Turot svētu Latviju — zemi, cilvēkus, ticību, goda prātu un darba tikumu

Domas, tiekoties Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem Aizkraukles muzejā 14.novembrī

Turpinājums no 1.lpp.

Velta Toma piedzima Neretas pagasta Šausmānos, netālu no Jaunsudrabiņa Riekstiņiem jeb Mūsmājām. Viņa bija viena no pirmajiem trimdas kultūras cilvēkiem, kas jau padomju laikos sāka apmeklēt dzimteni (te iznāca viņas grāmata "Maize no mājām") un par nopelniem tēvijas labā viņa apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Par ceļvedēm savu lielo novadnieku apzināšanā muzeja darbiniekiem kalpojusi "Latvijas Vēstneša" apgādā iznākušās grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā". Tālab arī mūsu redakcija saņēma ielūgumu uz šiem svētkiem. Un bijām liecinieki, kā aizkrauklieši atrod savu radu un tuvinieku vārdus pirmās brīvvalsts laikā apbalvoto sarakstos. Bet lielāko darbu jau paveikuši muzeja ļaudis, iekārtojot par saviem izcilajiem novadniekiem plašu izstādi. Katram apbalvotajam — sava vitrīna. Lūk, par Pļaviņu pagasta Ozolu māju jaunsaimnieku Jāni Kalvīti (1892–1986) liecību atstājis arī Miervaldis Polis, izmantojot viņu kā prototipu savā astoņdesmitajos gados gleznotajā "Siena talkā". Ilgāku vai īsāku brīdi ar Aizkraukles novadu bijuši saistīti akadēmiķa Jāņa Endzelīna (1873–1961) dzīves ceļi. Izstādē — viņa goda cepure. Scenogrāfijas skices stāsta par leģendāro skatuves gleznotāju Jāni Munci (1886–1955). No skatuves mākslas dižmeistariem ar šo novadu bijuši saistīti arī Bertas Rūmnieces un Alfrēda Amtmaņa–Briedīša dzīves ceļi. Pērses krastos ar savu molbertu bieži bijis redzams Konrāds Ubāns, kas vēl mūža nogalē apgalvoja, ka tādas zaļas gaismas kā Pērses gravās nekur citur pasaulē neesot.

Īpaša gaisma un aura ir arī Aizkraukles vēstures un mākslas muzejam Kalna Ziedi. Muzejs ir pilsētas lepnums, garīguma akcents un kultūras oāze. Atklājot izstādi, kur ik eksponāts ir liecība par kāda cilvēka ieguldījumu ceļā uz zvaigznēm, savu Triju Zvaigžņu ordeni, muzeja direktore Regīna Paukšte un muzeja galvenā speciāliste Teiksma Gailīte aicināja uz īsu atmiņu mirkli savus novadniekus — tos, kas paši saņēmuši ordeni, un apbalvoto dēlus un meitas. Lai turpmāk muzejam būtu vieglāk pētīt sava novada vēsturi, "Latvijas Vēstneša" redakcija tam dāvināja laikaraksta apgādā tapušos izdevumus "Triju Zvaiģžņu gaismā", "Latvijas valsts un tās vīri".

Jānis Kalvītis

, priekšzīmīgs jaunsaimnieks Pļaviņu pagasta Ozolos, par Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba goda zīmes kavalieri iecelts 1931.gadā. Par zemes kopšanas prasmi piešķirtais Zemkopības ministrijas atzinības raksts skatāms arī Aizkraukles muzejā izstādē. Taču viņš bijis ne vien čakls zemnieks, bet arī aizrautīgs teātra spēlētājs. Un teātris ir sirdslieta arī viņa meitai Ainai Avenai, Pļaviņu dramatiskā kolektīva režisorei.

Aina Avena

: — Mans mūžs ir veltīts teātrim, un tas noticis, pateicoties tēvam. Cik vien atceros, mūsu mājās vienmēr tika runāts par izrāžu gatavošanu, tapa kostīmi iestudējumiem, te palīdzēja māmuļa. Tika aicināti režisori konsultanti no Rīgas. Piemēram, izrādi "Vaidelote", "Pūt, vējiņi" un citas palīdzēja veidot profesionāli mākslinieki, atceros Aleksi Mierlauku kā konsultantu.

Par tēvu varu teikt vien to, ka viņš bija ārkārtīgi godīgs, stingras gribas cilvēks, kas sevi nemēdza žēlot. Naktī pulksten trijos atnācis no mēģinājuma, kādu stundu pagulējis, ap četriem no rīta jau jūdza zirgus un gāja ecēt tīrumu. Tas arī gan tiesa, ka teātris ir grūts darbs, tikpat grūts kā tīruma aršana. Un gandarījums ir tad, ja var ieinteresēt cilvēkus un ja viņiem var sagādāt skaistu brīdi.

Kārlis Pauliņš

, priekšzīmīgs lauksaimnieks no Vietalvas Mazpauliņiem, 1928.gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Vietalvas piensaimnieku un krājaizdevu sabiedrības dibinātājs, savulaik bijis Vietalvas un Odzienas labdarības biedrības priekšnieks.

Dēls Kārlis Pauliņš : — Mans tēvs kopš 18 gadu vecuma bija invalīds, viņam nebija abu kāju. Viņš, būdams invalīds, varēja savu mūžu arī tikai kaut kā novilkt. Taču viņš bija ļoti aktīvs un darīja ļoti daudz. Triju Zvaigžņu ordenis viņam tika piešķirts tieši 14.novembrī 1928.gadā, tātad šodien man ir divkārt svētki.

Tēvs gan strādāja tikai savā saimniecībā, taču bija ļoti sabiedrisks. Bija viens no Latvijas piensaimnieku sabiedrības dibinātājiem, viens no trim pirmās piensaimnieku valdes locekļiem. Vēlāk gan atteicās no vadošā darba piensaimnieku valdē un kārtoja darbus savās lauku mājās. Tur savulaik bija kādas desmit ēkas, nu palikušas kādas trīs. Turklāt Otrā pasaules kara laikā netika sagrauta neviena ēka, bija tikai dažas šķembas klēts jumtā. Ēkas gājušas bojā vēlākās saimniekošanas rezultātā. Pašlaik Mazpauliņos dzīvo mana māsa.

Eduārds Kasparsons

, 13. Bauskas aizsargu pulka adjutants, 1928.gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Viņš ir bijis skolotājs, arī Bauskas pilsētas galva. Un arī viņa meita Ausma Ilziņa 40 gadus nostrādājusi Latvijas Universitātē, bijusi Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Bioloģijas fakultātē.

Ausma Ilziņa

: — Tēvu zaudēju agri, man bija tikai desmit gadu.

Viņš bija kalēja dēls, audzis septiņu bērnu ģimenē. Jau jaunībā, es dokumentos atradu, no 17 līdz 19 gadu vecumam, piedalījies Pirmajā pasaules karā. Brīnos, kā tik jauns viņš nonācis armijā. Tēvs bija beidzis skolotāju kursus un acīmredzot ticis nosūtīts darbā uz Bausku. Sava mūža radošāko daļu viņš aizvadīja Bauskā. Bija skolas direktors, no 1934. līdz 1940.gadam bija Bauskas pilsētas galva. Zinu, ka pratis spēlēt vijoli. 1944.gadā, kad Bauskā ilgi stāvēja fronte, mēs kājām atnācām pie tēva brāļa uz Aizkraukli. Nezinu pat, kā spējām to veikt. Tēvs jau bija slims, jo Pirmajā pasaules karā bija sabeidzis plaušas. Viņš gan arī, kopš ienāca krievi, nodzīvoja tikai kādas desmit dienas. Tēvs mira 1944.gadā un te kapos arī ir apglabāts.

Tēvam svarīgākais bija ticība savai Latvijai, tas izskan arī viņa rakstītajās personiskajās vēstulēs, veselas rindkopas ir par to. Būdams Latvijas patriots, viņš 1940.gadā latviskoja savu uzvārdu, jo negribēja to svešo ārzemniecisko galotni, un pieņēma uzvārdu Avots.

Gan tēvs, gan māte ir skolotāji. Un man ir stāstīts, ka pirmā izsūtīšana mūs nav skārusi tāpēc, ka čekā bijuši viņu skolnieki. Mātes jaunības uzvārds ir Dumpe, un Uldis Dumpis ir viņas brāļa mazdēls. Mātes dzimtā puse ir Bauska, bet tēvs nāk no Aizkraukles Ataugām. Manuprāt, tēvs nodzīvojis īsu, bet spilgtu mūžu.

Alfrēds Staune

, Kokneses virsmežzinis, 1935.gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Viņa meita Anita Ozola ir iecienīta mediķe Cēsīs.

Anita Ozola

: — Tēvu zaudēju sešu gadu vecumā. 1941.gada 14.jūnijā visa mūsu ģimene tika deportēta, tēvs 1942.gadā ticis nošauts.

Grūti pateikt, ko tādā brīdī, kad mājās ielaužas svešinieki, lai visu ģimeni vestu projām, cilvēks, kam ir divi mazi bērni, spēj paņemt līdzi. Māmiņa bija paņēmusi dažas ģimenes fotogrāfijas un arī tēva Triju Zvaigžņu ordeni. Visus tos gadus mēs ordeni arī saglabājām un atvedām mājās.

Tēvs bija nācis no kuplas ģimenes, kurā visi bērni bija centušies iegūt izglītību. Beidzis Jēkabpilī lauksaimniecības skolu. Pats pelnījis sev naudu studijām, vasarās strādādams par mājskolotāju turīgās ģimenēs. Viņš ir bijis pasniedzējs mežsaimniecības skolā, pēc tam pārnācis darbā uz Kokneses virsmežniecību. Odzienā bija nopircis savu pirmo īpašumu — Balto krogu jeb Balto māju, kā to tagad sauc.

Viņš ir bijis godīgs un sabiedriski darbīgs cilvēks. Piedalījies kultūras biedrības darbā, bijis Mežsaimniecības departamenta Revīzijas komisijas loceklis.

Arī mana māte, kas 14 gadus bijusi Bormaņu skolas skolotāja, bija sabiedriski aktīva, viņai ļoti paticis spēlēt teātri. Viņa sūta sveicienus visiem tēva piemiņas glabātājiem — Aizkraukles muzeja darbiniekiem.

Gothards Sirmacis

, Brīvības pieminekļa Plāteres pagasta komitejas priekšsēdētājs, 1935.gadā ticis iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Viņš strādājis par skolotāju Plāterē un Aizkrauklē, un arī viņa meita Vizma ir skolotāja.

Vizma Sirmace

: — Tēvs saņēma ordeni pirms Otrā pasaules kara. Taču es bērnībā pat nezināju, ka viņam ir ordenis, jo tas bija noslēpts, lai neviens arī nezinātu. Manuprāt, viņam ordenis tika piešķirts par sabiedrisko darbību. Tēvs visu mūžu ir strādājis skolā, pusi mūža pavadījis Plāterē, otru pusi — Aizkrauklē. Ordeni, šķiet, saņēmis par Plāteres laiku. Visu mūžu ir bijis teātra spēlētājs, režisors un kordiriģents. Te, muzeja ekspozīcijā, redzama viņa vijole. To iemācījies spēlēt pats, nekādās mūzikas skolās viņš nav gājis.

Tēvs nodzīvoja garu mūžu, 101 gadu. Viņš tik daudzus ir audzinājis, tik daudzus mācījis, viņa skolēni ir te visapkārt. Un man liekas, visā apkārtnē, nebija labāka cilvēka par manu papu. To atzīst arī aizkrauklieši, viņu visi tā arī mīļi sauca — papiņš.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris ārsts Aristīds Rogulis : — Esmu ļoti gandarīts, ka man ir šāda atzinības balva. Turklāt grāmatas "Triju zvaigžņu gaismā" pirmajā sējumā lasāms arī mana tēva vārds. Viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis par Rīgas aizstāvēšanu cīņās pret Bermontu, tajās viņš piedalījies kā studentu bataljona brīvprātīgais.

Gan tēvs, gan vectēvs arī bija mediķi. Vectēvs cara laikā bija Pēterburgas akadēmijas diplomēts kara feldšeris Ēvelē. Tēvs bija terapeits, specializējās plaušu slimībās, ārstēja tuberkulozi: Mana māsa bija rentgenologs, tagad ir pensijā.

Jaunībā man bijuši vairāki smagi pārdzīvojumi. Nu, paši sapratīsit, kara laiks, 1944.gads, ģimnāzijas priekšpēdējā klase, tad — leģions, Berlīne, kapitulācija, gūsts, līdz beidzot — mājās. Un labākā Latvijas bērnu ķirurga profesora Aleksandra Bieziņa palīdzības rezultātā es kļuvu par studentu. Esmu 45 gadus bijis Aizkraukles rajona slimnīcas ginekologs, tā teikt, kopu dāmu "druvu". Tagad esmu pensionārs. Man ir trīs mazmeitas, viena jau studē ekonomiku, jaunākajām vēl ir laiks domāt par amata izvēli.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris sporta darbinieks Ēriks Tatarčuks : — Protams, par tādu ordeni nebiju pat sapņojis, bet acīmredzot bija cilvēki, kas novērtēja manu darbu. Aizkrauklē esmu nostrādājis 40 gadu. Toreiz, kad te nebija vēl nevienas mājas, kad sāka rakt būvbedres, mums te bija slēpošanas trase. Izveidojām arī paši savu stadionu.

Ordeni laikam esmu nopelnījis par ilggadēju un nevainojamu darbu, par to, ka esam saglabājuši visas sporta bāzes, un tās darbojas un tiek izmantotas arī tagad. Vēl ir ļoti daudz darāmā arī nākotnē. Rūpēties, lai cilvēki būtu veseli, un ilgi dzīvotu, — tas ir mans darba lauks.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris lauksaimnieks Jānis Auseklis : — Esmu saņēmis šo apbalvojumu kā lauksaimnieks. Man tēvs bija zemnieks Viļķenes pagastā, tas ir netālu no Limbažiem. Viņš arī kādus 20 gadus tur ir vadījis lauksaimniecības biedrību, saņēmis Atzinības krustu. Es izvēlējos agronoma specialitāti, un lauksaimniecībā esmu nostrādājis 50 gadus.

Tagad esmu pensionārs. Taču jāteic, ka sabiedriskie pienākumi gan līp kā dadži pie biksēm. Viens no tiem kādreiz bija dabas aizsardzība, darbs dabas biedrībā. Esmu piedalījies Daugavas aizstāvēšanas akcijā 1958. gadā. Kad žurnāliste Vera Kacēna rakstīja, ka ir divi Daugavas aizsprostošanas projekti, un uztraucās, ka tiek atbalstīts tikai viens. Viņa prata saskatīt Latvijas vajadzības un intereses, un toreiz viņa izraisīja diezgan lielu tautas sakustēšanos.

Par agronomu biedrību. To vadu desmit gadus, šogad būs jau vienpadsmit. Nu, netieku vaļā, vienkārši ievēlē un pasaka, ka tev tas ir jādara. Mūsu agronomu biedrībā ir 36 nodaļas. Strādājam. Kalnus, protams, nevaram gāzt. Nekādas lielas finansu iespējas arī nav. Bet ir tāda kopā turēšanās, plecu pie pleca, lai savas profesijas godu un slavu aizstāvētu. Mēs sazināmies arī ar latviešu agronomiem ārzemēs. Ir zināms, ka pēc kara četri simti latviešu agronomu aizbrauca pāri okeānam, izklīda dažādās Rietumvalstīs. Tagad daļa atgriežas dzimtenē.

Triju Zvaigžņu ordeņa Bronzas goda zīmes kavaliere ātrās palīdzības feldšere Zinaīda Avotiņa : — Es biju pirmā no medicīnas darbiniekiem Aizkrauklē, kas saņēma šādu apbalvojumu. Protams, biju pārsteigta, pati nemaz nezināju, man piezvanīja paziņas, ka esot avīzē sarakstā izlasījuši arī manu vārdu. Sākumā uzņēmu to kā joku, bet izrādījās, ka ir taisnība.

Jau 43 gadus strādāju Aizkraukles slimnīcā par ātrās medicīniskās palīdzības feldšeri. Tā ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kad sāku te strādāt, slimnīcas vēl nebija, bija tikai medpunkts. Aizkraukle vēl tikai tapa, bija telšu pilsētiņa ar dēļu trotuāriem. Tas laiks bija diezgan grūts. Mums, ātrās palīdzības feldšeriem, jāprot viss — gan palīdzēt avārijā cietušajiem, gan, vajadzības gadījumā, pieņemt dzemdības. Un jātiek galā vienam pašam.

Strādājot ātrajā palīdzībā, ir jārēķinās ar nakts darbu, kas ir nervozs, arī fiziski smags. Tāpēc esmu ļoti gandarīta, ka mans darbs ir novērtēts.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Rasma Novika : — Es gan vēl neesmu saņēmusi šo apbalvojumu, bet atsūtītie dokumenti liecina, ka 17.novembrī man jāierodas Rīgā, kur es to saņemšu.

Kādi bijuši tie darbi, par ko man piešķirts šis ordenis?

Tieši šodien, 14.novembrī, 1945.gadā bija mana pirmā darba diena Vietalvas skolā. Es toreiz vēl nebiju skolotāja, studēju farmāciju un mani aizsūtīja darbā uz skolu, jo biju drusku vairāk mācījusies nekā tikko ģimnāziju beigušais. Man bija jāmāca ķīmija, pasniedzu arī vācu valodu. Tātad strādāju šajā skolā, beidzu Svešvalodu fakultāti. Mans darba mūžs ir 54 gadi, seši no tiem aizritējuši Vietalvas pamatskolā, viens gads — Gostiņu pamatskolā. Turp mani, vēl tādu nepieredzējušu, nosūtīja strādāt par skolas direktori. Taču man bija tāds bērnības sapnis. Biju vēl maza meitene, un kaimiņu saimnieks, kuram piederēja autobuss, nodrošināja satiksmi no Madonas uz Rīgu. Un, kad es braucu un redzēju šo brīnišķīgo skatu uz Daugavu, es nolēmu — kad būšu liela, dzīvošu Koknesē.

Gostiņos nostrādāju gadu. Darbs bija ļoti atbildīgs. Taču tur tolaik bija ļoti inteliģenta sabiedrība, tā kā grūti tur nebija strādāt. Bet vienalga, kad parādījās ziņojums, ka Kokneses vidusskolā vajadzīgs vācu valodas skolotājs, nešaubījos nevienu mirkli.

Un tā 1951.gada 1.septembrī sāku strādāt Kokneses vidusskolā. Biju arī audzinātāja, esmu izvadījusi dzīvē desmit klases. 45 gadus esmu bijusi rajona vācu valodas metodiskās apvienības vadītāja.

Pēdējos gados man izveidojusies laba sadarbība ar Kokneses pagasta valdes priekšsēdētāju Viesturu Cīruli. Viņš ir mans skolnieks, kādreiz sēdēja pirmajā solā, un, kad es teicu, ka jāmācās vācu valoda, viņš atbildēja: "Nu, skolotāj, kur tad man vācu valodu vajadzēs?" Tagad pēc viņa ierosmes izveidojusies laba sadarbība ar Vitingeni Vācijā.

Skolotāja Rasma Novika audzinājusi daudzas koknesiešu paaudzes. Vispirms jau mācījusi savu tiešo priekšmetu — vācu valodu. Par to, kā viņai izdevies to iemācīt, var spriest arī no tā, ka 52 viņas skolēni paši kļuvuši par vācu valodas skolotājiem. Vaicāta, kā viņa savus audzēkņus cenšas ieinteresēt par vācu valodu, skolotāja labprāt dalās amata noslēpumos: "Svešvalodu apguvi allaž esmu uztvērusi kā pasaules paplašināšanu. Kopš Latvija atkal ir patstāvīga valsts, iespējas taču pavērušās katram. Piemēram, līdzdalība Hanzas dienās Vēzelē pie Reinas. Ar mūsu pagasta valdes priekšsēdētāja Viestura Cīruļa iniciatīvu Koknese pirms sešiem gadiem pirmo reizi sūtīja turp savu delegāciju. Es braucu līdzi kā tulce. Kopš tā laika tiekam ielūgti ik gadus. Un allaž savu mākslu tur rāda arī kāds pašdarbības kolektīvs. Pagasts izkārto tā, ka brauc katrreiz cits. Vācijā ir ciemojušies gan dziedātāji un dejotāji, gan amatu pratēji un rokdarbnieces. Es nelaižu arī garām iespēju pašai mācīties, apgūt jaunākās vācu valodas mācīšanas metodes. Tā 1992.gadā devos uz kursiem Lineburgā. Un iemantoju labus draugus. Kolēģe Olga Rieka no Gēsthahtas mūsu skolai atsūtīja pilnīgi karalistu dāvanu — visu Nobela prēmijas laureātu literāros darbus, kas tulkoti vācu valodā."

Koknesei Vācijā ir arī sava sadraudzības pilsēta. Tā ir Vitingene Hannoveres apgabalā. Arī tur skolotāja Novika atradusi labus draugus un tagad var palīdzēt savām audzēknēm sameklēt inteliģentas ģimenes, kur viņas var strādāt par auklītēm, krietni apgūt valodu un sagatavoties studijām Vācijā.

Skolotāja Novika par sevi: "Visu mūsu klases priekšā kājās esmu stāvējusi. Un no farmācijas studijām līdzi nācis mūsu botānikas profesora padoms. Viņš mums sacīja — jūs nu būsit aptiekari, gatavosit zāles, bet paši gan tās nelietojiet, ja nu vien var iztikt. Es to esmu ievērojusi visā pilnībā. Ja cilvēki tik maz lietotu zāles kā es, aptiekas Latvijā būtu izzudušas. Abi mani vecāki nodzīvoja ilgu, raženu mūžu. Par labo veselību varu pateikties arī viņiem. Un man ir ļoti labs vīrs. Arī pedagogs, iepazināmies skolā. Viņš ir fizikas skolotājs."

Aizkraukles "Kalna ziedi" — kopš Eiropas koka mantojuma dienām te plīvo Eiropas Savienības karogs

Daugavas krastā Aizkraukles pusē — bērzu birzis, bet upes viņā krastā — Sēlijas tāles

Kokneses vidusskolas vācu valodas skolotāja Rasma Novika savu Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi saņems šodien, Latvijas Republikas proklamēšanas gadskārtas priekšvakarā

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris agronoms Jānis Auseklis

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris ārsts Aristīds Rogulis

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris sporta darbinieks Ēriks Tatarčuks

Triju Zvaigžņu ordeņa Bronzas goda zīmes kavaliere Aizkraukles slimnīcas ātrās palīdzības feldšere Zinaīda Avotiņa

Aina Avena izstādes atklāšanā stāsta par savu tēvu ordeņa goda zīmes kavalieri Jāni Kalvīti, bet Kārlis Pauliņš — par savu tēvu ordeņa kavalieri Kārli Pauliņu

Augšzemes tautastērps — Veltas Tomas dāvinājums Aizkraules muzejam

Izstādē "Zvaigznēs ierakstītie" — liecības par latviešu valodnieku Jāni Endzelīnu

Muzeja direktore Regīna Paukšte priecājas par "Latvijas Vēstneša" velti

Mediķe Anita Ozola, ordeņa kavaliera Alfrēda Staunes meita

Fizioloģe Ausma Ilziņa, ordeņa kavaliera Eduārda Kasparsona meita

Ordeņa kavaliera Gotharda Sirmača vārdu grāmatā "Triju zvaigžņu gaismā" ar laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redaktoru korpusa vecākā Andra Sproģa palīdzību atrod G.Sirmača meita Vizma

Aizkraukle Daugavkrastu pilsētu vēsturē ir jaunākā, bet blakus izdegušajam svētozolam ir iestādīts jauns

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, — Aina Rozeniece, Dace Bebre, Andris Sproģis.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"