Kultūras ministre Helēna Demakova, uzrunājot kultūras darbinieku foruma dalībniekus 20.septembrī J.Vītola Mūzikas akadēmijas zālē:

Godātais Ministru prezidenta kungs [Aigars Kalvītis]!

Mīļie kultūras cilvēki!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Ir pagājuši divi gadi kopš Latvijas kultūras darbinieku pirmā foruma 2005.gada augustā, kad pulcējāmies Dailes teātrī.

Pirmajā forumā tika izteikts vēlējums izmantot mūsu valsts potenciālu, lai izveidotu Latviju par Baltijas jūras reģiona kultūras dzīves centru. Tāpat kopā ar kultūras nozaru pārstāvjiem parakstījām memorandu “Kultūra 2010”, kas paredz virkni politisku apņemšanos un nozarē strādājošo darba samaksas palielināšanu. Memorands šajā laikā ir pildīts bez novirzes. Tāpat pirmo reizi Latvijas vēsturē kultūras jautājumi ļoti nopietnā izklāstā ir ietverti visos svarīgākajos mūsu valsts politikas plānošanas dokumentos.

Šodien plānojam runāt par nākotni, iezīmējot stratēģiju kultūras nozarēs, aplūkojot spilgtākos nākotnes projektus, kā arī analizējot darāmo radošo industriju jomā. Šodienas forums iezīmē arī septiņu konferenču sērijas sākumu, kuru esam salīdzinājuši ar septiņām māsām, bet par to nedaudz vēlāk.

Viena no foruma lielākajām motivācijām ir arī tā, ka, esmu ievērojusi, kultūras cilvēki no vienas jomas nereti nezina, kas notiek otrā jomā. Tā kādā ministrijas vadības sapulcē konstatējām, ka viena patiešām ļoti laba mūsu nacionālas iestādes vadītāja nebija dzirdējusi par programmu “Mantojums 2018”, kāda teātra direktors nezināja par portālu “kultura.lv”, tāpat arī ministrijas vieni ierēdņi nebija dzirdējuši, ar kādām iniciatīvām radošo industriju jomā nodarbojas viņu kolēģi. Taču kultūra, kā mēdz teikt, ir pilnība, nevar viens kultūras zars pastāvēt bez otra – tādēļ savstarpēja kompetences palielināšana ir ļoti nepieciešama un svētīga.

Šodien mūsu dalībnieku vidū galvenokārt ir cilvēki, kas ar kultūru nodarbojas profesionāli – varētu teikt, pārstāv un aizstāv kultūras nozares. Lielākā daļa no jums ir profesionāļi, īsti savas lietas entuziasti un pratēji. Tādēļ ir zīmīgi, ka esam sapulcējušies Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, jo mūzikas akadēmija ir viens no simboliem tam, ko profesionālisma nozīmē dēvē par skolu. Mēs taču zinām, ka cilvēks, lai cik viņš arī talantīgs būtu, nevar 30 gadu vecumā iemācīties spēlēt vijoli un kāpt uz koncertzāles skatuves. Kļūt par mūziķi ir dziļi profesionāla izvēle, kas paredz noteiktu dzīves disciplīnu jau no agras bērnības. Es patiešām vienmēr labi jūtos Mūzikas akadēmijā, jo var just, ka šeit valda kārtība – gan ilggadējais rektors Juris Karlsons, gan jaunais rektors Artis Sīmanis ir saimnieki. Arī šī zāle, kas lielā mērā atjaunota par privātiem līdzekļiem, ir labs apliecinājums saimnieciskai domāšanai. Paldies gan Karlsona kungam, gan Sīmaņa kungam par to!

Tātad – mūsu foruma tēma ir nākotne. Kultūras nākotne Latvijā.

Latviešiem ir ierasts gremdēties atmiņās, runāt par pagātnes “zelta laiku” – viens labprāt atceras Ulmaņlaikus, citam patīkamas sajūtas rada Krišjāņa Valdemāra biogrāfijas pārzināšana, bet vēl kādam – leģendas par latviešu virsaišiem, kas dzīvojuši Dzintara pilīs. Savukārt nākotne, esmu ievērojusi, nereti tiek uztverta kā drauds. Mēs bažījamies par klimata izmaiņām, globalizāciju vai par to, ka nekļūs labāk.

Šodien vajadzētu no jauna paraudzīties uz kādu priekšstatu, proti, domu par to, ka īstenais latviskums ir jāmeklē pagātnē. Tiek pieņemts, ka īsta vērtība piemīt tikai tam, kas ir sens un izturējis laika pārbaudi. Ir cilvēki, kas paši atzīst, ka viņi dzīvo pagātnē, un ar to ļoti lepojas. Kāpēc gan būtu jāuzskata, ka kaut kam mūsdienīgam piemīt īpaša vērtība tikai tāpēc, ka tas ir mūsdienīgs? To pierādīt, protams, ir visai sarežģīti, un 20.gadsimta laikā tas ir mēģināts ne vienreiz vien.

Mana atbilde ir tāda: lai šeit būtu Latvija, lai mēs sevi sauktu par latviešiem, mums ir jārūpējas par kultūras nākotni Latvijā. Lai latviskums pastāvētu, mums tam ir jānodrošina nākotne. Vienīgā valsts pasaulē, kurai ir pienākums par to rūpēties, ir Latvija. Latviskuma nākotne un kultūras nākotne Latvijā lielā mērā ir viens un tas pats. Tāpēc Kultūras ministrija savas atbildes uz jautājumiem par nākotni ir formulējusi visos nopietnākajos politikas plānošanas dokumentos, bet mūsu galvenajam nozares darba plānam – kultūrpolitikas vadlīnijām – esam devuši nosaukumu “Nacionāla valsts”. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur sabiedrībai vajadzētu būt saliedētai ap latviskās kultūras vērtībām. Tāpat kā Dānijā centrā ir dāņu kultūra, Francijā – franču, bet Somijā – somu.

Vietā būtu jautāt – ar ko gan kultūra ir tik īpaša, ka tai būtu jāatvēl tik milzīga loma. Tas ir interesants un teorētiski sarežģīts jautājums. Filozofs Rihards Kūlis reiz bija saskaitījis, ka kultūrai ir vairāk nekā 200 definīciju. Šis jēdziens var nozīmēt gandrīz visu vai neko. Mēs sakām, ka pastāv Eiropas kultūra un tā raksturo vispārīgāko, kas eiropiešiem piemīt. Sarunvalodā runā, ka kulturāls cilvēks ir izglītots, pieklājīgs un inteliģents. Dažiem kultūra saistās ar teātriem, operu, mākslu un visu skaisto. Dažiem lauku cilvēkiem gan ir pilnīgi cits skatījums uz kultūru – kā uz miežu vai rudzu kultūru. Tātad kultūra savā būtībā ir diezgan netverama un gaisīga.

Varētu būt, ka – līdzīgi kā Aristotelis uzskatīja, ka zināšanas ir vērtība pati par sevi – arī kultūra ir vērtība pati par sevi. Te ieskanas tāds apgaismības tipa priekšstats par to, ka ir kādas īstās vērtības. Mūs visus šeit zālē saista kāda noklusēta vienošanās, ka kultūra ir viens no cildenākajiem, dziļākajiem, nopietnākajiem un aizkustinošākajiem, ar ko cilvēks vispār var nodarboties. Tīri ideoloģiski noteikta kultūras telpa funkcionē kā sabiedrības līme – tā satur kopā dažādus cilvēkus un starp konkurējošām ekonomiskām motivācijām un personisko attiecību tīmekli tomēr rada kādu saliedētības momentu. Kultūra ir spēja, kas mūs kā cilvēkus atšķir no citām dzīvām būtnēm.

Šodien zālē ir cilvēki, kas pārstāv kultūras, nosacīti runājot, augstāko līgu. Jūs esat cilvēki, kas ar kultūru nodarbojas profesionāli. Līdzīgi kā hokejā ir līdzjutēji un amatieri, bet ir NHL vai valstu nacionālās izlases, kur spēlētāji dzīvo no tā, ka viņi spēlē hokeju. Tieši jūs ļoti lielā mērā noteiksiet, kāda būs kultūras nozares nākotne Latvijā.

Tomēr jautājums par to, cik konkurētspējīga ir latviešu kultūra pat latviešu vidū, ir problemātisks. Cilvēks Rīgā var strādāt zviedru bankā, darbā runāt angliski, mājās skatīties Krievijas televīziju, pusdienās ēst amerikāņu hamburgerus un vakarā pa ceļam uz kinoteātri, kurā rāda Holivudas filmu, mašīnā klausīties britu popmūziku. Šāda situācija nav raksturīga tikai Latvijai – globalizācijas ietekmē mēs visā pasaulē esam liecinieki izteiktai kultūras patēriņa komercializācijai, kapitāla pārnacionālai kustībai, kas nosaka izklaides industrijas globalizēšanos un tā tālāk. Pazīstamais dāņu kinorežisors Larss fon Trīrs pat ir atzinis, ka ikviens no mums, pat neesot nevienreiz mūžā bijis Amerikā, par 30% ir amerikānis, jo aptuveni tik lielu daļu mūsu kultūras patēriņā aizņem Amerikā veidotie izklaides industrijas produkti.

Globalizācijai, kas pirmkārt ir ekonomisks fenomens, pretim ir iespējams likt nacionālismu. Diez vai mēs varam formulēt pilnīgu pretstatu starp globalizāciju un nacionālismu, taču zināma rīvēšanās vai konkurence abu starpā pastāv. Protams, ka latviskumu nevar definēt tīri ideoloģiski un pēc tam analizēt kādā politiskā diskusijā. Mākslas darba rašanās nosacījumi ir stipri plašāki par nacionālas kultūras ietvariem un nereti tie rodas – nosacīti – starpkultūru telpā un ir atkarīgi no tā, kas notiek viena atsevišķa cilvēka galvā. Nav šaubu, ka interese par ikvienu patiešām izcilu personību pārsniedz nacionālās robežas, taču iesakņotība nacionālajā kultūrā vienmēr ir neizbēgama vai vismaz klātesoša. Pētera Vaska mūzikā, Gunāra Birkerta arhitektūrā vai Alvja Hermaņa teātra izrādēs ir ļoti spēcīga latviskuma komponente, taču par viņu radītajiem mākslas darbiem interesējas visa pasaule. Un tieši caur šīm izcilībām, kas veidojušās ļoti spēcīgā latviešu kultūras ietekmē, pasaules kultūras vēsturē tiek atvēlēta vieta arī mūsu nacionālajai kultūrai. Šodien Latvijā radītā kultūra ir modernā latviskuma forma. Domāju, ka kultūra ir galvenais instruments, ar kura palīdzību mēs varam palielināt latviskuma konkurētspēju gan Latvijā, gan pasaulē.

Tieši šādā kontekstā es uzlūkoju arī Nacionālo bibliotēku, kas ir viens no latviskākajiem un modernākajiem nākotnes projektiem mūsu valstī. Par to šodien noteikti runās Andris Vilks. Kā zināms, par bibliotēku atkal ir sākušās zināmas debates. Man liekas, ka bibliotēkas draugi jau ir pieraduši, ka vienmēr ir kaut kādas problēmas, kāpēc kāds vēlas šo projektu atlikt vai apturēt. Sākumā tas bija par lielu, tad par dārgu, tad tas bija novecojis, tad nederēja ierosinātais elektrības maksājums, tad kādam nepatīk arhitektoniskais veidols, citam šis projekts šķiet pārāk latvisks, vēl kādam šķiet, ka viss nogrims Daugavā un tā tālāk. Tagad ir vainīga inflācija. Vēl divkosīgāka ir nostāja, ka mēs it kā esam par šo projektu, bet esam pret nepieciešamajiem lēmumiem, kas jāpieņem, lai šo projektu īstenotu. Nespēja pieņemt lēmumus ir bijis galvenais šķērslis projekta virzībai jau septiņpadsmit gadus.

Kāda šobrīd ir situācija ar Nacionālās bibliotēkas projektu? Ir saņemti būvnieku piedāvājumi celt bibliotēkas ēku. Lētākais konkursā iesniegtais piedāvājums ir uzbūvēt Gaismas pili par 139 miljoniem latu, kas ir ļoti tuvu prognozētajām celtniecības izmaksām tik ļoti sarežģītai un lielai ēkai kā bibliotēka. Protams, šī cena ar būvniecības ekspertīzes palīdzību vēl ir jāmazina un jāpamato. Diemžēl konkursā iesniegtie būvnieku finanšu piesaistes aprēķini ir pilnīgi nepieņemami, jo tie paredz nesamērīgu sadārdzinājumu un pārāk augstas izmaksas, ja bibliotēku būvē uz kredīta, kas jāatdod 20 gadu laikā. Šie daudzie simti miljonu, kas šur tur izskanējuši publiskajā telpā, jau ir noraidīti un mēs tos nekad neakceptēsim. Faktiski būvnieki ierobežotas konkurences apstākļos ir devuši signālu valdībai, ka esošajā ekonomiskajā situācijā nevēlas uzņemties, viņuprāt, liekus riskus līdzekļu aizņemšanās un sadārdzinājuma prognozēšanas veidā. No būvnieku puses jūtama tāda kā spēka demonstrācija – ja jau visi spēja akceptēt, ka Dienvidu tiltam vai Stradiņa slimnīcai būs nepieciešams pusmiljards, gan jau bibliotēkas gadījumā arī piekritīs. Taču mēs tam nepiekrītam. Valdība nedrīkst bibliotēku būvēt “uz parāda”, un ir jāatrod citi finansēšanas instrumenti, no kuriem visloģiskākais šķiet 140 miljonu latu paredzēšana no “Lattelekom” privatizācijas ieņēmumiem. Tad bibliotēku celtu nevis uz parāda, bet gan veidojot līdzekļu uzkrājumu ilgākam laikam, jo projektu īstenos vismaz trīs četrus gadus. Par šiem 140 miljoniem latu varētu uzbūvēt bibliotēku.

Latvijas Banka neiebilst pret bibliotēkas projekta īstenošanu, jo uzskata, ka bibliotēkas celtniecības ietekme uz inflāciju būs minimāla. Manuprāt, ja jau ir nolūks “iesaldēt” būvniecības projektus, tad saprātīgi būtu pabeigt esošos, tai skaitā, bibliotēku, bet tuvākajos gados vismaz nesākt jaunus. Piemēram, Kultūras ministrija ir atlikusi Rīgas koncertzāles celtniecību līdz 2010.gadam, lai tā nenotiktu vienlaikus ar bibliotēkas būvniecību. Taču par bibliotēku domāju, ka zaudējumi, kas rastos no šā projekta “iesaldēšanas” būtu daudz lielāki nekā ieguvumi. Būvniecības apgrozījums Latvijā ir stipri vairāk nekā miljards latu gadā, bet bibliotēkai nākamgad nepieciešami 25 miljoni latu. Tas nozīmē, ka bibliotēka no kopējiem būvniecības apjomiem “neaizņem” pat divus procentus, kas uzskatāms par ļoti zemu rādītāju. Šajā situācijā galvenais jautājums ir par koalīcijas spēju nepadoties kādiem populistiskiem strāvojumiem par Gaismas pils celtniecības atlikšanu uz nenoteiktu laiku. Kultūras ministrija no savas puses turpinās skaidrošanas darbu, gatavos nepieciešamos Ministru kabineta lēmumus. Es pateicos daudziem no jums, mīļie kultūras ļaudis, kas šajās dienās ir piedāvājuši savu palīdzību bibliotēkas lietā, un patiešām tad, kad būs iezīmējies viens skaidrs risinājums ar līdzekļu piesaisti, lūgsim jūsu palīdzību un publisku atbalstu.

Jāteic, ka pēdējā socioloģija, ko veikuši “Latvijas fakti”, bibliotēkas jautājumā uzrāda, ka sabiedrībā attieksme pret Gaismas pili ir 50 pret 50. Aptuveni 50% atbalsta, bet 50% ir vairāk vai mazāk pret. Interesanti, ka proporcionāli ļoti augsts atbalsts bibliotēkai ir latviešu, kā arī jauniešu vidū. Pozitīvi noskaņoto latviešu ir krietni vairāk nekā puse, bet jauniešu atbalsts sasniedz turpat 70%, kas ir ļoti augsts rādītājs. Varbūt tāpēc profesore Maija Kūle šodien vēlas izteikties par bibliotēku, jo viņai ir divi jauni dēli, taču to mēs dzirdēsim pēc neilga laika. Tātad, ir viss pamats apgalvot, ka, neskatoties uz ļoti sakāpinātajām debatēm, bibliotēka joprojām ir viens no populārākajiem projektiem Latvijā. Grūti nosaukt vēl kādu lielu ieceri, kuru atbalstītu tik daudz cilvēku.

Atgriežoties pie kultūras nozares kopumā, es gribētu šodien iezīmēt septiņus svarīgus punktus, kas attiecas tiklab uz paveikto, kā uz nākotni.

Pirmkārt, ir jārunā par cilvēkiem, kas strādā kultūras nozarē.

Iepriekšējā forumā parakstījām apņemšanos rīkoties tā, lai jau 2010.gadā vidējā alga kultūras nozarē būtu vismaz 600 latu. Līdz šim algas kultūras nozarē ir palielinātas, ne tikai ievērojot, bet arī apsteidzot Kalvīša kunga un manis, no vienas puses, un kultūras nozares arodbiedrību, no otras puses, parakstītā memoranda “Kultūra 2010” grafiku.

2004.gadā vidējā algas kultūras nozarē bija 157 lati, bet šogad tie ir jau 378 lati. Tātad kultūras darbinieku alga pēdējos trīs gados ir palielināta trīs reizes. Tāpat mēs zinām, ka faktiski visi augstākā un vidēji augstākā līmeņa vadītāji lielajās kultūras institūcijās, kā arī vadošie speciālisti saņem aptuveni tūkstoš un vairāk latu algu.

Šaubos, vai algu kāpums nākamgad varēs būt tik straujš kā iepriekšējos gados, jo tas ir jāskata kontekstā ar visu valsts sektorā strādājošo darba algu pielikumu. Taču esmu par to, lai valdības plāni šajā sakarā tiktu solidāri attiecināti uz visām nozarēm.

Algu palielināšana gan ir tikai viena medaļas puse. Mēs valstī daudz runājam par to, ka ir jākāpina darba ražīgums. Lai gan priekšplānā tiek minēta uzņēmējdarbība un līdzīgas jomas, šis padoms, kā norādījis mans padomnieks Edmunds Krastiņš, tiklab attiecas arī uz kultūras nozari.

Darba ražīgums kultūras nozarē nozīmē, piemēram, spožu mārketingu, kāds ir vērojams gan Nacionālajā operā, gan Jaunā Rīgas teātra pašreizējā sezonā.

Tas nozīmē efektīvu pārvaldi, kas spēj piesaistīt Eiropas, Valsts kultūrkapitāla fonda, privātu un citu naudu.

Atbildēsim sev uz jautājumu – vai muzejos, arhīvos, bibliotēkās, koncertorganizācijās un aģentūrās visi strādā tikpat labi kā, piemēram, Tukuma muzeja vadītāja Agrita Ozola?

Vai visi vadītāji, saņemot savām institūcijām no valdības puses nopietnu algu pielikumu, ir kļuvuši prasīgāki, piemēram, kā Imants Lancmanis Rundālē?

Vai visi spējuši procentuāli tā kāpināt skatītāju skaitu kā Valsts leļļu teātris?

Vai visi spēj piesaistīt tādu starptautisku publicitāti kā mūsu opera, Akadēmiskais koris, Radio koris vai Jaunais Rīgas teātris?

Vai visi spēj kā pirmie Eiropā piesaistīt Geitsu miljonus visas valsts bibliotēkām un Gaismas pilij, kā to ir veikusi viena no labākajām Kultūras ministrijas aģentūrām – “Kultūras informācijas sistēmas” – Armanda Magones vadībā?

Daudzi kultūras jomā strādā individuāli, taču pat rakstniecības jomā ir vajadzīgi aģenti un organizācijas. Labi un moderni strādāt kultūrā nenozīmē pazaudēt vai pārdot kapitālisma “velnam” dvēseli. Tas nozīmē lielāku cilvēku skaitu, kuri par mazāku naudu piekļūst eiropeiska un latviska cilvēka dabai nepieciešamajām vērtībām.

Otrs punkts, ko es gribētu minēt, ir digitalizācijas projekti.

Es saprotu, ka digitalizācija neskaitās labs vārds, bet cita vārda mums taču nav.

Mēs daudz zinām par Nacionālās bibliotēkas arhitektūru, tās Gaismas pils veidolu, taču diezgan maz ir runāts par tās iekšpusi, saturu. Jau šobrīd kā Gaismas tīkla attīstības konsekvence top Latvijas digitālā bibliotēka, kas paredz digitalizēt bibliotēku fondus, dodot iespēju iedzīvotājiem piekļūt Latvijas bibliotēku fondiem elektroniskā formātā. Par to visu vairāk runāsim konferencē par digitālo bibliotēku, kas notiks šā gada 19.novembrī.

Ja Latvija joprojām ir vienīgā Eiropas valsts, kurai nav savas, īpaši Nacionālās bibliotēkas vajadzībām būvētas ēkas, tad ar savu digitālās bibliotēkas projektu esam vieni no labākajiem Eiropā – to man ir apstiprinājuši daudzu valstu pārstāvji. Kad mēs bijām “Microsoft” mītnē Sietlā, Kalvīša kungs izteicās, ka mūsu Gaismas pils būs labākā bibliotēka pasaulē. Es domāju, ir viss pamats domāt, ka arī mūsu digitālā bibliotēka būs viena no labākajām pasaulē. Mēs pie tām ļoti aktīvi strādājam.

Tikpat moderns ir mūsu plāns izveidot Latvijas Kultūras mantojuma portālu, kurā varēs atrast informāciju par daudziem miljoniem eksponātu, dokumentu, mākslas darbu un citu vienību, kas glabājas Latvijas bibliotēkās, arhīvos un muzejos. Piemēram, Latvijas muzejos ir pieci miljonu eksponātu un tikai neliela daļa no tiem ir redzama ekspozīciju zālēs. Toties internetā tas viss būs redzams un izmantojams izglītības vai pētniecības nolūkos. Jāteic, ka ar šo ideju arī esam vieni no vadošajiem Eiropā.

Viens cits izdarīts darbs ir portāls “www.kulturaskarte.lv”. Tas ir daudziem no jums zināms profesionāls avots, kurā apkopota informācija par Latvijas reģionu kultūras procesiem un institūcijām. Ja gribam apskatīties, cik Latvijā ir muzeju vai kultūras namu, kur tie atrodas un kas tajos notiek, tad pietiek atvērt šo mājaslapu “www.kulturaskarte.lv”un visu iespējams atrast. Jau tagad mājaslapa funkcionē kā politikas plānošanas palīgrīks.

Visbeidzot sevišķa gandarījuma avots mums ir plašai sabiedrībai un tūristiem domātais portāls “www.kultura.lv”. Šī portāla ideja ir vienkārša – atverot to, jūs varat uzzināt par svarīgāko, izcilāko un aktuālāko, kas Latvijas kultūrā notiek. Piemēram, šodien galvenā ziņā ir par kultūras darbinieku forumu un par kora “Kamēr…” jauno albumu. Viss portāls ir pieejams piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, vācu un franču. Pat bez liela mārketinga “kultura.lv” ir guvusi lielu atsaucību – apmeklējuma rādītāji ir mērāmi desmitos tūkstošu unikālo adrešu. Mēs plānojam plašu šā portāla reklāmas kampaņu, un esmu pārliecināta, ka tam būs ievērojama loma, lai Latvija un Rīga jau tuvākajos gados kļūtu nevis par sekstūristu, bet gan par kultūras tūristu galamērķi.

Trešais lielais uzdevums ir mūsu nemateriālā mantojuma saglabāšana un Dziesmu svētku tradīcijas kopšana.

Nemateriālais kultūras mantojums ir mutvārdu izpausmes formas, paražas, rituāli, svētki, spēles mākslas, daba, tradicionālā amatniecība, kas mantotas no paaudzes paaudzē un ko zināma cilvēku kopiena, grupa vai indivīds atzīst par sava kultūras mantojuma daļu.

Esmu pati veikusi izpēti nemateriālā mantojuma jautājumos. Šovasar viesojos Balvu rajonā, ko vēl šobrīd varam uzskatīt par dzīvas tautas tradīcijas salu. Susājos piedalījos psalmu dziedājumos, Upītē tikos ar triju paaudžu tradicionālās dziedāšanas kopējiem, apmeklēju Latgales baznīcas. Visdrīzākajā laikā plānoju doties uz Kurzemi, lai tiktos ar suitiem un Dienvidkurzemes tradīciju kopējiem.

Latvija 2004.gadā pievienojās UNESCO Konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un kā konvencijas dalībvalstij tai jāveic viss iespējamais, lai sekmētu un nodrošinātu nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, popularizēšanu un tālāk nodošanu.

Jāteic, ka Eiropas Savienība vēl nav tikusi skaidrībā par vienotiem nosacījumiem, kā veikt nemateriālā kultūras mantojuma uzskaiti, tādēļ mums šeit ir iespēja rādīt Eiropai piemēru. Un to mēs arī darīsim, bet par to visu vairāk – Dziesmu svētkiem veltītajā konferencē šā gada novembrī, tāpat par Dziesmu svētkiem šodien runās Romāns Vanags.

Ceturtais uzdevums ir fiziskā kultūras mantojuma saglabāšana un izmantošana.

Te pirmkārt jāmin kultūras mantojuma atjaunošanas programma “Mantojums 2018”, ko esam izstrādājuši sadarbībā ar kapitālsabiedrību “Valsts nekustamie īpašumi” un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Šīs programmas mērķis ir līdz 2018.gadam – Latvijas valsts simtgadei – savest pilnīgā tehniskā un vizuālā kārtībā valsts īpašumus ar kultūras funkciju.

Programmas ietvaros rekonstrukcija jau ir pabeigta Lielajā ģildē. Bet projektu izstrādes vai īstenošanas stadijā ir Okupācijas muzeja, Rakstniecības muzeja, Ārzemju mākslas muzeja rekonstrukcija, Jaunā Rīgas teātra remonts, Raiņa muzeja “Jasmuiža” un “Tadenava”, Akuratera muzeja un citu objektu restaurācija. Iespējams gan, ka restaurācijas grafikā kādas korekcijas ieviesīs valdības pretinflācijas plāns.

Kultūras ministrija ir izcīnījusi vairāk nekā 60 miljonus eiro Eiropas naudas, kas būs pieejam kultūras pieminekļu sakopšanai visā Latvijā tuvākajos gados. Līdz šim par Eiropas naudu ir notikuši nopietni restaurācijas darbi gan Rundāles pilī, gan daudzās muižās un koka ēkās visā Latvijā. Esam piesaistījuši arī līdzekļus Kalnciema ielas vēsturiskās koka apbūves atjaunošanai, Brāļu kapiem, Aglonas bazilikai un citiem objektiem.

Jāteic, ka līdzekļi, kas būs pieejami kultūras pieminekļiem, ir tik lieli, ka tie sasniedz maksimālās restaurācijas jaudas Latvijā – vairāk līdzekļu vienkārši nebūtu iespējams izlietot. Šobrīd iespējamo projektu iesniedzēju uzdevums ir strādāt pie projektu kvalitātes.

Piektais uzsvars, ko es gribētu minēt, ir radošo industriju attīstība.

Statistika liecina, ka radošās industrijas ir visstraujāk augošā ekonomikas nozare pasaulē. Tās atrodas uz kultūras un uzņēmējdarbības robežas. Arhitektūra, reklāma, mode, dizains, datorspēles un interaktīvā programmatūra, populārā mūzika, jaunie mediji, izdevējdarbība, televīzija, radio un citas jomas pēc definīcijas ir radošo industriju sastāvdaļa.

Nesens pētījums parāda, ka 2003.gadā radošo industriju apgrozījums Eiropas Savienībā bija 654 miljardi eiro, kas veido 2,6% no Savienības iekšzemes kopprodukta (salīdzinājumam – automobiļu ražošana Eiropā ir 271 miljardu eiro vērta).

Kultūras ministrija faktiski dara Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrijas darbu, uzņemoties ierosmi radošo industriju politikas izstrādē. Somijas piemērs rāda, ka valsts var pielietot instrumentus radošo industriju attīstībai, lai veicinātu augstas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu attīstību, kas, kā zināms, ir arī Latvijas valdības prioritāte.

Esam apņēmības pilni izdarīt šo patiesībā Ekonomikas ministrijas darbu un vistuvākajā laikā izstrādāt ļoti nopietnu piedāvājumu radošo industriju attīstībai Latvijā. Domāju, ka šī politika arī plašākai sabiedrībai uzskatāmi pierādīs kultūras ieguldījumu ekonomikā.

Mūsu uzdevums ir nopietni gatavoties Eiropas naudas pielietošanai radošo industriju jomā – tas attiecas gan uz ražošanu, gan uz kultūrizglītību. Mūsu 50 mākslas skolām, mācību programmās ieviešot dizaina apmācību, kopā ar kultūrizglītības centru ir jāspēj piesaistīt Eiropas nauda, lai, kā saka, valstij nākotnē būtu vairāk naudas.

Par šiem jautājumiem šoruden runāsim divreiz – gan dizaina apmācības programmām veltītajā konferencē oktobrī, gan radošajām industrijām veltītajā konferencē novembrī, kurā esmu uzaicinājusi piedalīties arī starptautiski pazīstamo jaunās ekonomikas “guru” Ričardu Floridu. Tāpat konferencēs tiks prezentēts Roberta Ķīļa vadībā veiktais pētījums par kultūras ieguldījumu ekonomikā Latvijā, kura rezultāti ir ļoti iespaidīgi – proti, katrs lats, kas ieguldīts kultūras nozarē, ir radījis viena lata un astoņdesmit santīmu ekonomisko atdevi.

Sestais uzdevums saistās ar kultūras dzīves infrastruktūru un profesionālu kultūras piedāvājumu visā Latvijā.

Nesen kāds mans paziņa atgriezās no brauciena uz Igauniju, kur viņš bija apmeklējis nupat uzbūvēto laikmetīgās mākslas muzeju “KUMU”. Tur viņš vērojis, ka laikmetīgās mākslas kolekciju aplūko grupiņa skolēnu skolotājas pavadībā, un atskārtis, ka Latvijā skolēniem šādas iespējas nav, jo nav jau laikmetīgās mākslas muzeja.

Katrs no mums var dažādi vērtēt laikmetīgo mākslu, tomēr ir skaidrs, ka tā ir darbības joma, kurai piemīt noteikta pašvērtība. Un tas, ka Latvijā ir izaugusi paaudze, kurai nav pat bijusi iespēja sistemātiski uzzināt, kas vispār ir mūsdienu māksla, ir cilvēku redzesloka ierobežojums. Tas būtu tāpat, kā bērniem skolā nemācīt vai nedot iespēju mācīties bioloģiju, vai slēpt no viņiem, ka uz pasaules kartes ir Austrālija vai Antarktīda.

Par Kultūras ministrijas un valdības plāniem kultūras infrastruktūras attīstībā ir daudz diskutēts, un noteikti arī nākamie runātāji tiem pieskarsies. No savas puses varu apliecināt, ka Liepājas un Rīgas koncertzāles, protams, arī Nacionālās bibliotēkas un Laikmetīgās mākslas muzeja projekti ir dienaskārtībā un mēs tos īstenosim saprātīgā grafikā un saskaņā ar valsts budžeta un Eiropas naudas kapacitāti.

Nopietnās kultūras pieejamības ziņā ļoti atzinīgi jāvērtē Cēsu mākslas festivāla daudzsološais sākums, arī Rēzeknes uzstādījums, ka pilsēta vēlas kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu. Tāpat ministrija atbalsta Marka Rotko centra projektu Daugavpilī, piesaistot Eiropas līdzekļus. Par šiem un citiem projektiem šodien paredzēta diskusija.

Vienīgais, ko gribu piebilst, – to, ka reģionālām ierosmēm var būt starptautiska vērtība, ļoti labi pierāda Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas veiksmīgā darbība pēdējo gadu laikā.

Un kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgo uzdevumu es gribētu minēt nacionālā kino atdzimšanu.

Mēs zinām, ka šogad nacionālais kino piedzīvo ļoti priecīgu notikumu – kopumā paredzētas septiņu jaunu spēlfilmu pirmizrādes, no kurām daļa jau notikusi.

Kāds mans labs paziņa mēdz teikt, ka nacionālais kino ir cena, kas mums jāmaksā, ja vēlamies būt par latviešiem. Latvieši ir pelnījuši uz ekrāniem redzēt savus stāstus ar saviem aktieriem, nevis tikai aizjūras melodrāmas un grāvējus. Šis ir viens no centrālajiem uzdevumiem latviskuma stiprināšanā un attīstīšanā.

Par to šodien runās Nacionālā kino centra vadītāja Ilze Gailīte-Holmberga, bet no savas puses varu piebilst, ka Kultūras ministrija kopā ar kinocentru patlaban aktīvi strādā, lai radītu pievilcīgus nosacījumus ārvalstu kino uzņemšanai Latvijā.

Dāmas un kungi!

Ja jūs man jautātu, kas ir lielākais pēdējo gadu panākums kultūras jomā, tad es atbildētu, ka mēs visi kopīgi esam izcēluši kultūru no bārenītes statusa. Tas bija vēl pirms nedaudziem gadiem, kad aktieri, arhivāri un muzeju darbinieki saņēma simts latu algu mēnesī, kad investīcijas kultūras mantojumā bija apaļa nulle, bet par kultūras ieguldījumu ekonomikā neviens pat nerunāja.

Daudzi man ir teikuši, ka viņiem vairs nav kauns par to, ka viņi darbojas kultūras jomā. Es teiktu, ka krīze, kas kultūrā bija vēl pirms trim četriem gadiem, ir pārvarēta. Kultūras darbinieku sociālais stāvoklis ir būtiski uzlabojies, daudzas institūcijas un mākslinieki droši konkurē Eiropā un pasaulē, kā arī kultūras joma kā tāda aizvien vairāk nonāk sabiedrības un politiķu dienaskārtībā.

Tagad mūsu uzdevums ir runāt un domāt par nākotni, izvirzīt vīzijas un kalt plānus. Kultūras darbinieku pirmajā forumā uzburtā vīzija par Latviju kā Baltijas jūras reģiona kultūras dzīves centru paliek spēkā. Lai to sasniegtu, mums ir jārada vai jāattīsta starptautiski konkurētspējīgs piedāvājums kultūras jomā, kā arī jānodrošina nepieciešamā infrastruktūra un, protams, aktīvi jānodarbojas ar mārketingu un zīmolvedību. Par to visu esat aicināti šodien runāt. Kā saka, mums ir jānodarbojas ar nākotni, jo citādi nākotne sāks nodarboties ar mums.

Ar šodienas forumu mēs sākam septiņu konferenču sēriju, kas būs veltītas gan radošajām industrijām, gan dizaina apmācībai, gan Dziesmu svētkiem, gan kultūras kanonam, gan digitālajai bibliotēkai, gan laikmetīgās mākslas muzejam. Kāpēc konferences ir salīdzinātas ar septiņām māsām, lai paliek intriga.

Mēs daudz runājam par Latvijas valsts konkurētspēju, taču tā nav iedomājama, ja mēs neveicinām latviskuma konkurētspēju. Un tieši kultūrā slēpjas latviskuma konkurētspējas potenciāls. Nacionālās kultūras attīstība ir latviskuma konkurētspējas palielināšanas instruments. Tekošā konta deficīts kultūrā rodas tad, ja latvieši savas kultūras vietā izvēlas kaut ko citu. Es domāju, ka mēs visi, kas šeit esam sapulcējušies, varam celt latviskuma konkurētspēju Latvijā un pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka ziņojumi un diskusijas šodien būs aktīvas, mērķtiecīgas un par lietu. Tieši šodienas forums palīdzēs Kultūras ministrijai padziļināt un profesionalizēt septiņus manis izvirzītos uzdevumus. Es aicinu visus gatavoties arī mūsu konferencēm. Taču jābrīdina, ka būs smagi jāstrādā. Jo tieši no mūsu darba būs atkarīga kultūras nākotne Latvijā.

Paldies!