Liepājas Pedagoģijas akadēmijas docente Diāna Laiveniece:

Par dzimto valodu mūsdienu skolā

Pārmaiņu laikā jautājumu vienmēr ir vairāk nekā atbilžu. Uz dažiem atbildi iespējams atrast ātri, un tā ir viennozīmīgi pareiza, bet daži jautājumi pieļauj tik lielu atbilžu daudzveidību, ka, tikai ieklausoties desmitos un simtos viedokļu, iespējams kaut mazliet ieskicēt īstās atbildes kontūras. Tādi ir arī jautājumi par dzimtās valodas kā mācību priekšmeta misiju latviešu skolā:

Kādai (satura ziņā, metodikas ziņā, idejas ziņā) ir jābūt dzimtās valodas mācībai skolā, lai, atstājot skolas solu, cilvēks varētu būt patiesi pārliecināts par savu varēšanu izteikt domas, uzskatus un jūtas skaidrā, saprotamā, pareizā un arī skaistā latviešu valodā gan runas, gan rakstu formā?

Kā iemācīt latviešu valodu latviešu bērniem latviešu skolā?

Viens no rādītājiem, kas atspoguļo skolā mācītās dzimtās valodas mācības kvalitāti, ir pieaugušu cilvēku valoda — tāda, kāda tā ir dzirdama uz ielas, dažādās iestādēs, veikalos utt. Šajā gadījumā valodas lietotāju vairākums ir cilvēki, kuri dzimto valodu apguvuši skolas līmenī, un šim līmenim vajadzētu būt pietiekamam, lai valodas lietotājs ar skolas laikā iegūtajām zināšanām varētu strādāt (jebkurā jomā, kas nav saistīta ar filoloģiskās izglītības nepieciešamību), saprasties ar citiem cilvēkiem, uztvert informāciju, izteikt savas domas un nepieciešamības gadījumā aizstāvēt tās skaidrā, loģiskā un pareizā valodā gan runas, gan rakstu formā.

Cits rādītājs, kas ļauj secināt par dzimtās valodas mācīšanas kvalitāti, ir tā valoda, ko dzirdam televīzijā, radio, ko redzam laikrakstos un žurnālos, arī reklāmā. Masu saziņas līdzekļos strādā žurnālisti, redaktori un diktori, kuru dzimtās valodas apguvi ir nodrošinājusi ne tikai skola, bet arī augstskola un (kā tam ideālā gadījumā vajadzētu būt) arī pašu pārliecība par pareizas latviešu valodas zināšanas un lietošanas nepieciešamību. "Zelta uzvedības grāmatas" autore Sirka Lasila uzskata, ka "pirmām kārtām izkoptā valodā jārunā tiem cilvēkiem, kurus uzlūkojam par paraugiem. Bērni skatās uz pieaugušajiem, pieaugušie — uz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem".

Objektīvi novērtējot ikdienas sarunvalodu un masu mediju valodu, jāsecina, ka valoda, ko dzirdam un arī redzam (laikrakstos, reklāmās), bieži un pat pārāk bieži ir kļūdaina. Kļūdu raksturs attiecināms uz visām valodniecības nozarēm, bet jo īpaši sastopamas leksikoloģijas un stilistikas, kā arī fonētikas un morfoloģijas likumu neievērošanas izraisītas kļūdas.

Šo kļūdu rašanās iemeslus varētu minēt vairākus — dialektu ietekme, citu valodu ietekme, citu runātāju ietekme utt., bet visi valodas lietotāji taču ir gājuši skolā, mācījušies (turklāt vairākkārt!) valodas pareizrunas un pareizrakstības likumus, mācījušies apzināt latviešu valodai nevēlamās formas un konstrukcijas. Taču definīciju zināšana vien vēl nenodrošina pareizu valodas lietojumu. Kā veidojas tā nepārvaramā aiza starp valodas likumu, ierakstītu skolas gramatikā, un valodas likumu, izmantotu dzīvā runā?

Valoda skolu gramatikās ir stipri atšķirīga no tās dzīvās valodas, ko cilvēks lieto ikdienā. Ja vēlamies skolēnus labi sagatavot reālai dzīvei, tad jau skolā viņiem jāapgūst tās komunikatīvās situācijas, ar kādām sastopamies ikdienā. Jau dzimtās valodas stundās skolēniem ir jādod iespēja izmantot apgūto likumu tieši, tas ir, reālās valodiskās situācijās, nevis tikai pastarpināti — ar grāmatas uzdevumiem un vingrinājumiem.

Lai tikai viens piemērs pierāda to absurdo pretrunu, kāda pastāv starp dzimtās valodas mācību skolā un dzīvo runu ikdienā mums visapkārt: līdz 9.klasei bērni skolā mācās par tādām gudrām lietām kā darbības vārda konjugācijas un lietvārda deklinācijas, dubultloceklis un piekļāvums, vārdšķiru homonīmija un vēsturiskās skaņu mijas , bet tajā pašā laikā televīzijā var tikai klausīties un brīnīties, kā sabiedrībā pazīstamām un populārām personām runa iet, lēmumi tiek iznesti, jautājumi paceļas, deputāti novienojas .

Dzintras Paegles uzskats: "Jo sliktāks ir valodas stāvoklis, jo nopietnāk tā jāmāca" neapšaubāmi ir vērā ņemams. Ir pienācis laiks, kad jāliek prāti kopā, kad visiem, kam rūp mūsu valodas kvalitatīvlietojums (nevis dokumentos, likumos un lēmumos noteiktais, bet reālais, ikdienā dzirdamais), ir jāizsaka savas domas, uzskati un pārliecība par to, kas būtisks jāmaina dzimtās valodas kā skolas mācību priekšmeta saturā, metodikā, mācību līdzekļos, standartos, programmās un koncepcijās, lai tiešām skolā latviešu bērni mācītos latviešu valodu un, skolu pabeiguši, prastu ar cieņu un godu šo valodu pareizi lietot.

Valodas kvalitatīvlietojuma problēmas risinājums ir gan valodnieku, gan skolotāju rokās, taču katra mērķi un tā īstenošanas līdzekļi ir atšķirīgi. Valodnieki kopj un normē valodu, žurnālisti, rakstnieki un dzejnieki rūpējas par valodas bagātināšanu, valodisko jaunradi, bet skolai un īpaši latviešu valodas skolotājam jārūpējas par to, lai pareiza valoda izplatās tautā.