Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Visu mūžu dzīves un vēstures vidū. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.11.1999., Nr. 390/391 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15929

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar Triju Zvaigžņu ordeni rokās

Vēl šajā numurā

25.11.1999., Nr. 390/391

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Visu mūžu dzīves un vēstures vidū

Vēsturniekam Edgaram Dunsdorfam — 95

Pašlaik vecākais un acīmredzot arī nopelniem bagātākais profesionālais latviešu vēsturnieks ir profesors Edgars Dunsdorfs, kas dzīvo tālajā Austrālijā un kam pirms dažām dienām apritēja 95 gadi. Jau trīsdesmitajos gados viņš bija izpelnījies gan valsts, gan zinātnisko aprindu augstu novērtējumu un atzinību. Strauji viņš ienāca izcilāko Latvijas vēstures zinātnieku plejādē, būdams erudīts un secinājumos oriģināls zinātnieks. Laikam gan varam droši sacīt: ja nebūtu Edgara Dunsdorfa pamatīgo pētījumu, joprojām būtu diezgan daudzas tā sauktās baltās lappuses Latvijas tautas un valsts vēsturē.

Atzīmējot prof. Dr. oec, Dr. hist. h.c. Edgara Dunsdorfa 95. dzimšanas dienu, vakar LZA augstceltnē notika svinīga sēde, ko rīkoja Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas vēstures zinātņu Nacionālā komiteja, LU Latvijas vēstures institūts un LU Vēstures un filozofijas fakultāte. Pēc referātiem un laikabiedru atmiņām tika atvērta grāmata "Edgaram Dunsdorfam — 95". Sakarā ar Edgara Dunsdorfa jubileju referātu par viņa dzīvi un zinātnisko darbību bija sagatavojis Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās komitejas prezidents profesors Dr. habil hist. Ēvalds Mugurēvičs. Referāta tekstu tā autors atvēlēja arī publicēšanai "Latvijas Vēstnesī".

Prof. Dr. habil. hist. Ēvalds Mugurēvičs:

Uz 95 mūža gadiem nupat, 20. novembrī, atskatījās profesors, Dr. oec. un Dr. hist.h.c. Edgars Dunsdorfs, viens no izcilākajiem latviešu vēsturniekiem, bez kura sastādītajām vēstures avotu publikācijām un liela apjoma pētījumiem nav iedomājama Latvijas vēstures vispusīga izpratne. Savas zinātniskās darbības laikā viņš ir sarakstījis ap pussimtu grāmatu, rediģējis desmitiem darbu un periodisku izdevumu, publicējis simtiem zinātnisko un populārzinātnisko rakstu un recenziju. Edgara Dunsdorfa sarakstītie darbi kopumā pielīdzināmi bezmaz zinātniska institūta vai liela autoru kolektīva veikumam.

Edgars Dunsdorfs dzimis 1904. gada 20. novembrī Saldū meldermeistara Jāņa un privātskolotājas Elvīnes (dz. Kraftas) ģimenē. Sākotnējo izglītību Edgaram vajadzēja apgūt tajā laikā, kad bija izraisījies Pirmais pasaules karš. Tas traucēja regulāras mācības skolā, tāpēc nākamā zinātnieka dzīvē liela loma bija pašmācībai, lasot dažādu literatūru, īpaši par vēsturi, un mācoties svešvalodas.

Līdztekus mācībām agri sākās Edgara Dunsdorfa darba dzīve, strādājot gan par kantoristu, gan par grāmatvedi. Obligātās karaklausības laikā viņam radās iespēja mācības turpināt vakara vidusskolā pieaugušajiem. Tālāk studijas LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (1929–1933), ko E.Dunsdorfs pabeidza ar mag. oec. grādu. Jau studiju laikā viņš uz sevi vērsa profesoru uzmanību ar to, ka par pētījumu "Kā pasaules saimniecības attīstība ietekmē Latvijas tautsaimniecību" studentu darbu sacensībā ieguva pirmo godalgu. Ar 1934. gadu E.Dunsdorfs ir subasistents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Ieguvis stipendiju studijām Zviedrijā, viņš to lietderīgi izmanto, vācot arhīvos materiālus par Latvijas vēsturi.

Trīsdemsito gadu otrajā pusē E.Dunsdorfa pamatīgās zināšanas un pedagoga spējas tika drīz vien augstu novērtētas. Viņu ievēlēja par LU privātdocentu (1937), gadu vēlāk — par docentu, bet 1939. gadā E.Dunsdorfs kļuva par ārkārtas profesoru. Šai pašā gadā viņu ievēlēja par Latvijas vēstures institūta biedru. Šo neparasti straujo avansēšanu pats E.Dunsdorfs izskaidro ar savām zinātniskajām publikācijām, kas izpelnījās Latvijas kultūras fonda godalgu (1936) un Krišjāņa Barona prēmiju (1937, 1938). Dunsdorfa šā laika pētījumu pamatā bija Zviedrijas arhīvos iegūto pirmreizējo materiālu zinātniskā apstrāde, kas atspoguļojās tādās apjomīgās publikācijās kā "Uksenšernas Vidzemes saimniecības grāmatas 1624–1634" (1935, 442 lpp.), "Vidzemes arklu revīzijas 1601–1638" (1938, 291 lpp.) un Latvijas vēstures avotu sērijā kopš 1938. gada uzsāktā "Vidzemes 1638. gada arklu revīziju" publicēšana trīs grāmatās ar atsevišķu izsmeļošu rādītāju (1938–1941, 2052 lpp.).

Nozīmīgs Edgara Dunsdorfa dzīvē bija 1943. gads, kad LU (toreiz Rīgas universitātē) tika aizstāvēta doktora disertācija "Vidzemes lielais zviedru kadastrs kā saimniecības vēstures avots" (1942, 262 lpp.). Šajā gadā viņu ievēlēja par universitātes profesoru, Tautsaimniecības nodaļas vadītāju un fakultātes dekānu. E.Dunsdorfs bija arī Latvijas saimniecības pētīšanas institūta vicedirektors (1942–1944), rediģēja institūta izdoto "Tautsaimniecības vārdnīcu" (1943–1944, 576 lpp.) un bija žurnāla "Latvju Tautsaimnieks" (Nr.9–24) galvenais redaktors.

1944. gada oktobrī Dunsdorfs ar dzīvesbiedri Liliju devās trimdā, kur uzturējās Vācijā. Viņa akadēmiskā darbība atjaunojās laikā (1946), kad tika dibināta Baltijas universitāte, kuras tapšanas un darbības periodā Dunsdorfam kā latviešu sektora rektoram un zinātnisko darbu apgāda vadītājam ir atzīstami nopelni. Taču jau pēc dažiem gadiem Dunsdorfi pārcēlās uz Austrāliju. Melburnas universitātē Edgars Dunsdorfs kļuva par mācību spēku. Viņu ievēlēja par saimniecības vēstures nozares vadītāju (1963) un profesoru (1968). Kopš 1970. gada viņš ir šīs universitātes goda profesors (prof. emeritus). Vairākās universitātēs Dunsdorfs ir bijis viesprofesors (Kalifornijā, Upsalā, Stokholmā).

Līdztekus darbam universitātēs E.Dunsdorfs visiem spēkiem ir strādājis pie Latvijas vēstures problemātikas. Izmantojot no Latvijas līdzpaņemtās vēstures avotu fotokopijas un intensīvi strādājot ASV un Rietumeiropas arhīvos un bibliotēkās, viņš ir sarakstījis fundamentālus darbus. Latvijas vēstures grāmatu sērijā, ko publicēja "Daugavas" apgāds Zviedrijā, E.Dunsdorfs ir autors trim sējumiem.

