdzīgi kā tas man bija iespējams Sarajevā un Jaltā, izkārtot vairākas tikšanās ar citu valstu galvām. Tiek arī plānotas tikšanās ar amerikāņu valdības pārstāvjiem visaugstākā līmenī, ir jau sagatavotas Vašingtonā tikšanās ar iespaidīgajiem amerikāņu senatoriem, it īpaši tiem, kas lemj par NATO paplašināšanās procesu, tātad Latvijas nākotnei ļoti būtisku jautājumu. Tad ir vesela rinda arī citu lietu, kā, piemēram, uzruna Kolumbijas universitātes studentiem, tikšanās ar latviešu sabiedrību Amerikā un vesela rinda vairāku citu.

— Atgriežoties atkal Latvijā, spiedīgos naudas apstākļos nonākusi jūsu kanceleja, un tautā runā, ka prezidente tagad vizītes veic jau uz parāda. Vai jūs tas satrauc?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs neveicam vizītes īstenībā uz parāda, bet situācija gan mazliet nenormāla, jo, man pārņemot amatu jūlija sākumā, viss tam gadam ārvalstu vizītēm paredzētais budžets bija jau iztērēts. Tātad mums kasē vispār nebija nekādu līdzekļu ārvalstu vizītēm, turpretim, ņemot vērā patlabanējo situāciju, kur Latvija ārkārtīgi kāpinātā tempā patlaban virzās uz Helsinku samitu, kur cer tikt uzaicināta sarunām ar Eiropas Savienību, mūsu ārpolitikā ir vajadzīga tik kāpināta aktivitāte kā vēl nekad Latvijas vēsturē. Šis nu ir tas brīdis, ko nedrīkstam palaist garām. Ir nepieciešams Latvijas interesēs, lai būtu visaugstākā mērā kāpināta aktivitāte ārlietu laukā. Bet te nu esam šai dīvainā situācijā, ka, lūk, Valsts prezidentes Kancelejā vispār vairs nebija atstāti līdzekļi un mēs gandrīz katrai atsevišķai vizītei esam spiesti Finansu ministrijai lūgt līdzekļus, lai spētu veikt tos pienākumus, ko vispār jau esam saskaņojuši ar Ārlietu ministriju. Arī Ministru prezidents ir uzsvēris, ka viņš ļoti vēlētos, lai prezidente uzņemtos ārvalstu kontaktus, jo viņam pašam īpaši nepatīk ceļot, nedz arī šajā laukā darboties. Te mums ir tāda pilnīgi loģiska pienākumu sadale. Kanādā es izmantoju situāciju, lai apciemotu gan Kanādas ministru prezidentu, gan Kanādas ārlietu ministru, šīs tikšanās rezultātā Kanāda ir izteikusi daudz lielāku interesi par to, kas notiek Baltijas valstīs, un tās ārlietu ministrs tieši ieradās Latvijā, lai pasvītrotu Kanādas atbalstu Latvijas virzībai uz NATO, lūk, viņš arī minēja, ka vizītes laikā Helsinkos esot dzirdējis, ka Latvijas Valsts prezidentes klātiene Helsinku vizītes laikā esot, ka tur tiek uztverts, ka šī vizīte esot izdevusies spoža un ka Latvijas intereses tur tikušas nozīmīgā veidā aizstāvētas. Tātad ir svarīgi, lai prezidente būtu kontaktā ar ārvalstu augstākajām amatpersonām, jo patlaban ir vēsturiski ļoti svarīgi Latvijas intereses aizstāvēt, jo, ticiet man, ir arī spēki, kas nav pret tām īpaši labvēlīgi.

— Tūlīt jūs dosities arī uz kādu ļoti nozīmīgu tikšanos, tā būs saruna ar presi, ar ārzemju presi.

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, no ārzemju preses man vēl nav bijis izdevības saskaitīt, cik interviju ārzemju presei es esmu sniegusi, bet šo pašu pēcpusdienu atkal nāk no Beniluksa valstīm žurnālisti, ar kuriem runāšu franču valodā, drīzumā šurp brauks no Kanādas divas komandas, televīzijas komandas, kas vēlas uzņemt, piemēram, kāda izskatās Latvijas Valsts prezidentes dzīve, ar kādu auto viņa brauc, kādā viņa iekāpj, kur viņa dzīvo, kur viņa strādā. To jau līdz šim ir darījis arī viens televīzijas kanāls no Vācijas, turpinās interese tieši par to, kādos apstākļos dzīvo un strādā Latvijas Valsts prezidente. Patlaban ārvalstīs ir liela interese, un tātad — vai tas parādās vai nu kādā dažu minūšu klipā par Baltijas valstīm, ziņojumā vai garākā pusstundas programmā, kā vairāki no viņiem plāno, katrā ziņā caur to netiešā veidā veidojas Latvijas tēls.

— Un ja es tagad būtu ārzemju preses pārstāve un jautātu, kāda sajūta jums ir kā Valsts prezidentei, vai jūs labi jūtaties savā pilī, savā krēslā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es viņiem līdz šim esmu varējusi apgalvot, ka es jūtos ļoti labi, un es ceru, ka tā turpināsies joprojām.

— Vēl atgriežoties pie valdības lietām. Pagājušās nedēļas notikumi, proti, premjera un ekonomikas ministra nesaskaņas parādīja, ka šī valdība tomēr nav tik stabila, kā mums gribētos. Jūsu komentārs?

V.Vīķe–Freiberga: — Mans lūgums būtu valdības locekļiem, lai viņi tiešām censtos un pūlētos šajā brīdī rūpēties un gādāt par Latvijas valdības stabilitāti kā ļoti augstu prioritāti. Neaizmirsīsim, ka mēs patlaban esam mūsu Eiropas kaimiņu ļoti akūtā redzeslokā, viņi vēro un izvērtē katru mūsu soli, viņi ļoti kritiski vēro situāciju valstīs. Nestabilitāte mūsu valstī nebūt nerunātu mums par labu tajā brīdī, kad tiks pieņemti politiskie lēmumi, kas skar mūsu vietu nākamos gados Eiropā.

— Mūsu klausītājus, kas, izmantojot iespēju uzdot jautājumus Valsts prezidentei, ir rakstījuši, visvairāk interesē un pat satrauc Valsts valodas likums un sekas, ja ievērosim visas Eiropas rekomendācijas. Tikmēr paši politiķi jau izteikuši prognozes, ka tieši Valsts valodas likuma izskatīšana varētu būt nopietns pārbaudījums valdības stabilitātei. Kādas ir jūsu domas?

V.Vīķe–Freiberga: — Valsts valodas likums ir jāpieņem ar tiem uzlabojumiem, kādus es kā Valsts prezidente lūdzu Saeimai izdarīt. Ja mēs to nedarīsim, tad Latvijas interesēm un Latvijas izredzēm Helsinku samitā būtu radīti ļoti nopietni draudoši šķēršļi. Ir panākts tas, ka starptautiskā sabiedrība ir atzinusi un publiski atzinusi šī valodas likuma būtības attaisnojumu. Tas līdz šim tā nebija. Bija visur dzirdamas runas, ka šis likums savā būtībā ir netaisns. Man šķiet, es varu apgalvot, ka, pateicoties manām nerimtīgām pūlēm, mēs esam paguvuši tagad, kad pat van der Stūla kungs ir publiski atzinis, ka šī likuma gars ir tāds, kas pieņemams Eiropas Savienībai, ka mums ir tiesības aizstāvēt savu valodu. Jautājums tikai ir, kā šīs valodas pantu formulējums saskan ar starptautiskiem līgumiem un likumiem.

— Un nobeigumā — šodien jubilejas reize valsts eksprezidentam Guntim Ulmanim. Vai jūs jau viņu apciemojāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es taisos to darīt, doties ciemos pie Ulmaņa kunga un apsveikt viņu viņa apaļajā jubilejā, mums ir arī piemiņas vakars šovakar pašam pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem, došos uz Nacionālo teātri šovakar un rīt arī pie viņa pieminekļa atzīmēt viņa 140. dzimšanas dienu.

— Paldies!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Intervijā Latvijas radio 13. septembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35. Raidījumu vada radio žurnāliste Pārsla Saktiņa