Es ticu nākotnes Latvijai, ticu Latvijas tautai. Ticu tieši Tev, kas tieši šo brīdi klausies un saklausi manu balsi. Tieši Tu esi vajadzīgs Latvijai. Tieši uz Tevi Latvija gaida

Vakar visa Latvija svinēja savas valsts 81. gadskārtu

18.11.1999.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Doma laukumā 1999.gada 18.novembra vakarā

Mīļie latvieši! Cienītie Latvijas valstssvētku viesi!

Šodien mums ir lieli un priecīgi svētki. Kā Latvijas Valsts prezidente sveicu jūs visus mūsu valstssvētku dienā un nododu jums arī Latvijas Ministru prezidenta Andra Šķēles sveicienus un laba vēlējumus, jo viņš patlaban pārstāv Latviju Stambulā, EDSO konferencē.

Šodien, savas valsts dibināšanas 81.gadadienā, mēs stāvam uz gadsimtu mijas sliekšņa. Visa mūsu neatkarīgās valsts vēsture šai vienā vien pagājušajā gadsimtā ir ierakstāma, bez tam īstenības brīvības gadi ir bijuši tikai vienas paaudzes garumā — trīsdesmit gadu.

Nacionālās valsts veidošanā mums nav tās gadsimtiem krātās pieredzes, kas ir daudzām citām Eiropas tautām. Savas demokrātiskās iekārtas nostiprināšanā mēs vēl mācāmies, mēs vēl veidojamies. Būsim lepni par to, kas jau sasniegts, būsim godīgi, izvērtējot to, kas vēl sasniedzams! Bet nekad neslīgsim negatīvismā un bezcerībā, jo, to darot, mēs noliegtu gan paši sevi, gan savu valsti. Mēs tagad esam brīvi, un brīvība ir un paliek mūsu lielākā vērtība. Nenovērtēsim brīvību par zemu! Mūsu kļūdas ir mūsu pašu, bet mūsu sekmes arī ir tikai mūsu pašu. Mēs esam kungi savā dzimtajā zemē. Mums pašiem ir jāmāk sev likumus lemt un pār savu zemi valdīt.

Visus Latvijas pilsoņus es vēlos aicināt: būsim lojāli pret savu valsti! Izrādīsim savai valstij un tās simboliem to pašu cieņu, ko mēs kā indivīdi vēlētos saņemt no saviem līdzcilvēkiem! Tā ir mūsu zeme, tā ir mūsu valsts. Latvija — tie esam mēs paši.

Vēl ko gribētu latviešiem vēlēt — valstiskās domāšanas spējas un spēju saliedēties kopīgiem mērķiem. Valsts intereses stāv visām atsevišķām interesēm pāri. Lai valsts plauktu un attīstītos, ir nepieciešams pieņemt tādus lēmumus, kas nāk visai valstij par labu, ne tikai kādam indivīdam, ciemam, klubam, partijai vai finansu interešu grupai.

Valstiskā domāšana nemaz neprasa tik lielus un pārcilvēcīgus upurus. Tā prasa tikai spēju padomāt tālāk par rītdienu un spēju palūkoties tālāk par savas mājas sētu. Bet šīs divas lietas tā tomēr pieprasa. Nevar cilvēks teikt — aiz manis lai nāk grēku plūdi! Nevar aizvērt durvis un domāt — kas man par daļu, kas tur visapkārt notiek, lai gādā par to citi! Ja visi tā domās, tad neatliks vairs neviena, kas gādās par kopību. Ja katrs domās tikai par sevi, tad nebūs ne valsts, ne civilizācijas.

Mūsu zeme ir neparasta ar savu lielo nepilsoņu skaitu. Tamdēļ ikkatru vienu, kas ilgstoši dzīvo Latvijā, es aicinu izvēlēties — vai es šai zemei piederu vai esmu šeit tikai kā viesis? Lai Latvija pilnam attīstītos kā valsts ar nākotni un ar perspektīvām, tai vajag pilsoņus, kas ir gatavi par to rūpēties un gādāt. Latvija nav stacijas uzgaidāmā telpa. Latvija nav tikai koridors, kuram cauri staigāt. Latvija ir zeme ar senu kultūru, ar senu valodu, tā ir zeme ar savdabīgām un bagātām tradīcijām. Latvija ir gatava uzņemt visus, kas spēj šīs tradīcijas cienīt un tajās iekļauties. Latvija negrib atstumt nevienu, kas būtu gatavs tai kalpot. Visus, kas ir gatavi stāvēt zem sarkanbaltsarkanā karoga, visus, kas ir gatavi šo karogu nest pasaulē, visus tos Latvija ir gatava uzņemt kā savus dēlus un meitas. Katram, kas jūt labu gribu pret Latviju kā neatkarīgu valsti, es varu godīgi pateikt — izšķiries, izvēlies Latviju un nāc mūsu pilsoņu pulkā! Iemācies latviešu valodu, un tu būsi tāds pats pilsonis kā citi. Tu baudīsi tās pašas tiesības, tās pašas privilēģijas un tos pašus pienākumus. Neviens tev neatņems tavu dzimto valodu, neviens tev neatņems tavu dvēseli un tavas tradīcijas. Dzīvosim brālīgi cits citam blakus, cienīsim cits citu savā citādībā! Bagātināsim cits citu savā daudzveidībā!

Mūsu valsts lielākā bagātība ir mūsu tauta, bet, lai pilnībā attīstītos tās spējas un radošie spēki, tautai ir nepieciešama ticība sev pašai. Ticība sev, savai taisnībai, savai nākotnei vadīja Latvijas dēlus mūsu neatkarības cīņās. Tautas sapnis — brīvā Latvija — nu ir piepildījies. Tagad mums jāiet tālāk ar pilnu pārliecību par to, ko mēs gribam un varam. "Mēs esam maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba."

Mēs esam iznākuši uz pasaules skatuves, un pasaules procesos piedalāmies kā līdzvērtīgi. Mēs esam iesaistīti brīvā dialogā ar citiem. Mēs klausāmies, bet mūs arī uzklausa. Arī mums ir ko sacīt un rādīt. Mūsu mūziķi, mākslinieki, zinātnieki un sportisti ir plūkuši uzvaras un slavas laurus savai zemei. Mēs spējam iegūt pirmās vietas konkursos, sacensībās un olimpiādēs. Mums izcilība nav sveša.

Nešausmināsimies paši par saviem trūkumiem, nebērsim sev vienmēr pelnus uz galvām. Paraudzīsimies katrs: ko es varētu darīt, lai vismaz vienu mazu lietiņu kaut mazliet vien uzlabotu. Neizplūdīsim negatīvos vispārinājumos, nenosmaksim aizdomu mākoņos, nenoslīksim savstarpējos personīgos uzbrukumos un aizvainojumos. Raudzīsim konkrēti izprast — tieši kas, kā, kad un kur būtu jādara, lai lietas savestu labākā kārtībā. Un nerādīsim ar pirkstu uz visu tautu un valsti katru reizi, kad kāds atsevišķs indivīds kaut ko būs izdarījis nepareizi. Mūsu zemes nākotne būs tikai tik liela, cik lieli būs mūsu sapņi. Nebaidīsimies sapņot par to, kādu mēs vēlētos savu Latviju redzēt. Es nākotnes Latviju redzu kā skaistu, sakoptu, attīstītu un bagātu valsti. Es redzu to taisnīgu, demokrātisku un atvērtu. Es redzu Latvijas tautu kā veselu, līdzsvarotu, dzīvespriecīgu un gudru. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Arī tautas var tādas būt.

Mēs esam daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, un tieši šī pieredze ir mūsu lielākā bagātība. Priecāsimies par to, ko esam sasnieguši gan pagātnē, gan mūsu dienās! Priecāsimies par visu to, ko jebkurš latvietis ir paveicis, jo tas viss iet mums visiem piederošā kopējo sasniegumu pūrā! Būsim lepni uz savu valsti, uz savu zemi, uz savu tautu! Stāvēsim sardzē par tās godu un slavu, jo mums tā ir uzticēta!

Es ticu nākotnes Latvijai. Es ticu Latvijas tautai. Es ticu tieši Tev, kas tieši šo brīdi klausies un saklausi manu balsi. Tieši Tu esi vajadzīgs Latvijai. Tieši uz Tevi Latvija gaida.

18.11.1999.

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Uzruna svinīgajā Saeimas sēdē 1999. gada 18.novembra dienā

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Godātie deputāti! Godātie ekselences, dāmas un kungi!

Kā ik gadu, šodien esam pulcējušies kopā, lai svinīgā gaisotnē atcerētos to dienu pirms astoņdesmit viena gada, kad mūsu priekšgājēji, astoņu politisko partiju pārstāvji, pasludināja brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Šai dienai Latvijas kalendārā vienmēr būs īpaša vieta. Pat visbargākās okupācijas režīma represijas un garīgā apspiestība piecdesmit gadu garumā nespēja izdzēst šīs dienas nozīmīgumu no tautas vēsturiskās apziņas. Svecītes mūsu logos 18.novembra vakarā arvien bijusi liecība ne vien seno, varonīgo dienu piemiņai, bet arī vārdos neizteiktai un varbūt tikai zemapziņā apjaustai ticībai atkal reiz atgūt zaudēto valstiskumu. Varētu teikt, ka 18.novembris simbolizē gadsimtos krāto tautas pozitīvo enerģiju, spēju un gribu izšķirošā brīdī organizēties un rīkoties, lai piepildītu savas ilgas un cerības. Šai dienā allaž godinām mūsu valsts pamatlicējus — Latvijas Tautas Padomes locekļus, kuri ne tikai proklamēja valsti, bet ķērās pie tās praktiskās izveides, uzņedamies suverēno varu līdz demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces sanākšanai.

Vienu no šiem vīriem mēs šogad pieminam īpaši viņa 140.gadskārtā — tas ir Tautas Padomes priekšsēdētājs, Satversmes sapulces priekšsēdētājs un pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Ar viņa vārdu saistīti Latvijas valsts tapšanas pirmie soļi un neatkarības pirmais posms.

Jānis Čakste nenoliedzami bijis izcilākais no mūsu prezidentiem, kurš Satversmes doto pilnvaru ietvaros pūlējās apvienot un saskaņot dažādus politiskos virzienus kopīgam mērķim — valsts labklājības celšanai. Čakstes ideāli ir nozīmīgi arī šodien, kad atjaunotā neatkarīgā Latvija stāv uz XXI gadsimta sliekšņa. Varbūt arī mums der ieklausīties viņa vārdos, kas teikti Satversmes sapulces svinīgajā sēdē 1921.gada 28.janvārī par godu Latvijas Republikas starptautiskai atzīšanai:

"Kopējā darbā 18.novembrī 1918. gadā visas latviešu politiskās partijas apvienojās priekš savas valsts mērķa sasniegšanas — apvienojās, lai priekš viņas strādātu. Mūsu pienākums ir arī uz priekšu apvienoties uz kopēju darbu un nekad neskaldīties, lai mēs arī piederētu pie kādas partijas vai tautības piederēdami."

Arī okupācijas laikā tautas atmiņa saglabāja Jāni Čaksti kā vienu no mūsu neatkarības simboliem, un padomju režīmam neizdevās viņa vārdu no šīs atmiņas dzēst. "Taisnība vienmēr uzvarēs" — arī šie vārdi pieder Čakstem, un tie vienlīdz aktuāli skan visos laikos. Arī šogad, kad Latvijas zemi beidzot atstājuši pēdējie okupācijas armijas karavīri formas tērpos un kad tiesas priekšā beidzot tiek sauktas personas, kuras apsūdzētas genocīdā pret Latvijas tautu.

Turpinājums — 3.lpp.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 1999. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa

Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

Svētruna ekumēniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā 1999.gada 18.novembra rītā

Šajā svētku rītā ieklausīsimies Svēto Rakstu vārdos no apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem 13. nodaļas, kā tas rakstīts 4. pantā, — "valsts vara ir Dieva kalpone tavā labā". Dievs Kungs, Svētais Gars, svētī mūs Tavu vārdu patiesībā, Tavi vārdi ir patiesība. Āmen!

Novembris ir labs laiks valsts svētkiem. Pagājusi krāšņā vasara un zelta rudens, baltā ziema vēl nav atnākusi, ir diezgan tumšs, drēgns un nemīlīgs laiks gada ritumā. Tādēļ, runājot par 18. novembri, nevar izvērsties, apjūsmojot dabas jaukumus laukā, nākas runāt par būtisko. Būtiska ir vēsture. Kas nepiemin bijušo, tam var būt grūti nosargāt nākotni.

Tādēļ valsts svētku uzrunās tik nozīmīgu vietu ieņem liecības par iepriekšējo paaudžu piedzīvoto un paveikto. Mēs pieminam savus ilgos apspiestības gadus dažādos laikmetos, pieminam, cik grūti bija un cik daudz spēka, izturības un Dieva palīga bija vajadzīgs, lai izrautos brīvībā. Ar apbrīnu un ar pateicību mēs pieminam Brīvības cīņu dalībniekus, leģionārus, nacionālos partizānus un visus citus, kas ar ieročiem rokās, par briesmām un nāvi nebēdājot, cīnījās par Latvijas valsti, to, starp pasaules kariem, par kuru runājam ar patiku un ar lepnumu. Kādi Latvijai bija sasniegumi tautsaimniecībā, izglītībā, kultūrā un ārpolitikā, kas tā bija par plaukstošu kulturālu valsti ar spožām nākotnes cerībām!

Protams, no laika attāluma un caur padomju pieredzes prizmu raugoties, varbūt mūsu skats ir krietni idealizēts, tomēr tieši šie divdesmit gadi mūsu vēsturē ir pamatā mūsu sevis apziņai, lepnumam par savu nāciju un mērauklām, ar ko vērtējam šodienu. Salīdzinot ar pasaules vēstures mērogiem, divdesmit gadu ir nieks. Mums tie ir izrādījušies izšķiroši svarīgi. Mums tie ir bijuši noteicoši. Cilvēkus, kas veidoja šos divdesmit gadus, mēs pieminam krietni retāk nekā cīņu varoņus, kuri tos izkaroja. Bet viņi noteikti ir godājami līdzās kareivjiem un izcilajiem valstsvīriem, piemēram, Latvijas zemnieki — viņu čaklums taču bija tautas labklājības stūrakmens, tāpat skolotāji un pasniedzēji, kas veidoja tādu jaunu, līdz tam pasaulē vēl neredzētu lietu kā latviešu inteliģence. Lai gan nav Mātes diena, tomēr gribas pagodināt arī visas mātes un tēvus, visas kārtīgās ģimenes, kurās uzauga paaudze ar ideāliem, ar vērtībām un ar tikumiem.

Turpinājums — 3.lpp.

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume 1999. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa