Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gadsimta trešdaļu Latvijas diplomātijā Jūlijs Feldmanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.05.2001., Nr. 73 (2460) https://www.vestnesis.lv/ta/id/17213

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Svešas varas darba klaušās

Vēl šajā numurā

11.05.2001., Nr. 73 (2460)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gadsimta trešdaļu Latvijas diplomātijā Jūlijs Feldmanis

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums "LV" Nr. 72, 10.05.2001.

Parīzē mēs bieži gājām uz 13. gadsimtenī celto gotiskā stila baznīcu Sainte–Chapelle , ko mans vīrs ļoti mīlēja. Katru sestdienu mēs apstaigājām bukinistus un pirkām grāmatas. Manam vīram sevišķi interesēja aizvēsture. Viņu ļoti saistīja arī Bizantija un bizantiešu māksla. (..) F. mēdza teikt, ka viņa dzīve būs pārāk īsa, lai veiktu un apskatītu visu, kas viņu pievilka." ("Jūlijs Feldmans", 151.–152.lpp.)

Feldmanis Parīzē ne tikai diendienā veica, kā saka, vēstniecības melno darbu, bet arī samērā regulāri korespondēja lielākajiem dzimtenes laikrakstiem, pirmām kārtām "Brīvajai Zemei", kā par Francijas, tā starptautiskajām problēmām. Viņš informēja Latvijas lasītājus par franču piedalīšanos parlamenta vēlēšanās un valdības krīzēm Parīzē. Plašākā vēstulē no gallu valsts ("Brīvā Zeme", 1928, 31. aug.) viņš raksturoja tikko noslēgto Kelloga līgumu, kuru 27. augustā parakstīja 15 valstis — visas lielvalstis, Anglijas domīnijas, Īrija, Beļģija, Polija un Čehoslovākija. Pakāpeniski šim paktam pievienojās daudzas citas zemes, Latviju ieskaitot, sasniedzot skaitli 63. Publikācijas autors, īsi atstāstījis līguma saturu (dalībvalstis nosodīja karu starptautisku konfliktu risināšanā un noteica, ka visi konflikti jāatrisina tikai mierīgā ceļā), tā nozīmi vērtēja šādi: "Stingra robeža tiek novilkta starp uzbrukuma un aizsardzības karu (..). Kelloga līgums pašķir jaunu ceļu starptautiskās attiecībās, netieši stiprinot Tautu Savienības centienus uzturēt mieru." Kā pierādīja vēlākie notikumi, Tautu Savienība diemžēl nespēja piespiest pakta dalībniekus izpildīt pieņemtās saistības.

Īpašus rakstus Feldmanis veltīja franču valstsvīriem Žoržam Klemanso un Pjeram Lavalam ("Brīvā Zeme", 1929, 26. nov., 1935, 1. martā). Pirmais no tiem tapa sakarā ar Klemanso nāvi. Sniedzis īsas biogrāfiskas ziņas par aizgājēju, Feldmanis deva savu vērtējumu Klemanso kā politiķim. 1871. gadā tas uzstājies kā "vidutājs starp valdību un revolucionāriem". Kā īsts jakobīnietis nevarējis samierināties ar Elzasas un Lotringas zaudējumu. Veicis vētrainu parlamentārieša karjeru. Bijis labs orators. Runājis vienkārši, skaidri un loģiski, neaizmirstot skepsi, kas bieži pāraugusi kodīgā sarkasmā. 1917. gada rudenī sastādīja valdību. Kopā ar Vilsonu un Loidu Džordžu ir Versaļas miera līguma galvenais autors. Apcere beidzās ar vārdiem: "Vēsturē Klemanso paliks par savas tautas nesalaužamā gara simbolu."

 

Darbs Tautu Savienībā

Ar ārlietu ministra Antona Baloža pavēli 1929. gada 10. janvārī Feldmani iecēla par Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītāju. Būdams šajā kapacitātē, viņš kā Latvijas delegācijas substitūts (resp. vietnieks, aizstājējs — R.T. ) tā paša gada septembrī piedalījās TS X asamblejas darbā.

Pagāja tikai pusgads, un atkal jauns amats — Ministru kabinets 1930. gada 16. jūlijā iecēla Feldmani par Latvijas pastāvīgo delegātu Tautu Savienībā Ženēvā, nosakot atalgojumu ar reprezentācijas un konjunktūras piemaksu Ls 579 mēnesī (LVVA, 2570. f., 14. apr., 402 l., 6. lapa). Vienlaikus viņš pārstāvēja Latviju Starptautiskajā darba organizācijā. Ar šiem nozīmējumiem sākās darbs ilgu gadu garumā nozīmīgākajā 20. gadsimta organizācijā.

Feldmanis ieradās jaunajā dienesta vietā 1930. gada 14. augustā, mērojis tālo ceļu no Rīgas līdz Ženēvai savā automobilī. Par viņa dzīves un darba vietām Šveicē M.Feldmane stāsta: "Mēs sākumā apmetāmies pilsētas ārmalā, mēbelētā savrupmājā, ko bija nonomājis mana vīra priekštecis. Dažus mēnešus vēlāk mēs noīrējām dzīvokli īres namā, kur jau dzīvoja citas delegācijas, dažus simtus metrus no Tautu Savienības sekretariāta, kas bija novietojies vecajā Hotel National . Pēc pieciem gadiem, kad sekretariāts pārgāja uz jauno Nāciju pili ( Palais des Nations ), Jūlijs meklēja māju tās tuvumā.

Bija nomājama māja Miera avēnijā 5 ( Avenue de la Paix ), kuras īpašnieks bija Ženēvas kantons, māja, kas agrāk piederēja gleznotājam Divālam. Nams atradās uzkalnā, paliela parka vidū. Skats bija lielisks, priekšplānā muzejs un Nāciju pils — otrpus avēnijas. Tālāk pacēlās Francijas kalni, un skaidrā laikā varēja redzēt Monblānu, kas gaisa līnijā bija ap 90 kilometru attālumā. Šai īpašumā atradās arī Šveices kalniešu tipa mājiņa — tā vēlāk, pēc modernizēšanas, noderēja, kur apmesties pārstāvjiem, kas brauca no Rīgas uz konferencēm Ženēvā.

Šis nams Miera avēnijā man ļoti patika, un tas bija ideāli piemērots Latvijas delegācijas vajadzībām. Mēs nolēmām šo īpašumu nomāt ar norunu, ka nams, kas bija visai bēdīgā stāvoklī, pilnīgi jārenovē. Kantons tam piekrita, un Latvijas Ārlietu ministrija līgumu apstiprināja. Trīsreiz dienā mēs gājām "pārraudzīt" darbus, kas ilga sešus mēnešus." ("Jūlijs Feldmans", 146.–147. lpp.)

Grūti bija iedomāties pateicīgāku darbavietu kā šī Šveices pilsēta. Tajā bez TS sekretariāta un Starptautiskās darba organizācijas biroja atradās arī Starptautiskais Sarkanais Krusts, Starpparlamentārā ūnija un Pasaules līgas komunisma apkarošanai sēdekļi. Tomēr Feldmanim Alpu zemē neklājās viegli. Visa Latvijas pastāvīgā delegācija TS sastāvēja no tās vadītāja, sekretāra un mašīnrakstītājas. Taču rūpju bija pāri galvai, jo tā kā Latvijai trūka līdzekļu, Feldmanim bieži bija jāpārstāv sava valsts ne tikai TS un Starptautiskajā darba organizācijā, bet arī dažādās konferencēs, apspriedēs, sanāksmēs u.tml. saietos. Turklāt 1932. gada 26. novembrī viņu iecēla arī par Latvijas sūtni Šveicē, un šajā sakarībā viņam vajadzēja bieži doties uz konfederācijas galvaspilsētu Berni.

TS asamblejas notika katru rudeni un ilga apmēram vienu mēnesi. Daudzajās komisijās apskatīja un vērtēja organizācijas darbu iepriekšējā gadā un noteica uzdevumus turpmākajai darbībai. Lai varētu tam sekot un runāt līdzi, bija jāiepazīstas ar TS sekretariāta piesūtītajiem sagatavošanas materiāliem mazas bibliotēkas apmērā. To lielākā daļa bija daudzveidīgu starptautisku konvenciju projekti: politiskā, juridiskā, saimnieciskā, satiksmes, veselības, kultūras utt. laukā. Tieši šīs konvencijas prasīja pastāvīgajai delegācijai visvairāk darba, jo svarīgākās pieņēma vai noraidīja nevis asamblejas laikā vai sarakstes ceļā, bet starpsesiju laikā konferencēs, kurās pastāvīgajai delegācijai bija jāpiedalās lielākoties patstāvīgi, jo valdība taupības nolūkos mēdza sūtīt ekspertus no Latvijas tikai uz šauri tehniskām konferencēm. Turklāt bieži tie nebija TS oficiālo valodu — angļu un franču — pratēji, tāpēc bija uz sēdēm jāpavada, lai viņiem paskaidrotu, kas notiek, un viņi zinātu, kā jābalso saskaņā ar valdības instrukcijām.

Šajā jau tā ne vieglajā situācijā kāds vēl izdomāja ieteikt iecelt Feldmani amatu savienošanas kārtībā arī par Latvijas sūtni Dānijā. 1939.gada 22.septembrī tas tika izdarīts, un viņam vajadzēja doties uz Kopenhāgenu. Jaunos pienākumus Feldmanis gluži objektīvu iemeslu dēļ varēja pildīt tikai formāli, tālab, pavadījis dāņu zemē divus mēnešus, viņš atgriezās Šveicē, kur varēja būt daudz noderīgāks Latvijai.

 

Problēmu problēma

Ženēvā

Tā bija atbruņošanās. Ar Ministru kabineta 1932.gada 21.janvāra lēmumu Feldmani iecēla par Latvijas delegācijas locekli atbruņošanās konferencē Ženēvā (delegāciju vadīja ārlietu ministrs Kārlis Zariņš). Šā foruma priekšsarunās Feldmanis piedalījās jau kopš 1930.gada. Viņš 1931.gada decembrī rakstīja Ministru prezidentam, un ārlietu ministram Kārlim Ulmanim: "Ķēros klāt pie atbruņošanās konferences materiālu studēšanas, lai būtu sagatavots uz šo visai svarīgo konferenci... Šeit valda uzskats, ka lielā atbruņošanās konference iezīmēs jaunu laikmetu tautu Savienības vēsturē... Šeit tiks apspriesti visi svarīgākie jautājumi pasaulē, un apspriedes rezultātiem būs droši vien paliekama nozīme. Tāpēc uz konferenci jāgatavojas ar vislielāko nopietnību, ko arī cenšos darīt, cik vien tas manos spēkos iespējams." ("Jūlijs Feldmans", 147.lpp.)

Atbruņošanās konference sākās 1932.gada februārī, Latvijas vārdā tajā bez Zariņa runāja arī Feldmanis, kas raksturoja Latvijas militāro potenciālu. Viņš atzīmēja, ka Latvijas armijas lielums nepārsniedz 20 tūkstoš karavīru. Tai ir divi mīnu traleri, divas zemūdenes (375 t katra), kas nerada uzbrukuma draudus kaimiņvalstīs.

Kad bija beidzies Ženēvas foruma pirmais posms, Feldmanis publicēja "Brīvās Zemes" 1932.gada 8.augusta laidienā rakstu "Atbruņošanās konferences panākumi". Viņš vaicāja — vai Latvija var būt mierā ar līdzšinējiem panākumiem? Un pats atbildēja — ja salīdzina ar to, ko mēs vēlētos, tad negatīvi. Bet, ja salīdzinām ar to, kas pirms konferences likās iespējams, tad gluži otrādi. Jo vairāk vēl tālab, ka konference nav beigusies. Turklāt šī ir pirmā tik plaša konferece — tajā piedalās 63 valstis.

Publikācijas autors informēja avīzes auditoriju, ka Ženēvā pieņemts lēmums: aizliegt ķīmisko un gāzes karu; ierobežot militāro budžetu; iecelt pastāvīgu atbruņošanās komisiju ar attiecīgām pilnvarām; nodibināt komisiju noteikumu izstrādāšanai par kara ieroču ražošanas un tirdzniecības kontroli.

Latvijas delegācija, paskaidroja Feldmanis, balsoja par šo rezolūciju, jo tā ir Latvijas interesēs, kaut būtu bijis vēlams daudz tālāk ejoši lēmumi.

1933.gada 26.martā atbruņošanās konferences galvenās komisijas vispārējās debatēs latviešu diplomāts deklarēja Latvijas valdības principiālo piekrišanu angļu ieroču samazināšanas plānam — premjera Makdonalda atbruņošanās konvencijas projektam, rezervējot tiesības iesniegt papildinājumus. 1934.gada 11.janvāra vēstulē konferences flotes komisijai viņš norādīja, ka Latvija kā jauna valsts nav līdz šim izveidojusi pietiekami lielu floti savu krastu apsardzībai, tāpēc status quo šajā laukā Latviju nekādā gadījumā nevar apmierināt.

Lai gan delegāti Ženēvā debatēja augām dienām, Feldmanis jau drīz vien sāka raudzīties skeptiski uz tur notiekošo. Savā ziņojumā priekšniecībai Rīgā 1933.gada maijā viņš izteica neticību par konferences izdošanos. Delegāts rakstīja, ka katra lielvalsts grib iegūt sev pēc iespējas vairāk un rodas šaubas, vai tās vispār grib atbruņoties. Feldmanis informēja, ka Francija no sava pārsvara sauszemes bruņojumā tik viegli neatteiksies, Anglija cīnīsies par savas prioritātes saglabāšanu uz jūras, bet Itālija ieņem nogaidošu pozīciju.

Feldmanim, izrādījās, bija taisnība — atbruņošanās konference 30.gadu vidū beidzās bez rezultātiem. Atbruņošanās vietā stājās neierobežota apbruņošanās.

