Par brīvajiem novadniekiem — kuršu ķoniņiem

Mutvārdu  vēstures avotos

'Jo lielāka dažādība sastāvdaļās, jo stiprāka, noturīgāka struktūra. Neskatoties uz gadiem, kuros centās visu vienādot un nolīdzināt, nelielajā Latvijas teritorijā joprojām atrodama liela daudzveidība — kā dabā, vidē, tā iedzīvotājos. To pierāda Nacionālās mutvārdu vēstures pētījumā (LU Filozofijas un socioloģijas institūta projekts) uzkrātā avotu kolekcija, ikreiz no jauna apliecina dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijas. Četras vasaras ar Latviešu fonda (no Amerikas) atbalstu rīkojam apvienotās ekspedīcijas, kurās var piedalīties arī trimdas latvieši. Apvienoto ekspedīciju iniciatori ir Viskonsinas universitātes profesors un Latvijas 50. gadu okupācijas muzeja valdes prezidents Paulis Lazda, Maija V.Hinkle no ASV, Latvijas Universitātes profesors Augusts Milts un es no Latvijas.

Dzīvesstāsti ir ne tikai izziņas bagāts pētniecības avots, tie ir arī saite starp pētniekiem Latvijā un ārvalstīs, starp dažādām pieredzēm un arī paaudzēm. Dzīvesstāstos ir vēstures atmiņas, vērtību izpratnes, latviešu valodas un tēlojuma daudzveidība. Tagad savākts krājums, kurā ir pāri par 800 dzīvesstāstu — plašam humāno un sociālo pētījumu spektram.

Dzīvesstāsti uzrunā gluži ikdienišķā veidā, ļaujot tuvāk iepazīt citu pieredzi un dzīves skatījumu. No šī viedokļa nepietiekami novērtēti sociālās atmiņas nesēji ir Latvijas iedzīvotāju grupas, ko vieno vēsturiska tradīcija. Viena no tādām vēsturiski nosacītām sociālām grupām bijuši kuršu ķoniņi. Apzināta vai neapzināta, tradīcija virzās uz priekšu vēsturē, turpina veidot cilvēkus, raksturus, individualitātes. Iedzīvotāju grupai, kura no paaudzes paaudzē nesusi pašapziņu par dzimtas mantotām tiesībām, pieder tādas personas kā Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Peniķis, politiķis Jānis Peniķis un aktieris Juris Pļaviņš.

Kuršu ķoniņu, tāpat kā daudzu citu Latvijas vēstures jautājumu izpētē, nav jaunāko laiku pienesuma. Pēdējais, kas pētījis šo viduslaiku likumos sakņoto īpaši priviliģēto Latvijas iedzīvotāju grupu, bija Teodors Zeids (piecdesmitajos gados). Bet attiecībā uz mazajām iedzīvotāju grupām padomju vēstures pētniecībā pieļautās robežas bija šauras. Tāpēc izsmeļošākās vēsturiskās ziņas joprojām atrodamas Latvijas Konversācijas vārdnīcā, bet par vēlākiem notikumiem stāsta atmiņas.

Latvijas Konversācijas vārdnīcas 10. sējumā varam lasīt:

Kuršu ķoniņi nebija ne zemnieki, ne brīvzemnieki, bet īpaša brīva kārta, kas pretstatā

arājiem (t.i. zemniekiem), sauca sevi par novadniekiem . Tāpēc kuršu ķoniņi nepiederēja pie pagasta, un uz viņiem neattiecās Kurzemes zemnieku likumi...

Visiem 7 kuršu brīvciemiem kopā 1683. gadā bija 17 arkli zemes: Ķoniņiem 6, Pliķiem 2, Kalējiem 1, Dragūniem 1, Ziemeļiem 3, Viesalgiem 2, Sausgaļiem 2.

Nosaukums kuršu ķoniņi

(Cursk konyngh) pirmo reizi rakstos apliecināts tikai 1504.gadā lēņa grāmatā Peniķim...

Kuršu ķoniņi vēl atšķīrās ar to, ka viņiem nebija ne muižas, ne zemnieku. Ķoniņi apstrādāja savu zemi ar kalpiem un pašu spēkiem. Tāpat kā muižniekiem, ķoniņiem bija zvejas, medību un dzirnavu tiesības. Līdzīgi bruņiniekiem viņiem bija savi ģerboņi gan ciemu zīmogos, gan Lipaiķu baznīcas logos (1664). Šie ģerboņi attēloja ķoniņu pienākumus pret ordeni, tās bija, tā saucamās, lēņa gaitas, starp kurām pirmā vietā jāmin kara gaitas. Ja vācu bruņinieki kalpoja smagā artilērijā, tad kuršu novadnieki laikam gan pildīja kara dienestu tikai vieglā kavalērijā, uz ko norāda arī Dragūna vārds. Kuršu ķoniņi sastādīja īpašu jātnieku pulku (karogu), ko Peniķis veda kaujās, tāpēc viņa ģerbonī tēlots jātnieks karodznieks.

Atrast takas, kuras kādreiz veda uz ķoniņu ciemiem un sastapt atmiņu glabātājus palīdzēja Turlavas skolotāja Māra Strauta. Viņa ekspedīcijas dalībniekus ievadīja dzīves veidā, kurš šodien vēl pieejams tikai vecmāmiņu nostāstos, tikumos, paradumos.

Otīlija Salmgrieze un Austra Tontegode dzimušas kā Pliķu saimnieku meitas ("Deviņas mājas toreiz bija, viena pie otras, ja vienā rājās, tad otrā varēja dzirdēt"), tagad audzina mazbērnus Kuldīgā. Anna Valija Akota nāk no Ķoniņu ciema amatnieku ģimenes. Milda Peniķe ieprecējās Ķoniņu ciemā un joprojām dzīvo sava vīra mājās "Atālmauļos" .

Otīlija Salmgrieze pārcēlās uz Kuldīgu, kad sāka dibināt kolhozus. Dzīvi dzīvojusi ar apbrīnojamu enerģiju — dziedājusi korī, spēlējusi teātri, strādājusi par konditori un vēl tagad auž skaistas segas un dvieļus. Vīrs arī nav bijis pasīvs, tomēr vienmēr pēdējais vārds piederējis Otīlijai. Viņas enerģijas laukā uzaugusi meita Līga un tagad aug mazmeita Gunta.

Austra Tontegode ir viena no jaunākajām Pliķu ciemā dzimušajām meitām, viņa atceras, ka rotaļu biedru nav bijis — visi bērni bijuši lielāki. Mājās māte mācījusi aust. Dzīve pārtrūkusi, kad karš sācies. ("Tad jau viss beidzās...") Nav gribējusi iet kolhozā, tāpēc pārnākusi uz Kuldīgu un izmācījusies par šuvēju. Pliķu ciemā māju nojauca, kad tēvs un māte nomira. ("Jumts iebruka. Neviens tur vairs nedzīvoja, nebūtu paši noārdījuši, noārdītu sveši...") Karš aizveda uz svešām zemēm jaunības mīlestību. Pliķu ciems, jaunība — tā ir dzīve, no kuras šķir plata laika upe. Šai pusē ir dēls, mazdēls un draudzene, ar kuru dalītas ikdienas grūtības un arī prieki. Joprojām, — draudzenei 75. dzimšanas dienā uzdāvināts velosipēds.

Anna Valija Akota nāk no amatnieku dzimtas, kam Ķoniņu ciemā bija sava vieta kalpu mājā. Tēvatēvs bijis skroderis, tēvs — drēbnieks, viņa brālis — kurpnieks. Viņa labi atceras vācu kolonistus. ("Kad gāju skolā, tur bija arī vācu kolonisti, kas apstrādāja zemi". Viņi repatriējās 1939. gadā.) Atceras Ķoniņu ciema saimniekus ("Tie ķoniņi ar nebija nemaz tik diži un lepni. Es neteiktu, ka viņiem priekš otra bija kā žēl. Vienīgais augstprātīgais bija Atālmaulis..."), atceras kolhoza laikus ("Vēlāk kolhozos sāka nākt tie laimes meklētāji un dzērāji...").

Milda Peniķe "Atālmauļos" ieprecējās 1939. gadā un nodzīvoja mūžu te un ... Sibīrijā. ("40. gadā mums neatņēma zemi, jo mums tik lielas nebija.") 1947. gadā apcietināja vīru, pašu kopā ar vīramāti Annu Peniķi aizveda uz Sibīriju ar visiem pieciem bērniem, no kuriem jaunākajam bija tikai gadiņš.

1958. gadā viņi atgriezās un nokļuva atkal savās mājās. ("Pārbraucām, tad te nevarēja dzīvot, te griesti krita iekšā. Kolhozs uzlika jumtu, tad varēja sākt dzīvot. Te bija klubs, sienas bija izņemtas ārā, te dancoja un kino rādīja. Apmetāmies Kalnaķīkaļos. Tad bija darbs kolhozā. Es audzēju bietes, vīrs veda lopiem ēdamo, Kalnaķīkaļos bija kolhoza ferma. Stallis pie mums bija sagāzts, kūla ar kuļmašīnām, nav bijis, ar ko dampi kurināt, tad gāzuši stalli apkārt.")

Atmiņu stāstus dokumentēja apvienotās pētnieku grupas dalībnieces: Inese Bērziņa, Biruta Abuls no ASV, kuldīdznieces Vija Mūrniece, Ina Celitāne, Guna Roberta, Ina Butāne, Aira Dzelme un Nacionālās mutvārdu vēstures projekta līdzstrādnieces Māra Zirnīte, Baiba Bela no Rīgas.

Māra Zirnīte,  Nacionālā mutvārdu vēstures projekta koordinatore