Daidžests. Citu rakstītais

"Latvija grib izrauties no Krievijas ēnas"

"Berlingske Tidende"

— 26.10.99.

Dzelžains mērķis: Pēc vairāk nekā 50 trimdā nodzīvotiem gadiem Kanādā jaunā Latvijas prezidente grib vēja ātrumā ievest Latviju ES un NATO, un pa ceļam viņa labprāt izdala vairākus mutvārdu pliķus.

Viņa ir dāma, ar kuru pasaulei pienācis laiks sākt rēķināties. Viņas vārds ir Vaira Vīķe-Freiberga.

Vēl tikai pirms gada viņa jauniem, apdāvinātiem kanādiešiem mācīja Monreālas universitātē psiholoģiju. Šodien viņa ir jaunā Latvijas prezidente, kas sevi uzskata par līdztiesības feministi un kas ar dzelžainiem uzskatiem un politiskās cīņas metodēm ir cieši nolēmusi izraut savu zemi no Krievijas ēnas un jaunā gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē ievest Baltiju gan ES, gan NATO.

Cenai nav nozīmes, un ne prezidentes domubiedriem, ne pretiniekiem netiks ļauts stāties priekšā viņas mērķim - ne Amerikas pirmajai lēdijai, ne Latvijas parlamentam, ne Krievijas varas aparātam.

 

Tikai viens mērķis

"Man ir tikai viens mērķis - aizstāvēt Latvijas intereses. Gan pašu mājās, gan ārzemēs. Visos iespējamos veidos dienu un nakti, no pirmdienas līdz svētdienai. Tas ir ļoti vienkārši," saka 61 gadu vecā valsts vadītāja sarunā ar "Berlingske Tidende" Kopenhāgenas lidostas Karaliskajās uzgaidāmajās telpās. Viņa žestikulē ar skatuviski ierastām kustībām par prieku mūsu fotogrāfam, tajā pašā laikā izliekoties nemanām viņa klātbūtni.

Pirmais mērķis ir iestāšanās sarunas ar ES. Latvija pašas vērtējumā ir ieņēmusi apdzīšanas joslu un ir gatava kļūt par ES dalībvalsti, cik drīz vien iespējams, uzskata Freiberga.

Nākamais mērķis ir uzņemšana NATO. Un arī tam jānotiek pēc iespējas drīzāk, jo Latviju joprojām tik ļoti biedē uzbrukums no lielā austrumu kaimiņa puses, ka pat prezidente Freiberga atklāti par to runā.

"NATO mums dos drošību," saka prezidente ar kaķisku laipnību balsī, kamēr viņas tēraudpelēkās acis cieši tur sarunas biedreni stindzinošā mākslinieciskā pauzē, "...ja kādam radīsies pēkšņa ideja atkal ieņemt Latviju."

 

"Neitrālas"

Vaira Vīķe-Freiberga raksturo Latvijas pašreizējās attiecības ar Krieviju kā "neitrālas".

"Mums nav ne draudzīgas, ne nedraudzīgas attiecības. Mēs sadzīvojam," viņa saka.

"Vai bailes no krievu iebrukuma ir jautājums, kas nodarbina tautu arī ikdienā ?"

"Ne katru dienu. Taču pieredze padara mūs ļoti piesardzīgus. Pietiek vien palasīt krievu presi, lai saprastu, ka bažām ir pamats," saka prezidente Freiberga.

Varbūt mērķis aizstāvēt Latvijas intereses šķiet vienkāršāks, ja cilvēks visu mūžu ir nodzīvojis trimdā kā Vaira Vīķe-Freiberga. Viņas pašas dzīve ir ciešanu stāsts, kas lielā mērā arī izskaidro šīs Baltijas tautas vajadzību manifestēt savu nacionālo identitāti un meklēt drošību Rietumos.

Kad Freibergai bija septiņi gadi, viņa ar ģimeni bēga no Sarkanās armijas. Viņas mazā māsiņa nomira bēgļu nometnē, vēl pirms ģimene paguva sasniegt Kasablanku. Vēlāk viņi pārcēlās uz Kanādu, kur Vaira mācījās, kļuva par psiholoģijas profesori un guva īpašu interesi par latviešu tautasdziesmām.

Viņu saniknoja un aizvainoja netaisnība, kad olimpisko spēļu laikā latviešu sportisti tika pieteikti kā "krievi". Un, kā visi kārtīgi trimdas latvieši, viņa bija gatava nolasīt lekciju Latvijas vēsturē vai ikvienam taksometra vadītājam un autobusa pasažierim, kas gadījās viņas ceļā.

Pagājušajā gadā Freiberga tika aicināta uz Rīgu, lai kļūtu par jaundibinātā Latvijas institūta vadītāju; šogad prezidenta vēlēšanu 11. stundā viņa tika izvirzīta kā kompromisa figūra un uzveica citus kandidātus, to vidū tālaika dinamisko ārlietu ministru, kas bija aizstāvējis Latvijas intereses, tiekoties ar Madlēnu Olbraitu, Kofi Ananu un Hilariju Klintoni.

Jaunā prezidente nekad nav šaubījusies, kurš Latvijā nosaka, kas ir valsts interesēs un kas nav. Tikko Freiberga bija ieņēmusi savu jauno amatu, tā viņa zibenīgi ātri atdeva atpakaļ parlamentam vienu no valsts kontroversālākajiem likumiem ar prasību veikt būtiskas izmaiņas - par spīti tam, ka šis likums pirms dažām dienām tika pieņemts, trim ceturtdaļām parlamentāriešu balsojot par.

"Bija daži, kas uzskatīja, ka ar to es esmu iecirtusi parlamentam pļauku. Taču, par laimi, deputāti to tā neuztvēra, jo, pirms pieņēmu šo lēmumu, es, protams, konsultējos ar visām politiskajām frakcijām."

Runa bija par stingrajām normām Valodas likumā, kas noteica latviešu valodas lietošanu, un šis likums tika kritizēts arī no ES puses kā pārāk restriktīvs attiecībā pret Latvijas krieviski runājošo minoritāti.

 

Labā sabiedrība

Nevar teikt, ka prezidentei Freibergai būtu pārāk siltas jūtas pret krieviem kopumā, drīzāk otrādi. Taču, ja likums netiktu mainīts, Latvija decembrī, kad ES pieņems lēmumu par jaunu valstu uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām, riskētu palikt ārpus "labās sabiedrības".

Strīds par Valodas likumu Latvijā ir īpaši jūtīgs, jo 50 gados, kamēr Latvija bija iekļauta Padomju Savienībā, tieši latviešu valoda tika apspiesta.

"Daži ir pauduši uzskatus, ka prasība, lai krievu minoritāte apgūtu latviešu valodu, aizskar šīs minoritātes tiesības. Ļoti žēl, ja Krievija faktu, ka vēlamies aizsargāt savu valodu, uztver kā Latvijā dzīvojošo krievu pazemošanu. Tā tas nav. Latviešu valoda ir valsts valoda, un šis fakts nav apspriežams, jo katrai tautai ir tiesības uz oficiālo valodu," saka Freiberga, kas pati saņēmusi kritiku par krievu valodas nezināšanu. Šo valodu viņa nekavējoties sākusi mācīties.

 

Pirmajās rindās

Dalība ES ir labākais, kas ar Latviju šobrīd var notikt.

Tādēļ prezidentes pilī ļoti rūpīgi tiek sekots visām diskusijām par paplašināšanās procesa turpmāko gaitu, cerot, ka iestāšanās sarunas notiks dažādos tempos.

"Mēs ceram, ka sarunas tiks sāktas un noritēs atbilstoši valstu gatavības pakāpei, lai mums nebūtu jāstāv rindā kā otrajam aitu baram, kas gaida, kad varēs pievienoties ganāmpulkam."

Latvija savā vērtējumā atrodas šī procesa pirmajās rindās - kaut gan prezidente atzīst, ka ir nepieciešams zināms pārejas periods, īpaši vides jomā. Taču viņa nešaubās, ka nākamajos desmit gados visas trīs Baltijas valstis būs pilnībā integrējušās Eiropā, kā arī kļuvušas par NATO dalībvalstīm.

"Es redzu mūs integrējušos jo īpaši ziemeļu dimensijā, ar normālu dzīves līmeni, kas pielīdzināms mūsu kaimiņiem ap Baltijas jūru," saka Freiberga, kas ar vēl vienu asu, verbālu izklupienu pret Krieviju paredz paplašinātu sadarbību trīs Baltijas valstu starpā.

"Sadarbība ir visu trīs valstu interesēs. Krievi dažbrīd mēģina mūs sašķelt, lai varbūt vienu no mums atturētu no ceļa uz ES un NATO, tādējādi paturot vismaz vienu Baltijas valsti savā ietekmes sfērā. Taču mēs gribam saglabāt vienotu fronti un mēs zinām, kur esam piederīgi. Un tā pavisam noteikti nav Krievijas ietekmes sfēra."

Lene Frēsleva

"Ietekme ar citiem līdzekļiem"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.10.22.

Šonedēļ notikusī pēdējās Krievijas militārās bāzes - Skrundas radara stacijas - slēgšana Baltijas valstīs nemazinās Maskavas ietekmi šajās trijās valstīs. Patiesībā tai var būt pat vēl tieši pretējs efekts.

Šāda secinājuma izdarīšanai ir trīs iemesli:

Pirmkārt, nododot radara staciju Latvijas kontrolē - vairāk kā četrus gadus pēc tam, kad visi Krievijas spēki atstāja Latviju - Maskava ir likvidējusi vienu no lielākajiem spriedzes iemesliem Latvijas-Krievijas attiecībās.

Gan sarunu par armijas izvešanu laikā, gan arī pēc tām, latvieši bieži vien izteica neapmierinātību par Krievijas turpinošos klātbūtni Skrundā. Šī klātbūtne ne tikai meta izaicinājumu Latvijas jaunatgūtajai suverenitātei, bet latvieši arī tika piespiesti piekrist tai - lielā mērā dēļ Rietumu uzstājīgās prasības, ka šai stacijai, kura ir minēta vairākos padomju-amerikāņu bruņojuma kontroles līgumos - ir jāļauj darboties.

Tas savukārt norādīja uz Latvijas nedrošību un Rietumos joprojām pastāvošo gatavību vienoties ar Krieviju par jautājumiem, kas skar Latviju, taču bez tiešas Latvijas līdzdalības.

Otrkārt, kontroles pārņemšana pār Skrundas lokatoru gandrīz nešaubīgi vēl vairāk samazinās Rietumu pievērsto uzmanību citām metodēm, ko Maskava varētu pielietot savas ietekmes paplašināšanai.

Rietumu valdības Skrundas radiolokācijas stacijas slēgšanu uzskata par Maskavas labās gribas apliecinājumu un tās nodomiem spēlēt mazāku lomu Baltijas valstīs. Tas savukārt var nozīmēt to, ka Rietumi pievērsīs mazāk uzmanības Krievijas aktivitātēm Baltijas valstīs.

Un treškārt, gan uzlabojusies atmosfēra Latvijas-Krievijas attiecībās, gan arī Rietumu pievērstās uzmanības samazināšanās atver ceļu Maskavai savu interešu īstenošanai Latvijā, kā arī Igaunijā un Lietuvā, ar tādu līdzekļu palīdzību, kuri solās būt vēl iedarbīgāki.

1992. gadā Latvijas vēstniecības Maskavā rokās nonāca iekšējs Krievijas ārlietu ministrijas dokuments, kurā tika apskatīti veidi, kā Krievijas varasiestādes varētu paplašināt savu ietekmi Latvijā un tās kaimiņvalstīs pēc Krievijas spēku izvešanas.

Daudzus Latvijā šis dokuments iepriecināja. Tas apliecināja, ka Maskava plāno izvākties. Taču tikai relatīvi nedaudzi pēcāk pievērsa uzmanību tam, kas tad īsti bija ieteikts šajā dokumentā.

Tajā bija apgalvots, ka Maskavai vajadzētu izvairīties no militāra spiediena vēršanas pret Baltijas valstīm, lai tādējādi tas neradītu lielāku Rietumu atbalstu Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.

Tā vietā dokuments ieteica Maskavai pielietot ekonomiskās sviras, veicināt vietējo varas pārstāvju korupciju, kā arī veidot negatīvu tēlu par Baltijas valstīm presē. Šādi līdzekļi ne tikai labāk atspoguļo Maskavas ierobežotos apstākļus, apgalvoja dokuments, bet tie arī samazinās "alerģiskas reakcijas" iespējamību Rietumu valstīs.

Astoņos gados, kopš trīs Baltijas valstis ir atguvušas savu neatkarību, tieši to Krievijas valdība arī ir mēģinājusi darīt.

Mainot šīs valstis šķērsojošās eksporta plūsmas, ieviešot īpašus tarifus - pēdējo reizi pret Igauniju - un pat izmantojot pašas Krievijas ekonomisko vājumu, Maskava ir sarežģījusi Baltijas valstīm to ekonomiku pārorientēšanu un izvairīšanos no Krievijas ietekmes.

Sniedzot tiesisku aizsegu tiem krievu uzņēmējiem, kuri trijās Baltijas valstīs ir iesaistījušies korupcijas praktizēšanā, Maskava ir vājinājusi tās un mazinājusi to pievilcību kā kandidātiem uz Rietumu iesaistīšanos nākotnē.

Pastiprinot pret Baltijas valstīm apsūdzības pretkrieviskā attieksmē un politikā, kā arī uzsverot jautājumu par atsevišķu Baltijas pilsoņu rīcību nacistu okupācijas laikā, Maskava ir mēģinājusi graut Baltijas valstu kā demokrātijas bastionu reputāciju.

Maskavai nešaubīgi ir leģitīmas intereses Baltijas valstīs. Taču rodas jautājumi par metodēm, kādas tā pielieto šo interešu īstenošanā.

Līdz ar to var paredzēt, ka daudzi Latvijā un tās kaimiņvalstīs Skrundas lokatora slēgšanu uztvers ne tikai kā iemeslu svinībām, bet arī kā pamatu bažām.

Pols Goubls

"Valdības krīze Lietuvā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.10.22.

Diskusija par plānoto naftas pārstrādes rūpnīcas pārdošanu. Pakss paliek amatā.

Lietuvā strīds par naftas pārstrādes rūpnīcas "Mažeiķu nafta" privatizāciju valdību ministru prezidenta Paksa vadībā novedis līdz krīzes situācijai. Naftas pārstrādes rūpnīcu pēc ilgstošām sarunām pakāpeniski jāpārdod amerikāņu koncernam. Lielākā daļa kabineta nobalsoja par līguma parakstīšanu, tomēr pret ministru prezidenta, ekonomikas un finansu ministra ieteikumiem.

Pakss savu noraidījumu pamatoja ar to, ka Lietuvai, pateicoties finansiālas dabas solījumiem, būšot jānes pārāk lielas saistības attiecībā pret Ameriku. Ekonomikas ministrs Maldeiks un finansu ministrs Longins, kuri par investīcijas līgumu vienojušies ar Amerikas uzņēmumu Williams International , šai kritikai pievienojās. Pēc tam, kad kabineta vairākums tomēr bija izteicis savu viedokli par līgumu, abi bezpartejiskie ministri iesniedza savu demisiju. Prezidents Adamkus pierunāja Paksu vismaz pašreiz palikt savā amatā. Pakss Viļņā pēc sarunas ar prezidentu Adamku apstiprināja to, ka viņš neparakstīs līgumu ar Amerikas naftas koncernu, jo Lietuvas noslogojums esot pārāk liels. Pakss teica, viņš cerot, ka sarunas ar Williams International līdz oktobra beigām varētu novest pie labāka rezultāta. No tā būs atkarīgs arī tas, vai viņš paliks amatā.

Naftas pārstrādes rūpnīcas privatizācija, viena no stratēģiski svarīgākajām investīcijām Lietuvā, valsts iekšpolitiku ietekmē jau gadiem ilgi. Atjaunotie naftas darījumi Lietuvai sola lielu līdzdalību Krievijas izejvielu eksportā, kas kaimiņvalstī Latvijā pieder pie nozīmīgākajiem ieņēmuma avotiem. Latvijā atrodas svarīgākā eksporta osta Baltijas jūrā, caur kuru tiek eksportēta krievu nafta un dabasgāze. Lietuva, būvējot jaunu naftas terminālu Būtiņģē, rada Latvijai konkurenci.

Lietuvas naftas industrijas privatizāciju pavadīja strīdi ar Krieviju. Krievijas koncerns Lukoil cerēja, ka varēs piedalīties Lietuvas naftas koncerna darbībā, līdz ar to daļa Lietuvas naftas industrijas investīciju kontrolētu Krievija. Savukārt Lietuva, pateicoties ASV investīcijām, gribēja panākt ciešākas attiecības ar Rietumiem. Lukoil uz to reaģēja atkārtoti, pārtraucot naftas eksportu uz Lietuvu. Arī šomēnes piegādes tika pārtrauktas.

"Lietuvas krīze atspoguļo

Austrumeiropas skepticismu"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.10.25.

Lietuvas valdības krīze sakarā ar gaidāmo valsts īpašumā esošā Mažeiķu naftas uzņēmuma vienas trešās daļas pārdošanu ASV firmai pagājušajā nedēļā nonāca sabiedrības redzeslokā, kad ar uzrunu televīzijā uzstājās premjerministrs Rolands Pakss.

Premjers, kas savā postenī atrodas tikai piecus mēnešus, 18. oktobrī paziņoja, ka 18 mēnešus ilgušās sarunas ar Oklahomā izvietoto Williams International Company ir beigušās ar Lietuvai galīgi neizdevīgu vienošanos. Tā tas galvenokārt ir tāpēc, teica Pakss, ka galīgais līgums, kuru paredzēts parakstīt 29. oktobrī, liek Viļņai nomaksāt Williams 400 miljonus dolāru, lai segtu parādus un Mažeiķu darba kapitāla iztrūkumu.

Dienu pēc Paksa runas krīze saasinājās, jo no saviem posteņiem atkāpās Lietuvas finansu un ekonomikas ministri, kuri abi piekrita Paksa iebildumiem pret šo darījumu. Taču pārējie Paksa kabineta locekļi atbalsta šo ideju, un vienošanos stingri atbalsta arī valsts prezidents Valds Adamkus. Kad kabinets 18. oktobra vakarā apstiprināja vienošanos un Adamkus pieņēma abu ministru atkāpšanos, prezidents izteicās, ka viņš neiestājoties tikai par Williams , bet gan par, kā viņš izteicās, Lietuvai "izdevīgiem" nosacījumiem.

Runājot premjera Paksa vārdā, viņa ekonomikas padomnieks Eduards Vilks šo lietu vērtēja pavisam citādi. Viņš vienošanos ar Williams dēvēja par "pilnīgi muļķīgu", sakot: "Mums ir jāfinansē 400 miljoni dolāru [maksājumos Williams ] nekavējoties, kamēr amerikāņi savus maksājumus izdara vēlāk. Tas nav pareizi."

Kā uzskata RFE/RL Lietuvas nodaļas direktors Ķestutis Girnus, Williams krīzei ir nopietnas sekas Austrumeiropas attieksmes maiņā pret Rietumu investīcijām. Viņš izsaka domu, ka Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā ir novērojama vispārēja tendence "ar aizdomām raudzīties uz zināmām Rietumu investīcijām." Viņš arī apgalvo, ka palielinās līdz šim nelielais "pretrietumnieciskais skepticisms". Lielie projekti, kā Mažeiķu naftas termināls, tiek uzskatīti par vietējās industrijas lepnumu, un to atdošana tiek uztverta kā "sakāves" pazīme, saka Girnus.

Viņaprāt, šī jaunā tendence atspoguļo arī attieksmes maiņu pret Krieviju. Šodienas Lietuvā ir novērojama daudz lielāka gatavība pieņemt Krievijas naftu kā valsts galveno enerģijas avotu. Arī tas varēja spēlēt lomu Williams krīzes attīstībā, jo Krievijas naftas gigants Lukoil , protestējot pret Williams darījumu, ir pārtraucis jēlnaftas piegādes Lietuvai. Lukoil pats cerēja iegādāties Mažeiķu akciju kontrolpaketi.

Runājot par šo notikumu starptautiskajām sekām, ir pilnīgi skaidrs, ka valdības krīze un sabiedrības bažas par Williams vienošanos liecina par ātrām pārmaiņām Austrumeiropas attieksmē pret Rietumu investīcijām. Cik lielas vai mazas izrādīsies šis pazīmes, kļūs zināms tuvākajās nedēļās vai mēnešos. Taču šis gadījums skaidri norāda, ka pārmaiņas notiek jau tagad.

Džoels Blokers

"Lārs atstāja Savisāru

vēstures mācību grāmatā nepieminētu"

"Postimees"

— 99.10.25.

Uz labojumiem var cerēt atkārtotā izdevumā pēc 1,5 gadiem.

Līdz atkārtotam izdevumam piektās klases skolniekiem ir jāmācās Marta Lāra sarakstītā jaunāko laiku vēsture, kurā ne ar vārdu nav pieminēta Arnolda Rītela, Edgara Savisāra un Vaino Veljasa loma Igaunijas neatkarības atgūšanā.

Pirms diviem gadiem izdotā un Igaunijas skolās plaši lietojamā 5.klases Igaunijas vēstures mācību grāmata nepiemin arī Marju Lauristinas un Indreka Tomes ieguldījumu Igaunijas neatkarības atgūšanas procesā, taču plaši apraksta Senatnes aizsardzības biedrības dibināšanu un notikumus, kas saistās ar pilsoņu komitejām.

No politiķiem vārdā ir nosaukti tikai Senatnes aizsardzības biedrības priekšsēdētājs Trivimi Velliste, pirmais prezidents Lennarts Meri un premjers Marts Lārs.

"Tā kā mācību grāmatas apjoms ir visai mazs un tā ir domāta piektās klases skolniekiem, bija jāizlemj, kam dot priekšroku un ko uzskatīt par mazāk būtisku; vadošais princips bija dot grāmatā iespējami mazāk personu vārdu.," paskaidroja Lārs. "Tāpēc koncentrējāmies uz jēdzienu "pirmais" - pirmais prezidents, pirmais konstitucionālais premjers, pirmais politiķis, kurš atklāti pieprasīja Igaunijas neatkarību.

 

Sava draugu pulka vēsture

Jaunāko laiku vēstures nodaļas izdaiļo ilustrācijas, kas lielākoties ir ņemtas no Sirjes Endres grāmatā publicētajām fotogrāfijām un arī koncentrētas uz pasākumiem, kurus organizēja Igaunijas Nacionālās neatkarības partija un Senatnes aizsardzības biedrība.

"Es vēlētos aizstāvēt personīgo viedokli, ka neatkarības atgūšanas kustība grāmatā ir apskatīta tā, kā patiesībā notika," teica autors. "Ticu, ka Hirves parka mītiņi un Senatnes aizsardzības biedrības sapulces drīzāk vajadzētu vēl vairāk uzsvērt."

"Zināma līdzsvara dēļ tas drīzāk ir apsveicami, ka mācību grāmatā Senatnes aizsardzības biedrības un INN partijas darbība ir vairāk atspoguļota, jo Reina Rūtso vēstures apskatos, kas ir pārplūdinājuši mūsu grāmatu tirgu, šie atslēgas vārdi neparādās," vērtē vēsturnieks Lauris Vahtre. "Pēc Tīta Kallasa vēstures apcerējuma Postimees iznāk, ka visas Padomju Savienības gāšanu sākusi Rakstnieku savienība, to viņš ir uzrakstījis melns uz balta. Tas ir ārkārtēji subjektīvs viedoklis."

Mācību grāmatā pēc kārtas ir teikumi: "1992.gada rudenī tika ievēlēts pirmais pēckara konstitucionālais parlaments. Rīgikogu ievēlēja par prezidentu Lennartu Meri un par premjeru nosauca Martu Lāru, kas sastādīja valdību. Igaunija izvēlējās ātru pārmaiņu ceļu. Pirmais solis bija savas naudas ieviešana. 1992.gada 20.jūnijā apgrozībā nāca Igaunijas krona." Arī pats Lārs atzina, ka šīs rindkopas nav tekstā pašā labākajā secībā un atkārtotā izdevumā tiks saliktas hronoloģiskā secībā.

Izdevniecības Avita vēstures redaktore Urzula Venta atzīmēja, ka autora tekstā nevar izdarīt tik lielas korektūras, kas maina autora viedokli, kā dēļ tekstā pazūd viņa individualitāte. "Tā kā Igaunijā katrā mācību priekšmetā var būt lietošanā vairākas konkurējošas mācību grāmatas, tad tas ļauj mācību grāmatai būt it kā ar autora subjektīvu zīmogu," teica grāmatas redaktore. "Bez šaubām, Marta Lāra rakstītā nodaļa šajā grāmatā ir atkarīga no viņa personiskā vēstures redzējuma un vairāk saistīta ar tiem notikumiem, kurus neatkarības atgūšanas laikā pieredzēja viņš pats."

 

Ja nepatīk, raksti pats

Mācību grāmatu ir izskatījusi izglītības ministrijas mācību vielas komisija un tā atbilst vielas programmai.

Redaktore atzinās, ka izteikusi autoram ieteikumu vairāk iepazīstināt pretējo pusi un veidot tekstu konkrētāku. "Tā kā skolotāji šo mācību grāmatu 5.klasei ir atzinuši par pasmagu, pēc pusotra gada to pārstrādās," teica redaktore Venta.

Lauri Vahtre ieteica visiem, kam lietošanā esošās vēstures mācību grāmatas nepatīk, mēģināt pašiem tās rakstīt. "Praksē tās raksta tie, kas to spēj, un Marts Lārs tāds ir," apliecināja Vahtre.

 

Vēsture vai smadzeņu skalošana?

Tā kā Igaunijā katrā mācību priekšmetā var būt lietošanā vairākas konkurējošas mācību grāmatas, tad mācību grāmati būt arī autora subjektivitātes zīmogs.

Ar šādu apgalvojumu izdevniecības Avita redaktore attaisno Marta Lāra sarakstītās jaunāko laiku vēstures daļas vienpusīgo politizēto iztirzājumu.

Tātad kādam no Centra partijas vajadzētu sākt gatavot jaunu mācību grāmatu, ņemot par pamatu, piemēram, Edgara Savisāra grāmatu "Ticu Igaunijai". Pēc tam varētu iznākt Reformu partijas, Apvienības partijas un Mēreno vēstures mācību grāmatas. Viena skola izmantotu vienu, cita otro vai trešo grāmatu, un tam atbilstoši veidotos jaunās paaudzes igauņu raibi pretējs vēstures skatījums.

Nu nē, politiskie vēsturnieku kungi. Skolas mācību grāmatu radīšana nav politiķu darbs. Marts Lārs ar savu mācību grāmatu to ir jau pietiekami pierādījis un tās atkārtota izdošana nav pieļaujama. Par mācību grāmatu autoriem ir jāatrod vēsturnieki, kuru pamatdarbs ir vēsture, nevis politika. Kaut kur taču tādiem būtu jāatrodas.

Mūsu bērniem ir tiesības iegūt skolā objektīvu ainu par savas tautas neatkarības atgūšanu, nevis jāiekaļ galvā Tēvzemes apvienības vai Centra partijas vēsture no grāmatas, uz kuras vākiem ir rakstīts "Igaunijas vēsture". Savu partiju viņi varēs izvēlēties vēlāk.

"Mūsu atbilde Amerikai"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.10.19.

Krievijas ārpolitika nevar palikt tāda pati, kāda tā bija pirms Kosovas krīzes.

Aviācijas uzlidojumu triecienvilnis Dienvidslāvijai pasauli ir atmetis atpakaļ jaunā politiskajā dimensijā - tāds ir gandrīz visu analītiķu secinājumu refrēns. Tam ir grūti nepiekrist. Tomēr situācija ir daudz sarežģītāka, nekā tā šķiet no pirmā acu uzmetiena.

Protams, eksistē vismaz divi principiāli jauni momenti. Pirmkārt, atsevišķa valstu grupa ASV vadībā ir sākusi militāro darbību bez ANO Drošības Padomes sankcijas, ar to tieši pārkāpjot nozīmīgākās starptautiskās organizācijas ANO Hartu (turklāt NATO dalībvalstis ir pārkāpušas arī pašas savas organizācijas statūtus, pirmās uzbrūkot valstij, kura nekādi neapdraudēja to drošību). Otrkārt, rajons, kurā tika sākts karš, neatrodas tā dēvētās civilizētās pasaules perifērijā, bet gan tās vidū.

Amerikas Savienotās Valstis (jo tālāk, jo acīmredzamāk kļūst skaidrs, ka NATO tika izmantota vienīgi kā politiskajā plānā Baltā Nama, bet militārajā plānā Pentagona pieņemto lēmumu realizācijas instruments) pilnīgi nešaubīgi apliecināja, ka ir gatavas lietot militāro spēku tur un tad, kur un kad tās to vienpusēji uzskatīs par nepieciešamu.

Taču pats svarīgākais jaunums ir tas, ka situācija, kas ir briedusi kā materiālajā, tā arī ideoloģiskajā ziņā - situācija, kurā ASV ieņem dominējošo vietu starptautiskajās attiecībās, ir apstiprinājusies daudz brutālākā veidā nekā jebkad agrāk. Tomēr diezin vai šis pavērsiens ir uzskatāms par negaidītu. Visa Vašingtonas ārpolitiskā filozofija , visa gadsimtiem ilgi iesakņojusies anglosakšu psiholoģija ir balstīta uz pieņēmumu, ka mērķis attaisno līdzekļus. Nebūt nav obligāti, ka tie būtu spēka līdzekļi. Ja var iztikt bez spēka lietošanas vai arī izmantot to likuma ietvaros, tad nav šaubu, ka šādai pieejai tiek dota priekšroka. Bet, ja sava mērķa sasniegšanai ir nepieciešams "šaut neapdomājoties" un vēl jo vairāk - skaidri apzinoties, ka pretsitiens netiks dots, tad tādu rīcību reti kad ierobežo morālas vai juridiskas dabas apsvērumi.

Konkrētajā gadījumā ar Kosovu uzlidojumu iniciatori lieliski apzinājās, ka ar to viņi pārkāpj starptautiskās tiesības. Tieši šī iemesla dēļ tik ļoti tika uzsvērts kara "humanitārais" aspekts, tik veikli tika noklusēti vai noraidīti pārmetumi par patvaļu, neobjektivitāti un vienpusēju pieeju, kaut arī šis apsūdzības bija kliedzošas.

Citiem vārdiem sakot, bāze Dienvidslāvijas iznīcināšanas karam tika izveidota jau sen. Tāds ir pašreiz pasaulē eksistējošais spēku samērs. Tā galvenais faktors - vienas lielvalsts hegemonija - nav nekas jauns. Šādas hegemonijas mērķi - tostarp arī tīri ideoloģiski, piemēram, tā dēvētā komunistiskā režīma atlieku iznīdēšana tur, kur tas ir iespējams, un anglosakšu uztverei ierastās un ērtās demokrātijas uzspiešana tur, kur tas ir iespējams, arī nav radušies šodien.

Jauns ir tas, kādā formā šoreiz ir izpaudusies darbība pēc principa "sit visus".

Tas nozīmē, ka mums vēl ilgi nāksies dzīvot visai nesimpātiskā pasaulē. Bet vai maz eksistē tāda pasaule, kur vājie dzīvo labi?

Tomēr apokaliptiskie pareģojumi man nešķiet pamatoti. Protams, ka gan Savienotajās Valstīs, gan arī Lielbritānijā, kas tik centīgi atbalsta Ameriku, gan arī dažās citās valstīs eksistē politiskie darboņi, kuri ir gatavi rīkoties bez apdoma un kuri galvenokārt pārstāv militāri rūpnieciskā kompleksa intereses vai arī galēji šovinistiskas ideoloģijas. Taču šajās valstīs ir arī veselīgi domājoši cilvēki - pietiek palasīt kaut vai Kisindžera vai Lutvaka rakstus.

Nemaz nav tik droši, ka strīdos starp abiem grupējumiem vienmēr uzvaru gūs "kara partija". Pat tad, ja arī šodien tā izskatās spēcīgāka.

Ir skaidrs, ka apstākļos, kad ASV pārsvars pār visiem pārējiem nav apšaubāms, amerikāņiem ir grūti saglabāt veselo saprātu. Taču arī pavisam norakstīt šo veselo saprātu nav prātīgi. Veselais saprāts Amerikā ne reizi vien ir uzvarējis. Jo vairāk tādēļ, ka Dienvidslāvijā izvēlētais rīcības modelis arvien vairāk parāda savas negatīvās puses.

Pasaulē eksistē vesela sērija bremžu eventuālajam ASV despotismam. Ir tiesa, ka Kosovas gadījumā tās neiedarbojās. Taču tāpat ir tiesa, ka Vašingtonai lietot tādas pašas metodes, kādas tika izmantotas Dienvidslāvijā, attiecībā pret, piemēram, Ķīnu, Indiju vai Krieviju, būtu daudz riskantāk. Aiz skaļajām tauru skaņām par civilizētās pasaules sabiedrības apvienošanos ap ASV nepamanīts ir palicis fakts, ka lielākā daļa no 6 miljardiem Zemes iedzīvotāju agresiju nosodīja.

Tādējādi Kosovas mācības no starptautiskās situācijas attīstības perspektīvu viedokļa nav viennozīmīgas.

Protams, ka tajās nav vietas uzmundrinošam optimismam.

Taču nav vērts arī krist panikā un strauji mainīt kursu. (Tas, par laimi, pagaidām vēl nenotiek). Tajā pašā laikā nav iespējams arī iztikt bez ārējās politikas kursa korekcijām.

Krievijas ārējai politikai arī turpmāk ir jābūt daudzvirzienu politikai. Pat tad, ja arī mēs to vēlētos, mums nebūtu iespējams "ierobežot sevi" ar pievēršanos kādai vienai valstij vai valstu grupai. Par apliecinājumu tam ir Kozireva laikos veiktais mēģinājums pielāgoties vienīgi Amerikai. Neko citu, kā vienīgi sajukumu, tas nedeva. (Turklāt nav izslēgts, ka tieši šis mēģinājums pastiprināja Amerikas hegemonisko apetīti).

Ir jāsaglabā aktīva darbība visos virzienos, saglabājot sev "brīvas rokas". Manuprāt, mūsdienu apstākļos tas vislabāk atbilst mūsu nacionālajām interesēm. Ir jāšaubās, vai pašreizējā etapā būtu lietderīgi (vai pat vispār iespējami) veidot pastāvīgas koalīcijas vai savienības, jo tajās mums būtu ļoti grūti neapdrošināt sev vadošās pozīcijas. Tas, protams, neizslēdz iespēju sadarboties ar tām vai citām valstīm konkrētu starptautisko problēmu risinājumā.

Protams, ka katra ārpolitikas virziena īpatsvars nav vienāds. Es neatbalstu hierarhisku mūsu prioritāšu izkārtojumu dažādos virzienos (NVS, Eiropa, Āzija, ASV utt.) - katrā tā vai citādi tiek skartas būtiski svarīgas Krievijas intereses un vajadzības. Taču viena lieta man šķiet neapšaubāma - ir jāatsakās no pārmērīga amerikanocentrisma.

Savā laikā, kad pasaulē superlielvalsts statuss bija divām valstīm, Maskavai tas ļāva rēķināties, ka starptautiskos jautājumus vislabāk var risināt, tieši vienojoties ar Vašingtonu. Šodien šis statuss ir zaudēts un tādēļ mēs vēl tagad ciešam no "fantoma sāpēm". Mēģinājumi uzvesties tāpat kā 70. vai 80. gados var izraisīt vienīgi papildu triecienus patmīlībai, ja arī neko citu vēl ļaunāku. Dažas epizodes saistībā ar Kosovu ir tam spilgts apliecinājums.

No politiskajiem aprēķiniem nedrīkst izslēgt arī mūsu pašreiz katastrofiski samazinājušos potenciālu. Es lieliski saprotu, cik sāpīgi tiek uztvertas tādas rekomendācijas, kā "samēro savas vēlmes ar iespējām," taču realitātes izjūtas zaudējums ir viena no bīstamākajām politiķu nelaimēm. Pasauli un Krievijas vietu tajā mums nāksies saskatīt tādu, kāda tā patiesībā ir, un nevis kaut kā savādāk.

Tajā pašā laikā mums nebūtu jānodarbojas ar paššaustīšanos un pašnoliegšanu.

Krieviju kā valsti varenu padara tās vēsture, kultūra un gars. Taču bez pietiekama ekonomiskā nodrošinājuma šīs kategorijas ir gandrīz neiespējami transformēt reālās politikas elementos.

Kur varētu parādīt sevi Krievijas ārpolitika laikā, kamēr mēs neatgūsim (un, protams, arī pēc tam) ekonomisko varenību? Šajā laikā tā vislabāk varētu izpausties morālajā un cieši ar to saistītajā starptautisko tiesību jomā.

Krievija nedrīkst palaist garām neievērotu nevienu patvaļības vai diktāta gadījumu starptautiskajās attiecībās. Krievijai ir jāuzstājas par stingru likumības un nevis spēka aizstāvi. Protams, nav jēgas iejaukties ik reizi ar iemeslu vai bez, taču ir nepieciešams reaģēt uz prettiesisku rīcību, lai kurš arī to nebūtu izdarījis. Jo vairāk tādēļ, ka mums jau tā nav nemaz tik daudz sabiedroto un draugu (ja tādi vispār ir), attiecībā pret kuriem mums vajadzētu būt atturīgiem.

Ja mēs savā laikā būtu izteikuši nosodošu vērtējumu Miloševiča rīcībai, tad mūsu asajā ASV un NATO rīcības nosodījumā citi būtu ieklausījušies vairāk.

Ja jau ASV piemērī sev globālā šerifa formastērpu, tad mēs tam pretī varam stādīt objektivitātes un taisnīguma aizsardzību vai, ja vēlaties, uzņemties zināmas prokurora funkcijas. Turklāt tā mēs varam uzstāties visos starptautiskajos forumos, sākot no ANO un EDSO, apvienojot ap sevi tās valstis, kuru uzskati un pozīcijas ir līdzīgas.

Runājot konkrētāk - mēs nedrīkstam nokavēt iesaistīšanos faktiski jau sāktajā procesā par zināmu korekciju ieviešanu starptautisko tiesību normās.

Šī doma ir jāpaskaidro tuvāk. Pašreiz eksistējošā ANO Harta ir pamatu pamats valstu uzvedībai starptautiskajā arēnā. Tās iedzīvināšanas mehānismi ir Apvienoto Nāciju Organizācija un tās svarīgākais orgāns Drošības Padome. Šī struktūra ir jāsaglabā par katru cenu. Kā vienai no piecām pastāvīgajām Drošības Padomes loceklēm Krievijai ir veto tiesības, pieņemot lēmumus par karu un mieru. Pats par sevi saprotams, cik svarīgs mums ir šis instruments.

Taču ANO Harta pieņemta pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Tajā ir iekļauts noteikumu kopojums, kas ir jāievēro valstīm savstarpējās attiecībās, taču tajā gandrīz nav skarti jautājumi par situāciju un attiecībām kādas atsevišķas valsts iekšienē - jautājumi par cilvēktiesībām, starpetniskajiem konfliktiem utt. Taču šīs problēmas īpašu nozīmi ir ieguvušas tieši 20.gadsimta beigās. Pasaules starptautiskajā domā, jo īpaši Rietumvalstīs, kuras, patīk tas mums vai nē, nosaka ētiskās normas, valda noskaņojums, ka gadījumā, ja kādā valstī notiek nelietības, tad starptautiskajai sabiedrībai ir tiesības iejaukties. Tas var nepatikt tiem, kuri uzskata, ka ikvienai valstij ir neapšaubāmas tiesības izrīkoties ar saviem pilsoņiem tā, kā tas iepatīkas valdošajai elitei. Tomēr nedrīkst neatzīt, ka "intervencionistu" argumenti ir visai pamatoti un ka tie tiek atzīti arvien plašāk. Kopš pirms divdesmit četriem gadiem notikušās Viseiropas konferences laikiem, kurā tika pieņemts Helsinku Noslēguma dokuments, starptautiskajās tiesībās ir nostiprinājies postulāts, ka cilvēktiesību pārkāpumi, cilvēku apspiešana, iekšējo konfliktu risināšana ar spēka pielietošanu nevar būt tikai atsevišķas valsts iekšējā lieta.

Bet kā ir iespējams iejaukties? Un, pats galvenais - kādi kritēriji būtu noteicošie? Starptautiskajās tiesībās uz šiem jautājumiem nav skaidru atbilžu.

Līdz šim tika izmantotas tādas metodes kā nosodījums, aicinājumi laboties, jautājumu izskatīšana dažādās starptautiskajās instancēs, pirmām kārtām ANO, un, visbeidzot, ekonomiskās sankcijas, boikots. Pietiek tikai atcerēties, kādam ostrakismam tika pakļauts aparteīds Dienvidāfrikā. Jāatzīmē, ka viens no smagākajiem pārmetumiem Savienoto Valstu rīcībai Dienvidslāvijā ir tas, ka līdz galam netika izmantotas ietekmēšanas metodes, kas nav saistītas ar spēka lietošanu. Un tagad visi redz, kur ir novedusi spēka lietošana.

Principā starptautiskās tiesības arī tagad neizslēdz spēka lietošanas iespēju. Taču tā ir iespējama vienīgi ar Drošības Padomes piekrišanu, tātad arī ar mūsu, Krievijas, atļauju.

ASV un NATO aktīvi izmanto apgalvojumu, ka ANO Harta esot arhaiska. Nedrīkstot taču pieciest Miloševiča izrīcības tikai tādēļ vien, ka starptautiskās tiesības neesot efektīvas. Kamēr mēs, tā sakot, gaidīsim, kad Drošības Padome atļaus izmantot spēku, kamēr mēs pierunāsim Krieviju, Ķīnu un laiku pa laikam arī Franciju, vairs nepaliks neviena, kurš būtu jāglābj. No šejienes ir tikai viens solis līdz tam, lai patvaļīgi piešķirtu NATO tiesības sodīt vai apžēlot pēc saviem ieskatiem, šīs tiesības tai pašā laikā atņemot Drošības Padomei. Turklāt sodīšana un apžēlošana būtu visai patvaļīga: serbus par albāņiem drīkst sodīt, bet turkus par kurdiem - ne.

Ir nepieciešams neitralizēt tās propagandistiskās tēzes, kuras attaisno humanitāros krusta karagājienus. Un tas ir jādara, balstoties uz ANO Hartas. Lai glābtu šo dokumentu, ir nepieciešams to zināmā mērā modificēt. Tas ir neiedomājami grūts un darbietilpīgs process, kas droši vien sastapsies ar ļaunprātīgu pretdarbību. Taču jebkurā gadījumā mums ir izdevīgi konsekventi un uzstājīgi paust domu par šāda darba nepieciešamību.

Vēl viens jautājums: ko tad galu galā darīt ar separātismu? Ja jau albāņi no NATO rokām saņems visu Kosovu vai arī tās daļu, kas tad varēs aizkavēt ķēdes reakciju desmitos reģionu, kuros briest vai jau ir nobrieduši līdzīga rakstura konflikti? Vai Savienotajām Valstīm pietiks spēka iesaistīties desmit Dienvidslāviju konfliktos vienlaikus? Tādus jautājumus vajadzēja uzdot jau pirms spēka lietošanas. Acīmredzot impulsīvie stratēģi nav pārdomājuši, kāda būs politisko notikumu attīstība pēc kara.

Krievijai, un to es saku atkārtoti, ir izdevīgi uzstāties ar iniciatīvu - sākt nopietnu darbu dažu starptautisko tiesību postulātu korekcijā. Visļaunāk būs tad, ja mēs sava kūtruma un konservatīvās domāšanas dēļ atkal vilksimies astē. Negribētos runāt par saviem trūkumiem, kad daudz lielākas kļūdas ir pieļāvuši citi, taču iekšējās izvērtēšanas labad nedrīkst neatzīmēt, ka mēs krietni vien aizkavējāmies vairākos būtiski svarīgos Dienvidslāvijas krīzes posmos.

Bez jebkādas šaubīšanās ir jāpaceļ starptautisko attiecību demokratizāciju karogs, jo demokratizācijas kā vienu no svarīgākajām sastāvdaļām ietver sevī arī cieņu pret cilvēktiesībām. Šis karogs varētu izrādīties visai piemērots tādai Krievijai, kura apstiprina savu uzticību demokrātijai.

Cīņā pret netaisnību un patvaļu mums pagaidām vairāk nāksies paļauties uz vārda spēku. Mums ir objektīvs ierobežojoš faktors: mēs pašreiz nevaram iet tālāk par propagandistisku, diplomātisku un starptautiski tiesisku pretdarbību. Protams, nav izslēgts, ka mums agresijas upurim nāksies sniegt palīdzību ne tikai vārdos, bet arī, piemēram, ar ieroču piegādēm. Taču kā princips ir jāizvirza stingra iekšējā pārliecība - tieša konfrontācija mums pašiem izmaksās dārgāk. Ja mēs paši savu iekšējo problēmu vai savas nepārdomātības dēļ nonāksim līdz tiešai konfrontācijai, tad ar to mēs nevis saīsināsim ASV hegemonijas periodu, bet gan to pagarināsim un nostiprināsim vēl vairāk.

Izvērtēsim situāciju ar vēsu prātu: mums pašlaik nav pa spēkam mainīt starptautisko attiecību pašreizējo struktūru. Zobus sakožot, mums nāksies iet citu ceļu: soli pa solim atkarot Krievijai pienākošos vietu šajā struktūrā. Tas ir smags darbs. Taču tam alternatīva ir pašizolācija, kas vienkārši būtu graujoša. Mēs jau tā daudzējādā ziņā atrodamies pasaules attīstības lielceļa grāvmalē galvenokārt mūsu pašu ekonomiskā vājuma un iekšpolitiskās kašķēšanās dēļ. Tomēr jāpiezīmē, ka arī neizprotamas ārpolitikas dēļ.

Par galveno ārpolitikas sastāvdaļu ir jākļūst ekonomiskajam vektoram, jo nav svarīgāka uzdevuma par palīdzību valstij tās centienos izkļūt no ieilgušas krīzes. Krievijas ārējās politikas efektivitāte visos virzienos ir jāmērī ar to, ko tā nopelna mūsu valstij. "Grābt visu sev, kur vien tas ir iespējams" - šis lozungs jau sen ir kļuvis par likumu attīstīto Rietumvalstu un Japānas ārpolitiskajam kursam, turklāt to sekmīgi pārņem arī Ķīna.

Ārpolitikas "ekonomizācijai" ir vismaz divas pietiekami neizmantotas rezerves. Pirmā no tām ir konsekventa integrācija tajās Rietumu un Austrumu ekonomiskajās apvienībās un savienībās, kuras atbilst Krievijas interesēm. Bez tā mums nav cerību izdzīvot aizvien vairāk globalizētajā pasaulē. (Tas, starp citu, ir attiecināms arī uz informācijas jomu).

Otra rezerve: radikāls pavērsiens uz pašmāju ražotāju atbalstīšanu. Rietumvalstis pastiprināti lobē savu biznesu, šādau lobismu par nepiedienīgu neuzskata ne prezidenti, ne premjerministri. Mūsu gandrīz pilnīgā pasivitāte šajā ziņā krievu uzņēmējiem rada nevienlīdzīgus nosacījumus.

Šāda ekonomiskā pavērsiena izdarīšanai ne Ārlietu ministrijai, ne arī daudzajām vēstniecībām praktiski nebūs nepieciešami nekādi papildu līdzekļi, taču ieguvums varētu būt milzīgs, turklāt ieguvējas būtu arī pašas diplomātiskās pārstāvniecības.

