Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 13.oktobra sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.03.2007., Nr. 52 https://www.vestnesis.lv/ta/id/155020

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Apsveicot Latviju un Krieviju ar robežlīguma parakstīšanu

Vēl šajā numurā

28.03.2007., Nr. 52

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 13.oktobra sēdes stenogramma

 

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, turpināsim darbu! Tā, Silāra kungs nerunās. Ozola kungs arī nenāk. Pirmais Rūpniecības komisijas vārdā runās Bula kungs. Un, ņemot vērā mūsu pieredzi sakarā ar Seiles kundzes uzstāšanos, es lūdzu runāt tikai komisijas vārdā, nevis izmantot tribīni, lai izteiktu savu personisko viedokli, kuru varēs darīt zināmu debatēs.

Lūdzu, Bula kungs!

A.Buls: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti, valdības locekļi! Esmu pilnvarots Rūpniecības komisijas vārdā izteikt atzinumu par Latvijas Bankas darbību. Es atvainojos, ka šis atzinums dažādu organizatorisku iemeslu dēļ netika iekļauts tieši pēc Latvijas Bankas prezidenta pārskata. Atļaujiet man izteikt komisijas domas tagad.

Attiecībā uz Latvijas rubļa stabilizāciju Rūpniecības komisijas, tāpat kā lielum lielā vairākuma rūpniecības uzņēmumu vadītāju, viedoklis atšķiras no bankas prezidenta viedokļa. Nenoliedzami, mēs visi esam par Latvijas rubļa stabilizāciju, taču uzskati par metodēm, ar kādām stabilizēt Latvijas rubli, mums ir atšķirīgi. Un šajā sakarā komisija uzskata, ka galvenais Latvijas rubļa stabilizēšanas instruments, ja tā varētu teikt, ir ražošanas stabilizēšana – normāla ražošana ar preču noietu gan iekšējā tirgū, gan arī ārējā tirgū. Un tad kā otrs varētu būt monitorais instruments rubļa stabilizācijai.

No šā viedokļa, izvirzot par primāru ražošanu, mēs nevaram atbalstīt diferencētā kursa ieviešanas metodi un uzskatām, ka tie zaudējumi, kuri ražotājiem bija radušies, ieviešot diferencēto kursu bezskaidras naudas norēķiniem, ir jākompensē. Šajā sakarībā ir priekšlikums noteikt, ka Latvijas Bankas lēmumam par Krievijas rubļa diferencētā kursa ieviešanu attiecībā uz Latvijas rubli bezskaidras naudas norēķinos nav atpakaļejoša spēka un tādēļ tas neattiecas uz naudas atlikumiem uzņēmumu kontos līdz šā gada 8.augustam, kā arī uz visiem debitoru norēķiniem par produkciju, kas nosūtīta līdz šā gada 8.augustam neatkarīgi no rēķinu nomaksāšanas dienas. Zaudējumi, kas nodarīti uzņēmumiem Latvijas Bankas voluntārās rīcības rezultātā, redzami no Latvijas Bankas līdzekļiem, proti, no komercdarbības rezultātā gūtās peļņas, kā arī izsniedzot bezprocenta aizdevumus ar atmaksāšanas laiku līdz vienam gadam.

Tagad par otro aspektu sakarā ar diferencētā kursa ieviešanu. Latvijas uzņēmumiem no visām Krievijas rubļa zonas valstīm ienāk nauda dažādos norēķinu kontos. Tie visi ir Krievijas rubļi. Kāpēc uzņēmums, kam ir Krievijas rubļi, kurus tas, piemēram, ir saņēmis no Baltkrievijas, nedrīkstētu norēķināties ar Krievijas piegādātājiem, maksājot ar šiem Krievijas rubļiem? Krievijas rublis ir Krievijas rublis. Šajā sakarībā mums būtu šāds priekšlikums: atļaut uzņēmumiem brīvi rīkoties ar saviem naudas līdzekļiem, Krievijas rubļa zonas valstu kontos izdarot tiešus norēķinus ar partneriem jebkurā rubļa zonas valstī bez naudas līdzekļu transformēšanas caur Latvijas rubļa kontu. Tas ir par diferencēto kursu.

Otrs moments, kurš, pēc Rūpniecības komisijas domām, negatīvi raksturo bankas darbību, ir norēķinu sistēma. Norēķinu sistēma patiesībā ir sagruvusi. Un galvenais, kas traucē gan ražošanu, gan arī visu ar cilvēku labklājību, ar sociālo sfēru saistīto, ir tas, ka pašreiz nestrādā norēķinu sistēma. Te būtu vajadzīgs, lai Latvijas Banka spertu šādu soli. Pastāv tā sauktais savstarpējais parādu dzēšanas mehānisms. Kāpēc līdz šim Latvijas teritorijā, Latvijas robežās uzņēmumu savstarpējos norēķinos tomēr nav īstenots šis princips, šis mehānisms, kāpēc Latvijas Banka šo savstarpējo parādu dzēšanu nav jau izdarījusi pirms pusgada vai pat vēl agrāk? Līdz šim brīdim pastāv uzņēmumu savstarpēji parādi – gan debitoru, gan kreditoru parādi, kuri daudzos gadījumos, patiesību sakot, ir vienādi. Un tos var pilnīgi dzēst bez šo uzņēmumu savstarpējiem maksājumiem. Tas ir bankas uzdevums, un tas ir jāveic. Tāpēc ir šāds priekšlikums: nekavējoties veikt savstarpējo parādu dzēšanu tiem Latvijas uzņēmumiem, kuru norēķinu konti atrodas Latvijas Bankas nodaļās.

Parādi Latvijā ir pilnīgi mūsu iekšējā lieta, bet to uzņēmumu galvenais noieta tirgus un partneri, kuri šodien nosaka rūpnieciskās ražošanas politiku, kuru ienākumi dod budžeta ienākumu lielum lielo daļu, kuri nodrošina darba vietu lielum lielo daļu, ir Krievijā, Ukrainā un citās Krievijas rubļa zonas valstīs. Un arī šeit stāvoklis ir tāds, ka vienam un tam pašam uzņēmumam Krievijā ir gan debitoru parāds, gan kreditoru parāds, taču dažādos uzņēmumos, un uzņēmumi nav spējīgi savstarpēji izdarīt šo parādu dzēšanu. Ir vajadzīga tieši Latvijas Bankas iejaukšanās un darbība, lai dzēstu arī šos savstarpējos parādus Krievijas rubļa zonā. Tāpēc ir šāds priekšlikums: noslēgt vienošanos ar Krievijas rubļa zonas valstu centrālajām bankām par savstarpējo parādu dzēšanu starp Latvijas uzņēmumiem un Krievijas rubļa zonas valstu uzņēmumiem, jo, kā jau teicu, gan Latvijas teritorijā, gan Krievijas rubļa zonas valstu teritorijā lielum lielai uzņēmumu daļai nav šo parādu. Uzņēmumiem ir tikai kreditoru un debitoru parādi dažādiem uzņēmumiem. Dzēšot tos, uzņēmums kļūst brīvs no parādiem un tālāk jau var normālāk attīstīt savu ražošanas procesu.

Pēdējais, par ko gribētu runāt attiecībā uz norēķiniem, ir termiņi. Nevar piekrist bankas prezidenta teiktajam, ka Latvijā pastāv jau šis divu, triju vai triju līdz četru dienu maksāšanas dokumentu aprites laiks. Nebūt ne. Paņēmis viena uzņēmuma dažus maksāšanas uzdevumus, es redzu pavisam ko citu. Latvijā maksāšanas dokumenta aprites laiks nebūt nav trīs vai četras dienas. Es redzu astoņas, desmit, divpadsmit dienas un pat vairāk. Tātad šis aprites laiks ir tikai daļēji īstenots. Tāpēc man būtu šāds priekšlikums: ja nav ievērots šis aprites laiks, kas Rīgā ir noteikts divas dienas, Latvijas teritorijā – trīs līdz četras dienas, bankai par to ir jāatbild. Jāatbild ar savu kabatu. Tāpat kā mēs uzņēmumos esam spiesti maksāt soda naudu – pusprocentu par katru nokavēto dienu, arī bankai no savas peļņas jāmaksā pusprocents par katru nokavēto uzņēmumu parādu maksāšanas dokumentu aprites dienu. Lūk, šie četri priekšlikumi, kas apvienoti divos blokos, ir Rūpniecības komisijas atzinums. Šajos divos jautājumos – diferencētā kursa un norēķinu sistēmas jautājumā – Rūpniecības komisija neatzīst Latvijas Bankas darbību par apmierinošu.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Bula kungam? Jautājumu nav.

Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija. Krastiņa kungs, lūdzu!

I.Krastiņš: Cienījamais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Nolasīšu daļu no komisijas lēmuma. Komisija 1. un 7.oktobra sēdē izskatīja gan Labklājības ministrijas, gan valdības līdzšinējo darbību un turpmākās rīcības programmu un nolēma: pirmkārt, atzīt Labklājības ministrijas darbību un rīcības programmu par apmierinošu, reālu un pašreizējai situācijai atbilstošu.

Otrkārt, konstatēt, ka valdībai kopumā nav skaidras un mērķtiecīgas sociālās politikas un ka Labklājības ministrijas priekšlikumi bieži netiek ņemti vērā.

Par šo punktu neliels komentārs. Šajā aspektā man liekas dīvaina Godmaņa kunga tēze, ka valdība darbojas kā vienots kabinets. No mūsu rīcībā esošās informācijas izriet, ka šis kabinets nav gluži tik ideāls, jo tas nav normāls kabinets, kurā viena kabineta locekļa viedoklis regulāri vai vispār netiek uzklausīts vai netiek ņemts vērā. Pie tā vēl atgriezīšos.

Treškārt, novērtēt valdības darbību kopumā sociālo problēmu risināšanā par neapmierinošu.

Ceturtkārt, ierosināt valdībai vispirms nopietnāk veidot sociālo politiku, krasi uzlabojot Ministru padomes padomnieku darbu un lielāku uzmanību pievēršot Labklājības ministrijas izstrādātajai programmai. Atrisināt nodokļu iekasēšanas problēmu. Atteikties no idejas apvienot valsts budžetu un sociālās apdrošināšanas budžetu. Apsvērt iespēju ieviest ar 1993.gadu veselības nodokli. Pārskatīt 1993.gada valsts budžeta projektu, nepieļaujot pašreizējā projektā paredzēto līdzekļu samazinājumu sociālajām un veselības aizsardzības vajadzībām.

Ar to arī būtībā varētu beigt, bet, cienītie kolēģi, mūs tiešām pavisam nemierīgus dara Godmaņa kunga paziņojums par krīzi, kuras maksimums – un te viņam varētu piekrist – acīmredzot ir gaidāms martā vai aprīlī. Man ar patiesu nožēlu jāsaka, ka Godmaņa kunga runā neviens vārds netika veltīts sociālajām problēmām, vienīgi garām­ejot tika minēts iztikas minimums, kas tad notiks ar sociāli neaizsargātajiem slāņiem šajā krīzes maksimuma laikā? Ko viņi darīs martā, ko viņi darīs aprīlī? No šā viedokļa, mēs te ātrumā, cik varēja paspēt, tāpēc ne pārāk kvalitatīvi, analizējām Godmaņa kunga piedāvāto kārtību tam, kā cilvēki maksās par apkuri. Baidos, ka arī šis jautājums, manuprāt, nav saskaņots ar Labklājības ministriju. Man grūti iedomāties, ka Eniņa kungs tādam variantam būtu piekritis.

Te ir tāds vienkāršs aprēķins. Iedomājieties pensionāru, kas dzīvo 30 kvadrātmetru dzīvoklī. Tas nav pārāk liels dzīvoklis ar šādu kopplatību. Šim pensionāram pensija ir 2500 rubļu. Par apkuri būtu jāmaksā 1800 rubļu. Mēs varētu pieņemt, ka kāds, kas šodien vēl nav nosaukts, konstatēs, ka šis pensionārs pilnu summu nevar samaksāt. Tātad 30 procenti no šīs summas, kas būtu jāmaksā par apkuri, ir 600 rubļu. Pāri paliek 1900 rubļu, par kuriem pensionārs, teiksim, iegādāsies gāzes balonu un izdos 810 rubļu. Pāri paliek 1100 rubļu. 200 rubļu samaksās par elektrību. Pieņemsim, ka viņš par īri, telefonu, ūdeni, braukšanas kartīti un tamlīdzīgām lietām samaksās tikai 300 rubļu. Tad viņam mēnesī izdzīvošanai, ēšanai un citām vajadzībām paliks 20 rubļu dienā, tas ir, 600 rubļu.

Cienītie kolēģi, tas neies cauri. Ar 20 rubļiem dienā, lai kā knapinātos, nekādi nav iespējams iztikt. Baidos, ka šie aprēķini nav īsti precīzi, bet arī šajā jautājumā es labprāt dzirdētu Eniņa kunga domas un valdības domas. Man ir patiesas šaubas, vai, pieņemot šādu likumu par apkuri, Labklājības ministrija atkal ir uzklausīta un tās priekšlikumi ir ņemti vērā. Tāpēc ļoti nopietni aicinātu šo postulēto kabineta principu turpmāk arī ievērot un meklēt ceļus, kā šo Labklājības ministrijas programmu īstenot.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Krastiņa kungam? Jautājumu nav.

Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija. Blumberga kungs, lūdzu!

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Mūsu komisija, noklausījusies valdības ziņojumu par padarīto darbu un nākotnes iecerēm, dod šādu vērtējumu tām nozarēm, kas ir mūsu aprūpē un pārraudzībā: Satiksmes ministrijas darbu un valdības darbu satiksmes jomā atzīt par apmierinošu, izsakot šādas piezīmes.

Pirmkārt, ministrija nav pietiekami aktīva likumdošanas iniciatīvas jautājumos, kas saistīti ar transporta privatizācijas un nomas problēmām, sevišķi autobusu satiksmes jomā.

Otrkārt, nav meklēti nopietni risinājumi kravas transporta izmantošanai.

Treškārt, nav atrasts risinājums, kā ar saviem spēkiem aizsargāt gan dzelzceļa transporta līdzekļus, gan pilsētas transportu no iekšējā interjera bojāšanas un iznīcināšanas, kā arī nodrošināt pietiekamus ienākumus, likvidējot bezmaksas braucienus pasažieru transportā, proti, radot konduktoru un kontrolieru mehānismu.

Runājot par Celtniecības ministrijas darbu, jāizsaka tāda pati piezīme attiecībā uz likumdošanu. Mūs neapmierina tas, ka nav pietiekamas aktivitātes privatizācijas uzsākšanā tur, kur tas ir iespējams un kur tas nav saistīts ar lielu valstij piederošu īpašumu un celtniecības tehnikas nodošanu privātām struktūrām, kur pastāv šāda iespēja. Sevišķi tas sakāms par reorganizāciju lauku celtniecībā un citās celtniecības nozarēs, kuras nodarbojas ar mazo celtniecību.

Kas attiecas uz rūpniecības un enerģētikas politiku, konkrēti, uz enerģētikas politiku, tad komisija saskata veselu virkni nopietnu trūkumu un problēmu, kuras mēģināšu darīt zināmas.

Pirmām kārtām komisija uzskata, ka joprojām nav konkrētas reālas koncepcijas enerģētikas attīstībai nākotnē. Turklāt enerģētikas attīstības problēmas praktiski netiek arī risinātas.

Pirmkārt, nav iestrāžu ģenerējošu jaudu radīšanā, nav nekādu risinājumu, kas ļautu saskatīt nākotnē kurināmā, naftas un degvielas problēmu risinājumu. Par to liecina ministra kategoriskā nostāja, kas pavisam nesen tika pausta televīzijā, par Ventspils naftas pārstrādes kompleksu, tas ir, par to, ka Latvijā nav nepieciešams radīt savu naftas pārstrādes uzņēmumu. Nav nekādu iestrāžu jautājumā par sadarbību ar Krieviju šā Ventspils naftas pārstrādes kompleksa izmantošanā, bez kura nākotnē Latvijas naftas produktu apgādes problēmas acīm redzami nav iespējams risināt. Ministrs šo jautājumu sašaurināja līdz Latvijas vajadzībām, līdz Latvijas patēriņam, novērtējot to pārāk zemu – ar pieciem miljoniem tonnu gadā. Un, neskatot to, ka Krievijas intereses šajā Baltijas reģionā ir saistītas ar liela mēroga naftas eksportu un tātad reāli ir iespējams šo naftu pārstrādāt un veiksmīgi pārdot kā gatavu produktu uz Rietumu tirgu, kas ir neapšaubāmi izdevīgāk. Šeit mūsu Austrumu kaimiņa intereses sakrīt. Principā Ventspils naftas komplekss ļautu atrisināt ļoti daudzas Latvijas problēmas. Un kategoriska nostāja šajā jautājumā komisijai ir galīgi nepieņemama.

Komisiju neapmierina arī tas, ka faktiski ir sākta naftas bāzes privatizācija, kas varētu būt bīstams pasākums, kamēr nav atrisināts jautājums par konceptuālu naftas produktu tirgu Latvijas vajadzībām. Par būtisku trūkumu ministrijas un valdības darbā enerģētikas jomā mēs uzskatām forsēto siltumapgādes sistēmas nodošanu pašvaldībām bez pienācīga nodrošinājuma gan finansiālā, gan materiālā ziņā.

Pārlieku optimistisku nostāju gan ministrs, gan šodien arī valdības galva pauda jautājumā par valsts rezervju gatavību nodrošināt Latvijas iedzīvotājus un tautsaimniecību ar kurināmā un degvielas produktiem 1992./1993.gada ziemā. Šie optimistiskie atzinumi praksē sevi neattaisno, jo reālās iespējas, kādas tehniski varētu nodrošināt šīs valsts rezerves, nepārsniedz septīto daļu no tā patēriņa, kāds sagaidāms Latvijas mazajās siltumsaimniecībās šajā gadā.

Vērtējot kopumā valdības darbu enerģētikas jomā un tās enerģētikas politiku, komisija uzskata, ka šis darbs ir neapmierinošs un ka valdība šajā jomā nav pelnījusi uzticību.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Blumberga kungam? Jautājumu nav.

Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas atzinums. Škapara kungs, lūdzu! Pēc tam – Tirdzniecības un pakalpojumu komisija.

J.Škapars: Cienījamie kolēģi, cienījamais Prezidij! Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija vairākkārt izskatīja jautājumu par valdību un valdības atskaiti parlamentam. Gribētu piebilst, ka atskaite, kāda šobrīd tika sniegta, nedod nepieciešamo gandarījumu un arī pārliecību, ka valdība savus uzdevumus veiks. Pateikšu, kāpēc.

Vispirms, es domāju, valdības atskaite vairāk atgādināja atsevišķu cilvēku atskaiti, fragmentāru atskaiti, nevis kopīgu koleģiālas institūcijas atskaiti. Tā neliecināja, ka ir izveidojies spēcīgs kabinets, kas ir gatavs stāties pretim ārkārtīgi kritiskajiem apstākļiem un ir spējīgs atrisināt tos jautājumus, kuri mums pašreiz izvirzās. Man liekas, ka viena no visbūtiskākajām valdības vainām ir tā, ka valdība šobrīd ir sakurinājusi attiecības starp republikas pārvaldes institūcijām un pašvaldībām. Domāju, tam nebija nekāda pamata. Man liekas, ka Latvijai vajadzēja iet pavisam normālu demokratizācijas un decentralizācijas ceļu. Taču kas notika? Ilgu laiku mēs būtībā strīdējāmies ar valdības pārstāvjiem par to, vai decentralizācijai būt vai nebūt. Ja jūs atceraties, pirms augusta puča iesniegtajā atskaitē runa bija par to, ka rajonu pašvaldības vajag likvidēt un radīt pārvaldes institūcijas. Bet tagad gluži pretējs pavērsiens. Pašvaldībām lielā steigā tiek nodoti objekti. It kā sakām, it kā akcentējam, lūdzu, ņemiet, jums ir funkcijas, mēs jums uzticamies, lai Latvijā būtu šī decentralizācija. Bet kas ir šī decentralizācija? Kāda cena šobrīd tiek maksāta par šo decentralizāciju? Būtībā šo asāko, atbildīgāko, kritiskāko jautājumu nodošana pašvaldībām notiek lielā haosā un lielā steigā.

Pirmkārt, ir jāmin jautājums par kurināmā sistēmas nodošanu. Domāju, ka jautājums bija sen nobriedis un to varēja izdarīt. Bet tam bija jānotiek pavasarī, līdzko bija beigusies iepriekšējā apkures sezona. Par to runāja visas pašvaldības. Tas nebija nekāds noslēpums. Taču būtībā jautājuma risināšana ieilga, un šī sistēma pašvaldībām tika nodota ar milzīgu nokavēšanos. Tagad aktuāls ir jautājums par pašiem vārīgākajiem momentiem. Es atmetu šo miljardu, par ko mēs jau divas nedēļas debatējam, domāju, ka tas jau ir visiem skaidrs, kaut gan, patiesību sakot, par šo miljardu tā īsti vēl nav skaidrs, kādā veidā pēc būtības tas pašvaldībām tika nodots. Manā izpratnē, šo miljardu pašvaldības nesaņēma. Bet pašvaldībām tika pateikts, ka jūs varat izņemt no savas kabatas šo miljardu un samaksāt iedzīvotājiem.

Tagad mēs runājam par stipri lielāku summu attiecībā uz citu ļoti būtisku jautājumu. Runa ir par tiem miljardiem, kuri mums būs jāsamaksā iedzīvotājiem, kas nespēs maksāt šo augsto cenu par dzīvokļiem. Tā ir milzīga maksa. Būtībā ar tādu risinājumu, kāds mums tagad lielā steigā ir tapis, velkot šo lietu garumā, bet palaižot visādas baumas, mēs esam lielāko daļu iedzīvotāju nostādījuši samulsuma un baiļu atmosfērā. Kāpēc mums vajadzīga šī baiļu un nedrošības atmosfēra? Patiesību sakot, mēs iedzīvotājiem varējām gluži normāli dot šos aprēķinus, un visiem šiem aprēķiniem vajadzēja jau sen būt zināmiem, lai cilvēki zinātu. Mēs varam radīt draudus, teiksim, dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet šeit jau ir runa par gandrīz miljonu cilvēku. Ja radām šādu baiļu un nedrošības atmosfēru tik daudzos iedzīvotājos, tad, es domāju, ka tā ir gluži vienkārši nemākulīga politika.

