Arhitektam un mākslas vēsturniekam Dr. Vilhelmam Neimanim — 150

Šī gada oktobrī mūsu Valsts mākslas muzeja cēlējam un tā pirmajam ilggadējam direktoram Dr.Vilhelmam Neimanim aprit 150 gadi kopš dzimšanas un 80 gadi kopš šī nama un arī šīs pasaules atstāšanas. Diezgan reti iznāk atzīmēt vienā un tanī pašā gadā kāda cilvēka apaļu dzimšanas dienu un arī apaļu atceres dienu. Kaut arī Dr.Vilhelms Neimanis nav dzimis Baltijā, tomēr, ievērojot viņa rosīgo darba dzīvi Baltijā un sevišķi Latvijā, gandrīz droši varam uzskatīt viņu par savējo.

Vilhelms Johans Kārlis Neimanis (Neumann) dzimis 1849.gada 5.oktobrī Grāvesmīlenē Mēklenburgā (20 km uz rietumiem no Vismāras) kā tirgotāja Ludviga Heinriha Eberharda Neimaņa un viņa laulātās draudzenes Vilhelmīnes Elīzes Kristīnes dēls. 1861.gadā bija uzsākta Rīgas—Daugavpils dzelzceļa līnijas būve un Neimaņu ģimene pārceļas uz Krustpili, kur tēvu pieņem par ierēdni. Jau 15 gadu vecumā jaunais Vilhelms uzsāk mācekļa gaitas dzelzceļa būvbirojā arhitekta Paula Makša Berči vadībā. Pēc tam Vilhelms dodas uz Rīgas Politehnikuma priekšlasījumiem, kur viņš jau 1870.gadā pēc profesora Besāra lekcijām uzraksta trīsdaļīgu sacerējumu "Statika" ar daudziem zīmējumiem. Šis viņa darbs uzskatāms kā iesākums vēlākajiem nopietnajiem darbiem un uzglabājies rokrakstā Rīgas vēstures muzejā. 1873.gadā Neimanis uzsāk būvpraksi. Kā pirmo viņš projektē un uzbūvē Vitebskas stacijas un Daugavpils preču stacijas pārvaldes ēku. Gadu vēlāk pēc viņa projektiem top lokomotīvju depo un dzelzceļa remontdarbnīcu ēkas Daugavpilī. 1875. un 1876.gadu viņš pavada Pēterburgā, kur viņš nobeidz studijas. Šeit jāpiezīmē, ka pētījumi Pēterburgas arhīvā to neapstiprina. Ir atrodams tikai viņa lūgums nokārtot diplomdarba ieskaiti—eksāmenu vācu valodā, kas rusifikācijas apstākļos tiek noraidīts. Pēc tam viņš dodas studiju ceļojumos pa vairākām Eiropas valstīm (Vāciju, Austriju, Itāliju, Franciju, Beļģiju un Holandi). Ārzemēs bagātinātās zināšanas iedrošina viņu ķerties jau pie greznāku ēku celtniecības. Tā 1876.gadā top Grīvas proģimnāzija, 1878.gadā Līksnas muižas kungu nams, 1881.gadā Nīcgales mežniecība, 1882. gadā kūrmāja Poguļankā un tirdzniecības skola Jēkabpilī. Ar 1878.gadu Vilhelms Neimanis jau darbojas kā Daugavpils pilsētas arhitekts un šinī amatā paliek līdz 1895.gadam. Pēc viņa projektiem 1880.gadā Kalupē un 1881.gadā Grīvā celtas katoļu baznīcas.

Šajā laikā veidojas pamati nākamā mākslas vēsturnieka Vilhelma Neimaņa izaugsmei. Viņš iegādājas attiecīgu literatūru (Špringera, Libkes, Šnāzes un Kuglera mākslas vēstures), kā arī iepazīst vietējo mākslu. Sevišķu ierosmi šai darbībai dod 1883.gadā Rīgā sarīkotā kultūrvēsturiskā izstāde. Kad 1884.gadā Baltijas mēnešrakstā sakarā ar Baltijas provinču senatnes un vēstures pētīšanas biedrības 50.gadadienu parādās universitātes arhitekta Gulekes raksts par Rīgas Doma baznīcas restaurāciju, kurā paredzēts stipri pārveidot šo vēsturiski attīstījušos celtni, Vilhelms Neimanis izšķiras par pretrakstu, iestājoties par iespējami stingrāku visa tā saglabāšanu, kas kļuvis "svēts caur tradīciju un parašām". Pirmoreiz tiek izteikts priekšlikums izbūvēt bijušās klostera telpas par muzeju, norādot uz pieredzi ar Dancigas franciskāņu klosteri.

Iegādāto mākslas vēstures grāmatu studijas ierosina Neimani sastādīt grāmatu "Baltijas provinču tēlojošās un lietišķās mākslas vēstures ieskicējums par laiku no 12. līdz 18.gadsimta beigām", kuru izdod Rēvelē 1887.gadā. Šīs grāmatas ievadā autors atsaucas uz Kuglera un Libkes darbos ievēroto aplūkojamās vielas izkārtojumu. Šis vispār ir pirmais apcerējums par mākslu Baltijā un ir saglabājis zināmu vērtību. Kopš 1886.gada Vilhelms Neimanis ir pieminekļu aizsardzības komitejas loceklis, un 1888.gadā viņš laikrakstā "Rigasche Zeitung" publicē rakstu "Mūsu pieminekļu saglabāšana". Vēstures un senatnes pētīšanas biedrības sēžu pārskatos tanī pašā gadā parādās viņa raksts "Baltijas mākslas raksturojums". 1890.gadā "Ziņās par Vidzemes vēsturi" publicēts raksts "Ordeņa pilis tā saucamajā poļu Vidzemē" ar vērtīgiem zīmējumiem un izvietojuma plāniem. Nākamajā gadā vēstures un senatnes pētnieku biedrības sēžu pārskatos ievietots raksts "Dažas ziņas par būvmeistaru Jirgenu Toifelu" un 1892.gadā nedēļas laikrakstā "Rigaer Stadtblätter" — raksts "Liepājas Sv.Annas baznīca".

Turpinās arī viņa arhitekta darbs. 1887.–1888.gadā uzcelta Daugavpils slimnīca, 1890.–1892.gadā Kalkūnes muižas kungu nams. Šī aktīvā darbība gan celtniecībā, gan mākslas vēsturē viņu noved pie promovācijas par filoloģijas un daiļo mākslu doktoru. Tas notiek Leipcigā 1892.gadā. Lībekā izdod viņa grāmatu "Viduslaiku kokplastikas un gleznošanas darbi Vidzemē un Igaunijā", kurai seko otra "Das mittelalterliche Riga" (Viduslaiku Rīga. Papildinājums ziemeļvācu būvmākslas vēsturei). Turpinās arī viņa būvniecības prakse Daugavpilī — 1891.–1892.gadā tiek uzcelta sinagoga un 1892.–1893.gadā luterāņu baznīca. Bet sēžu pārskatos publicēti viņa raksti "Piezīme par tēlnieka Nikolaja Sefrensa nāvi un mēri Ventspilī", "Par Vidzemes ieročiem un sudrablietām Maskavā", "Par Brigitas klosterī veiktajiem pētījumiem un izrakumiem" un "Par vidzemnieku kapakmeņiem Maskavā". Rēvelē tiek izdota monogrāfija par baltiešu grafiķi Kārli Augustu Zenfu.

1895.gads ienes Dr.Vilhelma Neimaņa dzīvē lielas pārmaiņas — viņu uzaicina par Rīgas Doma restaurācijas darbu vadītāju. Savu interesi par šo objektu viņš jau bija parādījis ar pretrakstu Gulekes projektam. Šajā laikā arhitekts uzceļ arī Demenes baznīcu, mauzolejus Pšmuskā pie Polockas un Briģenē, kā arī Kurzemes provinces muzeju.

Dr.V.Neimanis paliek uzticīgs arī apgaismības darbam. Vēstures un senatnes biedrības sēžu pārskatos tādi raksti kā "Bohēmijas stikla izplatība Krievijā un Baltijas provincēs 17.gadsimtā", "Vitenšteinas pils", "Kurzemes tēlnieki Nikolas Sefrens, tēvs un dēls", "Norāde uz Rostokā atrodošos ar Rēveles un Sāmsalas bīskapa Jirgena fon Tīzenhauzena ģerboni rotātu piedurvju akmeni, kā arī kāda Rīgas klostera abata Hermaņa kapakmeni Dargunas klostera baznīcā", "Gleznotāji Hanss un Albrehts fon Hembseni" un "Rēveles rātsnama adītie sienas tepiķi". 1897.gadā iznāk viņa "Vadonis pa Rīgas Doma baznīcu". Dzīvā interese par Baltijas mākslu viņu daudzkārt noved Igaunijā, un 1890.gadā Tērbatā viņš kļūst par Igaunijas literatūras un Igaunijas zinātnieku biedrību korespondētājlocekli. 1894.gadā viņš kļūst par korespondētājlocekli Baltijas provinču ģenealoģiskajā biedrībā, 1895.gadā — Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā. Līdztekus Rīgas Doma baznīcas restaurācijai viņš piedalās arī citu baznīcu pārbūves darbā, piemēram, Dobeles un Nurmuižas baznīcu torņu pārbūvē un Saldus baznīcas pārbūvē. Arī Rīgas Doma baznīcā bija paredzēta torņa pārbūve, izveidojot gotisku smaili, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ šis projekts nav realizēts. No 1899. līdz 1904.gadam tiek uzcelta Annas baznīca Kuldīgā. Bet arhitektam uztic ne tikai sakrālās celtnes vien. Laika posmā no 1898. līdz 1900.gadam viņš uzceļ Pelču pili, Kokneses muižas kungu namu un Rīgas jahtkluba ēku Balasta dambī. Uz Doma klostera pamatiem tiek uzcelts neobarokālais nams starp Doma muzeju un kādreizējo pilsētas bibliotēku.

Dr.Vilhelms Neimanis ir ne tikai arhitekts un mākslas vēsturnieks, bet arī mācību spēks — no 1899. līdz 1901.gadam viņš ir Rīgas Politehnikuma docents. Savu lielo daudzpusību viņš pierāda arī ar to, ka bez sakrālām un greznām oficiālām ēkām viņš projektē arī dzīvojamos namus. Kā pirmais 1898.gadā top Zengbušu nams Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī, kam 1900.gadā seko tā saucamais Bingnera nams Ģertrūdes un Brīvības ielas stūrī. Šo lielisko namu projektējis Berlīnes arhitekts Gīzeke, bet tas nav līdz galam realizēts. Šis nams ir pirmais Rīgā, kurā apvienotas visas modernās ērtības, kā centrālapkure, ūdensvads, kanalizācija, elektriskā apgaismošana un lifts. No 1898. līdz 1901.gadam Dr.V.Neimanis dzīvojamos namus uzcēlis Herdera laukumā un Bruņinieku ielā 8a un Maiznieku ielā 12, jaunu kungu namu Preiļu muižā, kā arī Dzirnavu ielā 58 un Jēkaba ielā 10/12. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst Dr.V.Neimaņa līdzdalību artēzisko aku greznošanā Rātslaukumā un pie Bastejkalna, kur pēc viņa zīmējumiem tēlnieks Augusts Folcs izgatavo bronzas bruņinieku figūras. Arī lielo vitrāžu Lielās Gildes kāpņu telpā izgatavo pēc viņa zīmējuma. Bet sevišķi lieli ir Dr.V.Neimaņa nopelni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes atrakcijas "Vecā Rīga" tapšanā, kuru pēc viņa zīmējumiem uzbūvē Strēlnieku dārzā pie pilsētas kanāla. Par godu Rīgas 700 gadu jubilejai iznāk grāmata "Rīga un tās celtnes", kurā atzīmējama arī Dr.V.Neimaņa līdzdarbība. Tanī pašā gadā viņš organizē arī Baltijas mākslinieku darbu izstādi Rīgas pilsētas elementārskolā.

Dr.V.Neimaņa aktīvā interese un līdzdarbība abās šinīs jubilejas izstādēs dod ierosmi pilsētas valdei uzaicināt viņu iesniegt projektu pilsētas mākslas muzeja ēkai. Un tā 1903.—1905.gadā viņa vadībā Esplanādes malā top varenā muzeja celtne, kuras frontonu grezno tēlnieka Augusta Folca antīkās skulptūras. Dr.Vilhelmu Neimani arī ieceļ par šī muzeja direktoru.

Laikā no 1901. līdz 1905.gadam pēc viņa projektiem top vesela virkne jaunu ēku, tanī skaitā Vidzemes bruņniecības (tagadējā Saeimas nama) paplašinājums, dzīvojamie nami Matīsa ielā 16, Peldu ielā, Stabu ielā 60, Laipu ielā 1; villa Mežaparkā Sudrabu Edžus ielā; Šēla bankas nams Rēvelē; ebreju elementārskola Popova ielā; ebreju sinagoga Peitavas ielā, Kabiles baznīca; Cēsu Jāņa baznīcas atjaunošana un Piņķu mācītājmāja. Turpinās Doma restaurācijas darbi: 1899.gadā pabeidz ziemeļu portāla priekšhalli; 1906.gadā sākas kāpņu izbūve uz ērģeļu luktām jūgendstilā. Dr.V.Neimaņa darbs pie Doma restaurācijas ir sevišķi atzīstams, jo viņš prot izvairīties no arhitektu Gulekes un fon der Hudes paredzētajiem dažādiem izskaistinājumiem, tādējādi saglabādams tradicionālo baznīcas arhitektonisko izskatu. Tas pats sakāms arī par baznīcas interjeru, kur ar tēlnieka Augusta Folca palīdzību atjauno bīskapa Meinharda 18.gadsimta beigās izpostītā sienas kapa vimpergu pēc Johana Kristofa Broces atstātā zīmējuma. Visi šie darbi prasa precīzu analīzi un risinājumu pēc daudzpusējām atziņām un ieteikumiem. Par godu Dr.V.Neimanim var atzīmēt, ka Doma baznīca vēl līdz šai dienai ir saglabājusi savas formas un iekārtu, neskaitot sīkākus remontus. Šinī laika posmā (pavisam 25 gadus, Neimaņa vadībā 15 gadu) sēžu pārskatos tiek publicēti dažādi raksti par Doma celtniecības vēsturi, kuru autors pa lielākai daļai ir tieši Dr.V.Neimanis.

Dr.Vilhelma Neimaņa ražīgais darbs apgaismības laukā vienkārši nav pārvērtējams. Tie nav tikai atsevišķi raksti sēžu pārskatos, tās ir arī mākslas grāmatas. Tā 1902.gadā Rīgā iznāk "Baltijas gleznotāji un tēlnieki XIX gadsimtā", 1904.gadā Rēvelē — kopīgi ar Eiženu Notbeku sastādītā "Rēveles pilsētas un mākslas pieminekļu vēsture", 1906.gadā — "Aprakstošs apvienoto Rīgas pilsētas, Rīgas mākslas biedrības un kādreizējā Rīgas rātskunga Frīdriha Vilhelma Brederlo gleznu kolekciju apraksts", 1908.gadā Rīgā — "Baltijas mākslinieku leksikons" un Leipcigā — "Rīga un Rēvele" un "Vadonis pa Rīgu" ar pilsētas plānu, 1911.gadā Rīgā — "Piezīmju grāmatiņa pieminekļu aizsardzībai laukos", 1912.gadā Rīgā — monumentālais darbs "Sv.Marijas doma katedrāle Rīgā", 1913.gadā Rīgā — "Iz veciem laikiem (mazi rakstiņi par Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes mākslas un kultūras vēsturi)", 1918.gadā — Berlīnē — otrs un uzlabots izdevums "Vadonim pa Rīgu" ar pilsētas plānu.

Kā pēdējie darbi arhitektūrā minami mauzolejs Jaungulbenē (1909); atvadu kapela Rīgas Meža kapos (1910); Rīgas Sv.Jāņa baznīcas restaurācija (1910–1911).

Pavisam pēc V.Neimaņa projektiem uzcelti trīs luterāņu, katoļu un divi ebreju dievnami, restaurētas trīs un pārbūvētas trīs luterāņu baznīcas, uzbūvēti trīs mauzoleji, viena atvadu kapela un viena mācītājmāja. Pēc viņa projektiem uzcelti pieci kungu nami provinces muižās, 11 dzīvojamie nami un viena villa Rīgā, trīs skolas, viena slimnīca, divi muzeji un vēl 10 dažādas sabiedriskas ēkas.

Kaut gan Dr.Vilhelms Neimanis bija profesionāls arhitekts, tomēr jāsecina, ka viņa mākslas vēsturnieka un apskaidrotāja darbība bija daudz auglīgāka un nozīmīgāka. Viņam visnotaļ jāpateicas par mākslas vēstures uzbūvi Baltijā, par intereses rosināšanu plašās sabiedrības aprindās un arī par mākslas izpratnes ieaudzināšanu un izglītošanu. Ja varbūt šodien viena vai otra lieta mākslas lietpratējiem izsauc kādus iebildumus, tad tomēr jāievēro, ka Vilhelms Neimanis šeit Baltijā zināmā mērā bija pionieris, tāpēc visādā ziņā bija pakļauts kļūdīšanās riskam.

Ievērojams ir arī Dr.Vilhelma Neimaņa rakstu darbu klāsts: viena grāmata rokrakstā, 14 iespiestas grāmatas un 99 raksti periodikā un citos izdevumos.

Vilhelma Neimaņa projektētais Valsts mākslas muzejs

Vēl daži vārdi par Neimaņa projektēto celtņu arhitektūras stilu. Vispār viņš pieturējās pie tolaik viscaur valdošām historisma tendencēm, kas pieļāva ļoti plašu dažādu laikmetu stilu diapazonu. Savās sakrālbūvēs viņš pieturējās vairāk pie gotikas, mākslas muzejs ārēji pieskaitāms greznai baroka celtnei, bet interjerā tas ir klasisks ar nepārprotamām jūgendstila pazīmēm dekorā. Rīgas gadsimtu mijas ēku un celtņu pārbagātajā dekorējumā Vilhelma Neimaņa ēkas sevišķi neizceļas, tomēr ar savu racionalitāti un lietišķumu tās pieder pie labākajām.

Ar šo īso pārskatu vēl nav izsmelta šīs Baltijas un Latvijas kultūras dzīvē ievērojamās personības daudzpusība. Par viņu 27 gadus jaunākā Rīgas arhitekta Heinriha Pīranga piezīmēs atrodam pieminētu arī viņu kopējo darbu pieminekļu aizsardzības laukā, baznīcu arhitektoniskā stāvokļa anketēšanā un vairāku mākslas izstāžu organizācijā.

Izcilais mākslas vēsturnieks un arhitekts Dr.Vilhelms Neimanis miris savā 70. dzīves gadā 1919.gada 6.martā, domājams sirdsēstos par nepelnīto atcelšanu no muzeja direktora amata boļševiku valdīšanas laikā. Viņš apbedīts pilsētas Lielajos kapos Doma draudzes nodaļā, tomēr viņa kapavieta nav atzīmēta.

Būšu gandarīts, ja ar šo īso pārskatu par Dr.Vilhelma Neimaņa dzīvi un darbu man būs izdevies dot kaut nelielu atskārsmi par šīs personības nozīmi Latvijas mākslas vēsturē un devumu Rīgas tēla veidošanā.

Aleksandrs Frīdrihs Neilands  — speciāli "Latvijas Vēstnesim"