 

Sacensība augstā līmenī

Viens no svarīgākajiem Feldmaņa un citu latviešu diplomātu uzdevumiem Ženēvā bija — panākt Latvijas ievēlēšanu par TS padomes nepastāvīgo locekli. Tas jaunajai valstij bija kā prestiža, tā pragmatiska rakstura jautājums, jo padome faktiski pildīja organizācijas svarīgākās institūcijas lomu. Šis uzdevums prasīja vairākus gadus ilgu un neatlaidīgu darbu, ko lielā mērā kavēja domstarpības pašu Baltijas valstu vidū. Feldmanis rakstīja, ka baltieši Ženēvā gandrīz nemaz neuzstājās, ir ļoti klusi, atturīgi, parasti paliekot skatītāju un klausītāju lomā. Turklāt, ja Baltijas valstu pārstāvji arī runā, ka tas parasti notiek atsevišķi, nesazinoties, pat radot iespaidu, it kā tās sacenstos savā starpā. Situācija sāka mainīties pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas antantes izveidošanās 1934.gada 12.septembrī. Svarīgi arī tas, ka Baltijas valstis parakstīja līgumu šajā jautājumā Ženēvā un tieši TS asamblejas laikā. Tas tūlīt piesaistīja Šveicē ieradušos žurnālistu uzmanību.

Jau 1935.gada 12.februārī Feldmanis varēja informēt Ministru prezidentu un ārlietu ministru Ulmani: TS ģenerālsekretārs Avenols esot teicis, ka Baltijas valstis gājušas vienmēr katra savu atsevišķu ceļu. Tagad turpretim stāvoklis grozījies. Baltijas valstīm tagad būšot vieglāk iegūt sēdekli padomē. Trīs dienas vēlāk, rakstot savai Ārlietu ministrijai, Latvijas delegāts atzīmēja, ka TS sekretariātā un diplomātu aprindās "tiek pat teikts, ka ir laiks, ka mēs sākot domāt par ieiešanu padomē, jo tagad, pēc antantes noslēgšanas, mēs starptautiskā forumā nozīmējot vērā ņemamu faktoru". ("Jūlijs Feldmans", 144.lpp.)

Turpinot darbu šajā virzienā, Feldmanis 1935.gada 14.martā publicēja Šveices avīzē "La Tribune des Nations" rakstu "Miers Baltijas telpā". Tajā viņš iestājās par Baltijas zemju pārstāvja ievēlēšanu TS padomē. Publikācija noslēdzās ar vārdiem: "Tai dienā, kad kāds Baltijas antantes pārstāvis sēdīsies pie padomes galda, viņam nebūs citu domu kā tikai pasaules forumā strādāt mērķiem, kas ir jauno Baltijas valstu politika jau kopš to dibināšanas: starptautiska sadarbība un patiesa kalpošana miera un taisnības principiem, kā arī uzticība Tautu Savienības paktam."

Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē 1935.gada maijā Latvija, Lietuva un Igaunija vienojās iestāties par Latvijas ievēlēšanu TS padomē. Ženēvas ziņu aģentūra "Geneva Press" pēc šā lēmuma pieņemšanas publicēja plašu Feldmaņa rakstu, kurā viņš pamatoja, kāpēc baltiešu reprezentantam pienāktos vieta padomē. Kā galvenos motīvus viņš minēja šādus:

— Baltijas valstis nevainojami izpildījušas visas savas starptautiskās saistības un Tautu Savienības pakta pienākumus;

— Baltijas valstu balss līdz šim nav bijusi dzirdama padomē ne tieši, ne netieši;

— savas ģeogrāfiskās situācijas dēļ trim Baltijas valstīm ir svarīga loma Eiropas ziemeļaustrumos, un tās te veikušas savus pienākumus vispārējās drošības un miera labā. (Cit.grām., 144.–145.lpp.)

Feldmanis prasmīgi izmantoja arī personīgos kontaktus, apmeklējot un tiekoties ar citvalstu diplomātiem, politiķiem un žurnālistiem. Par vizīti pie Francijas ārlietu ministra Delbosa viņš 1936.gada 26.jūnijā rakstīja uz Rīgu: "Viņš bija ļoti pretimnākošs, un es nemanīju nekā no augstprātības un izklaidības, kas kādreiz piemīt lielajiem "dūžiem", ja šeit, Ženēvā, "mazie" nāk viņus traucēt (..). Es paskaidroju, ka manas vizītes nolūks ir panākt viņa atbalstu mūsu kandidatūrai uz padomes sēdekli (..) Iepazīstināt viņu ar mūsu motīviem (..). Piebildu arī dažus vārdus par Francijas lomu mūsu neatkarības cīņās un tagadējo mūsu svarīgo pozīciju kā neitrālai joslai starp Vāciju un Padomju Savienību." (Cit.grām., 145.lpp.)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!