Kurināmā jautājums, es domāju, ir viens no visasākajiem jautājumiem. Ja jūs atceraties, Godmaņa kungs, pavasarī notika pašvaldību sanāksmes. Mēs izrunājāmies burtiski ar visiem pašvaldību vadītājiem. Spriedām, ko darīsim ar kurināmo. Pasakiet, lūdzu, kādu daļu no kurināmā apgādes segs valdība, kas būs jāsedz pašvaldībām un ko tomēr liksim iedzīvotājiem pašiem segt? Toreiz šo jautājumu varēja nokārtot. Kaut kādas kurināmā rezerves ir mums pašiem šeit, Latvijā. Šīs rezerves ir mūsu meži. Jautājums nav risināms ar taupības krāsniņu palīdzību. Diemžēl toreiz mēs nespējām pašvaldībām šo atbildi dot. Un līdz galam šī atbilde nav dota arī šodien. Nenoteiktība, kas šodien nāk iekšā, visvairāk izpaudās tad, kad apspriedām otrā pusgada budžetu, kad pēdējā brīdī to mainījām, vakarā nācām ar vienu platformu, bet no rīta miljards jau bija pagriezies uz citu pusi. Domāju, ka tas nebija nopietni. Jautājums šobrīd ir ļoti nopietns.

Gribu runāt par dažām premjera personiskajām īpašībām. Domāju, ka šobrīd tas ir jāpasaka. Ja mēs neko neizdarīsim, situācija paliks tāda pati, kāda ir bijusi. Tas, uz ko es gribu norādīt, ir autoritārisms, tā ir nenoteiktība, viedokļu maiņa. Vakarā ir viens, no rīta ir cits. Tā ir solījumu nepildīšana. Diemžēl mēs neesam pieraduši pie tāda stila, ka solījumus vienmēr rakstām uz papīra. Mēs esam paļāvušies arī uz mutiskiem solījumiem. Bet diemžēl es esmu sastapies pats ar šo parādību, ka savus solījumus tomēr nepildām. Un vēl pēdīgi – tas varbūt ir pats galvenais, vismaz komisijā man teica, ka tas ir pats galvenais, – proti, kompetences trūkums. Jums jābūt gataviem šodien atzīt šo kompetences trūkumu. Ja to neatzīsim un necentīsimies šos trūkumus labot, nekas neiznāks. Šobrīd ir runa par klaju kompetences trūkumu. Runa ir par normālu pienākumu sadalījumu, par izpildes kontroli. Runa ir par to, ka jūs pats nosakāt, kā darīsim, kā izlemsim jautājumu, bet jautājumi tomēr ir jāizlemj koleģiāli. Šo īpašību premjerministram diemžēl pietrūkst. Ja šie aizrādījumi netiks ņemti vērā, neceru, ka būs kaut kādi būtiski uzlabojumi.

Mans laiks ir gandrīz izsmelts, bet es gribu teikt vēl dažus vārdus, jo saprotu, ka šeit izskan prasība, ka ir jānotiek valdības demisijai un ir jāsastāda jauna valdība. Es tomēr būtu par tādu radikālu risinājumu, ka šī valdība paliktu. Pirmām kārtām, es domāju, ka nedēļas laikā… (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs, minūte un 30 sekundes.

J.Škapars: Mani pārtrauca smiekli. Vai es varētu uzskatīt, ka esmu ietaupījis šo laiku uz smieklu rēķina?

Priekšsēdētājs: To mēs ņemsim vērā.

J.Škapars: Redzu, ka nedēļas laikā būtu jāiesniedz priekšlikumi par kurināmā jautājuma atrisināšanu. Turklāt jāiesniedz ļoti konkrēti priekšlikumi.

Otrkārt, attiecībā uz iedzīvotājiem. Iedzīvotājiem ir jāpasaka pilnīgi skaidri un noteikti. Visiem ir jāzina, cik būs jāmaksā par dzīvokli, kā šo maksu paņemsim, kuri būs atbrīvoti un cik lielā mērā būs atbrīvoti no šīs maksas. Viens princips man galīgi nav pieņemams, tas ir, ka mēs iekasēsim darbavietās no algām. Domāju, ka tas tomēr neatbilst nevienas civilizētas valsts normām.

Treškārt, par budžeta koncepciju. Pašreizējā budžeta koncepcija ir izteikti centralizēta. Ja šī koncepcija tāda paliks, tad, patiesību sakot, man tā galīgi nav pieņemama. Es redzu vismaz trīs jautājumus, kuru risinājums līdz nākamai otrdienai būtu jāiesniedz, turklāt rakstveidā. Es būtu gatavs tādā gadījumā šo jautājumu lemt citādi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs! Jums būs jautājumi. Bērza kungs jautā.

A.Bērzs: Man, Škapara kungs, jums ir tāds jautājums. Vai tas būtu absolūts loģikas trūkums, ka tiek konstatēts, ka premjeram ir absolūts kompetences trūkums, tomēr tik nekompetents premjers vēl var palikt savā amatā?

J.Škapars: Es negribētu inkriminēt jums, kā jūs inkriminējāt man, absolūtu dzirdes trūkumu, jo es nekad netiku runājis par absolūtu kompetences trūkumu. Tāda vārda kā “absolūts” manā runā nebija.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav. Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vārdā – Čepāņa kungs. Pēc tam – Apvienotās budžeta komisijas atzinums.

A.Čepānis: Cienījamie kolēģi! Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas darba stils un mana audzināšana neļauj man runāt tā, kā to darīja Lauksaimniecības komisija savā vārdā. Turklāt sēdes vadītājs jau ir mani ietramdījis par dažbrīd nekorektu izteikšanos. Tādēļ pie lietas.

Tirdzniecības un pakalpojumu komisija, izanalizējusi Latvijas Republikas valdības darbu, par saviem vērojumiem un vērtējumu ziņoja jau pagājušajā nedēļā. Šis viedoklis nedēļas laikā nav mainījies. Ja būs pienācis laiks plenārsēdē analizēt atsevišķu komisiju, arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas, darbu, tad, lūdzu, tas būs plenārsēdes kompetencē, bet domāju, ka tas nav bijis un nebūs mūsu kolēģu un kaimiņu kompetencē.

Mēs nepievienojamies šeit izteiktajam politiskajam paziņojumam par neuzticības izteikšanu premjeram un visai Latvijas Republikas valdībai. Nepievienojamies tādēļ, ka toreiz, kad šajā pašā zālē šie paši deputāti balsoja par Latvijas Republikas valdības vadītāja un ministru iecelšanu, mēs visi gribējām, un es ceru, ka arī tagad gribam, Latvijas Republikas ekonomisko uzplaukumu un politisko attiecību pilnveidošanu visā pasaulē. Vai tagad kaut kas ir mainījies? Kolēģi, vai kaut kas mainīsies arī tad, ja, piemēram, kādu no ministrijām vadīs nevis tas ministrs, kas ir tagad, bet kāds cits? Piemēram, Caune – Lauksaimniecības ministriju, Ozols – Finansu ministriju vai kādu citu. Nedomāju, ka mainīsies. Mēs reizē esam politiski dzimuši, un reizē mums politiski arī jānoiet no skatuves. Tādēļ Tirdzniecības un pakalpojumu komisija uzskata, ka būtu negodīgi uzvelt valdībai visu vainu par haosu Latvijas valstī, lai parlaments paliktu balts.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Čepāņa kungam? Nav. Paldies.

Apvienotās budžeta komisijas atzinums. Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Godājamie valdības locekļi! Cienījamie kolēģi deputāti! Apvienotā budžeta komisija trijās savās sēdēs izvērtēja valdības un bankas atskaiti par iepriekšējo darbības periodu un izstrādāja priekšlikumus darbībai līdz Saeimas vēlēšanām.

Pirmkārt, mēs gribam atzīmēt to, ka mūsu darbs ministru noklausīšanās periodā bija nekvalitatīvs, jo mēs komisijā ministru rakstveida atskaites nevarējām izvērtēt. Atcerēsimies, ka tikai otrdienas rītā saņēmām lielāko daļu rakstveida atskaišu. Kad premjeram tika uzdots jautājums par viņa rakstveida atskaites iesniegšanu, mēs gaidījām, ka saņemsim atbildi par budžeta izpildes organizāciju, konkrēti, par Finansu inspekcijas darbību attiecībā uz masu informācijas līdzekļos plaši diskutēto Latvijas muitas precedentu. Mēs valdības atskaitē neko daudz nedzirdējām par šiem jautājumiem. Tomēr uzskatu, ka šī valdības uzklausīšana mums deva ļoti daudz vērtīgas informācijas par to, ko tikai nojautām. Mēs uzzinājām par ļoti plašu ārzemju palīdzību 80 miljonu dolāru apmērā, par palīdzību 100 miljonu zviedru kronu apmērā, kā arī par sniegto humāno palīdzību. No Ārlietu ministrijas atskaites mēs uzzinājām par 3,6 miljonu vācu marku noguldījumu bankā. Šajā pārbaudes laikā mēs uzzinājām, ka sociālā apdrošināšanas budžeta valūtas ieņēmumi noguldīti Latvijas Komercbankas korespondētājkontā Hamburgā Vestfalbankā, pagaidām gan, jāatzīstas, neesam saņēmuši atbildi, kur un ar kā atļauju konvertēts miljons dolāru un kas ir nopelnījis ar šo konversiju. Atbildi mēs gaidām no Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta, respektīvi, no Bites kundzes. Kā redzat, mūsu darbs vēl nav beidzies. Taču es teikšu paldies par šo vērtīgo informāciju, ko esam saņēmuši.

Šajā izpētes darbā mēs saskārāmies ar daudzām rūpnieciska rakstura problēmām, jo, kā vairākkārt esmu teicis, budžets ir valdības tautsaimniecības izpildes instruments, kurš kopumā atspoguļo valdības stratēģiju un taktiku. Mēs esam nonākuši situācijā, ka ieņēmumu daļā katastrofāli samazinās gan sociālais, gan valsts budžets. Ražotnes sarūk, darba vietas tiek samazinātas, pieaug sociālās apdrošināšanas budžeta slodze uz bezdarbnieku pabalstu izmaksas rēķina, vienlaikus samilst arī politiskā spriedze ārpus darbavietām – uz ielas, sabiedrībā.

Par nožēlošanu jāteic, ka daudz kas netiek risināts kompleksi. Un šī, es teikšu, antisemītiski tehniskā pieeja izpaužas ne tikai valdības, bet arī parlamenta darbībā un lēmumos. Arī mūsu Naudas reformas komitejas lēmums, kas gan risina vienu kompleksās sistēmas elementu – finansiāli ekonomiskās sistēmas stabilizāciju, ko no bankas specifikas pozīcijām nenoliedzami var novērtēt pozitīvi, taču gandrīz ar divu mēnešu novēlošanos risina šīs sistēmas otru daļu – runa ir par ražojošajā sfērā strādājošo rūpniecības uzņēmumu un lauksaimniecības uzņēmumu saimnieciski ekonomiskajām interesēm. Kā redzat, mēs visi slimojam ar vienu slimību. Tādēļ nav ko brīnīties, ka notiek rūpniecības uzņēmumu pārprofilēšana. Šodien mūsu patiešām augsti profesionālais rūpnieciskais potenciāls netiek izmantots dažādu mums nepieciešamo mērinstrumentu izgatavošanai, dažādu mazās mehanizācijas līdzekļu ražošanai, kuri ir ļoti vajadzīgi lauksaimniecībā, taču no saviem Tautas frontes pārstāvjiem es uzzinu, ka Robotu rūpnīcā, kur ir unikālas importa programmētās vadības iekārtas, pastaigājas “Coca-Cola” firmas pārstāvji, kuri risina jautājumu, kā šeit izvietot automātus “Coca-Cola” pudeļu pildīšanai. Šīs automātiskās programmētās vadības iekārtas kā tādas nav vajadzīgas, tās tiek demontētas un iznīcinātas, tādējādi nodarot desmitiem miljonu zaudējumu.

Mūsu komisija, izvērtējot šo situāciju, nonāca pie secinājuma, ka valdības realizētajai tautsaimniecības ekonomikas stratēģijai nav kompleksi sistemātiskas un tehniskas pieejas. Šā jautājuma risināšanā turpina dominēt šauri resoriskas intereses. Tas izpaužas jau tajā faktā, ka kopējā valdības dokumentā netiek atspoguļoti visi tās rīcībā esošie finansu resursi, tie ir sadrumstaloti pa atsevišķām ministrijām, nozarēm, resoriem. Finansu resursu mērķtiecīga pielietojuma koordinācijas nav, vismaz mūsu komisijas rīcībā šādas informācijas nebija.

Tā visa rezultātā mēs nevaram ne noliegt, ne arī apgalvot, ka Latvijas valdības rīcībā esošie finansu resursi kalpo kopējai tautsaimniecības attīstības stratēģijai. Atsevišķos gadījumos notiek šo līdzekļu dublēšana, dublēšana ar valsts budžeta līdzekļiem.

Arī premjers mūs informēja, ka tautsaimniecības attīstības un stabilizācijas analīzes programma esot ietverta trijos dokumentos, kas izstrādāti dažādos laika periodos. Pēdējais ir Pasaules valūtas fonda memorands. Šorīt mēs Apvienotajā budžeta komisijā tikāmies ar Pasaules valūtas fonda ekspertiem, ar kuriem ļoti draudzīgā sarunā noskaidrojām daudz jautājumu. Līdz šim mēs pat nezinājām, ka šādi jautājumi tiek risināti un ka tie jau ir ievirzījušies kādā noteiktā risinājuma fāzē. Paldies Pasaules valūtas fonda ekspertiem par šo informāciju, ko saņēmām no viņiem, nevis no mūsu valdības atskaites.

Apvienotā budžeta komisijā, izvērtējusi šo situāciju un nepakavējoties pie jautājuma par valdību kopumā un atsevišķiem valdības locekļiem (par to mēs savu viedokli izteiksim balsojot), uzskata, ka mums ir jānodrošina absolūti cilvēciska pēctecība un jānodod nākamā sasaukuma Saeimai un tās apstiprinātajai valdībai mūsu darba daļas sakārtota un stabila demokrātisku dokumentu pakete. Komisija ierosina iekļaut lēmuma projektā par valdības un bankas atskaites izvērtējumu šādus punktus.

Pirmkārt, pēc iespējas īsākā laika periodā nodrošināt Saeimas vēlēšanu sagatavošanu, izveidot komisiju, kas izstrādātu rīcības programmu, lai Saeimas vēlēšanas varētu notikt 1993.gadā, un iesniegt to Latvijas Republikas Augstākajai padomei ne vēlāk kā līdz šā gada 26.oktobrim.

Es un arī mūsu komisija uzskata, ka šis dokuments stabilizēs sabiedrību, skaidri un gaiši parādīs, kā ejam uz Saeimas vēlēšanām, un dos iespēju praktiski kontrolēt un uzraudzīt šā procesa harmonisku un optimālu risinājumu.

Otrkārt, Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1992.gada 25.oktobrim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei valdības rīcības programmu laika posmam līdz 1993.gada 31.decembrim, lai mēs varētu nodot sakārtotu turpmākās darbības un rīcības programmu, kurā šie trīs programmatiskie dokumenti būtu apvienoti vienā un būtu Augstākajā padomē izdiskutēti, akceptēti, un mēs ietu kopsolī pretim šim galamērķim.

Treškārt, līdz 26.oktobrim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei Latvijas Republikas likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par valsts budžetu 1992.gada otrajam pusgadam””, uzrādot tajā saņemtos iekšējos un ārējos kredītus, kā arī visu veidu ārzemju palīdzību, tās izlietošanas un apmaksāšanas noteikumus un valdības rīcībā esošos konvertējamos valūtas līdzekļus, kuri nav iekļauti 1992.gada otrā pusgada valsts budžetā, bet kuri parādās atsevišķu ministriju praktiskajās atskaitēs.

Ceturtkārt, līdz 1992.gada 25.oktobrim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei Latvijas Republikas likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par sociālās apdrošināšanas budžetu laika posmam no 1992.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim””, uzrādot tajā konvertējamās valūtas ieņēmumus un izdevumus.

Piektkārt, līdz šā gada 19.oktobrim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei 1993.gada sociālās apdrošināšanas budžeta koncepciju.

Priekšsēdētājs: Jautājumi Ozola kungam? Buķeles kundze, lūdzu!

E.Buķele: Ozola kungs, ja atmiņa mani neviļ, un es ceru, ka ne, tad toreiz, kad mēs apspriedām sociālās apdrošināšanas budžetu otrajam pusgadam, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments skaidri izklāstīja visu, kas saistīts ar valūtas līdzekļiem un to izlietošanu. Vai šajā sakarībā ir jauna informācija? Vai jums galīgi trūkst šīs informācijas?

I.Ozols: Cienījamā Buķeles kundze, manā dokumentu mapē ir visa Sociālās apdrošināšanas departamenta informācija, kura tika mums iesniegta rakstiski, bet likumā par 1992.gada otrā pusgada budžetu nav iekļauta sadaļa par valūtas budžeta izdevumu daļu. Jūs zināt, ka bez jebkādām ar likumu noteiktām tiesībām valdība ir konvertējusi vienu miljonu dolāru, turklāt šī konversija bija nepieciešama, lai nodrošinātu izmaksas, bet ar mūsu likuma normu šāda darbība nav akceptēta.

E.Buķele: Tad atļaujiet iebilst, Ozola kungs. Tur nav jāvaino ne Labklājības ministrija, ne valdība kopumā, vainīgi esam mēs paši.

I.Ozols: Tāpēc arī ierosinām, lai valdība iesniedz likumprojektu, ko mēs varētu akceptēt un tādējādi savu kļūdu labot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godmaņa kungam ir jautājums. Lūdzu.

I.Godmanis: Ozola kungs, lūdzu, ļoti īsi pasakiet, kas ir tas, ko jūs uzzinājāt no Valūtas fonda, bet ko no valdības neesat dabūjis zināt? Pa punktiem.

I.Ozols: Tas ir attiecībā uz to, ka Valūtas fonda speciālisti, respektīvi, mūsu valdības un Valūtas fonda speciālisti, kopā strādājot (es atvainojos, tie ir no Latvijas Bankas), izstrādā divu līmeņu banku sistēmu, turklāt jāņem vērā, ka programmatiski tiek veidots trešais līmenis Finansu ministrijas ietvaros. Mēs šodien plenārsēdes ievadā noraidījām banku nodaļu privatizācijas jautājumu. Tātad praktiski uz šo jautājumu nebijām saņēmuši atbildi. Tas bija pirmais jautājums, uz ko es saņēmu atbildi. Šīs atskaites gaitā mēs atskaiti kā tādu nesaņēmām. Ja jau runājam par Valūtas fondu, tad atcerēsimies: tur ir noteikts, ka, sākot ar 1.jūliju, mums jāiztiek bez konvertējamās valūtas budžeta. Mēs, protams, otrajā pusgadā to nevarējām, un arī šobrīd tas nav saskaņots ar Latvijas Banku, ka ar 1.janvāri obligāti būs mūsu budžeta veidošanas koncepcija… noteikts, ka Latvijā pastāvēs tikai Latvijas Bankas noteiktais valūtas konversijas kurss, bez kura praktiski mēs nevaram atteikties no konvertējamās valūtas budžeta.

Un trešais jautājums, kas arī attiecas uz banku. Bankas atskaitē ir norādīts, ka banka tagad aktīvi līdzdarbosies valūtas, tas ir, konvertējamās valūtas, pirkšanā un pārdošanā, bez kuras realizācijas nevaram izstrādāt 1993.gada budžetu atbilstoši šai koncepcijai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairs nav.

Aizsardzības un iekšlietu komisija. Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Aizsardzības un iekšlietu komisija, izvērtējot situāciju ministrijā un valdībā kopumā, ir nākusi pie slēdziena, ka Iekšlietu ministrijai diemžēl lielas grūtības rada tas, ka līdz šim tomēr Ministru padome nav strādājusi pēc kabineta principa – līdz ar to Iekšlietu ministrijai ir bijis grūti īstenot savu stratēģiju, jo nav gūts pienācīgais atbalsts Ministru padomē, respektīvi, pārējo ministriju darbības plānošanā. Tā rezultātā ministrs daudzreiz ir bijis spiests griezties Aizsardzības un iekšlietu komisijā un sūtīt telegrammas Augstākās padomes priekšsēdētājam. Taču diemžēl gan mūsu komisija, gan arī Augstākās padomes Prezidijs var Ministru padomi tikai lūgt, ieteikt tai vai aicināt to.

Kāds būtisks trūkums ir Ministru padomes darbā? Tas ir nenokārtots, nesakārtots birokrātijas aparāts. Šajā gadījumā es vārdu “birokrātija” lietoju tā labākajā nozīmē, ar domu, lai katrs zinātu savu darbu un katrs pildītu savus pienākumus.

Konkrēts piemērs no mūsu komisijas darba. Mēs sasaucām četras Augstākās padomes pastāvīgās komisijas, lai izlemtu jautājumu par arodapmācību slēgtajās iestādēs, proti, ieslodzījuma vietās. Mūsu komisijas secinājums tiek iesniegts Ministru padomei, Ministru padomes priekšsēdētājs uzliek savu rezolūciju, un šī rezolūcija Ministru padomes kancelejā tiek ierakstīta 16 dienas pēc tam, kad Ministru padomes priekšsēdētājs to parakstījis. Bet atbildi Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisija kopš maija sākuma nav saņēmusi vēl šobrīd. Augustā pēc vasaras atvaļinājuma tika nosūtīta atkārtota vēstule ar lūgumu paskaidrot, kāds gals ir mūsu lēmumam. Arī uz šo vēstuli atbilde vēl nav saņemta.

Ja šāda rīcība turpināsies, varam mainīt kaut vai visus ministrus, rezultātu nebūs. Nebūs, ja šāds aparāts paliks un ja šāds aparāts ir pieņemams šim kabinetam.

Runājot par pašreizējo iekšlietu ministru, visiem, kas mani šobrīd klausās, gribu atgādināt 1990.gada 11.maiju. No nepārtrauktām sarunām es noprotu, ka visi atceras 15.maiju. Bet vai jūs atceraties, kas notika 11.maijā? Jā, jā, mēs atceramies, ka 15.maijā sturmēja Augstāko padomi. Nē, cienījamie kolēģi! Es atgādinu, ka 11.maijā, kad mēs grasījāmies nomainīt Šteinbriku ar cienījamo Skudru iekšlietu ministra amatā, Rubika politiskās izglītības namā Šteinbrika atbalstīšanai sanāca Rīgas pilsētas milicijas garnizona pilnsapulce, kurā šis garnizons pieņēma rezolūciju, un par to bija jābalso. Toreiz vienam cilvēkam pietika drosmes iestāties pret šo rezolūciju. Un toreiz mums pat prātā nenāca doma uzskatīt viņu par iespējamo iekšlietu ministru, bet tas bija Ziedonis Čevers. Par to, kāda tolaik bija situācija milicijā un Rīgas pilsētas garnizonā, mēs pēc četrām dienām varējām visi pārliecināties, atrodoties šeit, šajās pašās dienās. Atcerieties, kādas izjūtas toreiz mūs šeit pārņēma.

Es gribu jums arī atgādināt rakstnieka un bijušā labošanas iestāžu darbinieka Dripes vārdu. Pašreizējais jaunieceltais Ieslodzījuma vietu departamenta direktors Edgars Krūmiņš ir viņa laikabiedrs, kurš cauri šai milicijai un Gulaga arhipelāga mazai saliņai Latvijā ir izgājis gadu desmitiem cauri, viņam šodien ir pensijas gadi, bet viņš piekrita strādāt, jo ir vajadzīgs. Un personiski sarunā, nemaz nedomājot par ministra kandidatūras apspriešanu, viņš teica, ka viņam ir tā laime pirmo reizi mūžā strādāt ar cilvēku, kurš tiešām ir īsts iekšlietu ministrs, kurš saprot problēmu no pusvārda un ir gatavs dienām un naktīm strādāt un domāt, kā šo problēmu atrisināt.

Es gribu jums atgādināt, ka Iekšlietu ministrijas pakļautībā ir tuvu pie 20 tūkstošiem cilvēku. Protams, daudz tur ir tādu, kuri būtu padzenami, diemžēl simtiem nākas atlaist. Bet mēs nevaram prasīt no viena cilvēka pārzināt visu šo 10, 20 tūkstošu cilvēku personiskās lietas un atbildību par kāda cilvēka neizdarību vai nepiemērotību šim darbam.

Es vēlreiz no visas sirds aicinu atlikušajā laika posmā līdz vēlēšanām Ministru padomei pierādīt to, ka tā spēj strādāt kā kabinets un vistuvākajā laikā izstrādāt tādu iekšpolitikas un ārpolitikas koncepciju un stratēģiju, kas atbilstu Latvijas tautas un valsts interesēm.

Man kā Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja vietniekam, kurš atbild tieši par Iekšlietu ministriju, protams, ir savs viedoklis par ministrijas darbu, un to es šeit paužu. Es negrasos pāriet darbā uz Iekšlietu ministriju, bet pārzinu šo darba lauku savu iespēju robežās tiktāl, ciktāl to man uzliek mans darba pienākums. Taču es lūdzu Ministru padomi darīt visu iespējamo, lai Iekšlietu ministrija ar visiem saviem pieciem departamentiem varētu pildīt to, ko no tās prasa Latvijas iedzīvotāji un mēs, Augstākā padome.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Silāra kungam? Jautājumu nav.

Lūdzu, Ekonomikas komisijas atzinums. Vārds Kehra kungam.

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti, dāmas un kungi! Sākotnēji mēs nebijām plānojuši dot atzinumu par valdības darbu kopumā, bet, redzot situāciju, kāda veidojas šodien plenārsēdē, mums notika komisijas sēde un komisija pilnvaroja mani izteikt komisijas viedokli. Analizēt valdības darbu kopumā mums nesagādā nekādas grūtības, jo mēs regulāri strādājam kopā ar tām struktūrām, kuras ir atbildīgas par tautsaimniecību. Mēs komisijā vienojāmies, ka vērtēsim pozitīvi vai negatīvi, tātad dosim vienu no šiem vērtējumiem.

Vispirms es pieskaršos dažām pozitīvajām pusēm. Mēs uzskatām, ka būtu jāpateicas un jādod pozitīvs vērtējums tam intelektam, oratora spējām un kaismei, ko Godmaņa kungs personiski ir devis tautsaimniecības jautājumu risināšanā pēdējā gada laikā. Ja šo gadu vērtējam pēc padarītā un pēc tā, kas šodien bija valdības ziņojumā, tad diemžēl jākonstatē, ka valdības darbs vairāk ir atgādinājis ugunsdzēsēja darbu, kur ik pēc katra mēneša ir dzēstas problēmas. Protams, reālas problēmas, bet šīs ekonomiskās problēmas ir iespējams prognozēt pat tik grūtā situācijā, kādā atrodas mūsu valsts un apkārtējie reģioni, jo līdzīgi tam, kā dabā ir zināms, ka sniegs parasti snieg ziemā, katastrofa ir tikai tad, ja šis sniegs snieg vasarā. Mums ir jākonstatē, ka notikumu gaita un citi apstākļi ir noteikuši valdības darbu, nevis tikusi realizēta valdības politika. Protams, varam tikai vēlreiz atkārtot to, ka ilglaicīgo programmu neesam sagaidījuši. Nav arī pretkrīzes programmas, un mēs turpinām maldīties tumsā un nemākam arī pasaules finansu sabiedrībai skaidri pateikt – kurp un kāpēc mēs vēlamies iet.

Jākonstatē, ka vairāki likumi netiek pildīti un tie ļoti lēni tiek ieviesti dzīvē. Lai minam divus pēdējā gada likumus par konkurētspēju un monopoldarbību, par maksātspēju un bankrotu. Tā vietā valdība parasti pieprasa papildu pilnvaras, uzsverot, ka nav laika pildīt likumus. Tādējādi varētu konstatēt, ka valdības vadītājs nav mācījies vai nemācās no savām kļūdām un bieži neuzklausa citu viedokļus, piemēram, varam minēt faktu, ka jau pirms gada no šīs tribīnes tika teikts, ka ir nepieciešama precīza īpašuma sadale starp valsti un pašvaldībām, bet tagad mums tiek darīts zināms, ka tas atkal ir viens no vistuvākajiem kārtējiem uzdevumiem.

Arī tas, ka pretmonopola pasākumus nav iespējams virzīt pēc nozaru principa, tika jau sen teikts, tagad šo atziņu mēs varējām noklausīties vēlreiz.

Varam tikai konstatēt jau iepriekš teikto, ka mūsu izpildvara – Augstākās padomes izpildvara – nav nodrošinājusi sadarbību ar Latvijas Banku, nav nodrošināta arī nepieciešamā sadarbība ar pašvaldībām, un bieži vien nav koordinācijas starp atsevišķām ministrijām, jo pārāk bieži Augstākās padomes Prezidijam nākas risināt problēmas, kuras attiecas uz ministrijām un kuras būtu bijis jārisina pašā ministrijā.

Tāpat jākonstatē, ka nav valdības dialoga ar uzņēmējiem un nav arī dialoga starp privātuzņēmējiem un valsts sektoru.

Valdība ļoti lēnām ir veidojusi kanālu, pa kuru ir iespējams saņemt ārzemju naudu. Šeit es domāju Latvijas Investīciju banku, kura top ļoti lēnām, cerēsim, ka pašlaik tā attīstīsies pietiekami strauji. Varētu varbūt vēlēties, lai Latvijas valdība dara arī to, ko nav paspējusi izdarīt Latvijas Banka, tomēr jākonstatē, ka Latvijas valdības pārziņā esošās bankas, kaut vai tā pati Investīciju banka un Krājbanka, ir attīstījušās ļoti lēnām un nepilnīgi.

Jākonstatē arī, ka tiesu vara mūsu valstī nav nostiprinājusies šā gada laikā, un šajā ziņā mēs varētu vainot arī izpildvaru. Tik tiešām Ministru padomes aparāts nestrādā efektīvi un bieži, it sevišķi pēdējā laikā, nestrādā vispār. Gada laikā situācija ir vienīgi pasliktinājusies. Mēs esam izteikuši savus priekšlikumus par to, lai neaiziet no Ministru padomes aparāta tie speciālisti, kas vēl tur ir, ka vairākkārt jāpalielina palikušo speciālistu darba alga un jāpieņem daudz lielāks tehniskais personāls, lai speciālisti nedarītu to, ko speciālisti parasti nedara.

Runājot par stratēģiskajiem uzdevumiem, nākas konstatēt, ka šīs stratēģijas tomēr nav, jo tiek runāts par ārkārtas pasākumu paplašināšanu, par nepieciešamību personiski skatīt jautājumus. Tas liecina par to, ka precīzi nav zināms, ko un kā darīt, tāpēc tiek prasītas papildu pilnvaras ar noslieci uz izpildvaras nostiprināšanu.

Visu stratēģiju man pašlaik nav iespējams izanalizēt, tomēr varu teikt, ka novārtā ir atstāta nākotne – tātad ieguldījums cilvēkā, ieguldījums izglītībā, ieguldījums demogrāfiskajā politikā un arī ieguldījums sociālajā sfērā un ilglaicīgajā ekonomiskajā reformā. Tieši šos jautājumus, starp citu, savas vizītes laikā īpaši uzsvēra Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektors Kandesjū kungs, to pašu viņš nesen atkārtoja Vašingtonā Valūtas fonda ikgadējā sanāksmē.

Tādējādi mūsu komisija uzskata, ka valdības darbu kopumā aizvadītā gada laikā un to, kas tiek nosaukts par stratēģiju, nav iespējams vērtēt pozitīvi. Mēs uzskatām, ka jautājums par valdības demisiju vai “nedemisiju’’ un Saeimas vēlēšanām ir politisko spēku jautājums, mēs to nelikām uz balsošanu mūsu komisijā, jo komisijā ir gan “Sa­tversmes’’ deputāti, gan Tautas frontes deputāti, gan neitrālie deputāti. Turklāt būtu arī jāmin šāds aspekts: komisija lūdz uzsvērt to, ka būtu ļoti nepareizi, ja ministrijas, kuras ir atbildīgas par konkrētu tautsaimniecisko jautājumu risināšanu, pēdējā brīdī, tātad pirms ziemas iestāšanās un Saeimas vēlēšanām, tiktu atbrīvotas no šīs atbildības. Šīm ministrijām tas varbūt varētu būt vienkāršākais risinājums.

Mēs uzskatījām par neieciešamu darīt zināmu, ka atbildība par šo negatīvo vērtējumu lielā mērā jāuzņemas arī Augstākajai padomei un pašvaldībām, jo Augstākā padome bieži vien ir radījusi apstākļus, kuros Ministru padome nespēj efektīvi strādāt. Ja Ministri padomei – izpildvarai – neļauj strādāt, tai nevis jāpakļaujas spiedienam, bet jāizvirza jautājums par visas valdības vai attiecīgā ministra demisiju, jo nevar pieļaut, ka uz valdību tiek izdarīts šāds spiediens. Mūsuprāt, svarīgāka par valdības stabilitāti ir ekonomisko reformu stabilitāte un svarīgāka par vienas varas pastāvēšanu ir trīs varu sabalansētība.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Kehra kungam? Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Cienījamais Kehra kungs! Jūs attiecībā uz valdību teicāt šādu frāzi: “Turpinām maldīties tumsā un nezinām, kurp iet.’’ Vai tamlīdzīgi. Sakiet, Kehra kungs, ņemot vērā jūsu lielo svaru, jūsu vārda svaru parlamentā, jūsu komisijas svaru, vai tiešām jūsu komisija šajos apstākļos nevarēja būt tā, kas ieskrūvētu kaut nelielu spuldzīti vienā no tiem daudzajiem tumšajiem tuneļu galiem? Domāju, ka parlaments būtu sapratis jūsu pūles un visādā ziņā atbalstījis.

O.Kehris: Atbildēšu pēc būtības uz šo jautājumu. Vispirms par to, ka mēs maldāmies tumsā un nemākam sev un pasaulei, arī finansu aprindām, paskaidrot, kur un kāpēc mēs vēlamies iet. Ar vārdu “mums” es domāju gan valdību, gan Augstāko padomi – būtībā mūsu valsti. Atbildīga par to lielā mērā varētu būt izpildvara. Vai mēs varētu iedegt kādu no šīm spuldzītēm? Jā, nav šīs ilglaicīgās programmas. Mēs esam to prasījuši un esam uzskatījuši, ka valdībai ir zinātniskie institūti un ministrijas ar simtiem cilvēku. Mums ir tikai šie pāris konsultanti, tāpēc nedomājam, ka to būtu varējuši pilnībā sagatavot. Mēs uzskatām, ka pašlaik nav programmu laiks. Programmu laiks ir politiskajiem spēkiem sakarā ar gatavošanos Saeimas vēlēšanām.

Jautājums par to, ko varam vēl pašlaik izdarīt. Mēs savā komisijā izdalījām sešus prioritāros jautājumus, es neuzskaitīšu visus. Viens no tiem bija – privatizācija par Latvijas rubļiem. Un viens no tiem bija – divpakāpju banku sistēma. Mēs tieši šajos sešos jautājumos centīsimies iedegt šīs spuldzītes. Bet jāsaka, es nekad nebiju gaidījis, ka jau pirmo šo spuldzīšu iedegšanā mums nāksies lietot, ja tā var teikt, gandrīz visu mūsu spēku. Es runāju par privatizāciju par Latvijas rubļiem. Mēs sadūrāmies parlamentā ar lielu vēlēšanos to atlikt un nedarīt. Tas lielā mērā būtu pārmetums, ja tā drīkst teikt, parlamentam. Bet mēs turpināsim strādāt. Jo tajā laikā, kas mums vēl ir atlicis, manuprāt, mums ir jārisina šīs konkrētās lietas, nevis jāprasa programma. Ja mēs to neesam paspējuši izdarīt, tad tā tiešām ir arī mūsu komisijas vaina, bet ne tikai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Gribēju tomēr dzirdēt kaut dažus vārdus konkrētā aspektā. Neatkarīgi no tā, vai tuvojas Saeimas vēlēšanas, vai sēdēs šī vai cita valdība, Latvija ir un paliks. Vai nebija mums vajadzīga iestrāde vismaz par tautsaimniecības struktūrpolitiku? Ja viens konkrēts virziens šobrīd būtu pieņemams parlamentam vai valdībai, tad tas, iespējams, būs vajadzīgs arī nākotnē, ja tas būs loģisks un pareizs, ja atbildīs mūsu situācijai. Vai mēs nezaudējam laiku? Kāpēc šādas iestrādes nav?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

 

O.Kehris: Jautājums par struktūrpolitiku ir diskusiju vērts. Mūsu Ekonomisko reformu ministrijā, ja nekļūdos, trešdaļai vai apmēram ceturtdaļai no šīs ministrijas speciālistiem būtu uzdevums strādāt pie šiem jautājumiem. Un tomēr, es domāju, šis jautājums – mūsu prasītās programmas jautājums – nav izdiskutēts. Ekonomisko reformu minis­trijā valdošais viedoklis un mans viedoklis pilnā mērā sakrīt. Struktūrpolitiku var veidot tad, ja ir intelektuālais potenciāls, kurš zina, kā vārdā to veidot, ja esam izdalījuši nozaru prioritātes un ja budžeta līdzekļus pakārtojam šīm prioritātēm. Tā ir rīkojušās vairākas valstis, arī Āzijas reģiona valstis. Šai nolūkā tās bieži vien ir izveidojušas elitāru komandu vai vispirms ir ļoti daudz ieguldījušas izglītībā. Tur nav bijis tik daudz diskusiju, kādas noris pie mums. Pašlaik es neredzu mūsu valstī komandu vai cilvēkus, kas var subjektīvi veidot struktūrpolitiku.

Manuprāt, struktūrpolitiku mēs veidotu mūsu valstī drusku objektīvāk, ja atceltu ierobežojumus privatizācijai, ja atbalstītu tikai dažas stratēģiskās nozares un tiem, kurus atbalstīsim, piemēram, komercbankām, pateiktu: “Jums ir divi vai trīs gadi laika. Šajā laikā mēs vēl ar protekciju nodarbosimies. Pēc tam jums būs jāiekļaujas pasaules apritē, kuru jūs pašlaik sajūtat. Un tur šo struktūrpolitiku, arī mūsu mazās valsts struktūrpolitiku, veidos pasaules tirgus.”

Paldies par šā jautājuma uzdošanu, bet, manuprāt, tieši par šīm lietām mēs būtu gribējuši sagaidīt arī kaut ko no valdības vadītāja.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, lūdzu!

I.Caune: Kehra kungs! Pagājušonedēļ, kad atskaitījās ekonomisko reformu ministrs un pārējie ministri, jūs visiem devāt apmierinošu vērtējumu, kas tad tagad tik pēkšņi mainījies, ka valdībai kopumā jūs dodat neapmierinošu vērtējumu?

O.Kehris: Gan pagājušajā reizē, gan pašlaik es ziņoju komisijas viedokli. Ne jau mūsu komisija ierosināja jautājumu par valdības atskaiti. Jāsaka, ka sākotnēji mēs negribējām tai pievērst pārāk lielu uzmanību un komisijas sēdēs turpinājām izskatīt jautājumus, kuri ir darba kārtībā. Kā redzat, pirmajos sešos vai septiņos jautājumos atbildīgā ir Ekonomikas komisija. Tikai tajā brīdī – ja nemaldos, tas bija trešdien, – kad no rīta tika pieņemts lēmums, ka ir jāizskata ministrijas un ministri, mēs grozījām visu savu darba kārtību un noklausījāmies attiecīgās ministrijas un Latvijas Banku. Mēs formulējām atzinumu tā, lai jebkurš no deputātiem varētu ierosināt jautājumu par to, ka kāds no šiem ministriem būtu atceļams. Tādu ierosinājumu nebija un nav līdz pat šim laikam. Bet ar katru brīdi situācija mainās. Vēl, protams, jāmin, ka vairākas nelaimes, kas ir mūsu ministrijās, lielā mērā ir saistītas ar valdības darbu kopumā. Mūsu mērķis bija noteikt pēc tiem faktiem, pēc tās analīzes, kas ir, vai ir iespējams valdības darbību šajā periodā un perspektīvā vērtēt pozitīvi vai negatīvi. Un mūsu viedoklis bija, ka pozitīvu vērtējumu nav iespējams dot. Ja Augstākajai padomei būs iesniegti kādi konkrēti lēmumu projekti (līdz šim tādu nav bijis) par mūsu pārziņā esošo ministriju atbilstību vai tamlīdzīgu vērtējumu, mēs tos, protams, izskatīsim.

Priekšsēdētājs: Kehra kungs, jūsu atbilde jau ilgst divarpus minūtes.

O.Kehris: Es pabeidzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kides kungs!

E.Kide: Cienījamais Kehra kungs! Pagājušā gada nogalē mēs šeit, parlamentā, spriedām, deputāta Felsa vārdiem tēlaini izsakoties, ka ir diezgan liela tumsa un notiek maldīšanās Latvijas makroekonomiskajā politikā un arī ekonomikas stratēģijā un taktikā. Tad jūsu komisija ierosināja pieaicināt zinātnieku grupas, šo makroekonomisko politiku izanalizēt un izvirzīt konkrētu koncepciju un priekšlikumus, parlaments šo priekšlikumu ļoti draudzīgi noraidīja, jo vēlams strādāt tieši tumsā. Tad zinātnieku grupa cienījamā Vitkovska kunga vadībā apņēmās uz pašiniciatīvas pamata izstrādāt šādu lielu koncepciju…

Priekšsēdētājs: Kides kungs, jautājumam atvēlētā minūte pagājusi.

E.Kide: Tūdaļ beigšu. Vakar es interesējos pie Vitkovska kunga, vai par šo programmu, kas abās frakcijās tika izskatīta, valdība ir interesējusies. Par šo izstrādāto programmu valdība pat nav interesējusies. Vai nav kaut kāda tieši apzināta interese labāk maldīties tumsā un nezināšanā, dzēst ugunsgrēku un likt ielāpus uz ekonomisko…

Priekšsēdētājs: Kides kungs, jūs ievērojami pārkāpjat reglamentu.

E.Kide: Beidzu. Kāda ir jūsu attieksme pret Vitkovska grupas programmu?

O.Kehris: Konstatējošajai daļai es varu vienīgi piekrist. Vai valdība ir izskatījusi vai nav, tas ir valdībai adresējams jautājums. Runājot par Vitkovska kunga programmu, ja tā drīkst šo programmu nosaukt, jo viņš ir viens no autoriem, jāteic, ka viņš ļoti ilgi solīja, ka iedos iepazīties ar šo programmu. Jau apmēram gadu tas tika solīts. Tas tika izdarīts pirms mēneša vai diviem. Man tieši šodien bija saruna ar Vitkovska kungu par šo viņa programmu. Mēs vienojāmies, ka tā ir programma, kura atbilst šim nosaukumam. Bet jautājums ir par to, kāds ir šīs programmas mērķis. Vai tā ir jaunas valdības programma, vai tā ir kādas partijas programma? Es esmu apsolījis dot tai profesionālu vērtējumu. Bet pašreiz mēs vairāk strādājam ar šīm mūsu prioritātēm, kā es teicu, un ar šo valdības atskaiti. Taču domāju, ka tas ir dokuments, ko ir vērts analizēt. Bet precīzāk par to varēsim runāt pēc tam, kad šo vērtējumu būsim devuši. Domāju, ka tur ir pie kā strādāt. Bet vairāk neko nevaru teikt.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jūras lietu komisijas atzinums. Einiņa kungs.

V.Einiņš: Godātais priekšsēdētāj, cienītie kolēģi! Noklausījies jūras lietu ministra Dandzberga kunga atskaiti, es teicu, ka mūsu komisija nav ministru un valdības gāzēja. Gribētu teikt, ka Jūras lietu komisija uzskatīja Jūras lietu ministrijas darbu par apmierinošu, piemetinot, ka šī ministrija slimo ar visām tām pašām kaitām, ar ko slimo visa mūsu valsts tautsaimniecība. Tādēļ nevar Jūras lietu ministriju vērtēt atsevišķi no valdības kopējās darbības rezultātiem. Man ir tāds iespaids, ka mūsu tautsaimniecības kopējā vadība ir kā slimnieks, kurš atrodas krīzes situācijā vai, pareizāk sakot, (neesmu mediķis) karsonī, un ka ārsts nespēj noteikt precīzu diagnozi un ārstēšanas kursu. Tiek darīts gan viens, gan otrs, lai slimnieks tomēr paliktu dzīvs.

Runājot par Jūras lietu ministrijas darbību, es jūtu, ka tieši tās nozares, kas ar to ir saistītas, sāk atbrīvoties no šī karsoņa. Un, neskatoties uz visām grūtībām, tomēr sāk atrast savu vietu mūsu kopējā tautsaimniecības procesā. Kuģniecībai vispār negribu pieskarties. Ja runājam par zvejniecību, tur ir grūtāk, bet gan atsevišķas SIA, gan akciju sabiedrības, gan privātie zvejnieki sāk sevi atrast.

Gribu teikt, ka ne sevišķi imponē premjera izteikums par kabineta darba stilu, sak’, sakļaujiet ciešāk plecus, kaujas biedri, mēs ieņemam aizstāvības pozīcijas. Šīs pozīcijas ne visai imponē. Ja paskatāmies valdības darbu kopumā, atklājas, ka tā sauktais kabinets, sanākot uz valdības sēdēm, lielākoties nodarbojas nevis ar to, ar ko tam būtu jānodarbojas, bet nodarbojas ar dažādām korektūrām, punktiem, komatiņiem un tamlīdzīgi, nespējot iedziļināties pieņemtajos lēmumos. Tādēļ ieteikšu, lai šos lēmumus saskaņotu ar Godmani kaut kāds ēnu kabinets vai padomnieku kabinets, bet ministri lai izspriestu principiālus jautājumus, lai nespriestu par punktiem un komatiem. Šie principiālie lēmumi lai būtu turpmākās darbības pamatā.

Man liekas, ka manas cienītās kolēģes Annas Seiles uzstāšanās par it kā divu ķilavu kastīti ir nekorekta. Ķilavas esot bijušas samaltas. Tādēļ arī grūti noteikt, vai tur bija divas, trīs vai četras zivtiņas. Bet es gribēju runāt par to, ka viņa teica: “Lūk, kāda cena ir šai kārbiņai!’’ Šai kārbiņai nav nekāda sakara ar premjerministru. Prasīt pēc cenas – tas būtu kaut kur no sociālisma saimniecības, nevis tirgus saimniecības, uz kuru mēs ejam. Mēs nonākam pretrunā, gribēdami izteikties emocionāli, kad tauta dzird. Uzskatu, ka tas tomēr ir nesolīdi.

Vēl viens moments. Gribētu teikt, ka dažreiz premjers runā ļoti emocionāli, pārliecinoši un biedējoši. Pavasarī izteiktais biedinājums par taupības krāsniņām vienam otram ir licis pašam sākt domāt par siltumu un atdalīties no tās iefāzētās sociālistiskās domāšanas, ka par visu domās viens vadonis. Tieši tādēļ, lūk, mums šī vadoņa tēma šodien tik bieži atskan. Mēs paši sākam radīt totalitārismu. Mēs nevaram atsacīties no tā. Godmanis nav vainīgs par tiem astoņiem rubļiem vai to cenu, kādu tā kārbiņa maksāja. Ja Anna pārstāvēja Lauksaimniecības komisiju, tad galu galā vajadzēja paņemt lauksaimniecības produkciju un parādīt, kāda neatbilstība ir starp zivju produkcijas un lauksaimniecības produkcijas cenu. Pasaulē zivju cenas ir vai nu gaļas cenu līmenī, vai augstākas. Piemēram, Zviedrijā vienā cenā ir viens kilograms mencu un trīs kilogrami broileru gaļas. Bet mums 20–25 rubļi par vienu reņģu kilogramu izskatās dārgi. Jā, pareizi, kartupeļi arī maksā 25 rubļus kilogramā.

Priekšsēdētājs: Einiņa kungs, man jāatvainojas. Jums laiks vēl nav cauri, bet es gribētu lūgt plenārsēdei atļauju, jo ir sācies starpbrīdis, dot iespēju pabeigt Einiņa kunga uzstāšanos. Pēc tam nosaukšu arī tos, kas runās debatēs.

Lūdzu, Einiņa kungs! Nav iebildumu?

V.Einiņš: Es gribētu pateikt, ka šī cenu neatbilstība pie mums ir joprojām. Šādi apvainojumi ir nevietā. Es gribēju teikt, ka mūsu komisija neatbalsta “Satversmes’’ frakcijas paziņojumu. Vispirms neatbilst patiesībai jau pats sākums, ka, sākoties šai mūsu sesijai, viņi esot izvirzījuši deklarāciju par Saeimas vēlēšanām martā. Cik es zinu, tā izskanēja presē pirms trijām četrām nedēļām. Bet es gribētu aicināt, kungi, padomāt par reālo situāciju. Nāk ziema. Mums ir tik daudz nesakārtotības. Ja pieprasīsim valdības demisiju, kas tālāk draud? Draud tas, ka izvirzās jautājums par to, ka mums arī jādemisionē. Es neredzu citas izejas, jo sastādīt jaunu valdību, cik saprotu, mēs nespēsim, tādēļ pēc septiņām dienām, kā tas pēc procedūras paredzēts, mums ir jāatstāj šī zāle.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Einiņa kungam? Jautājumu nav. Es gribētu paziņot, lūk, ko. Debatēs pierakstījušies 18 cilvēki. Ja tiks precīzi ievērots reglaments, mēs darbu beigsim 18.30. Tad Godmaņa kungam ir galavārds. Debatēs pierakstījušies: Gulbis, Berklavs, Caune, Lucāns, Berķis, Kurdjumovs, Mucenieks, Preinbergs, Ščipcovs, Ozols, Gavrilovs, Dozorcevs, Ābiķis, Plotnieks, Vulfsons, Zatuliviters, Buka, Geidāns.

Pirms pārtraukuma vārds Silāra kungam.

I.Silārs: Tā kā tik daudzi ir pieteikušies debatēs, tad Tautas frontes frakcija, protams, neprasa pārtraukt debates, lai savu viedokli izstrādātu, bet Tautas frontes frakcija lūdz sanākt rīt no rīta pulksten 9.00 parastajā laikā

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Par procedūru. Ņemot vērā garo debatētāju sarakstu, gribētu lūgt, lai tie deputāti, kuri atbalsta “Satversmes’’ frakcijas viedokli, varbūt godprātīgi atsakās no debatēm, jo viņiem pašiem šīs debates nav vajadzīgas. Viņi pat neuzklausīja komisiju viedokli, neuzklausīja deputātu viedokli un pieņēma savu politisko lēmumu. Es tikai un vienīgi aicinu, vairāk neko. Es neierosinu pat likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, par procedūru? Lūdzu.

J.Freimanis: Gluži otrādi, kolēģi. Domāju, ka nevajadzētu ielikt procedūru kaut kādās noteiktās shēmās. Katra politiska deputātu grupa izsakās tad, kad to atzīst par nepieciešamu. Silāra kungam par to nebūtu ko uztraukties. Tāpēc runāsim visi.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Vispirms es gribētu, lai plenārsēde nobalso par šādu darba kārtību: 18 runātāji, katram piecas minūtes, pēc tam premjera galavārds. Ja kāds ietaupīs laiku, tiksim galā ātrāk, ja ne, vienkārši pagarinām uz galavārda rēķina plenārsēdes laiku. Nav iebildumu?

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šādu priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Par – 47, pret – 5, atturas – 4. Tātad tā mēs arī rīkojamies.

Pirmais debatēs runās Gulbja kungs. Pēc tam – Berklava kungs.

J.Gulbis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi, godātie klātesošie! Uzsākot savu uzstāšanos, gribu teikt, ka šajās dienās esam daudz lasījuši gan presē, gan arī šeit dzirdējuši jautājumu, vai vajadzēja valdības atskaiti vai nevajadzēja. Domāju, ļoti žēl ir tas, ka mums nav civilizētas valsts vispār un nav civilizētu valsts attiecību starp parlamentu un ministru kabinetu. Ja atsevišķi ministri biežāk un jau agrāk būtu atskaitījušies par savu darbu šeit parlamentā, mums būtu bijis labāks kontakts un varbūt arī kaut kāds cits rezultāts. Valdībai vismaz vienreiz gadā vajadzēja atskaitīties. Domāju, ka tā ir normāla parādība.

Gribētu pateikt dažas savas domas. Valsts varas praktiskais pārbaudes akmens ir iedzīvotāju ekonomiskais un sociālais stāvoklis. Ekonomiskā un sociālā krīze neapšaubāmi izraisīs valsts varas krīzi. Diemžēl mūs gaida nevis krīze, bet ekonomisks un sociāls krahs. Un tā ir liela atšķirība. No krīzes var izkļūt ar tām pašām ekonomiskajām koncepcijām, ar kurām esam tajā iekļuvuši. Bet no kraha, kā liecina pasaules pieredze, nav iespējams izkļūt. No tādas situācijas, no kraha situācijas var izkļūt, tikai kardināli mainot konceptuālas ekonomiskās nostādnes. Tieši par to es gribēju runāt. Mums vajadzēs pārskatīt to, pie kā ir novedusi mūsu ekonomiskā graušanas politika. Ārkārtīgi sasteigtie tempi ir noveduši pie šāda rezultāta. Mēs gribējām ātri noprivatizēt, brīvi palaist cenas un tā tālāk. Es tik īsā laikā, protams, nevaru izanalizēt šīs kļūdas. Bet domāju, ka par to, pie kā tas novedīs, vajadzēja nopietni runāt jau daudz agrāk. Mēs gribam izdarīt gada vai divu gadu laikā to, ko civilizēti un normāli varētu izdarīt tikai daudz ilgākā periodā – 10 vai 15 gadu laikā.

Diemžēl man jāsaka arī tas, ka jau trešo dienu galvenokārt dzirdu, cik slikti pašreiz ir, cik ļoti trūkst naudas gandrīz visās dzīves jomās. Bet maz dzirdu par tiem iemesliem, kāpēc tas tā ir. Kāpēc valsts kase ir tukša? Kāpēc ir izsaimniekota valsts manta, valstī radīta nekontrolētība, korupcija un noziedzība? Te skaisti un žēlsirdīgi runāja par to, kā nolīdzināt visus pensionārus, atņemot viņiem to, ko viņi savā mūžā nopelnījuši, bet gandrīz nemaz nerunāja par to, kā nolīdzināt superizlaupītājus, un par to, kad viņi vismaz savās deklarācijās uzrādīs, cik ir salaupījuši ar mūsu svētību. Nepateica gan arī to, kad iesvētīs šo svēti salaupīto, lai tas kļūtu neaizskarams. Nav izstrādāti spēles noteikumi, tāpēc jau arī nav ko nodrošināt, jo valdības uzdevums būtu nodrošināt šos spēles noteikumus.

Vakar ekrānā varēja redzēt, ka pašvaldību kungi un dāmas runā par spēles noteikumu neievērošanu no valdības puses, bet man diemžēl ir jāsaka, ka pašvaldības bija vienas no pirmajām, kas neievēroja mūsu likumus, un sākās patvaļa. Tā kā laika ir maz, es gribēju tikai pateikt to, ka valdība nespēja izvērtēt reālo situāciju un atspoguļot reālo stāvokli – to, kas ir noticis ar valūtas tirdzniecību, ar komercbanku priekšlaicīgu radīšanu, kādā stāvoklī ir ostu saimniecība, tūrisms, kūrorti un muita. Es gribētu teikt: mūsu komisijā, kas izveidota cīņai ar korupciju un noziedzību, atklājās tik nepatīkama aina, ka nevaram uz to normāli skatīties.

Nobeigumā gribēju pateikt, ka valdības maiņa ir nokavēta apmēram par gadu.

Priekšsēdētājs: Berklava kungs, pēc tam – Caunes kungs.

E.Berklavs: Godājamais sēdes vadītāj, godātie deputāti, kolēģi! Valdība ir ļoti saudzīgi izteikusies par saviem trūkumiem, par padarīto darbu. Es būšu nesaudzīgāks. Es uzskatu, ka kopumā valdības darbība ir cietusi bankrotu kā tiešā, tā arī pārnestā nozīmē. Darbība bijusi haotiska, bez skaidras programmas, bez politiskas un arī tautsaimnieciskas mērķtiecības, turklāt ne latviešu tautas kā šīs zemes saimnieku interesēs. Par pārējiem jautājumiem es nevaru runāt.

Gribu vēl izteikties par valdības ārpolitiku. Domāju, ka tā ir bijusi ne tikai tuvredzīga, bet arī kaitīga. Premjers Godmaņa kungs un arī ārlietu ministrs Jurkāna kungs bieži vien pauž rūpes par politisko stabilitāti Latvijā. Nu kurš godīgs cilvēks gan to nevēlētos? Bet uz kā rēķina? Un te nu ir gandrīz tā, ka jāsāk aģitēt. Vai var būt stabilitāte, ja nekas netiek darīts, lai latvieši savā tēvu zemē būtu saimnieki, dzīves noteicēji? Vai ir iespējams atgūt šīs neapstrīdamās tiesības, ja pie mums vēl atrodas okupācijas armija, ja apzinātas noziedzīgas rīcības dēļ, kolonizēšanas rezultātā pamatnācija veido iedzīvotāju kopskaitā mazākumu? Nav dzirdēts, ka valdība būtu ko konkrētu darījusi, lai latvieši atgūtu savas tiesības, lai viņi atkal būtu drošā vairākumā savā tēvu zemē. Tiesa, ir sāktas sarunas ar Krievijas valdību par okupācijas armijas izvešanu, taču sarunās trūkst, kā jau te tika teikts, konsekvences. Dineviča kungs saka vienu, Jurkāna kungs – pilnīgi ko citu. Tāpēc, protams, rezultātu nav un nevar būt.

Bet kā ir ar otru galveno faktoru politiskā stāvokļa stabilizācijai – ar kolonistu aizvākšanu? Uzdodot jautājumu Jurkāna kungam, es atgādināju faktus, kā šie jautājumi tika risināti bijušajās Eiropas lielāko valstu lielajās kolonijās. Laika trūkuma dēļ es neatkārtošos. Vai kolonistu izvākšana no Latvijas rada kādus traģiskus apstākļus? Es domāju, ka ne. Piemēram, Jeļcina kungs šajā pašā telpā, kad vēl nebija prezidents, un šaurākā sabiedrībā, kad viņam uzstādīja jautājumu, vai viņš nevarētu nākt ar tādu aicinājumu, lai krievu tautības cilvēki brauc mājās, teica: */“Mums veselīgi zēni vajadzīgi!”/ Mums tādi darba spējīgi zēni vajadzīgi! Nu, tad kāpēc šo domu mūsu valdības vīri nemēģināja praktiski risināt? Nav dzirdēts, ka kāds to būtu darījis. Un to, ka tur vajadzīgi cilvēki, ir teikuši daudzi. Es minēšu tikai vienu piemēru. 1988.gada 2.aprīlī Centrālā televīzija raidījumā “Laiks’’ teica, ka Kostromas apgabalā ir 2000 tukšas sādžas, ka šo apgabalu ir jau atstājuši 120 000 cilvēku. Šā iemesla dēļ slēgtas 500 skolas, 75 klubi, pat slimnīcas un tā tālāk.
Es varētu minēt ļoti daudzus piemērus, kas ļauj pamatoti argumentēt tādu patriotisku aicinājumu. Taču mēs dzirdam pavisam pretēju aicinājumu, ka stratēģisko interešu dēļ armija no šejienes nevar aiziet, kaut gan vienkāršāk būtu, ja Jeļcina kungs nāktu ar patriotisku aicinājumu krieviem no Latvijas braukt mājās un atjaunot dzīvi tukšajos apvidos. Tad viņiem nenāktos ciest tās ciešanas, par kurām viņi šeit runā.

Es zinu, ka mans runāšanas laiks tuvojas beigām. Vai, pamatojoties uz šādu nostādni, Godmaņa kungs un Jurkāna kungs ir runājuši? Nav dzirdēts. Nav arī dzirdēts, ka viņi par to būtu runājuši Vašingtonā, Briselē, Bonnā un citur, bet ir jārunā skaidra valoda. Te nevar būt nekādu kompromisu. Kompromiss var būt tikai attiecībā uz termiņiem, grafiku un tā tālāk.

Mans laiks vēl nav beidzies. Vēl sliktāk. Ārlietu ministrs braukā pa pasauli un pauž visiem pretēju viedokli. Es Jurkāna kunga darbību vērtēju ne tikai kā kļūdainu, bet kā latviešu tautas interešu nodevību. Latvijā nacionālās nesaskaņas un nestabilitāte politikā ir tīši radītas, lai mēģinātu mūs dabūt atpakaļ tajā lielajā impērijā. Es tūlīt beidzu!

No teiktā izriet secinājums, ka pašreizējā valdība nav attaisnojusi tautas cerības. Katra diena, kad šī valdība turpina darbību, nes visai tautai arvien lielāku postu un zaudējumus. Vajadzīga jauna, politiska valdība, kas strādātu pirmām kārtām latviešu tautas, pilsoņu interesēs.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, pēc tam – Lucāna kungs.

I.Caune: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Premjerministrs runāja, ka viņi strādā pēc apvienotā Ministru kabineta principa. Es domāju, ka tas tā nav. Kabinetu izveidos tikai Saeima, pašreiz ir Ministru padome, kuru ir izveidojusi Augstākā padome. Tāpēc jāstrādā pēc tiem noteikumiem, kādi ir likti pamatā, veidojot šo valdības aparātu.

Klausoties atskaites, es, atklāti sakot, pusei no runātājiem nedzirdēju neko konstruktīvu, kas ir jau izdarīts, kas tiks darīts, lai mēs dzīvotu labāk. Vienīgi Dineviča kungs bija tik paškritisks, ka pateica, ka ir arī kaut kas, ko viņš nav izdarījis. Visi pārējie it kā bija apmierināti, ka viss ir izdarīts.

Es gribu salīdzināt valdību ar orķestri. Tas, kā spēlē orķestris, ir atkarīgs no diriģenta. Un tādēļ, es domāju, patīk vai nepatīk, galvenā vaina ir jāuzņemas premjeram. Ja kāds no ministriem, kā tautā saka, nevelk uzticēto pienākumu, premjeram ir jānāk ar priekšlikumu nomainīt šo ministru. Un nav pamata šeit runāt, ka mēs visi kā viens. Tas nemaz tā nav. Šeit, klausoties ministru teiktajā, ir redzams, ka vai nu viņi paši, vai viņu vietnieki, kas uzstājās, nav kompetenti, jo ļoti bieži Godmaņa kungam jānāk tribīnē un jānomaina šie ziņotāji, jādod savi paskaidrojumi. Tā ka jautājums ir skaidrs. Es saprotu tā, ka pašreizējā Ministru padome it kā stūrē uz veco, jauko sociālismu. Tā visus grib pataisīt vienādus: pensiju ziņā visi jau ir it kā pataisīti vienādi, saņem vienādas pensijas. Tas nekas, ka ir nabadzība, ka budžets ir nepietiekams, tomēr vajadzētu cilvēkiem vismaz likt saprast, ka tad, ja tu esi pelnījis lielāku pensiju, tev tā arī jāsaņem lielāka. Bet tagad – strādā, kā gribi, starpība ir 400 rubļi. Līdzīgi ir arī centieni nonivelēt algas.

Lauksaimniecības ministrs teica, ka stāvoklis ar norēķiniem par nodoto lauksaimniecības produkciju it kā ir kļuvis labāks. Taču zemnieku neinteresē, kāds ir vidējais rādītājs republikā. Zemnieku interesē viņam individuāli saņemamā nauda. Dažreiz vēl ir tā, ka nav saņemta nauda par nodotajiem graudiem, bet zemnieks ir spiests ņemt īstermiņa aizdevumu un maksāt procentus, turklāt diezgan lielus procentus. Tikai nav zināms, kas šos zaudējumus segs: valdība, Augstākā padome vai kas cits. Tas nav normāli. Ir pieņemts lēmums, ka norēķini tiks izdarīti piecu dienu laikā, taču vēl septembra norēķini šodien nav izdarīti. Lēmumi netiek pildīti.

Par budžeta izpildes un palielināšanas iespējām. Augstākā padome un Ministru padome lielākoties strādā, mēģinot sadzīt kādu rublīti, turklāt galvenokārt uz nodokļu maksātāju rēķina, bet netiek skatīti daudzi citi – lielāki budžeta papildināšanas avoti, piemēram, tā pati valūtas maiņa. Kādēļ valsts nevarēja mainīt valūtu, kādēļ to dara komercstruktūras? Ja tas nebūtu izdevīgi, tās to nedarītu, bet valsts to izlaidusi no savām rokām.

Līdzīgs stāvoklis ir ar degvielu. Tagad saka: dotēs degvielu. Tie, kam mazāki ienākumi, nespēs samaksāt. Tiem nebūs jāmaksā. Bet sakiet, lūdzu, ko darīt tam individuālās mājas īpašniekam, kurš visu laiku maksā īstos izdevumus, patiesos izdevumus? Viņam neviens netaisās neko dotēt, netaisās neko piemaksāt. Arī šodien uz jautājumu, ko es uzdevu, Godmaņa kungs nevarēja atbildēt. Tā ka pie šiem ļaudīm, es domāju, turpmāk ir jāstrādā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lucāna kungs, pēc tam – Berķa kungs.

J.Lucāns: Godātie klātesošie! Kad pirms vairāk nekā diviem gadiem mēs nobalsojām par ceļu uz neatkarību, mums bija tautas vairākuma atbalsts. Šodien mēs atskatāmies uz aizvadīto laiku, uz padarīto un varam tikai konstatēt – Augstākajai padomei un valdībai vairs nav tautas vairākuma atbalsta. Pēc būtības valdības vadītāja atskaitē nebija nopietnas analīzes par aizvadītā laika kļūdām un to sekām. Arī it kā pārliecinošā nākotnes stratēģija nepārliecina, kaut arī tā saturēja radikālu premjera nostādnes maiņu attiecībā pret valsts īpašuma apsaimniekošanu, taču tas diemžēl vairs nespēj novērst pagātnē pieļauto kļūdu graujošās sekas. Tas, ka mēs esam šajā bēdīgajā stāvoklī, kas kļūst bezcerīgāks ik dienas, pirmām kārtām ir Augstākās padomes vājais darbs. Neviens cits kā mēs iecēlām šo valdību, mēs vairākkārt nepieņēmām un noraidījām valdības programmu, ne reizes šo procesu nenovedot līdz konsekventam rezultātam – vai nu pieņemt programmu, vai nomainīt valdību.

Vērtējot šīsdienas situāciju, jāsecina: esam jau tik tālu, ka mums vajadzīga izdzīvošanas programma sabiedrībai, kura strādā vai nu ļoti maz, vai arī nemaz. Lai kāda būtu nākamā valdība, tās izejas pozīcija būs nesalīdzināmi sliktāka nekā Godmaņa kunga valdībai starta brīdī. Pašreiz valsts saimnieciskais potenciāls sadeg, pretrunas un nesakārtotība ir visās malās, rūpnieciskā ražošana pirmajā pusgadā samazinājusies vairāk nekā par 30 procentiem. Šis skaitlis liecina par pilnīgi stihisku nozares sabrukumu, kas ir mūsu ekonomisko problēmu pirmcēlonis, bet Rūpniecības ministrijai un valdībai līdz šai dienai nav ne pārprofilēšanas programmas, ne prioritāro attīstības virzienu, kas ir elementārs sākuma nosacījums jebkuras nozares pārkārtošanai atbilstoši situācijas maiņai, it īpaši apstākļos, kad dominējošais ražošanas potenciāls ir valsts īpašums. Par to normālā attiecību sistēmā jau pirms gada valdības priekšsēdim vajadzēja demisionēt, nemaz nerunājot par rūpniecības ministru.

Varētu runāt par daudzām nesaprotamībām Godmaņa valdības rīcībā. Atļaušos pakavēties tikai pie vienas, kas acīmredzot izriet no paša premjera nostādnes aizvadītajā laikā un par ko tieši viņš ir atbildīgs. Tā ir Godmaņa kunga līdz šim dzelžainā, paša premjera vāriem runājot, pozīcija, ka viņa valdība ir politiska un saimniecisko dzīvi vadīt netaisās. Šis it kā tīri teorētiskais jautājums būtībā ir bijis ļoti nozīmīgs valsts ekonomiskajā sabrukumā, kas noris pilnā sparā. Tas, ka valdībai nebija saimnieka attieksmes, noveda valsts uzņēmumus viens pret vienu ar ekonomisko vētru, kas notika visapkārt. Bez valsts politikas nebija iespējama valsts uzņēmumu pārprofilēšana, ekonomisko sakaru uzturēšana ar bijušajiem partneriem, tautsaimniecības prioritāro virzienu noteikšana un attīstīšana, uzņēmumu vadītāju iespēju loka paplašināšana. Rezultātā daudzi valsts uzņēmumi savus brīvos līdzekļus tad, kad tie bija, nevis ievirzīja valsts bankas stiprināšanai, bet gan komercapritē. Tā radās kooperatīvi rūpnīcās, tā sākās pamatkapitāla neatražošana, bet stihiska privatizācija, visbeidzot, tā sākas slēptais bezdarbs, kas nu jau ir sasniedzis milzīgus apmērus, dzen aizvien dziļākā depresijā uzņēmumus un visu saimniecisko sistēmu. Šobrīd valsts rūpniecības nozare ir kā tvaika katls ar noslēgtu drošības vārstuli. Ko nozīmē pāreja uz četru un trīs dienu darba nedēļu? Ar ko mēs sevi mānām? Kāpēc valdība pieļauj vai varbūt pat veicina šo pašapmānu, kāpēc mūs padara par nestrādājošu cilvēku sabiedrību? Lūk, tāda ir Godmaņa kunga dzelžainā pārliecība par valdības politisko ievirzi.

Vispārsteidzošākais šajā situācijā ir tas, ka Augstākajā padomē valdošā doma tomēr ir tāda, ka šai valdībai un premjeram jāpaliek līdz galam. Es gribu atvainoties nevienam vien spējīgam cilvēkam valdības sastāvā par to, ka viņam jācieš kritika Godmaņa kunga kļūdu dēļ. Diemžēl valdības politika pirmām kārtām ir premjerministra politika, kaut arī Godmaņa kungs vienmēr uzsver koleģialitāti, vismaz vārdos.

Es gribētu teikt, ka esmu nonācis pie tāda paša secinājuma kā frakcija “Satversme”, tikai es negribētu piekrist tās motivācijai un līdz ar to norobežoties no frakcijas atzinumiem, taču man nav pārliecības, ka šī valdība, un it īpaši premjers, ir spējīga kaut ko labot pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Berķa kungs, pēc tam – Kurdjumova kungs.

A.Berķis: Paceliet rokas tie deputāti, kuri var pateikt, cik liela šobrīd ir viņu alga! Es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc bija vajadzīga šī valdības iztaujāšana, ir tas, ka es nezinu, vai tas notiek nolaidības dēļ vai tīši. Mums trūkst informācijas – sākot ar melnā darba veicēju un beidzot ar deputātu. Neviens nezina, ko un cik mēs pārdodam uz ārzemēm, vai tas tiek darīts par tīši pazeminātām cenām, cik no šīs naudas nonāk valsts kasē. Cilvēki nav pārliecināti, vai šie darījumi valstij ir izdevīgi vai ne. Varbūt viss ir gods godam, bet varbūt arī ne. Cik liels ir Latvijas muitnieku guvums, cik atņemts kontrabandas un kur tā paliek, cik notverts nodokļu nemaksātāju, kas ar šiem nodokļu nemaksātājiem notiek. Mūsu sabiedrībā šā informācijas trūkuma dēļ klīst baumas. Tās vajadzēja izklīdināt ar šo izjautāšanu. Mūsu sabiedrība pārveidojas, atgūst mantu, reģistrē uzņēmumus, reģistrējas Pilsonības departamentā. Gribot vai negribot cilvēki ir spiesti meklēt valsts ierēdņu palīdzību, un mēs vienprātīgi stāstām cits citam par vēl nepieredzētu birokrātiju, par visīstāko bezkaunību un lielummāniju. Piemēram, lai atjaunotu pierakstu jaunajā pasē, jāskraida no pasu galda uz namu pārvaldi un atpakaļ četras reizes. Un tagad katrs ir spiests iziet šo ceļu. Cilvēki saka, ka agrāk viņi ir varējuši pažēloties vismaz partijas komitejai, tagad viņiem nav kur iet.

Pirms četriem gadiem notika Tautas frontes 1.kongress. Cilvēki nāca, dāvināja ģimenes dārglietas savai Latvijai, janvāra barikāžu dienās mūs lutināja… Es domāju, ka tagad neviens mums neko nenesīs un nesolīsies arī staigāt pastalās, jo redz, ka mēs paši negribam pastalās staigāt. Viņi skatās un brīnās, ka Rīgas ielās ir vairāk lepnu, superlepnu automašīnu nekā Kopenhāgenā vai Helsinku ielās. Ministra kungs, šķiet, tas bija Prūša kungs, korespondentei teicis – tas esot ekonomiskāk. Ir jau tiesa. Bet, kad laikrakstā “Diena” lasījām, ka dažas no lepnajām mašīnām esot uzdāvinātas arī ministriem, tad, es domāju, šiem ministriem gan tūlīt vajadzēja paskaidrot vai nodibināt valdībā komisiju un noskaidrot, kādi motīvi vadījuši šos dāsnos dāvinātājus… Tas nevar palikt neskaidrībā.

Taču ministrs brauc ar lepnu automašīnu, bet sirmgalvim, kas par mūža darbu saņem minimālo pensiju tāpat kā vispēdējais sliņķis, tagad ministrijas ierēdnis no televīzijas ekrāna piedraud: ja jūs nemaksāsit par silto ūdeni un gāzi, tad vispirms pārbaudīsim, vai jums ir automašīna, garāža vai vasarnīca, un tad parunāsim. Tātad vispirms ar devalvācijas palīdzību likvidējāt zārka naudu, bet tagad esat radījuši iespēju tikt klāt arī tam vēl izglābtajam, – 100 tūkstošus kilometrus noskrējušajam sarūsējušajam zaporožecam, paša rokām celtajai garāžai vai salipinātajai būdai, ko otrs nabags nespēs nopirkt un kas arī ne valstij, ne biznesmenim nav vajadzīga.

Man ir jābeidz ar divu igauņu psihologu vārdiem, ka morālā krīze ir visbīstamākā. Politiskā un ekonomiskā krīze ir tās sekas, nevis cēlonis. Patlaban mums patīk dzīvot ļoti bīstamu ilūziju varā, mēs ticam un ceram, ka dzīve var kļūt labāka, nekļūstot labākiem pašiem. Patiesais mūsu sabiedrības lejupslīdes iemesls ir morālā krīze. Jūs, kungi, savās atskaitēs par šo morālo krīzi pat necentāties ieminēties, bet tieši šīs krīzes dēļ jūsu noklaušināšana nebija atliekama.

Mūsu Zemnieku savienība šo aptauju ierosināja, es uzskatu, ka šī aptauja bija vajadzīga, mūsu secinājums pamatos sakrīt ar Lauksaimniecības komisijas izteiktajiem secinājumiem.

Priekšsēdētājs: Kurdjumova kungs, pēc tam – Mucenieka kungs.

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kolēģi! Sakarā ar to, ka zālē nav Latvijas Bankas prezidenta, visi jautājumi, kas attiecas uz viņa darbību, ir saucēja balss tuksnesī. Nav arī viņa lietu virzītāju. Un tomēr. Sakiet, lūdzu, vai ir jāapgūst īpaša ārzemju pieredze, lai, noslēdzot starpvalstu līgumus, teiksim, ar NVS valstīm, atvērtu šajās republikās un Latvijā korespondētājkontus savstarpējiem norēķiniem? Kas ir traucējis to izdarīt? Kāpēc mēs to neesam izdarījuši? Vai tāpēc, ka par to amerikāņu teorētiķu grāmatās nav rakstīts? Kāpēc mēs to neesam izdarījuši? Kāpēc mūsu uzņēmumi, kāds no mūsu uzņēmumiem, piegādājis augustā savu produkciju par miljonu rubļu, šeit saņem tikai 400 tūkstošus Latvijas rubļu, samaksājis apgrozījuma nodokli no miljona rubļu? Tātad no 400 tūkstošiem jāatskaita 100 tūkstoši. Rezultātā uzņēmums saņem tikai 300 tūkstošus. Un, ja uzņēmums šo operāciju izdarīs divas reizes, tad trešā operācija jau būs šāda. Produkciju uzņēmums dod, patērētājs to saņem, bet naudas, ko saņemt, nav. Ienāk nulle. Vai ne šī iemesla dēļ dažam uzņēmumam rentabilitāte ir virs 300 procentiem, jo tie paaugstina preču cenu mūsu kursa dēļ, spiesti tirgoties arī ar ārvalstīm? Vai ne tāpēc tagad ir runa par tām precēm, kas guļ uzņēmumu noliktavās un kuras tagad gatavojamies pārdot izsolēs? Noliktavās preces guļ tāpēc, ka ražotāji gaida labākus laikus, kad par savu tajās ieguldīto darbu vismaz kaut kādu naudu varēs saņemt. Vai tas nenotiek tādēļ, ka viens no Augstākās padomes sacerējumiem, Augstākās padomes bērniņš – Latvijas Banka – ir absolūti nekontrolējama savā darbībā, par ko man ir bijis tas gods no šīs tribīnes jau daudzas reizes runāt? Vainīga valdība, vainīga banka. Banka – malacis, ka sasniegusi varenus apgriezienus, tā kooperējusies, saņem dividendes, kuras izmanto tikai savā labā. Banka neiekļaujas republikas tautsaimniecībā. Bet kur esam mēs un jūs – deputāti? Kā mēs kontrolējam? Kādu atbildību prasām no bankas darbiniekiem un Repšes kunga? Bankas jautājumos tikai mēs esam atbildīgi un neviens cits.

Tālāk. Tas, ko šeit ziņoja premjera kungs, liecina par valdības spējām vismaz novērtēt to situāciju, kurā pašreiz atrodamies. Statistikas dati mums ir paziņoti. Droši vien varam nepārbaudīt, vai tie atbilst īstenībai. Bet es tomēr gribētu, lai premjers pateiktu, kāpēc tas tā notiek? Un pirmām kārtām – esmu par to dziļi pārliecināts, tas notiek tāpēc, ka mūsu valdības darbība ir cieši iegrožota likumdošanas rāmjos – likumos par zemi, likumos par ārvalstu investīcijām, lēmumā par pilsonību un naturalizācijas principos, daudzos citos lēmumos un stingrajā attieksmē. Pietiek tikai kādam no mūsu valdības locekļiem izbāzt degunu ārpus šiem rāmjiem, kad tūlīt viņam dodam pa degunu. Tā pašlaik mums ir vienīgā iespējamā kontroles sistēma. Neko citu šodien nekontrolējam. Augstākā padome pati ir šādu sistēmu izveidojusi. Neviens cits, tikai pati Augstākā padome.

Augstākā padome neciena pašas pieņemtos likumus. Mēs ieceļam ministrus no deputātu vidus, patvarīgi pārkāpjam paši savus likumus, ieceļam pilsētu pašvaldības un vēl runājam par korupciju. Man šeit ir Daugavpils pilsētas padomes lēmuma pieņemšanas protokols jautājumā par kapitālo remontu izmaksām. Nelasīšu to, jo dokuments jums ir rokās. Daugavpils padomes valdes priekšsēdētāja dzīvokļa remontam paredzēts iztērēt 200 tūkstošus rubļu. No 31 pozīcijas, kas nosaukta šajā protokolā, tikai četrās pozīcijās šī summa ir lielāka. Kas tas ir, deputātu kungi? Kas šo pašvaldību kontrolē? Kam šī pašvaldība atskaitīsies?

Par nožēlu, laika mums ir pārāk maz. Es domāju, ka vienkārši nav tiesību izskatīt valdības atskaiti. Mums nav valdības programmas, mēs neesam to noklausījušies, neesam kritizējuši, neesam devuši savus priekšlikumus. Kāpēc? Esmu dziļi pārliecināts, ka tāpēc, ka mums nav izdevīgi pieņemt valdības programmu, jo nav nekā konstruktīva, ko tajā iekļaut. Tā mūsu vaina, bet ne nelaime. Tāpēc, beidzot savu īso uzstāšanos, es ne pirmo reizi no šīs tribīnes aicinu jūs, deputātu kungi vai nebūtu laiks mums visiem šeit, Augstākajā padomē, pieiet pie spoguļa un ieskatīties tajā, lai ieraudzītu to, kas ir vainīgs par to situāciju, kādā nonākusi republika? Tādā likumdošanas līmenī, tādā deputātu ieinteresētības līmenī, kāda ir mūsu ieinteresētība par tautsaimniecības ekonomiskā kompleksa stabilizāciju, nekāda valdība neko nevar panākt. Pateicos jums par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Mucenieka kungam, pēc tam – Preinberga kungam.

V.Mucenieks: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Mēs šodien ārkārtīgi bargi kritizējam valdību, un es negribu uzstāties valdības aizstāvja vai advokāta lomā, bet diemžēl man ir tāds iespaids, ka mēs, tie lielākie kritizētāji, tā arī neesam sapratuši, kur ir vainas cēlonis, neesam sapratuši, ka mums vismaz brālīgi ir jādala šī vaina starp Augstāko padomi un valdību. Mēs esam valdības zirgu iejūguši vāģos ar asti pa priekšu, dodam ar pātagu un brīnāmies, kāpēc šie vāģi nekustas, bet, ja arī kustas, tad pilnīgi pretējā virzienā. Mēs šeit, Augstākajā padomē, pozitīvās ekonomikas vietā esam likuši normatīvo, kas bija raksturīga sociālismam, kad izvēlamies, ko gribam, un piemeklējam aprēķinus un pamatojumu disertācijās, lai tas tā būtu. Tādā veidā mēs centāmies 20 gados uzcelt komunismu un tamlīdzīgi. Nekas nav mainījies. Mēs ekonomisko objektīvo likumu vietā esam likuši administratīvus, kavējošus, bremzējošus likumus. Ja nemainīsim pašu koncepciju, ārā no šīs krīzes netiksim.

Par koncepciju vai vismaz akcentiem, uzsvariem, kas, es domāju, noteikti būtu jāmaina. Mēs nedrīkstam viennozīmīgi doties atpakaļ uz 1940.gadu laikā, kad visa pasaule iet pilnīgi pretējā virzienā: uz 2000.gadu. Kā izteicies ļoti populārais ungāru izcelsmes ekonomists, Hārvarda universitātes profesors un piecu zinātņu akadēmiju loceklis Janošs Korneji, vēsture nav videofilmas rullītis, ko var palaist lēnāk, apturēt, patīt atpakaļ un sākt skatīt atkal no gala. Mums ir jāliek iekšā jauns rullītis un jāiet uz priekšu. Mēs gribam celt kapitālismu ar sociālisma metodēm, liekot pirkšanas un pārdošanas vietā īpašuma dalīšanu. Turklāt šo dalīšanu mēs ievelkam uz vairākiem gadiem. Neviena ekonomika pasaulē nevar šādu bremzēšanu izturēt, tai ir jāsabrūk.

Aplama ir pati doma, ka īpašuma mehāniska atņemšana vieniem un atdošana otriem jau pati par sevi atrisina ekonomiskās problēmas. Īpašumam ir vajadzīgs nevis vienkārši īpašnieks, bet gan saimnieks, kurš to pērk par naudu un zina, ka viņš ar šo īpašumu naudu atkal pelnīs.

Nākamais. Mūsu likumdošana pamatā ir orientēta nevis uz tautu kopumā, bet tikai uz tās samērā nelielās, turklāt pārsvarā turīgākās daļas materiālo interešu apmierināšanu. Mūs galīgi neinteresē tā mūsu sabiedrības lielākā daļa, kura šodien ir patiešām postā, badā, aukstumā un tamlīdzīgi. Piedevām mūsu likumdošana, lai cik tas dīvaini arī būtu, paredz priekšrocības ārvalstniekiem un diskriminē Latvijas pilsoņus, kuri dzīvo Latvijā. Tā tas ir likumā par privatizāciju, kur pirkšanas tiesības dotas tikai ārvalstniekiem par cieti konvertējamu valūtu. Latvijā dzīvojošais latvietis, pat ja viņam šī valūta būtu, nedrīkst objektu iegādāties. Jautājums – kāpēc?

Pirmais lēmums par īpašuma lietām, ko mēs pieņēmām, bija par īpašuma atjaunošanu ārvalstniekiem. Tas bija pats svarīgākais no visiem, ko mēs pieņēmām. Pēc tam mēs atjaunojām dubulto pilsonību, lai tie pilsoņi, kuri nedzīvo Latvijā, varētu pretendēt uz īpašumiem Latvijā. Pēc tam atdevām īpašumus baznīcām. Šobrīd mēs vēl pa īstam neesam tikuši līdz Latvijas pilsonībai kā tādai. Latvijas pilsonim mēs solām, ka pēc kāda laika viņam būs sertifikāti. Tad, kad viss jau būs sadalīts un kad par šiem sertifikātiem nekas vairs nebūs ņemams.

Un vēl kas. Nekādā gadījumā es nenoliedzu, ka šajos 50 gados mums ir nodarītas ļoti lielas pārestības, taču nav attaisnojama vēsturiskā taisnīguma atjaunošana attiecībā pret vieniem uz citu rēķina, uz to cilvēku rēķina, kuri dzīvo un strādā šodien un kuri līdz šodienai ļoti grūtos apstākļos ir saturējuši mūsu valsti un saimniecību.

Un vēl – par solījumiem ar sertifikātiem un citādā veidā padarīt bagātus tieši latviešus. Es domāju, ka tie ir nereāli solījumi. Mēs mānām tautu, jo tā valsts, kura nevar šodien izmaksāt pensijas, kura nevar izmaksāt algas, kura nevar nodrošināt eksistenci tiem cilvēkiem, kuri šeit šodien dzīvo, nevar norēķināties par tiem zaudējumiem, kas ir radušies pirms 50 gadiem, 50 gadu laikā. Es neaicinu pieprasīt valdības demisiju, es domāju, ka mēs visi kopā esam atbildīgi par to. Un, ja mēs vispār kādu atbildību uzņemamies, mums arī uz priekšu ir jāiet kopā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, pēc tam – Ščipcova kungs.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi un klāt­esošie! Man šobrīd ir ļoti grūti runāt, jo pirms šīsdienas sēdes esmu uzzinājis dažus jaunus faktus par tēva bojāejas apstākļiem izsūtījumā Ziemeļos. Un tomēr nevaru nerunāt.

Pirms dažām dienām Jelgavas pilsētas padome cita starpā izskatīja arī jautājumu par dzīvokļu īres maksas likmēm un par siltumenerģijas tarifiem. Pilsētas administrācija bija rūpīgi sagatavojusi visus aprēķinus. Taču ko varēja nolemt padome, ja šo lēmumu varēs izpildīt tikai 5 procenti Jelgavas iedzīvotāju? Un tie paši ir Jelgavas jaunbagātnieki. Izrādās, ka pat Lauksaimniecības universitātes profesors, zinātņu doktors nespēs ar savu godīgi nopelnīto naudu norēķināties par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Ar dziļu sarūgtinājumu bija jā­klausās deputātu teiktais par mazatalgoto kategoriju strādniekiem, par ārstu, skolotāju, bērnudārzu audzinātāju un citu specialitāšu pārstāvju stāvokli šajā jomā. Jā, ne vienai vien no šīm ģimenēm ir automašīna, ledusskapis, televizors vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai tiešām paklausīt padomam ik mēnesi pārdot pa vienai autoriepai un citam priekšmetam, kas ir iegādāti ne jau vieglā darbā, krājot rubli pie rubļa? Ja jau tas ir tā, tad ko ir vērts cilvēka mūžs? Vai varbūt arī šie ieteikumi ir tikai alegorija, līdzīgi kā ar tām taupības krāsniņām. Protams, valdība var izdot lēmumu, var piedāvāt Augstākajai padomei likumus par nemaksātāju izlikšanu no dzīvokļiem, var noslēgt elektrisko strāvu, siltumu, izdarīt vēl diezin ko. Bet ko tas dos? Kur jūs liksit šos nelaimīgos cilvēkus ar pensionāriem priekšgalā? Tādu nebūs 10 vai 20, tādu būs tūkstošiem. Latvijai Sibīrijas nav, Roņu sala nav mūsu. Tātad izsūtīt mēs nevaram.

Vai šīs represijas samazinās Latvijas “parādu’’ (vārdu “parādu’’ es lieku pēdiņās) Krievijai, kura, simtiem reižu paaugstinot energoresursu cenu, ir pasludinājusi neslēptu ekonomisko blokādi? Un vai šeit, Latvijā, neviens pie tā, ka izveidojusies šāda sistēma, nav vainīgs? Ko vērts ir Ekonomisko reformu ministrijas un Rūpniecības un enerģētikas ministrijas darbs, ja tās nespēj prognozēt šo situāciju? Bet, ja to prognozē, kas ir atbildīgs par to, ka visu šo karsto vasaru, kad liela daļa pilsētnieku dzīvoja vasarnīcās, tika ražots karstais ūdens uz nebēdu? Tikai augustā, kad šajos energoresursu katlos varēja redzēt dibenu, Ministru padome 5.augustā izdod lēmumu Nr.315 par valsts siltumtīkla uzņēmumu nodošanu pašvaldībām. Turklāt šajā pašā laikā Ministru padome bez sirdsapziņas pārmetumiem pārkāpj Latvijas Republikas likumu “Par pilsētu pašvaldībām”, kur 4.pantā ir teikts: “Ja pēc augstāku pašvaldības, valsts varas vai pārvaldes institūciju lēmuma tiek paplašinātas pilsētas pašvaldību funkcijas un tās ir saistītas ar izdevumu palielināšanos, šīm valsts varas institūcijām vienlaikus ir jāgādā par izdevumu kompensāciju.”. Kāpēc tas netiek ievērots? Valdībai, mūsuprāt, ir jāmeklē izeja no šīs situācijas jebkādā citā veidā, nevis iebāžot roku iedzīvotāju jau tā plānajos maciņos.

Runājot par tirgus ekonomiku, mūsu cienījamais premjers Godmaņa kungs, bankas prezidents Repšes kungs, kā arī vēl daži valdības pārstāvji allaž savās runās un intervijās pauž nepārprotamu tieksmi sasniegt pasaules cenas. Taču tajā pašā laikā valdība nespēj nodrošināt tautu ar pasaules mērogam atbilstošām algām, stipendijām un pensijām. Šādās reizēs premjers vairākkārt ir atgādinājis, ka pasaulē īres maksa un komunālie pakalpojumi nepārsniedz 30 procentus no iedzīvotāju ienākumiem. Ja jau tas ir tā, tad mēs varētu arī iet uz šo rādītāju. Lai Latvijā vismaz šajā jomā cilvēki dzīvotu pasaules līmenī. Tātad būtu jāmaksā vai nu 30 procenti no katra iedzīvotāja darba algas par īri un komunālajiem pakalpojumiem, vai arī 25 procenti tikai par komunālajiem pakalpojumiem. Trūkstošos naudas līdzekļus sedz Ministru padomes dotācijas, pārmaksāšanas gadījumā ienākumi paliek pašvaldībām attiecīgo apsildes sistēmu remontam vai to attīstībai. Protams, pie šā priekšlikuma ir jāstrādā, jo tie 25 vai 30 procenti nav vienādi pensionāram, kas iztikšanai saņem 2,5 tūkstošus Latvijas rubļu, vai biznesmenim, kas saņem 25 tūkstošus. Turklāt mums vēl jāņem vērā, ka papildus šiem maksājumiem būs jāmaksā vēl 12 procentu apgrozījuma nodoklis. Man diemžēl būtu vēl daudz ko teikt par mūsu biznesa apstākļiem Latvijā, par tām lietām, par kurām nevar klusēt. Laika trūkuma dēļ esmu spiests savu runu vienkārši pusvārdā pārtraukt.

Priekšsēdētājs: Ščipcova kungs. Gribētu lūgt plenārsēdes piekrišanu Ozola kunga vietā, kurš attiecās no vārda, dot vārdu Zicmaņa kungam, kurš pirms tam bija iesniedzis lūgumu dot iespēju runāt.

Lūdzu, Ščipcova kungs!

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Es biju tas deputāts, kurš mūsu darbības sākumā ne vienu reizi vien ierosināja uzklausīt valdību. Man ir izdrukas par šī ierosinājuma balsošanas rezultātiem. Kā jūs domājat, kas vienmēr balsoja pret? Tieši tie deputāti, kas šodien atrodas “Satversme’’. To es varu dokumentāri pierādīt. Es tagad gribu pateikt, ka acīm redzami priekšvēlēšanu kampaņas mērķu dēļ, konjunktūriski domājot un iedomājoties, ka latviešu tauta ir viens vienīgs nacionālradikāļu pūlis, frakcijas “Satversme’’ pārstāvji spriež, ka tad, ja viņi vēl radikālāk izvērsīsies, jo vairāk populistisku lozungu pacels, kuri ļoti atgādina lozungus trīsdesmito gadu Vācijā, jo viņiem vairāk izredžu būs palikt šajā zālē. Man tomēr jāpasaka sekojošais.

Mūsu valdība acīmredzot pieļauj daudz kļūdu. Bet kāpēc tā pieļauj tik daudz kļūdu? Tāpēc, ka tā izpilda deju – polku “Jaruzeļka’’. Jūs pazīstat tādu deju? Rokas gar sāniem, bet kājas brīvas. Nacionālradikāļi valdību ir sasaistījuši, jo viņiem politika ir ekonomikai priekšā. Un priekšā mums ekonomisks krahs, lai kādu valdību šodien ieceltu. Par to es jau runāju 1990.gada 4.maijā./

Priekšsēdētājs: Ščipcova kungs, deputāti lūdz runāt mazlietiņ klusāk, ir labi dzirdams.

O.Ščipcovs: */Labi. Šodien man deputāti teica, ka es ļoti klusu runāju, tāpēc cenšos laboties.

Tad lūk. Es gribu teikt, ka šodien mūsu nelaime ir tā, ka esam izvēlējušies nepareizo līniju, pa kuru iet. Kad pietuvojamies varas diktātam, mūsu panākumi ir acīm redzami, īpaši pēc vēlēšanām. Mēs ejam uz valsts kontroles politiku. Te panākumi acīm redzami. Ejam uz galēju nacionālismu. Ejam uz jebkādas opozīcijas apspiešanu. Šie četri komponenti liekas ļoti nevainīgi, ļoti neapdraudoši, bet, ja izmantosim nevis Suslova vārdnīcu, bet Kolinza britu skaidrojošo vārdnīcu, tad tas ir parastais fašisms. Un es uzskatu, ka fašistiskā ideoloģija, kura arvien vairāk un vairāk sāk valdīt republikā, ļoti iespaido mūsu ekonomisko stāvokli.

Man liekas, ka valdībai nepieciešams triju nedēļu, varbūt par divu nedēļu laikā izstrādāt ekonomiskā stāvokļa stabilizācijas programmu un antifašistisku politisku programmu. Ir nepieciešams tādu izstrādāt. Lieta tā, ka tās tendences, kuras redzam no to cilvēku puses, kas prasa valdību atkāpties, kuri pareģo, ka Saeimas vēlēšanu rezultātā sekos jauns 27., 28.kongress vai 19.partijas konference, kas visu izmainīs, – tās tendences mūs novedīs strupceļā. Mums tagad nepieciešams maksimāli savākties un atlikušajā laikā nopietni pastrādāt. Steiga nepieciešama, tikai blusas ķerot. Cilvēki pašlaik ir ļoti smagā situācijā – par to atbildīga ir ne tikai valdība vien. Es piekrītu deputātam Kurdjumovam, ka pirmām kārtām atbildīga ir Latvijas Republikas Augstākā padome. Un man bieži vien ir kauns, kad mani atpazīst kā Augstākās padomes deputātu. Bet mēs taču būtu varējuši strādāt daudz auglīgāk! Potenciāls mums ir ļoti liels, un mēs turpmāk vēl daudz varam izdarīt, līdz noliksim savas pilnvaras, kungi! Mēs varam strādāt, strādāt un strādāt. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Zicmaņa kungs, pēc tam – Gavrilova kungs.

A.Zicmanis, uzņēmuma “Kompresors” direktors: Cienījamie deputāti! Priekšsēdētāja kungs! Pārstāvot valsts uzņēmumu direktoru korpusu, es saprotu, ka nevar piecās minūtēs pateikt visu. Daudz kas šeit jau ir izskanējis, tomēr gribētos pakavēties pie dažiem jautājumiem.

Pirmais, varbūt pat galvenais, ir jautājums par mūsu cienījamā premjerministra kunga atskaiti. Es negribētu teikt, ka jautājums vai jautājuma nostādne būtu neapšaubāma. Mēs ļoti labprāt pieņemtu paša premjera piedāvājumu apsēsties pie “apaļā galda” un visus jautājumus, kuru ir pietiekami daudz, mēģināt novērtēt no saimniecisko praktiķu viedokļa, no tāda viedokļa, cik tie ir realizējami un cik ilgā laikā.

Tajā pašā laikā domāju, ka Godmaņa kungs ir pārāk liels optimists. Šodien nevar runāt par to, ka krīze būs apmēram martā vai aprīlī. Mums ir jāsaprot, ka krīze ir sākusies un Latvijas Republikas rīcībā, pēc mūsu domām, nav vairs laika jaunas valdības formēšanai, Ministru kabineta veidošanai un visu reorganizācijas problēmu risināšanai. Tas būs pārāk liels zaudējums. Šodien ir jādomā par to, kas ir jādara, kāda tad ir tā mūsu nelaime, kas ir noticis, kādā veidā šodien varētu noteikt ekonomisko diagnozi.

Es diagnozi formulētu šādi. Tautsaimniecībā, naudas apritē ir radies trombs. Trombu ir radījusi, pirmkārt, nepareiza valsts bankas struktūras izvēle, apvienojot komercstruktūru ar emisijas struktūru. Trombu ir radījusi arī naudas politika, kāda tā tika veidota. Kamēr šis trombs nebūs likvidēts, nez vai būs iespējama tautsaimniecības atdzīvināšana. Ja runājam par Latvijas rubļa stabilizāciju, cienījamie, ticiet, ka nevar būt nekādas nacionālās naudas stabilizācijas bez tautsaimniecības ražojošās sfēras stabilizācijas. Tādi brīnumi nekur pasaulē nav notikuši un acīmredzot arī pie mums nenotiks.

Mums ir priekšlikums, ja plenārsēdes lēmumā tiks risināts vismaz viens jautājums – jautājums par valsts bankas normālu sadali –, atdot komercstruktūras valdības rīcībā un tajā pašā laikā uzdot valdībai vis­īsākajā laikā atrisināt četrus jautājumus. Pirmais, naudas aprite. Nav taisnība Repšes kungam, ka naudas aprite mums ir atrisināta. Šodien ir paradoksāla situācija. Palielinot naudas apriti, mums izveidojas tāda situācija, ka uzņēmēji ar parādu budžetam it kā kreditē banku. Ja nauda virzās pa mūsu pašu republiku 10–12 dienas, tas nozīmē, ka šī nauda ir bezprocenta kredīts bankai. Tā kā uzņēmumu rīcībā nav lieku naudas līdzekļu, tad tas nozīmē, ka šis process notiek uz nodokļu maksājumu rēķina. Tāpēc es teicu Gomeļa kungam, ka man galīgi nav saprotams, kāpēc viņš, ņemot kredītu no Repšes kunga, vēl viņam maksā kredīta nodokli, jo pēc idejas tā ir viņa paša nauda. Tā ir tā nauda, kurai bija jāienāk valsts budžetā, bet kura ir iestrēgusi ceļā starp dažādiem klientiem.

Otrs jautājums, kas būtu ļoti steidzīgi jārisina, ir savstarpējo parādu ieskaite republikā. Nav jēgas no tā, ka viens ir otram parādā, ka ir šī parādu verdzība. Turklāt naudas aprite ir ļoti gausa.

Trešais jautājums. Latvijas Banka ir atteikusies noslēgt starpbanku līgumus ar NVS valstīm. Var pilnīgi piekrist premjerministram, ka tad, ja valdība un banka katra slēdz savu līgumu, ja nav nekādas koordinējošas rīcības, tur nekas labs nevar iznākt. Tāpēc mūsu priekšlikums tomēr būtu ļoti steidzami atrisināt šo jautājumu. Ja cienījamais Kehra kungs uzskata, ka esam jau vairākus miljardus iztērējuši, lai apmācītu jauno bankas vadību, man šķiet, ka mūsu republikas rīcībā vairāk miljardu nav, lai turpinātu šo procesu.

Priekšsēdētājs: Vārds Gavrilova kungam, pēc tam – Dozorceva kungam.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Mums šodien jāizskata divi jautājumi. Pirmais jautājums ir par bankām. Man liekas, ka ir jāpiekrīt premjera Godmaņa priekšlikumam par banku pārveidošanu. Tas ir gudrs priekšlikums. Otrais. Jāpiekrīt Vulfsona kunga priekšlikumam. Bankas prezidents apgalvo, ka to nevajag darīt. Par nožēlu, Repšes kunga šeit nav, taču man tomēr tas jāpasaka, jo viņam vienalga tas ir jāuzzina. Repšes kungs teica, ka nevar pieļaut naudas emisiju, jo tā nocenos mūsu naudas vienību. Gribu pateikt viselementārāko lietu. Elementārā ekonomika pamatojas uz naudas masas un preču masas vienotību. Ja krīzes apstākļos ievieš stingrus pasākumus naudas masas ierobežošanā, tad tas noved pie vēl krasākas preču masas samazināšanās. Mēs panāksim to pašu inflāciju, tikai daudz sliktākos apstākļos.

Es gribētu atzīmēt, ka baņķiera māksla nav vis tikai bremzēt naudas emisiju, bet gan ar to regulēt tautsaimniecību, ja vajadzīgs, emisiju pastiprinot. Taču tā ir ļoti liela māksla, krīzes apstākļos vispār būt baņķierim un centrālās bankas vadītājam ir īpaši sarežģīti, tas prasa lielu mākslu. Un tāpēc nevajag runāt par kaut kādiem ārkārtējiem pasākumiem, lietot līdzekļus, kurus krīzes apstākļos neviena banka pasaulē nelieto. Jo tas grauj ekonomiku. Tāpēc nepieciešams atbalstīt priekšlikumu, kurš tika izteikts, lai dotu dzīvinošu strāvu tautsaimniecībai, rūpniecībai, lauksaimniecībai. Tam nepieciešams gudrs regulējums, lai tam pievienotos daudzas citas intereses, lai viss notiktu akurāti, uzmanīgi. Un es aicinu bankas prezidentu iet uz to, nebaidīties, aiz biezajām bankas sienām nenorobežoties no visas pārējās ekonomikas. Tas ir pirmais jautājums.

Otro jautājumu es gribētu uzdot par mūsu Aizsardzības ministrijas darbu. Aizsardzības ministra atskaite notika tajā pašā dienā, kad tika nolasīts kāds paziņojums.

Kā izriet no šī paziņojuma, Aizsardzības ministrijai ir neuzticamo personu saraksti, kas sastādīti uz šaubīgu liecību pamata. Jājautā: kas vēl līdzās Jundža kungam ir nonācis šajos sarakstos? Šodien sarakstīti vieni, rīt sarakstīs citus, piemēram, DNLL nevēlamos biedrus. Rodas jautājums: vai tiešām aizsardzības ministrs pēc inerces pilda VDK funkcijas? Starp citu, liekas, ka vajadzētu izvirzīt jautājumu par VDK līdzstrādniekiem. Kāpēc par viņiem tagad vairs nerunā? Nedrīkst taču pieļaut, ka VDK līdzstrādnieki lemtu republikai principiālus, tās dzīvei svarīgus jautājumus, vēl jo vairāk – ka viņi iekļūtu Saeimā. Bet tajā pašā laikā Aizsardzības ministrija netiek galā ar saviem pienākumiem. Pastāvīgi aizbildinās ar to, ka nav naudas, nav vajadzīgā skaita jauniesaucamo. Kareivji mēnešiem aizbēg no savām dienesta vietām, bet ministram nav ne līdzekļu, ne laika, lai viņus atrastu, it kā Latvijā vispār neeksistētu drošības dienesti.

Es beidzu. Rodas iespaids, ka ministrs vispār nodarbojas ar izmeklēšanu, bet ne ar savu pamatdarbu, izvairoties no problēmu risināšanas, kurām tomēr jābūt kā viņa galvenajai darbībai. Tāpēc es uzskatu, ka šinī gadījumā mums jāizvirza jautājums par aizsardzības ministra atkāpšanos. Latvijas Republikas aizsardzība jāuztic nopietnākam cilvēkam. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Dozorceva kungs, pēc tam – Ābiķa kungs.

V.Dozorcevs: Vai es drīkstu ārpus reglamenta izteikt protestu?

Priekšsēdētājs: Replikas mums ir paredzētas.

V.Dozorcevs: Ko?

Priekšsēdētājs: Replikas mums ir paredzētas.

V.Dozorcevs: Tātad es izsaku protestu sakarā ar Berklava kunga uzstāšanos. Kamēr šis cilvēks operē ar tādiem vārdiem kā “migranti”, “kolonisti”, “jāsūta ārā” un tā tālāk, tas ir diskusijas objekts. Bet, kad cilvēks operē ar nacionalitāti un neviens šajā zālē nemēģina viņu apturēt, es gaidu, ka, teiksim, sēdes vadītājs – jurists pēc izglītības un priekšsēdētāja vietnieks – tomēr reaģēs uz to.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dozorceva kungs, jums vārds!

V.Dozorcevs: */Man praktiski vispār būtu jāatsakās no savas uzstāšanās, jo tajā plānā, par kādu es gribēju uzstāties, jau pietiekami pilnīgi runāja Mucenieka kungs. Es esmu viņam pateicīgs, ka viņš šeit aizsāka nopietnu tēmu. Jo būtībā valdības atskaitei tikai tad ir kāda nozīme, ja pārskatām savu politisko koncepciju. Par parlamentu jārunā kā par visu procesu ciltstēvu, jo valdība ir parlamenta turpinājums un nekas vairāk.

Es gribu teikt, ka neveiksmes ekonomikā ir cēlušās no trijām četrām bāzēm. Pirmais – tas ir objektīvais sabrukuma process, nekāda valdība to nevar apturēt, arī nākamā valdība neko neizdarīs. Tikai naivi cilvēki var iedomāties, ka ar citas valdības izveidošanu kaut kas var mainīties, vai arī tādi cilvēki kā Bērzs, kurš pats negrib neko, nekādas savas līdzdalības, teiksim, valdībā, bet parlamentā nodarbojas tikai ar savu žanru. Viņiem var būt vēlēšanās, lai būtu kāda cita valdība pirms vēlēšanām. Tātad pirmais – objektīvais sabrukuma process.

Otrais – iekšējās likumdošanas ideoloģija, kas rodas šajā zālē.

Trešais – pašas valdības kļūdas.

Un ceturtais – neprecizitātes vai kļūdas pašā pārvaldē.

Es uzskatu, ka no šīm četrām bāzēm pati galvenā ir otrā bāze – iekšējās likumdošanas ideoloģija. Valdība cenšas praktiski bezcerīgos apstākļos realizēt to, ko mēs šeit sadomājam, un to, ko mēs viņiem liekam darīt. Sakiet, lūdzu, kur sākas šīs lieliskās idejas? Valdībā vai parlamentā? Es šeit piezīmēju tikai dažas no tām. Tā ir ideja, ka Latvijā nav nepieciešama lielražošana, ideja par privatizācijas atlikšanu līdz lata ieviešanai, kuru vēl neviens nav redzējis. Kas to izdomāja? Valdība vai parlaments? Ideja par zemes pārdošanu ārvalstu investoriem. Ideja par atteikšanos no Austrumu izejvielu tirgus. Kas to izdomāja? Valdība vai parlaments? Ideja par četru veidu bruņotajiem formējumiem, kas visi prasa līdzekļus. Vai arī, teiksim, ideja iedzīvotājus sadalīt pilsoņos un nepilsoņos. Kāds gan tas var būt stimuls ekonomikas attīstībai? Kur dzima šī ideja? Parlamentā vai valdībā?

Vispār visas šīs ir brīnišķīgas idejas, lai neko neradītu no jauna, bet republikai dīrātu ādu sertifikātos, kādreizējo īpašumu atdošanā, kompensācijās, aizsardzībai, drošības dienestiem un tā tālāk. Kas to izdomāja? Kad man saka, ka valdība mums piedāvā lēmumu projektus, es gribu piebilst, ka valdība tiešām to dara, bet cenšoties uzzināt un uzminēt šinī zālē sēdošo domas un vēlēšanos. Kāpēc par to mēs nerunājam? Es uzskatu, ka rezolūcijas, kura mums būs jāpieņem, novērtējot valdības darbību, pirmajā punktā mums vīrišķīgi un atklāti jāpasaka, ka mūsu politiskā parlamentārā doktrīna ir izgāzusies un ka tas, kas pašlaik notiek republikā, ir šīs izgāšanās izpausme un nekas vairāk.

Ja man ir pretenzijas pret valdību, tad tām ir tikai bāzes raksturs un neattiecas uz tām sīkajām pretenzijām, kas šeit izskanēja. Vispirms šīs pretenzijas būtībā izpaužas atziņā, ka valdība politiski ir nepatstāvīga. Vai nu viss izpaužas premjera personīgajās īpašībās, vai arī kabineta locekļu personīgajās īpašībās, bet praktiski… Es atceros tikai vienu gadījumu, kad valdība no mums pieprasīja uzticības votumu, diezgan vīrišķīgi deklarēja savu gribu, bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika nekas tamlīdzīgs nav noticis.

Otrais. Zināma histērija, kura iedegas, teiksim, valdībā. Piemēram, šodien es kārtējo reizi biju pārsteigts, kad Godmaņa kungs piedāvāja tāda veida maksu par siltumu. Jūs saprotiet, ka tīri pragmatiski tas novedīs krahā tos pašus 37 procentus sociālā nodokļa, jo tūlīt sāksies mānīšanās ar pazeminātiem algas rādītājiem. Kas tad notiks ar šiem 37 procentiem? Es nemaz nerunāju par to, ka šis pēdējais piliens var izsaukt sprādzienu.

Tādā veidā es beidzu ar to, ka tad, ja mēs nedēļas laikā izstrādājam kaut kādas rekomendācijas un kaut kādu rakstisku atsauksmi par valdības darbību, tad vispirms mums jāpasaka par to, ka esam stāvējuši uz nepareiziem politiskiem pamatiem./

Priekšsēdētājs: Vārds Ābiķa kungam, pēc tam – Plotnieka kungam.

Uz Dozorceva kunga repliku es varēšu atbildēt tikai pēc iepazīšanās ar stenogrammu.

Lūdzu, Freimaņa kungs, par procedūru?

J.Freimanis: Birkava kungs, es lūdzu atļauju izteikt procedūras tipa repliku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Freimanis: Birkava kungs! Ar to, ko paziņoja Ščipcova kungs, runājot par fašismu, viņš ir apspļaudījis to valsti, kurā dzīvo. Ja Ščipcova kungs mums visiem neatvainosies, es turpmāk uzskatīšu viņu vai nu par politisku diversantu, vai par psihiski nenosvērtu cilvēku. Lai Ščipcova kungs izvēlas, kas viņam patīk labāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Ābiķa kungam.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, kāpēc mums vajag iespējami drīzas vēlēšanās? Es negribētu piekrist Lucāna kungam, ka nelaime ir tā, ka valdība ir drīzāk politiska valdība un ka tur nav labu speciālistu. Es esmu pilnīgi pretējās domās. Valdības problēma, kas ir cieši saistīta ar parlamenta problēmu, ir tā, ka mums parlamentā diemžēl nav šā politiskā vairākuma. Līdz ar to nav arī politiskas valdības, nav šā vairākuma, kas varētu uzņemties atbildību par valdības darbību.

Es nevaru piekrist Godmaņa kungam, ka viņam ir kabinets. Varbūt tas ir Godmaņa kabatas kabinets, bet diemžēl kabineta nav. Ir atsevišķu labāku vai sliktāku speciālistu valdība. Esmu runājis ar daudziem ministriem, un daudzu ministru teiktais ir pierādījis šī mana apgalvojuma pareizību. Uzskatu, ka nav normāli, ja, risinot kādu konkrētu jautājumu, kur vajadzētu arī valdības palīdzību, pirmām kārtām premjera palīdzību, ministrs man pasaka: “Varbūt pēc pāris nedēļām varēšu ar Godmani aprunāties, jo mēs lidojam vienā lidmašīnā, un varbūt es varēšu viņam apsēsties blakus.” Uzskatu, ka tas nekādi neliecina par to, ka būtu kabinets, ja pat ministram ir grūti aprunāties ar cienījamo premjeru.

Manuprāt, liels valdības vadītāja trūkums ir tas, ka nav labi organizēts darbs Ministru padomē. Premjeram ir daudz labu un skaistu ideju. Varbūt ir diezgan sarežģīta pieeja daudzos jautājumos, bet valdības aparāts, it īpaši tas aparāts, kas ir Brīvības ielā, manā uztverē nefunkcionē vai funkcionē stipri līdzīgi birokrātijai. Proti, nav cilvēku, kas ir gatavi uzņemties atbildību. Vai tas ir normāli, ka valdības pieņemtajā atestācijas nolikumā par valsts valodas pārbaudi faktiski ir jāizdara tikai redakcionālas dabas grozījumi, bet, neskatoties uz to, ka tiek saņemtas ļoti daudzas sūdzības no pašvaldībām par to, ka nevar sākt šo procesu, premjers paraksta dokumentu gandrīz pēc četrām nedēļām. Četras nedēļas paiet saskaņošanai.

Vēl liels trūkums ir tas, ka attiecībā uz elementārām lietām, kur skaidri redzams, ka tā ir prioritāte, valdība nevar izšķirties par šīs prioritātes noteikšanu un sākt šīs lietas risināt. Konkrēti. Latvijas teritorijā 40 procentus no visas platības aizņem meži. Ir elementāri skaidrs, ka viena no prioritātēm, kā tas redzams Skandināvijas valstīs, būs papīra un celulozes rūpniecība. Jau ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, bet no celulozes rūpnīcas pat projektu līmenī nav ne vēsts. Tā ir elementāra neizdarība attiecībā uz elementāru prioritāti.

Kas attiecas uz atsevišķiem ministriem, pats par sevi runā fakts, ka mēs 17.jūnijā pieņēmām lēmumu par privatizācijas kārtību, bet joprojām no valdības puses nav nekādu reglamentējošu aktu. Vai tikpat kā nekādu.

Un pēdējais attiecībā uz ministru Jurkānu. Redziet, Amerikā daudzi senatori tiek ievēlēti no Amerikas dienvidu štatiem, kur pārsvarā dzīvo meksikāņi, un viņi it kā uzņemas šo meksikāņu aizstāvēšanu. Izskatās tā, ka Jurkāna kungs šodien ir uzņēmies zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas aizstāvību. Bet, ko drīkst atļauties atsevišķs senators, to nevar atļauties ārlietu ministrs.

Priekšsēdētājs: Vārds Plotnieka kungam, pēc tam – Vulfsona kungam. Atbildes replikai vārds Ščipcova kungam.

O.Ščipcovs: */Sakarā ar Freimaņa kunga uzstāšanos es gribētu teikt, ka tie četri komponenti, kurus es nosaucu, var pieaugt no nulles līdz vienam. Es domāju, ka atkārtot tos nav nepieciešams. Tas ir varas diktāts, jebkuras opozīcijas apspiešana, galējs nacionālisms. Ja šie komponenti izaug līdz 100 procentiem, kopumā tas ir fašisms. Es vienkārši gribu, lai mums republikā, mūsu mīļajā Latvijā, tāda nebūtu.

Un nobeigumā es gribu teikt: atcerieties, cilvēki, es jūs mīlēju, esiet modri!/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Valdības locekļi! Latvijā ir reāla varas krīze, un šī reālā varas krīze izpaužas, pirmkārt, tādējādi, ka mēs trīs dienas esam klausījušies ministru atskaites un tagad sākam spriest par to, ka vienam patīk premjers, bet otram nepatīk. Saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem mēs to varam darīt pēc septiņām dienām, nevis šodien… Ja cienām likumus, tad mums vajadzētu respektēt likumu par Ministru padomi, kas reglamentē mūsu un Ministru padomes attiecības jautājumā par valdības programmu. To mēs arī aizmirsām, un tā mēs aizmirstam, aizmirstam un kaut ko tikai runājam. Mēs tērējam laiku, bet šajā zālē ir jādod konkrētas atbildes uz jautājumiem, kas interesē ne vien mūs, bet arī cilvēkus ārpus mūsu sienām, un šādi jautājumi ir ļoti lietišķi un skaidri.

Pirmais. Jautājums par enerģētiku. Ziniet, no tiesiskā viedokļa mani vienkārši izbrīna jautājuma nostādne. Mēs tagad esam izmocījuši kara komunisma principu – no katra ieturēt darbavietā to vai citu procentu no darba algas. Uz kāda likuma pamata? Nav tāda likuma. Tas ir apmēram tāpat kā tad, ja šeit ielaistu pāris veiklus zeļļus ar ieročiem, kas teiktu: “Deputātu kungi, maki biezi, lieciet tagad tos uz galda!” Tikai mēs to neadresējam sev – varbūt daļēji arī sev –, mēs to adresējam tautai. Tā nepieņems šādu nostāju. Tātad mums, parlamentam, kopīgi ar valdību, kopīgi ar pastāvīgajām komisijām ir jātiek skaidrībā, kādu daļu dotēsim gan no enerģētikas, gan no visiem tiem izdevumiem, kas nepieciešami mājokļu uzturēšanai. Tas ir jāpasaka skaidri un jāizlemj tā, lai katrs cilvēks varētu reāli to samaksāt. Citādi radām nākamo haosa spirāli.

Tālāk. Rūpniecība. Mūsu attieksme pret valsts rūpniecības uzņēmumiem izriet no vienkārša pieņēmuma – tie nepieder valstij, tie pieder attiecīgajai rūpnīcai. Kam? Mēs nezinām, bet rūpnīcai. Līdz ar to mūsu rūpniecības uzņēmumi neražo neko citu kā vienīgi problēmas, kaut gan tiem vajadzētu pildīt valsts kasi. Kas šodien pieder valstij? Lai Godmaņa kungs pasaka! Tai pieder nodokļi, un nekas cits! Bet tā ir nabaga valsts, kurai nepieder nekas cits kā tikai nodokļi! Rūpniecības uzņēmumiem sava peļņa ir jādod valstij. Banka arī nav nošķirta no valsts. Mūsu banka ražo naudu sev. Valdība aizņemas no rūpniecības uzņēmumiem, kas pieder Latvijai, valdība aizņemas no bankas, kas ir Latvijas Banka, un nodokļu maksātāji maksā. Absurds! Tātad arī šis jautājums mums ir jāatrisina.

Nākamais. Lauksaimniecības politika. Vienreiz par visām reizēm. Mums tomēr zinātniski pamatoti ir jāatrisina cenu politika. Nevis tā, ka es tur pielieku plusu, kur man šķiet vājākā vieta. Ir jārada situācija, turklāt zinātniski pamatota un normatīvi reglamentējama situācija, lai zemniekam būtu izdevīgi ražot, nevis būtu jādomā par to, cik mēs lopiņus izkausim, lai nākamajai ziemai vairs nepaliktu ko kaut.

Nodokļu politika. Šeit izplatītie Ekonomisko reformu ministrijas piedāvājumi, man jāsaka, ir vienkārši apkaunojoši. Jau tāpat zemajām mūsu pilsoņu aldziņām tiek piedāvāts nošķīt vēl 17 procentus, un to piedāvā kā līdzsvaru starp darba devēju un darba ņēmēju. Nevar iet šādu ceļu. Nevar noteikt, ka ieviesīsim ceļu nodokli, jo mēs to jau maksājam. Tas ir ierēķināts benzīna cenā.

Un beidzot. Domāju, ka ir jāatsakās no prakses, ka tiek pieņemti ne ar ko nepamatoti voluntāri lēmumi un pēc tam neviens neatbild par šiem lēmumiem. Valdībai kopā ar parlamentu ir jārada tāda sistēma, ka katrs, kurš ir ražojis to vai citu lēmumu, kā tas bija, piemēram, ar šo piecpadsmitprocentīgo ievedmuitas tarifu, kuru pēc tam nācās atcelt un šeit mums atkal tērēt laiku, atbild par šādu lēmumu, ja tas ir pieņemts, un par tām sekām. Tāpēc es ierosinu šīs triju dienu diskusijas rezultātā vismaz sākt konkrēti risināt jautājumus, parlamenta līmenī pieņemot lēmuma vai cita akta formā konkrētas nostādnes, jo nevar mūžīgi izvairīties no atbildības jautājumu izlemšanā un aprobežoties ar frāzēm. Jāsāk konkrēti strādāt! Ne tikai valdībai, bet arī parlamentam.

Priekšsēdētājs: Vārds Vulfsona kungam, pēc tam – Zatulivitera kungam.

M.Vulfsons: Cienījamie kolēģi! Premjerministrs ir deklarējis, ka Latvijas Austrumu politikas galvenais uzdevums ir Krievijas armijas izvešana. Es nešaubos, ka Latvijas suverenitātes aizstāvji neatkarīgi no viņu vietas politiskajā spektrā tam simtprocentīgi piekrīt: jo drīzāk, jo labāk. Bet atšķirīga ir kategorisma pakāpe. Pilsoņi saka – ienāca vienā dienā, lai iziet vienā mēnesī. Nekomentēšu. Parlaments ir lēmis: līdz 1993.gada beigām. Šeit, manuprāt, trūkst viena svarīga elementa, proti, paskaidrojuma, kas notiks, ja otra puse nāks ar alternatīvu priekšlikumu, proti, konkrētu datumu – 1994.gadā. Vai mēs 1993.gada 31.decembrī pieteiksim Krievijai karu? Ir arī pragmatiķi, radikāļu acīs – tautas nodevēji, kā es, kuri saka: uzklausīsim arī otru pusi un darīsim visu, lai panāktu Latvijai izdevīgu variantu – fiksētu datumu, kad pabeigs izvešanu, datumu, ko zinās visa pasaule, kura kopā ar mums vedīs atskaiti: vēl tik un tik dienu. Tik daudz par mums.

Pretējus uzskatus pauž tie, kam adresējam savas prasības. Arī tur valda diferenciācija. Baltijas reģiona virsnieku sapulcē mēs dzirdam: apturēt izvešanu! Boriss Jeļcins saista līguma parakstīšanu par armijas izvešanu ar grozījumiem Latvijas likumdošanas aktos, prasot izslēgt normas, kas, viņaprāt, diskriminē krieviski runājošos iedzīvotājus Latvijā. Un, visbeidzot, Krievijas ārlietu ministra pirmais vietnieks Čurkins man atbildēja: turpināt sarunas un izvešanu pēc saskaņota grafika, sasniegt nulli 1994.gadā.

Armijas izvešanas un Latvijas un Krievijas attiecību problēmas spēlē īpaši svarīgu lomu situācijā, kāda izveidojusies sakarā ar valdības atskaiti Augstākajā padomē. Krīzes pārvarēšanas ceļš joprojām ir neskaidrs. Taču zināmai deputātu grupai acīmredzot gribējās demonstrēt, ka viņi pieņems mērus, jo, ja viss paliks pa vecam, izvirzīsies jautājums: kādēļ vispār vajadzēja sarīkot šo trokšņaino izrādi? Vai tiešām tikai tāpēc, ka radikāļus vilināja iespēja mikrofona priekšā uzvelt visu vainu par sveša karaspēka izvešanas novilcināšanu vienai ministrijai – Ārlietu ministrijai, gāzt ministru un tādējādi demonstrēt saviem vēlētājiem patriotismu?

Jā, bet kāds tad ir, ja ir, tāds aprēķins? Vai tas tuvinās mūs galvenā mērķa sasniegšanai – Krievijas armijas aiziešanai? Nekad. Šodien pats svarīgākais ir nošķirt atsevišķu politisku grupu intereses no valsts interesēm kopumā. Ļaujiet man jums pateikt skaidri un gaiši, ka Latvijas politiķu vidū ir tādi, kuri ir ieinteresēti Krievijas armijas klātbūtnē. Un runa nav vienīgi par mūsu neatkarības atklātajiem ienaidniekiem. Es domāju arī par tiem politiskajiem darboņiem, kuri spējīgi rīkoties tikai konfrontācijā un ekstremālās situācijās, toties nav piemēroti konstruktīvam darbam. Viņiem pastāvīgi ir vajadzīgs konkrēts ienaidnieks. Tā nav viņu vaina. Tā ir viņu nelaime.

Es gribu pakavēties vēl pie diviem jautājumiem. Var viegli izkliegt rupjības Augstākajā padomē, var viegli uzstāties mītiņos, televīzijā ar striktiem paziņojumiem, var atcelt Jurkānu. Ticiet man, grūtāk ir veikt diplomātisko ikdienas darbu Ārlietu ministrijā. Nebiju vienkārši tajā brīdi, kad, es citēju Dineviča kungu, “bija radušies sarežģījumi starpvalstu sarunās’’… Vai jūs varat man dot vēl divas minūtes? (Zālē troksnis.)

Priekšsēdētājs: Vulfsona kungs, lūdzu, pabeidziet domu. Mēs esam diezgan nežēlīgā laika reglamentā.

M.Vulfsons: Labi, tad es pateikšu citu savu domu. Visā Latvijā un tālu aiz tās robežām zina Viktora Kalnbērza vārdu. Viņa tēvatēvs un mātestēvs ir dzīvojuši Latvijā, atstājot savam mazdēlam mantojumā latvju zemi. Pats Viktors Kalnbērzs strādā par ārstu 40 gadus. Ir iemantojis cieņu kā izcils zinātnieks, kā ķirurgs, kas izglābis tūkstošiem cilvēku Latvijā un citās zemēs. Operējis ievainotos janvāra dienās, augustā, uzstājies ar kvēlu runu ielenktajā parlamentā. Vai viņš nepieder latviešu tautai un Latvijai? Latvijas Pilsonības un imigrācijas departamenta darbinieki uzskata, ka nepieder, un ir atteikušies reģistrēt viņu kā Latvijas pilsoni. Mans jautājums: kad beidzot šis departaments beigs kompromitēt Latviju visas pasaules acīs? Kad parlaments pamanīs, ka ar visu pilsonības koncepciju kaut kas nav kārtībā? Un kad, velns lai parauj, mums visiem būs gods apsveikt Viktoru Kalnbērzu – Kalnbērza Latvijas veselības fonda Amerikā dibinātāju un prezidentu – ar Latvijas pilsonības iegūšanu? Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Zatulivitera kungam, pēc tam – Bukas kungam.

V.Zatuliviters: */Cienījamie kolēģi! Es runāšu par valdības atskaites apspriešanas procedūras saturisko pusi. Pirmais, ko gribu pasvītrot. Es domāju, ka neviens nevar apstrīdēt to, ka mūsu ekonomika ir krīzes situācijā, jo krīt ražošanas tempi. Tās ir sekas veselai rindai cēloņu. Bet viens cēlonis izceļams īpaši. Runa ir par nežēlīgo nodokļu politiku, kas izejvielu bada apstākļos nu pavisam nestimulē ražošanu. Prioritāte šajā nodokļu politikā ir fiskālajai funkcijai. Starp citu, to atzīmēja arī speciālisti no Vācijas, kuri pagājušajā ceturtdienā atskaitījās Ekonomikas komisijā. Viņi to īpaši pasvītroja. Bet no tā rodas ražošanas kritums, pastiprinās preču deficīts un kā sekas – cenu kāpums, inflācija un tā tālāk. Aplis noslēdzas. Un sakarā ar to es gribētu teikt, ka mēs esam spējīgi šo nodokļu politiku uzlabot. Un man, piemēram, pavisam nav saprotama Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja Kehra kunga uzstāšanās, kurš šeit tik labi runāja par valdības kļūdām, bet aizmirsa pastāstīt par to, ka kļūdas nodokļu politikā valdībai jādala ar Ekonomikas komisiju vismaz uz pusēm, jo komisijai ir pietiekami daudz sviru, lai šo politiku ievirzītu vajadzīgajā gultnē. Tas ir pirmais, ko gribēju teikt.

Otrais. Es domāju, ka šodien mūsu ekonomika arī nevar atrasties citādā stāvoklī, nekā tā ir, jo līdz šim laikam mums nav zinātniski pamatotas tās attīstības perspektīvu programmas. Ekonomisko reformu ministrs, ar visu cienību pret viņu, ir kā kapteinis, kas vada kuģi, bet nezina kurp jāpeld. Un vainīga ir ne tikai Ekonomisko reformu ministrija, vainīga arī Ekonomikas komisija un mēs, visi deputāti.
Būsim šodien atklāti. Vai premjers piedāvāja ekonomiskās attīstības programmu? Piedāvāja. Vai mēs to kā nākas apspriedām? Neapspriedām. Mēs tajā neiedziļinājāmies, kā nākas, neapspriedām, kā pienākas, kaut gan pieņēmām, atbalstījām. Bet mēs neko nedarījām vai gandrīz neko nedarījām, lai panāktu šīs programmas izpildīšanu. Bet tā taču ir parlamenta funkcija! Un arī man nav saprotama Ekonomikas komisijas pozīcija šajā jautājumā, kaut pats esmu šīs komisijas loceklis. Un tas rada pārsteigumu kaut vai tāpēc, ka komisijas sēdēs mēs to ne reizi vien atgādinājām. Tomēr tas palika kā saucēja balss tuksnesī.

Trešā problēma, kurai es gribu pievērst uzmanību. Uz tā fona, par kuru es runāju, pavisam apšaubāmi man liekas Latvijas Bankas soļi Latvijas rubļa stabilizēšanā. Kāpēc es to saku? Saku to tāpēc, ka esmu pārliecināts, ka nestabilā ekonomiskā situācijā nevar būt stabilas nacionālās naudas vienības. Tā pasaulē nekad nav bijis. Un es domāju, ka mēs nevaram pretendēt uz pirmatklājēja lomu šajā jautājumā.

Vēl par vienu lietu, kas attiecas uz Latvijas Banku. Man pilnīgi nav saprotama Latvijas Bankas politika attiecībā uz NVS valūtu kursiem. Mūsu republikai tā ir viskaitīgākā politika. Bet es saprotu ko citu: Latvijas Bankai tā ir ļoti izdevīga politika. Un, lūk, šeit jāmeklē sakne tai nepiekāpībai, ar kādu uzstājas Repšes kungs!

Un beidzot pēdējais, kam es gribu pievērst jūsu uzmanību. Tā ir tautas labklājības problēma. Es gribēju uzdot jautājumu labklājības ministram, kad viņš atskaitījās, bet es izrādījos aiz svītras. To es gribu pajautāt tagad. Mums Labklājības ministrija ir, bet labklājības nav. Jo tā ir atkarīga no ekonomiskās attīstības. Cilvēku dzīves līmenis katastrofāli krīt cenu straujā kāpuma dēļ, kuram sociālās programmas netiek līdzi. Vēl lielāks trieciens cilvēkiem būs korekciju ieviešana apmaksā par dzīvokļiem un visu pārējo, kas ar to sakarā. Es domāju, ka ļaudis vienkārši pārtrauks maksāt. Jo tas viņiem nebūs pa kabatai. Un tas savukārt būs trieciens budžetam. Vai tiešām tas nav visiem saprotams? Bet tas taču precīzi jāparedz un precīzi jāierauga.

Beidzot šo runu, vēl gribu pasvītrot, ka šodien atskaitās ne tikai valdība. Šodien, ja runājam lielākā mērogā, atskaitās arī parlaments. Tas, ko mēs esam sastrādājuši, tas ir kā valdības, tā parlamenta darbības rezultāts. Tāpēc atbildība mums jādala uz pusēm. Paldies. Burtiski piecas sekundes. Es domāju, ka jebkuru lēmumu var pieņemt, jebkuru priekšlikumu iesniegt. Sakarā ar to es gribu jums atgādināt pazīstamo krievu sakāmvārdu: jauna slota labi slauka, bet no veciem kaktiem tā mēslus izslaucīt nevar, jo vienkārši nezina, kur tas kakts ir. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds Bukas kungam, pēc tam – Geidāna kungam. Un es lūgtu sekretariātu pēc sēdes darīt zināmu bankas prezidentam, ka stenogrammā daudzas piezīmes ir adresētas viņam.

Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Valdības un Latvijas Bankas atskaites – tā ir krīzes situācijas konstatācija un rādītājs tam, ka Augstākajai padomei, Ministru padomei un Latvijas Bankai nav vienotas programmas. Un, ja kādam no jums tas ir jaunums, tad pieņemiet manu apsveikumu: jūs labi esat dzīvojuši! Ministrijas iesniegušas nevis vienotas programmas attiecīgos virzienus, bet pretrunīgu un nesaskaņotu pasākumu kaudzi. Tas ir acīmredzami. Augstākās padomes komisija to visu ir atbalstījusi, faktiski neko neierosinot. Tā tiešām ir anekdote , ka Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs un naudas reformas “lielās trijotnes” loceklis, kuram jānes pilna atbildība par ekonomisko situāciju, lamā Ministru padomi par bezdarbību un reformu programmas neesamību, bet Rūpniecības komisijas priekšsēdētājs par to, ka nav investīciju programmas, rūpniecības privatizācijas koncepcijas, plānu rūpniecības strukturālai pārbūvei, par apkures un enerģētiskās sfēras sabrukumu, par to, ka nav programmas nodrošināšanai ar darbu tiem cilvēkiem, kas tiek atlaisti. Turklāt beigās secina: “Mums īpašu pretenziju nav.” Ja ministrs uzskata, ka ministrijā neko nevajag pārkārtot, jo vēlēšanas vienalga būs jau pavasarī un palikuši tikai pieci mēneši, tad ko no tāda ministra var sagaidīt? Tas, kas sēž uz čemodāna, nedomā par perspektīvu. Tas attiecas arī uz Augstāko padomi. Tā domā tikai par sevi, ko vēl varētu pievākt, un par nākamajām vēlēšanām, šodien baidoties uzņemties atbildību par notiekošo. Sevi diskriminējusī politika no jauna traucē ekonomikai, traucē Augstākajai padomei pieņemt lēmumus. Jo viena lieta ir pieņemt programmu gadam un pavisam cita – kaut kā novilkt laiku līdz martam, kad var nedarīt arī neko.

Augstākās padomes principiālās kļūdas ir bijušas: atteikšanās no programmas apstiprināšanas pārejai uz tirgus attiecībām, kaut gan mēs to piedāvājām, es personīgi jau 1990.gada septembrī; atteikšanās apstiprināt par premjera vietnieku amatpersonu, kas nestu pilnīgu atbildību par ekonomiskajām reformām un pieņemtu lēmumus. No tā izriet Ekonomisko reformu ministrijas impotence. Šādu ministriju mēs izveidojām. Tieši tāpat mēs pieļāvām karu starp Latvijas Banku un Ministru padomi, kas mums ir dārgi maksājusi un arī turpmāk maksās. Es nemaz nerunāju par Augstākās padomes Prezidija un tā vadības atbildību. Tie vispār it kā neeksistē. It kā par ekonomiku un cilvēku dzīvi viņiem nebūtu nekādas daļas. Vadītājs mums ir redzams Ņujorkā, nevis Rīgā. Arī šodien mēs te sēžam bez vadības. Ko darīt? Kas mums ir nepieciešams?

Pirmkārt, jāpieņem stabilizācijas programma 1992.–1993.gadam. Tikai tad varēsim runāt par republikas nākotni, citādi nākamajai Saeimai vispār vairs nebūs ko stabilizēt. Ne rūpniecībā, ne lauksaimniecībā.

Augstākajai padomei jāuzņemas ne tikai kritikas funkcijas, kas ir ļoti viegli un bezatbildīgi, bet arī sava daļa vainas. Daudz šo vainu jau šodien uzskaitīts, es varu papildināt šo uzskaitījumu ar tik daudz piemēriem, cik vajadzīgs, kad mēs esam kropļojuši republikas nākotni.

Ir dažu konkrētu problēmu atrisināšanas varianti. Piemēram, nodokļi. Mēs varam pieņemt lēmumu, ka visi labojumi nodokļu sistēmā pieļaujami tikai momentā, kad tiek apstiprināts budžets nākamajam gadam. Pēc tam varam pasludināt moratoriju visiem šiem dančiem ar nodokļiem, citādi mēs pirms mēneša varam pieņemt vienu, pēc mēneša atkal ko citu, un komisija atbalsta kā vienu, tā otru. Kaut gan profesionāļi saprot lietas būtību jau pirmajā lasījumā.

Ar ko mums šodien jābeidz šī apspriešana? Ar valdības demisiju? Bet kas tālāk? Vai “Satversme” mūs ievedīs gaišajā nākotnē? Kāpēc nav nekāda lēmuma projekta, ar ko gan Prezidijs ir nodarbojies šo laiku? Kas tiek iesniegts izskatīšanai Augstākajā padomē? Vai te ir vienkārši runātava? Jā, mums nav politiskas valdības. Paldies Dievam! Šodien mums ir vajadzīga ne politiska, bet pragmatiska valdība. Kā iekš­lietām, tā ārlietām. Ja mums tagad ārlietu ministrs būtu, teiksim, Berklava kungs, tad nezinu, kāda reakcija būtu iekšzemē un kāda starptautiskajā arēnā un ko tas nozīmētu republikai. Tāpēc es ierosinu divu nedēļu laikā izstrādāt un iesniegt Augstākajā padomē apstiprināšanai stabilizācijas programmu 1992.–1993.gadam./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Geidāna kungam, bet tiem kolēģiem, kuri no vietas sauc: “Laiks!”, es atgādināšu – ka 17.02. mēs nobalsojām, ka plenārsēdi beidzam ar premjera galavārdu.

Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Godājamie plenārsēdes vadītāji, cienījamie kolēģi, godājamais premjerministr, cienījamie valdības vīri! Es šeit dzirdēju vairākas reizes pieminam Muitas departamentu, kas slikti strādā, tāpēc arī lūdzu vārdu pašās beigās. Kad es mēģināju jums, mīļie kolēģi, prasīt, pēc kādiem kritērijiem jūs šo darbu vērtējat, lai es varētu jums konkrēti atbildēt, Lauksaimniecības komisija man to nevarēja pateikt. Viņi teica: jūs nebijāt atnācis uz mūsu sēdi. Jebkurā laikā esmu gatavs atnākt uz jebkuras komisijas sēdi, un ne tikai uz komisijas sēdi, bet tikties arī ar atsevišķiem deputātiem. Nevienam es nekad neesmu atteicis. Vienīgā komisija, kura tiešām mani uzaicināja, bija Likumdošanas jautājumu komisija, lai es sniegtu kādu skaidrību par Rēzeknes naudu. Mēs tūlīt atnācām un visus jautājumus noskaidrojām.

Es dzirdēju, ka mans kolēģis cienījamais Berķa kungs lūdza pateikt, ko ir devusi muita. Es centīšos atbildēt uz šo jautājumu. Bet, pirms to daru, es gribētu atgriezties pie tā, kāds mērķis ir muitai Latvijā. Mūsu mērķis ir uz robežas pārbaudīt, vai pilsoņi, kuri pārbrauc pāri robežai, vienalga, uz kuru pusi, un pārved pāri robežai mantas un preces, ir ievērojuši savas ekonomiskās saistības ar mūsu valsti, un, ja viņi nav ievērojuši, tad nepieļaut šo mantu un preču pārvešanu. Vai esam ievērojuši šo mērķi? Es gribu jums nosaukt konkrētus skaitļus, kas nav mani. Tos esmu saņēmis no Finansu inspekcijas, lai tie būtu autoritatīvi, lai neviens nevarētu teikt, ka izdomāti.

Cienījamie kolēģi! Mūsu pieņemto likumu rezultātā muitas darbībā šogad līdz 1.oktobrim ir ieguldīti 72 miljoni rubļu. Vai tie ir sevi atpelnījuši? Vai esam sējuši sēklu auglīgā augsnē? Es ar gandarījumu varu teikt: ļoti auglīgā. Vai šodienas daudzo kļūmju apstākļos, par kuriem mēs šodien un pārējās dienās bargi runājām, ir daudz tādu struktūru, kuras, neskatoties uz šo situāciju, tomēr nes valstij dzīvu peļņu? Viena no šādām struktūrām ir muita. Mēs pa šo gadu esam valsts kasē ienesuši apmēram miljardu tīrās, skaidrās naudas, saņemot pretī tikai 72 miljonus, 73 miljonus naudas. Tātad viens pret 14. Vēl, pēc neoficiāliem datiem, es tos nevaru pierādīt, apmēram miljards ir nenomaksātajos rēķinos, jo daudzi uzņēmumi ir uz kartotēkas un šodien nespēj vai negrib nomaksāt. Varbūt tā ir viņu politika. Man liekas, ka drīzāk tā. Tātad viens pret 28. Katrs muitas darbībā ieguldītais miljons devis iespēju dabūt valsts kasē 28 miljonus. Lūk, te ir atbilde uz jautājumu: vai ir jēga vai nav jēgas.

Vienīgais, kas konkrēti mēģināja par kaut ko runāt, bija biedrs Čepānis. Piedodiet, es pēc jūsu runām citādi jūs nevaru nosaukt, runājot par Muitas departamentu. Jūs šodien, runājot no šīs tribīnes, sevi cildinājāt par inteliģentu, kulturālu cilvēku, tajā pašā laikā pārmetot nekulturalitāti un neizglītotību “Satversmes” deputātiem. Bet es atceros, ka iepriekšējās reizēs, runājot no šīs tribīnes kā Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas priekšsēdētājs, jūs atļāvāties neinteliģentus un rupjus izlēcienus pret Muitas departamentu. Man liekas dīvaini, ka, būdams tik nekompetents, jūs vadāt Tirdzniecības un pakalpojumu komisiju, jo jūs nezināt elementāras lietas. Muitas darbību reglamentē likums. Mūsu kolēģi visi kopā pieņēma Muitas kodeksu. Tas reglamentē mūsu darbību. Valdība pieņem lēmumus. Tie arī reglamentē mūsu darbību. Un valdība ir uzticējusi Tarifu padomei koriģēt savus lēmumus. Muita ne likumus, ne lēmumus nepieņem. Mēs kontrolējam, mēs esam ekonomiskās robežas sargi atšķirībā no kolēģa Jundža vadītajiem politiskās robežas sargiem. Tāpēc arī tur kopā stāvam. Un tāpēc nemēģiniet vainas novelt no slimās galvas uz veselo.

Bet vienlaikus es, kolēģi, gribu būt godīgs pret sevi un saviem lēmumiem. Es negribu pārmest valdībai to, ka tā pieņem kādu lēmumu, pēc tam atceļ, un teikt, ka tāpēc tā ir slikta valdība. Paskatīsimies, mīļie kolēģi, kritiski uz sevi. Mēs arī bieži pieņemam likumus, īsti nezinot, kā tie strādās. Mēs tos laižam dzīvē, prakse pārbauda, un pēc atpakaļ saņemtās informācijas mēs tos koriģējam. Tāpat arī valdība. Tā pieņēma, kā jūs sakāt – kļūmīgi, nepareizi, ievedmuitas tarifus. Dzīve pierādīja, ka šis solis nav bijis optimāls. Šie tarifi tika atcelti. Mēs taču paši tā darām. Un, cienījamie kolēģi, it sevišķi biedri Čepāni, es gribu teikt: neesiet skopi, “Muitas Vēstnesis” maksā piecus rubļus! Lasot to, jūs varat iegūt ļoti daudz vērtīgas informācijas par muitas likumiem un muitu vispār. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Galavārds Godmaņa kungam. Pirms Godmaņa kunga galavārda es gribētu atbildēt Dozorceva kungam, ka esmu saņēmis sēdes stenogrammu, iepazinies ar to un neredzu nekādu iemeslu, lai speciāli aizrādītu Berklava kungam.

Lūdzu, Godmaņa kungs. Cik minūtes?

I.Godmanis: Es domāju, 10 minūtes.

Priekšsēdētājs: 10 minūtes.

I.Godmanis: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi deputāti! Es gribētu izteikt pateicību par komisiju vērtējumu, arī deputātu runām šeit. Es domāju, ka mūs klausās ne tikai šajā zālē, un es gribētu īsi pieskarties tikai četrām lietām.

Pirmā. Katram ir jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmais jautājums ir šāds: vai mēs varam dzīvot neatkarīgā valstī vai nevaram? Es domāju, ka liela daļa godīgi uz to neatbild. Grib dzīvot apstākļos, kādi bija radīti, kad mēs bijām no vienas citas valsts anektēti un saņēmām ļoti lētu degvielu, ļoti lētus graudus. Un visas komandas no augšas. Tajā pašā laikā šie cilvēki politiski grib dzīvot neatkarīgā valstī. Bet nav ko sevi mānīt. Būsim godīgi. Es domāju, ka sevi nav ko šaustīt. Protams, var kritizēt valdību, bet katram ir jābūt absolūtā skaidrībā par atbildi. Mēs paši neražojam energoresursus, mēs paši pietiekami nesaražojam graudus, bet tas ir pamats dzīvei – gan viens, gan otrs. Un stāvoklī, kad cenas – ne mūsu noteiktās, atvainojiet, bet lielākoties ražotāju noteiktās – gada laikā simtreiz pieaug un mēs faktiski neesam laukos pabeiguši ne sēju, ne ražas novākšanu, ne pļauju, neko… Tajā pašā laikā mums nav bijis tādas situācijas, kad nebūtu savākuši rezerves ziemai. Redziet, tas ir pirmais jautājums, uz kuru katram jāatbild godīgi. Baidos, ka ne visi godīgi grib uz to atbildēt. Tas ir apmēram tā, ka es gribētu dzīvot cietumā, kur dod labi ēst un kur ir stipri silts. Pavisam cita lieta, kad esmu ārpus cietuma, kur ir gluži citi dzīves apstākļi un man pašam viss jādara. Valdībai nebija nekādu ilūziju par to, kas mūs šoziem sagaida. Es beigās paņemšu neatliekamo pasākumu programmu, pa punktiem ziņošu, ko mēs esam izdarījuši, ko – ne.

Otrs jautājums. Mēs visi ļoti skaisti runājam, vai esam par privāt­īpašumu kā saimniekošanas pamatu vai ne. Šeit nav vidusceļa. Es domāju, ka trešo ceļu savā laikā meklēja Gorbačovs un stipri kļūdījās. Es saprotu, no sociālā viedokļa tas ir ārkārtīgi sāpīgi. Bet ir jābūt absolūtai skaidrībai, ka jāizvēlas viena vai otra pozīcija. Es jūtu, ka nevaru pateikt, par kuru no šīm divām pozīcijām būs vairākums. Valdībai ir skaidra atbilde uz pirmo un otro jautājumu. Mēs esam par to, lai dzīvotu neatkarīgā valstī ar visām no tā izrietošajām grūtībām. Un esam par to, lai pamatā būtu privātīpašums, likumīgi konvertējot valsts īpašumu. Un šeit nevajag, Lucāna kungs, vienmēr uzstāties, ka valdība visu ir iztirgojusi. Ir seši rūpniecības uzņēmumi, kas ir akciju sabiedrības, viss ir uzskaitīts un var tiesu procesā noskaidrot, kas ir kas. Kas ir laukos – tā ir cita problēma. Laukos tas nav valsts īpašums, Lucāna kungs. Tas ir kolektīvais īpašums, un tur kolektīvi paši pieņem lēmumu, kā to konvertēt.

Tagad par otro jautājumu. Otrais ir pašvaldību jautājums. Es esmu priecīgs, ka Škapars ir klāt. Esmu ar mieru sacensties, kurš no mums biežāk ir ticies ar pašvaldībām rajonu līmenī, kad runāts par ekonomiskajiem jautājumiem – Škapara kungs vai es. Un esmu ar mieru, kaut arī te man pārmeta nekompetenci enerģētikas jautājumu risināšanā, nosaukt visus, kas piedalījās komisijā, kad pieņēma lēmumus par maksājumiem. Praktiski tie visi bija pašvaldību vadītāji un tikai daži ministrijas pārstāvji, arī Prūša kungs. Varbūt varam uzaicināt Prūša kungu, lai viņš nosauc tos principus, kas no 15 variantiem tika izkristalizēti. Nedrīkst teikt, ka tas viss tika darīts sasteigti. Nekas, Škapara kungs, sasteigti netika darīts. Jums tikai jāapzinās, ka gāzes cena mainījās pēc katrām piecām dienām, mazuta cena – pēc katrām divdesmit dienām, šķidrās gāzes cena – pēc katrām piecpadsmit dienām un elektrības cena – reizi mēnesī. Tad jūs varēsit parēķināt, kā modelēt situāciju, piemēram, pirms pusgada par to, kā veidot apmaksas sistēmu.

Par pašvaldībām man jāsaka vēl kas. Lai valdība varētu strādāt ar pašvaldībām un tas tika darīts visos jautājumos, ir jābūt skaidrībai par vienu lietu: cik dziļi mēs pašvaldībās spējam strādāt. Es uzskatu, ka Škapara kunga galvenā kļūda ir ne tik daudz viņa personiskās īpašības, kaut gan es varētu tikpat labi nosaukt viņa personiskās īpašības, taču negribu to darīt. Galvenā kļūda ir citā lietā. Krīzes situācijā finansu līdzekļi no valsts jānovada līdz pirmajam pašvaldību līmenim, pēc tam – līdz otrajam pašvaldību līmenim. Saiknes starp pirmo un otro pašvaldību līmeni, starp pagastu un rajonu, praktiski nav. Krīzes situācijā ir jānovada energoresursi, ir jānovada arī līdzekļi, kuru, starp citu, nav nekāds miljards. Es esmu mācījies matemātiku, runa ir par 500 miljoniem, ko saņēmušas pašvaldības. Un aptuveni 500 miljoniem, kā tika rēķināts, pašvaldībām pēc normatīviem jābūt. Zeiles kundze jums var izskaidrot šo matemātiku.

Un tagad Latvijā problēma numur viens ir tā, ka, tikko valdība, tikko Saeima nāks, ir jāveic pašvaldību reforma. Ar ko mēs esam saskārušies? Tad, kad mēs runājam ar rajonu vadītājiem, varam praktiski vienoties par visiem jautājumiem, arī par tādu smagu jautājumu kā energoresursu un siltumražotāju nodošana. Valdība iestājās par šo nodošanu aprīlī, taču tos neņēma pretī. Smagā darbā nomaksājot budžeta parādu 200 miljonu apmērā un dodot arī līdzekļus kapitālremontam, tas pamazām tika izdarīts. Bet kur ir problēma? Tas pagastvīrs ir jāievēlē tieši no iedzīvotājiem. Tad pagastvīri sanāk kopā un ievēlē no sava vidus vienu rajona priekšsēdi. Un ar to runā valdība. Bet patlaban ir tā: mēs runājam ar rajona priekšsēdētāju, bet tad atnāk pagasta priekšsēdētājs un saka: ziniet, līdz mums tas neatnāk, jo neesam tie, kas nosaka vidusposmu. Tas ir par pašvaldībām.

Tagad par vēl vienu lietu. Tā jau ir politika. Pat viena sīka nianse – ievedmuita. Jā, izskatās, it kā tā būtu pieņemta pilnīgi nepareizi, bet politiskā situācija ir pavisam citāda, nekā jūs stādāties priekšā. Mums ir tikai divas iespējas. Ja varēsim risināt programmu kopā ar Valūtas fondu, tad mums būs plecs, uz kā atbalstīties, kad situācija ar Krieviju var aiziet absolūti nekontrolējamā virzienā. Jūs precīzi zināt, kādi ir Valūtas fonda nosacījumi. Nevajag šeit iztēlot tā, it kā valdība ir darījusi pati uz savu galvu un uzgrūdusi jaunus nodokļus. Valūtas fonda nosacījums bija tāds: ja jūsu izdevumu daļa ir par mazu, jāpalielina ieņēmumu daļa. Cieti, bez diskusijām. Mēs izpildījām to, un tas ir valdības aktīvs. Lietuvai nav šīs programmas. Šī programma ir tikai Igaunijai un Latvijai. Ja šo programmu pārrausim, ejot uz sociāliem atslābinājumiem, atmaidzinājumiem, tad mēs nonāksim viens pret vienu ar austrumu kaimiņu, kura darbību ir ļoti grūti prognozēt. Kaut vai pēdējais energoresursu cenu pieaugums momentāni desmit reizes pēdējo divu nedēļu laikā.

Ja mums nebūtu Inčukalna gāzes krātuves, es atnāktu kā kapteinis, pieliktu roku pie cepures un pateiktu: mēs tiešām ejam dibenā ar visu komandu. Bet mums tā ir. Otrs valdības aktīvs ir tas, ka mums ir valsts rezerves, un valdība bija tā, kas lika priekšā izveidot valsts rezerves, ne parlaments. Un tā ir atbilde uz Krastiņa kunga jautājumu.

Ko darīs trūcīgie? Jā, ko citu viņi darīs, kā lietos šos energoresursus, lietos šo pārtiku no valsts rezervēm, lai varētu izdzīvot. Nav citas iespējas. Tas ir aktīvs. Tas, ka ir līgums ar Valūtas fondu, dod mums iespēju saņemt kredītus. Tagad esam tādā stāvoklī, ka uz mums skatās ļoti uzmanīgi. Tas ir pierādīts ar milzīgiem upuriem. Nu, es nezinu, vai tie ir milzīgi upuri, bet ir pierādīts, ka šī valsts var mēģināt sevi saturēt kopā, nepatērējot vairāk, nekā paši var nopelnīt. Ja šajā brīdī padosimies atvieglinātai situācijai, mums šīs līnijas aizvērsies. Ja mums šīs līnijas aizvērsies, nebūs lauksaimniecības pārstrukturēšanās, nebūs rūpniecības pārstrukturēšanās, jo ir viegli pateikt, ka var uzcelt celulozes kombinātu, Ābiķa kungs, bet tas maksā 500 miljonus dolāru. Un bez šiem 500 miljoniem dolāru…(Skan zvans.) Atļaujiet man vēl trīs minūtes. Bez šiem 500 miljoniem, es ļoti atvainojos…

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Godmanis: Bez šiem 500 miljoniem dolāru neko izdarīt nevar. Es varu pasaukt jebkuru speciālistu, viņš to pateiks.

Un tagad pats pēdējais. Runa ir par manu personu. Labi, lai ir šī runa par manu personu. Es domāju, jums ir radusies doma, ka Godmanis šeit uzstājas ar kabineta principu, beidzamajā brīdī aizsedzoties ar ministriem un aizstāvot sevi. Nē. Katrs ministrs ir tiesīgs izdomāt, ko viņš darīs tad, ja kritīs arī valdības vadītājs – pēc jūsu lēmuma. Ja izdosies saformēt valdību, kas zinās visas šīs nianses, starp citu, arī līgums ar Krieviju par tirdzniecību mums jānoslēdz jau šonedēļ, diez vai varēsim ilgāk laiku vilkt, kas zinās visas šīs nianses, kā iziet cauri ziemai, lai Dievs tai palīdz!

Un pēdējais. Ir kaut kas tāds, ko šeit sadzirdu un kas man ļoti nepatīk. Arī attiecībā uz sevi es to varu teikt. Mēs it kā labi zinājām, kāda būs šī ziema un kas mūs sagaida. Un tajā pašā laikā, kad tā nāk, mēs šaustām sevi. Būsim vienreiz godīgi un paskatīsimies paši uz reālo īstenību. Nesauksim atpakaļ 40.gadus, nesasauksim atpakaļ 10., 20.gadus, bet paskatīsimies, kur mēs esam. Mums nav kara ar Latvijas Banku, kā šeit tika teikts. Mums nav kara ar pašvaldībām. Ar banku mums risināmi smagi jautājumi. Mums ir smagi jautājumi risināmi ar pašvaldībām, jo pamatā ir decentralizācija. Arī budžetā tai ir jābūt iestrādātai ar nosacījumu, ka Latvija ir vienota valsts. Ar banku mums ir problēmas, tām normālā valstī ir jābūt. Tāpat kā normālā valstī ir problēmas ar valdību un parlamentu. Bet neviena valdība nevarēs strādāt, ja parlamentā jebkura politiskā grupa vai frakcija nostājas valdībai opozīcijā vai, labākajā gadījumā, pasīvā pozīcijā. Tādā gadījumā neredzu iespējas, kā krīzē strādāt kopā parlamenta vairākumam un valdībai.

Es varu pateikt, ko es domāju pēc šīm komisiju atskaitēm. Es gribu teikt tīri personiski, ka mēs tāpat būtu likuši uzticības kvotu valdībai. Mēs negribam vairāk iet to ceļu, kuru gājām. Kad mēs nolikām jums pirmo programmu, jūs pateicāt, ka tā ir interesanta, taču nesacījāt ne jā, ne nē. Mēs jums nolikām otro programmu. Jūs to izskatījāt tikai komisijās. Sākās pučs. Mēs jums nolikām trešo programmu – par neatliekamiem pasākumiem. Baidos, ka daudzi to nav pat izlasījuši līdz galam. Tagad jūs gribat, lai jums noliekam vēl vienu programmu. Bet mēs taču ne reizi no jums neesam saņēmuši atbildi: jā vai nē. Ja nē – tad nost, ja jā – tad strādājam! Un tāpēc bija tā, ka cenu jautājumu risinājām bez jums. Mēs nelūdzām akceptu kā Igaunijā. Tāpēc bija jautājums par naudu, tāpēc bija jautājums par nacionālo banku un visi šie jautājumi ar Valūtas fondu un tā tālāk

Kungi un dāmas! Krīzes situācijā atbildīgs ir katrs no jums, kas ir šeit zālē. Un, pēc septiņām dienām balsojot par valdības demisiju, lūdzu, atcerieties šos vārdus! Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim