Šodien, 14. septembrī, pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem — 140. dzimšanas diena. Vakar vakarā Nacionālajā teātrī notika svinīgā sēde, godinot demokrātisko ideju tēvu Latvijā

Vakar, 13. septembrī, pulksten 18.30, Nacionālajā teātrī svinīgo sēdi, veltītu Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 140. jubilejai, atklāja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Pēc tam vēstures zinātņu doktors Ilgvars Butulis nolasīja referātu "Jānis Čakste — Latvijas valsts pirmais prezidents" un tika demonstrēta režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma "Jānis Čakste"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Raksts "Pieminot Jāni Čaksti ..."

Šodien, 14. septembrī, aprit 140 gadu, kopš dzimis Jānis Čakste — cilvēks, kurš mūsu valsts vēsturē palicis kā Latvijas Republikas pirmais Valsts prezidents, kā izcils nacionālās atmodas darbinieku pēctecis un kā vecākais latviešu parlamentārietis. Priecājos, ka varēju apliecināt Jānim Čakstem savu cieņu memoriālā muzeja atklāšanas reizē viņa dzimtajās mājās Jelgavas rajona Aučos. Ar to aizsākās jubilejas pasākumu virkne visā Latvijā. Priecājos, ka šo pasākumu ietvaros varam uzzināt daudz jauna un interesanta par pirmo neatkarīgās Latvijas prezidentu. Īpaši par to Jāņa Čakstes dzīves posmu, kas mums joprojām ir pasvešs.

Lai izprastu šo izcilo personību, kas par latviešu politisko līderi izvirzījās, darbojoties Krievijas domē un vadot latviešu bēgļu organizācijas, ir lietderīgi ieskatīties pagātnē. Un tā parāda, ka jau jaunības gados Jānis Čakste apliecināja savas izcilās sabiedrības apvienotāja spējas: studiju laikā Maskavā nodibināja latviešu studentu apvienību "Austrums", bet vēlāk, strādājot par advokātu, rosīgi darbojās Jelgavas latviešu sabiedriskajā dzīvē, vadīja latviešu biedrību un laikrakstu "Tēvija". Tas liecina par lielu sabiedrības uzticību. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jānis Čakste atjaunoja Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas darbību, bet jau 1915. gada jūlijā kopā ar pārējiem kurzemniekiem devās grūtajās un nemierpilnajās bēgļu gaitās. Jāņa Čakstes plašā un pašaizliedzīgā darbošanās bēgļu labā un līdzdalība vadošajās nacionālajās organizācijās dod atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš tika vienprātīgi ievēlēts par Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāju. Latviešu tautai traģiskos brīžos Čakstes popularitāte bija ārkārtīgi augusi, un katrā ziņā tā kļuva par pamatu viņa ievēlēšanai visaugstākajā postenī — par Valsts prezidentu.

1922. gada 7. novembrī Jānis Čakste atklāja uz pirmo sēdi sanākušās Latvijas Republikas pirmās Saeimas darbu, bet 14. novembrī, 92 deputātiem aizklāti balsojot par un 6 atturoties, viņš tika ievēlēts par pirmo Valsts prezidentu. Pēc pirmā prezidentūras termiņa izbeigšanās 1925. gada 6. novembrī Jānis Čakste atkārtoti tika ievēlēts par Valsts prezidentu un savus pienākumus pildīja līdz nāvei.

Ar Jāņa Čakstes vārdu saistīti Latvijas valsts tapšanas pirmie soļi un patstāvīgas valsts pirmais posms. Jānis Čakste nenoliedzami bijis izcilākais no mūsu prezidentiem. Latvijas Republikas Satversmē prezidentam nav paredzēts īpaši liels varas un darbības apjoms. Tomēr arī šo šauro robežu ietvaros Jānis Čakste visiem spēkiem pūlējās apvienot un saskaņot dažādus virzienus kopīgam mērķim — valsts labklājības celšanai. Kā Valsts prezidents viņš vienmēr stāvēja pāri partijām un pret visiem izturējās vienādi objektīvi un taisnīgi, iedibinādams valsts prezidenta amata autoritāti un tradīcijas.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš:

Referāts sagatavots zinātniskajai konferencei "Jānis Čakste — Latvijas Republikas pirmais prezidents"

Latvija kā valsts tapa XX gadsimtā pēc lielo Eiropas impēriju sabrukuma Pirmā pasaules kara gaitā, bet ne par to šodien būtu jārunā. Latvija kā valsts varēja rasties tādēļ, ka tās nācijai bija pietiekama gatavības pakāpe, pietiekams ekonomisks, politisks, intelektuāls briedums, lai zeme varētu kļūt par valsti. Varēja rasties tādēļ, ka bija pietiekami liela mēroga personības, kas ideju spēja vērst īstenībā. Politikā varam minēt vairākus vārdus — K.Ulmanis, J.Čakste, Z.Meierovics, M.Valters, Rainis, Pauls Kalniņš, G.Zemgals un citi, literatūrā un mākslā — vēl vairāk. No šī vārdu zvaigznāja ļoti bieži, ja ne parasti tieši ar Latvijas valsts proklamēšanu saista divus uzvārdus — Kārli Ulmani kā pirmo Pagaidu valdības Ministru prezidentu un Jāni Čaksti kā pirmo Tautas padomes priekšsēdētāju (1918—1920), vēlāk — pirmo Satversmes sapulces priekšsēdētāju (1920—1922) un pirmo Latvijas Republikas Valsts prezidentu (1922—1927). Saprotams, nenoniecinot citus nopelniem apveltītus vīrus, arī militāros darbiniekus.

Jāni Čaksti daudzinām kā demokrātisma tradīciju iedibinātāju Latvijā, kura vadībā izdiskutēta un pieņemta Satversme. Par visu to runājot, piemirstam, ka šie epiteti skar Satversmes sapulci un Saeimu, daudzinām kā izcilu juristu, starptautisko tiesību speciālistu, kā Latvijas Universitātes tiesību zinātņu goda doktoru tikai Jāņa Čakstes mūža pēdējos astoņos gados, kad viņš bija jau pārkāpis 60 gadu slieksni, kad viņa personība, tiesiskie principi un pasaules uzskats sen jau bija izveidojušies.

Ir dzirdēts, ka Latvijas Republika tapusi kā dzejnieku un mākslinieku republika, kā trešo tēva dēlu republika, jaunāko saimniekdēlu republika — tās vadītāji bija atgājuši no zemes, saimniecības, pievērsušies politikai un uzgājuši uz vēstures skatuves spontāni līdz ar pašu valsti. Manuprāt, Latviju veidoja trejāda tipa politiķi. Pirmie bija vecākās paaudzes politiķi, tādi kā Čakste, Zemgals, Vilis Olavs, Goldmanis, Zāmuels, Zālītis, A.Bergs, kas izvirzījās sabiedriskajā dzīvē jau cara laikā (daļa šādu politiķu — sabiedrisko darbinieku, kā F. Veinbergs, A.Krastkalns, pa daļai A.Niedra no Latvijas valsts idejas gan novērsās). Otri bija jaunākās paaudzes pilsoniski politiķi — K.Ulmanis, Z.Meierovics, M.Valters, kas izvirzījās tieši Latvijas tapšanas laikā. Trešie bija sociāldemokrāti — 1905.gada revolucionāri, vēlākie trimdinieki, no kuriem daļa aizgāja Latvijai naidīgā Krievijas komunistiskajā elitē, bet citi darbojās pārveidotajā LSDSP, jaunās Latvijas labā, tikai ar citādiem mērķiem un ideāliem.

Salīdzinājumā ar 18 gadus jaunāko Kārli Ulmani Čakste bija XIX gadsimta cilvēks, pirmās tautiskās tiešās tradīcijās izveidojusies personība, bet Ulmanis nobrieda XX gadsimta sākumā — Latvijā un Amerikā, izauga ne no latviešu tiesību jomas un sabiedriskās dzīves, bet no latviešu zemnieku praktiskās dzīves, no lauksaimniecības inovāciju popularizēšanas.