Daidžests. Citu rakstītais

"Viena cilts, viena valsts?"

Sūddeutsche Zeitung"

— 99.12.30.

Mazāk pozitīvs Čečenijas kara aspekts ir tas, ka Krievijas mērķi ir skaidri saskatāmi.

Maskava atklāti un brutāli cīnās par virskundzību Kaukāzā, kā arī par balzamu ievainotajam nacionālajam lepnumam. Līdzīgi bija arī ar Belgradas Balkānu despotu Slobodanu Miloševiču: vara, lepnums un gods bija dzinējspēks kaujās par Kosovu.

Interesantāks ir cits jautājums, ko uzdod retāk: kāds šajā karā ir čečenu mērķis? Kāds bija Kosovas albāņu mērķis? Ko vēlas tibetieši un kurdi, kā arī visas citas lielākās un mazākās tautiņas, kas pagājušajā gadā un agrāk dažādām metodēm centās pievērst uzmanību savam stāvoklim zem hegemoniālās varas pātagas.

Atbilde ir vienkārša: tās pārsvarā vēlas valstisku neatkarību. Turklāt tās atsaucas uz neaizskaramo starptautisko tiesību pamatprincipu, uz pašnoteikšanās tiesībām. Centienu beigās ideālā gadījumā ir jābūt pašu valstij – ar pastmarkām, Interneta adresi un savu gaisa satiksmes līniju. Piemēram, palestīniešu vadītājs Jasirs Arafats to visu ir sasniedzis. To visu, bet neko daudz vairāk, un tam vajadzētu likt padomāt nākamajiem valstu dibinātājiem.

Jāšaubās, vai pasaules sabiedrība (kas politiski identificējas ar vārdu "Rietumi") vēlas pasaules karti, kas izskatītos pēc sasprāgušas stikla ripas ar simtiem plaisu. Ārkārtīgi pretrunīga ir arī Rietumu reakcija uz pašreizējiem brīvības cīņu centieniem. To raksturo morāles, interešu un mērķu sajaukums. Timora drīkst kļūt neatkarīga, patiesībā to vajadzētu drīkstēt arī Tibetai, Čečenijai – ne īsti jā, ne īsti nē, bet Turcijas kurdi, protams, ka nē. Šāda izturēšanās nepalīdz ne pašu ticamībai, ne arī apspiestajām tautām. Tāpēc ir pienācis laiks izstrādāt vispārēju kodeksu, kas gan lielajam, gan mazajam nacionālismam norādītu tā robežas. Neviena cita ideoloģija, īpaši tās nacionālsociālistiskajā un staļinistiskajā veidā, nav cilvēcei atnesusi tik daudz nelaimju un posta. Turklāt nacionālisms ir izrādījies sīksts un spējīgs pielāgoties. 19. gadsimts ir bijis lielvaru nacionālisma un 20. gadsimts ir bijis mazo valstiņu nacionālisma gadsimts, bet nākamais draud kļūt par mikronacionālisma gadsimtu: viena cilts, viena valsts.

Tas nebūtu ne vēlami, ne arī gudri. Jau tagad Dienvidaustrumāzijas valstis ir nobažījušās par bīstamo varas vakuumu, kas izveidotos, ja Indonēzija sadalītos sastāvdaļās. Arī Gruzija un citas Kaukāza republikas galu galā diez vai būtu priecīgas par radikāli islamisku kaimiņvalsti Čečenijā vai Dagestānā.

Tas pats attiecas arī uz visām tām valstīm, kam draud sabrukums: uz Krieviju un Ķīnu, Indiju un Irānu, Etiopiju un Kongo. Sekas būtu tādas, ka izveidotos pasaule, kas izskatītos kā Vācija pēc Trīsdesmitgadu kara: kā mazu un vēl mazāku, nestabilu un dzīvot nespējīgu politisku veidojumu lupatu sega, kas pastāvīgi radītu draudus sev un citiem.

Tāpēc jaunā gadsimta sākumā ir jāatrod spēks mainīt domāšanas pamatprincipus. Ir jāatvadās no ierastajiem, bet nelaikmetīgajiem noteikumiem. Starptautiskā sabiedrība jau spēra pirmo soli, kad Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) galotņu konferencē Stambulā vienojās par kārtību, kas pirincipiāli ierobežo valstu suverenitāti. Nevienai valdībai, nevienam režīmam vairs nav tiesību savā teritorijā nesodīti kājām mīdīt cilvēktiesības.

Lai arī cik svarīgs nebūtu šis solis, bez papildinājuma tas ir nav pilnīgs. Ir jāierobežo arī tautu pašnoteikšanās tiesības. Taču arī turpmāk noteikti ir jāgarantē tautu pilsoniskās, reliģiskās un kultūras tiesības. Taču tās vairs nedrīkst būt brīvlaišanas vēstule, kā sekas automātiski ir pašu valsts dibināšana. Tas ir mazo tautu, tāpat kā visas starptautiskās sabiedrības interesēs.

Šādam kodeksam ir pozitīvs blakusefekts. Tam varētu pievienoties arī tādas valstis kā Krievija, Dienvidslāvija vai Ķīna.

Nākotne nepieder nacionālajai valstij – vienalga, vai to sauc par Krieviju vai Čečeniju, Turciju vai Kurdistānu. Nākotne pieder patstāvīgu, pašapzinīgu reģionu apvienībām, kas brīvprātīgi suverenitāti nodod kādai augstākai instancei. Pašreiz gan tā neizskatās, taču ir izdevība, kas ir ietverta kādā devīzē: nākamo gadsimtu nedrīkst inficēt ar nacionālisma indi.

Volfgangs Koidls

"Cilvēktiesības 21. gadsimtā"

"Die Welt"

— 99.12.29.

20. gadsimta beigās Apvienotās Nācijas lielāku nozīmi nekā iepriekš piešķīra cilvēku dzīvībām.

Ar mūsu darbu attīstības, miera nodrošināšanas, apkārtējās vides un veselības aizsardzības jomās mēs nācijām un kopienām palīdzam veidot labāku nākotni. Taču pirmām kārtām mēs atzīstam ideju, ka katram indivīdam - neatkarīgi no dzimuma, tautības vai rases - ir tiesības uz to, lai netiktu ne pārkāptas, ne arī nonievātas viņa cilvēktiesības. Šī ideja ir ierakstīta Apvienoto Nāciju Hartā un Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā. 21. gadsimta sākumā mēs zinām, ka neviena nācija, neviena kopiena un neviena sabiedrība nevar būt patiesi brīva, ja netiek ievērotas atsevišķa indivīda tiesības.

Iepriekšējos gados es savu centienu centrā vienmēr izvirzīju indivīdu. Vai runa bija par attīstības veicināšanu, preventīviem pasākumiem, vai par ārpus valstu robežām izejošu intervenci, vai arī par to, lai darītu galu smagiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, - vienmēr uzmanības centrā atradās indivīds. Arī tāpēc, ka globalizācijas spēki un starptautiskā sadarbība prasa no jauna tās patiesajā nozīmē definēt valstu suverenitāti. Šodien valsts vairāk tiek saprasta kā tautas kalps, nevis otrādi. Vienlaikus indivīda suverenitātes nozīme palielinās līdz ar jauno saasināto apziņu, ka katram cilvēkam ir tiesības noteikt savu likteni.

Šī paralēlā attīstība nepieļauj vienkāršu interpretāciju vai secinājumus. Taču tā no mums prasa atkārtoti apsvērt, kā Apvienotajām Nācijām reaģēt uz humanitārajām krīzēm, kas ir skārušas lielu pasaules daļu; kādi līdzekļi starptautiskajai sabiedrībai ir jāizmanto nepieciešamības gadījumā un kāpēc dažu konfliktu gadījumā mēs esam gatavi rīkoties, kamēr daudzu citu krīžu gadījumos, kad mums vajadzētu rīkoties jau tikai upuru un cilvēku ciešanu, kā arī kauna dēļ vien, mēs izturamies vienaldzīgi. To, cik nepieciešami ir pārdomāt šos svarīgos jautājumus, apstiprina arī notikumi iepriekšējos desmit gados, īpaši izaicinājumi, ar kādiem starptautiskā sabiedrība pašreiz tiek konfrontēta Kosovā un Austrumtimorā. No Sjerraleones līdz Sudānai un Angolai, tālāk Kambodžai un Afganistānai eksistē daudz tautu, kurām no starptautiskās sabiedrības ir vajadzīgs daudz kā vairāk nekā tikai līdzjūtības vārdi vien: proti, īsta un ilgstoša palīdzība, lai pārrautu vardarbības burvju loku un nonāktu uz drošā labklājības ceļa.

Kamēr tautu slepkavošana Ruandā un masveida slepkavības Srebreņicā mūsu paaudzei vienmēr būs kā piemineklis nekā nedarīšanas sekām masveida slepkavību gadījumā, nesenie konflikti atklāja "humāno intervenču" dilemmu: vienā pusē ir jautājums par kādas reģionālās organizācijas rīcības leģitimitāti bez Apvienoto Nāciju mandāta, bet otrā pusē vispārēji atzītais "bauslis", ka smagu un sistemātisku cilvēktiesību pārkāpšanas gadījumos ir jādod efektīvs pretspars. Taču starptautiskā sabiedrība Kosovas gadījumā nespēja atrast kopsaucēju abām šīm vienādi svarīgajām starptautiskās sabiedrības interesēm - universālajai leģitimitātei un efektīvai cilvēktiesību aizsardzībai -, un tā ir traģēdija.

Tā izgaismo galveno izaicinājumu, kas 21. gadsimtā sagaidīs Apvienotās Nācijas un starptautisko sabiedrību, proti, kā panākt vienprātību par pamatprincipu, ka nedrīkst pieciest rupjus un sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus. Apvienoto Nāciju Hartā ir teikts, ka ieroču spēks var tikt izmantots tikai kopējo interešu vārdā. Taču kādas ir šīs kopējās intereses? Kurš tās definēs? Kurš tās aizsargās? Kā kontrolēs? Un ar kādiem intervences līdzekļiem? Šie ir jautājumi, kas parādās uz jaunā gadsimta sliekšņa. Skaidrs ir tas, ka indivīda tiesības pamazām kļūst par "kopējo interešu" galveno sastāvdaļu.

Mēs esam mācījušies, ka pasaule nedrīkst palikt malā, kad tiek pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi. Taču mēs esam arī mācījušies, ka intervencei, ja tai ir jāiegūst pasaules tautu atbalsts, ir jābalstās uz tiesiskiem un vispārējiem principiem. Šī starptautiskā norma par labu intervencei, lai aizsargātu civilpersonas no masveida slepkavošanas, starptautiskajai sabiedrībai noteikti būs liels izaicinājums arī turpmāk.

Šāda mūsu valstiskās suverenitātes un indivīda suverenitātes izpratnes attīstība dažviet sastapsies ar neuzticību, skepsi, pat naidīgumu. Un tomēr mums šī attīstība ir jāapsveic. Kāpēc? Jo tā, neraugoties uz ierobežotību un nepilnībām, liecina par cilvēci, kas nevis mazāk, bet vairāk rūpējas par ciešanu samazināšanu savā vidū un nevis mazāk, bet vairāk grib rīkoties, lai šīs ciešanas izbeigtu. Tā ir cerīga 20. gadsimta beigu zīme.

Kofi Anans

"Man ir sava laika izjūta"

"Der Spiegel"

— 99.12.27. - Nr.52

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders par Vācijas nākotni ES, uzticēšanos politikai un nākamā gadsimta attīstības centriem.

Spiegel:

Kanclera kungs, 2024.gada 7.aprīlī, ja Dievs būs lēmis, tad visiem pazīstamais Gerhards Šrēders kļūs 80 gadus vecs. Vai uz jūsu šūpļa svētkiem ieradīsies Eiropas valdības vadītājs? Vai tad vēl pastāvēs SPD?

Šrēders:

SPD pastāvēs jebkurā gadījumā. Vai tad jau būs Eiropas valdības vadītājs, to es konkrēti pateikt neveru, bet tas ir iespējams.

Sp.:

Ko jūs sagaidāt no jaunā gadsimta?

Š.:

Es sagaidu to, ka mēs varētu pabeigt lielo Helsinkos sperto soli Eiropas politikā. Mums Eiropa jāpadziļina un vienlaicīgi jāpaplašina, kaut arī tas izpaudīsies dažādos ātrumos. Šeit tiek domāts termins "fleksibilitāte", kas tagad ieņem nozīmīgu lomu.

Sp.:

Paplašināta Eiropa nav lielāks garants mieram un labklājībai.

Š.:

Bet tā piedāvā lielāku iespējamību, ka mēs Eiropā varam saglabāt mieru. Tāpat tas ir priekšnoteikums lielākai labklājībai, kādu tās valstis, kuras vēlas pievienoties, nekad nav pieredzējušas.

Sp.:

Vai 2024.gadā visas kandidātvalstis būs ES?

Š.:

Jā.

Sp.:

Līdz pat Krievijas robežai?

Š.:

Pie tam "visi" nozīme, visi kandidāti. Lielāku paplašināšanos, nekā nolemts Helsinkos, es uzskatu par neizdošanos.

Sp.:

Vai Krievija paliks kā nedrošības faktors Eiropas apvienošanās procesā?

Š.:

Es neteiktu "nedrošības faktors". Krievija ir daudz nozīmīgāks nekā Eiropa, arī Vācijai, lai ar to neveidotu stratēģisku partnerību ar Krieviju.

Sp.:

Ko jūs ar to saprotat?

Š.:

Sadarbību, kas veidojas ar normālu kontaktu palīdzību valstu un tautu starpā: ekonomikas jomā, valstisko struktūru izveidē, kur varbūt vācu federālisms varētu radīt stimulu arī partnerībai NATO ietvaros. Es domāju, ka Krievijas attīstība saistās ar jautājumu, vai mēs Eiropā nodrošināsim mieru un labklājību, kādu es to vēlos.

Sp.:

Kā izskatās apvienotā, padziļinātā Eiropa - vai tā ir Eiropas kopvalsts?

Š.:

Es domāju, ka ilgākam laika posmam ES Komisiju vajadzēs attīstīt no Parlamenta puses kontrolētas valdības virzienā. Vai tas tiks realizēts 2024.gadā vai vēlāk, to neviens nevar pateikt. Tomēr es šo mērķi uzskatu par vēlamu.

Sp.:

Kas tad paliks Vācijas kancleram, jūsu sekotājam? Vai viņš kļūs par parastu figūru lielajā Eiropas notikumu gūzmā?

Š.:

Nē, arī šajā saaugošajā Eiropā nacionālajām valdībām vēl paliek pietiekami daudz darba.

Sp.:

Kas tad paliks tradicionālajai nacionālajai valstij?

Š.:

Supranacionālai valstij nepieciešams tāds iedalījums, kurā cilvēki justos pasargāti: nacionālu valstu kultūrā, tradīcijās. Eiropas valsti nedrīkst dibināt pret nacionālo valstu gribu, nepieciešama ir saikne starp supranacionālo, nacionālo un reģionālo līmeni. Jo tālāk tiek pieņemti lēmumi, manis pēc kādā Eiropas galvaspilsētā, jo lielāka nozīme ir subsidiaritātes domai. Reģionos un valstīs jāizlemj, kādi lēmumi tur jāpieņem. Tikai lielās tēmas - ekonomikas, finansu, ārpolitikā - jānosaka supranacionāli. Savukārt jautājumu, kādam jābūt noteku augstumam katrā valstī, nē.

Sp.:

Pēc cik ilga laika par Eiropas valdības vadītāju kļūs vācietis? Vai viņš būs pirmais vai varbūt tikai trešais?

Š.:

Es ceru, ka mēs līdz tam laikam Eiropā būsim sasnieguši sava veida normalitāti, ka viņš varētu būt gan vācietis gan arī kāds cits, lai gan arī ir šaubas, ka mums tas izdosies.

Sp.:

Tas izklausās pēc pārbaudītas pieredzes ciešanu ceļā.

Š.:

Nevis ciešanu ceļā pārbaudīta, bet kā piemēru paņemsim diskusiju par spaidu darbos nodarbināto kompensācijām. Tas man likās ļoti elastīgi, ka arvien notiek skatīšanās uz vācu vēsturi. Mēs no pašu pagātnē radītā ļaunā likteņa tik viegli neatbrīvosimies. Varbūt mums to nemaz nevajadzētu gribēt.

Sp.:

Vai jūs esat pārsteigts par vācu pagātnes ietekmi uz šodienu?

Š.:

Saistībā ar kompensācijām par spaidu darbu, nē.

Sp.:

Bet jūs galvenokārt sava kanclera amata termiņa sākumā runājāt par jaunu normalitāti, kurai vajadzētu tagad izpausties.

Š.:

Citos gadījumos, kuros mums vienmēr izteica "neuzticību"- varbūt tas ir nedaudz pārspīlēti - tomēr pieminot mūsu īpatnību, es pagātnes ietekmi novērtēju par niecīgu vai pat par pārvarētu. Tomēr gadījumos, ja esam pietiekami jūtīgi, šo vācu vēstures daļu vienmēr var novērtēt, ņemot vērā konkrētus apstākļus, kurā tā veidojusies.

Sp.:

Vai tad jūs "normalitātes" jēdzienu šodien definējat savādāk nekā pirms gada?

Š.:

Nē, tas nav nepieciešams. Tomēr es būtu atturīgāks, bieži to pielietojot.

Sp.:

SPIEGEL veica aptauju par to, kuru vācieši uzskata par varoni. Vai jums ir savi favorīti?

Š.:

Protams, bet patiesi varoņi un varones ir tie, kuriem nav uzcelti pieminekļi. Es, piemēram, varu izsekot savas mātes autobiogrāfijai, kurai tagad ir 86 gadi. Viņa piederēja sievietēm, kurām nekad nebija iespējas nodarboties ar mākslu, kultūru, izglītību; aprindām, no kurām viņa nāca, tas vienkārši nebija iespējams. Šīs sievietes raksturoja patiesums un stabilitāte - īpašības, kurās viņas savu dzīvi vadīja pagājušajā gadsimtā. Ir daudz tādas mātes. Ja runā par varonēm, tad jāpiemin tieši viņas.

Sp.:

Bet atšķirības paaudzēs slēpjas faktā, ka bērniem ir iespējas, kuras vecākiem bija liegtas? Dažs dēls kļūst par Vācijas kancleru.

Š.:

Pēc kara sabiedrība demokratizējās un fašisms tika "nokratīts" no ārpuses. Tā ir orientēta uz pārmaiņām - kas attiecas uz bērnu iespējām, kuri nāk no strādnieku ģimenēm, Vācija varbūt bija progresīvākā sabiedrība Eiropā. Nākamais svarīgākais lūzumpunkts - to saka kāds, kurš piederēja aktīvistiem - laikam gan bija 1968.gada un tam sekojošo gadu kustība ar morāli-politisko sacelšanos pret vecāko paaudzi. Kopš tā laika, es uzskatu, ka Vācijā pastāv vidusslānis, kas ietver izglītotus pilsoņus, kaut kas tāds agrāk nebija novērots. No tā laika arī iespējas, kuras galvenokārt saistītas ar izglītību, kļuvušas pašsaprotamākas.

Sp.:

Tipisks teikums, ko lietoja kara laika paaudzes vecāki skanēja: Mūsu bērniem jādzīvo labāk par mums. Tomēr šis teikums vairs neatbilst patiesībai.

Š.:

Kā vecāku vēlējums saviem bērniem tas vēl joprojām ir patiess. Ka tas reāli piepildāms, to es atļaujos apšaubīt. Es domāju, ka mūsu labklājības saglabāšana - pie tās taisnīgas pārdales var vēl joprojām strādāt - jau nozīmē progresu. Ja mēs vēlamies sasniegt pilnīgu labklājību nevien Vācijā, bet arī visā Eiropā, mums būs jāpierod dalīties ar citiem.

Sp.:

Iespējas ir samazinājušās.

Š.:

Tās nepalielināsies. Tās mums nepieciešams nosargāt un pareizi organizēt. Nākotnes sabiedrība balstīsies uz zināšanām un tālab izglītošanās šodien vairs nav tikai taisnīguma jautājums, kā tas bija agrāk, bet tas ir arī ekonomisks aprēķins. Tādas valstis kā Vācija nevar atļauties neizmantot pat vienu vienīgu talantu; tas kļūst arī par ekonomisku jautājumu.

Zināšanas agrāk un tagad piedāvā izdzīvošanas iespējas; tomēr atšķirībā no septiņdesmitajiem gadiem akadēmisks grāds vēl automātiski nenodrošina darba samaksu lielāku nekā tā ir nozares strādniekam. Tas vairs nav droši.

Sp.:

Vai šī attīstības tendence sabiedrībā nerada lielākas atšķirības, pretstatus?

Š.:

Tas ir novēršams, un to vajag novērst. Piederot daļai materiālās labklājības, to vajadzētu izlietot arī lēmumu pieņemšanā plašas sabiedrības vajadzībām. Tas, ka katrs pats par sevi ir vērtība, pieder pie pēckara republikas pamatvērtībām. Tomēr tam tagad ir arī ekonomiska nepieciešama.

Sp.:

Vai jūs to varat ilustrēt ar kādu piemēru?

Š.:

Iedomājieties SAP, uzņēmumu, kuram ir panākumi programmu attīstības jomā. Tagad vajadzētu cilvēkus, kuri nāk uz SAP, ieinteresēt firmas materiālajā attīstībā; jo citādi tā neiegūs vislabākos strādniekus. Firmai tās iekšienē jābūt pēc iespējas liberālākai. Vecais modelis, no augšas uz leju, tīri ekonomisku apsvērumu dēļ vairs nefunkcionē. Nodarbināto radošajam potenciālam, fantāzijai jābūt pieejamam jebkurā laikā. Citādi SAP vairs nebūs labākais uzņēmums tirgū.

Sp.:

Bet ko no tā var izsecināt attiecībā uz politiku?

Š.:

Par to, ka cilvēki, kuri šādā veidā nepieciešami uzņēmumam, savu līdzīpašumu uzticēs sabiedrībai, liecina maz faktu. Tas nevar funkcionēt.

Sp.:

Varbūt viņi nemaz neinteresējas par visiem.

Š.:

Viņi nekādā gadījumā neļaus sevi pakļaut. Iespējams, ka viņi politisku lēmumu pieņemšanu deleģēs citiem un tas viņiem jādara, savādāk mēs būtu nevajadzīgi. Viņi pieraduši izteikt savu viedokli.

Sp.:

Ja pilsoņi būs ar lielākām demokrātiskām prasībām, tad politiķus sagaida grūti laiki.

Š.:

Jā, mums arvien ātrāk jānosaka politiskā laika secība, kas saprotama kā sabiedrības līdzīpašums. Citiem vārdiem: Tas, ko mēs vēl varam sasniegt.

Sp.:

Kurš to nosaka?

Š.:

Tas jānosaka politiskā procesā, tajā valdībai jābūt rīcības spējīgai. Starp citu: Tas ir labi, ka SPD un zaļie sapratuši, kur pastāv atšķirība starp opozīciju un valdību. Noderīgs ir tāds konsensa modelis, kādu mēs to tieši pašlaik cenšamies radīt ...

Sp.:

... darba savienībā.

Š.:

Modeļi varbūt ir labāki, jo tie atbilst interešu līdzsvara izveides principam.

Sp.:

Stāsts par darba savienību tagad katrā ziņā nav īpaši veiksmīgs stāsts.

Š.:

Tā pastāv tikai gadu un radās uz milzīga neuzticības fona. Mana pieredze ir tāda, ka partneri vēl neaptver, ka ir partneri, jo vēl joprojām uzvedas kā darba devēji un ņēmēji, kuri no manis gaida izšķirošo vārdu, respektīvi to, kas viņiem attiecīgā brīdī ir pieņemams.

Sp.:

Teorētiski tas izklausās skaisti. Tomēr praksē pieaug neuzticība par to, vai politikai vispār ir kompetence problēmu risināšanā. Bez tam arvien vairāk cilvēki attālinās no politikas, partijām.

Š.:

Aiziešana no partijas līmeņa politikas, no lielajām organizācijām sasaucas ar lielāku dalību pilsoniskajās iniciatīvās, dažāda veida brīvprātīgās apvienības, kuras veidojas un atkal izjūk. Tāpēc es nedomāju, ka sabiedriskā doma ir izprotama, to zaudējot, vai pilnībā attālinoties no politikas.

Sp.:

Politikas institucionālie piedāvājumi pilsoņus nesasniedz, vai arī tie viņus neinteresē.

Š.:

Es to izprotu savādāk. Konstitucionālās institūcijas ir kārtībā un ir spējīgas tikt galā ar tādām krīzēm ar kurām mēs saskaramies patreiz. Arī sabiedrība ir nomodā. Es nupat saņēmu kādas aptaujas rezultātus. Tajā jautāts: Kas Jūs politikā interesē visvairāk? 76% nosauc CDU ziedojumu afēru. Ir saprotams tas, ja cilvēki saka, ka tā nav taisnība. Tajā izpaužas demokrātisks reflekss. Man jāpiemetina: ja man pirms gada kāds teiktu, ka man 1999.gada beigās būs jānodarbojas ar šo afēru vismaz daļēji, tad es teiktu: Es tam neticu.

Sp.:

Vai tas, ka jūsu priekšgājējam Helmutam Kolam televīzijā jāatzīst, ka viņš ir bijis netīrās naudas pavēlnieks, jūs nepārsteidz?

Š.:

Nozīmīgums slēpjas faktā, ka 16 gadi valdībā, kuros nebija tikai neveiksmes vien, tiek apēnoti tā, ka rodas jautājums: Vai tā bija maksa par relatīvo mieru Bonnas republikā?

Sp.:

Radu būšana, autoritāras iezīmes, likumu neievērošana - vai tā vienkārši nav cena tam, ka kāds cilvēks pārāk ilgi atrodas valdības priekšgalā?

Š.:

Augstos amatos pastāv risks, ka cilvēkiem, kuri atrodas šajos amatos, rodas sajūta: Tu esi neaizstājams. Vienlaikus iespējams novērot, ka cilvēki savā apkārtnē vairs neuzdrošinās ko pateikt, bet, kurš to izdara, tiek nobīdīts malā.

Sp.:

Kā iespējams novērst šādas kroplības demokrātijā?

Š.:

Es domāju, ka vienīgi ar termiņa ierobežojumiem, kurus katrs nosaka pats.

Sp.:

Kāpēc ne likumā noteiktais limits?

Š.:

Tika izteikts priekšlikums par to, ka atrašanās kanclera amatā jāierobežo uz 10 gadiem, manuprāt saprātīgs noteikums. Tas tiek pielietots tur, kur politiķus ievēl tiešās vēlēšanās. Pilnīgi skaidrs, ka Amerikas prezidents ir tas, kurš valdības vadītāju vidū ir visvairāk "iegrožots’" - savā amatā viņš drīkst atrasties maksimums 8 gadus. Es negribu strīdēties par 8 vai 10 gadiem, bet jābūt skaidram, ka pēc zināma laika, atrodoties šajos amatos, parādās divi faktori: tajos notiek sevis iztukšošana, darbs drīz kļūst par rutīnu, tātad viņš vairs nav patiesi radošs, kā arī, atrodoties ilgāku laiku amatā, cilvēks savā vietā nevar iztēloties nevienu citu kā vienīgi sevi.

Sp.:

Jūs sevī esat attīstījis laika izjūtu - vai 8 gadi ir pietiekoši ilgs laiks?

Š.:

Man ir sava laika izjūta.

Sp.:

Parunāsim par ārpolitiku, atkal raugoties no jūsu 80.dzimšanas dienas perspektīvas. Kādas tad būs Eiropas attiecības ar Ameriku?

Š.:

Es domāju, ka tās būs attiecības, kas balstīsies uz līdztiesību. Starp citu tad ASV dominantes laiks, kas saistīts ar atšķirībām ekonomiskajā, militārajā un politiskajā sfērās, būs pagājis. Eiropas drošības un aizsardzības politika, ko mēs patreiz ieskicējam, tad tiks realizēta, tas nozīmē, ka Eiropa pārņems atbildību uz saviem pleciem. Starp citu to, nepakārtojoties, vēlas arī amerikāņi.

Sp.:

Amerikāņi gan vēlas, gan arī nevēlas emancipāciju.

Š.:

Kā reiz teica Henrijs Kisindžers, tad amerikāņi vēlas vienu telefona numuru, nevis 15, 25 vai 27.

Sp.:

Tomēr telefona numura priekšā taču nevajadzētu būt Berlīnes pilsētas kodam.

Š.:

Tam jābūt Eiropas, nevis Vācijas numuram. Struktūras, kurām jānoved pie identitātes Eiropas drošības un ārpolitikā, pamazām veidojas. Uzmanību iegūst tas, kam ir ko piedāvāt. Ja Eiropa bez Amerikas līdzdalības Kosovas krīzes laikā nebūtu uzsākusi nepieciešamos pasākumus, tad nevajadzētu brīnīties, ka ASV tad gribētu spēlēt pirmo vijoli.

Sp.:

Mums pašiem tas jāvar, lai amerikāņi to nedarītu bez mūsu gribas.

Š.:

Šeit Jūs izsakāties pārāk filozofiski, bet tajā kaut kas slēpjas.

Sp.:

Bet nevar taču būt tā, ka gadījumā, ja eksistēs Eiropas ātrās reaģēšanas vienība tas nenovedīs pie konkurences ar NATO.

Š.:

Nē, Eiropas aizsardzība ir ieplānota kā NATO sastāvdaļa un tā arī tā tiek veidota. Tāpēc nevienam nevajag baidīties no tā, ka Eiropa sevi pieteiks kā vienota, efektīva un noslēgta vienība.

Sp.:

Krievija šo veidojumu neizbēgami saistīs ar neuzticību.

Š.:

Nebūt nē, runa jau ir par to, ka pašapzinīga Eiropa var būt vienīgi Krievijas interesēs. Es uzskatu, ka tas palīdzēs domāt ne tikai militārās kategorijās. Es par pareizu uzskatu mana ārlietu ministra centienus starptautiskajās sarunās uzsvērt tieši civilo aspektu. Es šajā sakarībā vēlos minēt kādu piemēru: vāciešiem pārmet, ka tie izdodot par maz līdzekļu drošības un militārajām vajadzībām. Šajā diskusijā, kas tiek risināta starptautiskajā līmenī un kuru pieminēja Amerikas aizsardzības ministra vizītes laikā Berlīnē, tiek izgaismots fakts, ka tieši mēs esam tie, kuri Krievijai visbiežāk sniedzam finansiālo palīdzību. Mēs bijušajai Padomju Savienībai piešķīrām 60 miljonus marku lielu kredītu, mēs esam paveikuši vislielāko ieguldījumu Krievijas stabilizācijā.

Sp.:

Varbūt galvenie smaguma punkti pārvietosies arī kaut kur citur. 20.gadsimts bija Amerikas gadsimts, vai 21.gadsimts būs Ķīnas gadsimts?

Š.:

Ķīna paliek kā ļoti svarīgs faktors, arī tad, ja es personīgi domāju, ka ekonomiskā attīstība nenoritēs gluži vienā dimensijā, kā to bieži apgalvo Ķīnas pazinēji. Es domāju, ka tas notiks trauslāk, tomēr nenoliedzami Ķīna spēlēs ļoti svarīgu lomu.

Tikpat interesanta man šķiet arī Dienvidamerika, Brazīlija tur, kur prezidents Kordoso nopietni mēģina panākt saskaņu starp ekonomisko attīstību, militāristu iegrožošanu un demokratizāciju. Šis kontinents ir neticami interesants, izaugsmes rādītāji tur ir augstāki nekā Ķīnā. Tāpēc es uzskatu, ka nav viena vai otra galvenā notikumu arēna, bet mēs piedzīvosim to, ka gan tur, gan arī Āzijā risināsies sensacionāli notikumi.

Sp.:

Vai tā ir lielākā pārmaiņa, kas notikusi ar kancleru Šrēderu, proti, kļūšana par ārpolitiķi?

Š.:

Atrodoties Federālās zemes ministru prezidenta amatā, galvenokārt nācās nodarboties ar ekonomikas un finansu politiku vai tieslietām. Esot kanclera amatā, ārpolitika ir gan interesanta, gan arī nepieciešama darba sastāvdaļa. Mana atrašanās kanclera amatā iesākās ar ES un G-8 prezidentūru.

Sp.:

Vai jūs no šiem uzdevumiem nenobijāties visvairāk?

Š.

Nē, bet saprotams, ka manā plānojumā nebija paredzēts tas, ka man vajadzēs pieņemt lēmumu par Vācijas iesaistīšanos karā. No tā es labprāt atteiktos. Tomēr, vadoties no stingras pārliecības, tajā laika posmā šim lēmumam nebija citas alternatīvas. Runa nebija tikai par cilvēktiesību aizsardzību Kosovā, tā bija tikai daļa no pamatojuma. Runa bija arī par Savienības solidaritāti. Ja ar pilnām tiesībām formulējam to, ka NATO ir vācu ārpolitikas pamatkodols, tad jautājumam, vai solidaritātei savienībā jākļūst par vienvirziena ielu, ir daudz lielāka nozīme nekā agrāk. Agrāk Vācijas valdība varēja parakstīt čeku un teikt: Piedodiet, bet mēs nevaram piedalīties un norādīt uz Vācijas sadalītību. Tas laiks ir pagājis. Šodien palikšanu malā neviens neakceptētu.

Sp.:

Bet vai tāpēc vāciešiem uzreiz jāpiedalās Austrumtimorā?

Š.:

Ārlietu ministrs runāja Ņujorkā. Tad par to runājām arī mēs. Es tūlīt teicu: ja ārlietu ministrs to pateica ANO priekšā, tad mēs arī to pildīsim. Katrs, kurš domā, ka viņš to varēja neatbalstīt, nevar rēķināties ar manu atbalstu. Es esmu pilnībā pārliecināts, ka viņam bija taisnība. Lēmums viņam un mums dod lielāku brīvību kādreiz līdzīgā situācijā pateikt "nē".

Sp.:

Tagad jūsu argumenti izklausās diezgan filozofiski.

Š.:

Jā, reizēm tas tā notiek.

Sp.:

Kanclera kungs, mēs pateicamies jums par šo sarunu

"Vladimirs Putins atņem varu

Jeļcina uzticības personām Kremlī

"Berliner Zeitung"

— 2000.01.04.

Atlaista bijušā prezidenta meita un pārstāvis. Jauni pārmetumi Borisam Jeļcinam par melnajiem kontiem Šveicē.

Maskava, 3. janvāris. Krievijas pagaidu prezidents Vladimirs Putins pirmdien no padomnieces amata atlaida Borisa Jeļcina meitu Tatjanu Djačenko. Viņa šajā amatā bija kopš Jeļcina atkārtotās ievēlēšanas 1996. gadā un tika uzskatīta par Kremļa "pelēko eminenci". Novērotāji steidzīgo atlaišanu vērtē kā Putina signālu iedzīvotājiem par to, ka grib viņš grib cīnīties pret korupciju. Atlaists tika arī līdzšinējais Jeļcina pārstāvis Dmitrijs Jakuškins, kā arī pārvaldes vadītāja vietnieki Vladimirs Ševčenko, Valerijs Semenčenko un Vladimirs Makarovs. Kā ziņo aģentūra Itar — Tass, Ševčenko un Semenčenko ir iecelti padomnieku amatos. Kremļa štāba vadītājs Aleksandrs Vološins, kurš savu amatu varēs paturēt, Jakuškinu ir iecēlis par prezidenta pārvaldes padomnieku.

Pēc pēdējā padomju prezidenta Mihaila Gorbačova domām, Boriss Jeļcins nav vienkārši atkāpies, bet viņu no amata ir padzinuši viņam tuvu stāvoši cilvēki. Gorbačovs Itālijas laikrakstam "La Stampa" teica, ka Jeļcins neesot gribējis aiziet no prezidenta amata. Kremlī esot nonākts līdz karstām debatēm un Jeļcins esot spēcīgi argumentējis pret atkāpšanos.

Tikai Jeļcina meita, magnāts Boriss Berezovksis un Vološins esot pārliecinājuši prezidentu par nepieciešamību atkāpties: "Viņi viņu faktiski izsvieda." Bez tam arī ārsti brīdināja, ka viņš lielāku piepūli nepārdzīvotu. Visbeidzot te savu lomu spēlēja arī Jeļcina pēcteča Vladimira Putina solījums piešķirt Jeļcinam imunitāti pret kriminālsodāmību." Kā jaunākajā izdevumā informē ASV žurnāls "Newsweek", lēmums par Jeļcina atkāpšanos esot bijis pieņemts jau 24. decembrī.

"Vai mēs stāvēsim uz vieniem pamatiem?"

"Financial Times"

— 99.12.25/26.

Kādu dienu 19. gadsimtā Ķīnas ostā noenkurojās britu tirgoņu kuģis. Tas bija bijis ilgs ceļš. Komandas locekļiem tika dots mazliet brīva laika, ko tie izmantoja, lai izklaidētos. Naktī kāds britu jūrnieks dzērumā iesaistījās kautiņā un nogalināja kādu ķīnieti.

Vietējā ķīniešu vietvalža atbilde bija tieša. Gar krastmalu devās bruņotu vīru grupa. Tie sagrāba pirmo ceļā gadījušos britu jūrnieku, nocirta viņam galvu un devās atpakaļ uz pilsētu.

Kuģa kapteinis bija saniknots ne pa jokam. Viņš devās uz vietvalža rezidenci, lai izteiktu asu protestu.

Savukārt vietvaldis bija pārsteigts. "Kāpēc jūs esat tik dusmīgs? Jūs, angļi, taču tik ļoti cienāt taisnīgumu. Es iedibināju taisnīgumu. Vai nevēlēsieties tasi tējas?"

"Taisnīgums? Ko jūs ar to domājat? Jūs nogalinājāt nepareizo cilvēku!"

"Nepareizo cilvēku? Es nesaprotu. Jūs nogalināt vienu manējo, tātad es nogalinu vienu jūsējo. Tas taču ir taisnīgi, vai ne? Galu galā es varēju nogalināt desmit."

Divas kultūras ar dažādu izpratni par ētiku un vērtībām, kuras dažviet saskrīt, bet ir pilnīgi atšķirīgas citās jomās, bieži vien izraisa visai dziļus pārpratumus.

Lai izskaidrotu un atrisinātu konfliktu starp ķīniešu vietvaldi un britu kapteini, konsultantam būtu pamatīgi jāiedziļinās dažādajos uzskatos par individualitāti un sabiedrību, par personīgo atbildību un sociālo taisnīgumu. Eventuāli tie varētu atzīt, ka pastāv zināmi pamatpieņēmumi, kuri vienkārši ir "doti". Apšaubīt tos nozīmē apšaubīt pašu cilvēka identitāti.

Pagājušajā tūkstošgadē pasaule ir samazinājusies un līdz ar to ir kļuvušas redzamas daudzas līdzīgas ētiskas dislokācijas.

Gatavojoties ieiet jaunajā tūkstošgadē, pastāv acīmredzama dislokācija starp vainas ētiku un kauna ētiku; pēdējā ir raksturīga Austrumu korporatīvajām sabiedrībām, kur pats svarīgākais ir "sejas" saglabāšana. Premjerministri, kad tie ir spiesti atzīt kļūdas, publiski raud televīzijā; firmu priekšsēdētāji izdara pašnāvību, ja to cilvēki publiski ir spiesti kļūt par bezdarbniekiem.

Vainas ētika ir raksturīga Rietumu jūdaiski kristīgajām kultūrām ar uzsvaru uz personīgo morāli, individuālo integritāti un arvien atomizētāku sabiedrības redzējumu. Un Rietumos tas, ko cilvēks dara privāti, ir nesaraujami saistīts ar viņa publisko personu.

Pastāv sadursme arī starp ētiskajām sistēmām cilšu kopienas sabiedrībās, kad tām jāsaskaras ar sarežģītajām attīstītāko kultūru institūcijām. Cilšu kopienām jēdziens "korupcija" ir svešs. Šādā sabiedrībā galvenās ētiskās normas ir saistītas ar personīgo lojalitāti, cilts sakļautību, radniecības saiknēm, ģimenes atbildību, viesmīlību, devību, ieražām, sabiedriskumu un pakļaušanos. Šādās sabiedrībās sods bieži vien ir visai personīgs. Šeit pat īsti nevar būt tieša ekvivalenta vārdam "korupcija", kas būtībā nozīmē institucionālo procedūru izkropļojumu.

Sarežģītās un mobilās sabiedrības atsakās no personīgās ētikas bagātīgās struktūras par labu lomu un procesu mašinērijai, kur taisnā tiesa ir akla un "labā pārvalde" rūpīgi izolē efektīvu administrāciju no personīgas ietekmes.

Šeit korupcija kļūst par visai nozīmīgu jautājumu.

Tāpēc nav jābrīnās, ka pasaulē ir tik daudz pārpratumu, neizpratnes un aizskartas jutības. Kristiešiem šariata likumi šķiet esam morāli nepieņemami. Savukārt islama apziņai nepieņemama šķiet Rietumu seksuālā visatļautība. Fundamentālisms apgaismības bērniem liekas šausminošs.

Ko mēs no tā varam mācīties?

Postmodernā kritika iznīcinās jebkurus mēģinājumus piedāvāt prātīgus salīdzinājumus starp šo atšķirīgo sistēmu vērtībām. Katra ir relatīvā atkarībā no savas vietas un laika. Neviena nav priviliģēta. Nav nekādas augstākas sistēmas, kura varētu izlemt šo sistēmu konkurējošās pretenzijas uz cilvēka apziņu. (Pat par apziņas jēdzienu notiek debates!)

Domājams, ka nākamajos gadsimtos varētu parādīties zināms konsenss par kopīgu pamatu atšķirīgajām kultūrām. Var izrādīties, ka dažas ētiskās sistēmas ir funkcionālā ziņā efektīvākas globālajā ekonomikā un kultūrā. (Bet kam par labu efektīvas?) Iespējams, ka līdz ar izglītību un brīvību cilvēki sāks apzināties, ka pastāv kāda dziļa kopīga apjēgsme par to, ko nozīmē būt cilvēkam.

Lai arī dažas reliģiskās grupas izdzīvo tikai no tā, ka tām ir kopīgs ienaidnieks, kopīgs sātans, ko ienīst, joprojām pastāv iespēja, ka lielās Pasaules reliģijas ar laiku sāks atklāt dialogu, kurš atzīst postmoderno viedokli, ka visi fundamentālismi ir vienlīdz kļūdaini. Tās joprojām var atklāt kopīgu fundamentālu apziņu par mūsu kopīgo cilvēciskumu un cilvēka gara pamatvajadzībām, kas var aptvert visu cilvēci.

Tātad labākais, ko mēs varam darīt, ir - mēģināt saprast.

"Klintona nākotnes plāni"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.12.29.

Aktīvs pēc prezidēšanas laiks

un finansiālie aspekti

2000.gada 29.janvārī Amerikas prezidents Klintons Davosā apmeklēs pasaules ekonomikas forumu. Pēc gada būs beidzies viņa astoņu gadu prezidēšanas laiks, un ASV likteni noteiks viņa sekotājs. Tad Klintonam būs vairāk laika priekšlasījumiem, kuri tad, protams, vairs netiks piegādāti bez maksas. Pēc netaktiska matreāla par Balto namu, ko " Washington Post " publicēja īsi pirms Ziemassvētkiem, saprotams, ka priekšlasījumi neapšaubāmi ietilpst Klintona programmā pēc viņa amata termiņa beigām. Tirgus pētnieki domā, ka viņš, atkarībā no publikas, par vienu uzstāšanos varētu prasīt no 80 000 līdz 125 000 dolāriem. Tiek atgādināts, ka Reigans 1989.gadā kā bijušais Amerikas prezidents Japānā par savām runām īsā laikā iekasēja divus miljonus dolāru. Toreiz Reiganam bija 78 gadi, Klintonam nākamgad būs 54, un tādējādi viņš būšot jaunākais eksprezidents visā Amerikas vēsturē. Drīzumā grāmatu tirgū, iespējams, parādīsies viņa memuāri vai arī tos izplatīs Amazon . Arī baņķieri un rūpnieki nodrošināsies ar viņa padomu.

 

Studiju centrs "Little Rock"

Tomēr no Arkanzasas nākošā demokrāta nākotnei navajadzētu sastāvēt vienīgi no naudas pelnīšanas. Klintons ieplānojis Little Rock , kur viņš vienpadsmit gadus bija gubernators, nodibināt politisku fondu, kurā tiktu pētītas tādas problēmas kā rasu naids un etniskās nesaskaņas. Viņš vēlās vienkopus pulcināt cilvēkus no Ziemeļīrijas, Bosnijas, Kosovas un Tuvajiem Austrumiem, tādējādi izdarot savu ieguldījumu nesaskaņu novēršanā pasaulē. Jau ir uzsākta līdzekļu vākšana "Clinton Center" projektam. Bibliotēka un studiju ēkas, kas tiks pievienotas Arkanzasas štata universitātei, izmaksās 125 miljonus dolāru.

No Klintona tiek gaidīts, ka viņš savu politisko pieredzi tālāk nodos, lasot lekcijas. Pēc " Washington Post " datiem, viņš aptuveni pusi laika pavadīs Litlrokā, bet otru pusi rudenī nopirktajā mājā Čapakvā pie Ņujorkas. Tā Hilarijai Klintonei patreiz kalpo par bāzesvietu viņas vēlēšanu cīņā par vietu Ņujorkas senātā.

 

Kurš maksās par advokātiem?

No šiem domu lidojumiem finansu un garīgajā jomā tālu ir tādi Baltā namā pastāvošie apsvērumi par to, vai prezidentam un viņa sievai pieprasīt atlīdzināt finansiālos zaudējumus, kuri radušies, pateicoties dažādām izmeklēšanām, prezidentūras laikā. Gadu laikā advokātu izdevumi par dažādiem tiesas procesiem sakrājušies 5 miljonu dolāru apjomā. Viceprezidents Gors teica, ka Klintonam ir tiesības pieprasīt izmaksu atlīdzināšanu, bet viņš pats to nedarītu. Iespējamā kompensācija notiktu uz nodokļu maksātāju rēķina. Pirms šis notikums nokļūst vēl lielākās nepatikšanās, prezidents kādas televīzijas intervijas laikā paskaidroja, ka viņš personīgi atsakoties no kompensācijas. Tomēr vajag apdomāt to, ka neatkarīgais advokāts par lieciniekiem uzaicinājis Baltā nama ierēdņus. Daudzi no viņiem, lai nenonāktu konfliktā ar likumu, sev nodrošinājuši sava advokāta pakalpojumus. Viņu apsvērumi, kālab tas tā tiek darīts ir tādi, kā cilvēkiem atmaksāt tiesas izdevumus, ja viņi, nebūdami vainīgi, tiek iesaistīti tiesas procesos.

"NATO mums visu piedos?"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.12.30.

Kad šā gada martā Polija iestājās NATO, valdība piekrita akceptēt tā sauktos 24 aizsardzības mērķus - uzdevumus, kas tiek doti katrai atsevišķai alianses dalībvalstij.

Polijas gadījumā visi šie mērķi vienlaikus ir arī minimālās prasības, kas dod mums iespēju sadarboties NATO ietvaros. Premjerministrs Ježi Buzeks un aizsardzības ministrs Janušs Oniškevičs tolaik apgalvoja, ka šo mērķu īstenošanai ir prioritāra nozīme. Tagad kļuvis zināms, ka mūsu valsts neizpildīs trīs no minētajiem aizsardzības mērķiem:

— netiks modernizēti trīs lidlauki, lai radītu iespēju uzņemt sabiedroto lidmašīnas;

— Polijas lidmašīnām joprojām nav uzstādītas atpazīšanas sistēmas "savējais- svešais"; šī iemesla dēļ kara apstākļos mūsu lidmašīnas NATO pretgaisa aizsardzības sistēma varētu uzskatīt par pretinieka lidmašīnām un notriekt;

— šī iemesla dēļ mums neizdevās sagatavot sadarbībai ar NATO vienas lidmašīnas MIG-29 eskadriļu un divas lidmašīnu SU-22 eskadriļas (sistēma "savējais-svešais" ir uzstādīta tikai 8 MIG lidmašīnās, bet eskadriļā ietilpst 12).

Ar lielām grūtībām, bet tomēr izdevās sagatavot un apmācīt speciālu meklēšanas un glābšanas darbu grupu (trīs iznīcinātājus un vienu izlūklidmašīnu).

Polijai jau pirmajā iestāšanās dienā bija jāsagatavo lidojumu navigācijas sistēma, kas atbilstu NATO standartiem. Šis uzdevums nav izpildīts, un tā īstenošana ir pārcelta uz 2001.gada martu.

Mūsu informācijas avoti arī apgalvo, ka par to, vai pārējais 21 uzdevums ir izpildīts labi, varēs spriest tikai pēc tam, kad izpildi būs pārbaudījusi NATO ekspertu inspekcija.

 

Kas ir vainīgs?

Lai noskaidrotu, kāpēc aizsardzības uzdevumi nav izpildīti, mēs vakar vērsāmies pie gaisa spēku un pretgaisa aizsardzības vadības. "Mēs neesam pilnvaroti sniegt informāciju šajos jautājumos, jo aizsardzības mērķi ir slepeni un skaidrojumā mēs varētu pārkāpt slepenības nosacījumus," teica kara aviācijas runasvīrs kapteinis Adams Zugajs. Kāds no augstākajiem virsniekiem mums teica: "Tā notiek, kad uzņemas saistības ‘uz urrā’, neiepazīstoties ar reālo situāciju". "Diemžēl, tā ir patiesība", apstiprināja aizsardzības ministra vietnieks Bogdans Klihs, kas ir atbildīgs par kontaktiem ar NATO. Saskaņā ar ministra teikto vaina neesot meklējama tikai Aizsardzības ministrijā vien. "Bija aizkavēšanās ar sistēmu ‘savējais-svešais’ piegādēm, un vēl joprojām eksistē tehniska rakstura grūtības, kas ir saistītas ar šīs sistēmas sertifikāciju", teica viceministrs.

Cita problēma bija saistībā ar poļu lidlauku pārbūvēšanai nepieciešamās dokumentācijas saņemšanu no NATO. Kā uzskata ministrijā, dokumentācija saņemta pārāk vēlu. "Dokumentu komplekts bija gatavs jau septembrī", apgalvoja ministra vietnieks. Tomēr izrādījās, ka vēl esot nepieciešams dārgs ekipējums īpašajām vienībām, kuras ir atbildīgas par lidlauku atjaunošanu, ja tos iznīcinātu.

 

Deputāti neko nezināja

Tie deputāti, ar kuriem mēs vakar runājām, līdz mūsu sarunai bija pārliecināti, ka Polija pilnībā savas saistības pret NATO ir izpildījusi.

"Kā tad tā?" izbrīnījies vaicāja Seima Aizsardzības komisijas deputāts Zbigņevs Janass. "Vēl taču tikai pirms pāris mēnešiem ministrs Oniškevičs stāstīja, ka esot grūtības, taču visi mērķi tikšot sasniegti".

Tikpat izbrīnīts bija arī deputāts Janušs Zemke (SLD): "Ja tā ir tiesa, tad tas ir ļoti, ļoti slikts signāls. Tas nozīmē, ka Aizsardzības ministrija nespēj izpildīt Polijai uzticētos uzdevumus, no kuriem ir atkarīga ticība mūs valstij". Deputāts atgādināja, ka Seims esot piešķīris apmēram 1.5 miljardus zlotu jeb 13 procentu visa Aizsardzības ministrijas budžeta vienīgi integrācijai ar NATO. "Es vienīgi ceru, ka tagad neviens nevarēs aizbildināties ar naudas trūkumu", piebilda Zemke.

 

Citiem klājas vēl sliktāk

"Man ir grūti teikt, kā tika informēti deputāti, taču jau septembrī premjeram sagatavotajā ziņojumā bija norādīts, ka trīs aizsardzības mērķu izpildes termiņi varētu aizkavēties", skaidroja Klihs. Pēc viņa domām, neesot vērts situāciju dramatizēt, jo Briselē Polijas gatavības pakāpe integrācijai NATO esot novērtēta daudz augstāk nekā pašā Polijā. "Saskaņā ar to informāciju, ko decembrī NATO galvenajā mītnē saņēma ministrs Janušs Oniškevičs, aizsardzības mērķu realizācija dažās NATO valstīs sasniedz tikai 50 procentu", teica viceministrs. "No šī viedokļa mūsu gatavības pakāpe nemaz neizskatās tik slikti un tā nekādā ziņā nelabvēlīgi neietekmēs uzticību Polijai NATO".

Aizsardzības ministrija apgalvo, ka aizkavēšanos ātri likvidēšot. Tajā pašā laikā NATO novembrī Polijai iesniedza galējo variantu priekšlikumiem par aizsardzības mērķiem 2000.- 2006.gadā. Sarakstā ir 176 pozīcijas.

Pavels Vronskis

"Aleksandrs Livšics ir optimists"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.30.

Nobeigums.

Sākums – iepriekšējā preses apskatā.

- Tāds ir viņu stils. Tā ir tā pati konfekte, par kuru jūs runājāt.

- Tas nav viņu stils. Atteikuma formula varēja būt arī citāda. Piemēram: "Mēs nolēmām atlikt kredīta izsniegšanu, tāpēc ka Krievija līdz galam nav izpildījusi programmu". Viņi sāka citu variantu: "Mēs nolēmām atlikt, jo Krievija nav izpildījusi virkni sīkumu". Bet tas ir signāls gan Londonas, gan Parīzes klubu kreditoriem. Viņus maz interesē, vai Krievija laikus devusi tehnisko uzdevumu ārpusbudžeta fonda auditam. Viņiem SVF - tas ir kaut kas līdzīgs OTK (kvalitātes pārbaude). Fonds uzliek zīmogu: principā Krievijā cilvēki ir saprātīgi, tikai šo to nav paguvuši izdarīt.

Tagad par noskaņojumu Krievijas valdībā. Neiegūstot SVF kredītus, Krievija izpilda to programmu, ko atbalstīja SVF. Stingrais vērotājs uz mirkli ir novērsies. Taču Krievijai tas nenozīmē, ka pienācis laiks "huligāniski uzvesties". Un to, bez šaubām, fonds novērtēs. SVF nav Krievijas ienaidnieku. Tas pats atrodas īpaši grūtā stāvoklī saprotamu iemeslu dēļ, to skaitā arī politisku.

- Taču Krievijai SVF kredīts jau ir kļuvis svarīgs ne tikdaudz politiski, cik ekonomiski.

- Tas vispirms ir svarīgs politiski. Atkārtošu, SVF izvēlētā atteikuma formula izsniegt mums kredīta otro tranšu politiski ir tikpat efektīva, cik pats kredīts. Taču tas ir būtisks arī ekonomiski, es piekrītu. Budžetā bez kredīta paliks caurums. Vēl ir arī maksājumi ne tikai SVF un Pasaules bankai, bet arī eiroobligāciju, arī divpusējie maksājumi. Jā, tas rada nenoliedzamu saspringumu.

- Šķiet, tas draud nevis vienkārši ar sasprindzinājumu, bet arī ar nopietnām sekām mūsu ekonomikai?

- Neminēsim mīklas. Kamēr turas naftas cenas, situāciju nevar saukt par katastrofālu. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka nenoliedzami viens no galvenajiem uzdevumiem ir panākt normālu kreditēšanu.

- Cik liela ir "septiņnieka" ietekme uz SVF kredīta izsniegšanu Krievijai?

- Šī ietekme vienmēr ir bijusi milzīga. Attīstīto valstu pārstāvji ir SVF direktoru padomes pamatā. Taču neviens no viņiem nav teicis, ka viņi ir pret kredīta izsniegšanu, vēl jo vairāk politisku iemeslu dēļ. Viņi saka: izdariet līdz galam, lūdzu, atlicis tikai mazliet.

- Tā ir kā pasaka par Pelnrušķīti.

- Mani patiešām uztrauc, lai šis uzdevums - pabeigt visādus sīkumus - nekļūtu par horizontu. Pastāv tādas briesmas. Piemēram, ir sīkas neizdarības, mēs tās izlabojām līdz janvāra beigām. Janvāra beigās viņi saka: "Malači! Taču līdz janvāra beigām jums vajadzēja vēl šo to izdarīt".

- Vai kopumā programma ir izveidota tādējādi, ka pēc vēlēšanās var pie jebkā piesieties?

- Piesieties vienmēr var pie jebkā. Taču es gribētu teikt, ka programmu izveidojām mēs paši. Mums to neatveda no Vašingtonas. Taču lietas būtība ir šāda: lai nebūtu kam piesieties, nedrīkst nolaist rokas. Nedrīkst domāt, — kamēr turpinās Čečenijas operācija, neko labu Rietumi nesāks pret Krieviju.

- Vai jūs domājat, ka līdz Čečenijas operācijas beigām mums ir iespēja iegūt kredītu?

- Līdz pēdējai minūtei bija iespējams, piemēram, iegūt pozitīvu ASV Eksimbankas lēmumu. Toreiz, atrodoties Minhenē, man nācās vest sarunas vienlaikus ar Maskavu un Vašingtonu. Un, kaut arī esmu pieradis sevi vērtēt maksimāli stingri, mēs izdarījām visu, kas bija cilvēka spēkos. Taču pēdējā mirklī iejaucās Valsts departaments, paziņojot, ka Amerikā ražoto naftas iekārtu piegāde uz Samotloru un Rjazaņas naftas pārstrādes rūpnīcu ir pretrunā ar Savienoto Valstu nacionālajām interesēm. Turklāt nevis Čečenijas dēļ, bet investētāju tiesību vājas aizsardzības dēļ. Var padomāt, ka pirms gada mēs viņu tiesības aizsargājām ievērojami labāk! Praktiski nav iespējams saprast, kāds sakars te ar nacionālo drošību. PSRS laiku retorika.

Tomēr šajā sakarā nevajag taisīt traģēdiju. Es augstu vērtēju pašas Eksimbankas darbības. Viņi taču saprot, ka ir izdevīgi piegādāt iekārtas Krievijai. Tomēr pusmiljarda dolāru amerikāņu rūpniecībai. Es domāju, tas ir vienkārši atlikts kredīts. Iespējams, tas būs pēc pāris mēnešiem. Ražotājiem iekārtas jau ir gatavas, viņi gaida, kad tās varēs pārsūtīt, Eksimbanka ir gatava. Atlikusi tikai amerikāņu administrācijas pozīcija.

- Vai ir iespējams, ka savā nākamajā sanāksmē "astoņnieks" atkal kļūs par "septiņnieku"?

- Pagaidām par to nav pat runas.

- Kā tad nav runas, ja pat Ķelnes sanāksmē eksistēja tādi draudi ?

- Ticiet man, nekā tamlīdzīga!

- Jūs pats teicāt, ka tika gatavots ļoti ass paziņojums par Krieviju.

- Tā bija tīri protokoliska, formāla vēlēšanās uzrakstīt kaut ko atsevišķi par Krieviju un pieņemt paziņojumu. Nevis asu, bet vienkārši paziņojumu. Ķelne bija vēl pirms Čečenijas, pirms finansu skandāliem presē, un tur nevarēja būt nekā asa. Tā bija tāda septiņu spēcīgo vēlēšanās rūpēties par astoto vājāko.

- Bet tas taču arī nozīmē atgriešanos pie iepriekšējā formāta, pie "septiņnieka".

- Principā nav nekā nāvējoša vēlēties rūpēties par Krieviju. Kaut arī "astoņniekam" ir trieciens, ja viena valsts nonāk īpaša stāvoklī. Tas jau vairs nav "astoņnieks". Bet pagaidām par to nav runas. Taču, ja operācija Čečenijā ievilksies, iespējams, kādi nelieli soļi tiks sperti.

- Kādi, piemēram? Vai ir iespējama sankciju ieviešana?

- Pagaidām grūti teikt. Tas būtu pārāk nopietns solis, no kā sekām nebūtu tik viegli atbrīvoties. Klusībā es ceru, ka tas nenotiks. Vēlreiz atgādināšu, ka praktiski trīs mēnešus mēs noturējāmies bez zaudējumiem. Ir acīm redzams, ka mums visiem interesē, lai operācija Čečenijā beigtos veiksmīgi un iespējami ātrāk.

- Jeļcins savā pazīstamajā paziņojumā minēja Ķīnu kā Krievijas galveno sabiedroto. Vai ir iespējama attiecību pasliktināšanās ar Eiropu un Ameriku, ja mūsu valsts pārorientējas uz Austrumiem?

- Krievija visu laiku orientējas gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem. Ērglis ģerbonī skatās uz divām pusēm. Viena galva ir uz austrumiem, otra - uz rietumiem. Tāpēc šeit nav nekā jauna.

- Tātad no jūsu vārdiem var secināt, ka beigsies kampaņa Čečenijā un viss būs savā vietā?

- Neapšaubāmi. Mums tikai jāpārdzīvo šie grūtie laiki. Jāpārdzīvo bez zaudējumiem.

Marina Volkova

"Ignobela prēmijas laureāti"

"Argumenti i fakti"

— 99.12.29.

Papīra lidmašīnu pūļi, lāzera norāžu sarkanie punkti un smieklu eksplozijas pāršķeļ svētku atmosfēru Kembridžas universitātes zālē ikgadējās prēmijas "Ig–Nobel" (no angļu ignoble — nejēdzīgs) pasniegšanas ceremonijas laikā. To piešķir par sasniegumiem, kuri pasaulei nav vajadzīgi.

Augstā žūrija, kas sastāv no zinātniekiem īstās Nobela prēmijas laureātiem (šogad viņi bija tērpušies klonētu aitiņu kostīmos) sveic kolēģus, kas īpaši izcēlušies zinātnisko pētījumu nejēdzības laukā, kuri dažkārt pat robežojušies ar pilnīgu idiotismu.

"Balvas pavisam tikai par trim dolāriem," brīnījās kanādiešu profesors urologs Džeralds Beins, spiezdams pie krūtīm dzeltenu pīlīti, ar kuru var plunčāties vannā, plastmasas mutes harmonikas un līplentes spolīti. Laureātam prēmija piešķirta par pētījumu "Kājas izmēra un dzimumlocekļa garuma attiecība", kas publicēts nopietnā zinātniskā žurnālā. Vairāki darba mēneši un tūkstošiem mērījumu ļāvuši doktoram Beinam (kājas izmērs 40.) izdarīt "sensacionālu" secinājumu: atkarība nav konstatēta.

Prēmija medicīnas jomā tika piešķirta doktoram Lenam Fišeram no Notingemas universitātes — par procesu aprakstu, kuri notiek, cepumus mērcējot dažādos šķidrumos. Eksperimentā viņš izmantoja 200 kombināciju un milzumu daudz sarežģītu ierīču. Rezultāts: konditorejas izstrādājumu garša vislabāk saglabājas, ja tos mērcē kakao.

"Alus, ķiploku un krējuma ietekme uz dēļu apetīti", "Risks saslimt ar gonoreju, kontaktējoties ar piepūšamo gumijas sievieti", "Pacientu visiecienītākie trauki, nododot urīna analīzes" — nopietni kuriozo pētījumu annāles papildinās ar katru gadu, un dažus no tiem žūrijas locekļi atcerēsies vēl ilgi. Vašingtonietes Maras Sidoli zinātnisko darbu sauc "Gāzu laišana kā aizsarglīdzeklis neapzinātu baiļu brīžos" un tas bija veltīts nepilngadīga zēna slimības vēsturei, kurš uz visām savas dzīves nepatikšanām reaģēja ar... vēdera zalvēm. Par sevišķu iedziļināšanos šī gadījuma aprakstā prēmija viņai tika piešķirta kategorijā "Literatūra".

Doktoram Ričardam Sidam laureāta nosaukumu piešķīra, taisnība, nevis par medicīniskiem sasniegumiem, bet gan nozarē "Ekonomika": viņa projekts klonēt pašam sevi neapšaubāmi varētu pacelt pasaules tautsaimniecību vēl nepieredzētos augstumos.

Deviņos prēmijas pastāvēšanas gados no tās kategoriski atteikušies tikai pieci nominētie. Bet tas nozīmē, ka zinātnieku kungi, sēdēdami savos ziloņkaula torņos, tomēr vēl nav zaudējuši spēju no sirds pasmieties — tostarp arī par sevi. Tas priecē.

Viktorija Škarovska

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors