Vineta Kleinberga, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta 3.kursa studente, — "Latvijas Vēstnesim"

27.aprīlī Eiropas Savienības Informācijas centrā lekciju par Ziemeļu dimensijas izveidošanu, iecerēm un rezultātiem lasīja Ziemeļu pētniecības foruma ģenerāldirektors Lasi Heininens. Kā politisko zinātņu doktors un starptautisko attiecību speciālists L.Heininens ir piedalījies Ziemeļu dimensijas projekta izstrādē un ieviešanā un joprojām nodarbojas ar tās pētniecību.

Ziemeļu dimensijas ideja ir izmantojama arī kā laba metafora, lai diskutētu gan par Eiropas Savienību (ES), gan šīs savienības mijiedarbību ar citām Eiropas valstīm, lekcijas sākumā uzsvēra L.Heininens. Ziemeļu un dienvidu attiecības vēsturiski ir bijušas daudz svarīgākas nekā rietumu un austrumu attiecības, kurās saspīlējums ilga tikai pusgadsimtu. Pēc aukstā kara ES nācās meklēt jaunus drošības risinājumus, tika izvirzītas vairākas koncepcijas par to, kā uztvert Ziemeļus, kādas aktivitātes izvērst šajā virzienā. Ziemeļu dimensija, tāpat kā tā dēvētā Barenca iniciatīva un Baltijas jūras valstu padome, bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pārmaiņu rezultāts. Lielākās problēmas sagādāja jautājums par jaunās iniciatīvas saturu, kas joprojām ir samērā neskaidrs, jo, kā atzina L.Heininens, dokumenta uzrakstīšana ir tikai viena daļa no projekta, tā realizācijas process ir daudz komplicētāks.

Ziemeļu dimensijas realizāciju pēc Luksemburgas sammita 1997.gadā sāka Somijas valdība, tomēr tās aizsākumi meklējami jau deviņdesmito gadu sākumā. Sabrūkot Padomju Savienībai, Somijas kaimiņos parādījās jaunas un nestabilas valstis, un Somijai nācās vairāk domāt par savu drošību. Tā kā Somija šajā laikā vēl nebija ES dalībvalsts (tā iestājās ES 1995.gadā), pievienošanās organizācijai tika uzskatīta par labāko drošības risinājumu. Lai veicinātu Somijas drīzāku uzņemšanu ES, tika piedāvāts Ziemeļu dimensijas projekts, kas guva atbalstu ES, jo deva atbildi uz jautājumu, kā uztvert ziemeļus un kā rīkoties ar Krieviju. Somijas integrācijas veiksmes cēlonis slēpjas apstāklī, ka tā lika ES apzināties — Ziemeļu dimensija ir savienības iekšēja nepieciešamība un tā nav vajadzīga tikai Somijai vien. Somijas izredzes palielināja Norvēģijas pilsoņu balsojums pret iestāšanos savienībā – L.Heininens uzskata, ka pretējā gadījumā iniciatīvu Ziemeļu dimensijas realizēšanā būtu pārņēmusi Norvēģija, kurai jau bija pieredze Barenca Eiroarktikas reģiona izveidošanā.

Pēc aukstā kara beigām bija svarīgi izveidot jaunu Eiropu, kurā tiktu akcentēta sadarbība, nevis konfrontācija, līdz ar to par Ziemeļu dimensijas atslēgas vārdiem tika izvirzīti jēdzieni miers un stabilitāte. Tomēr netika radītas jaunas institūcijas un piešķirts atsevišķs finansējums iniciatīvas īstenošanai, tāpēc Ziemeļu dimensijas kritiķi joprojām bieži jautā, vai tajā ir arī kas cits bez Somijas nacionālajām interesēm.

Lielbritānijas ES prezidentūras laikā 1998.gada jūnijā par svarīgu Ziemeļu dimensijas aspektu tika izvirzīta radioaktīvo vielu drošība. 1998.gada novembrī EK šai sakarā sagatavoja ziņojumu par Ziemeļu dimensiju, tā rezultātā iniciatīva parādījās ES politiskajā dienaskārtībā. 1999.gada maijā ES Parlaments akceptēja Ziemeļu dimensijas ideju, tomēr tā paša gada jūnijā ES Padome pieņēma pirmo vispusīgo stratēģiju attiecībā uz Krieviju, kas, salīdzinot ar Ziemeļu dimensiju, ieguva prioritāru statusu. 1999.gada novembrī Helsinkos notika Eiropas valstu ministru konference, veltīta Ziemeļu dimensijai, tomēr uz to neieradās neviens no citu ES valstu ārlietu ministriem. Neraugoties uz to, konference kļuva par labu sākumpunktu ES kandidātvalstu sadarbībai. Helsinku tikšanās rezultātā ES izstrādāja darbības plānu, kura ietvaros sadarbotos ES dalībvalstis un pārējās Eiropas valstis.

Darbības plāns īsti neatbilda Somijas ierosinājumiem – nav skaidrs, vai Ziemeļu dimensija ir konkrēta politika vai tikai koordinējošs citu ES politiku mehānisms. Līdz ar to šobrīd Ziemeļu dimensijas projekta realizētājiem jāatbild uz jautājumu: kādu "pievienoto vērtību" iniciatīva radījusi? Kāds ir tās ieguldījums, cik daudz tā ir papildinājusi citus ES projektus? Nav konkrētas atbildes, viss atkarīgs no interpretācijas, uz šo jautājumu atbild L.Heininens.

Ziemeļu dimensijas projekta iecerei var dalīt vairākos virzienos.

Pirmkārt, tas ir miers, drošība un stabilitāte šajā reģionā, kas tiek saprasta kā sociālās plaisas izlīdzināšana starp ES dalībvalstīm un tām, kas atrodas ārpus organizācijas. Līdz ar to ES būtu jāinvestē līdzekļi robežvalstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanā, lai tādā veidā novērstu to masveida migrāciju uz ES un veicinātu attīstību "uz vietas". Būtiska ir savstarpējas uzticēšanās veidošana starp ES dalībvalstīm un ES partnervalstīm.

Tāpēc, balstoties uz funkcionālisma teoriju, sadarbība projekta ietvaros tiek attīstīta zemākajā līmenī.

Otra, Ziemeļu dimensijas prioritāte ir dabas resursi. Tieši šim virzienam vajadzētu kļūt arī par ES prioritāti – tā uzskata L.Heininens. Līdz ar to sadarbība ar Krieviju, ko jau pašreiz realizē dimensijas ietvaros, ir vitāli svarīga. Krievijai šobrīd vajadzīgas finanses un tehnoloģijas dabas resursu ieguvei, bet ES ir nepieciešami resursi – abu sadarbība ir potenciāli izdevīga.

Treškārt, Ziemeļu dimensija īpaši uzsver sadarbību ar organizācijas kandidātvalstīm, kā arī ar citām ārpus ES esošām valstīm. Tomēr problēmas sagādā tas, ka dažas valstis joprojām tiek uztvertas kā šī projekta objekti, nevis kā "subjekti "– īpaši to var teikt par Krieviju, secināja lektors. Ceturtkārt, Somijas iniciatīvā nozīmīga vieta ierādīta Arktikas reģionam.

Piektkārt, Ziemeļu dimensija nav reģionālas sadarbības projekts, tāpēc tā darbojas kā esošo ES programmu koordinējošs mehānisms.

Viens no Ziemeļu dimensijas lielākajiem sasniegumiem, iespējams, ir tajā iesaistītie politiskie "aktieri "– iniciatīvas ietvaros sadarbojas ES dalībvalstis, Baltijas valstis, Krievija, Norvēģija un Islande. Tas dod zināmas garantijas mieram un stabilitātei reģionā. Viena no problēmām ir pārāk plašā un nekonkrētā programma – galvenās sadarbības nozares ir infrastruktūra, enerģija, vide, sabiedrības veselība, bizness un investīcijas, tieslietas un iekšlietas, secināja lektors. Pozitīvi vērtējama Kaļiņingradas jautājuma parādīšanās projekta dienaskārtībā. L.Heininens uzsvēra, ka šīs problēmas atrisināšana var kļūt par nozīmīgu Ziemeļu dimensijas sasniegumu.

Ziemeļu dimensijai ir lielisks reģionālas sadarbības potenciāls. Daudz lietu var daudz efektīvāk īstenot tieši reģiona ietvaros, tāpēc būtu ieteicams Ziemeļu dimensiju īstenot kā reģionālu sadarbību. Pašreiz tā ir tikai process, kura laikā ES valstis lielākoties tiekas ar Baltijas valstīm un Krieviju. Tā kā dimensijai nav papildu naudas un jaunu institūciju, tās ietvaros grūti veikt reālas lietas – var koordinēt tikai aktivitātes jau eksistējošu ES programmu ietvaros, atzina L.Heininens. Viņš kritizēja Ziemeļu dimensiju arī par pilsoniskās sabiedrības neiesaistīšanu tajā – tā darbojas kā projekts "no augšas", nevis kā iniciatīva "no apakšas". Līdz ar to, nobeigumā secināja L.Heininens, var teikt, ka Ziemeļu dimensija darbojas kā forums, kurā tiekas ES un tās partnervalstu pārstāvji, tomēr, tā kā tai nav patstāvīga finansējuma un institūciju, šis projekts var darboties tikai kā koordinējošs mehānisms jau esošām ES programmām.