Kā pirmais no tiem tapa "Latvijas vēsture 1600–1710" (1962, 588 lpp.). Atšķirībā no agrākajā historiogrāfijā sastopamā iedalījuma poļu un zviedru laikos vai Vidzemes, Kurzemes un Latgales kā atsevišķu provinču vēstures traktējuma, E.Dunsdorfs tālaika notikumu centrā liek nevis svešzemju valdnieku darbības aprakstus, bet Latvijas teritorijas pamattautas — latviešu — vēsturi. Šī laikmeta norises sistematizētas, aplūkojot atsevišķi politisko, sociālo, saimniecības un kultūras vēsturi. Politiskajā vēsturē autors kā nozīmīgākos notikumus apraksta karus, kur piedalījās arī latviešu karavīri un partizāni, apliecinot nopietnu pretestību savas zemes postītājiem. Svarīgs ir E.Dunsdorfa vērtējums par zviedru XVII gs. otrajā pusē veikto lielo muižu redukciju, par ko agrāk izteikti pretrunīgi viedokļi. Autors uzskatāmi parāda, kā redukcijas ceļā tika iznīcināta Vidzemes muižnieku politiskā vara. Izrādījās, ka tas bija labvēlīgs apstāklis reducēto muižu zemniekiem, kuriem uzlabojās tiesiskais stāvoklis un pieauga turība.

Sadarbībā ar profesoru Arnoldu Spekki ir tapusi "Latvijas vēsture 1500–1600" (1964, 812 lpp.), kur Edgara Dunsdorfa spalvai pieder ap 90 procentiem visa teksta. Arī šajā Latvijas vēstures sējumā saglābāts tas pats notikumu apraksta princips (politiskā, saimniecības un kultūras vēsture). Pēc politiskās vēstures centrālā notikuma — Livonijas konfederācijas sabrukuma — Latvijas teritorijas iedzīvotāji dabūja jaunus valdniekus. Grāmatā ar faktiem ir pierādīts, ka nedibināti bijuši vācu vēsturnieku apgalvojumi par agrāko muižnieku privilēģiju zaudēšanu. Īstenībā liela daļa vācu muižnieku, kam bija nopelni Livonijas kara laikā, savus īpašumus saglabāja, pārējie īpašumi, arī stārastiju vadība, nonāca poļu un lietuviešu muižnieku rokās. Amatus centās sadalīt starp XVI gs. otrajā pusē valdošajiem poļiem, leišiem un vāciešiem. Neraugoties uz ievērojamiem nopelniem zemes aizstāvēšanā, kas atainoti grāmatā, vietējie latviešu un igauņu zemnieki joprojām palika beztiesīgi. Pēc dažāda veida rakstīto avotu analīzes datiem konstatēts, ka latviešu tauta kā etniska kopība eksistēja vismaz no XVI gs. sākuma.

"Latvijas vēsture 1710–1800" (1973, 668 lpp.) ir trešais lielais E.Dunsdorfa darbs, kas publicēts "Daugavas" apgāda Latvijas vēstures sērijā, atainojot gadsimtus. Arī šis sējums tapis autora akadēmiskā atvaļinājuma laikā, kad no savas dzīvesvietas Austrālijā bija jādodas gan uz Vašingtonas Kongresa bibliotēku, gan bibliotēkām un materiālu krātuvēm Anglijā, Nīderlandē, Vācijā un Zviedrijā. Šos garos pārbraucienus, kā pats autors atzīmē, šoreiz atbalstījis Austrālijas Humanitāro pētījumu centrs. Tas gan bijis "pirmais gadījums, kad oficiāla Austrālijas iestāde atbalstījusi Latvijas vēstures pētniecību", raksta Dunsdorfs apjomīgās grāmatas priekšvārdā. Latvijas vēsturē XVIII gs. raksturojams ar lieliem pavērsieniem latviešu tautas dzīvē, jo visa Latvijas teritorija nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Iebilstot pret padomju historiogrāfijas apgalvojumu par Latvijas pievienošanas Krievijai pozitīvo lomu, Dunsdorfs raksturo krievu imperiālisma plēsonīgo dabu, kad Krievija aktīvi piedalījās XVIII gs. lielākajā politiskajā noziegumā — Polijas un Lietuvas sadalīšanā. Šīs dalīšanas rezultātā Latgale un Kurzemes hercogiste tika inkorporētas Krievijas sastāvā, kur līdz ar dzimtbūšanas nostiprināšanos tautas dzīves līmenis neapšaubāmi pazeminājās.

Laikā, kad tika gatavoti un publicēti šie trīs Latvijas vēstures akadēmiskie sējumi, Edgars Dunsdorfs sarakstīja virkni latviešu sabiedrībai, īpaši jaunatnei, domātu populārzinātnisku darbu par Latvijas vēstures tematiku. Darbu "Senie stāsti" (1955, 267 lpp.) Dunsdorfs veidojis par Latvijas vēstures lasāmgrāmatu, kur sakopoti simt trīs vārdā nosaukti dažādi vēstures avoti. Tie sniedz autentiskas liecības par kādu nozīmīgu sava laika vēstures notikumu, kas saistīts ar Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem, sākot ar laiku pirms Kristus dzimšanas līdz mūsu gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Šie dažāda rakstura vēstures avoti latviski tulkoti no vairāk nekā desmit svešvalodām. Grāmata ir īpaši interesanta lasāmviela tāpēc, ka tajā saglabājušās katra attiecīgā laikmeta valodas izteiksmes īpatnības un kolorīts. Svarīgākās dokumentu kopas pavada autora īsi paskaidrojumi un nozīmīgākā vēstures personāža raksturojums.

Grāmatā "Deviņvīru spēks" (1956, 290 lpp.) E.Dunsdorfs eseju formā aprakstījis Latvijas vēstures deviņos gadsimtos darbojušās izcilākās personības. Katram gadsimtam kā "varoņi" izraudzīti atsevišķi cilvēki, kas raksturoti sava laika politisko notikumu kontekstā. Piemēram, 1. nodaļā attēlota teiksmainā Handuāna personība, kas, pēc skandināvu leģendām, darbojies kādā no senlatviešu pilskalniem. Tālākās nodaļas veltītas zemgaļu valdniekam Viestardam (XIII gs.), Kurzemes vietējiem lauksargiem (XIV gs.), kuršu ķoniņiem (XV gs.), Ludzas pils pagasta vietējam stārastam, (XVI gs.), kādam latviešu zemniekam Cesvaines novadā (XVII gs.). Bīronu dzimtas pārstāvjiem, kas, iespējams, cēlušies no latviešiem (XVIII gs.), Krišjānim Valdemāram (XIX gs.) un Kārlim Ulmanim (XX gs.).

Grāmata "Zīle" (1965, 247 lpp.) ir Dunsdorfa agrāk periodikā publicēto rakstu krājums, kur risinātas Latvijas politiskās, saimnieciskās, sociālās un kultūras vēstures problēmas. Bet "Saktu stāsti" (1966, 204 lpp.) ir populāri uzrakstīta Latvijas vēsture jaunatnei, kur Dunsdorfs pagātnes notikumu aprakstu ir pasniedzis jaunā veidā. Te par vēstures notikumiem "stāsta" saktas vai kādas citas attiecīgā perioda rotas, kam autors liek "runāt", lai saistoši atainotu to laiku, kad šī rota nesāta. Tādējādi izraudzītās rotas jautājumu un atbilžu veidā izklāsta visu Latvijas vēsturi divtūkstošgadu ilgumā.

Grāmatu "Mūžīgais latviešu karavīrs" (1967, 268 lpp.) E.Dunsdorfs veltījis Latvijas skautu centrālās organizācijas prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņai. Te jāatzīmē, ka Edgars Dunsdorfs jau kopš mācībām Rīgas vidusskolā visu laiku ir bijis cieši saistīts ar skautu kustību. Jau 20.–30. gados viņš ir tulkojis vairākas grāmatas par skautiem, bet trimdas laikā atkārtoti izvirzīts par attiecīgās zemes latviešu skautu vādītāju. "Mūžīgais latviešu karavīrs" ir uzlūkojama kā pirmo reizi uzrakstīta kara vēsture, kas attiecas arī uz mūsu tālajiem senčiem. Kara notikumu apraksti, kas balstās uz konkrētām hroniku un dokumentu liecībām, aptver hronoloģiski garu laika posmu no Herodota (V gs. priekš Kristus) stāstījuma par austrumbaltiem līdz Otrā pasaules kara notikumiem. Visos vēstures periodos autors ir centies sameklēt neapšaubāmas ziņas par seno baltu tautu, pēc tam latviešu, līdzdalību savas tēvzemes aizsardzībā. Grāmatā publicēts daudz svarīgu dokumentu oriģinālvalodās līdz ar to tulkojumu latviešu valodā.

Lielu darbu, sākot ar sešdesmitajiem gadiem, Edgars Dunsdorfs ir ieguldījis rakstu krājuma "Archīvs" izveidošanā un rediģēšanā. Līdz šim ir iznākuši vairāk nekā 30 šī rakstu krājuma sējumi, kur atrodami ap 100 E.Dunsdorfa raksti par Latvijas vēstures, folkloras, reliģijas, teātra, mūzikas, kultūras un zinātnes jautājumiem. E.Dunsdorfs aktīvi darbojies vietējā sabiedriskajā dzīvē, par ko liecina kaut vai šādi viņa amati — Melburnas latviešu biedrības priekšnieks (1949–1950) un Kārļa Zariņa fonda valdes priekšsēdētājs (kopš 1959.g.).

Par aktīvu darbību latviešu sabiedrībā, par latviešu zinātnes un kultūras veicināšanu Edgars Dunsdorfs ir saņēmis vairākus apbalvojumus: Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1962), Tautas balvu (1968), Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1971).

Kā jau atzīmēju, 1970. gadā Edgars Dunsdorfs ieguva emeritētā profesora nosaukumu. Parasti lielākā daļa zinātnieku, kas ieguvuši šādu mierīgas vecumdienas nodrošinošu statusu, atpūšas un nododas no zinātnes atšķirīgiem vaļaspriekiem. Piemēram, ceļošanai, darbam dārzā u. tml. Taču tas neattiecas uz zinātniekiem, kam pētnieciskais darbs neatgriezeniski jau ir kļuvis par neatņemamu dzīvesveida sastāvdaļu. Iepazīstoties ar Dunsdorfa publikācijām 70.–90. gados, var konstatēt, ka viņš kā izcils zinātnieks nav sekojis šādiem "vieglas dzīves" vilinājumiem, bet uzņēmies arvien jaunus darbus, kas nebūtu pa spēkam pat gados jaunākiem pētniekiem.

Ne katram, pat ļoti pieredzējušam vēsturniekam, pietiktu zināšanu un prasmes uzrakstīt grāmatu par tāda latviešu tautā populāra politiķa kā Kārļa Ulmaņa dzīves un darba gaitām. Grāmatu "Kārļa Ulmaņa dzīve" (1978, 614 lpp.) Dunsdorfs ir uzrakstījis ļoti profesionāli samērā īsā laikā, kad bija pabeigti trīs XVI–XVIII gadsimta Latvijas vēstures apjomīgie sējumi. Savu nodomu rakstīt par Kārli Ulmani autors, kas līdz tam bija pazīstams kā senākās Latvijas vēstures speciālists, pamato ar to, ka līdzšinējās biogrāfiskās ziņas par šo valstsvīru bijušas kļūdainas un sniegto faktu interpretācijas ļoti partijiskas.

"Pirmās latviešu bībeles vēsturi" (1979, 233 lpp.) E.Dunsdorfs ir uzrakstījis sakarā ar latviešu bībeles 300 gadu atzīmēšanu. Rūpīgā pētījuma sešās nodaļās autors ar jauniem materiāliem no Zviedrijas valsts arhīva izseko bībeles latviskā tulkojuma tapšanas gaitai, līdz tā iespiestā veidā nonāca lasītāja rokās.

Ļoti svarīgu izdevēja darbu Edgars Dunsdorfs veicis, publicējot Latvijas XVII–XIX gs. kartogrāfisko materiālu. Lielais darbs uzsākts ar lielā zviedru kadastra karšu publikāciju (1974, 335 lpp.) Šīs kartes atspoguļo XVII gs. otrās puses 38 pilsnovadu muižu un zemnieku saimniecību izvietojumu un nosaukumus Vidzemē. Šie dati ir ļoti svarīgi ne tikai tālaika vides apstākļu izpētei, bet arī agrāko gadsimtu vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumu skaidrošanai. Var uzskatīt, ka arī citu nozaru pētnieku rīcībā pirmoreiz ir nodots tik bagātīgs materiāls par tālaika vietvārdiem, par mežu, purvu, ūdeņu (upes, ezeri, strauti) un apstrādātās zemes nosaukumu izplatību.

"Kurzemes karakartes 17. un 18. gs." (1984, 178 lpp.) ir nākamais E.Dunsdorfa publicētais vēsturisko karšu izdevums. Tajā analizētas un pa detaļām publicētas Švengelna (1628, 1634) robežkartes un Stjuarta sastādītā karakarte (1702). Švengelna kartēs iezīmētas muižas un zemnieku sētas, kas identificētas pēc XX gadsimtā savāktajiem vietvārdiem.

"Lielvidzemes 17. un 18. gs. karšu" izdevumu (1986, 247 lpp.) E.Dunsdorfs veidojis, pamatojoties uz tādiem pašiem principiem kā sagatavojot Kurzemes karšu publikāciju. Ar Lielvidzemi autors saprot teritoriju, kas šajā laikā līdzās Vidzemei ietvēra arī Igaunijas dienvidu daļu. Rakstot par mērniecības pirmsākumiem Latvijā, Dunsdorfs apstrīd dažu zinātnieku pieņēmumu, ka jau no XIII gs. veikti mērniecības darbi. Esot gan zināmi gadījumi, kad zeme uzmērīta pēc acumēra, taču plaši instrumentāli mērījumi un kartēšanas darbi izvērsti tikai XVII gadsimtā. Grāmatā dotas zviedru mērnieku īsbiogrāfijas un visu viņu darbu uzskaitījums. Zemes valdījumu pārskats dod priekšstatu par vēsturiskajiem notikumiem Vidzemē no XIII līdz XX gs. ieskaitot. XVII gs. (1686. g.) kartē sastopamie nosaukumi konfrontēti ar Latvijas un Igaunijas XX gs. attiecīgajām kartēm. XVII gadsimtā sastopamie vietvārdi skaidroti, ņemot vērā viduslaiku hronikās un dokumentos sastopamos piļu, ciemu un muižu nosaukumus — līdz ar to varbūtējo lokalizāciju.

Ar bagātu izziņas materiālu par Latgales vēsturi un kartogrāfiju izceļas Edgara Dunsdorfa pētījums "Latgales vēsturiskās kartes" (1991, 392 lpp.). Tur īsumā aplūkota Latgales vēsturiskās attīstības gaita no XIII līdz XVIII gadsimtam. Sīkāk analizēta Pleskavas guberņas karte (1775), kur ietverta arī Latgale. Tā salīdzināta ar Latvijas 30. gadu topogrāfiskajām kartēm, kas panākts, karšu daļas savietojot blakus. Līdzīga salīdzināšana veikta, izmantojot 1784. gada kadastra kartes, kas ir šī unikālā kartogrāfiskā materiāla pirmā publikācija.

Kā darbs ar lielu audzinošu nozīmi vērtējama E.Dunsdorfa populāri uzrakstītā "Latvijas vēsture" (1980, 367 lpp.). Tā aptver laika posmu no pirmo cilvēku parādīšanās Latvijas teritorijā līdz XX gs. 70. gadiem. Šī vēstures apcere ir labs papildinājums jau agrāk izdotajam Latvijas vēstures atlantam (1968, 1976, 212 lpp.), kas domāts latviešu skolām un pašmācībai. Par "Latvijas vēstures atlanta" lielo popularitāti liecina šī darba 3. izdevuma parādīšanās pagājušajā gadā. Tas nozīmē, ka šis atlants 30 gadu laikā ir kalpojis par labu palīgu saistošās Latvijas vēstures apguvē.

Atlanta trešajā izdevumā (1998, 260 lpp.) ir deviņas lielākas nodaļas (Baltu zemes, Senā Latvija, Livonija, Sadalītā Latvija, Krievu jūgā, Patstāvīgā Latvija, Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija, Trimdā un tēvijā, Atjaunotā neatkarīgā Latvija). Šo nodaļu lappusēs blakus daudzajām ilustrācijām īsumā skaidrota Latvijas vēsture pēdējo četru gadu tūkstošu laikā. Salīdzinot ar iepriekšējiem atlanta izdevumiem, trešais ir papildināts ar jaunu nodaļu, kur autors lielā mērā balstās uz dzimtenē publicēto 90. gadu materiālu. Ņemot vērā Edgara Dunsdorfa lielo dzīves pieredzi, būtu uzmanīgi jāieklausās viņa brīdinājumā, ka savu neatkarību Latvija varēs nosargāt tikai tad, ja tās politiķi saskanīgi sadarbosies ar Baltijas kaimiņvalstīm, mazāk paklausot lielvalstu savtīgajiem padomiem. Te der atcerēties, ka autors atlanta otrā izdevuma (1976) nobeigumā, vadoties no lielo impēriju (huņņu, tatāru–mongoļu, trešā reiha) bojāejas likumsakarībām, prognozēja Padomju Savienības kā tirānijas sabrukumu un Latvijas neatkarības atgūšanu, kad neviens no politiķiem par to vēl nerakstīja. To vērā ņemot, Edgars Dunsdorfs ar pilnām tiesībām 1998. gadā varēja rakstīt: "Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad, vēsturnieks būdams, uzdrošinājos pareģot nākotni, un visā pazemībā varu ar gandarījumu konstatēt, ka šis pareģojums ir piepildījies: Latvija ir brīva."

Grāmatā "Muižas" (1983, 208 lpp.) tās tiek izdalītas ar trim apzīmējumiem — melnās, baltās un sarkanās. Šie emocionālie apzīmējumi izriet no muižas tipa saimniecību rakstura atšķirīgos Latvijas vēstures periodos. Par melnajām muižām grāmatā sauktas tās vāciešu radītās saimniecības, kas Latvijā pastāvēja no viduslaikiem līdz pat agrārajai reformai Latvijas Republikas laikā 20. gados. Baltās muižas autora skatījumā ir tās ēkas, lielākoties agrākajā muižu kompleksā esošās kungu mājas vai pilis, ko pēc agrārās reformas valsts iznomāja kultūras un sabiedriskajām organizācijām, arī privātiem uzņēmējiem. Valsts apsaimniekošanā nonāca lielākie muižu centri, kur iekārtoja dažādas skolas, izmēģinājumu saimniecības, sanatorijas un atpūtas namus. Par sarkanajām muižām Dunsdorfs dēvē pēckara padomju laikā organizētās kopsaimniecības (kolhozus un sovhozus). Grāmatā analizēts un ar faktiem pierādīts šo kolektīvo saimniecību zemais ražības līmenis salīdzinājumā ar tajā pašā laikā individuālajā lietošanā atstātajām personīgajām ģimenes palīgsaimniecībām.

XVII gs. Vidzemes muižu problemātikai E.Dunsdorfs veltījis vēl divas grāmatas — viena no tām ir viņa 30. gadu publikācijas par Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatām pārstrādājums un papildinājums līdz XVII (1981, 248 lpp.). Atšķirībā no agrākās publikācijas jaunajā pētījumā, kas sarakstīta angļu valodā, izmantota jaunākā literatūra, kā arī sagādātas ilustrācijas, sniedzot Vidzemes piļu attēlus un plānus. Otra grāmata saucas "Divas gudras latviešu galvas" (1986, 113 lpp.), ko autors veltījis muižu jeb blakusmuižu dibināšanas jautājuma risināšanai zviedru laiku Vidzemē. Ierosinājumu šī darba uzrakstīšanai E.Dunsdorfam devusi Zviedrijas valsts arhīvā atrastā divu latviešu zemnieku uzrakstītā vēstule Uksenšernas muižu pārvaldei. Vēstulē bija izteikts apgalvojums, ka muižniekiem labāk atmaksātos, ja tie zemniekiem atļautu palikt dzimtajās mājās un tie muižai klaušu vietā turpinātu maksāt naturālās nodevas un naudu. Arī grāmatas autora aprēķini rāda, ka zemnieku māju atsavināšana jeb "spridzināšana" muižniekiem materiālā ziņā nav bijusi izdevīga. Taču, neraugoties uz to, blakusmuižu veidošana turpinājusies.

No pēdējiem E.Dunsdorfa sarakstītajiem darbiem atzīmējama "Grāmata par Saldu" (1995, 328 lp.). Šī grāmata uzlūkojama par izcilā vēsturnieka garajā darba mūžā uzkrāto zinātnisko atziņu apkopojumu uz Saldus novada vēstures fona. Šīs grāmatas lappuses liecina par E.Dunsdorfa plašo interešu loku, stāsta par daudzajiem paziņām un draugiem, kas viņam par godu sacerējuši gan dzeju, gan mūziku. Grāmatā var atrast gan ziņas par paša autora dzīves un darba gaitām, gan svarīgus datus par dzimto pilsētu un novadu. "Grāmata par Saldu" ir lielisks paraugs tam, kā vajadzētu vākt, apkopot, analizēt un publicēt kāda dzimtenes novada rakstītos un nepierakstītos materiālus.

Atskatoties uz E.Dunsdorfa zinātnisko veikumu Latvijas vēstures izpētē, var konstatēt, ka viņš patiešām ir ražīgākais mūsu gadsimta otrās puses latviešu humanitāro zinātņu pārstāvis. Edgara Dunsdorfa darbi ir būtiski ietekmējuši Latvijas vēstures zinātnes attīstību, ko nodrošinājušas rakstīto avotu un kartogrāfisko materiālu lielās publikācijas, apjomīgie apgādā "Daugava" publicētie Latvijas vēstures 1500.–1800. g. trīs sējumu grāmata "Kārļa Ulmaņa dzīve", Latvijas vēstures atlanti, "Latvijas vēsture" jaunatnei, tās "stāstu" grāmata un citi darbi. Pēc saviem zinātniskajiem nopelniem Edgars Dunsdorfs var droši nostāties blakus tādiem Latvijas humanitāro zinātņu milžiem kā valodnieks Jānis Endzelīns šī gadsimta pirmajā pusē un vācbaltu zinātnieks Augusts Bīlenšteins XIX un XX gs. mijā.

D1.JPG (12931 BYTES)

Lilija un Edgars Dunsdorfi kāzu dienā Rīgā 1931.gada 7.martā

D3.JPG (29733 BYTES)

Edgars Dunsdorfs Austrālijā 1997.gada nogalē

Edgara Dunsdorfa izcilos panākumus zinātnē ir nodrošinājuši vairāki svarīgi faktori. Pirmkārt, tas ir viņa talants un lielās darbaspējas, kas attīstītas nepārtrauktā pašizglītošanās procesā, kā arī mācoties no labiem skolotājiem. Sekmīgu zinātnisko un pedagoģisko darbu nodrošināja labās svešvalodu zināšanas, kuru apguve bija sākusies jau vecāku ģimenē. Starp 12 apgūtajām valodām viņš pats min angļu, dāņu, flāmu, holandiešu, krievu, latīņu, latviešu, leišu, norvēģu, ukraiņu, vācu (augšvācu un lejasvācu) un zviedru valodu. Svarīga nozīme E.Dunsdorfa sekmīgai akadēmiskajai darbībai ir viņa dzīvesbiedres Lilijas saprotošajam atbalstam it visās, bieži vien sarežģītajās, ikdienas rūpēs. Viņa ir palīdzējusi vīram sagatavot 80.–90. gadu publikācijas, kad Edgars Dunsdorfs pēc 1985. gadā pārciestās autokatastrofas uz ilgāku laiku bija zaudējis darbaspējas.

Edgars Dunsdorfs ir bijis daudzu starptautisku zinātnieku kongresu dalībnieks. Viņu par savu korespondētājlocekli 1963. gadā ievēlēja Baltijas vēstures komisija (Vācija, Getingenes universitāte), par goda biedru E.Dunsdorfs ievēlēts zinātniskajā asociācijā "Latvija un latvieši pasaulē", par goda locekli — LZA, 1990. gadā. Par darbu Latvijas vēstures pētniecībā viņam 1994. gadā piešķirta LZA Lielā medaļa, par nopelniem Tēvijas labā — Triju Zvaigžņu ordenis. LU Senāts 1996. gadā viņu ievēlēja par savu goda doktoru.

Atzīmējot Edgara Dunsdorfa 95 gadu jubileju, Latvijas vēsturnieki novēl sirmajam zinātniekam un viņa dzīvesbiedrei Lilijai Dunsdorfai saulainas vecumdienas, dzīvesprieku un radošu ikdienas noskaņojumu.

Referāts E.Dunsdorfa 95. dzimšanas dienas svinīgajā sēdē Rīgā 24. novembrī

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!