Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Ir nepieciešama valstiska domāšana un kopīga atbildība pret valsti". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.11.1999., Nr. 390/391 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15920

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Izglītība un zinātne visur ir sabiedrības integrācijas un valsts stabilitātes pamats"

Vēl šajā numurā

25.11.1999., Nr. 390/391

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Izglītības un zinātnes ministre Silva Golde:

"Ir nepieciešama valstiska domāšana un kopīga atbildība pret valsti"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

I2.JPG (17436 BYTES) Godājamie konferences dalībnieki!

Atļaujiet savu uzstāšanos sākt ar apgalvojumu, ka pirmajam solim jābūt mērķa un ideāla noteikšanai, ceļus un līdzekļus rādīs laiks un pieredze. Izglītībā un zinātnē mūsu valstī vēl daudz darāmā, un to pierādīt spēj vai katrs sabiedrības loceklis.

Tomēr daudz būtiskāk ir nevis apzināties, ka kaut kas ir jādara, bet gan saprast, kas ir jādara. Jebkurā nozarē attīstības tempi mūsu valstī ir ļoti strauji, un mums tiek dotas visas iespējas izvairīties no tām kļūdām, ko savā ceļā ir pieļāvušas citas Eiropas valstis. Latvija var smelties plašu pieredzi, saņemt padomus un dažādu palīdzību. Lai pilnvērtīgi izmantotu šīs neapšaubāmi vērtīgās priekšrocības, ir jāanalizē esošā situācija izglītībā un zinātnē un jāuzstāda īstermiņa un ilgtermiņa mērķi. Tikai skaidri apzinoties esošo situāciju un veidojot konkrētu valsts politiku izglītībā un zinātnē, visīsākajā laikā ir iespējams sasniegt tos mērķus, uz kuriem Eiropā ir iets ļoti ilgi, bet kurus Latvijai dotas iespējas sasniegt nesalīdzināmi ātrāk.

Tomēr nereti mūsu valstī ir grūti plašai sabiedrībai stāstīt par sapņiem, iecerēm un perspektīvām. Grūti ir pat runāt par mērķiem, kas sasniedzami divu trīs gadu laikā. Kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši astoņi gadi. Sabiedrība ir sapratusi, ka Latvijas valstij ir liels potenciāls, ka mēs varam dzīvot tikpat labi kā citur Eiropā. Tomēr sabiedrība nav sapratusi, ka lielus plānus nav iespējams īstenot vienā mirklī. Ka vislabākās ieceres ir atkarīgas ne tikai no to plānotāja, bet arī no citiem objektīviem apstākļiem, tai skaitā valsts budžeta iespējām.

Es vēlētos, lai vistuvākajā laikā Latvijā atgrieztos tā valstiskā apziņa, kas vienoja valsts varu un sabiedrību 90.gadu sākumā. Es ceru, ka mūsu sabiedrībā turpinās attīstīties demokrātiska

dialoga kultūra un nezudīs spēja sapņot.

Domāju, ka šodienas inteliģences konference ir apliecinājums tam, ka nacionālās izglītības un zinātnes politikas izstrādē un tās realizācijā līdzdalību piesaka visplašākā sabiedrība. Nevis tā kā līdz šim — tikai viena nozare vai vēl šaurāk — Izglītības un zinātnes ministrija vai Latvijas Zinātņu akadēmija.

Šodienas skaudrā realitāte ikdienā liek koncentrēties uz sasāpējušiem jautājumiem — neatbilstošajām pedagogu algām, skolu vājo materiālo bāzi, vardarbību pret bērniem, skolēnu noslāņošanos pēc materiālā stāvokļa un citām aktualitātēm, kas nereti nav ļāvis atvēlēt laiku, spēku un enerģiju perspektīvās attīstības jautājumu noteikšanai un konsekventai to īstenošanai. Tomēr vēlos akcentēt konceptuālas idejas, kas vērstas uz Latvijas izglītības nākotnes iecerēm un balstās uz noturīgu tradīciju latviešu tautā — alkām pēc zināšanām. Minēšu vienu piemēru, kas šos jau gadsimta sākumā teiktos vārdus apliecina arī mūsdienās. Latvijā pēdējos četros gados studējošo skaits palielinājies 2,6 reizes, un 1998./99.akadēmiskā gada dati liecina par šīs tendences nostiprināšanos.

Droši varu apgalvot, ka jau tuvākajā nākotnē izglītības iestāžu un izglītības pakāpju izpratne un hierarhija zaudēs savu tradicionālo nozīmi. Neapšaubāmi, tam ir savi objektīvie cēloņi, kas meklējami gan ārpus izglītības jomas, gan arī tās iekšienē. Viens no tiem — pasaules sarežģītības pieaugums. Nenoteiktība, pastāvīgi izaicinājumi gan indivīda, gan sabiedrības līmenī, spriedze, alternatīvu interpretāciju nepieciešamība maina izglītības satura un metožu piedāvājumu. Aizvien biežāk esam spiesti atteikties no ierastās "viendimensionālās" pieejas. Turklāt šis uzdevums ir vienlīdz svarīgs gan bērnudārza audzinātājam, gan augstskolas profesoram.

Mūžizglītības, nepārtrauktās izglītības nepieciešamības pastāvēšana diktē jaunus nosacījumus pedagoģiskajā darbībā. Ja cilvēkam tiek dota iespēja un viņam ir nepieciešamība turpināt izglītību visu mūžu, uzsvars no zināšanu apguves dažādos priekšmetos pāriet uz sevis izteikšanas, apliecināšanas, kā arī saskarsmes prasmju apguvi. Primāra kļūst valodas apguve, kritiskas domāšanas spēju, atbildības un patstāvības attīstīšana, kā arī prasme sadarboties ar otru, pētīt un meklēt netradicionālus risinājumus.

Zināšanu apguve, to novērtēšanas pedagoģiskā jēga, jēdzieni "nesekmība" un "sasniegumi" nepārtrauktās izglītības kontekstā kļūst relatīvi. Mēs labi zinām, ka izglītības sistēma ar noteiktu beigu posmu, kurš tiek realizēts eksāmena, diploma vai kādas citas atlases rezultātā, sadala cilvēkus divās grupās: sekmīgajos un nesekmīgajos. Ar nožēlu jāatzīst, ka tas bieži vien neatgriezeniski ietekmē cilvēka tālāko dzīves gaitu. Turpretī, ja pastāv iespējas cilvēkam iesaistīties izglītības procesā jebkurā laikā, arī gadījumā, ja neizdodas sasniegt noteikto robežu attiecīgā dzīves posmā, pastāv iespēja to veikt nākamajā. Līdz ar to nav nesekmīgo, ir tikai kādi neveiksmes brīži noteiktā dzīves posmā. Arī panākumi un apgūto zināšanu apjoms kļūst relatīvs, jo pēc kāda laika dzīve sāk pieprasīt jaunus panākumu apliecinājumus un jaunas zināšanas.

Tādēļ uzskatu, ka attīstīt patstāvīgas mācīšanās prasmi, pāriet no principa "mācīšana" uz principu "mācīšanās" ir viens no mūsu būtiskākajiem uzdevumiem. Apzinoties, ka mācīšanās pamatā ir indivīda iekšēja darbība, kas saistīta ar informācijas uztveri, informācijas jēgas un vērtības apzināšanu, informācijas izmantošanas, lēmumu pieņemšanas, darbības un atgriezeniskās saites ieguvi par darbības rezultātu, mācību iestādēm ir droši jāiet pretī pedagoģiskajam izaicinājumam aktualizēt mācību procesu un rast līdzsvaru starp zināšanu, darbības prasmju apguvi un audzēkņa personības pašapziņas un pašaktualizācijas pilnveidi.

Īpašu uzmanību šodienas konferencē vēlos vērst uz situāciju augstākajā izglītībā, profesionālajā izglītībā un galvenajām šo izglītības pakāpju attīstības perspektīvām. Aizvien biežāk nākas saskarties ar faktu, ka profesionālās izglītības mācību iestāžu beidzēji nav sagatavoti atbilstoši darba tirgus prasībām. Augstākās izglītības kvalitāti bremzē sadrumstalotās studiju programmas un mācībspēku nepietiekamība. Gan augstākās izglītības, gan profesionālās izglītības iestādēm jau tuvākajā nākotnē jābūt vienas — Izglītības un zinātnes — ministrijas pārziņā.

Situāciju, kādā šī valdība saņēma augstākās izglītības sistēmu Latvijā, var raksturot ar dažiem būtiskiem parametriem. Patīkamākais no tiem ir fakts, ka, studējošo skaitam nepārtraukti un strauji palielinoties, Latvija pēc šī rādītāja var tikt ierindota Eiropas attīstītāko valstu skaitā. Latvijā 1999./2000.akadēmiskajā gadā studē 3,1% no valsts iedzīvotājiem. Kā jau ievadā minēju, studējošo skaits pēdējos četros gados pieaudzis 2,6 reizes. Salīdzinoši — Eiropas attīstītajās valstīs šāds pieaugums tika sasniegts 25—30 gados. Šādam straujam studējošo skaita pieauguma tempam sekot nespēj ne valsts budžeta piešķīrums, ne pašu augstskolu iespējas nodrošināt vienlīdz augstu kvalitāti visiem un visās programmās.

Līdzīgi kā augstskolu skaits, strauji pieaudzis arī studiju programmu skaits. Pašlaik jaunieši studē 442 studiju programmās. Šāds skaitlis liecina gan par studiju piedāvājuma paplašināšanos, gan par programmu pārlieku šauro specializāciju un vienlaikus par jau tā nelielo finansu līdzekļu sadrumstalotību.

Pārlieku šaurā specializācija ir iemesls, piemēram, problēmai, kas patlaban aktualizējas saistībā ar mazajām lauku skolām, ar pedagogu sagatavošanu darbam apvienotajās klasēs. Būtu neapdomīgi papildināt jau tā diferencēto pedagoģisko programmu skaitu ar vēl vienu profesionālās kvalifikācijas diplomu ieguves veidu — skolotāji apvienotajām klasēm. Pedagoģisko programmu direktori ir atbildīgi par šāda kursa un metodikas iekļaušanu programmā, pastiprinot skolotāja universālo sagatavotību.

Ir apgrūtināta sadrumstaloto studiju programmu nodrošināšana ar kvalificētiem mācību spēkiem, ar profesoriem. Augsti kvalificēta akadēmiskā personāla skaits programmās lielākoties ir nepietiekams, maz ienāk jaunu spēku. Akadēmiskais personāls līdz 30 gadu vecumam ir tikai 10% no kopējā daudzuma, personāls 60 un vairāk gadu vecumā — 23%. Vēl satraucošāka ir profesoru vecuma struktūra, kur 55% profesoru ir 60 un vairāk gadu vecumā. Nepalielinot jaunā un vidējā akadēmiskā personāla atalgojumu, nevar nodrošināt pēctecību studentu izglītošanā.

Jaunievēlētajam profesoram, kuram Augstskolu likums nosaka atbildību par zinātnes nozares vai apakšnozares attīstību, par studiju programmas kvalitāti, par jaunās zinātnieku un docētāju paaudzes sagatavošanu, nav iespējams vienlīdz labi un intensīvi strādāt vairākās augstskolās vienlaikus, kā to pierāda prakse. Profesoru uzdevumi šādi tiek sašaurināti līdz lekciju lasīšanai, līdz viena profesora uzvārdam kā "rotai" vairāku augstskolu atskaitēs par mācību spēku kvalitatīvo sastāvu, iesniedzot programmas akreditācijai.

Formāli daudzi pētniecības institūti ir integrēti augstskolu struktūrās, taču sava teritoriālā izvietojuma, nepietiekamā finansējuma un studiju procesa pētnieciskai nodrošināšanai neatbilstošas struktūras dēļ studiju procesā ir iesaistīti visai neefektīvi. Rezultātā cieš studiju kvalitāte un valsts attīstībai nepieciešamie zinātniskās pētniecības pētījumi. Kritiskā masa, kas spētu nodrošināt labu rezultātu, uzrādot pietiekami augstu darbības efektivitāti, ir pārāk maza gan institūtos, gan augstskolu fakultātēs.

Studiju piedāvājuma sadrumstalotība, kvalificētu mācību spēku trūkums ir viens no stimuliem arī organizatoriskajai reformai augstākajā izglītībā. Aviācijas izglītības programmu pievienošana Rīgas Tehniskajai universitātei, medicīnas izglītības programmu apvienošana, pedagoģiskās izglītības sakārtošana Rīgas pilsētā: — tās ir jau uzsāktās reformas. Rīgā pedagoģiskā virziena klātienes studiju programmas vien ir 45! Tie ir pirmie soļi organizatoriskajās pārmaiņās. Saturiski šeit vēl jāatzīmē reģionālo augstskolu studiju piedāvājuma daudzveidošana, uzsverot augstskolas lomu reģionālajā attīstībā.

Nav pamata uzskatīt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur augstākā izglītība tiek nepietiekami finansēta no valsts budžeta, kur studenti pauž protestu gan par izglītības kvalitāti, gan par savu sociālo stāvokli — līdzīgas tendences pastāv pat attīstītākajās Eiropas valstīs ar visai stabilu un vienmērīgu studējošo skaita pieaugumu ik gadu. Tomēr Latvijai pašai jārod savs risinājums, un risinājums top. Ir reāli jāapzinās, ka pārredzamā laika periodā valsts budžeta līdzekļi izglītībai būtiski nepalielināsies un vienlaikus pieaugs augstskolām izvirzītās prasības gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā aspektā. Bet nekad nav runāts par to, ka valsts nepiedalās augstākās izglītības finansēšanā.

Otrs jautājums, ko vēlos akcentēt īpaši, ir problēmas profesionālās izglītības sistēmā Latvijā, jo īpaši programmu īstenošana atbilstoši darba tirgus prasībām. Turpinās profesionālās izglītības prestiža krišanās. Apkopotie dati par profesionālās izglītības iestāžu absolventu bezdarbnieku sadalījumu pēc izglītības programmu grupām rāda, ka lielākais absolventu bezdarbnieku īpatsvars kopējā absolventu skaitā attiecīgajās izglītības programmās ir ēdināšanas, mājsaimniecības un viesu apkalpošanas izglītības programmās — 11,3%, pakalpojumu zinību izglītības programmās — 7,7%, uzņēmējdarbības un administratīvā darba izglītības programmu grupā — 6,6%.

Izglītības sistēmai kopumā raksturīgās problēmas īpaši asi izpaužas profesionālajā izglītībā. Tuvāko četru gadu laikā profesionālajā izglītībā gaidāmas būtiskas pārmaiņas, būtiski sistēmas uzlabojumi, tai skaitā institucionālā, izglītības iestāžu tīkla, izglītības satura, izglītības kvalitātes nodrošināšanas un izglītības finansēšanas reforma. Profesionālās izglītības saturs jāvērš uz mūsdienīgu, darba tirgus prasībām atbilstošu profesionālās izglītības programmu ieviešanu. To uzdevums ir izveidot vienotu, darba tirgus prasībām atbilstošu profesionālās izglītības standartu sistēmu. Lai to panāktu, jāizstrādā Valsts profesionālās vidējās izglītības standarti, standartu sistēmas metodoloģija, jānosaka standartu izstrādes un apstipriāšanas kārtība, norādot tajā iesaistīto dalībnieku atbildību, jaizveido standartu izstrādei nepieciešama infrastruktūra.

Ar 1999.gada 1.septembri ir stājies spēkā Profesionālās izglītības likums, kas profesionālās izglītības organizācijā un pārvaldē ievieš virkni to aspektu, kurus savos priekšlikumos ir minējuši arī Latvijas Ārvalstu investoru padomes pārstāvji. Likums orientē profesionālo izglītību uz darba tirgus vajadzībām. Darba devēju un darba ņēmēju iesaistes nodrošināšanai profesionālajā izglītībā ir izveidota un sākusi darboties Trīspušu profesionālās izglītības padome, kuras darbā ir uzaicināti piedalīties arī Latvijas Ārvalstu investoru padomes pārstāvji.

Profesionālās izglītības likums dod iespēju uzsākt koledžas programmu veidošanu. Šīs programmas, ko ES valstīs bieži sauc par "neuniversitātes" augstākās izglītības programmām, sagatavo mūsdienu Eiropas darba tirgū ļoti pieprasītus speciālistus — profesionāļus, kuriem ir nepieciešamās zināšanas un iemaņas jau augstākās vidējās izglītības līmenī, taču ir orientētas uz praksi un darba iemaņām, nevis akadēmisku izglītību. Koledžas programmas ir īpaši lietderīgas tajās profesijās, kurās ir pieprasījums pēc divu dažādu (4.un 5.) līmeņu speciālistiem ar augstāko izglītību. Šāda iespēja ir acīmredzama datorspeciālistu, celtnieku, inženieru, arī juristu un citās profesijās.

Līdz šim Latvijā nebija ceturtajam profesionālo kvalifikāciju līmenim atbilstošu programmu, kuru beidzēji ir ļoti pieprasīti Eiropas Savienības valstu darba tirgū. Tagad koledžas izglītība Latvijā veidojas gan augstskolu, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Policijas akadēmijas un citu iekšienē, gan arī daļā no bijušajām "vidējās speciālās izglītības" mācību iestādēm — tehnikumiem, māsu skolām. Koledžas programmas vispirms tika izmēģinātas biznesa izglītībā, tagad uzsākts darbs koledžas programmu izstrādē datorzinātnēs un celtniecībā.

Ir izstrādāti principi arī koledžas līmeņa programmu kvalitātes vērtēšanai un akreditācijai. PHARE programmas ietvaros 133 000 eiro ir paredzēti pasniedzēju mācībām koledžas un pieaugušo tālākizglītības programmu veidošanā.

Ir pienācis laiks, kad mācās, pārkvalificējas, pilnveido savas zināšanas un prasmes visu vecumu cilvēki, un profesionālajai izglītībai te ir liela loma. Tā ir pati pirmā izglītība, kurai jābūt maksimāli spējīgai reaģēt uz tirgus ekonomikas prasībām un darba tirgus izmaiņām.

Kad izglītības attīstībai nepietiek naudas, tad parasti sāk runāt par stratēģijas trūkumu. Ļoti bieži šādi pārmetumi ir nepelnīti. Kas šogad ir izdarīts un nākotnē tiek plānots izglītības stratēģijas veidošanā? Uzskatu, ka 1999.gads izglītībā zināmā mērā ir dēvējams par lūzuma gadu, jo ir ielikti pamati ļoti būtiskām izmaiņām, uzlabojumiem, kas šogad gan vēl augļus nenesīs, tomēr uz tiem arī nebūs jāgaida ilgi.

1999.gadā ir pieņemts Vispārējās izglītības likums un Profesionālās izglītības likums. Parakstīts Pasaules bankas kredītprojekts izglītībai. Izstrādāta pedagogu darba samaksas reformas programma. Tiek aktualizēta izglītības attīstības stratēģiskā programma. Nākamgad Saeimā jāiesniedz Izglītības attīstības programma četriem gadiem, valdībā — izglītības sadaļa valsts ilgtermiņa stratēģijai. Jāpieņem likums par pieaugušo izglītību un likums par Izglītības inovāciju fondu. Izglītības sistēmā jāveic nozīmīgi pārkārtojumi, galvenokārt orientējoties uz bērniem, audzēkņiem.

Izglītības stratēģija tiek noteikta atbilstoši četriem galvenajiem izglītības attīstības virzieniem:

• izglītības kvalitātes paaugstināšanai;

• resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšanai;

• izglītības pieejamības nodrošināšanai un

• institucionālajai attīstībai.

Runājot par izglītības sistēmas sāpīgākajiem punktiem, nereti galvenā uzmanība tiek pievērsta problēmām, kuru negatīvais iespaids ir jūtams un redzams tūlīt — zemajām algām, nepietiekamajam finansējumam, pārslodzei, lai gan tikpat liela uzmanība ir jāpievērš arī izglītības kvalitātei. Pieļautās kļūdas izglītības kvalitātē nav jūtamas uzreiz, jo visi skolēni iemācās pamatiemaņas — lasīt, rakstīt, rēķināt, atstāstīt dzirdēto. To, ka saņemtajai izglītībai bijusi zema kvalitāte, cilvēks pamana brīdī, kad mainās dzīves vai darba apstākļi, kad zināšanu līmenis absolūti neatbilst kādas mācību iestādes, darba tirgus vai pasaules prasībām.

Latvijā jāveic izglītības satura reforma, paredzot valsts standartu izstrādi un noteikšanu visos izglītības veidos un pakāpēs. Jāattīsta vērtēšanas sistēma, pārejot uz centralizētajiem eksāmeniem, veicot pārbaudes darbu un eksāmenu rezultātu pētniecisku analīzi, attīstot akreditācijas sistēmu visās izglītības pakāpēs un veidos, iekļaujot tajā skolu un augstskolu regulāras pašnovērtēšanas sistēmas attīstīšanu. Jānodrošina latviešu valodas apguve un pilsoniskās izglītības attīstība sabiedrības integrācijas procesa veicināšanai. Visos vidējās un augstākās izglītības veidos jāpanāk piedāvātās izglītības atbilstība darba tirgus pieprasījumam, nodrošinot darba devēju un profesionālo organizāciju iesaistīšanos valsts standartu un izglītības programmu izstrādē un novērtēšanā.

Lai panāktu būtisku kvalitātes paaugstināšanu, ir vajadzīgi resursi. Turklāt jāpārstāj orientēties tikai uz valsts papildu finansējumu un jauniem miljoniem. Arī izglītības sistēmā pašā ir atrodami neefektīvi izmantoti miljoni. Tāpēc laika nozīmē prioritāte ir to izmantošanas efektivitātes paaugstināšana. Kā pirmais stratēģiski svarīgais mērķis, kas prasa lielus līdzekļus gan no valsts, gan no pašas sistēmas, jāmin pedagogu darba samaksas reformas veikšanu. Nepanākot būtisku pedagogu darba algas paaugstinājumu, nekādi izglītības kvalitātes uzlabošanas pasākumi nebūs sekmīgi.

Finansiālo resursu efektīvas izmantošanas jautājums ir saistīts arī ar izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu visās izglītības pakāpēs un veidos. Šeit īpaši jāmin nepieciešamība noteikt minimālo skolēnu skaitu klases atvēršanai, sakārtot internātskolu tīklu un tā finansēšanu. Valstī jāveic izglītības finansēšanas sistēmas reforma, pārejot uz normatīvo finansēšanas principu atbilstoši finansējumam uz vienu izglītojamo attiecīgā izglītības programmā. Jāsakārto interešu izglītības finansēšana tādā veidā, lai mierīgā ceļā sabalansētu patlaban pārāk atšķirīgo un, atļaušos apgalvot, negodīgo finansējumu dažādiem Latvijas rajoniem. Neuzskatu par taisnīgu, ja finansējums interešu izglītībai var atšķirties pat 5 reizes.

Izmantojot Pasaules bankas kredītu un projekta ietvaros izstrādāto metodiku, mērķtiecīgi jāinvestē izglītības iestāžu ēku siltināšanā un sakārtošanā. Šādā veidā iespējams novērst nelietderīgu līdzekļu izmantošanu komunālajiem maksājumiem.

Jārealizē pirmsskolas izglītības reforma, pārejot uz obligātu 5 un 6 gadus vecu bērnu sagatavošanu skolai. Otrgadnieku skaits pirmajās klasēs lauku rajonos, kur nav attīstīts pirmsskolas iestāžu tīkls, skaidri parāda korelāciju starp bērnu iespējām sekmīgi uzsākt pamatizglītības apguvi un sagatavotību pirmsskolas iestādēs. Šīs normas atjaunošana likumā vislielākajā mērā ir atkarīga no valsts finansiāli ekonomiskā stāvokļa, un es ceru, ka tas notiks drīz.

Jāpaplašina studiju kredītu saņemšanas iespējas, nodrošinot augstākās izglītības pieejamību neatkarīgi no studējošo mantiskā stāvokļa. Ir jāpārtrauc pastāvošā netaisnība, ka iegūt augstāko izglītību var atļauties tikai ārkārtīgi spējīgi vai bagāti cilvēki. Ir jādomā arī par pārējiem, kuru mūsu valstī nav mazums.

Nobeigumā varu izteikt aicinājumu ar sapratni iesaistīties diskusijā un izglītības sistēmas sakārtošanas darbā. Ir nepieciešama valstiska domāšana un kopīga atbildība pret valsti un tās nākotni. Tuvākajā laikā būs apzinātas galvenās valsts politikas izglītībā un zinātnē vadlīnijas. Tas būs vesels problēmu loks, kur ikkatra lieta prasa steidzamu risinājumu. Bet tas nebūs izdarāms uzreiz. No visiem jautājumiem nāksies izvēlēties svarīgākos, lai gan neapšaubāmi svarīgi būs visi. Ceru, ka to risināšana vainagosies ar pilnvērtīgu dialogu visu iesaistīto pušu starpā.

Tāpat kā tagad, arī pēc gada nebūs tā, ka, pamostoties vienā jaukā rītā, pēkšņi algas būs pieaugušas vairākkārtīgi, pēkšņi izglītības kvalitāte būs nevainojama, pēkšņi izglītības darbinieku statuss būs atbilstošs nepieciešamajam, pēkšņi izglītības sistēma būs sakārtota. Darba būs daudz. Sapratnes un dialoga veidošana šo Latvijas izglītības sistēmas jautājumu risināšanā nav tikai valdības, ministra vai ministrijas uzdevums, daudz vairāk radošas iniciatīvas un konstruktīvu priekšlikumu nekā līdz šim ir jāsaņem no mācību iestādēm, Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības, visas sabiedrības. Valsts intelektuālajam potenciālam vairāk jādod radošs un konstruktīvs pienesums savas valsts attīstībai — Latvijā te vēl ir neizmantotas iespējas un potenciāls.

Savu uzstāšanos beigšu ar šādiem vārdiem: "Es varu dzīvot un augt, vienīgi piedaloties dzīvošanas procesā. Es mācos, kad piedalos. Es mācos, kad gūstu jaunas atziņas. Es mācos, kad riskēju".

Runa Latvijas inteliģences XXXI konferencē "Izglītība un zinātne — Latvijas nacionālā bagātība" Latvijas Zinātņu akadēmijā 1999.gada 22.novembrī

I4.JPG (20359 BYTES) Sarunā par zinātni un izglītību: Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un izglītības un zinātnes ministre

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!