Runa astoņu gadu prezidentūrai veltītajā pieņemšanā 8.jūnijā Rundāles pilī:

Labvakar, dārgie viesi, dāmas un kungi!
Bijušais prezident Ulmaņa kungs!
Jaunievēlētais prezident Zatlera kungs!
Ekselences, ārvalstu pārstāvji, mīļie tautieši, dārgie draugi!

Šovakar Rundāles pilī atkal ir skaists svētku vakars, un es aicinu visus visā Latvijā šovakar man pievienoties, lai kopā mēs atcerētos šos pēdējos kopā nostaigātos astoņus vēstures gadus.

Man tie ir bijuši liela izaicinājuma, lielas izdevības un arī smaga darba gadi. Tādēļ vēlos vispirms pateikties visiem tiem, kuri šajā darbā man ir bijuši blakus un atbalstījuši mani. Sirsnīgs paldies manam dzīvesbiedram Imantam Freibergam, manam dēlam, vedeklai un manai meitai. Paldies visiem pieciem Ministru prezidentiem, ar kuriem man bijis gods sastrādāties, trīs Saeimām, ar kuru deputātiem arīdzan bijusi izdevība strādāt kopā, pašvaldību vadītājiem, ārvalstu vēstniekiem, bet vairāk par visu – Latvijas tautai. Man tīk domāt, ka tāpat kā pirms astoņiem gadiem tauta jutās tā, ka es varētu būt tautas prezidente, tā tagad, ceru, ka vēsturē mani kā tautas prezidenti atcerēsies, jo tāda visus šos astoņus gadus esmu centusies būt.

Par savu pirmo un galveno pienākumu esmu uzskatījusi aizstāvēt Latvijas valsti, tautu un zemi. Vajadzības gadījumā esmu darījusi to nikni, kā lauvene aizstāvot savus lauvēnus. Pēc iespējas esmu centusies to darīt arī maigi, it īpaši meklējot Latvijai draugus un sabiedrotos. Tā ir dzīves patiesība, ka mūsu stāstu citi vislabāk ir gatavi uzklausīt tad, ja viņi redz, jūt un saprot, ka arī mēs esam gatavi uzklausīt un sadzirdēt viņus, tas ir jautājums par abpusēju uzmanību un cieņu.

Mana mūža pieredze, kas ir raiba kā dzeņa vēders, ir palīdzējusi man iejusties dažādu tautu domāšanā un jušanā. Man šķiet, tas man ir palīdzējis atrast pareizos vārdus, kā viņiem stāstīt par Latviju, no kurienes mēs nākam, kādi mēs esam un kurp mēs gribētu doties. Šajā ceļā, protams, Valsts prezidents viens nav cīnītājs. Valsts prezidents ir konkrētajā vēstures brīdī valsts oficiāli atzītā seja, taču valsts kopumā – tie esam mēs, ne jau karaliskais “mēs”, kā tie, kuri šo pili pasūtīja un kam to uzcēla, bet tas “mēs”, kuri ar savām darba rokām sanesa visus akmeņus un ķieģeļus un to izveidoja. Valsts ir tāds veidojums, kur katrs nāk ar savu “ķieģelīti”, pienesumu un, ja visi spēj strādāt vienam mērķim un idejai, kas ir cieņa un mīlestība pret savu tautu un valsti, tad ir iespējams uzcelt tiešām greznas un skaistās “ēkas”. Un man nekad nav bijušas ne mazākās šaubas, ka Latvija var būt tieši tāda, ka tā jau šodien ir skaista, vērtīga, tiesīga stāties blakus jebkurai zemei un valstij jebkur pasaulē, un nav svarīgi, cik kura ir liela, maza vai vidēja, nav svarīgi, kāds ir to kodolarsenāls vai citi spēki, manās acīs galvenais spēks un vērtība ir cilvēka vērtība un gars.

Tikko, dzirdot kori “Kamēr” dziedam šo brīnišķīgo dziesmu par Krišjāni Baronu, es sapratu, ka atbilde uz to, kas man bieži ir prasīts, – kur ņēmi savu spēku? – ir, ka tas nāk no tiem pašiem avotiem, no kuriem smēlās Krišjānis Barons, tas nāk no tiem sapņiem un cerībām un tiem grūtajiem un nepiepildītajiem mūžiem, kad latvju tautai bija novēlēts liktenis ilgus gadsimtus dzīvot nebrīvē, bet nekad nepazaudēt izjūtu un pārliecību par savu lepnumu, savu vērtību kā cilvēkiem, par to, ko viņi spēj ar savu darbu, skaistuma izjūtu, Dieva dāvanām un dotībām, ko arī tajos apstākļos viņi spēja izkopt. Šis sapnis bija valsts atmodas laikmetā, un Krišjānis Barons tam strādāja ar savu neatlaidīgo darbu dziesmu pa dziesmai, rindiņu pa rindiņai, ķieģeli pa ķieģelītim uzbūvējot šo latviešu tautas mantojuma ēku tikai no vārdiem, elpas un domas spēka. Man tā ir bijusi īstākā iedvesma, tas vienmēr mani ir uzmundrinājis, ka mūsu tautai ir nākotne, jo tauta ar tādu pagātni nekad nepazudīs. Varbūt brīžam tā pazaudē ticību sev, pašcieņu, brīžam sāk sevi nicināt, varbūt sāk par sevi raudāt pašnožēlas asaras, un tas nāk no grūtiem laikiem un smagiem pārdzīvojumiem, bet ne tas ir latviešu tautas īstenais gars un sūtība. Latvieši vienmēr ir mācējuši savu bēdu tiešām “likt zem akmeņa”. Un tas vien, ka šī dziesma ir skolās nodeldēta un par to bieži ironizējam, tas nemaina tās dziļāko domu un spēku – ir jāmāk savu “bēdu likt zem akmeņa” un iet tai pāri. Senos laikos mūsu senči to varējuši daudz grūtākos apstākļos un brīžos. Man personiski būtu kauns nespēt viņiem turēt līdzi, lai kādas būtu tās grūtības, kas kādā brīdī ir jāpārvar.

Man ir milzīga ticība latviešu tautai, es mīlu savu tautu, un es mīlu arī savu valsti un zemi. Man tā ir bijusi milzīga privilēģija būt šo vēstures laiku par Latvijas seju, bet karogs, ko nesu pasaulē, tas ir jūsu, tas ir mūsu visu karogs, un tā Latvija, par kuru es citiem stāstīju, sajūsmināju un pārliecināju, tā ir tā Latvija, kas šodien stāv šeit, šajās greznajās pils telpās, kas ir mājās visur Latvijā, tā ir tā Latvija, ko veido visi godaprāta ļaudis, visi labi cilvēki, visi apdāvinātie cilvēki, visi tie, kuri ir gatavi mīlēt un strādāt. Šai Latvijai es esmu strādājusi un kalpojusi. Es aicinu mūs visus turpināt to darīt, un tad būs, kā savulaik teica Rūjienas mācītājs, – Latvija var būt gluži vai paradīze zemes virsū, un čūskas arī no tās izdzīsim. Tas nav vienas dienas darbs, bet mēs to varam, un mēs to izdarīsim. Lai mums visiem veicas! Es novēlu saules mūžu mūsu Latvijai!

Mīļš paldies jums visiem! Tie ir bijuši skaisti gadi!