• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 25.novembra sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.05.2007., Nr. 75 https://www.vestnesis.lv/ta/id/156918

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Frakciju viedokļi

Vēl šajā numurā

10.05.2007., Nr. 75

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 25.novembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Sākam debates jautājumā par banku privatizāciju. Pirmais runā Bojāra kungs, pēc tam – Kides kungs, tad Gulbja kungs, Freimaņa kungs, Gavrilova kungs un Klausa kungs.

Lūdzu, Bojāra kungs, tribīnē!

J.Bojārs: Cienījamie kungi! Man liekas, ka šīs tēmas apspriešanu mums vajadzētu sākt ar secinājumu jeb slēdzienu, kādu izdarīja Rīgas rajona pašvaldību vadītāji, tiekoties ar deputātiem. Tur bija klāt arī cienījamais Bela kungs. Man ļoti patika šāds secinājums, ar ko pašvaldību vadītāji beidza visas savas pretenzijas Augstākajai padomei: šā gada ekonomiskā krīze ir ne mazāk bīstama kā 1991.gada janvāra un augusta apvērsuma mēģinājums.

Cienījamie kolēģi! Šai sakarā es visnotaļ atbalstu to, ka mums ir jārevidē valsts bankas funkcijas un ka šīs bankas funkcijas ir jāatstāj tādas, kādas ir jebkuras centrālās bankas funkcijas pasaulē, respektīvi, valsts bankai ir jāatņem iespēja nodarboties ar uzņēmējdarbību, ko tā dara patlaban. Es esmu piedalījies vairākās ļoti interesantās sarunās ar mazajiem uzņēmējiem, kas bija šeit, pie mums, un arī ar mūsu ekonomikas zinātnes vadību, kura ir vienā ekspertu komisijā ar mani jeb ar kuru man ir tas gods būt vienā ekspertu komisijā Zinātņu akadēmijā, un mēs esam vairākkārt kopīgi apsvēruši, kur tad visa tā ļaunuma sakne ir.

Ja patlaban valsts banka ņem 120 procentu kredīta likmes, tad tas nozīmē, ka automātiski jau ir ieplānota 120 procentu inflācija. Un mazāka tā nekādi nevar būt. Mēs šeit gribējām no Repšes kunga dabūt kaut kādas precīzas atbildes, kāds ir šis bankas peļņas procents, kāda ir kredītu politika, bet nekādas atbildes no viņa nedabūjām, jo viņš pateica, ka viņam šie fakti neesot galvā. Kas tad viņam kā prezidentam ir galvā, ja viņam šie skaitļi nav galvenie? Tad atliek vienīgi zīlēt… Bet es gribu ļoti nopietni teikt, ka tas ir tā kā tāds joks, bet tad, kad mēs šeit tikāmies ar uzņēmējiem, mums nāca priekšā cienījamais Kreitusa kungs, kura kompetenci uzņēmējdarbībā es nu nekādi nevaru apstrīdēt, un cienījamais Rozencveiga kungs – jums visiem zināmais “Pārdaugavas” pamatlicējs –, un cienījamais Deiča kungs, kas arī ir viens no Mazo un vidējo uzņēmēju apvienības vadītājiem. Viņi mums pateica, ka, pastāvot 120 procentu kredītam, neviens uzņēmums nevar strādāt. Ir jābūt vājprātīgam, lai ņemtu kredītu ar tādiem noteikumiem, bet jūs zināt, ka komercbankas, kas ņem šo naudu no valsts bankas ar 120 procentu noteikumiem, uzmet virsū, kā tās izsakās, 30–50 procentus. Bet cienījamais Kreitusa kungs mums pateica pilnīgi atklāti, ka tās visas ir muļķības, reāli kredītu var dabūt tikai par 200 procentiem un plus vēl jāmaksā kukulis.

Mums te vienā no iepriekšējām reizēm Repšes kungs gan teica, ka tie ir galīgie muļķi, kas maksā kukuli valsts bankas struktūrām. Tas neesot vajadzīgs, jo naudu dodot tāpat, bet es nezin kāpēc vairāk uzticos reālajiem un īstajiem biznesmeņiem, kas jums precīzi pasaka: “Lai dabūtu bankas kredītu, pašiem baņķieriem ir jāmaksā trīs procenti pa tiešo kabatā.” Tas viņiem viss ir ļoti izdevīgi.

Lai mēs vismaz kaut kādu dzīvesspējīgu ekonomisko pamatu izveidotu un dabūtu kaut kādu kredītu, ko vismaz kāds ir spējīgs maksāt, es mēģināju Universitātē savā institūtā noorganizēt tās zinātniskās literatūras publikācijas, kas mūsu institūtā ir jau saražotas pa trim gadiem. Tas ir absolūti neiespējami – strādāt ar 200 procentu kredītu un ar 120 procentu kredītu. Tāpēc acīmredzot no 200 procentu likmes šie 120 procenti jāizgriež ārā. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Tagad par šiem diviem likumprojektiem, atvainojiet, lēmuma projektiem, respektīvi, 314. un 315. Ja man ir jāizšķiras starp šiem diviem variantiem, tad es tomēr no diviem ļaunumiem izvēlos mazāko – 314. variantu, jo pēc 315.varianta mēs pilnīgi visu atdodam, lūk, šīs komandas rokās. Bet es nezinu, cik daudz es varētu uzticēties katram no šiem cilvēkiem, ja viņu rokās būtu milzīgas daudzmiljonu summas. Es daudz kam nevaru piekrist no tā, ko šeit apgalvoja, teiksim, Kehra kungs un Repšes kungs… Uzskatu, ka milzīga vērtība ir jau šis banku tīkls, kas tika laists pārdošanā. Šajās bankās, katrā valsts bankas nodaļā, kas atrodas kaut kur Latvijā, varētu būt absolūta nullīte, bet jau par to apstākli vien, ka ir izveidots tīkls, kas apkalpo klientus, un ka klienti ir pieradināti pie šā tīkla, tas, kas dabūs šo tīklu savās rokās, var maksāt lielu naudu pat par pilnīgi tukšām bankām. Tikai par šo tīklu vien. Uzskatu, ka Latvijā jau ir tādas lielas monopolstruktūras, kas uzkrājušas pietiekami daudz naudas, lai tikpat kā visu tīklu vai vismaz lielu daļu no šā tīkla nopirktu uzreiz, tā teikt, uz celma. Tādā gadījumā man tūlīt rodas otrs jautājums. Ja šāds liels monopols pārpirks visu šo tīklu, vai tad mums būs garantēts lētāks kredīts? Vai mēs par to nemaksāsim tos pašus 200 un vēl vairāk procentus – tādus, kuriem pastāvot, visai rūpniecībai un visai lauksaimniecībai ir jāiet bojā? Man nekādu garantiju nav, un, pārjautājot Kehra kungam, es arī nesaņēmu nekādas precīzas atbildes – kur ir garantijas, ka viss šis tīkls atkal netiks monopolizēts.

Un otra lieta, kas mani interesē. Es jau par to teicu jautājumā Kehra kungam. Problēma ir šāda – ja mēs visu laiku zūdāmies par to, ka mūsu valsts kase ir tukša, tad acīmredzot vajadzētu parūpēties par to (tā ir darījuši daudzās visai centralizētās Tālo Austrumu valstīs), monopolizējot vai paturot savā monopolā daudzas vai vairākas ienesīgas struktūras, bet biznesā nekas nav ienesīgāks par bankām. Nekas nav ienesīgāks, ja mēs varētu šo biznesu labi noorganizēt…

Es pieļauju, ka varbūt ne visas šīs bankas struktūras vajadzētu paturēt un pārveidot vai nu par valdības kredītu banku, vai par valsts kredītu banku, bet uzskatu, ka vismaz daļu vajadzēja tādā veidā atstāt, lai dotu atbildi uz jautājumu, kuru, man liekas, izvirzīja Kides kungs, – kādā veidā tad valsts domā organizēt savu kredītu politiku… Vai varbūt to jautāja Lucāna kungs? Tas ir ļoti pareizs jautājums – kā un ar kādu līdzekļu palīdzību valsts domā organizēt šo kredītu politiku?

Uzskatu, ka pilnīgi skaidrs ir tas, ka mēs nevaram balsot ne par kādu privatizāciju, kamēr mūsu priekšā nav konkrēta šīs privatizācijas modeļa, kas parādīs, kā izskatīsies mūsu banku sistēma kopumā, kāda vispār būs šī struktūra un cik valsts paturēs savā monopolā. Mani vispirms ļoti interesē tas, kādā veidā tiks īstenota šī iedarbība uz valsts ekonomiku caur diskonta likmi. Es mēģināju arī pajautāt mūsu ekspertiem, Rietumu latviešiem, kas sēž zālē. Viņu kompetenci es visnotaļ atzīstu. Bet arī no viņiem es nedabūju skaidru un gaišu atbildi, kā mēs varētu Latvijas apstākļos iedarboties uz šo sistēmu.

Man galīgi nav skaidrs vēl šāds jautājums, uz kuru ļoti gribētos dabūt atbildi. Neviens no mūsu finansistiem, arī valsts bankas speciālisti, nav varējuši un nevar pateikt, cik naudas vajag, lai garantētu pilnu apriti, jo tagad ir bijusi vesela virkne rakstu, arī mūsu “Dienas Biznesā”, kur ir skaidri un gaiši pateikts, ka viens no inflācijas cēloņiem ir nevis tas, ka naudas ir par daudz, bet tas, ka naudas pietrūkst apritei. Ja naudas pietrūkst apritei, tad, lūk, rodas tāda situācija, ka valsts banka, atvainojiet, baņķieri var prasīt šos 200 procentus par kredītu. Tāpēc es gribētu dabūt no ekonomistiem precīzu atbildi uz jautājumu – cik mums vajag papīra naudas, lai tirgus varētu (tas, kurā ir pārtikas veikali) vispār strādāt, un cik daudz mums vajag naudas, tīri fiziskās naudas, lai es varētu samaksāt. Cik daudz naudas ir jāemitē un cik daudz bankas naudas vai kredītu naudas jāemitē, lai mēs varētu privatizēt mūsu tautas saimniecību? Neviens nekur nav publicējis šādus precīzus datus. Iekams tie nebūs paziņoti, man būs ļoti grūti balsot, neredzot savā priekšā šādu zinātniski pamatotu struktūru un samēru attiecībās starp diskonta likmēm, algām, nodokļiem… Atvainojiet, mans laiks ir beidzies.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, pēc tam – Gulbja kungs.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Šodien pustukšā zālē mēs izšķiram svarīgu jautājumu par banku tīkla pārveidi, par to visu plašo filiāļu pārveidi, kuras pagaidām ir Latvijas valsts bankas sistēmā. Mums ir jāizšķiras par divām pieejām, kuras ir, varētu teikt, diametrāli pretējas.

Es gan sākšu ar to otro projektu, ar lauku projektu, kura būtību Krastiņa kungs, manuprāt, ļoti labi izteica un kurš atšķiras no Ekonomikas komisijas iesniegtā projekta.

Pirmajā projektā ir šāda pieeja – vispirms noskaidrot visus datus par banku pašreizējo stāvokli – gan mantisko stāvokli, gan kredītu portfeļiem, gan visu citu, kas līdz šim diemžēl nav noskaidrots –, saņemt priekšlikumus, uzklausīt priekšlikumus no bankām, izanalizēt situāciju, pēc tam pieņemt konceptuālu lēmumu, nākt ar šo lēmumu Augstākajā padomē, Augstākajai padomei akceptēt šo lēmumu un tad ķerties pie privatizācijas.

Otrais, tas ir, Ekonomikas komisijas projekts, paredz izziņot privatizāciju un privatizējamo objektu sarakstu, jo viss ir nokavēts, palaist ar pilnu tvaiku privatizāciju, paralēli vākt datus, darba gaitā koriģēt koncepciju un faktiski nostādīt Augstāko padomi fakta priekšā. Ekonomikas komisijas projekts paredz vēl vienu lietu – faktiski, kā te arī Bojāra kungs teica, Augstāko padomi no spēles izslēgt. Kā Kehra kungs sacīja, uzticama komisija to visu veiks. Tomēr Augstākajai padomei ir uzdots pārvaldīt šo banku institūciju. Kaut arī Augstākajā padomē nav speciālistu, bet jau gatavu koncepciju politiskā griezumā, es domāju, tā var izanalizēt.

Tāpēc pašā sākumā es gribu teikt, ka esmu viennozīmīgi par lauku deputātu grupas projektu, kas loģiskā secībā vispirms izanalizētu situāciju un tad pieņemtu lēmumu, jo pieņemt lēmumu bez informācijas, maigi izsakoties, tā nav visai atbildīga rīcība.

Dažus vārdus gribu teikt par Ekonomikas komisijas iesniegto projektu, kas, man šķiet, ir ne visai loģisks.

Jau teicu, ka tūdaļ tiek iesniegti privatizējamo banku saraksti, bet pēc tam tiek iesniegti un izskatīti priekšlikumi. Bet varbūt tos priekšlikumus nepieņems. Nevis priekšlikumi, bet jau privatizācijas projekti tiek pieņemti. Domāju, ka tas nav īsti prātīgi.

Otrs. Šis lēmums nekur neatsaucas uz jau pieņemtajiem likumiem par pašvaldību un valsts īpašuma privatizāciju, izņemot likumu par privatizācijas komisiju veidošanu, kas dod pilnīgi brīvas rokas pašai komisijai. Tādas atsauces nav.

Vēl viena lieta. Lēmuma projektā nekur nav paredzēts izstrādāt un apstiprināt nolikumu, pēc kura strādās tā augsti stāvošā komisija. Arī šajā jomā tai ir pilnīgi brīvas rokas. Turklāt, es skatos, ka likums par privatizācijas komisijām stingri atšķiras no funkcijām, ko mēs uzdodam šai augsti stāvošajai komisijai. Piemēram, valsts daļas pārvaldīšanu privatizējamos īpašumos realizē pēc likuma par valsts īpašuma pārvaldīšanu, bet šeit šīs pilnvaras saņem pati komisija, kaut likums to neparedz.

Tālāk. Šā lēmuma projekta 3.punktā ir teikts, ka privatizētās struktūrvienības īpašnieks vai pārvaldītājs uzņemas tiesības, saistības un pienākumus attiecībā uz veco struktūrvienību. Es nezinu, kurā likumā būtu noteikts, ka jaunajam īpašniekam, kas šo banku ir privatizējis, var uzlikt pilnīgi visas vecās saistības un pienākumus. Varbūt šī banka pilnīgi pārstrukturizējas uz citiem uzdevumiem… Turklāt šis ir lēmuma projekts, bet ir taču likums par privatizāciju… Likums tomēr ir augstāks par šo lēmuma projektu.

Man nav skaidrs, un arī Kehra kungs nepaskaidroja, kādas ir šo privatizējamo uzņēmumu, tas ir, banku, saistības pret Ministru padomes pieņemto lēmumu, ka visi uzņēmumi no 18.novembra jāpārveido par akciju sabiedrībām. Vai tad tagad šīs bankas nepārveidojas par akciju sabiedrībām, lai tūdaļ atkal pārveidotos tālāk… Arī tas nav skaidrs.

7.punktā ir rakstīts: uzdot pārveidošanas un privatizācijas komisijai mēneša laikā sastādīt pārveidošanas un privatizācijas plānu. Komisijai tas ir uzdots mēneša laikā, bet 4.punktā, ja nemaldos, ir uzrakstīts, ka mēneša laikā ir jāsavāc tikai nepieciešamās ziņas. Saprotiet, ziņas jāsavāc mēneša laikā, tad jāiesniedz un tai pašā mēneša laikā jau jābūt pārveidošanas plānam kārtībā un privatizācijas plānam kārtībā. Kā paralēli to var izdarīt? Tas man nav skaidrs.

Uzskatu, ka būtu nepieciešams loģiskā secībā īstenot šo projektu, kā lauku deputātu variants paredz, tas ir, vajadzētu savākt priekšlikumus no nodaļām, nevis privatizācijas projektus, vajadzētu savākt no komercbankām ieteikumus par to, kā sistēmu pārveidot. Varbūt vajadzētu ņemt vērā to Finansu ministrijas izstrādāto banku pārveidošanas modeli, to lielo dokumentu, kurā ir rakstīts, ka banku sistēma atkarībā no tautsaimniecības pārprofilēšanas var pārveidoties pēc trim modeļiem. Arī tas šeit nav ņemts vērā. Bet to vajadzēja ņemt vērā, tad visu apkopot, apstiprināt Augstākajā padomē un tikai tad publicēt sarakstu un ķerties atbilstoši likumiem pie privatizācijas.

Un pēdējais. Par pašu komisiju. Apvienotā budžeta komisija ieteica tomēr privatizācijas komisijas sastāvā ietvert divus tautsaimniekus no galvenajām nozarēm. Kādēļ? Tādēļ, ka Latvijas Bankas praksē jau ir precedents, un ne viens vien, kad tā, nepakonsultējoties ar tautsaimniekiem, pieņēmusi svarīgus lēmumus un pēc tam mēnešiem ilgi presē izskaidrojusi, kas un kā ir bijis domāts un kāpēc tautsaimnieki to nav zinājuši. Tāpēc, domāju, derētu apsvērt, kā tautsaimnieku pārstāvjus piesaistīt – kā ekspertus vai kā valsts pārstāvjus.

Un vēl viens Apvienotās budžeta komisijas priekšlikums, ko Ekonomikas komisija nav ņēmusi vērā. Bija priekšlikums kā locekli komisijā ietvert deputātu Induli Ozolu, jo viņš Apvienotajā budžeta komisijā ir atbildīgais par banku lietām.

Nobeigumā vēlreiz gribu teikt, ka esmu par lauku deputātu grupas projektu, kas loģiskā secībā, nesasteigti, bet ātri ļauj atrisināt šo svarīgo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, pēc tam – Grūbes kungs.

J.Gulbis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Kaut neesmu speciālists šajos jautājumos, es šoreiz vēlējos izteikties vairāk no tā viedokļa, ka pārstāvu komisiju, ko jūs paši ievēlējāt, proti, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas komisiju. Gribētu šeit akcentēt faktu, ka sarunās ar ārzemju speciālistiem šajā jomā viņi mums silti ieteic pavērot, kādā veidā mēs paši ar saviem likumiem valstī veicinām korupcijas attīstību. Ja mēs paanalizējam pēdējā laikā pieņemtos likumus, tad bieži varam novērot, ka mēs patiešām to ļoti talantīgi veicam. Skatoties uz to informāciju, kas mums ienāk, man jāsaka tā, ka laikam vienīgais, kas mums atliek, lai mēs varētu vai nu nobremzēt, vai apstādināt šo drausmīgo korupciju un noziedzību republikā, ja jau mēs taisām brīvo tirgu, legalizējam arī prostitūciju, ir pienācis laiks legalizēt noziedzniekus, atvērt cietumus, amnestēt visus noziedzniekus, jo viņi tādi sīkmaņi vien ir salīdzinājumā ar lielajiem noziedzniekiem. Un tādējādi vismaz radīt konkurenci. Mums nebūtu viņi arī jābaro, viņi paši pārtiku iegādātos. Es to saku tik asi tāpēc, ka, izlasot Ekonomikas komisijas priekšlikumu, šo projektu, mani tas tiešām virza uz tādām domām. Salīdzinot abus projektus, es, protams, varu izvēlēties vienīgi Lauku frakcijas priekšlikumus, kaut arī tie ir stingri grozīti salīdzinājumā ar iepriekšējo variantu.

Mani apmierina viens punkts, tas ir, 3.punkts, kur ir teikts, ka par bankas reorganizāciju vajadzēs ziņot Augstākajai padomei. Tātad mums vēl vajadzēs izskatīt šo jautājumu par reorganizācijas procesu. Vismaz jācer uz to.

Šajā sakarā es gribētu teikt, lūk, ko: ja analizējam Latvijas laika attīstību un skatāmies, kā cīnījās ar monopolistiem, tad tur ir interesants fakts, ka cīņā pret privāto monopolu nav nekā perspektīvāka par valsts radītajām struktūrām. Šajā brīdī es gribēju izteikties tāpēc, ka mans novēlējums ir, lai komisija šo faktu tomēr ņemtu vērā un paskatītos, kādas iespējas ir radīt valsts komercbankas, un ne tikai valsts komercbankas, bet, tāpat kā Latvijas laikā – arī pašvaldību komercbankas, kurās savus norēķinus var veikt valsts uzņēmumi un pašvaldību uzņēmumi un kuru peļņa tiek izlietota šajā laukā. Ja tas nenotiks, mēs nevarēsim paglābties no attiecīgās komercbanku radītās asociācijas un to monopola. Un tas ir ļoti būtisks moments.

Es gribēju arī teikt, ka mēs pārāk pārspīlējam to, ka ārzemnieki investīcijas noguldīs tikai privātajās komercbankās vai vispār privātajos uzņēmumos. Man jāsaka, ka ļoti augstas klases speciālisti, kas nav ieinteresēti Latviju izlaupīt, teic, ka tad, ja negrib šeit sagrābt un piesavināties kapitālu, bet grib palīdzēt un stabili sadalīt, tad nekā stabilāka par valsts pašvaldības uzņēmumu kā garantu nav. Es gribētu teikt, ka no tā viedokļa vajadzētu arī paskatīties uz tādu cilvēku, kas brauc un zondē iespējas, kā mūs varētu aplaupīt, un vai mums vajag padoties tam, kā Grūbes kungs vakar te runāja par Valūtas fonda mīta zušanu. Es domāju, ka vajadzētu šo mītu mazlietiņ kliedēt vai mazināt tā iespaidu attiecībā uz šo privātā kapitāla vienīgo valdīšanas iespēju. Valsts un pašvaldību rokās pašreiz faktiski ir viss pamatkapitāls. Es domāju, ka visiem zālē sēdošajiem ir skaidrs, ka pie ātra tempa nav iespējama normāla privatizācija, ir iespējama tikai “prihvatizācija”. Un šo faktu nevajadzētu aizmirst.

Nobeidzot es gribētu teikt, ka atbalstu viedokli (un lūdzu klātesošos ņemt vērā), ka komisijas sastāvā vajadzētu iekļaut pārstāvjus ne tikai no attiecīgajām tautsaimniecības nozarēm, bet vienu speciālistu arī no pašvaldībām. Man ir konkrēts priekšlikums: no Rīgas, kas ir viena no vislielākajām pašvaldībām republikā, es lieku priekšā iekļaut Māri Purgaili, Rīgas domnieku ekonomistu, kuru es gribētu redzēt šajā reorganizācijas procesā. Es domāju, ka tas būtu mērķtiecīgi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Grūbes kungs, pēc tam – Freimaņa kungs.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Es šodien negribu dramatizēt situāciju un netaisos arī tik daiļrunīgi izteikties par šo tēmu kā Repšes kungs, kas pamatoja, ka Latvijas Bankas galvenais ienaidnieks ir valsts, un tā ir Latvijas valsts kā tāda. Tādus pārmetumus es negribu izteikt. Es tikai gribētu pateikt, kāpēc mēs, kas darbojamies Lauku frakcijā, iesniedzām šādu projektu un kāpēc mums likās, ka Ekonomikas komisijas priekšlikums nav pieņemams.

Vispirms mani uzmanīgu darīja šāds fakts. Jūnijā es iesniedzu projektu par to, lai nošķirtu Latvijas Bankas darbību no komercdarbības, bet šis projekts ar Latvijas Bankas palīdzību tika tik veikli norakts, ka no šā projekta nav palicis pat, kā saka, raksta galiņš. Kas tam bija par iemeslu, kas tur bija ieinteresēts? Es uzskatu, ka šeit bijusi tieša ieinteresētība – lepni nopelnīt, ne par ko neatskaitīties. Tas taču ir zināms, ka Latvijas Banka neatskaitās Augstākai padomei, bet tikai stāsta, ka atskaitās. Vai arī saka, ka neesot pieņemts lēmums un tāpēc neatskaitoties. Tas klasiski šodien tika demonstrēts arī Augstākajā padomē. Ja jūs beidzot pieņemsit šo lēmumu, tad mēs varbūt jums atnesīsim šādu projektu.

Mēs, bez šaubām, esam nejēgas šajā līmenī, un nejēgām par to ir jāsaņem pēriens. Bet viens ir skaidrs: tas oreols ap Latvijas Bankas darbības pareizību un tās neaizskaramību pamazām izgaist. Es domāju, ka beidzot nāksies arī darboņiem šajā Latvijas Bankā parādīt visu šo labo darbību. Ja patiešām tā būs bijusi tik laba, tad Latvijas tauta arī neaizmirsīs savus labdarus un apbalvos pēc Saeimas vēlēšanām.

Kas attiecas uz projektu atšķirību, manā skatījumā, šeit ir viena būtiska atšķirība. Par to jau Krastiņa kungs izteicās, un es ceru, ka kolēģi saprata. Galvenā atšķirība – baidīties no atklātības. Es citas atšķirības neredzu. Gan Kehra kungs, gan arī Repšes kungs teica, ka mēs ar savu projektu gribot nobremzēt, bet es gribu minēt divus datumus: ja šodien vai arī nākamajā otrdienā pieņemtu šo Lauku frakcijas 314.lēmumu, tad līdz 1.janvārim jau šai komisijai būtu jāiesniedz ziņojums Augstākajai padomei. Un nākamais datums attiektos uz šīs bankas reorganizāciju, kas varētu notikt tikai pēc 1.janvāra, jo iepriekš ir pieņemts lēmums, ka tikai pēc 1.janvāra tiek atdalītas šīs komercstruktūras no Latvijas Bankas. Cienītie kungi, kas tagad esat ļoti augstos posteņos, ko tad jūs gribat apmānīt? Kādā veidā mēs bremzējam šo projektu? Tas man nav skaidrs. Tātad šeit, no šīs tribīnes, vienkārši grib aizmālēt acis tiem deputātiem, kas šajos dokumentos neorientējas. Tas, maigi izsakoties, ir bezkaunīgi.

Un visbeidzot es gribētu tomēr zināt, kāda tad ir ieinteresētība šajā procesā? Mūs pārliecināja un pateica, ka šie nejēgas (kā lauksaimnieki, tā rūpnieki) nav iekļaujami Bankas padomes sastāvā. Okey, tātad nav pieļaujami un nepieļāva to izdarīt. Tagad, kā jūs zināt, mēs plēšamies pusgadu, un Augstākā padome, tātad šo nejēgu kompānija, saņem no rūpniekiem un lauksaimniekiem priekšlikumus. Nu pasakiet beidzot, kādā veidā šī Bankas padome ar atpakaļejošu datumu pieņēma lēmumus par dažādiem rubļa kursiem. Tātad atkal nejēgām jāizšķir šis jautājums. Bankas padome teica, ka viņiem nav jāatbild ne rūpniekiem, ne lauksaimniekiem, atļaujas pat neatbildēt uz šādu mazsvarīgu jautājumu. Bet tur apgrozījās, cienītie kungi, miljoni. Kā nodokļu maksājumos, tā arī tautsaimniecībā kopumā.

Tātad atkal skaidri un gaiši tika pateikts, ka šiem nejēgām šajā privatizācijas procesā nav vietas. Mūsu komisija iesniedza savus priekšlikumus Ekonomikas komisijai, taču Ekonomikas komisijas sēdē neviens priekšlikums netika iestrādāts šīs komisijas variantā. Un arī šodien acīmredzot Ekonomikas komisija nevienu priekšlikumu neņems vērā, jo Ekonomikas komisijas priekšsēdētāju es neredzu zālē, varbūt viņš kaut kur citur noklausās, ko mēs te runājam, bet zālē es viņu neredzu. Tātad viņam ir pie “vienas vietas” tas, kas notiek šeit. (Zālē troksnis.) Es ļoti atvainojos, es patiešām tagad ieraudzīju Kehra kungu.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, es jums izsaku aizrādījumu par nekorektiem izteicieniem.

G.Grūbe: Es to pieņemu. (Zālē troksnis.) Es gribu vēl dažus vārdus pateikt par šo atbildību. Jautājums ir par atbildību komisijai. Nekur, nevienā dokumentā nav šīs atbildības. Un kādu atbildību mēs gribam sagaidīt, ja arī juristi nepiekrīt, ka vajadzētu tādos projektos vai dokumentos iestrādāt šo atbildību. Atbildība ir tikai par to, ka vajag iesniegt konkrētus dokumentus, lai godprātīgi varētu pārbaudīt, vai iesniegto dokumentu komisija izpilda vai neizpilda, jo cita mehānisma patiešām mums nav. Ekonomikas komisija ierosina, ka šāds dokuments arī nav jāpilda. Nu ko? Es domāju, ka viss ir skaidrs, ne jau mūsu projektu pieņems. Es vienkārši lūdzu padomāt, vai patiešām mēs esam tik tālu, ka Latvijas valstij nevajag bankas? Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Freimaņa kungs, pēc tam – Gavrilova kungs.

J.Freimanis: Godājamais priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Atļaujiet man vispirms mazliet pievērsties šīs problēmas politiskajam aspektam, jo bez tā mēs laikam neiztiksim. Šodien, tāpat kā vakar no rīta, mūsu augstais nams darīja visu, lai neko nedarītu, nevis lai kaut ko darītu. Tiek patērēts ļoti daudz daiļrunīgas psihiskās enerģijas, lai tikai nekas nenotiktu. Es ar patiesu izbrīnu konstatēju, ka šeit valda visīstākais sociālisms tā jaunajā un pēdējā manierē. Tātad visur, kur ir valsts kontrole par katru cenu, visur, kur izvirzās jautājumi, cik maksā baņķierim, visur, kur ir jautājums, cik tavā kabatā naudas, tiek atkal lietā likts vecais bubulītis par Latvijas izpārdošanu, un tad seko patoloģiska neuzticēšanās privātajai iniciatīvai, jo, lūk, ja viens ir blēdis, tad visi pārējie arī ir blēži. Tas būtu tāds mazs intermeco.

Otrkārt, mēs runājam par visu ko, bet nerunājam par tematu un ļoti profesionāli nodarbojamies ar novilcināšanu. Šo novilcināšanu es gribu nosaukt īstajā vārdā. Šī novilcināšana ir aicinājumi izveidot komisijas un darba grupas. Šajā jomā mums ir profesionāli specializējusies Lauku komisija un, protams, arī Čepānes kundze. Mums ir arī profesionāli koncepciju meklētāji, tādi kā mūsu godājamais Kinnas kungs. Bet tikai viņi visi ir aizmirsuši elementāru lietu: ja grib kaut ko nogremdēt, tad atliek izveidot komisiju un dzemdināt atkal vienu koncepciju, jo tas ir labāk, nekā kaut ko darīt. Galvenais un pats svarīgākais, ar ko atšķiras abi šie projekti, ir tas, ka viens projekts elementārā veidā domā par lietu, tātad par Latvijas monetārās un fiskālās sistēmas sakārtotību. Otrs projekts nozīmē lobija intereses. Vistīrākās lobija intereses ir “deķīša” raustīšana. Te ir runa nevis par tautsaimniecību, bet par to, lai šajā komisijā būtu cilvēciņš, kas gādā par savu aitu kūti, vai cilvēciņš, kas gādā par savu kanalizācijas cauruli vai par savu sveču fabrīciņu. Man kļūst nelabi, klausoties, kad profesionāla demagoga lomā sāk runāt Bojāra kungs vai lielais banku speciālists aitkopības jautājumos – Grūbes kungs.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, es jums izsaku aizrādījumu par nekorektiem izteicieniem.

J.Freimanis: Es pieņemu šo aizrādījumu, tātad būtībā jautājums ir par to, vai monopolizēt vai nemonopolizēt. Bojāra kungs, nebaidieties! Ja mēs izveidosim konkurenci šajās bankās, tur nebūs tie 200 procenti, par ko jūs tik ļoti uztraucaties. Nebūs! Bet tie būs tieši tad, ja mēs vienas valsts bankas vietā radīsim otru tādu pašu monstru, kāds tas ir šodien.

Būtībā abi šie projekti atšķiras jautājumā par to, vai privatizēt vai neprivatizēt. Lauksaimnieku projekts nozīmē – neprivatizēt un bremzēt procesu līdz tam brīdim, kamēr speciālistiem apniks par šo jautājumu vispār runāt, bet Kehra kunga projekts nozīmē kaut kādu virzību uz priekšu. Tieši tādēļ es domāju, ka mums ir jādod priekšroka Ekonomikas komisijas variantam, nevis kādam citam. Šis projekts, protams, ir tālu no pilnības, bet tas vismaz iezīmē kaut kādu darbošanos, kaut kādu virzību uz kaut ko, nevis tikai runu plūdus.

Es gribētu ierosināt divas lietas. Pirmkārt, mums vajadzētu konceptuāli vienoties, kuru no šiem projektiem ņemsim par pamatu. Kā jau teicu, es noteikti uzskatu, ka mums gan no politiskā, gan no finansiālā viedokļa priekšroka jādod Ekonomikas komisijas variantam.

Otrkārt, tā kā šajā dokumentā vēl ir viena neskaidra lieta, acīmredzot vajadzētu paredzēt, ka gadījumā, ja izvēlēsimies šo projektu, 4.punktā nevarētu būt – “uzdot Latvijas Bankai nedēļas laikā…” Tas ir nenopietni. Jāparedz vismaz mēneša laikā. Protams, ir jāgroza 6.5.punkts, jo nevar rakstīt: “uzsākt privatizācijas projektu pieņemšanu ar šā lēmuma spēkā stāšanās dienu”. Protams, ka ne. Tur jāpaiet vismaz kādiem pāris mēnešiem, jo jāpaiet vismaz mēnesim, kamēr mēs dabūsim šo portfeli zināt, kamēr noskaidrosim situāciju attiecībā uz 4.punktu. Tātad divi labojumi.

Trešais. Kehra kungs acīmredzot izteiksies “pēdējā vārdā”, bet es vēl iestrādātu 6.6.punktu, kurā tomēr paredzētu kaut kādu kontroles mehānismu attiecībā uz to jautājumu, par kuru runāju, respektīvi, par to, lai būtībā pastāvētu kaut kāda elementāra politiska kontrole pār visu šo procesu kā tādu. Bet mēs rīkosimies ļoti nepareizi, ja normālu saimniecisku procesu gribēsim iegrožot tajos rāmjos, kādi ir paredzēti otrajā, tas ir, Lauksaimniecības komisijas, projektā. Parādot visu cienību šās komisijas garadarbam, es tomēr aicinu izšķirties tieši par Ekonomikas komisijas variantu. Es domāju, ka, šo variantu risinot un attīstot, mēs vismaz kaut ko izdarīsim ar savu privatizāciju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Gavrilova kungs, pēc tam – Klausa kungs.

M.Gavrilovs: */Cienījamie klātesošie! Nerunāsim par šodienas jautājuma svarīgumu, to skaidri saprot visi. Gribu gan atzīmēt, ka mēs visu laiku runājam par divu līmeņu banku sistēmu kā vārtiem uz tirgus ekonomiku, bet pagaidām tādas sistēmas mums vēl nav. Ar to ir saistīts lēmums par to, ka no Latvijas Bankas jānoņem visas komerciālās funkcijas, lai tām radītu patstāvīgu komerciālu pamatu. Tas ir jāizdara līdz 1.janvārim. Ja jautāsim, vai tas līdz 1.janvārim tiešām tiks izpildīts, tad gan vienā, gan otrā dokumentā redzam, ka tas izpildīts netiks. Par nožēlu. Tas ir – mēs paliksim ar to pašu sistēmu, kura mums žņaudz visu saimniecisko darbību, turklāt visbargākās ekonomiskās krīzes apstākļos. Tāpēc ir vairāki priekšlikumi un projekti, kuri jāizskata ļoti rūpīgi, lai beidzot šo procesu izkustinātu no nāves punkta. Bet tas nenotiks, attīstības nebūs, kamēr Latvijas Banka formāli netiks atdalīta no šīm komerciālajām funkcijām. Par to ir viegli runāt, bet kā to izdarīt? Ir ļoti sarežģīti to aptvert cilvēkiem, kam nav priekšstata par banku darbu.

Tajos dokumentos, kas mums ir izsniegti, bija divi varianti. Pirmais variants, kas bija vienā no dokumentiem, paredz izveidot kādu lielu valsts komercbanku. Es uzskatu, ka tas būtu nepareizais ceļš, jo mēs ar to radītu supermonopola sistēmu. To saprot arī projekta autori. Otrais variants – no supermonopola atteikties. Bet ja tā neizdarām, tad visa manta, kurai ir saistība ar komercdarbību, tiktu pārņemta. Ar visiem saviem aktīviem, pasīviem, parādiem un saistībām. Lūk, kur ir šī procesa sarežģītība.

Ir cits variants, kurā šo problēmu apejam – radām komisiju ar pilnvarām, viss paliek zināmās Latvijas Bankas funkcijās, bet komisija sāk privatizācijas procesu. Kāpēc otrajā variantā rakstīts: “reorganizācijas komisija’’? Vajag droši rakstīt: “privatizācijas komisija’’. Valsts sektora rāmjos varam reorganizēt kaut simts reizes. Jāieraksta tieši – privatizācijas komisija!

Ja runājam pilnīgi atklāti, tad optimālākais būtu variants, ja mēs radītu pilnīgi cita tipa struktūru – bankas mantas privatizācijas fondu, kas ar 1.janvāri pārņemtu visu to mantu, kas saistīta ar komercdarbību, bet Latvijas Bankai atstātu tikai to tai piederošo, kas nepieciešams savu specifisko funkciju pildīšanai. Tad Latvijas Banka tiešām tās pildīs, neatskatoties un nepievēršot uzmanību visam tam, kas notiek tās bijušajā komerciālajā daļā. Pēc koncepcijas viss ar komerciālo darbību saistītais bankas īpašums jāprivatizē ātri, mērķtiecīgi un bez atrunām. Par nožēlu, projektā tas nav, un es, teiksim, ja runāju par otro variantu, 3.punktā kā 4.apakšpunktu ierakstītu, ka komisijai mēneša laikā jāizveido bankas īpašuma privatizācijas fonds. Ja mēs tādu struktūru neizveidosim, lēmums par Latvijas Bankas atdalīšanu no komercstruktūrām jau 1.janvārī – paliks neizpildīts uz nenosakāmi ilgu laiku. Tas ir viennozīmīgi. Es prasu šo punktu ierakstīt.

Tālāk. Par pašu komisiju. Ja runājam par to, kas vajadzīgs, lai šī komisija varētu reāli kaut ko izdarīt, tad vispirms tās priekšsēdētājam jābūt no kāda cita resora, ne no finansu struktūrām – ne no bankas struktūrām, ne no Finansu ministrijas. Viņiem jābūt neatkarīgiem. Ja šeit runa ir par Uldi Osi, tad, lūdzu, lai Uldis Osis pamet Finansu ministriju, kļūst par neatkarīgu ekspertu, kuru tad ieceļam šajā postenī. Šim procesam jābūt neatkarīgam no jebkāda resora, bet, ja skatāmies vēl tālāk, tad šo komisiju bankas īpašuma pārveidošanai jāpārvērš par šī fonda padomi, un visiem tās locekļiem jābūt ne no šī resora. Pietiktu ar vienu pārstāvi no izpildvaras, vienu no bankas, pārējie var būt neatkarīgi speciālisti, kas pildītu tikai vienu uzdevumu – cik iespējams ātrāk, prasmīgāk, profesionālāk privatizēt visu bankai piederošo.

Tālāk. Šeit netiek runāts par pašu koncepciju, par to, kā procesu realizēt, kaut gan tajos dokumentos, kas mums par privatizāciju jau pieņemti, par to ir teikts pietiekami skaidri un precīzi. Tie procesi, kas jau vēršas plašumā, precīzi rāda virzienu attīstībai. Pēc mūsu likumiem bankas var būt tikai akciju sabiedrības. Tas nozīmē, ka visu banku pārveidošana par akciju sabiedrībām ir neizbēgams posms, pēc tam akciju pārdošana atklātās izsolēs. Un, jo ātrāk tas notiks, jo ātrāk transformēsim banku sistēmu atbilstoši komercdarbībām. Pirmajā variantā ļoti neskaidri ir pateikts, ka runa ir par diviem aspektiem: šo to pārdot, nekustamos īpašumus atdot nomā. Un šeit bija iegansts, ka mēs nezinām, kas ir nekustamo īpašumu īpašnieks. Arī objektu saraksts bija klāt. Es domāju, ka tas ir nepareizs lēmums. Es domāju, ka par daudziem objektiem ir zināms, kas bija to īpašnieks un kas nebija īpašnieks. Iespējams, ka tie ir no jauna uzceltie objekti. Uzreiz tos visus sadzīt noslēgtā sarakstā nebūtu pareizi. Šim fondam vai šai komisijai katru konkrēto gadījumu jāizskata individuāli. Ja uz kādu īpašumu nav pretendenta, tad divu domu nav, ka tas jāpārdod, jo tas ir neiedomājami, ka privātbanka atradīsies namā, kas tai nepieder. Tas ir viens no svarīgiem momentiem, kas šeit nav ievērots. Nu sakiet, lūdzu, ko tad var privatizēt, ja ne namu, kur izdarīt operācijas, glabāt finanses? Galdus? Mēs taču zinām, ka mums līdz šim saglabājas 5 miljonu rubļu statūtfonds, kas mūsu ekonomiskās situācijas, kad notiek masveida privatizācija, apstākļos, ir pavisam nenormāli. Varbūt sākumā tas arī bija svarīgi, bet tagad tikai konceptuāli jāskatās, no kurienes nāk nauda. Taču tas, ja no šī statūtfonda tiks izņemta nekustamā īpašuma vērtība, arī nebūs normāli. Iekļaut to ciešos sadalīšanas shēmas rāmjos arī nebūs pareizi. Tāpēc otrā varianta priekšrocības ir acīmredzamas. Šo jautājumu nevar izlemt uzreiz, tas jāatliek uz vēlāku laiku konkrētai izskatīšanai.

Un pēdējais, vissvarīgākais, ir problēma, kā izbēgt no monopolizācijas. Kaut kā dīvaini: lielas bankas vai mazas bankas? Var būt gan lielas, gan sīkas bankas, tikai lai nebūtu monopolizācijas. Cik man zināms, Rīgā līdz 1940.gadam bija apmēram 100 komercbankas. Katrā rajonā, katrā pilsētiņā jābūt vismaz divām bankām, lai rastos konkurence. Esmu paņēmis līdzi kādu nelielu materiālu par vienu valsti, kas nesen nostājusies uz privatizācijas ceļa. Tur raksta tā: “Vislielākais ienākums no procentu likmēm bija tām bankām, kuras daudzu gadu garumā bija apvienojušās neoficiālā kartelī un tā nodrošinājušas monopola stāvokli tirgū ar valdības klusu piekrišanu.” Man ir ienākuši materiāli arī par to, kas notiek ar banku sistēmas liberalizāciju Portugālē. Tur jau daudzu gadu garumā nevar šo problēmu atrisināt. Kāpēc? Tāpēc, ka tam netika pievērsta uzmanība pašā sākumā. Un man liekas, ka šajā komisijā vai padomē obligāti jābūt pārstāvim no mūsu antimonopola komitejas, jābūt stingrai kontrolei no Augstākās padomes puses, lai momentā pamanītu un novērstu kādas bankas monopolu. Citādi augstās procentu likmes turpinās žņaugt mūsu ekonomiku, kas jau tāpat atrodas dziļā krīzē./

Priekšsēdētājs: Klausa kungs, lūdzu!

U.Klauss, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks: Paldies par man doto iespēju izteikt savas domas. Teikšu atklāti, esmu ļoti pagodināts. Es piederu pie cilvēku grupas, kas strādā pie projekta “Latvija 2000.gadā”. Mēs strādājam ar optimismu, ar vīziju un meklējam ceļus un iespējas, kā panākt pozitīvu risinājumu labai Latvijai. Šajā grupā ir arī kāda jauna dāma, kas strādā lielā, visiem pazīstamā uzņēmumā, kam ir lielas eksporta iespējas. Bet, kā šī dāma teica, šis uzņēmums meklē nevis iespējas, kā šos cieto valūtu pasūtījumus izpildīt, bet gan grib izzināt, kādēļ tos nevajadzētu vai nevarētu izpildīt. Un te nāk prātā nesenais “Ikea” piedāvājums (tas ir viens no lielākajiem mēbeļu namiem pasaulē), bet mēs varam izpildīt tikai 10 procentus no 50 miljonu kronu liela pasūtījuma. Es ierados šeit pirms diviem mēnešiem, un mans pirmais darbs bija šis Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas projekts. Divus mēnešus mēs strādājām, neskaitot ne dienas, ne stundas, taču neesam tikuši tālāk ne par vienu soli. Šodien man ir radies pārliecinošs iespaids, ka nevēlamies šīs nodaļas privatizēt, ka mums ir bailes privatizēt, ka mēs jūtamies labāk un drošāk vecajā valsts struktūrā. Es patiešām ceru, ka runāju nepareizi, ka maldos. Mums ir paniskas bailes, ka, privatizējot Latviju, to izpirks svešinieki. Es apgalvoju pretējo. Labākais ir jau privatizēts bez privatizācijas. Šeit valda pārliecība, ka Latvijas Bankas nodaļas ir bagātas. Tās nav bagātas. To kapitalizācija ir zem minimālajām prasībām, tām nav resursu jauniem aizdevumiem. Domāju, ka tās varbūt būs pat grūti privatizēt. Valdībai trūkst naudas kā jaunam kapitālam, tā jauniem aizdevumiem. Lai mēs varētu Latviju uzcelt, mums ir nepieciešams ārzemju, tas ir, Rietumu, kapitāls. Vajadzēs cilvēkus ar naudu, ar vīziju, ar vēlēšanos uzņemties lielu risku, lai no šīm nodaļām izveidotu sekmīgas bankas. To nevarēs izdarīt valsts banka. Mūsu valsts saimniecība slimo ar vēzi, bet vēzi nevar ārstēt ar aspirīnu, kā daudzi to šodien vēlas. Ir vajadzīga smaga operācija, lai vēzi izgrieztu un mūsu saimniecība varētu atveseļoties. Valsts saimniecība to nepanāks. Mūsu vienīgā cerība ir privatizācija pēc Ekonomikas komisijas piedāvātās koncepcijas. Nemetīsim tai ceļā sprunguļus un neatliksim uz rītdienu to, ko varam padarīt šodien.

Un tagad pāris komentāru attiecībā uz iepriekšējiem runātājiem.

Attiecībā uz Bojāra kunga teikto. Latvijas Banka nenodarbojas ar privātuzņēmēju darbību. Banka strādā tikai ar bankām – ar centrālajām bankām un valsts kasi. Par procentiem. Procenti nevar būt zem inflācijas līmeņa. Zemo procentu dēļ, ko Latvijas Banka deva, uzņēmumiem bija iespējams uzkrāt 12,5 miljardus inventāra. Tur, starp citu, ir iekšā arī pārtikas un sīkrūpniecības preces. Tās ir finansētas ar 12,8 miljardiem, ko aizdevusi Latvijas Banka. Ja mēs šo inventāru varētu likvidēt, cik daudz gan resursu mums pavērtos jauniem aizdevumiem. Kur Latvijas Banka ņems lētāku naudu, ko aizdot? Vai kāds zina atbildi? Es domāju, ka mums jāuzticas Privatizācijas komisijai, kurā ir sabiedriski darbinieki, kas ir tikpat labi vai tikpat slikti kā mēs visi šajā zālē. Kāds cits teica, ka tā koncepcija vēl jāpapildina. Tad paliksim pie parlamenta, kurā ir 200 cilvēki. Es gan šeit 200 cilvēkus neredzu, te ir ārkārtīgi daudz tukšu vietu. Kur ir pārējie?

Attiecībā uz Kides kunga teikto. Pie nodokļu izvērtēšanas strādā Šveices ekspertu grupa. Tas ir grūts darbs. Mums ir vecā padomju grāmatvedības sistēma. Viņi to grib pielāgot jaunajai, kas mums stāsies spēkā ar 1.janvāri. Viņi strādā ar skaitļotājiem, bet tas ir lēns, ļoti grūts un rūpīgi veicams process.

Attiecībā uz projektu. Latvijas Banka, iesniedzot savu projektu, bija atsaukusies uz citiem likumiem un lēmumiem, bet diemžēl tos divu mēnešu laikā izņēma.

Attiecībā uz tiesībām un saistībām. To pārņemšana ir nepieciešama, jo mēs būtībā pārdodam vienu ejošu uzņēmumu, un ejošam uzņēmumam ir jāpāriet ar visiem pienākumiem un saistībām.

Attiecībā uz Gulbja kunga teikto. Korupcija plaukst tikai valdības iestādēs, nevis privātos pasākumos. Privātos pasākumos korupcijai nav vietas.

Attiecībā uz Grūbes teikto. Valdībai ir pietiekami darba, lai ar 17 ministrijām atgūtu Latvijai 1940.gada dzīves līmeni, nevis konkrēti ar komercpasākumiem un pašiniciatīvu. Pretējā gadījumā mēs to nonāvēsim.

Attiecībā uz Ekonomikas komisiju. Tur valda demokrātisks vairākuma princips un visi lēmumi tiek pieņemti ar vairākuma balsojumu.

Attiecībā uz Freimaņa kunga teikto. Piekrītu, mēs darījām šodien visu, lai nedarītu neko. Un paldies par atbalstu Ekonomikas komisijai.

Attiecībā uz Gavrilova kunga teikto. Diemžēl nevaru neko komentēt, man nav pietiekamu valodas zināšanu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, vairāk neviens no deputātiem vai klātesošajiem debatēs nav pierakstījies. Tā ka mēs varam atsākt dokumenta apspriešanu pa punktiem, bet, pirms to darām, mums acīmredzot ir jāizšķiras par to, kuru dokumentu – 314. vai 315. – mēs uzskatīsim par pamatu.

Lūdzu, Kehra kungs! Sekretariātu lūdzu zvanīt. Lūdzu, Krastiņa kungs, kamēr Kehra kungs nāk.

E.Krastiņš: Es tomēr domāju, ka saskaņā ar parakstīto procedūru katram projekta iesniedzējam vismaz īss brīdis galavārdam būtu dodams.

Priekšsēdētājs: Labi! Krastiņa kungs un Kehra kungs. Tādā pašā kārtībā. Kehra kungs arī vēlas galavārdu?

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Man šodien rodas iespaids, ka mēs runājam viens otram garām. Diemžēl ar lielu sarūgtinājumu nācās konstatēt, ka Latvijas Bankas prezidents savu runu bija uzrakstījis iepriekš un nemaz neklausījās, ko es runāju no tribīnes. Es neredzu, kur kolēģi un arī Klausa kungs, kuru es visnotaļ cienu, saskata Lauku frakcijas iesniegtajā variantā kaut kādu valsts banku veidošanas draudus. Mums tāpat rūp tas, lai ar 1.janvāri Latvijas Banka sāktu darboties kā centrālā banka un lai šis privatizācijas process tiešām sāktos un noritētu, turklāt noritētu pietiekamā atklātības pakāpē, kas liegtu tiem vai citiem politiskajiem spēkiem izmantot argumentus par kaut kādām nelikumībām un nekārtībām šajā procesā. Un man varbūt tās bažas ir lielākas vai mazākas par to, ka te izpirks kādi svešinieki. Es tikai Klausa kungam gribētu atgādināt viņa teikto frakcijā “Satversme”, ka latviešiem jau naudas nav, tā visa ir notērēta. Tā ka te nav nekādu bažu par to, kas nopirks šīs bankas, kaut gan, manuprāt, komisijas ietvaros šo procesu tomēr vairāk vai mazāk varētu regulēt.

Tāpēc aicinu deputātus izšķirties par vienu vai otru variantu. Vismaz Lauku frakcijas vārdā es varu teikt, ka gadījumā, ja izšķiršanās notiks par mūsu variantu, mēs esam gatavi pieņemt virkni labojumu un precizējumu mūsu projektā, kaut vai to, ko ieteica Ēlerta kungs un, ja nemaldos, arī vairāki citi runātāji, piemēram, par privatizācijas projekta pieņemšanu. Kāpēc gan šī komisija, ja tā ir izveidota, nevarētu jau ar rītdienu, ja tai ir kaut kāds mājoklis, sākt pieņemt šos privatizācijas projektus? Tas lieti noderētu, šā mēneša laikā gatavojot visu programmu un visu šo procesu. Es vēlreiz apliecinu: 3.3.punktu mēs esam gatavi precizēt, ka nevis vienkārši iesniegt, bet ziņot, informēt Augstāko padomi par to darbu, kas ir veikts, un par to, kas tiks darīts, lai šis process, vēlreiz atkārtoju, norisētu pietiekami atklāti. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kehra kungs teiks galavārdu, Silāra kungs izteiksies pirms tam. Lūdzu.

I.Silārs: Es tikko pa translāciju dzirdēju, ka šeit tika izteikta piezīme attiecībā uz to, kur atrodas pārējie deputāti. Es varu teikt, ka sekoju līdzi sēdes gaitai no pirmā līdz pēdējam brīdim, un tāpat seko daudzi deputāti. Deputāti strādā ne tikai šajā zālē, deputāti strādā arī komisijās. Tas ir vienkārši komentārs par aizrādījumu, kur ir deputāti un kādēļ viņi nav šeit, zālē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Mēs, Silāra kungs, piedosim Klausa kungam, kas ir nevis mūsu deputāts, bet ārzemju speciālists, kurš piedalās mūsu darbā. Paldies.

Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti, dāmas un kungi! Nupat Edmunds Krastiņš runāja būtībā profesionāli, jo, aplūkojot šos tekstus, var likties, ka atšķirība nav tik liela. Tomēr esmu ļoti priecīgs par debatēm, un es tajās ieklausījos ļoti uzmanīgi. Debates parādīja, kas ir kas, un pārliecināja, ka kompromisa šeit nav. Un tas nav arī vajadzīgs. Mums ir jāapzinās, un tā ir bijis visās valstīs, kas Austrumeiropā iet reformu ceļu, ka rūpniecības un lauksaimniecības lobijs ir galvenais šķērslis ekonomisko reformu ceļā. Ceļā, kurš mūsu valstī knapi sācies. Lūdzu, esiet godīgi (jūs kuluāros esot godīgi) un pasakiet, ko jūs, lauksaimnieki, gribat panākt. Jūs gribat atrast tādu kanālu, dabūt banku, kura subsidētu neefektīvos valsts uzņēmumus. Un nemaskējieties šeit ar kaut ko citu!

Un otrs – rūpnieku bankas ideja ir tāda, lai mēs subsidētu uz nāvi nolemtos bijušās PSRS rūpnieciskā kompleksa uzņēmumus. Bet pašlaik mums vēl ir iespēja mācīties no citu kļūdām un neatkārtot tās. Es nešaubos par to, ka mēs tik un tā atgriezīsimies uz šā ceļa. Mēs tikai to izdarīsim pēc gada vai diviem, kad šīs bankas parādīs savu darbotiesnespēju. Tāpēc, protams, mēs vienkārši aicinām mācīties no citu kļūdām, nevis darīt to, ko ļoti bieži esam darījuši, respektīvi, atkārtot citu kļūdas un krist tajā pašā grāvī.

Tātad, un tas ļoti labi izskanēja debatēs, jautājums ir par to, vai darīt vai nedarīt, privatizēt vai ne. Es aicinu deputātus, kuri vēl grib strādāt, pieņemt lēmumus, nevis palikt malā un prasīt vispārēju koncepciju, es teiktu, par neko. Repšes kungs pateica, ka viņi šādu koncepciju negatavojas izstrādāt. Mūsu variantā ir nevis vispārēja koncepcija par neko, bet gan, pamatojoties uz konkrētiem iesniegtajiem projektiem, izstrādāts plāns, kā privatizēt. Mēs būtu gatavi vienā jautājumā piekāpties, proti, ka par šo plānu, kas jāizstrādā mēneša laikā, komisija varētu ziņot šeit, jo es nepieņemu apvainojumu, ka mūsu lēmumā nav iestrādātas divas pakāpes. Tās ir šajā lēmumā. Jūs sakāt, ka mums nav atklātības, bet tieši mēs publicējam šos sarakstus, nevis otrādi. Es gan aicinātu pirms tam apspriest šo jautājumu frakcijās.

Mums ir izveidojušās vairākas frakcijas, un es ceru, ka kāda no tām ir gatava arī uzņemties atbildību. Šie procesi iesākās frakcijā “Satversme”. Ja esam godīgi, tad jāatzīst, ka viena frakcija un mazākums nevar turēt un neturēs valdību. Mums tagad nav divu ministru, un šīs problēmas turpināsies. Tāpēc es aicinātu tos, kuri grib kaut ko darīt (mums ir kādas divas frakcijas vai varbūt vairāk, kas ir gatavas), atbalstīt Latvijas Banku. Pretējā gadījumā atkal izveidosies jau iepriekš pieredzētā situācija, kad daudzi mūsu piedāvājumi netika pieņemti, konkrēti es minētu grozījumus nodokļu likumdošanā, par ko Augstākā padome ļoti pamatoti tiek kritizēta, un nupat pieņemto budžeta lēmumu, kurš, manuprāt, atņem pēdējās cerības nacionālajam kapitālam uz privatizēto resursu līdzekļu pamata saņemt kredītresursus. Tā mēs jau esam izdarījuši. Tā ka šis ir trešais gadījums. Esmu apņēmies turpmāk vairs nebūt par aizsegu nekā nedarīšanai.

Es aicinu mierīgi un nosvērti pieņemt šos lēmumus, kas ir pietiekami ilgi gatavoti, balstoties uz profesionālismu un kompetenci, un, kā es teicu, mācīsimies no citu kļūdām un neatkārtosim tās, ko ir izdarījuši citi. Manuprāt, mums vēl ir iespēja mācīties no citu kļūdām. Protams, daži priekšlikumi par mēneša termiņu, ko izteica Freimaņa kungs, pavērs iespēju precizēt. Un es atkārtoju, ka varētu jau tiešām ziņot par plānu, kad būs saņemti iesniegumi. Latvijas Banka to darītu. Pēc debatēm man kļuva pilnīgi skaidrs, ka kompromiss nav iespējams, lai gan pēc dokumentiem, ja profesionāli pieiet, tas, protams, būtu iespējams. Krastiņa kungs aicināja klausīties, un es to tiešām darīju. Repšes kungs, manuprāt, ļoti precīzi raksturoja situāciju. Tā ka es tomēr aicinātu balsojumu izdarīt otrdien. Mēs grasāmies izdarīt citus labojumus, jo esam pietiekami ilgi pie tā strādājuši. Ja mūsu lēmums otrdien balsošanā netiks pieņemts, tad, protams, ir iespējams pieņemt otru variantu. Ja tā autori grib, viņi var to uzlabot un meklēt tā izpildītājus.

Priekšsēdētājs: Kehra kungs, man būtu jāprecizē jūsu pozīcija. Mēs nevaram atlikt balsošanu uz otrdienu. Vai jūs ierosināt atlikt konceptuālo balsojumu? Mums taču tas lēmums, kas tiks pieņemts par pamatu, jāapspriež pa punktiem, kā arī jāizdiskutē jautājums par kandidatūrām. Man ir virkne priekšlikumu, kas saistīti ar to. Tā ka par kandidatūrām jābalso atsevišķi.

O.Kehris: Tas ir pietiekami nopietns lēmums. Klausa kungs taču nupat pateica: ja mēs izmetam vienu punktu ārā (kaut vai par bijušajām saistībām), tas skar simtiem uzņēmumu un tūkstošiem cilvēku, kuriem ir rēķini šajās bankās. Kamēr es esmu šīs komisijas priekšsēdētājs, mēs nepiekritīsim, ka par šādiem priekšlikumiem balso, pamatojoties uz emocijām. Tie ir jāizskata komisijā. Ja šādi priekšlikumi ir, tad tie ir komisijā jāizskata. Tik ilgi, kamēr mums ir kontrole pār to, mēs varam uzņemties arī atbildību. Tajā brīdī, kad kāds grib balsot un izņemt šos pantus ārā, mēs atbildību uzreiz noņemam. Tad lai atbild tie, kas šo lēmumu pieņems.

Priekšsēdētājs: Paldies Kehra kungam. Replikai pierakstījušies Grūbes kungs, Bojāra kungs un Felsa kungs kā frakcijas vadītājs, Freimaņa kungs, un pēc tam Bērziņa kungs.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es aicinu šodien izšķirties. Problēma nekļūs labāka, ja mēs to atliksim līdz otrdienai. Mums ir pietiekama atbildības izjūta, un, par ko katrs balsos, par to arī atbildēs.

Priekšsēdētājs: Bērziņa kungs.

I.Bērziņš: Es tomēr aicinātu šo jautājumu atlikt, respektīvi, atbalstīt Tautas frontes frakciju un atlikt tieši tā iemesla dēļ, ka pulksten trijos, kad mūsu frakcija gribēja izskatīt šo banku jautājumu, gan bankas pārstāvji, gan Kehra kungs strādās frakcijā “Satversme”. Un tā iznāca, ka mums frakcijā nebija iespējas to apspriest. Situācija ir tiešām pietiekami nopietna, tāpēc es lūgtu atlikt un otrdien nobalsot arī par koncepciju, lai mēs frakcijā tomēr varētu izrunāt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Vārds replikai Grūbes kungam, pēc tam – Bojāra kungam.

G.Grūbe: Atbildot uz Kehra kunga apgalvojumu, ka lauksaimnieki gribot šeit savu lobiju, es gribu pateikt tikai to, ka šodien frakcija izskatīja jautājumu par parādu zemniekiem, kurš sastāda 3,2 miljardus, tātad šobrīd zemnieki kreditē Latvijas valsti.

Un otrs fakts: ar 20.decembri bankas faktiski pārtrauc jebkādu pārstrādes uzņēmumu kreditēšanu, jo uzskata, ka tām ir jāprivatizējas uz brokastu laiku.

Priekšsēdētājs: Bojāra kunga replika.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, ja Kehra kungs mums pārmet propagandu, tad arī tas, ko viņš nupat teica, ir vistīrākā propaganda. Ja jūs katru vakaru skatāties televīziju, tad jūs redzat, ka rietumnieki bieži saka, ka viņi subsidējot savu lauksaimniecību, un arī to, kāda cīņa notiek šajā jomā. Es nezinu, kāpēc lai mēs būtu labāki šajā aspektā. Kehra kungs saka, ka mēs gribam glābt nekur nederīgo rūpniecību, bet es varu Kehra kungam pateikt, ka es biju lielākajā starptautiskās vairumtirdzniecības centrā, kas atrodas Briselē. Es tur apstaigāju visus stendus un ļoti uzmanīgi aplūkoju preces, kuras pārdos nākamajā gadā. Un es redzēju desmitiem nišu, kur latvieši varētu pārdot savas preces, un, ja speciāli ir nolaista dibenā Kuzņecova rūpnīca, kas ir pasaulē konkurētspējīga kvalitātes ziņā un kas vēl joprojām ir pasaules katalogos, tad es te neko citu neredzu kā vienīgi muļķību vai ļaunprātību. Te ir tikai divi varianti, kas abi ir vienlīdz kaitīgi. Ieejiet vienalga kurā pasaules porcelāna veikalā un pasakiet man – vai Kuzņecovs var tur konkurēt vai nevar!

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs!

J.Bojārs: Tās ir muļķības.

Priekšsēdētājs: Jūsu uzstāšanās pārsniedz replikas ietvarus.

J.Bojārs: Tā nav uzstāšanās, tā ir replika.

Priekšsēdētājs: Nē.

J.Bojārs: Es gribētu citēt Kehra kungam, ja viņš nav lasījis, ko Kornaji saka šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Man nav skaidrs, par ko runās deputāti, kuri jau ir pie mikrofoniem. Procedūras jautājumi mums ir jāizšķir tagad, ja?

Tātad, lūdzu, godātie kolēģi, izšķirsimies par procedūru! Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Tikai, pirms noskaidrojam procedūras jautājumus, es vēlos pateikt, ka nekad neesmu centies sekot tiem, kuri pretējo pusi apvaino visādos ļaunos nodomos, tāpēc es arī neko neatbildēšu Kehra kungam šajā ziņā.

Otra lieta. Šis saskaņošanas process, kā Kehra kungs pareizi teica, ilgst jau divarpus mēnešus, tikai es tam neredzu sevišķus augļus, tiek vienīgi meklēts atbalsts tajās vai citās politiskajās aprindās. Un es esmu pārliecināts, ka arī līdz otrdienai te nekas cits netiks darīts, kā tikai meklēts tas vai cits balsu skaits ar tiem vai citiem paņēmieniem. Nekas pozitīvs te pat risināts netiks. Un es esmu lieliski pieredzējis, kā mani izslēdza no līdzdalības šā projekta gatavošanā tad, kad es kļuvu nevēlams šim procesam, tāpēc es aicinu vienreiz izšķirties un nemeklēt šajos projektos diez kādas ļaundabīgas āderes.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, pēc tam – Kides kungs.

J.Lucāns: Es varētu piekrist tādam risinājumam, ka tiešām mēs balsojam par šo jautājumu otrdien, bet tikai ar vienu nosacījumu – tādā gadījumā otrdien ir jāatkārto šīs debates no sākuma, jo tie cilvēki, kas otrdien sēdēs šeit, zālē, nebūs informēti par jau notikušajām debatēm, bet jautājums ir pietiekami nopietns, lai to tik vieglprātīgi vis neizšķirtu – teiksim, atnāca, nobalsoja, un viss. Es domāju, ka tādā gadījumā tas nebūtu nopietni.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, plenārsēdē jautājumus neizšķir ar nosacījumiem, bet balsojot.

Lūdzu, Kides kungs!

E.Kide: Replikā es gribu teikt, ka ne no viena, kas piedalījās debatēs, es nedzirdēju, ka viņš būtu pret banku privatizāciju. Es to nedzirdēju, lai gan Kehra kungs lika saprast, ka viena puse esot pret privatizāciju un otra puse – par privatizāciju. Es dzirdēju un joprojām esmu tādās domās, ka runa ir tikai par secību – savākt informāciju un tad pieņemt lēmumu vai pieņemt lēmumu un tad vākt informāciju. Tā ir mana replika.

Un par procedūru. Es pilnīgi piekrītu Lucāna kungam, ka šodien visi tie, kas dzirdēja debates, var izšķirt jautājumu, jo ir divi alternatīvi priekšlikumi. Šie cilvēki ir piedalījušies debatēs, bet tie, kas otrdien pienāks klāt un prasīs, kura poga jāspiež, izšķirs banku likteni. Paldies.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, lūdzu!

J.Bojārs: Es arī par procedūru. Cienījamie kolēģi, it sevišķi tie, kas apgalvo, ka es un vēl varbūt Grūbes kungs, un vēl kāds cits iestājamies par kaut kādiem boļševistiskiem variantiem… Pilnīgi pretēji, cienījamie kolēģi, es esmu pret tādu mešanos no viena, tas ir, boļševisma, grāvja, kurā bijām, otrā – absolūti neregulēta kapitālisma grāvī, un es uzskatu, ka 314.dokuments mums dod iespēju kaut ko izvērtēt. Kaut kas tiks sagatavots, un varēsim spriest, cik tālu un ko privatizējam. Varbūt, ka mēs tomēr atstāsim kādas struktūras, caur kurām valsts varēs iedarboties. Es liktu priekšā izšķirties vai nu par 314. vai par 315.dokumentu. Es uzskatu, ka tagad mums vajadzētu balsot, jo neviens vairs neko jaunu nepateiks, galvenās idejas ir izteiktas. Es atbalstu 314.variantu, kas dod mums lielāku alternatīvu un iespēju pārdomāt dažādus variantus. Es gribu redzēt variantus, cienījamie kolēģi! Lai nebūtu tā, ka, lūk, tas ir modelis, jūs par to nobalsojāt un jums nekādu citu iespēju nav.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs kā frakcijas vadītājs, lūdzu!

A.Felss: Cienījamie kolēģi! Es kā frakcijas vadītājs izsaku kategorisku protestu pret to, kā Kehra kungs interpretē Lauku frakcijas viedokli. Galu galā, ja šobrīd Latvijas lauksaimnieki kreditē pārējos par trim miljardiem, tad es nekādi nevaru… man vispār nekustas mēle izteikt šos vārdus… ka mēs esam tie, kas cenšas noliegt kaut ko Latvijas nākotnes labad… Es kategoriski protestēju. Un galu galā – lai arī man nav nekāda zinātniskā grāda ekonomikas jomā, es tomēr saprotu, ka kaut kāds reāls uzplaukums tautsaimniecībā sāksies tikai tad, kad gan lauksaimniecība, gan rūpniecība sāks privatizāciju, bet viņi nemēdz iejūgt zirgu ar asti pa priekšu un pirkt kaķi maisā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi pie mikrofoniem, lūdzu, izsakieties par procedūru! Izšķirsimies par procedūru, nevis par balsošanas motīviem.

Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Es, Birkava kungs, nesapratu, kāpēc jūs man liedzat vārdu replikai?

Priekšsēdētājs: Jūs neesat prasījis repliku, Kinnas kungs!

J.Kinna: Es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Kinna: Tad es tiešām gribētu izteikties par procedūru. Es ļoti atbalstu tos, kuri teica, ka šodien šeit sanākuši tieši tie cilvēki, kurus interesē šis jautājums, kuri noklausījās gan ziņojumus, gan debates. Diemžēl no banku pārstāvjiem, arī no Kehra kunga, kuru es ļoti cienu, mēs nedzirdējām neko par izstrādāto privatizācijas koncepciju, tieši šā iemesla dēļ es tomēr saku, ka es šo koncepciju gribu dzirdēt. Es aicinu šodien nobalsot – kuru dokumentu ņemt par pamatu, iziet pa punktiem un atļaut vienai vai otrai grupai attiecīgo dokumentu sagatavot līdz otrdienai, bet otrdien galīgi nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es gribētu vēl mazliet argumentēt savu viedokli, kāpēc balsošu par 314.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, es atvainojos, mums vispirms ir jāizšķir procedūras jautājumi. Pēc tam varēsit uzstāties par motivāciju. Es atkārtoti lūdzu – vispirms izšķirsimies par procedūru.

Godātie kolēģi, vai kāds pieprasa balsot par koncepciju noteikti otrdien nevis šodien, jo, ja kāds to pieprasa, es lieku jautājumu uz balsošanu. Bērziņa kungs… Bērziņa kungs un Kehra kungs. Es varu likt uz balsošanu jautājumu – vai mēs izšķirsimies par to, jo viens no ziņotājiem arī izteica tādu viedokli. Tātad es lieku jautājumu uz balsošanu. Kehra kungs, pareizi? Neviens neapstiprina. Tātad balsosim.

Godātie kolēģi, izšķirsimies balsojot – vai konceptuālais balsojums par to, kuru dokumentu liekam pamatā – 314. vai 315. –, ir izdarāms šodien. Tas ir pirmais balsojums.

Lūdzu balsošanas režīmu. “Par” balso tie, kas uzskata, ka šodien. Lūdzu rezultātu. Par to, ka jautājums ir izšķirams šodien, ir 67 balsis. Tātad balsosim šodien.

Vispirms balsosim par 314.dokumentu un pēc tam – par 315.dokumentu. Kurš no šiem dokumentiem saņems balsu vairākumu, tas tiks ņemts par pamatu.

Un tagad – par balsošanas motīviem. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es aicinātu šajā gadījumā izšķirties par Ekonomikas komisijas sagatavoto 315.dokumentu un līdz ar to kaut ko darīt, lai paātrinātu privatizācijas procesu vai, patiesību sakot, to iesāktu. Tādēļ es aicinu kolēģus balsot par 315.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Raimonds Krūmiņš, lūdzu!

R.Krūmiņš: Es piekrītu Kehra kungam, ka šie dokumenti būtībā nemaz nav tik milzīgi atšķirīgi. Tomēr, pretēji 314.dokumentā paredzētajai samērā lielajai brīvībai privatizācijas ceļa izvēlē, 315.dokumentā ir ieskicēts praktiski tikai viens privatizācijas ceļš, proti, pārdot izsolē vai arī uzreiz pārdot par naudu katru atsevišķu bankas nodaļu. Bet iedomājieties situāciju, ko tas nozīmē laukos, kur šobrīd ir tikai viena banka un klientam nav alternatīvas! Lai neizveidotos tāda situācija, ka šo banku pārņems viena konkrēta struktūra, kura tagad ir pietiekami spēcīga, un izveidos vēl lielāku monopolu nekā… nu, nerunāsim par monopolu, monopola varbūt nav, bet teiksim – savu diktātu, un klientam vairs nebūs nekādas teikšanas. Šobrīd klients var pasūdzēties deputātam, valsts institūcijām, un savukārt šīs valsts institūcijas, piemēram, Augstākā padome vai cita institūcija, var kaut kādā veidā ietekmēt bankas darbu, bet tajā gadījumā to vairs nekādi nevarēs ietekmēt. Tāpēc es varu pateikt, ka laucinieki principā viennozīmīgi iestājas par šo banku lauku nodaļu akcionēšanu pamatā klientiem, bet Ekonomikas komisijas sagatavotais variants paredz banku nodaļu tūlītēju pārdošanu vienalga kuram pretendentam. Protams, klienti šobrīd nav spējīgi tās nopirkt.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, lūdzu!

J.Bojārs: Par motīviem. Cienījamie kolēģi! Es aicinu jūs balsot par 314.dokumentu, vadoties pēc koncepcijas, ka ekonomikas jautājumos profesori ķīmiķi nav gudrāki par profesoriem juristiem…

Priekšsēdētājs: Kehra kungs, lūdzu!

O.Kehris: Es, protams, aicinu balsot par 315.dokumentu. Es gan ļoti ceru, ka kolēģi lasa tekstu, jo tas, ko teica Krūmiņa kungs, absolūti neattiecas uz mūsu projektu, kurā nekas nav teikts par privatizācijas metodēm un nav teikts, ka tikai pārdodot. Un savukārt Bojāra kungs… varbūt tiešām bija arī godīgs, jo viņš jau pateica pēc būtības, ka patiesi bankas ir domātas tieši tam, lai subsidētu. Tad es vēl gribu precizēt tikai to, ka neesmu un nekad neesmu bijis pret to, lai lauksaimniecība tiktu subsidēta. Es esmu pret to, ka tā dēļ tiek saķēzīta banku sistēma. Vajag saukt lietas īstajos vārdos. Ja mums vajag subsidēt lauksaimniecību, tad arī es esmu par to un pieņemsim attiecīgu lēmumu šeit balsojot, savukārt par rūpniecības uzņēmumiem… Es pilnīgi piekrītu, ka mūsu rūpniecības uzņēmumi atradīs noietu, bet attiecībā uz nāvei nolemtajiem (es biju ļoti precīzs un teicu – uz nāvi nolemtajiem PSRS rūpnieciskā kompleksa objektiem, šeit ir runa par divpadsmitnieka uzņēmumiem) – es saprotu, ka Bojāra kungs tomēr nebija atradis to izstrādājumus šajā izstādē. Paldies!

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs.

J.Lucāns: Es gribētu aicināt kolēģus tomēr balsot par 314.dokumentu. Pirmkārt, tāpēc ka šis dokuments dos mums iespēju paskatīties, kas īstenībā pašreiz notiek banku sistēmā, dos mums analīzi. Tas ir viens.

Un, otrkārt, šis dokuments neprogrammē tūlītēju rūpniecības iznīcināšanu. Es līdz šim neesmu varējis saprast un nekad mūžā nesapratīšu, kā viens ekonomists no tribīnes var pateikt, ka viņš administratīvā kārtā iznīcinās tādu un tādu rūpniecības sistēmu! Es domāju, ka ekonomistiem ir jālieto tikai ekonomikas līdzekļi, nevis administratīvi līdzekļi, ar kuriem varētu kaut kādā veidā kaut ko iznīcināt, it īpaši, ja ir runa par ražošanu. Tāpēc aicinu balsot par 314.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze.

A.Seile: Cienījamie deputāti, es izsakos par labu 314.dokumentam un aicinu deputātus, kā jau parasti aicinu, būt uzmanīgiem un neklausīties tajos, kuri aicina meklēt utis cita kažokā, bet nemeklē tās savējā, jo Kehra kungs pēdējās replikās to vien dara, kā komentē lauksaimnieku darbību un lauksaimnieku viedokli, kā arī lauksaimnieku sagatavoto projektu. Un vēl es gribu izteikt tādu aizrādījumu. Ja Kehra kungs saka, ka viņš nespētu realizēt projektu, ja nobalsojam par 314.dokumentu, tad viņam ir jāatsakās no amata, nevis jāsaka, ka viņš nerealizēs. Parlamentā visu izšķir ar balsošanu!

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Es aizkavēšu godājamos kolēģus pusminūti. Es tikko nāku no Jelgavas rajona padomes sesijas. Padomes sesijā bija tāds priekšlikums – izteikt neuzticību mums un valdībai. Mums esot laiks iet uz mājām. Tāpēc vienīgais, ko šodien varam izdarīt, ir – sākt strādāt ar 314.dokumentu, jo tajā vismaz ir kaut kas, ar ko varētu sākt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Visi ir izteikušies. Vispirms balsosim par 314.dokumentu, pēc tam – par 315.dokumentu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. 314.dokuments. Tas ir Lauku frakcijas iesniegtais dokuments. Lūdzu rezultātu. 65 – par, 6 – pret, 11 – atturas.

315.dokuments. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. 19 – par, 26 – pret, atturas – 34. Par pamatu pieņemts 314.dokuments.

Lūdzu priekšlikumus par tālāko darba gaitu. Jā, piedodiet, pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

E.Krastiņš: Gribu teikt paldies tiem, kas atbalstīja Lauku frakcijas iesniegto lēmuma projektu, bet, redzot, ka pēc visām šīm kaislībām zāle ir diezgan patukša, es gribētu piedāvāt šādu procedūru: pirmām kārtām paziņot, ka mēs, protams, esam gatavi ņemt vērā kritiskās piezīmes, jo skaidrs, ka neviens lēmums nav pilnīgs, un uzreiz pateikt, ka esam gatavi pārņemt no otra, alternatīvā lēmuma atsevišķus punktus, piemēram, 6.3.punktu, nosakot, ka, sākot ar 1.janvāri, šai reorganizācijas komisijai ir tiesības sākt reālu privatizāciju un reorganizāciju pēc tam, kad tā ir ziņojusi par savas darbības pamatprincipiem.

Nākamais. Protams, mēs arī pilnīgi piekrītam, ka projektā jāiekļauj otrā lēmuma 6.5.punkts – par to, kā reorganizācijas komisija sāks privatizācijas projektu pieņemšanu. Es varu uzreiz pateikt, ka esam gatavi šo punktu pieņemt un iekļaut savā lēmuma projektā. Taču, tā kā te vēl izskanēja vairāki citi priekšlikumi, es piedāvātu tiem deputātiem, kuriem tādi ir, vēl iesniegt šos priekšlikumus frakcijai vai sekretariātam, nākamnedēļ mēs varētu līdz galam sagatavot šo lēmuma projektu, kuru tad varētu izskatīt pa punktiem. Jebkurā gadījumā šodien mēs, protams, nevaram balsot par personālijām, kuru iecelšanai mums vajag 60 balsu, mēs arī nevaram balsot par lēmumu kopumā. Tāpēc es piedāvāju šādu ceļu – izskatīt šo lēmumu fiksētā laikā – nākamnedēļ, trešdien, pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Krastiņa kungs, es ļoti atvainojos! Vai jūs varētu vēl pagodināt savu mikrofonu? Krastiņa kungs, es nesapratu no jūsu paskaidrojumiem, vai līdz nobalsošanas brīdim ir paredzēts ietvert šajā dokumentā punktu, ka privatizācija vispār sākas, vai arī paliks tā redakcija, kas ir šeit. Mēs tikai gādāsim par pamatprincipiem, un viss. Vai jums ir paredzēts tādu punktu ielikt, ka tiks sākta privatizācija?

E.Krastiņš: Jūs, Freimaņa kungs, nebijāt zālē, kad es par to runāju.

J.Freimanis: Es biju zālē. Jūs tik ļoti mīklaini izteicāties, ka es, ļoti atvainojos, nesapratu. Varbūt atkārtojiet!

E.Krastiņš: Es vēlreiz atkārtošu. Tātad, kā es jau teicu, mēs uzreiz esam gatavi piekrist diviem ļoti pareiziem aizrādījumiem. Viens no tiem, es vēlreiz atkārtoju, ir iekļaut mūsu lēmumā no otra lēmumprojekta 6.3.punktu, protams, nedaudz grozītā redakcijā, proti, noteikt, ka, sākot ar 1.janvāri, reorganizācijas komisija ir tiesīga pieņemt lēmumus par Latvijas Bankas struktūrvienību reorganizāciju vai privatizāciju.

J.Freimanis: Tas nozīmē, ka saskaņā ar jūsu lēmuma projektu šī privatizācija sāksies ar 1.janvāri.

E.Krastiņš: Vēlreiz atkārtoju: jāņem vērā, ka Latvijas Banka nav gatava nedēļas laikā iesniegt visus šos datus, turklāt mēneša laikā šai komisijai tomēr jāsagatavo pamatnoteikumi. Tās ir divas lietas. Trešā lieta – galu galā ir jāpieņem šie privatizācijas projekti, kas tiek iesniegti. Es neredzu iespēju sākt šo darbu ātrāk. Visa mūsu līdzšinējā darbība ir pierādījusi, ka mēs kaut kā nepareizi uztveram laiku. Tās lietas neiet tik ātri. Jo zināms laiks būs vajadzīgs, lai šī komisija varētu darbu uzsākt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tātad Krastiņa kungs ierosina vienu balsojumu, tas ir, ka mēs šo jautājumu skatām un par personālijām balsojam nākamās nedēļas trešdienā, tātad 2.decembrī pulksten 10.00.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo priekšlikumu. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu. 44 – par, 2 – pret, atturējušos – nav. Tātad iekļauts darba kārtībā 2.decembrī pulksten 10.00. Es lūgtu Krastiņa kungu ņemt vērā Gulbja kunga rakstveida priekšlikumu – ietvert komisijas sastāvā Rīgas pašvaldības pārstāvi Māri Purgaili.

Nākamais darba kārtības jautājums ir jautājums par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā. Šis jautājums palika debašu stadijā, tātad ir jāatklāj debates par šo jautājumu. Debatēs pierakstījies Zaļetajeva kungs un Gulbja kungs. Zeltkalnes kundze savukārt lūdza galavārdu.

Lūdzu, Zaļetajeva kungs, tribīnē!

S.Zaļetajevs: */Cienījamie deputātu kungi! Attiecībā uz to, kas un kā var sniegt palīdzību dzīvokļu jautājumu atrisināšanā, mums ir pietiekami liela pieredze, bet par nožēlu – negatīva pieredze. Arī piedāvātajā likumprojektā es neredzu neko šīs sistēmas uzlabošanai, tieši otrādi, redzu tikai vēl negatīvākus momentus. Kam pirmām kārtām tiks sniegta palīdzība? Kā šie jautājumi tiks risināti? Liekas, ka 9.pantā, kaut arī nepietiekami precīzi, kaut kādi norādījumi ir. Pilnīgi pietiekami izlasīt šī panta vienu – pēdējo – frāzi, kurā teikts, ka pašvaldībai ir tiesības sniegt palīdzību arī citu kategoriju iedzīvotājiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visus pārējos likumprojekta pantus var izsvītrot, tie nav vajadzīgi. Pašvaldībai dota pilnīga patvaļa. Kas šajā iedzīvotāju kategorijā var nonākt? Reāli domājot, protams, tur nonāks tuvākie radi un labākie draugi tiem, kuri šos jautājumus izlems. Nākamā kategorija būs tie, kas pietiekami labi spēs samaksāt par smalkjūtīgo izturēšanos pret sevi. Vai tiešām jūs domājat, ka būs arī kādi citi varianti?

Tālākais. Kādā veidā šī palīdzība tiks sniegta? 3.pants. Tāds veids, kā piešķirt gruntsgabalus izmantošanai. Es nesaprotu. Mums jau it kā atjaunots Civilkodekss, bet tādu terminu es tur neesmu atradis, vēl jo vairāk, ja ievērojam, ka nekustamie īpašumi un no jauna uzceltais nams tiks uzskatīts par vienu nedalāmu vienību kopā ar gruntsgabalu. Kā tādā gadījumā var palīdzēt nabadzīgam, mazturīgam iedzīvotājam uzcelt savu māju? Varbūt viņam palīdzēt iegādāties briljanta kakla rotu?

Un pēdējais moments. Tas, par nožēlu, šajā likumprojektā nav vienīgais, tos varētu vēl diezgan ilgi uzskaitīt. Taču ir viens īpaši svarīgs moments, kuru nevar nepieminēt. Tas ir pēdējā pantā, kas patiesībā Finansu ministrijai un Arhitektūras un celtniecības ministrijai dod tiesības patvarīgi noteikt nodokļu likmes. Jūs paši varat paskatīties, cik lielā mērā tas atbilst likumam par budžeta tiesībām, un vispār, kādā mērā tas atbilst pienākumu sadalei starp parlamentu un izpildvaru. Man gan katrā gadījumā vēl nav nācies sastapties ar tādu lietu, ka ministrija pati varētu noteikt nodokļu likmes.

Vakar Zeltkalnes kundze, stāstīdama par likumu par dzīvokļu izīrēšanu, teica, ka pašreizējā likumdošana pilnīgi izslēdz tādu negatīvu sociālisma izpausmi kā dzīvokļu dalīšanu rindas kārtībā. Tiešām, likumprojektā par dzīvokļu īrēšanu tāda jēdziena nav. Taču tā pilnā mērā parādās piedāvātajā un pašlaik izskatāmajā likumprojektā.

Un, iespējams, pēdējais pietiekami svarīgais moments, kam es gribēju pievērst jūsu uzmanību jau vakar, kad es uzdevu jautājumus. Tas ir: kādā mērā piedāvātais likumprojekts atbilst 4.maija Deklarācijas normām? Izsaku lielu atzinību Zeltkalnes kundzei, ka viņa nenoliedza, ka šis likumprojekts, kurā paredzēts, ka palīdzību var sniegt tikai Latvijas Republikas pilsoņiem, atrodas pretrunā ar Deklarācijas 8.pantu. Kad uzdevu jautājumu, man teica, ka no manas puses par to nevarot būt nekādu pretenziju, jo es neesot balsojis par šo Deklarāciju. Tā kā šādu argumentāciju nākas dzirdēt ne pirmo reizi – vienreiz tā jau tika izmantota, kad runa bija par sertifikātiem, jo arī tas likumprojekts bija pretrunā ar Deklarācijas 8.pantu, – man tomēr nāksies nedaudz tērēt laiku, lai visiem paskaidrotu, tajā skaitā arī tiem deputātiem, kuri ir izmantojuši šo Deklarāciju, bet šie deputāti tiesību jautājumos bija zinošāki nekā Zeltkalnes kundze, ka likums, vēl jo vairāk konstitucionāls likums, tāds, kā Deklarācija, saistošs ir visiem, neatkarīgi no tā, kāda bija šo cilvēku attieksme, kad tas vēl bija projekta stadijā. Tā ir pavisam vienkārša un visiem saprotama patiesība. Man ir ļoti skumji, ka tādu vienkāršu lietu man nākas izskaidrot, tam tērējot laiku.

Attiecībā uz tiem, kam šī palīdzība tiks sniegta, tiem, kas mīt pagrabos un bēniņos. Tiešām, likumprojektā es neatradu nekādu normu, kas to regulētu. Viss tiek atdots vietējās varas uzskatiem. Skaidrs, kā šis apstāklis tiks izmantots. Zeltkalnes kundze teica, ka nevar palīdzēt tiem, kas iebraukuši vakar. Šī ideja, iespējams, ir pareiza, taču tāda norma bija vecajā Civilkodeksā, kad veidojās garas rindas, kad tika ņemts vērā, kad kurš stājies rindā. Bet šeit taču patiesībā nekāds štāžs, nekādi laika termiņi nav norādīti. Tā ka patvaļai tiek pavērtas ārkārtīgi lielas iespējas.

Kopumā es uzskatu, ka likumprojekts absolūti neapmierinoši atrisina problēmas, bet problēmas taču ir. Noliedzoši vērtēdams šo likumprojektu, es pavisam negribu apgalvot, ka dzīvokļu lietās cilvēkiem nevajadzētu palīdzēt. Nav šaubu, ka palīdzība jāsniedz, taču jautājums ir par to, kam un kā tā jāsniedz. Tas jārisina pavisam citādā ceļā. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, lūdzu! Pēc tam – Gorbunova kungs.

J.Gulbis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es negribētu visu laiku izmantot, izteikšos replikas veidā. Atkārtošu to, ko jau šodien uzstājoties teicu. Es šaubos, vai šis likums, lai kā to uzlabos, likvidēs pašvaldībās tās netaisnības, kas notiek ar dzīvokļiem. Vai nebūs tieši otrādi, ka mēs pavērsim iespējas vēl lielākām netaisnībām.
Un, apskatot šo likumprojektu, jāteic, ka tajā ir daudz nekonkrētību, daudz kas tiek atstāts atsevišķu cilvēku, varētu arī teikt – atsevišķu pašvaldību ziņā, kura var lemt tā vai citādi. Turklāt jāņem vērā tas, kādā stāvoklī ir mūsu dzīvokļu privatizācijas process, respektīvi, tā praktiski nav. Ir ļoti grūti pateikt, kā būs, piemēram, Rīgā, kur tūkstošiem cilvēku stāv rindā. Kā tiks veidota šī rinda, piemēram, pēc 12.panta principa, jo tur ir skaidri un gaiši pateikts, ka pašvaldībām ir tiesības noteikt dzīvokļu īrēšanas pretendentu uzskaites rindas veidošanas kārtību. Grūti paredzēt to, kā tas galarezultātā pēc katras pašvaldības varianta izveidosies.

Tikpat grūti ir paredzēt, kā tas notiks – taisnīgāk vai netaisnīgāk –, jo 9.pantā nav ņemts vērā, ka par pamatu jābūt ienākumu deklarācijai vai kaut kam citam. Ja tikai skatāmies pēc tā, vai viņš pieder pie šādas kategorijas vai nepieder, neņemot vērā, kādi ir ienākumi, diezin vai tas apmierinās cilvēkus, attiecībā uz kuriem tas ir domāts.

Diemžēl tik nekonkrētu projektu es nespēju atbalstīt. Es gribētu zināt, kas to ir izstrādājis. Vai tie ir pašvaldību cilvēki, kuri nodarbojas ar dzīvokļu sadali un ir ieinteresēti šādā risinājumā? Bet ir arī likums par patērētāju aizsardzību. Mums vajadzētu aizstāvēt arī viņu intereses, tas ir, īrnieku intereses, un domāt par to, lai mazāk sāpīgi notiktu šis process, kā cilvēks atradīs to dzīvokli, kas viņam ir pa kabatai. Šis process var izraisīt ļoti lielu neapmierinātību, jo tas noteikti noritēs ļoti smagi. It sevišķi tāpēc būtu vajadzīgs vēl vairāk pie šāda likuma piestrādāt, ņemot vērā arī to, ka mēs esam unikāla valsts tajā ziņā, ka nevienā savā programmā neesam apstiprinājuši, kādas sociālās garantijas dodam saviem iedzīvotājiem. Mēs varam 70 procentus iedzīvotāju turēt zem iztikas minimuma, un paši esam apmierināti ar savu politiku un savu valdību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Gorbunova kungs, lūdzu!

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Kā tas arī bija paredzams, mēs ar šo likumu ieslīgstam vēl dziļāk purvā. Es šeit runāju par dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. Situācijā, kad neesam izgaismojuši perspektīvu nepilsoņiem kļūt par pilsoņiem, tas ir, neesam pateikuši, kādā veidā un pēc kādiem kritērijiem tas notiks. Es domāju, ka Zeltkalnes kundze savā galavārdā varētu atbildēt. Kā tagad rīkoties? Es tiešām līdz šim esmu mēģinājis atbalstīt domu, ka ir bijuši tie 50 gadi, kuru rezultātā tāda problēma pastāv, ka ir šie pastāvīgie iedzīvotāji un pilsoņi, kuriem jānodrošina vienādas ekonomiskās tiesības. Kas attiecas uz politiskajām tiesībām, tad mums ir vajadzīgs laiks, un šajā laikā mēs izlemsim. Es piedāvāju savu variantu, kā mēs varam izlemt.

Manuprāt, ir dažādas izejas. Bet varbūt tomēr vajadzētu godīgi izdarīt tā, ka tiešām iet uz to, ka šīs ekonomiskās tiesības ir vienādas, un skaidri un gaiši formulēt politiskās tiesības.

Tagad konkrēti par vienu punktu, par kuru es lūgtu jūs izteikties galavārdā. Es atvainojos, ka diemžēl nevarēju uzdot jautājumus. Tātad 2.pants paredz, ka šā likuma 3., 4., 5. un 6.nodaļā noteiktajā kārtībā valsts un pašvaldību palīdzību var saņemt Latvijas Republikas pilsoņi un viņu pēcnācēji. Uz pārējiem šīs sadaļas neattiecas. Tas tā varētu būt. Es nebūt nedomāju, ka tur, kur šis pilsonības jautājums ir skaidrs, nav jābūt tāda veida nosacījumam. Tas ir viens. Bet otrs. Esiet tik laipni un paskatieties! Varbūt es kaut ko nesaprotu. Paskatieties 3.nodaļu – “Dzīvokļu izīrēšana”.

Par tādām personām, kuras pašvaldībām neatliekami jānodrošina ar īres dzīvokļiem, uzskatāmas personas vai ģimenes, kuru aizņemtā dzīvojamā māja vai dzīvoklis, vai dzīvojamā telpa kļuvusi nederīga apdzīvošanai stihisku nelaimju gadījumā, ja šīs ēkas un nesošās konstrukcijas nonākušas avārijas stāvoklī. Pēc tam seko bērni un bāreņi, tad – nelikumīgi notiesātās personas. Sakiet, lūdzu, Zeltkalnes kundze, vai bāreņus mēs arī dalām pilsoņos un nepilsoņos? Jo šis bārenis ir piedzimis nepilsonis? Tas, kurš ir piedzimis, kuram nav noteikta pilsonība, tas, kuram vecāki nav bijuši. Bet šeit ir runa par bāreņiem. Vai tiešām jūs par to iestājaties? Varbūt es nesaprotu pareizi šos formulējumus. Un, ja tas ir tā, tad es katrā ziņā centīšos uzklausīt jūsu argumentus un pēc tam izdarīt secinājumus.

Priekšsēdētājs: Vārds Mucenieka kungam.

V.Mucenieks: Cienījamie deputāti! Vakar mēs izskatījām jautājumu par dzīvokļu īri. Ja mēs tā rūpīgi izlasām šo likumu, mēs konstatējam, ka īrniekam nav itin nekādu tiesību. Savukārt izīrētājam nav nekādu pienākumu. Pilnīgi nekādu. Un tagad ar šo jauno likumu par valsts un pašvaldību palīdzību ir it kā mēģināts kaut kādā veidā īrniekam kaut ko kompensēt. Bet vai tas vairumu īrnieku vienkārši nenostāda pazemojošā situācijā? Jo, runājot par maznodrošinātajiem, tik un tā tieši šis pats maznodrošinātais, kādu ir vairākums, tādā vai citādā veidā šo dzīvokli apmaksā. Tāpēc vajadzētu risināt jautājumu tā, lai viņš nebūtu maznodrošināts, lai viņš šo summu saņemtu tieši, nevis nostādīt viņu pazemojošā situācijā un tad augstsirdīgi kaut ko atmest: lūk, tas tev ir, lai tu varētu dzīvot, lai tu nepaliktu bez pajumtes.

Jautājums ir par to, vai šajā likumā ir izdevies šos jautājumus atrisināt. Projektā ir ļoti daudz kas skaisti iecerēts, un varbūt arī domāts. Bet, tā kā pašvaldības šobrīd ir galīgi nabagas un nav nekādu cerību, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties, pašvaldībām nebūs ne šo lieko dzīvokļu, ko ierādīt, ne iespējas piešķirt aizdevumus ar samazinātiem procentiem vai bez procentiem. Protams, runa var būt par fizisko un juridisko personu ziedojumiem un dāvinājumiem, bet tā ir tāda lieta, kuras dēļ nav vajadzīgs rakstīt likumus. Dāvināt var arī bez šāda likuma.

3.pantā ir rakstīts par pabalstu izmaksāšanu ģimeņu māju un dzīvokļu celtniecībai un labiekārtošanai. Nezin vai tas varētu attiekties uz šo likumu, ja runa ir par maznodrošinātajiem un neaizsargātām ģimenēm. Tas pats attiecas uz dzīvokļu pārdošanu valsts un pašvaldību mājās. Ja cilvēkam nav par ko īri samaksāt, kāda tad var būt runa par to, ka viņam tiks radīta iespēja dzīvokli vai māju nopirkt.

Es vienkārši neredzu šo dokumentu kā likumu. Ir labas ieceres un gaišas domas, bet tās nav realizējamas tādā veidā. Lai īstenotu to, kas šeit ir uzrakstīts, būs atkal vajadzīgas visādas dzīvokļu komisijas un Dievs vien zina, kas vēl. Tā ka tas ir tas pats sociālisms, turklāt vēl pastiprinātā formā. Ja es kaut ko neesmu sapratis, tad piedodiet, bet šis likums tādā veidā nav realizējams.

Priekšsēdētājs: Dozorceva kungs, pēc tam – Silāra kungs.

V.Dozorcevs: */Cienījamie deputāti! Pēdējā laikā neesmu sastapis atklātāka dokumenta par šo. Pārsteidzošs dokuments tajā ziņā, ka tas pirmām kārtām adresēts muļķiem, kas, izlasījuši nogludinātās frāzes, domās, ka tās attiecas uz visiem, un nejauši nepamanīs piebildīti, to rindiņu, kur teikts, ka 3., 4., 5., 6. un 7.nodaļa attiecas tikai uz pilsoņiem. Es nezinu, uz ko attiecināma kaut vai šī likumprojekta pirmā daļa, kurā izteikti kaut kādi rūpju pilni vārdi par kaut kādiem cilvēkiem. Tālāk viss nostājas savās vietās. Es domāju, ka šo likumprojektu autoram nav pat vismazākā priekšstata, kas pašlaik notiek republikā, ja tas uzskata, ka tam vissmagākajam stāvoklim, visdrūmākajam noskaņojumam, sprādzienbīstamam noskaņojumam, kāds pašlaik valda republikā, vēl nepieciešams pievienot šāda veida injekciju, papildināt vēl ar vienu adrenalīna porciju, tad nav šaubu, ka tas tiek darīts. Es domāju, ka šī likumprojekta autoram nav saprašanas par vienu lietu – par tikumisko pamatu likumu ražošanā. Es domāju par Bernarda Šova izteicienu par to, ka pats grūtākais, kas valda starp ļaudīm, ir klausīties, kad viens cilvēks saka otram: “Jūs taču apsolījāt! Jūs taču apsolījāt!’’ Tas ir pats grūtākais, kas valda cilvēku vidū, kad viens var teikt otram: “Bet jūs taču apsolījāt, kungi!’’

Mēs cilvēkiem apsolījām ļoti daudz. Sākot ar Tautas frontes pirmajām dienām mēs ļaudīm apsolījām, arī tad, kad izraisījās diskusija starp Tautas fronti un Pilsoņu komiteju, mēs apsolījām, ka nedalīsim tautu pilsoņos un nepilsoņos. Pēc tam mēs apsolījām, ka dalīsim gan, bet starp viņiem tiesību ziņā īpašu atšķirību nebūs. Pēc tam mēs apsolījām, ka atšķirība būs pavisam neliela, ka nepilsoņiem tikai nebūs tiesību vēlēt un tikt ievēlētiem. Pēc tam mēs ienesām atšķirības īpašuma tiesībās, atņēmām īpašuma tiesības uz zemi, tiesības uz kontrolpaketi akciju sabiedrībās. Pēc tam gājām vēl tālāk pa šo pašu ceļu un jau aizmirsām, ko bijām solījuši, pat par to, ka atšķirību nebūs sadzīviskās un materiālās lietās. Mēs jau esam uzzīmējuši veselu atšķirību gammu mūsu likumu sistēmā. Un katru reizi dzirdam no ļaudīm jautājumu: “Bet jūs taču solījāt?’’ Tagad – es runāju par šo likumprojektu – mēs jau esam aizgājuši tik tālu, ka tīri sadzīviskā plāksnē, kā teikt – virtuves lietās –, atdalām pilsoņus no nepilsoņiem. Es nekad nespēšu pārliecināt Zeltkalnes kundzi, ka šī ir netikumiska pozīcija, jo pārāk labi pārzinu Zeltkalnes kundzes darbību tajā laikā, kad viņa apkalpoja iepriekšējo varu. Dabiski, man ir priekšstats par to, kāds sociālais pasūtījums tagad tiek izpildīts.

Es gribu piedāvāt tikai vienu. Apstāsimies kaut vai tikai uz vienu minūti! Lai mēs vismaz nepārkāptu šādu dokumentu normālās aprites procedūru. Apspriedīsim to vismaz mūsu lielākās frakcijas sēdē! Kā noskaidrojās, pat tur tas nav apspriests. Es šodien runāju ar Induli Bērziņu, viņš nav paspējis šajā likumprojektā iedziļināties, tikai apgalvoja, ka frakcijā gan nav apspriests. Nesteigsimies, vismaz procedūru nepārkāpsim! Es tikai gribu brīdināt par vienu: varbūt tieši šādas pilītes, kādas ir šis likumprojekts, pašlaik vēl nepietiek, lai trauslā situācija, kāda ir republikā, neuzsprāgtu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man gandrīz vai nākas atkārtoties. Bet es jums pateikšu, kāda ir situācija, kad tu nonāc pasaulē un runā par tām bēdām, kādas ir piemeklējušas tavu tautu un tavu valsti. Man vienmēr nāk prātā Šoloma Aleihema vārdi, kas savu popularitāti nezaudēs nekad. “Es zinu, tas nav kauns – būt nabagam, bet tas nav arī liels gods.” Tādās reizēs man parasti atbild: nav svarīgi, vai jūs esat bagāts vai nabags, svarīgi, lai jūs būtu godīgs. Un parasti pēc šādām sarunām man spiež roku un izsaka līdzjūtību manai tautai. Aizvakar es saņēmu uzaicinājumu ierasties Kopenhāgenas universitātē janvāra pirmajā nedēļā, kad Ziemeļvalstu cilvēka tiesību un Helsinku komitejas institūcijas tur izskatīs bijušo Baltijas valstu, no sabrukušās Dienvidslāvijas izveidoto valstu un arī citu uz PSRS bāzes radušos valstu pilsonības un valodu likumus, likumus, kas nosaka minoritāšu sociālās tiesības šajās valstīs. Un tad, kad es izlasu šeit priekšā likto koncepciju, man sirds sažņaudzas. Ko es varēšu tur teikt, ja mēs to akceptēsim? Es tiešām visā pilnībā pievienojos Gorbunova kunga vārdiem par bāreņu dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos.

Es saprotu, cik tas ir grūti, un atceros savu bērnību, kad mēs atgriezāmies, bijām spiesti atgriezties no Rietumiem, jo nonācām krievu zonā un kā padomju pilsoņiem mums bija jāatgriežas. Mūsu mēbeles bija paņēmis pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs ar savu ģimeni, mums nebija kur dzīvot. Manai mammai pateica: “Cūku kūts priekš jums ir par labu. Ak, darbu jūs gribat?” Mamma bija skolotāja. Atbilde skanēja: “Ejiet Aizputes kūdras purvā kūdru rakt.” Bet māte slimoja ar tuberkulozi. Tagad es domāju: vai mēs atkal nonāksim pie tā paša? Es varu pateikt, ko teicu, kad mēs pirmie četri iegājām Valsts drošības komitejā. Tur bijušie darbinieki sēdēja un gaidīja (pēc Bulgārijas nesenā parauga), ko ar viņiem darīs. Tad es teicu, ka centīšos darīt visu, lai viņu bērniem nebūtu jāpiedzīvo tas, kas viņu dēļ bija jāpiedzīvo man, kad es biju bērns. Es nezinu, kāda ir bijusi bērnība šā likumprojekta autoriem, bet vienu tiešām centīšos darīt, kamēr vēl šeit turēšos: darīt visu, lai kādiem bērniem nebūtu jāpiedzīvo tas, ko esmu piedzīvojis es. Tādēļ nevaru atbalstīt šādu likumprojektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Galavārds Zeltkalnes kundzei.

B.Zeltkalne: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Katrā ziņā ir ļoti sāpīgi dzirdēt visu šeit teikto, bet varbūt ir labi, ka tādā atklātā un godīgā sarunā katrs pasaka to, ko viņš domā.

Varbūt kāds atceras, cik ļoti grūti bija izcīnīt gan Latvijas Tautas frontes frakcijas, lielākās frakcijas, kā to katru dienu uzsver, sēdē to, lai tiktu izveidota komisija, kas nodarbotos ar šiem jautājumiem un risinātu tos. Cik grūti bija iedabūt labojumus Dzīvokļu kodeksā. Arī tie nesasniedza dzirdīgas ausis. Un tagad, kad komisija vairāk nekā gadu ir strādājusi, lai kaut kā sāktu risināt šo vissasāpējušāko jautājumu, ir jādzird šāda rūgta patiesība. Es negribu teikt, ka šis ir ideāls variants, ka te ir viss atrisināts un viss iestrādāts. Bet tajā pašā laikā es brīnos par saviem kolēģiem deputātiem, kuriem ir pilnīgi vienaldzīgas šo cilvēku dzīves problēmas, kuru vēstules, kas adresētas gan Gorbunova kungam, gan jebkuram no mūsu deputātiem, nonāk pie Zeltkalnes kundzes.

Es gribētu zināt, kurš no deputātiem ir bijis un redzējis tos dzīves apstākļus, kādus pēdējo četru gadu laikā esmu skatījusi desmitiem un simtiem, un kurš no deputātiem ir palīdzējis risināt konkrētos dzīves jautājumus. Bet runāt šeit mēs visi esam gudri. Par valsts un pašvaldību palīdzību, es domāju, mēs varētu šeit debatēt nedēļām un varētu arī nerunāt nemaz, lai viss ietu savu gaitu līdz Saeimas vēlēšanām. Un tas ir brīnišķīgi. Un daži priecājas: redz, kāda tagad ir tā Augstākā padome, izliekas nedzirdam, ko par to runā un kā vērtē. Es nezinu, vai jūs to zināt, bet es nojautu, vēl neko nezinot, ka šīs maznodrošinātās un mazturīgās ģimenes nevarēs samaksāt par komunālajiem maksājumiem, lai gan tas ir debatējams jautājums, ko pieskaitīt pie komunālajiem maksājumiem. Vai arī maksa par telefonu ir komunālais maksājums? Vai komunālais maksājums ir tikai par apkuri, elektrību, īri? Un vairāk nekas cits. Vēl par ūdeni, piedodiet. Pašreiz tik tiešām katrs dara, ko grib. Godmaņa kungs ir… Ministru padome atteicās no šā jautājuma risināšanas un pateica skaidri un gaiši: valdība ar šīm problēmām nenodarbosies. Ar to nodarbosies pašvaldības. Vai kāds no deputātiem ir bijis pašvaldībās un redzējis, kas tu notiek? Viena pašvaldība sūta uz Augstāko padomi, sak, ejiet tur un prasiet, ja jūs nevarat samaksāt īri. Otrā vietā saka: nemaksājiet, ja jūs nevarat samaksāt. Trešā pašvaldība pasaka, ka naudas nav. Skrundā cilvēkam, kurš ir uz bada robežas, izsniedz 800 rubļus mēnesī, un tas ir viss. Dariet, ko gribat. Maksājiet par dzīvokli vai pērciet maizi! Var jau būt, ka nevajag šo jautājumu risināt, ka vajag atstāt visu tā, kā pašreiz ir, neko nepieņemt un neko nedarīt, aiztaisīt acis un izlikties, ka neko nezinām.

Es nezinu, vai jūs to zināt, bet vēl joprojām visur ir dzīvokļu rindas. Rīgā ir 100 000 cilvēku dzīvokļu rindā. Ko mēs darīsim līdz Saeimas vēlēšanām? Lai vēl saglabājas rindas, kvadratūra? Paldies Zaļetajeva kungam, viņš jau izskaidroja mehānismu, kāds tas bija. Un es saprotu, ka šeit ir daudzi, kuriem žēl šīs vecās sistēmas, kad atlika vienam atbraukt, pierakstīties, pēc tam atbrauca visi radi, cik vien bija un kādi vien bija. Tad bija “užasnije uslovija”, nepietiek kvadratūras, un atkal jauns dzīvoklis rokā. Tie tagad dzīvo Purvciemā, Mežciemā, Zolitūdē, Ķengaragā un tā tālāk. Bet mēs izliekamies, ka neko neredzam. Tagad ir vainīga Dzīvokļu komisija, kura ir mēģinājusi noteikt, kam mēs palīdzēsim un kam nepalīdzēsim.

Es varbūt ļoti īsi atbildēšu tiem cilvēkiem, kas šeit runāja un izteica savu “pret”.

Vispirms man būtu liels lūgums deputātiem iesniegt savus priekšlikumus un vienreiz sākt šos jautājumus risināt. Vai tie būs labāki vai sliktāki, bet lai komisija var izskatīt un strādāt.

Par 9.pantu. Es saprotu, ka Zaļetajeva kungs visu mēra ar savu mēr­auklu, – ka tas būs radiem un draugiem. Jā, varbūt vienā pašvaldībā tas būs radiem un draugiem, bet Kurzemes rajonā, piemēram, vispirms ar dzīvokļiem apgādā tos, kuriem ir 80 gadu un vairāk, lai viņi savas atlikušās mūža dienas varētu nodzīvot normāli. Citā pašvaldībā vispirms ar dzīvokļiem apgādā nepamatoti represētos. Citur – daudzbērnu ģimenes, vēl citur – atkal citus. Varbūt ir vajadzīgs, tāpat kā tas bija iepriekš, noteikt kategorijas, kam dosim un ko dosim. Tas bija, atbildot uz Zaļetajeva kunga jautājumu.

Jā, es varu pilnīgi pievienoties arī Gulbja kungam. Es tikpat labi kā viņš zinu, kāda situācija ir izveidojusies Rīgā. Ko mēs darīsim: vai rakstīsim divus likumprojektus – vienu laukiem un vienu Rīgai? Varbūt te ir vajadzīgi divi likumi? Bet vai likums ir vainīgs, ka cilvēki, kas risina šo problēmu, vai arī pašvaldības nedara absolūti neko? Protams, kā tad varēs noteikt šos maznodrošinātos un mazturīgos? Tikai ar deklarācijām. Bet vienā vietā uzskata, kā Vidzemes priekšpilsētā Ruča kungs, ja tev ir tahta, ledusskapis, televizors, vēl galds un krēsls uz kā sēdēt, tad, protams, tu esi turīgs. Tad pārdod to un mēs tev neko nedosim! Bet, ja tev ir Iļjiča spuldzīte, es atvainojos, pie griestiem, jā, ja tu esi visu nodzēris un tev nav pat gultas kur gulēt, jā, tad mēs tev dosim pabalstu.

Kad runāju ar finansu ministru Siliņa kungu, viņš teica, ka ir izstrādāta šī deklarācija, ka tā ir arī pieņemta. Ar kaut ko taču ir jāsāk!

Jā, es, protams, varu pievienoties Gorbunova kungam un negribu te atklāt nekādu Ameriku. Tā ir gan politiska, gan ekonomiska problēma. Un tādā aspektā tā arī būtu jāskata.

Un atkal. Vai tad vainīgi ir visi šā likuma autori, ka nav noteikts, kam mēs palīdzēsim: pilsoņiem vai nepilsoņiem, tam, kas ir atbraucis vakar. Nu, protams, būtu jau ideāli palīdzēt visiem. Bet es jau vakar, iztirzājot īres likumu, teicu, ka katra valsts rūpējas par saviem pilsoņiem. Es pilnīgi piekrītu: arī pašvaldībām vajadzētu domāt un uzcelt mājas vai dot dzīvokļus visnabadzīgākajiem, rūpēties un gādāt par viņiem. Vai varbūt vajadzētu ierīkot patversmes? Te varētu būt simts un viens risinājuma veids, bet jūs taču paši zināt, ka nekas netiek darīts.

Par bāreņiem. Man ir ļoti jāatvainojas, ja kāds ir sapratis, ka mēs šeit dalīsim bāreņus. Varbūt tiešām tā ir likuma kļūda un autora kļūda. Nevar būt nekādas runas par bāreņu dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. Un, ja kāds to tā ir sapratis, tad es tiešām no visas sirds atvainojos. Esmu bijusi arī pie bāreņiem. Un es domāju, ka daudzi, kas sekoja Tereškovas ielas liktenim un to cilvēku liktenim, zina, cik tur bija bāreņu, kādi tur bija bāreņi, bet neviens nešķiroja, vai tas ir krievs, latvietis, ebrejs, tatārs, polis vai vēl kādas citas tautības cilvēks.

Atbildot par nelikumīgi notiesātajiem. Kāda ir izveidojusies situācija? Augstākajai padomei, arī Gorbunova kungam, bija adresētas vairākas vēstules par to, ka cilvēks, izcietis sodu, atgriežas un viņam nav kur dzīvot. Jā, bet arī pašvaldībai būtu jārūpējas par šiem cilvēkiem.

Par stihiskajām nelaimēm. Nupat aizvakar Augstākajā padomē atkal griezās viena ģimene, kurai ir izdedzis dzīvoklis, bet pašvaldība citu neierāda un it neko nedara. Tātad ir notikusi stihiska nelaime. Ko mēs darīsim, kā risināsim šo jautājumu? Tādēļ arī mēs centāmies noteikt, ko darīt un kā darīt. Es vēlreiz gribu uzsvērt – vai nu tas ir labi, vai slikti, vai tas ir pilnīgi vai nepilnīgi, to es negribu iztirzāt. Es vakar jau runāju par šo likumprojektu un negribu atkal sākt no sākuma un atkārtot vienu un to pašu. Ko kurš ir solījis, ko ir solījusi Tautas fronte – tas ir cits jautājums.

Man būtu lūgums pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, un tie deputāti, kuri izteica savas pretenzijas, varētu iesniegt konkrētus priekšlikumus. Es jau vakar teicu, ka komisija izskatīs visus priekšlikumus. Katrs priekšlikums tiks apspriests un iztirzāts. Lūdzu visus, kurus interesē šie jautājumi, piedalīties komisijas sēdēs. Tas ir vienīgais, ko varu jums ieteikt, lai mēs tiešām varētu kaut kādā veidā risināt dzīvokļu jautājumu.

Otrs variants – izlikties, ka viss ir ideāli, un turpināt to pašu, kas ir bijis 50 gadus.

Priekšsēdētājs: Zeltkalnes kundze, vai būs kādi atsevišķi konceptuāli balsojumi, vai mēs vienkārši balsosim par to, vai pieņemt likumu pirmajā lasījumā?

B.Zeltkalne: Jā.

Priekšsēdētājs: Tātad atsevišķu konceptuālu balsojumu nav.

B.Zeltkalne: Nē, es vakar sakarā ar īres likumu jau teicu, ka, izskatot priekšlikumus par īres likumu, gan arī par šo likumprojektu, atsevišķos pantos varētu būt varianti, par kuriem varētu balsot otrā lasījuma laikā, bet šodien būtu lūgums pieņemt projektu konceptuāli, lai varētu strādāt.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, es domāju, ka mēs te velti šķaidāmies ar emocijām. Es ierosinu balsojumu. Tas attiecas uz 3.panta otro rindkopu, kuru es, starp citu, pilnīgi pieņemu. Es tikai vēlos to papildināt ar ierosinājumu: “izņemot iedzīvotāju kategorijas, kas minētas 16.pantā”. Varbūt Zeltkalnes kundzei var pārmest vienīgi to, ka doma nav pietiekami skaidri formulēta, tieši tāpēc arī Gorbunova kungs un Silāra kungs bija ļoti uztraukti. Es ierosinu iekļaut šādu papildinājumu – “izņemot iedzīvotāju kategorijas, kas minētas 16.pantā”. Par to varam balsot. Minētajā pantā ir runa par dzīvokļa neatliekamu izīrēšanu. Man liekas, ka tas ir 16.pants, bet, ja tas ir 14., nu tad lai būtu 14.pants.

Priekšsēdētājs: Baidos, Freimaņa kungs, ka mums būs grūti tā nobalsot. To varbūt varētu iestrādāt likuma tekstā, bet es to negribētu likt uz balsošanu vienkārši tāpēc, ka deputātiem nebūs īstas skaidrības.

Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Man ir viens konceptuāls priekšlikums. Es lūdzu Zelt­kalnes kundzes uzmanību. Klausoties viņas emocionālo runu, man gan diemžēl šķita, ka tā nav par tematu, kas attiecas uz šo likumprojektu. Šajā likumprojektā ir ļoti būtiski trūkumi, vismaz no mana viedokļa… Te atkārtojas daudz kas tāds, kas jau pateikts citos likumos. Vismaz tas, kas attiecas uz zemi, uz atvieglojumiem zemes nodokļa maksāšanā, tas viss jau ir citur pateikts. Es gribu teikt, ka šeit ir cita vaina – pašvaldības nestrādā un nerisina šos jautājumus, tāpēc es ieteiktu atsevišķas normas no šā likumprojekta iestrādāt iepriekš izklāstītajā likumprojektā par dzīvojamo telpu īri. Tās tiešām ir vajadzīgas, šīs atsevišķās normas, bet vai ir lietderīgi izstrādāt atsevišķu likumprojektu, kurš nosaka, kā pašvaldībām un valdēm rīkoties, kā sastādīt rindas, kā dot atbrīvojumus? Tādēļ es lūdzu izvirzīt uz balsošanu manu priekšlikumu – iestrādāt atsevišķas normas, ievērojot Zeltkalnes kundzes vadītās darba grupas izstrādātos priekšlikumus, pirmajā likumprojektā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gorbunova kungs!

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi, es arvien vairāk nonāku pie secinājuma, ka mums būs arvien vairāk grūtību, ja konceptuāli nepateiksim, cik ilgi pastāvēs iedalījums pilsoņos un nepilsoņos un cik ilgi mēs ekonomiskas un dažāda rakstura sadzīviskas tiesības šķirosim pilsoņiem un nepilsoņiem. Kas attiecas uz politiskajām tiesībām – tas ir cits jautājums. Jā, piedalās vai nepiedalās vēlēšanās – tā ir pavisam cita diskusija, bet, ja runa ir par elementārām dzīvokļa tiesībām tiem, kuri šeit jau ilgi dzīvo un kuriem šis dzīvoklis ir, tad, manuprāt, ir jāpasaka, ka mēs šīs ekonomiskās tiesības viņiem nedosim vēl 10 gadus, ka viņiem vēl 10 gadi būs šeit jānodzīvo, bet šo ekonomisko tiesību viņiem nebūs. Un, ja mēs tādā veidā rīkosimies, tad faktiski katrs, kas runās par šo jautājumu, varēs teikt, ka šīs tiesības ir liegtas uz visiem laikiem, un vienmēr šis arguments tiks izmantots.

Es ļoti atvainojos, ka nedaudz novirzīšos no tēmas… Nu, tāpēc jau, manuprāt, ir vajadzīgs šis referendums, lai tauta pasaka, cik ilgi šīs ekonomiskās tiesības (par politiskajām jau vispār tagad nav runas), cik ilgi ekonomiskās tiesības tiks liegtas Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri grib saņemt pilsonību un šeit ir nodzīvojuši 16 un vairāk gadu. Ja tas nebūs pateikts, jebkurš, kas runās par šiem jautājumiem, nemitīgi mums to bāzīs degunā, un viņam būs pilnīga taisnība. Es nedomāju, ka mēs varēsim to atspēkot. Un tāpēc es personiski to, ko teica Freimaņa kungs, tas nu tā ir, tagad tas ir redzams…, bet Zelt­kalnes kundze tā arī neatbildēja uz šo jautājumu. Tiešām, šis teksts ir jāizslēdz, jo tas aizies pasaulē un liecinās par mūsu attieksmi, bet tas nebūtu pieļaujams. Es domāju, ka turpmāk mums vajadzētu atturēties no šādiem soļiem un arī šo likumu pagaidām vienkārši nepieņemt. Es balsošu “pret”.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs, lūdzu!

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka šeit var rasties ļoti daudz pretenziju. Bet es gribētu minēt otru faktu. Faktiski mūsu valstī ir notikušas nelikumības, bet mēs tās ar katru soli tagad gribam leģitimēt. Silāra kungs runāja par pagātni. Es arī runāšu par pagātni. Tēvs – Sibīrijā, māte – noziedznieka sieva bez tiesībām, dzīvoklī – čekists. Man ir jautājums. Kas tas bija par likuma aktu, ar kuru mūs izlika no dzīvokļa? Bet tur līdz šai dienai dzīvo čekists… Jautājums tādā gadījumā: varbūt man tur vajadzētu atgriezties? Bet šeit uzdos citu jautājumu: kur tad viņš paliks? Piedodiet, kā tad mēs risināsim šos jautājumus? Kā mēs atgriezīsimies pie tās tiesiskās valsts? Es saprotu, šeit rodas daudz pretenziju un mēs nonākam pat līdz tam, ka tiek šķiroti bāreņi. Varbūt tad spersim vēl vienu soli atpakaļ un paskatīsimies, kas ar mums ir noticis! Kur ir palicis mans dzīvoklis? Un kāpēc es šodien dzīvoju citur? Un kāpēc es 10 gadus mētājos apkārt? Un kāpēc pēc tam man nebija tiesību pierakstīties Rīgā? Kāpēc tas viss notika? Es nezinu, kā mēs varētu spert šo soli atpakaļ, bet es nepiekrītu arī tai tēzei, ka vajag visu to aizmirst, leģitimēt un tad dzīvosim tālāk. Neņemiet ļaunā un paldies.

Priekšsēdētājs: Salīša kungs, lūdzu!

B.Salītis: Es varbūt varu saprast Zeltkalnes kundzes emocijas, bet nekādā ziņā negribu piekrist, ka Augstākās padomes Dzīvokļu komisija risina konkrētus jautājumus, kas saistīti ar dzīvokļu uzlabošanu vai dzīvokļu piešķiršanu. Man ir vairāki tādu vēstuļu noraksti, kuras Zeltkalnes kundze adresējusi saviem vēlētājiem, kuri dzīvo Ziemeļu rajonā. Vēstulēs ir solīts jautājumu risināt, bet tas nav atrisināts, un šie vēlētāji nāk pie manis, jo es esmu Ziemeļu rajona deputāts. Šie jautājumi ir konkrēti risināti Ziemeļu rajona pašvaldībā. Arī citus jautājumus, kas saistīti ar citu rajonu pašvaldībām, var atrisināt tikai pašvaldības. Bet ar šo likumu mēs varam padarīt tos, kas jau ir nabadzīgi, un arī citus vēl nabadzīgākus, jo, ja kādam samazinās mantojums, tad tā starpība kādam būs jāsedz. Mēs jau vakar runājām par to, ka mums republikā ir ļoti maz tādu iedzīvotāju, kuri ir spējīgi samaksāt. Es nezinu, pie kuras kategorijas Zeltkalnes kundze sevi pieskaita… Vai ir tik spējīga maksāt?... Es arī sevi pieskaitu pie to cilvēku kategorijas, kuri ir ne sevišķi spējīgi samaksāt visus šos maksājumus. Pašvaldībām ir tikai viens budžets. Nav divu budžetu. Tāpēc es aicinu šādā veidā likumu nepieņemt.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs, lūdzu!

P.Laķis: Es ļoti labi saprotu politiskās emocijas, Budovska kungs, arī man ir līdzīga situācija, un tās pašas kategorijas cilvēki vēl šobaltdien dzīvo arī manu vecāku dzīvoklī, bet es domāju, ka tam šajā gadījumā nav nozīmes. Emocijas šādā veidā attiecināt uz likumu nevar. Tomēr, kaut gan es atbalstu daudz ko no tā, kas ietverts šajā likumprojektā, es domāju, ka tajā ir arī daudz būtisku trūkumu, un es nevaru par to balsot, tādēļ lūgtu Zeltkalnes kundzi atlikt šo balsošanu vēl uz divām nedēļām. Es ceru, ka kolēģi nedēļas laikā iesniegs savus priekšlikumus. Ļoti būtisks man likās arī tas, ko Seiles kundze teica. Atkārtojumi tiešām ir. Varbūt pēc divām nedēļām mēs šo jautājumu varētu risināt. Varbūt Zeltkalnes kundze varētu pieņemt šādu kompromisa variantu. Tagad mēs varētu nobalsot par to, ka šo projektu iekļaujam darba kārtībā pēc divām nedēļām.

Priekšsēdētājs: Celmiņa kungs!

J.Celmiņš: Valstī ir izveidojusies tāda situācija, ka mums ir pilsoņi un nepilsoņi, bet savukārt šie nepilsoņi arī iedalāmi it kā divās nosacītās kategorijās. Viena daļa tādu cilvēku ir pastāvīgie iedzīvotāji, kuri, ja mums būtu pieņemts pilsonības likums, pat pēc visstingrākajiem pasaules kritērijiem, kādus vien mēs varētu atrast, būtu pilsoņi. Viņi šobrīd nav pilsoņi tikai tāpēc, ka mēs šeit, Augstākajā padomē, neuzdrošināmies vai neuzskatām sevi par tiesīgiem pieņemt pilsonības likumu un mums pilsonības institūts nefunkcionē. Tātad, ja šie cilvēki dzīvotu normālā tiesiskā valstī, viņi būtu pilsoņi ar visām šīm tiesībām. Pašreizējā situācijā, pieņemot šo likumu, mēs šīs cilvēku kategorijas tiesības lielā mērā ierobežojam, tāpēc es iebilstu pret šo likuma koncepciju un aicinu pagaidām likumprojektu šādā variantā nepieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par balošanas motīviem vairs neviens negrib izteikties. Man būtu jādzird vienīgi Zeltkalnes kundzes domas par Laķa kunga priekšlikumu. Lūdzu!

B.Zeltkalne: Es nevaru šeit komisijas vārdā vienpersoniski izlemt, vai mēs varam iestrādāt visas normas šajā dokumentā, bet man ir pieņemams Laķa kunga priekšlikums – iekļaut likumprojektu darba kārtībā pēc divām nedēļām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Seiles kundze vēl grib, lai mēs nobalsojam par… Paldies. Tādā gadījumā, godātie kolēģi, mēs balsojam par to, ka šis jautājums tiek virzīts uz plenārsēdi pēc likumprojekta pārstrādāšanas pēc divām nedēļām.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 35, pret – 5, atturas – 10. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums – par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem. Lūdzu Špoģa kungu tribīnē.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, mums jāsāk ar 4.pantu. Jāizskata 4.pants, kurš netika izskatīts pirmajā lasījumā. Un to komisijā pārveidoja, apvienojot pirmā lasījuma 4. un 5.panta tekstus, jo tie faktiski bija identiski, atšķīrās tikai ar vienu vārdu. Vienā pantā bija rakstīts “valsts”, bet otrā pantā, tas ir, 5.pantā – “pašvaldību”. Tas ir pirmais.

Precizēts arī panta nosaukums, izslēdzot liekos vārdus. Tālāk. Ir ievērots deputātes Seiles priekšlikums, kuru viņa izteica diskusijā pirmā lasījuma gaitā – izslēgt 1.punkta 7.apakšpunktu. Rakstveidā, protams, nekādi priekšlikumi netika iesniegti. Tātad 7.apakšpunkta agrākais teksts bija: “privatizācijas procesā izbrīvēto darbinieku pārkvalifikācija”. Šeit es tūlīt gribu piezīmēt, ka pirmdien Labklājības ministrijas uzdevumā ministra vietnieks Bērziņa kungs iesniedza protestu pret šo svītrojumu, bet šodien priekšlikumu atjaunot šo apakšpunktu oficiāli iesniedza arī deputāts Jurševics. Acīmredzot šis moments prasīs kaut kādu īpašu sarunu un balsošanu.

Tālāk – 4.panta 2.punktā iestrādāts deputāta Cilinska priekšlikums. Tas bija rakstveidā iesniegts. Pirmajā lasījumā šā panta teksts pirmajā daļā līdz otrajam komatam skanēja tā: “Latvijas Republikas Ministru padome ar atsevišķu lēmumu”. Tagad, jūs redzat, jautājums ir pacelts, kā pienākas, Augstākās padomes līmenī. Un vēl – 4.pantā darba grupa un Ekonomikas komisija nevarēja pieņemt deputāta Bērza priekšlikumu par 6.apakšpunkta izslēgšanu, jo šāda pilnvarnieku darba samaksas kārtība jau ir noteikta mūsu pieņemtajā likumā par valsts īpašuma pārvaldi uzņēmējsabiedrībās.

Nav pieņemts arī deputātes Seiles otrais priekšlikums, kuru viņa debatēs gan izteica, bet rakstveidā neiesniedza, – papildināt 4.pantu ar apakšpunktu (ja es stenogrammā pareizi sapratu), kas noteiktu, ka šo fondu izmanto arī īpašuma kompensāciju izmaksai. Lūk, cienījamie kolēģi, visos mūsu līdz šim pieņemtajos likumdošanas aktos ir noteikts, ka kompensāciju var izmaksāt tikai valsts izlaistajos vērtspapīros, bet nekādā gadījumā naudā. Tas ir spēkā jau no 1990.gada marta. Arī tikko pieņemtajā likumā par sertifikātiem kompensācija ir paredzēta sertifikātos.

Un vēl vispārīga piebilde sakarā ar 4.panta pirmo daļu. Mums šeit, cienījamie kolēģi, nevajadzētu censties paredzēt visus iespējamos dzīves gadījumus, kuru var būt ļoti daudz. Katram otrajam no mums var būt priekšlikumi, bet mūsu pieredze, kas uzkrāta šajos gados, kopš te kopā strādājam, ir pārliecinoši pierādījusi, – kad mēs sākam censties sarakstīt visu ko, tad katrā ziņā nekas prātīgs nekad nav iznācis. Vēlmes var būt katram. Es iesaku katram kolēģim, kuram ir labi priekšlikumi jau tagad par fondu līdzekļu izmantošanas programmu, iesniegt bez kavēšanās tos Lustes kungam Ekonomisko reformu ministrijā. Programma jau tagad tiek izstrādāta, un acīmredzot janvārī mums vajadzētu to saņemt, tur tad arī varēsim iestrādāt visu, kas pienākas. Par 4.punktu tas ir viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Špoģa kungs, vai par kādu pantu ir nepieciešams noteikti balsot?

K.Špoģis: Es saku, te ir tas strīds par deputātu Jurševica un Seiles priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs: Viņi abi ir klāt.

K.Špoģis: Abi ir klāt. Vai nu deputāti noņem savus priekšlikumus, vai arī būs jābalso. Tas ir vienīgais.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi, kuri…

A.Seile: Cienījamie deputāti, manuprāt, ir tomēr ļoti svarīgi, kādiem mērķiem šis privatizācijas fonds tiks izlietots, tāpēc gribu arī šodien uzturēt prasību daļēji to izlietot kompensāciju izmaksai. Es uzturu tikai šo prasību. Vecie cilvēki, gaidīdami kompensāciju par zemi, vismaz uz kaut ko tomēr cerēja. Var būt, ka daļēji vismaz vienai cilvēku kategorijai varētu šo kompensāciju izmaksāt naudā, nevis sertifikātos, Tādēļ es par šo prasību lūdzu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Jurševica kungs, lūdzu!

K.Špoģis: Es sapratu, ka Seiles kundze noņem savu priekšlikumu par 7.punkta izslēgšanu. Līdz ar to viss ir kārtībā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies.

K.Špoģis: Vai drīkstu druscītiņ vēl paskaidrot? Seiles kundze, tas absolūti neizslēdz variantu, ka mēs varētu šo kompensāciju izmaksāt naudā, kā saka, daļēji. Daļai cilvēku. Atsevišķos gadījumos vai attiecībā uz kaut kādu noteiktu īpašuma objektu grupu, vai kādām atsevišķām cilvēku kategorijām. To visu mēs tik tiešām varētu iestrādāt programmā, pamatojoties uz šā paša 4.panta 2.punktu, kur minēts, ka var noteikt līdzekļu apjomu citu pasākumu finansēšanai. Būs ļoti eleganti un ļoti solīdi, ja ierakstīsim tā kā jūs gribat – tas nozīmē, ka mums viss šis fonds būs maza, maza pilīte jūrā, tajā milzīgajā jūrā, cik tur būs jāizmaksā, un nekāda privatizācijas fonda nebūs, un nekādus privatizācijas pasākumus mēs ne par milimetru nevarēsim pavirzīt uz priekšu. Lūk, tāds ir mans paskaidrojums.

Priekšsēdētājs: Man nav skaidrs, kā rīkoties – vai jāliek Seiles kundzes priekšlikums uz balsošanu, vai arī viņa piekrīt Špoģa kunga piedāvātajam variantam – ar iestrādi programmā?

(Deputāte Seile atbild, bet nerunā mikrofonā).

K.Špoģis: Tad ir jābalso, ko darīt.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze ir solījusi, mums atliks tikai balsot par to, vai viņa varēs savu solījumu izpildīt vai ne. Tas ir 4.punkts.

K.Špoģis: Tas ir 303.dokuments, 4.punkts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 303.dokumenta 4.punkta papildināšanu ar vārdiem…

K.Špoģis: Papildināšanu ar vārdiem “kompensācijas izmaksa bijušajiem īpašniekiem”. Es aicinu, kā jau teicu, balsot pret šādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu rezultātu. Nav pieņemts. Lūdzu, turpināsim! Seiles kundzei būs arguments, uz ko atsaukties.

