Latvijas pedagogiem, skolēnu vecākiem, skolēniem

Pēdējās nedēļās no visām Latvijas malām esmu saņēmusi daudzas vēstules, no kurām katru parakstījuši vairāki desmiti cilvēku. Tajās izteiktas bažas par stāvokli izglītības jomā, par to, ka izglītības reforma nepiedodami kavējas. Vēstulēs uzsvērta pretruna starp augstajām prasībām skolotājiem un neatbilstošo samaksu par grūto un valstiski svarīgo darbu. Zemais atalgojums liedz skolotājiem pienācīgas iespējas izglītoties, celt savu kvalifikāciju, tas liek skolotājiem uzņemties pārmērīgu darba apjomu, kas nevar nenovest pie izglītības kvalitātes pazemināšanās. Nav attaisnojuma situācijai, kurā izglītības sistēmā galvenā atbildīgā persona — skolotājs — ir sociāli tik neaizsargāts.

Izglītību kā prioritāti nosaukušas visas Latvijas valdības pēc neatkarības atgūšanas, tomēr izdarīts ir pārāk maz: nenoliedzami mazāk, nekā to prasa sabiedrība un Latvijas attīstības vajadzības. Tas nebūs nekāds jaunums, ja es teikšu, ka tikai izglītotai tautai ir nākotne. Tas ir vispāratzīts, ka mazai valstij nav citas iespējas sasniegt labklājību un drošību, kā vien ar gudrību un neatlaidību.

Izglītības sistēmas efektivitāte, tās kvalitāte ir tie faktori, kas noteiks mūsu valsts, mūsu tautas likteni nākamajos gadu desmitos. Tikai labi pārdomāta un finansiāli pamatota izglītības sistēma var būt instruments plašām un jūtamām pārmaiņām valstī un sabiedrībā kopumā. Tāpēc es pievienojos sabiedrības satraukumam par nepietiekamiem resursiem, kas tiek atvēlēti laika prasībā, atbilstošas izglītības sistēmas radīšanai. Jautājums par skolotāju algām ir viens no šīs problēmas aspektiem.

Es sagaidu, ka gan valdība, gan Saeima rūpīgi izvērtēs visas iespējas, lai izglītības attīstībai nepieciešamie līdzekļi tiktu sagādāti.

Ar cieņu, —

Vaira Vīķe–Freiberga

Rīgā 1999.gada 16.novembrī