Uz lauksaimniecības ārējā tirgus paplašināšanu

Turpinājums no 1.lpp.

Vakar Zemkopības ministrijas preses konferencē

Aizvadītās nedēļas nogalē A.Kalvītis darba vizītē apmeklēja Uzbekistānas Republiku, bet pirms tam tikās ar Maskavas mērijas un Krievijas prezidenta konsultatīvās padomes pārstāvjiem, lai pārrunātu iespējamo sadarbību tirdzniecībā. Sarunu laikā no maskaviešu puses izskanēja priekšlikums par atsevišķu pārtikas produktu piegādi vēl šajā gadā. Tā, piemēram, Latvijas uzņēmēji varētu pārdot apmēram 1000 tonnu kartupeļu, 500 tonnu sviesta, arī citus piena produktus un zivju izstrādājumus. Zemkopības ministrs atzīmēja, ka līdz šim viens no galvenajiem ierobežojumiem, kas kavē tirdzniecību ar Krieviju, ir tas, ka turienes kompānijas nespēj nodrošināt normālus samaksas nosacījumus. Turpretī Maskavas mērija solījusi norēķināties jau tad, kad tiks iepirkta produkcija, nekādas pēcapmaksas iespējas netiks pieļautas.

— Sarunu partneri izteica arī vairākus pārmetumus par Latvijas līdzšinējo darbību tirdzniecības attiecību veicināšanas jomā, — stāstīja A.Kalvītis. — Visu laiku Latvijas uzņēmēju rīcība bijusi nekonkrēta, uz Maskavu devušies daudzi, tikušies ar pilsētas administrāciju, runājuši un solījuši, bet konkrēta darbība nav sekojusi. Tagad ir pienācis laiks mainīt savu nostāju, jāturpina iesāktais dialogs, ja vēlamies saglabāt esošos Austrumu tirgus. Neraugoties uz panākto vienošanos tirdzniecībā, disonanse radusies, kad tika skartas politiskas tēmas, piemēram, valodu jautājums.

Uzbekistānā A.Kalvītis tikās ar lauksaimniecības ministra vietnieku un ārējās tirdzniecības ministru. Ar šo valsti Latvijai jau ir veiksmīga sadarbība. Jau pērn Uzbekistāna no Latvijas importējusi sviestu, zivju konservus, dažādus konditorejas izstrādājumus, sulas un minerālūdeņus. Šie pārtikas produkcijas veidi no Latvijas eksportēti arī šogad. 1998. gadā uz Uzbekistānu tika eksportēta lauksaimniecības produkcija 2,8 miljonu latu, šajā pusgadā — 1,6 miljonu latu vērtībā. Uzbekiem vislielākā interese bijusi par Latvijā ražoto sviestu un gaļu. Vizītes laikā parakstīts vienošanās protokols par 2000 šķirnes telīšu piegādi Uzbekistānai. Gan Latvijas, gan Uzbekistānas delegācijas pārstāvji atzinuši, ka sadarbība starp abām valstīm ir jāturpina.

— Par cukura problēmām pēdējā laikā dzirdami dažādi apgalvojumi, pat skandalozi paziņojumi, — atzina A.Kalvītis. — Nepareizi domā tie, kas uzskata, ka cukura nozare Latvijā ir sagrauta. Cukura nozarē situācija tiek kontrolēta, tā ir normāla, jo cukurs tiek ražots pietiekamā daudzumā, mums nebūs jāimportē jēlcukurs. Ir veikti visi priekšnoteikumi, lai cukura nozare nākotnē būtu konkurētspējīga. Trīsdesmitajos gados Latvijā būvētās fabrikas nav tādas, tās nespēs iekļauties Eiropas tirgū, tāpēc nepārtraukti jākoncentrē ražošana, daudz vairāk līdzekļu jāiegulda esošajās ražotnēs, lai tās turpmāk būtu atbilstošas tirgus prasībām. Tas, ka šoruden viena cukurfabrika izgāja no aprites, nākotnē ekonomiski var dot pozitīvāku rezultātu nekā līdz šim.

Valija Zabe, akciju sabiedrības "Liepājas cukurfabrika" ģenerāldirektore, informēja, ka no šā gada cukurbiešu ražas tiks saražotas aptuveni 59 000 tonnas cukura. To veiks Jelgavas un Liepājas cukurfabrika. Abos uzņēmumos būtiski palielinājušās pārstrādes jaudas. Tā, piemēram, Jelgavas cukurfabrika diennaktī pārstrādā 2700 tonnas biešu, pērn — tikai 2000 tonnas. Savukārt Liepājas cukurfabrika — 1800 tonnas cukurbiešu šobrīd, bet aizvadītajā gadā — aptuveni 1400 tonnas sakņu diennaktī. Gan Liepājā, gan Jelgavā ieguldīts daudz līdzekļu uzņēmumu modernizācijā. Pērnā gada oktobrī visas cukurfabrikas, ieskaitot Jēkabpils fabriku, diennaktī vidēji pārstrādāja 4531 tonnu biešu, šogad divas strādājošās rūpnīcas — 4500 tonnas. Tas nozīmē, ka cukurfabrika Jelgavā un Liepājā spēj kompensēt iztrūkstošās cukurfabrikas jaudu. Pērn visas trīs cukura ražotnes kopā pārstrādāja 555 858 tonnas biešu, šogad, iespējams, tiks pārstrādāts vairāk nekā 475 000 tonnu saldo sakņu. Jāatzīmē, ka šajā gadā jau pārstrādātajām cukurbietēm ir augstāks cukura iznākums nekā pirms gada.

V.Zabe: — Šobrīd abās cukurfabrikās tiek darīts viss iespējamais, lai pārstrādātu izaudzēto ražu. Strādājam ar daudz lielāku atdevi nekā citkārt. Tagad nevaram runāt par to, ka pārstrādāsim cukurbietes, lai iegūtu melasi vai cukurbiešu graizījumus. Mēs strādājam, lai ražotu cukuru. Būtiskas izmaiņas cukura tirgū nav notikušas. Mūs nedaudz satrauc Jēkabpils cukurfabrikas zonas cukurbiešu audzētāji, kuri noslēguši līgumus ar Liepājas un Jelgavas cukurfabriku apmēram par 30 000 tonnu biešu piegādi. Ir tā, ka šoruden bietes slikti glabājas, tāpēc samazinājām izaudzētās ražas piegādes tempus. Savukārt cukurbiešu audzētāji no Jēkabpils zonas nav pieraduši bietes glabāt. Mēs nevaram nodrošināt biešu piegādi tik strauji, kā viņi to vēlas. Ar savas zonas zemniekiem esam sameklējuši vidusceļu.

Šķiet, nav pamata domāt, ka šogad trūks cukura, nenodrošināsim iekšējo patēriņu. Visu šo problēmu laikā saskatu arī pozitīvas izmaiņas — nepastāv vairs cukura cenas dempingošana uzņēmumu starpā.

Tomēr nenoliedzami, ka pēdējā laikā cukura cenas ir palielinājušās. Piemēram, vasarā cukura kilograms mazumtirdzniecībā maksāja apmēram 46 santīmus par kilogramu, šobrīd — jau līdz 60 santīmiem par kilogramu. Gan V.Zabe, gan akciju sabiedrības "Jelgavas cukurfabrika" ģenerāldirektors Harijs Veģeris atzīst, ka cenas pieaugums saistīts ar energoresursu dārdzības pieaugumu.

V.Zabe: — Tas, kas tagad notiek veikalos, nav gluži mūsu kompetencē, jo neesam cieši saistīti ar cukura tirdzniecību. Neapstrīdams ir fakts, ka būtiski pieaugušas ražošanas izmaksas. Liepājas cukurfabrika pirms gada mazutu pirka par 50 latiem par tonnu, bet šobrīd maksājam gandrīz 100 latus. Ik dienu tiek vidēji patērēts līdz 90 tonnām mazuta. Cukurfabrikas sava ražotā cukura cenu ir paaugstinājušas tikai par 1,5–2 santīmiem kilogramā. Pārējais "pielikums" ir tirgotāju ziņā. Vasarā cukuru tirgoja vidēji par 380–400 latiem par tonnu, tagad — ap 420 latiem tonnā. Tā ir minimālā cena, jo cenu rādītāji abām strādājošajām cukurfabrikām ir atšķirīgi. Jelgavnieki, piemēram, atrodas izdevīgākā ģeogrāfiskajā novietojumā, tuvāk Rīgai, tāpēc tur ražotais cukurs ir nedaudz lētāks nekā Liepājas prece. Skaidrs, ka mēs nevaram kontrolēt cukura cenas Rīgas lielveikalos.

Vakar notika cukurbiešu audzētāju un pārstrādātāju, kā arī konditorejas uzņēmumu pārstāvju tikšanās ar zemkopības ministru. Sarunas risinājās galvenokārt par iespējām izmantot Latvijas cukuru eksporta produkcijas ražošanā, jo tādējādi tiktu palielināts vietējā cukura patēriņš. Pēc cukurfabriku rīcībā esošās informācijas, no iepriekšējā gada ražas vēl nav realizēts ap 12 000 tonnu cukura. H.Veģeris, vērtējot notikušo sarunu, sacīja, ka tai netiek pielikts punkts. Tika konstatēts, ka Latvijā ražotais cukurs ir pietiekami kvalitatīvs, lai to izmantotu saldumu ražotāji.

— Mums nav par ko strīdēties, jo darām taču vienu darbu — ražojam preci savas valsts iedzīvotājiem, nodrošinām iedzīvotājus ar darba vietām. Sarežģītā situācijā pašlaik ir uzņēmuma "Laima" ražotāji, jo viņi ir gandrīz "izspiesti" no vietējā tirgus, daudz labāk neklājas arī citām salduma ražotnēm,— atzina H.Veģeris. — Nolēmām, ka vistuvākajā laikā turpināsim sarunas par to, lai Latvijas ražotāji atgūtu iekšējo tirgu. Pozitīvi, ka šajā procesā lielu interesi un atbildību par notiekošo izrāda zemkopības ministrs. Domāju, ka nav tik daudz pretrunu starp cukura ražotājiem un saldumu ražotājiem, cik pretrunīgi ir Baltijas Brīvā tirdzniecības līguma nosacījumi. Piemēram, igauņiem nav savas cukura rūpniecības, lietuvieši gandrīz visas savas fabrikas jau pārdevuši dāņiem, no dienvidiem šeit spiežas iekšā viņu cukurs. Savukārt mēs atrodamies visneapskaužamākajā situācijā — savai produkcijai nevaram uzlikt attiecīgus muitas nodokļus. Skaidrs, ka ikviens konfekšu ražotājs ir ieinteresēts pirkt lētāku izejvielu. Tomēr esmu pārliecināts, ka jebkurš ražotājs vēlas, lai būtu pirktspējīga tauta. Lai notiktu naudas un preču aprite.

Dagnija Muceniece — "Latvijas Vēstnesim"