K.Špoģis: Tālāk par 5.pantu, kas pirmajā lasījumā bija 6.pants. Analizējot pirmā lasījuma stenogrammu, deputāta Ozola izteikumus un vairākkārt konsultējoties darba grupā, mēs nācām pie atzinuma, ka nav vajadzības mākslīgi sarežģīt šā fonda turētāja un rīkotāja būšanu un likumā lieku reizi legalizēt valdības institūtu savstarpējās neuzticības atmosfēru. Tāpēc tagadējā variantā ir tā, ka fonda rīkotājs ir viens – Ekonomisko reformu ministrija. Taču pati rīkošana ir diezgan nosacīta, kā jūs saprotat no visa teksta, jo šī ministrija tikai sastādīs programmas projektu, apkopojot visus priekšlikumus, arī deputātu priekšlikumus, bet programmu apstiprināsim mēs šajā zālē, arī kontrolētāju šeit no mūsu puses netrūkst. Turklāt apstiprinātā programma ir jāpublicē, jāpublicē arī atskaites par izlietošanu. Tātad kontrolēs arī sabiedrība. Tāpēc aicinu balsot par 5.pantu redakcijā, kādā tas ir iesniegts.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs savu prasību neuztur.

K.Špoģis: Tātad viss kārtībā.

Priekšsēdētājs: Varam virzīties tālāk.

K.Špoģis: Pēc 5.panta mēs varam atgriezties pie projekta sākuma. Preambulā otrā rindkopa ir precizēta, koriģēta. Šeit ir redakcija sakarā ar to, ka aizkavējies likums par dzīvokļu fonda privatizāciju. Mums vajadzēja to mazlietiņ koriģēt. Vēl tāda piebilde: divi kolēģi – deputāts Ēlerta kungs un deputāts Lemberga kungs – jau ir iesnieguši trešajam lasījumam dažus svītrojumus, tos izskatīsim komisijā. Pēc manām domām, bet tas pagaidām ir tikai viena cilvēka viedoklis, absolūtais to vairākums ir pieņemams. Šos svītrojumus varēs izdarīt.

Tālāk – par terminiem. 3.punktiņā skaidrojums ir saskaņots attiecīgi ar 4.pantu, ko mēs nupat jau izlēmām. Un vēl šis lietoto terminu saraksts papildināts ar 5. un 6.punktu. Lai cik tas paradoksāli arī būtu, taču līdz šim laikam, kā konstatēja Juridiskās pārvaldes speciālistes, nebija izskaidrojuma, kas tad ir privātuzņēmējs. Vairāk par preambulu nav.

1.panta 3.punktā ir precizēta trešās daļas redakcija atbilstoši mūsu izdarītajiem grozījumiem likumā par privatizācijas kārtību.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamais Špoģa kungs, vai 1.pantā obligāti ir vajadzīga trešā daļa, kas būtībā ir pašsaprotama? Tādējādi parādās vēl viena problēma: sakarā ar likumu par privatizācijas kārtību ir paredzēta zināma autora atlīdzība no ienākumiem naudā un arī sertifikātos. Līdz ar to likumā ir jāparedz arī sertifikātu konts, ja? Vai šādas tehniskas detaļas ir vajadzīgas likumā, jo ir pilnīgi dabiski, ka naudas līdzekļi jāglabā banku kontos?

K.Špoģis: Es skatos, tas laikam…

I.Ēlerts: Manā priekšlikumā tā nav.

K.Špoģis: Jā, nav… Nu zini, es lasu un domāju, ka bez tā var arī iztikt, jo tas ir pats par sevi saprotams, ka jebkura fiziska vai juridiska persona kontu bankā var turēt.

I.Ēlerts: Paldies.

K.Špoģis: Tad es to tūliņ izsvītroju, lai neaizmirstas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, turpināsim!

K.Špoģis: 2.panta 1.punktiņā arī svītroti vārdi “brīvi konvertējamā valūta” un 2.punkta 1.apakšpunktā ir izdarīti redakcionāli precizējumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man ir jautājums, un šis jautājums pastiprinās sakarā ar Ministru padomes lēmumu par to valsts uzņēmumu pārveidošanu uzņēmējsabiedrībās, kuri nav iesnieguši privatizācijas projektus. Lielākoties tiks privatizētas uzņēmējsabiedrības, līdz ar to 100 procenti no ienākumiem ies valsts privatizācijas fondā, bet pašvaldību privatizācijas fondā neies nekas. Kādēļ vispār atšķiras otrās daļas 1. un 2.apakšpunkts, kāds tam ir pamatojums?

K.Špoģis: 1.apakšpunkta mērķis ir tāds, lai tomēr arī pašvaldībām no valsts uzņēmumu privatizācijas tiktu tie 10 procenti, bet otrā gadījumā mēs uzskatījām, ka ar šo veidu vajadzētu koncentrēt visu. Es skatos, ka te ir priekšlikumos… Nu, izdebatēsim. Tas gan gluži it kā neatbilstu trešā lasījuma svītrojumiem, bet šeit ir diferencēts starp 5 un 10 procentiem. To varētu izskatīt.

I.Ēlerts: Tas ir pavisam kas cits. Tas ir par sadalījumu, bet es iebilstu tieši pret šiem 100 procentiem. Uzņēmumu lielākā daļa tagad būs uzņēmējsabiedrības, līdz ar to pašvaldību privatizācijas fondi neiegūs nekā. Mēs kārtējo reizi aplaupām pašvaldības. Es aicinātu…

K.Špoģis: Tu zini…

I.Ēlerts: …otrās daļas 2.apakšpunktu izslēgt un balsot par to tūlīt plenārsēdē.

K.Špoģis: Tikai tagad…

I.Ēlerts: Tas nav manos rakstveida priekšlikumos. Tas bija…

K.Špoģis: Precizējums būtu 1. un 2.apakšpunktu apvienot.

I.Ēlerts: Būtībā apvienot un atstāt abiem 90 procentus.

K.Špoģis: Jā, jā… abiem 90 procentus. Tas ir tā… Piekrītam.

I.Ēlerts: Un vēl man rodas ļoti nopietns jautājums par 3.apakš­punktu. Kāda jēga pārskaitīt 100 procentu apmērā no nelikumīgi privatizētajiem uzņēmumiem, jo tik un tā attiecīgā summa nonāks šajā fondā? Es neredzu nekādu atšķirību. Ja būtu paredzēta kādas soda naudas pārskaitīšana, kāda, starp citu, ir pēdējā pantā par sankcijām sakarā ar likuma pārkāpšanu, tad vēl būtu kāda jēga šīs sankcijas pārskaitīt, teiksim, valsts privatizācijas fondā, bet patlaban es šim 3.apakšpunktam neredzu nekādu jēgu.

K.Špoģis: Es gribētu tomēr lūgt paskatīties un padebatēt, ļoti rūpīgi iedziļināties… Es ticu, ka jūs esat iedziļinājies, tomēr vajadzētu arī darba grupā papētīt. Tā uzreiz šobrīd nevajadzētu balsot, jo tas ir pilnīgi pieņemams trešajā lasījumā. Ja tas būs pieņemams, tad trešajā lasījumā vairs neparādīsies, bet, ja nebūs pieņemams, tad varēs balsot par izslēgšanu.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs piekrīt?

I.Ēlerts: Un vēl ir jautājums. Kas tie par ienākumiem, kas paredzēti 6.apakšpunktā? Man nav skaidrs, kādi vēl varētu būt ienākumi. Ienākumi no izsoļu organizēšanas būtībā ir tie paši ienākumi no privatizācijas.

K.Špoģis: Tomēr gluži tie paši it kā nebūtu. Ja, teiksim, nosaka īres maksu 2000 vai 5000 rubļu. Sanāk tomēr summas, un kaut kādi ienākumi ir. Domāti ir dažādi ienākumi.

I.Ēlerts: Labi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, turpināsim!

K.Špoģis: 3.pantā nekādu labojumu nav, uz trešo lasījumu būs deputāta Lemberga precizējumi, kas ir iesniegti. Par 4. un 5.pantu mēs jau izlēmām. 6.pants. Privatizācijas…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Man jāatvainojas, ka neesmu tam pievērsies iepriekšējā lasījumā, jo vienkārši tad manis nebija. Špoģa kungs, sakiet, lūdzu, ņemot vērā mūsu šīsdienas darba rezultātus, 1.punkta 2.apakš­punktiņš par privātuzņēmēja apkalpojošo infrastruktūru, tālāk iekaviņās nāk bankas un tā tālāk, bet mēs absolūti nezinām, kas mums no šīs banku sistēmas iznāks, tātad – vai šis apakšpunktiņš nebūtu vispār svītrojams, jo ārkārtējiem gadījumiem mums ir 2.punkts, kur noteikts, ka Augstākā padome, kas tagad nodarbosies ar visu ko, arī ar bankām, varēs iedot līdzekļus tur, kur tie būs vajadzīgi, arī bankām un infrastruktūrām. Tas ir pamatojums, kāpēc es ierosinu nobalsot par 1.punkta 2.apakšpunkta svītrošanu.

K.Špoģis: Redziet, nevajadzētu tā no zila gaisa uzreiz rīkoties – viens nobrēcas, un mēs balsojam. Es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs atļautu to izskatīt komisijā.

Priekšsēdētājs: Špoģa kungs, es jums izteikšu aizrādījumu. Neviens te nenobrēcās. Freimaņa kungs ļoti mierīgi aicināja…

K.Špoģis: Es atvainojos Freimaņa kungam un visiem pārējiem kolēģiem. Bet tā nevajag balsot, cienījamie kolēģi, jo tie ir nopietni jautājumi. Darba grupa un attiecīgie speciālisti ir ilgi domājuši, izstrādājuši, un būtu ļoti solīdi, ja jūs tūlīt pat uzrakstītu un iesniegtu savu priekšlikumu. Svītrot vai nesvītrot – tas izdarāms trešajā lasījumā, un viss būtu kārtībā. Būtu solīdi izskatīts un izpētīts.

J.Freimanis: Jūs uzskatāt, ka ar šo svītrošanu mēs varam nodarboties arī trešajā lasījumā?

K.Špoģis: Jā, tieši tā. Un uzrakstiet, lūdzu, tūlīt pat, lai būtu oficiāli iesniegts trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Katrā ziņā, ja Freimaņa kungs arī neuzrakstīs, stenogrammā tas ir fiksēts un darba grupai lūdzu ņemt to vērā. Virzāmies tālāk.

K.Špoģis: Stenogramma jau daudz laika prasa.

6.pants. Privatizācijas fonda izmantošanas kārtība. Šeit teksts papildināts ar ļoti būtisku palīgteikumu: “Latvijas Republikas Augstākās padomes jeb attiecīgi pašvaldības apstiprinātās programmas ietvaros”. Vairāk par 6.pantu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies.

K.Špoģis: 7.pants, ievērojot deputāta Ozola izteiktos priekšlikumus, ir papildināts ar svarīgu 1.punktu. Tas ir par fonda līdzekļu izlietošanas programmas un pārskata publiskumu. Tātad 1.punkts ir jauns. Otrajā daļā ir izslēgti vārdi “valsts kontrole”. Vairāk par 7.pantu nav ko teikt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem arī nav.

K.Špoģis: 8.pantā precizēta pirmās daļas redakcija, lai tā saskanētu ar 3. un 6.pantu. Par 9.pantu piezīmju nav.

Priekšsēdētājs: Paldies.

K.Špoģis: Tas arī ir viss. Kā jau teicu, tie ir divi priekšlikumi, kas tika saņemti. Vēl papildus tika iesniegti deputāta Ēlerta un deputāta Freimaņa priekšlikumi. Tos mēs darba grupā izskatīsim un visus iespējamos savedīsim kārtībā. Trešajā lasījumā liksim uz balsošanu svītrojumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, vai par balsošanas motīviem kāds vēlas izteikties? Ja ne, tad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 35, pret – nav, atturas – 2. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā. Kad likumprojekts gaidāms trešajā lasījumā, Špoģa kungs? Nākamajā nedēļā. Rīt mēs nestrādāsim plenārsēdē.

Atlikušajās astoņās minūtēs mums vēl ir iespēja izskatīt jautājumu par Norvēģijas Karalistes valdības nolīguma par brīvo tirdzniecību ratificēšanu.

Lūdzu, Albertiņas kundze!

S.Albertiņa: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Man būtu liels lūgums šajās atlikušajās minūtēs uzklausīt mani sakarā ar vienu jautājumu, proti, sakarā ar grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”, respektīvi, saistībā ar meždegām Slīterē. Tur ir jāpieņem ļoti niecīgi grozījumi. Tas patiešām ir sīkums, bet mēs nevaram sākt izstrādāt šos izdegušos mežus tikmēr, kamēr likumā nav izdarīts šis grozījums.

Priekšsēdētājs: Albertiņas kundze, tas mums ir darba kārtībā, bet es ņemu visus jautājumus precīzi pēc kārtas, ievērojot tos priekšlikumus, kuri tika izteikti. Ārējās tirdzniecības ministrijas pārstāvis sēž šeit jau kopš rīta, jo es brīdināju, ka tieši vakarpusē mēs tiksim Norvēģijas līgumam klāt. Ja pagūsim šo jautājumu ātri izskatīt, tad tiksim arī jūsējam klāt.

S.Albertiņa: Paldies, mēs, protams, to nepagūsim. Tikai mums tas rada ļoti lielus zaudējumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ārējās tirdzniecības ministrijas Starpvalstu līgumu daļas vadītāja Iveta Sera. Varbūt Budovska kungs pats ziņos? Lūdzu. Jūs tikai komisijas viedokli izteiksit? Paldies.

I.Sera, Ārējās tirdzniecības ministrijas Starpvaldību līgumu daļas vadītāja: Cienījamie deputāti, ņemot vērā Ziemeļvalstu grupas pastāvīgo atbalstu Latvijas suverenitātei un savstarpējo politisko kontaktu augsto līmeni, arī tirdzniecībā tiek veidota cieša kooperācija. Ir noslēgts tirdzniecības līgums ar Islandi, kopš šā gada 1.jūlija spēkā stājies pirmais brīvās tirdzniecības līgums ar Zviedriju. Rezultātā eksports uz Zviedriju ir 40,7 procenti no kopējā eksporta apjoma uz EDSA valstīm, bet imports – 57,5 procenti no kopējā importa apjoma no EDSA valstīm. Brīvās tirdzniecības līgumi nosaka abpusējās tirdzniecības neierobežojošo raksturu. Ņemot vērā Latvijas ekonomisko stāvokli, tika panākta vienošanās, ka Latvijas pusei ir tiesības regulēt atsevišķu produkcijas veidu eksportu, piemēram, koku un kokmateriālu, ādu, metālu, derīgo izrakteņu.

Īpaša nozīme brīvās tirdzniecības līgumam ar Norvēģiju ir tāpēc, ka īpaši tiek izcelta zvejniecības nozare. Tas ir, pēc šo dokumentu ratificēšanas Latvijas zvejniekiem pie Norvēģijas krastiem nebūs ne kvantitatīvo, ne kvalitatīvo ierobežojumu, kā arī tiks atceltas ievedmuitas Norvēģijā. Ņemot vērā iepriekšminēto, lūdzu ratificēt iesniegto nolīgumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Jautājumu nav. Budovska kungs, lūdzu, izsakiet komisijas viedokli.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Ārlietu komisija izskatīja šo likumprojektu un lūdz to atbalstīt. Vienīgais lūgums būtu pārcelt to uz nākamo balsošanas laiku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, vai kāds vēlas uzstāties debatēs? Nē. Tātad uzskatīsim šo jautājumu par apspriestu. Balsošana būs nākamo otrdien pulksten 13.00, ja deputātu skaits zālē būs pietiekams, jo tajā laikā notiks arhibīskapa bēres, un es mazliet baidos, ka mēs nebūsim pietiekamā skaitā. Paldies.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es atvainojos, tas nozīmē, ka mēs esam abus šos dokumentus – 289. un 290. – atlikuši, jo tie ir saistīti jautājumi.

Priekšsēdētājs: Nē, tikai vienu, Freimaņa kungs. Otrs dokuments tiks apspriests atsevišķi. Atliek četras minūtes. Ir Albertiņas kundzes lūgums. Deputātiem nav iebildumu? Felsa kungs iebilst.

Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es ļoti cienu Albertiņas kundzi, bet es nevaru necienīt mūsu meža ministru, kas arī ļoti vēlējās šajā jautājumā ko piebilst. Bet, tā kā viņa nav klāt, es nezinu, vai mēs varam…

S.Albertiņa: Paldies, kolēģi Fels! Patiešām meža ministrs nevēlējās neko piebilst. Es esmu viņa pilnvarota persona. Un tā, kā ir rakstīts šajā likumā, tā arī patiešām ir.

A.Felss: Tad es atvainojos. Par personiskām pilnvarām es neko nezinu.

S.Albertiņa: Jautājums ir ļoti vienkāršs un pilnīgi viennozīmīgs. Vides aizsardzības komiteja nedod tiesības uzsākt izdegušo mežu ciršanu Slīterē buferu zonā, kur tas ir obligāti jādara, jo pretējā gadījumā tur tūlīt iemitināsies dažādi kukaiņi un sāksies koku bojāeja. Un rezultātā būs jācieš ļoti lieli zaudējumi. Tāpēc man būtu lūgums nobalsot par šo likumprojektu tagad. Mēs varētu to pieņemt kā steidzamu, ja jums nebūtu nekas pretī. Nākamajā trešdienā mēs varētu par to balsot vēlreiz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, es gribētu šoreiz atbalstīt Albertiņas kundzi, jo viņas argumentācija ir ļoti pārliecinoša. Es domāju, ka mums vajadzētu izdarīt pirmo balsojumu.

Priekšsēdētājs: Kides kungs!

E.Kide: Es arī gribu atbalstīt, taču vēlētos dzirdēt arī Apkārtējās vides aizsardzības komisijas pārstāvju viedokli.

S.Albertiņa: Kolēģi Kide, tā esmu es!

E.Kide: Jūs pati? Paldies.

S.Albertiņa: Es esmu Apkārtējās vides aizsardzības komisijas priekšsēdētāja vietniece, un savā komisijā mēs šo jautājumu izskatījām.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze!

A.Seile: Šis jautājums tika izskatīts Apkārtējās vides aizsardzības komisijā pēc Vides aizsardzības komitejas ierosinājuma, bet pieprasītājs šos mežus cirst bija meža ministrs Šļakota. Šajā komisijas sēdē piedalījās Lauksaimniecības komisijas pārstāvis. Mēs visi vienprātīgi lūdzam plenārsēdi izdarīt šo labojumu, lai varētu izcirst nodegušos mežus, turklāt ne visus, bet tikai to daļu, kuru zinātnieki atzina par nepieciešamu izcirst.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, jautājumu Albertiņas kundzei nav. Debatēs neviens nevēlas uzstāties. Tādējādi – balsojums par pirmo lasījumu. Balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 44 – par, pret un atturas – nav. Paldies.

Godātie deputāti, plenārsēdi… Par steidzamu mēs varam nobalsot tad, kad tas būs sagatavots. Tur nav ko gatavot otrajam lasījumam? Kā steidzamu? Lūdzu, tādā gadījumā mums tomēr ir jābalso vēlreiz. Kā steidzamu.

Balsošanas režīmu! Tas ir procedūras jautājums, balsu skaits būs pietiekams. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 43, pret – 1, atturējušos – nav.

Plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!