Sarežģītāks jautājums ir par to, ko darīt ar Rietumu politiskajām un militārajām apvienībām, ieskaitot NATO. Ir skaidrs, ka katrā atsevišķā gadījumā lēmums ir jāpieņem atsevišķi. Tomēr kopējam likumam ir jābūt vienam - nevis pašnorobežošanās, bet gan kaut kāda līdzdalība; mēģinājumi ietekmēt lēmumu pieņemšanu, nevis durvju aizciršana. Gandrīz visur jau ir zināmas iestrādes, un būtu muļķīgi no tām atteikties.

Smaguma centra pārbīde uz ekonomisko, humanitāro un starptautisko tiesību sfēru nenozīmē militārās jomas atstāšanu novārtā. Arī šeit ar diplomātiskām metodēm var sasniegt pozitīvu rezultātu tai ziņā, lai mūsu faktiski stihiskajai atiešanai no 80. gados iekarotajām pozīcijām sekotu vairāk vai mazāk adekvāti ASV atbildes soļi. No tā izriet nemaz nemazinātā, bet gan gluži otrādi - pastiprinātā interese par SALT-2 ratifikāciju, par atbruņošanās sarunām ar ASV, par cīņu pret amerikāņu izstāšanos no pretraķešu aizsardzības režīma utt.

Saglabāt pulveri sausu mums tagad ir daudz grūtāk nekā pirms desmit gadiem. Ir nepieciešama īpaši rūpīga aizsardzības plānošana, kurā uzsvars būtu uz patiesi svarīgiem un mūsdienīgiem bruņojuma veidiem, kas patiešām spēj atbaidīt potenciālu agresoru. Ir nepieciešams uzmanību pievērst kvalitātei, nevis kvantitātei. Būs nelaime, ja mēs atkal turpināsim iet ierasto taku, ja mūs atkal pārņems sabiedrības militarizācijas gars, ja mēs paši sevi iedzīsim "aplenkta cietokšņa" situācijā, ja sāksim pārdalīt jau tā plāno valsts ienākumu pīrāgu. Taču tā jau ir cita sarunu tēma, par kuru jārunā citiem speciālistiem.

Anatolijs Adamišins

"Kara cena"

"Argumenti i fakti"

— 99.10.20.

No neoficiāliem avotiem Finansu ministrijā mums izdevās uzzināt, ka gandrīz visus budžeta papildieņēmumus šogad (prognozē, ka tiem jāsasniedz 50–80 miljardi rubļu) aprīs karš Čečenijā.

2000. gadā vajadzēs papildus atvēlēt 26 miljardus rubļu nacionālās aizsardzības izdevumiem, kas ieplānoti nākamā gada budžeta projektā. Tikai "sanitārās zonas" radīšanai vien ap dumpīgo Ičkēriju vajadzēs atvēlēt vairāk nekā 7 miljardus rubļu. Taču Aizsardzības ministrija pieprasījusi vēl vairāk — 15–20 miljardu rubļu. Kopumā, kā vērtē speciālisti, "dzelzs priekškara" radīšana Čečenijas teritorijā no valsts kases prasīs 45–50 miljardu rubļu.

Taču karš būs vēl dārgāks. Visminimālākie izdevumi karadarbības veikšanai trīs reizes pārsniegs "sanitārās zonas" izveidošanas izmaksu summu. Tas, protams, galīgi izputinās valsti un apbedīs pēdējās cerības uz Krievijas ekonomisko izaugsmi.

Aleksandrs Kondrašovs

 

"Amerikas pasaule"

"The Economist"

— 99.10.

Savienotās Valstis izplešas pār pasauli kā koloss.

Tās dominē biznesā, tirdzniecībā un sakaros; to ekonomika ir veiksmīgākā pasaulē, un nav nevienas citas armijas, kura būtu spēcīgāka par Savienoto Valstu armiju.Taču koloss nav pārliecināts par sevi. Lai arī tam ir tik liela vara, tas nezina, kā rīkoties. Vai tam pasaules arēnā būtu jādarbojas vienam un netraucētam - jo tas taču to var? Vai arī tam būtu labprātīgi jāmazina savs spēks, sadarbojoties ar citiem?

Pagājušās nedēļas balsojums pret Visaptverošā kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma ratifikāciju visspilgtāk izgaismoja šo dilemmu. Uz brīdi atstāsim malā kraso Senāta republikāņu līderu partejiskumu. Pamatā domstarpības par līgumu bija šādā jautājumā - vai Amerikai būtu jārīkojas kā suverēnai valstij, noraidot vienošanos, kas ne gluži visos sīkumos atbilst tās drošības prasībām, vai arī tai vajadzētu ratificēt to, lai apmierinātu savus sabiedrotos.

Senatorus, kuri balsoja pret, daudzi nosodīja kā izolacionistus. Tas ir epitets, kurš šodien brīvi lidinās apkārt. Taču savstarpēji saistītajā un globalizētajā 20. gadsimta beigu pasaulē patiess izolacionisms vairs nepastāv. Daži no tiem, kur balsoja pret, bija Gingriča paveida minimālisti: tie, kas tic pēc iespējas mazākai valsts iejaukšanai jebkurā lietā aiz robežām vai pašu mājās. Taču lielāko daļu labāk var raksturot kā unilaterālistus: tie ir cilvēki, kuri tic, ka viens no varas priekšnosacījumiem ir netraucēta rīcības brīvība pasaules arēnā. Un to ietekme palielinās.

Amerikā visumā tiek pieņemts viedoklis, ka drīzāk jāpievēršas pasaulei, nevis jānovēršas no tās. Savukārt par multilaterālismu to nevar teikt. Multilaterālās institūcijas bieži vien ir birokrātiskas, smagnējas un neefektīvas. Tāpēc Amerika reižu reizēm iebaida vai ignorē tās, vai arī nemaksā dalības maksu. Daudzpusējie līgumi, kā lielākā daļa bruņojuma kontroles vienošanos, sasaista tos parakstījušās valstis, kamēr noziedzīgās valstis brīvi rīkojas. Tāpēc arī Amerika dusmojas. Mazākas valstis var novērtēt daudzpusējo līgumu sniegto aizsardzību; superlielvarai tie ir tās neatkarības ierobežojumi. Arvien lielāks skaits politiķu - it īpaši republikāņu - Klintona administrācijas veiktās intervences Kosovā un Austrumtimorā nosoda kā trakojošu multilaterālismu, izšķērdīgu Amerikas enerģijas tērēšanu mazām un tālām lietām. Un pēdējo dienu laikā Kongress ir drastiski samazinājis Amerikas finansējumu citu īstenotajām miera uzturēšanas operācijām.

Amerikas sabiedrotie dažkārt iedomājas, ka Amerikas superlielvaras statuss ir to transformējis - vai tam vismaz vajadzēja transformēt - par kaut kādu milzīgu spēku mieram un labumam, kuram nav nekādu savu interešu. Taču Amerika ir tāda pati valsts kā visas pārējās, un tai vienmēr pirmajā vietā būs pašas intereses. Pasauli varbūt šokēja amerikāņu invāzija Grenadā un Panamā, taču tās ir Savienotās Valstis darbībā - ar vai bez kādas atļaujas, uzraugot savu puslodi. Un tā kā Amerikai nav jāsaskaras ar kādu noteiktu draudu, tad par lielāku draudu bieži vien var izskatīties multilaterālās saiknes, kuras saista šo Guliveru pie zemes.

Tomēr kopš padomju ienaidnieka sabrukuma neviens nav skaidri pateicis, kādas tad ir Amerikas intereses. Kongress to nezina. Prezidents Klintons, būdams nedisciplinēts un aizņemts ar to, kas notiek šeit un tagad, nevar izteikt tās. Spriežot pēc unilaterālistu runām, Amerikas pirmā prioritāte varētu būt rīcības brīvība. Patiesībā Amerikas galvenās intereses ir - lai pasaule būtu stabila, arvien demokrātiskāka un mierīga.

Kā gan vislabāk var panākt mieru? Daži - to vidū arī Džordžs Bušs - uzstāj, ka vislabākā stratēģija ir milzīgs militārs pārsvars. Neviena valsts nebūtu pietiekoši stulba, lai sacenstos ar Savienotajām Valstīm jaunā bruņošanās sacīkstē. Taču šādi valdot pār pasauli, Amerika var nodrošināt ikviena mieru.

Taču tā ir maldīga fantāzija. Pasīva Amerika, pat ja tā būs bruņojusies līdz zobiem, nepalīdzēs ne citiem, ne arī pati sev. Lai ieviestu stabilitāti haotiskā, pastāvīgi pārsteidzošā pasaulē, Amerikai ir jāsadarbojas ar saviem sabiedrotajiem.

Uzstāt uz ceļa turpināšanu vienatnē ir ne tikai nelietderīgi vien. Tas ir arī sakāvnieciski, jo valsts bez sabiedrotajiem arvien vairāk zaudē savu ietekmi, jo ilgāk tā paliek viena. Turklāt tas rada bīstamu precedentu. Zināmā mērā Amerikas draugi pieņem tās vienpusējo rīcību, jo tiem ir kopīgas vērtības ar Savienotajām Valstīm. Taču unilaterālisms no visām pusēm būtu gan satraucošs, gan destabilizējošs. Turklāt - ja Amerika domā, ka tā var rīkoties pasaulē bez jebkādiem ierobežojumiem, kā tā varēs pārliecināt citas valstis, ka tām būtu jāpieņem kādi ierobežojumi?

Amerikas sabiedrība, fiksējot savu uzmanību uz gaidāmajām vēlēšanām, īpaši nepievērsīs uzmanību tam, kas notiek aiz robežām. Taču tai vajadzētu padomāt par vienu lietu. Ja Amerika atteiksies no daudzpusējo saistību ierobežojumiem, tā varbūt būs svētlaimīgi brīva. Bet tad tā arī būs pilnīgi viena. Tas būs līderis, kuram nav ko vadīt, un tā atradīsies pasaulē, ko padarījusi nestabilu pašas Amerikas izolācija. Viss kārtībā, tā ir suverenitāte. Tomēr superlielvarai vajadzētu būt lielākai un gudrākai par to.

"Lieluma sajūta"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.10.25.

Vācijas ārpolitiku ne jaunā Federācijas valdība, ne valdības mītnes maiņa no Bonnas uz Berlīni būtībā nav mainījusi. Federācijas kanclers Šrēders un ārlietu ministrs Fišers sekojot savam nemainīgajam solījumam ārpolitiskajā darbībā ievēro principus, kurus izveidojis Kols.

Solidaritāte Atlantijas savienībā, kā to pierādījis Kosovas karš, sarkani zaļo Vācijas valdība uzskata par valsts saprātīgas rīcības daļa. Tā sevī ietver attiecību "kopšanu" ar ASV, kuru vadošo lomu pasaulē un NATO, ja ne vienmēr ar sajūsmu, tomēr atzīst gan Šrēders, gan Fišers. Otrs Vācijas ārpolitikas pīlārs tiek skarts tikpat maz. Vācija ir ES dalībvalsts un tiecas pēc tā, lai tā tiktu paplašināta, šajā jautājumā īpaši atzīstot sadarbību ar Franciju. Beidzot Berlīnē nopietni tiek uztverta kopš aukstā kara beigām izveidojusies starptautiskā atbildība, tomēr netiek mēģināts to izspēlēt kā pasaules policista starpvaru.

Savukārt niansēs nozīmes novirzīšanos, jaunos akcentus un jaunu retoriku nevar nepamanīt. Kols dzimis 1930.gadā. Otro pasaules karu viņš piedzīvoja kā pusaudzis. Kols valsti pārvaldīja no pilsētas, kas atrodas astoņu stundu braucienā no Parīzes. Šrēders dzimis gadu pirms kara beigām, politiski izaudzis Lejassaksijā, neuzskatot attiecības starp Bonnu un Parīzi par priviliģētām. Kamēr Kols apliecināja formālu vācu un franču īpašo attiecību sastingumu, Šrēders lielākas simpātijas izjūt saistībā ar Lielbritāniju. Tas gan mazāk ir atkarīgs no pārliecības vai politiskas stratēģijas panākumiem, bet gan no britu premjerministra Blēra, kas Šrēderu fascinē: tas vien ir pietiekami, lai radītu Francijas nepatiku.

To pastiprināja Šrēdera nespēja izprast franču lauksaimniecības raizes. Šī neizpratne sekmēja niecīgo sarunu iznākumu pavasarī saistībā ar Agenda 2000 . Arī Fišers līdz šim nav piepildījis cerības, ka vācu un franču attiecības laikā pēc Kola tikšot atsvaidzinātas un tajās tikšot panākts iepriekšējais uzplaukums. Tajās nav novērojama krīze, kā to apgalvo daži publicisti: attiecības tomēr sasniegušas punktu, kurā samanāms tas, ka Fišers un Francijas ārlietu ministrs Vedrīns tajās ienesis jaunu sākumu.

Dažs labs anglosakšu novērotājs jaunajā Vācijas ārpolitikā samana pat noslieci austrumu virzienā. Valdība orientējas uz jaunu ēru Krievijā, tomēr distancējas no prezidenta Jeļcina. Berlīne īpašu uzmanību pievērš Turcijai, iesaistās Balkānu stabilitātes paktā un spiež uz iespējami ātru Viduseiropas un Austrumeiropas kandidātu uzņemšanu Eiropas Savienībā. Vismaz saistībā ar šo piemēru argumentācija kļūst apšaubāma. Vai sarkani zaļo valdības sākumā netika kritizēts, ka Šrēderam esot niecīga interese ātrā ES paplašināšanā? Kurš vēlas, atrod arī pierādījumus tam, ka jaunā valdība pievēršas Rietumiem. No nejaušas kritikas par nāvessodu radusies uzticība Amerikai vai Ķelnes G-8 tikšanās mēģinājums veco Rietumu ES partneru lokā piepildīt Eiropas drošības un ārpolitiku ar jaunu spēku ir tikai divi piemēri tam.

Kas tad patiesi jauns sarkani-zaļo ārlietu politikā? Daudz aprakstītā lielā cilvēktiesību ievērošana arī tā nav. Jo tas, ka Fišers, neievērojot vienkāršākos iekšpolitiskos noteikumus, viens pats ANO paziņoja, ka Vācija uz Austrumtimoru nosūtīšot sanitārā dienesta karavīrus, nebija piemērs cīņai par cilvēktiesībām. Vēl vairāk viņš nevēlējās aprindām, kas pret NATO ir kritiski noskaņotas, izpelnīties pārmetumus, ka Vācija rīkojoties tikai tad, kad saucot Amerika, nevis tad, kad to pieprasa ANO Drošības padome. Pat Fišera pretošanās tanku piegādei Turcijai rodas no rēķināšanās ar iekšpolitiku, nevis no apsvērumiem, kas saistīti ar cilvēktiesībām.

Aiz Vācijas ārlietu ministra solījumiem saistībā ar Austrumtimoras jautājumu katrā ziņā slēpās cits dzinējspēks. Šeit parādās jaunums Vācijas ārlietu politikā. Šrēdera un Fišera ārlietu politiskajā darbībā - vai tas būtu pašu valstī vai ārzemēs - nevar nepamanīt zināmu patvarību. To pastiprina sajūta, ka valdīšana notiek no lielpilsētas. Ja Kols pēc ārpolitikā pavadītajiem gadiem apzinājās savu starptautisko varu un viņam nebija vajadzīga liela pilsēta, lai izceltu paša nozīmīgumu, Šrēderam un Fišeram šī attīstības stadija vēl jāsasniedz. Abi Bonnu uzskata par mazu, abiem patīk lielas ielas un nami Berlīnē. Dažas nianses no tā tiek pārnestas viņu ārpolitiskajā darbībā un runās. Kā lai citādāk tulko Fišera uzstāšanos ANO, kā arī Šrēdera bijušās uzticības personas Hombaha atcelšanu no starptautiska līmeņa posteņa, paskaidrojot, ka viņam trūkst atbilstošas kvalifikācijas? Lielā pašpārliecība manāma arī retorikā: Šrēderam tas pamanāms izteiktāk, kad viņš runā par Vācijas naudas "izšķiešanu" ES, Fišeram daudz smalkāk - kad viņš atkārtoti runā par valsts nozīmīgumu, kuras ārlietu ministrs viņš ir.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS