Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad tauta pati apliecināja savu gribu un vienotību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.01.2001., Nr. 7 https://www.vestnesis.lv/ta/id/1614

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par e-pārvaldes koncepciju

Vēl šajā numurā

12.01.2001., Nr. 7

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad tauta pati apliecināja savu gribu un vienotību

Bijušais Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Grobunovs — "Latvijas Vēstnesim"

GORBUNOVS3.JPG (29171 BYTES)
Latvijas Augstakās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs 1991.gada notikumu degpunktā              &n Foto: no A.Gorbunova albuma

Pirms desmit gadiem piedzīvotās barikāžu dienas šodien dažādi tiek vērtētas un atainotas — lielākoties atkarībā no toreizējās klātesamības. Laikam jau īpaši nozīmīgas varētu būt tā laika valsts augstāko amatpersonu liecības un atziņas. Tāpēc "LV" lūdza atbildēt uz dažiem jautājumiem Anatoliju Gorbunovu, kas 1991. gadā bija Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs, bet pašlaik ir satiksmes ministra amatā.

— Kādi jums tagad, raugoties no desmit gadu attāluma, atmiņā veidojas spilgtākie iespaidi par 1991. gada dramatiskajiem un dažbrīd pat traģiskajiem notikumiem?

— Domāju, ka tās barikāžu dienas vispār ir un arvien būs unikālas Latvijas vēsturē.

Atmiņā īpaši palicis tas, kas barikādes ap Augstāko padomi tika izbūvētas tajā naktī uz 14. janvāri, kad es atrados Tallinā. Iepriekšējā vakarā man tur bija tikšanās ar Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētāju Arnoldu Rītelu un Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētāju Borisu Jeļcinu. Sakarā ar traģiskajiem notikumiem Viļņā Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis uz šīm sarunām nevarēja ierasties, tāpēc bija klāt viņa vietnieks. Toreiz parakstījām paziņojumu, kurā tika nosodīti pret Baltijas valstīm vērstie bruņotās vardarbības akti un kuram pēc tam neapšaubāmi bija ļoti liela nozīme. Nākamajā rītā saviļņojoši pārsteidza mūsu valsts aizstāvju pašaizliedzība.

Atmiņā spilgti palikusi arī apšaude pie Iekšlietu ministrijas 20. janvārī. Tieši tajā brīdī es turpat blakus viesnīcā "Rīdzene" vakariņoju kopā ar Polijas Seima maršalu. Kad tovakar lodes ar rikošetu sāka skart banketa zāles stikla jumtu un vēlāk omonieši jau šāva viesnīcas vestibilā, protams, man radās jau gluži cilvēciskas bailes, jo nebija pierasts pie tādām šaušanām telpu iekšienē. Tobrīd visvairāk bija žēl, ka varētu pārtrūkt viss tas demokratizācijas process, kas Latvijā bija iesācies. Bet, ja tautai atņemtu iespējas demokrātiskā un nevardarbīgā ceļā ar Augstākās padomes starpniecību atjaunot mūsu valstisko neatkarību, Latvijai nāktos iet tajā virzienā, uz ko tiecās Latvijas kompartijas Centrālā komiteja un Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja.

— Vai pirms janvāra notikumiem jums jau bija bruņota apvērsuma draudu priekšnojautas?

— Jā, protams. Tos izjuta daudzi, kas tolaik ieņēma politiskas nozīmes amatus. Bija labi zināms, ka tā sauktā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja par savu galveno uzdevumu uzskatīja panākt PSRS prezidenta pārvaldes režīma ieviešanu Latvijā. Tas nozīmētu apturēt Augstākās padomes un tās ieceltās valdības darbu. Bija arī skaidrs, ka ar demokrātiskiem līdzekļiem to neizdosies panākt. Tātad atlika tikai vardarbīgā ceļā izraisīt nekārtības, uz ko pamatojoties varētu ieviest šo prezidenta pārvaldi. Šos centienus skaidri iezīmēja jau tie daudzie sprādzieni 1990. gada beigās, kam bija acīmredzams mērķis — destabilizēt situāciju un pierādīt, ka Augstākā padome nav spējīga vadīt valsti.

— Kā vērtējat toreizējās Augstākās padomes un Ministru padomes darbību tajā kritiskajā situācijā?

— Var jau kritiski vērtēt atsevišķas tā laika rīcības izpausmes. Galarezultāts nāca caur dažādām nejaušībām un kļūdām. Bet kopumā vērtējot, toreiz iesāktais process ir bijis veiksmīgs.

GG.JPG (16352 BYTES)

Vakar intervijā "Latvijas Vēstnesim"

Jāņem vērā, ka tauta gluži intuitīvi devās aizstāvēt savu Augstāko padomi, savu radio un televīziju, savus preses izdevumus, bet ne jau konkrētus cilvēkus — Daini Īvānu, Andreju Krastiņu, Anatoliju Gorbunovu vai citus. Tauta labi saprata, ja vardarbīgi tiek pārtraukts valsts demokrātiskas atjaunošanas process, neatkarības atgūšana tiek atlikta uz laiku laikiem. Līdz ar to gan laucinieki, gan pilsētnieki bieži vien rīkojās gluži instinktīvi. Un arī Augstākās padomes deputāti tajos apstākļos nereti pieņēma lēmumus, nacionālpolitisku instinktu vadīti.

No otras puses raugoties, daudzi cilvēki rīkojās ļoti mērķtiecīgi. Kā piemēru varu minēt kaut vai toreizējo satiksmes ministru nelaiķi Jāni Janovski, kas ieradās pie manis Augstākajā padomē, lai saskaņotu smagās tehnikas sarūpēšanu barikāžu izbūves vajadzībām. Tātad bija gan stihisks un instinktīvs atbalsts, gan arī mērķtiecīga rīcība konkrētos darbos.

— Cik liela, jūsuprāt, tolaik bija iespējamība, ka varētu tikt pārtraukts ceļš uz valstisko neatkarību?

— Šodien neviens gan nevar apgalvot, ka no mūsu puses viss bija līdz galam pārdomāts un ka nekāda riska nebija. Mums pretī bija milzīgi armijas spēki, Valsts drošības komiteja, PSKP Centrālā komiteja ar visu tās plašo aparātu un tā tālāk. Ieviest PSRS prezidenta pārvaldi nebūtu liela problēma, raugoties no spēka pozīcijām. Taču jāņem vērā arī tas, ka Gorbačova vadībā PSRS un arī pašā PSKP bija iestājies tā sauktās pārbūves un demokratizācijas laiks. Turklāt šis barikāžu fenomens jau bija izskanējis visā pasaulē. Visur, pateicoties masu saziņas līdzekļiem, bija zināms, ka Latvijā tauta ieradusies savā galvaspilsētā, lai ar kailām rokām pretotos PSRS bruņoto spēku varmācībai un tādējādi aizstāvētu savas valsts neatkarību un demokrātiju.

Savukārt Krievijas demokrāti saprata, ka reakcijas uzvara Baltijā būtu placdarms demokrātijas apslāpēšanai visā PSRS. Tieši tāpēc Boriss Jeļcins tajā kritiskajā brīdī ieradās Tallinā, un mēs parakstījām Latvijas un Krievijas starpvalstu līgumu, kas dažkārt ticis visai asi kritizēts, bet kam tajos apstākļos bija liela loma, jo ar to tika atzīta Latvijas Republikas suverenitāte.

— Vai jums 1991. gada janvāra dienās bieži iznāca kontaktēties ar Maskavas augstākajām amatpersonām un Baltijas kara apgabala štāba vadību?

— Diezgan bieži man bija kontakti ar Baltijas kara apgabala štāba vadību. To rezultātā vēlāk augusta puča dienās viņi piedraudēja mani arestēt. Bet tobrīd manā rīcībā taču nebija nekādu militāru vienību, ko virzīt pret šo milzīgo bruņoto pārspēku. Bija vajadzīgs vismaz kaut kāds dialogs. Piemēram, man bija sarunas tajā liktenīgajā naktī, kad tika ieņemta Iekšlietu ministrijas ēka.

Daudz sarežģītāka man bija situācija, kontaktējoties ar Maskavas vadību. Es centos ļoti reti izmantot iespējas pa telefonu sazināties ar Maskavas varasvīriem. Viena apsvēruma dēļ. Proti, Gorbačovs ļoti šaubījās par to, vai ieviest prezidenta pārvaldi vai neieviest. Bet, ja, pieņemsim, es katru rītu un katru vakaru sazvanītos ar Maskavu, tur rastos iespaids, ka mums, lūk, ir lielas un nepārvaramas iekšējās problēmas un tāpēc vien vajadzētu Latvijā iedibināt prezidenta pārvaldi. Turklāt jāņem taču vērā arī tas, ka pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas mums bija vismaz juridiski neatkarīga valsts.

Tiesa, ne es, ne Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis nevairījāmies tikties ar PSRS augstāko vadību. Janvāra beigās man Maskavā bija diezgan ilga saruna ar Gorbačovu. Varbūt tā bija sakritība, varbūt mūsu abu tikšanās rezultāts, bet tās pašas dienas vakarā Gorbačovs, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka viņš kā PSRS prezidents aizliedz armijai ar bruņotu spēku vērsties pret republiku parlamentim un valdībām.

— Bet kā norisinājās jūsu un Ivara Godmaņa tikšanās ar Gorbačovu 12.janvārī — dienu pirms Viļņas asiņainajiem notikumiem?

GORBUNOVS1.JPG (22487 BYTES)
1991. gada janvāra manifestācijas laikā               Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Visu laiku notika tāda nemitīga stīvēšanās. Gorbačovs pieprasīja ievērot PSRS konstitūciju, savukārt mēs uzstādījām savas prasības, lai Latvijā demokrātija nekādā veidā netiktu traucēta. Esmu vienmēr uzskatījis, ka, lai tauta iegūtu neatkarību, tai vispirms jādod iespēja brīvi paust savu viedokli.

— Kad, jūsuprāt, bija viskritiskākais brīdis 1991.gada janvārī?

— Visneomulīgāk es, protams, jutos tajā naktī, kad tika apšaudīta un pēc tam ieņemta Iekšlietu ministrijas ēka. Ne velti tajā brīdī Ivars Godmanis aicināja miličus no lauku rajoniem ierasties Rīgā. Es toreiz patiešām nezināju, kā notikumi turpmāk varētu attīstīties. Omonieši bravurīgi šāva pašā Rīgas centrā, bet gan VDK, gan Baltijas kara apgabala štābs no notiekošā it kā norobežojās. Tajos apstākļos biju ļoti nobažījies par to, ka ļoti daudzi cilvēki varētu tikt nogalināti vai ievainoti.

Vēl viens īpaši kritisks brīdis bija 15.janvārī, kad Interfrontes mītiņā ASK stadionā tika nolasīts Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas paziņojums, kurā bija teikts, ka tā uzņemas likumdošanas un izpildvaras funkcijas Latvijā. Taču jāatzīst, ka es sākumā savā naivumā pat tā īsti nenoreaģēju uz šo pasākumu, jo tajā laikā visādu mītiņu bija ļoti daudz. Vakarā, skatoties Maskavas televīzijas ziņas, pārsteigts uzzināju, ka Latvijā, lūk, šī sabiedrības glābšanas komiteja pēc darbaļaužu lūguma esot pārņēmusi varu. Gluži vai pēc 1940.gada scenārija. Atceros, ka pēc tam mēs steidzīgi sarīkojām preses konferenci, kurā paskaidrojām, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Par laimi, šī mītiņa rīkotāju gaidītās reakcijas no armijas un PSRS prezidenta puses nebija.

— Kāpēc galu galā izjuka apvērsuma inscenētāju un īstenotāju nodomi?

— Man liekas, ka, izvērtējot visus objektīvos un subjektīvos faktorus, galvenā nozīme tomēr bija visas tautas stingrai un skaidrai nostājai, apliecinot savu gribu būt brīvai. Turklāt šis barikāžu fenomens, vēlreiz gribu uzsvērt, tajās dienās patiešām noskanēja visā pasaulē. Bez tam tos demokratizācijas procesus, ko bijušajā PSRS bija ievadījis pats Gorbačovs, vairs jau nebija iespējams apturēt — pat ar bruņotu spēku ne.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!