Par triju Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – prezidentu tikšanos Rīgā 2007.gada 3.jūlijā

Kopīgā preses konferencē

“Latvijas Vēstneša” jautājums visiem trim prezidentiem: Kā jūs vērtējat Krievijas psiholoģiskos uzbrukumus Igaunijai, kas joprojām tiek īstenoti ar propagandiskiem, politiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem, arī internetā. Šis jautājums ir jo aktuālāks Cicerona augsto morālo principu kontekstā, kurus nupat jūs visi pārrunājāt. Vai trīs Baltijas valstu kopējā pozīcija un reakcija pret šiem uzbrukumiem Igaunijai bijusi pietiekami vienota un viennozīmīga?

Tomass Hendriks Ilvess: Atbalsts, ko mēs, igauņi, esam guvuši gan no Latvijas, gan Lietuvas, bijis lielisks. Kā es attiecos pret šiem uzbrukumiem? Atcerēsimies Džordža Orvela grāmatu “1984”. Tās galvenais varonis Vinstons Smits katru dienu kopā ar citiem strādniekiem dodas uz “ienaidu stundu”, kur viņi izkliedz savu naidu pret ienaidnieku, kas tobrīd bija laikam Okeānija. Bet tad kādu dienu misters Smits sāk domāt, vai tikai tā nebija Austrumāzija. Ievērojiet, viņš patiesībā pat neatceras, kas ir šis ienaidnieks, jo katru nedēļu tas mainās. Mēs arī atceramies, ka kādreiz Krievijai galvenais ienaidnieks bija Latvija. Pēc tam galvenais ienaidnieks bija Gruzija. No Maskavas tika deportēti bērni ar gruzīnu vārdiem, no Maskavas vispār tika deportēti daudzi gruzīni, jo viņi bija “ienaidnieki”. Tad tas pārgāja, un tagad “ienaidnieki” skaitāmies mēs, igauņi. Un mēs neviens nezinām, kurš kļūs par nākamo “ienaidnieku”. Tāpēc mums nepieciešama spēcīga solidaritāte. Gan starp trim Baltijas valstīm, gan starp Eiropas Savienības (ES) valstīm. Ko darīt, ja kāda valsts par savu principu pieņēmusi pazīstamo Gēbelsa izteicienu: “Viss, ko mums vajag, ir – mums jārada ienaidnieka tēls.”

Vaira Vīķe-Freiberga: No Latvijas puses mūsu viedoklis pausts skaidri un nepārprotami: ir ļoti nevietā kādai valstij tādā veidā reaģēt uz lēmumiem, kas pieņemti citā suverēnā valstī, turklāt arī racionāli izskaidrot, un ar kuriem nevienam nekas pāri netiek nodarīts. Šeit vērojami ļoti atšķirīgi kritēriji, kad pašu rīcības vērtēšanai lieto pavisam citādus kritērijus nekā kaimiņu vērtēšanai. Angļiem ir tāds teiciens: “katliņš pannai pārmet, ka tā ir nokvēpusi, kaut pats ir daudz melnāks”. Vēl cits angļu izteiciens māca, ka “ļaudīm, kas dzīvo stikla namā, nevajadzētu savus kaimiņus apmetāt ar akmeņiem”. Viņiem vajadzētu “raudzīties uz baļķi savā, nevis uz skabargu kaimiņa acī”. Ne vien mūsu vidū Baltijas valstīs, bet arī ES ietvaros ir pilnīgi skaidri principi, kas ir brīvība, kas ir demokrātija un kas ir svētuma aizskaršana. Mēs zinām, kas ir respekts pret pagātni un cieņa pret kritušajiem. Un šajā jomā nav nekādu neskaidrību. Mums šeit viss ir pilnīgi skaidrs. Informācija, ko Igaunija sniedza pasaulei un ko mēs pilnībā atbalstām, bija pilnīgi pietiekama, lai visa pasaule saprastu, kas patiesībā notiek Igaunijā, un lai pasaule varētu izdarīt savus patiesos secinājumus. Mēģinājumi Igauniju demonizēt jau pašā pamatā lemti neveiksmei, jo tas gluži vienkārši neatbilst realitātei. Mūsu labākā aizstāve ir īstenība. Ne Igauniju, ne Lietuvu, ne Latviju neviens nevar demonizēt, jo atliek ārzemniekiem atbraukt pie mums un pašiem pārliecināties, kas notiek mūsu zemēs.

Valds Adamkus: Ar Igauniju saistītie notikumi parādīja, ka dažkārt demokrātija nāk par ļaunu. Bet demokrātija mums ir jāsaprot tieši tāpat, kā to saprot visā pasaulē. Šie notikumi mums ļāva parādīt savu vienotību. Mēs esam trīs suverēnas valstis, kam ir tiesības dzīvot pēc saviem principiem, kam tās tic, un neļaut nevienam šīs mūsu tiesības atņemt. Mums skaidri jāpasaka pasaulei, ko mēs aizstāvam, ko mēs domājam. Es nedomāju, ka mūsu lielajam kaimiņam būtu jelkāds pamats notikumus Tallinā uzskatīt kā naidīgus pret sevi. Tas jāsaprot arī visām citām valstīm – starptautiskās sabiedrības loceklēm.

Jautājums Igaunijas un Lietuvas prezidentiem: Veroties nākotnē, kā jūs redzat tālāko sadarbību un sadarbības attīstību ar jaunievēlēto, pretrunīgi vērtēto Latvijas prezidentu Zatlera kungu?

V.Adamkus: Vispirms es izmantoju iespēju apsveikt jaunievēlēto Latvijas Valsts prezidentu. Es neredzu nekādus iemeslus uzskatīt jauno Latvijas prezidentu par sliktu sadarbības partneri. Es ticu, ka viņš turpinās mūsu labās sadarbības tradīcijas, un nav nekāda pamata situāciju vērtēt savādāk. Nav svarīgi, kas ko par jauno prezidentu pasaka. Mēs, lietuvieši, ar sirsnīgu ticību un cerību raugāmies uz labu sadarbību nākotnē.

T.H.Ilvess: Es domāju, ka mūsu sadarbības izredzes ir ļoti labas, un neredzu nekādu iemeslu šaubīties par to. Mums ir tik daudz kopīgi risināmu jautājumu gan ES, gan NATO iekšienē, gan arī citur, un mūsu sadarbība aizvien padziļinās.

Jautājums Igaunijas un Lietuvas prezidentiem: Kāds, jūsuprāt, ir Vairas Vīķes-Freibergas lielākais sasniegums viņas prezidentūru laikā?

V.Adamkus: Es uzskatu, ka viņa nodemonstrēja uzticību mūsu sadarbībai un apņēmību vadīt savu valsti uz gaišāku nākotni. Viņas inteliģence un diplomātiskās spējas deva mums lielisku iespēju sadarboties, kopīgi virzoties uz mūsu kopīgajiem mērķiem, un nostiprināt mūsu kopīgās pozīcijas starptautiskajā sabiedrībā. Es viņai esmu ļoti pateicīgs par to.

T.H.Ilvess: Ir pilnīgi skaidrs, ka, sakot vārdu “Latvija”, mēs, igauņi, pirmkārt iedomājamies prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Es domāju, tas vien jau norāda, cik daudz viņa ir izdarījusi. Varētu sastādīt ļoti garu viņas veikuma sarakstu, bet es neņemos izvērtēt, tieši kurš no šiem veikumiem ir vissvarīgākais. Par viņas darbiem varētu sastādīt sējumus.

Jānis Ūdris,

pēc ieraksta “LV” diktofonā