Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kā radīt vidi, lai no kalpa taptu par kungu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.01.2001., Nr. 8 https://www.vestnesis.lv/ta/id/1678

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kad ar barikādēm un garu savas tiesības uz brīvību pieteica Latvijas tauta

Vēl šajā numurā

16.01.2001., Nr. 8

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kā radīt vidi, lai no kalpa taptu par kungu

Par Nacionālo inovāciju koncepciju

Dr.habil.sc.ing. Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks — "Latvijas Vēstnesim"

— Ekonomiski spēcīgāko pasaules valstu attīstības pieredze rāda, ka pēdējos gadu desmitus tās izraudzījušās inovācijām atvērtu ekonomiku vai, vienkāršāk runājot, valsts ekonomisko attīstību vairs nenosaka tikai tradicionālie resursi — dabas bagātības, darbaspēks, kapitāls un klasiskās rūpniecības un lauksaimniecības nozares, bet gan arvien lielākā mērā uz augstām tehnoloģijām balstītās ( high tech ) nozares.

— Eiropā vārds "inovācija" tiek lietots plaši.

— Jā, un šī vārda izpratne tur ir daudz plašāka un daudzpusīgāka nekā pašlaik Latvijā.

— Bet Latvijā to aizstāj ar vārdu "zinātne"?

— Te varētu runāt par inovācijām kopumā un vispirms minēt Latvijas valdībai pērnā gada nogalē iesniegto Nacionālo inovāciju koncepcijas projektu. To izstrādāja darba grupa, kurā bija pārstāvēti gan finansisti un ekonomisti, gan zinātnieki un uzņēmēji. Koncepcijā atbilstoši Eiropas pieredzei ir izskaidrota inovāciju būtība un tās loma valsts ekonomiskajā attīstībā, kā arī dota šī, jau arī mūsu sabiedrībā populārā vārda skaidrojums, t.i., inovācija ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Koncepcija atspoguļo arī divus, it kā no ekonomikas viedokļa pretējus, bet pēc būtības ļoti cieši saistītus procesus — zinātni un inovāciju: zinātne ir process, kurā ieguldām naudu un iegūstam jaunas zināšanas un prasmi ģenerēt jaunas idejas, savukārt inovācija ir process, kurā mūsu zināšanas un idejas realizējam konkrētā produktā vai pakalpojumā, ko var pārdot, gūstot peļņu, t.i., ienākumus. Protams, var arī diskutēt par to, kādām ir jābūt attiecībām starp šiem procesiem. Piemēram, zināšanas un idejas nopirkt ārzemēs un šeit attīstīt tikai ražošanu (Japānas attīstības modelis pēc kara) vai, nedomājot par ražošanu, izveidot spēcīgu zinātni un ļaut, lai mūsu radītās idejas realizētu citu valstu ražotāji. Šo proporciju optimāli regulēt ar investīciju, likumdošanas un citu instrumentu palīdzību ir valdības uzdevums, balstoties uz valsts ilgtermiņa attīstības programmām, tai skaitā arī Nacionālo inovāciju programmu.

— Tātad inovatīvā darbība ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas jārisina valsts līmenī?

— Protams. Kaut vai jautājums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja arī iestātos, lai nebūtu atpalicējos, mums ir jāsasniedz vismaz vidējais Eiropas līmenis visās jomās: jāpaaugstina iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, vidējās algas utt. Kā zināms, mēs atpaliekam 4 līdz 6 reizes. Tālāk vienkārša aritmētika. Eiropā vidējais iekšzemes kopprodukta pieaugums ir ap 3% gadā un, ja mēs panāktu pieaugumu 6—7% gadā, tad, lai sasniegtu minēto vidējo Eiropas līmeni, nepieciešami vismaz 15 — 20 gadi.

Kā panākt šādu vai vēl lielāku pieaugumu un īsākā laikā? Vai ražot vairāk kādu produkciju, kas mums dod ienākumus? Tie paši koki, cik ilgi mēs tos jēlos kokus cirtīsim un arī — kamēr būs? Tas dos apgrozījumu, bet pieaugumu nedos. Tātad naftu mēs arī vairāk nevaram izpumpēt pa vadu, kas iet uz Ventspili, diez vai otru paralēlu liks. Kas vēl? Gāzi — cik to var iepumpēt? Bet vienīgais loģiskais risinājums tagad ir kaut ko ražot ar augstu pievienoto vērtību.

— To viegli ir pasludināt, bet kā izdarīt?

— Ļoti vienkārši, tas ir tāpat kā zemnieks gatavo zemi. Lai iegūtu ražu, zeme ir jāapar, jāmēslo, jāizravē nezāles un tamlīdzīgi. Ko tad sēj, tas vairs nav tik būtiski, miežus vai rudzus. Bet ir sagatavota zeme, lai tur kas aug. Un, kad sākas augšana, viss aiziet sliedēs. Inovatīvais process ir ļoti smags pašā sākumā. Jo sākt idejas īstenošanu praksē — tas ir simtprocentīgs risks. Kas tagad dos naudu, lai es savu ideju realizētu? Neviens. Paši mēs esam nabagi. Bet, lai ideju sāktu komercializēt, ir jāiegulda ļoti nelieli līdzekļi. Runa ir par pirmo izstrādi, piemēram, lai uztaisītu maketu, lai sāktu darbību, kur kaut kas rūc un kaut kas kustas. Tad risks jau būs divreiz zemāks. Respektīvi, vajadzīgi ir ļoti mazi līdzekļi, lai strauji samazinātu risku. Un šo daļu ikvienā pasaules valstī, ieskaitot Ameriku, var uzņemties tikai sabiedrība. Ir atsevišķi gadījumi, kad privātais kapitāls tur iet, bet principā tas ir sabiedrības uzdevums. Jo vairāk mēs šīs lietas bīdīsim, samazinot riska faktoru, jo ātrāk inovācijās ienāks privātais kapitāls. Tā ir inovācijas ekonomiskā puse. Un šo posmu nosaka valsts inovāciju politika. Un to var panākt tikai ar visu ministriju ieinteresētību un koordinētu rīcību inovatīvās darbības veicināšanā un attīstībā, saprotot, ka inovācijām jāienāk gan ekonomiskās, gan sociālās attīstības, gan valsts pārvaldes struktūrās. Kā labs paraugs valsts inovāciju politikas sekmīgā īstenošanā ir Somija, kur valdība jau 1987.gadā savā deklarācijā paziņoja, ka Somija veidos uz zināšanām balstītu sabiedrību. Un rezultāti runā paši par sevi — Somija ir viena no Eiropas Savienības ekonomiski visstraujāk augošām valstīm.

— Nacionālā inovāciju koncepcija — cik konkrēta tā ir?

— Koncepcija ir konkrēta, tā formulē, kas būtu jādara, lai sekmētu inovācijām atvērtas ekonomikas veidošanos Latvijā. Tā izskaidro, kā ilgtermiņā nodrošināt ilgtspējīgas un sabalansētas tautsaimniecības attīstību, lai sasniegtu Eiropas Savienības valstu ekonomiskās attīstības līmeni, vienlaikus nostiprinot valsts drošību un aizsardzību, vides, sociālās un kultūras sfēras sakārtotību. Īstermiņā, 3-5 gados, būtu jāpanāk valdības un sabiedrības izpratne un pozitīva attieksme pret zināšanu praktisko pielietojumu uzņēmējdarbībā, pret izglītību, zinātni un inovācijām kopumā.

— Tad jau jums te jādibina žurnālistu skola.

— Tajā skaitā. Bet, starp citu, šis ir ļoti nopietns jautājums. Ja aptaujātu studentus, par ko viņi gribētu kļūt, kādu darbu strādāt. Pamatā atbilde būtu: atrast labu vietu labā firmā. Inovāciju politika, kas būtu jāizvērš, sevišķi izglītības sistēmā, ir parādīt, kādas ir iespējas un apstākļi jauniem, talantīgiem cilvēkiem sākt savu biznesu, veidot savu uzņēmumu. Neatļaut tālāk attīstīties šai bīstamai, latviešiem raksturīgai kalpa psiholoģijai, bet soli pa solim sākt veidot jaunu varēšanas psiholoģiju, kas būtu viena no valsts inovāciju politikas sastāvdaļām.

— Bet vai ekonomikas globalizācijas apstākļos un brīvas kapitāla plūsmas apstākļos latvietim ir iespēja kļūt par kaut ko vairāk nekā augsta līmeņa menedžeri? Vai maz iespējami kādi vietējie uzņēmēji? Vai nebūs tā, ka nāks iekšā Eiropas kapitāls un visu vienkārši pārpirks. Tādu piemēru jau mums Latvijā ir pietiekami...

— Jā, tā tas ir. Latvijai ārzemēs nav lielo kapitāla turētāju, dabīgi, ka tā ir vai nu Krievijas, vai Amerikas nauda, mēs esam finansiāli atkarīgi. Bet tai pašā laikā runa ir par mazo uzņēmumu. Lielie monstri būs lielie monstri vienmēr. Tie diezin vai būs mūsējie. Bet šinī globalizācijas ķēdītē arī veidojas mūsu niša — katrs lielais monstrs apaug ar daudziem maziem un vidējiem uzņēmumiem.

— Latvija var uztaisīt vismaz vienu monstru?

— To neviens nevar izslēgt. Bet tikai tad, ja vispirms būs šie daudzie mazie uzņēmumi.

— Tātad tomēr Latvijas nākotne ir mazajos uzņēmumos?

— Jā. Un, ja Dievs dos, var gadīties kāds spožs atklājums. Neviens nezina, kurā vietā un kad var rasties kāda ģeniāla ideja. Bet skaidrs ir arī tas, ka tā var rasties tikai inovatīvā vidē. Ja te būs tikai koki un naftas vads, varbūtība tās dzimšanai ir daudz, daudz mazāka. Bet, ja būs šī vide, cilvēki, kas tajā darbojas, tad var piedzimt arī kāda zvaigzne...

— Vai šajā koncepcijā arī akcents ir uz maziem un vidējiem uzņēmumiem?

— Jā.

— Vai tur ir kādi skaitļi, kas raksturo uzņēmumus?

— Ļoti maz. Tikai zināšanai norādīts, ka attīstītās pasaules un Eiropas valstīs uz zināšanām balstīto un zinātņietilpīgo ražošanas nozaru īpatsvars eksporta struktūrā ir ap 30-50%, bet Latvijā tas nepārsniedz 6%. Arī mazo un vidējo uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā ir tikai 15, bet Eiropas Savienības valstīs 30—50. Tas lielā mērā ir izskaidrojams ar visu inovācijas sistēmas sastāvdaļu nepietiekamo līmeni — kritiski zems pētniecības un attīstības finansējums, pētniecībā nav iesaistīti ražojošie uzņēmumi, zems tehniskais nodrošinājums pētniecības darbam universitātēs, vājas saites starp pētniecības laboratorijām un rūpniecību, nepietiekama un pasaules līmenim neatbilstoša tehnoloģiskā izglītība universitātēs, inovatīvai darbībai nepietiekami labvēlīga likumdošanas vide, problēmas ar investīciju piesaisti pētniecības darbam jaunu produktu vai pakalpojumu izstrādei.

Es gribētu, lai mēs visi beidzot saprastu, ka mūsu ieguldītie līdzekļi izglītībā, pētniecībā un attīstībā, tas ir research and development , veicinās nevis Latvijas, bet lielo, spēcīgo valstu ekonomisko attīstību. Jau tagad pie mums atbrauc Šrēdera kungs un pasaka, ka Vācija gatava uzņemt 30 tūkstošus programmētāju, lai tur strādātu. Tātad Latvija viņus mācīs Vācijai! Lai gan mums jau tā nav naudas izglītībai. Kāds Latvijai no tā labums? Nabags nevar šķaidīties ar naudu. Vēl - sabiedrība zaudēs motivāciju un interesi par izglītību un jaunradi, pazemināsies sabiedrības intelektuālais līmenis un tamlīdzīgi, to mēs visi zinām.

— Vai kaut kur jau darbojas nacionālās inovāciju programmas, kādas paredz jūsu vadībā izstrādātā koncepcija?

— Jā. Ar tādu vai citādu nosaukumu, bet ar tādu pašu attieksmi ir pieņemti valdības līmeņa dokumenti visās ekonomiski attīstītās pasaules valstīs. Eiropas Savienības politiku šajā jomā nosaka divi dokumenti — Inovāciju zaļā grāmata ( Green Paper on innovation ) un Pirmais plāns inovatīvai darbībai ( First Action Plan for Innovation in Europe ). Cik man zināms, pašlaik, ņemot vērā Lisabonas galotņu sanāksmes lēmumus, tiek izstrādāts otrais Eiropas inovatīvās darbības plāns. Francijā darbojas speciāls Inovāciju likums, Anglijā — valdības programma — Pētniecība un inovācijas 21.gadsimtā. Interesentiem es varētu ieteikt iepazīties ar OECD apsekojumu "Nacionālās inovāciju sistēmas". Skaidru nostāju inovāciju politikas jomā ir izteikušas arī mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Igaunijā jau no 1998.gada darbojas Nacionālā inovāciju programma.

— Kura ministrija Eiropas valstīs ar šīm lietām nodarbojas?

— Par šo jautājumu ļoti precīzi ir izteicies akadēmiķis Jānis Stradiņš. Proti, izlasot tikai kādas valsts ministriju sarakstu, uzreiz var novērtēt tās ekonomiskās attīstības, zinātnes un kultūras līmeni. Viszemākais līmenis ir tad, ja izglītības, zinātnes un kultūras jautājumi ir vienas ministrijas pārziņā. To mēs jau zinām. Tagad mums vienas ministrijas pārziņā ir izglītība un zinātne. Ko tas nozīmē patlaban — zinām. Viss spēks, enerģija, arī finanses tiek veltītas visai komplicētu izglītības metodisko un saimniecisko jautājumu risināšanai, skolotāju algām, skolu jumtiem un tamlīdzīgi. Vācijā ir Zinātnes un tehnoloģiju attīstības ministrija, Somijā — Tirdzniecības un rūpniecības, kuras pārziņā ir Tehnoloģiju attīstības centrs "TEKES". Līdzīgi arī citās ekonomiski attīstītās valstīs. Tiekoties ar ārzemniekiem, man bieži ir uzdots jautājums par Latvijas ministrijām. Un, kad es saku, ka mums ir Ekonomikas ministrija un Finansu ministrija, tad viņi prasa, ko dara viena un ko dara otra. Respektīvi, kas ir ekonomika bez finansēm un kas ir finanses bez ekonomikas.

— Vai tiešām jums jāatbild, kādas ir ministrijas?

— Protams, ka ne. Bet mūsu koncepcija paredz nozīmēt atbildīgo ministriju par Nacionālās inovāciju programmas izstrādi un praktisko realizāciju, paredzot, protams, tai atbilstošu finansējumu.

— Jums ir priekšstats par summu, ar kādu vajadzētu sākt? Jūs taču pie tā strādājat.

— Priekšstats ir tāds, lai iekustinātu šo lietu, ir jāsāk vismaz ar 2,5 miljoniem latu. Bet detalizēti aprēķinus un prognozes veiks, izstrādājot jau minēto inovāciju programmu. Protams, ja valdība apstiprinās un pieņems izpildei sagatavoto koncepciju.

— Tas taču nav daudz.

— Protams, tas nav daudz. Tomēr tā ir pamatota summa inovatīvās darbības veicināšanai, ko jau vairākus gadus nesekmīgi Ekonomikas ministrija iesniedz kā pieteikumu valsts budžetam. Pagaidām nesekmīgi. Otrs priekšlikums ir palielināt finansējumu Izglītības un zinātnes ministrijas programmai par tirgū pieprasīto pētījumu atbalstu. Bet pats galvenais ir panākt izpratni — ja gribam kopā ar citām Eiropas Savienības un pasaules ekonomiski stiprām valstīm iet pa šo inovatīvās attīstības ceļu, nepieciešams vidējā termiņā, 3 — 5 gados, palielināt valsts finansējumu zinātnei un pētniecībai kopā līdz vidējam Eiropas Savienības attīstīto valstu līmenim, tas ir, apmēram 10 reizes .

Helēna Grīnberga, LZA preses sekretāre

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!