Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministre D.Staķe

Uz jaut.nr. 11/J9-dok.nr.618

Par sociālās aprūpes sistēmu

Atbildot uz Saeimas deputātu jautājumu Nr. 11/J9, informēju par sekojošo. 

1. Kādēļ neesat uzstājusi premjeram par nepieciešamību palielināt sociālo vajadzību budžetu, zinot, ka valdībai šobrīd netrūkst līdzekļu citiem vērienīgiem, simtiem miljonu vērtiem projektiem?

Katru gadu, plānojot budžeta prioritātes nākamā gada valsts budžetam, Labklājības ministrija kā vienu no prioritāriem pasākumiem izvirza sociālās aprūpes centru darbības nodrošināšanu atbilstoši tiesību aktos noteiktajām prasībām. Piemēram, 2006.gadam šim mērķim papildus tika pieprasīts finansējums 1 917,1 tūkst. Ls apmērā (lai gan papildu finansējums netika atbalstīts, tika atrasti līdzekļi ugunsdrošības sistēmas uzlabošanai sociālās aprūpes centros), 2007.gadā 5 648,7 tūkst. Ls apmērā (no kuriem tika piešķirti 500,0 tūkst. Ls). 2008.gada jauno politikas iniciatīvu sarakstā ir sagatavots pieprasījums 3 382,5 tūkst. Ls apmērā, lai nodrošinātu sociālās aprūpes centru darbību un higiēnas prasību izpildi.

Arī sagatavojot priekšlikumus grozījumiem likumā par valsts budžetu, ikgadēji ir iekļauts papildu finansējums sociālajai aprūpei, t.sk. sociālās aprūpes centru darbībai: 2005.gada valsts budžeta grozījumos sociālās aprūpes centriem papildus tika piešķirti 878 285 Ls, kas tika novirzīti, lai samazinātu to personu skaitu, kas gaida rindā uz sociālo aprūpi, vētras seku likvidēšanai ārkārtas neatliekamo pasākumu realizēšanai un degvielas cenu sadārdzinājumam; 2006.gada valsts budžeta grozījumos sociālās aprūpes centriem papildus tika piešķirti 276 822 Ls atsevišķu sociālās aprūpes centru neatliekamo remonta darbu nodrošināšanai (SAC “Kalkūni” jumta remontam, SAC “Saulstari” galvenās ēkas avārijas stāvokļa novēršanai, SAC “Veģi” nobrauktuvei un sporta inventāram), bērnu pārtikas sadārdzinājuma kompensēšanai un sociālās aprūpes centru nekustamo īpašumu ierakstīšanai zemesgrāmatā.

No 2004.gada nevienam investīciju projektam labklājības jomā nav piešķirts finansējums. Neskatoties uz to, Labklājības ministrija 2006.gadā janvārī izstrādāja valsts investīciju programmu, kurā tika iekļauti investīciju projekti sociālās aprūpes centru infrastruktūras uzlabošanai, t.sk.: SAC “Ropaži” – 280 207 Ls, SAC “Iļģi” – 356 528 Ls, SAC “Kalupe” – 338 770 Ls, SAC “Kalkūni” – 256 250 Ls, SAC “Dundaga” – 60 000 Ls, SAC “Reģi” – 21 500 Ls, SAC “Rīga” – 302 000 Ls, SAC “Ezerkrasti” – 386 078 Ls, un tā paša gada februārī valsts investīciju programma tika iesniegta Ekonomikas un Finanšu ministrijā. Diemžēl investīciju programma netika 2007.gadam skatīta kā atsevišķa programma Ministru kabinetā, tādējādi finansējums investīcijām netika piešķirts.

Kopumā pēdējo piecu gadu laikā finansējums sociālajai aprūpei valstī ir palielinājies uz pusi – no 11 712 003 Ls 2002.gadā līdz 22 383 687 Ls 2007.gadā un attiecīgi arī sociālās aprūpes centriem, jo 90% no visiem sociālajai aprūpei piešķirtajiem līdzekļiem tiek atvēlēti sociālo aprūpes centru finansēšanai. 2007.gadā Labklājības ministrijas 33 pārraudzībā esošajiem sociālās aprūpes centriem ir atvēlēti 20 288 349 Ls. Finansējuma palielinājums lielākoties saistīts ar minimālās mēneša darba algas paaugstināšanos, pedagogu darba samaksas un ārstniecības personu darba samaksas paaugstināšanos. 

2. Kad Labklājības ministrijas pārraudzībā esošajiem medicīnas darbiniekiem algas būs līdzvērtīgas Veselības ministrijas pārraudzībā esošo medicīnas darbinieku atalgojumam?

Šobrīd Labklājības ministrijas padotības iestādēs, kuras visas ir valsts tiešās pārvaldes iestādes, strādājošo medicīnas darbinieku algas tiek noteiktas atbilstoši 2005.gada 20. decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 995 “Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensāciju” un ar tiem saistītajiem 2005.gada 3. maija Ministru kabineta noteikumiem Nr.310 “Noteikumi par amatu klasifikācijas sistēmu un amatu klasificēšanas kārtību valsts tiešās pārvaldes iestādēs”. Līdz ar to medicīnas darbinieku atalgojums tiek noteikts analoģiski ar tādā pašā juridiskā statusā esošajām Veselības ministrijas padotības iestādēm. 

3. Lūdzu, skaidrojiet, kā varēja izveidoties un pastāvēt šāda neefektīva un formāla sociālās aprūpes iestāžu uzraudzības un drošības sistēma?

Valsts sociālās aprūpes centru uzraudzība un drošības sistēmas kontrole sastāv no vairākām komponentēm.

Minēto centru sniegto sociālo pakalpojumu kvalitāti, atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktajam, kontrolē Labklājības ministrijas padotībā esošā Sociālo pakalpojumu pārvalde.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu pārvaldes (SPP) izstrādāto kārtību, kādā tiek veiktas pārbaudes par sociālo pakalpojumu kvalitātes un sociālās palīdzības atbilstību normatīvajos aktos noteiktajam, šīs pārbaudes veic SPP Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles daļa (SPKKD). SPKKD darbs atbilstoši deleģētajām funkcijām tiek orientēts vairākos virzienos: sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles pārbaudes, metodiskā palīdzība pakalpojumu sniedzējiem, sūdzību izskatīšana par sniegto sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem, informācijas apkopošana un priekšlikumu iesniegšana sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu jomas attīstībai, sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistra veidošana.

SPP veic sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroli ne tikai valsts sociālās aprūpes institūcijās (pašreiz 33), bet arī pašvaldību un privāti finansētajās institūcijās (SPP apkopotā statistika liecina, ka šādu institūciju valstī ir vairāk nekā 700).

SPP veic pārbaudes par sniegto sociālo pakalpojumu atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām sociālo pakalpojumu sniedzējiem, kā arī par saņemtajos iesniegumos un sūdzībās minētajiem faktiem, kas skar sociālo pakalpojumu kvalitāti vai sociālās palīdzības nodrošināšanu.

Pārbaudes rezultātus SPKKD apkopo pārbaudes aktā vai dienesta ziņojumā, un tie tiek iesniegti SPP direktoram. SPP direktors pieņem lēmumu par pārbaužu pārtraukšanu un atsākšanu.

Saskaņā ar pārbaudes aktos norādīto konstatēto trūkumu novēršanas (ieteikumu) plānu tiek veikta uzraudzība par trūkumu novēršanas pasākumu un termiņu ievērošanu.

Pārbaudes lieta tiek slēgta pēc ieteikumu izpildes, par ko tiek veikta atzīme ieteikumu izpildes plānā. Ja ieteikumu izpildei un konstatēto neatbilstību novēršanai nepieciešami papildu budžeta līdzekļi, tad SPP tos iekļauj budžeta veidošanas procesā.

Atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 9.maija rīkojumam Nr.319 “Par Valsts nekustamā īpašuma vienotas pārvaldības un apsaimniekošanas koncepciju” Labklājības ministrijai līdz 2007.gada 1.jūlijam ir jānodod VSIA “Šampētera nams” apsaim­niekošanā visi valsts sociālās aprūpes centri. Šobrīd VSIA “Šampētera nams” veic pakāpenisku minēto iestāžu apsekojumu, un sociālās aprūpes centru “Reģi” bija paredzēts apsekot š.g. maija mēnesī. Atbilstoši apsekojumu rezultātiem VSIA “Šampētera nams” kopā ar Labklājības ministriju izstrādās rīcības plānu sociālās aprūpes centru apsaimniekošanai. Līdz apsaimniekošanu pilnībā pārņems VSIA “Šampētera nams”, apsaimniekotāji ir sociālās aprūpes centri, pamatojoties uz Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas līgumiem starp Labklājības ministriju un katru sociālās aprūpes centru.

Valsts sociālās aprūpes centru klientiem sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti atbilstoši Ārstniecības likumam kontrolē Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija.

Ugunsdrošības uzraudzību atbilstoši Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumam nodrošina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kurš kontrolē arī civilās aizsardzības jautājumus atbilstoši Civilās aizsardzības likumā noteiktajam.

Būvniecības kontroli atbilstoši Būvniecības likumā noteiktajam nodrošina Valsts būvinspekcija.

Epidemioloģisko uzraudzību atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumam veic Sabiedrības veselības aģentūra un Valsts sanitārā inspekcija.

Pārtikas aprites kontroli atbilstoši Pārtikas aprites uzraudzības likumam veic Pārtikas un veterinārais dienests.

Savukārt Labklājības ministrija savu pārraudzību pār padotībā esošajiem sociālās aprūpes centriem īsteno Valsts pārvaldes iekārtas likumā, 2004.gada 27.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.49 “Labklājības ministrijas nolikums” un tam pakārtotajos iekšējos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

No minētā var secināt, ka valsts sociālās aprūpes centru uzraudzība un drošības sistēmas kontrole no likumdošanas viedokļa ir sakārtota un šā gada 23.februāra ugunsgrēks sociālās aprūpes centrā “Reģi” uzskatāms par traģisku apstākļu sakritību. Protams, jebkuru sistēmu var pilnveidot un Labklājības ministrija vismaz savas kompetences jomā to arī darīs, lai mazinātu risku sociālās aprūpes centru klientu drošības apdraudējumam. 

4. Kāda ir Jūsu kā labklājības ministres loma procesā, lai padarītu efektīvāku un drošāku valsts aprūpes iestāžu drošības sistēmu? Kādēļ neesat aicinājusi parlamenta frakcijas uz diskusiju par sociālās jomas nepilnībām?

Kā ikviens ministrs es esmu politiski atbildīga par to jomu, kas ir manā kompetencē, šajā gadījumā – sociālo politiku un tās attīstību. Sociālā aprūpe ir viena no sociālās politikas sastāvdaļām, kas ietver arī cilvēku aprūpi ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās.

Ministrija vienmēr ir rūpējusies, lai cilvēkiem, kuri ilgstoši atrodas Labklājības ministrijas pārraudzītajās institūcijās, tiktu nodrošināti pēc iespējas labāki un drošāki apstākļi, ņemot vērā viņu specifiskās vajadzības. Tieši tādēļ, stājoties labklājības ministres amatā, es uzreiz aicināju uz tikšanos visus Labklājības ministrijas pārraudzībā esošo sociālo aprūpes centru direktorus, lai uzklausītu viņu problēmas un redzējumu esošās situācijas pilnveidošanā. Kopīgi ar iestāžu direktoriem, Labklājības ministrijas un SPP speciālistiem mēs atkārtoti izvērtējām arī prioritāros pasākumus, kas būtu veicami, lai uzlabotu klientu situāciju un drošību ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās. Šo gadu laikā esmu pati personiski arī apmeklējusi gandrīz visus ministrijas pārraudzībā esošos sociālās aprūpes centrus, lai klātienē iepazītos ar situāciju mūsu pārraudzībā esošajās institūcijās.

Pēdējo piecu gadu laikā, kopš es pildu labklājības ministres pienākumus, finansējums sociālajai aprūpei valstī ir palielinājies uz pusi – no 11,7 miljoniem latu 2002.gadā līdz 22,4 miljoniem latu 2007.gadā. 90% no visiem sociālajai aprūpei piešķirtajiem līdzekļiem tiek atvēlēti sociālo aprūpes centru finansēšanai. 2007.gadā 33 Labklājības ministrijas pārraudzībā esošajiem sociālās aprūpes centriem vien ir atvēlēti 20,3 miljoni latu.

Piešķirot valsts finansējumu, tas prioritāri tiek no valsts puses atvēlēts neatliekamo pasākumu veikšanai, piemēram, ugunsdrošības signalizācijas uzstādīšana, apkures sistēmu rekonstrukcija un dzīvojamo telpu remonti, lai nodrošinātu aprūpes centros dzīvojošajiem cilvēkiem pēc iespējas labākus sadzīves apstākļus.

Pievēršoties ugunsdrošības jautājumiem, vēlos atgādināt, ka ugunsdrošības pārbaudes Labklājības ministrijas pārraudzībā esošajos sociālās aprūpes centros tiek veiktas regulāri. Tajās nav konstatēts, ka kāds no centriem nevarētu darboties ugunsdrošības problēmu dēļ.

Pēc ugunsnelaimes Kandavas pašvaldības pansionātā 2003.gadā es kā labklājības ministre uzdevu Labklājības ministrijas struktūrvienībām un padotības iestādēm pievērst pastiprinātu uzmanību ugunsdrošības jautājumiem arī mūsu institūcijās. SPP manā rīkojumā apsekoja visus sociālos aprūpes centrus, īpaši strikti izvērtējot ugunsdrošību (elektroinstalācijas un signalizācijas). Lai novērstu problēmas, bija nepieciešami 2,9 milj. latu. 2003.gadā signalizācija nebija 20 aprūpes centros, bet uz 2007.gada 1.janvāri tā vēl jāuzstāda četrās institūcijās. Diviem no tiem nauda ir paredzēta 2007.gada budžetā.

Pēc ugunsgrēka sociālās aprūpes centrā “Reģi” vēlos atkārtoti uzsvērt, ka tas bija nelaimes gadījums, nevis sistēmas nepilnība. Tomēr ņemot vērā traģisko nelaimi un cilvēku upurus, esmu atkārtoti uzdevusi veikt virkni pārbaužu par drošības situāciju ministrijas pakļautības sociālās aprūpes centros, kā arī veikt neatliekamos pasākumus drošības uzlabošanai un ievērošanai. Pati personīgi esmu apņēmusies kontrolēt šo uzdevumu izpildi.

Sociālās aprūpes centru direktoriem uzdots savās institūcijās veikt atkārtotas elektrodrošības un ugunsdrošības pārbaudes, darbinieku instruktāžu, pārskatot līdzšinējo un turpmāk nodrošinot nepieciešamo darbinieku skaitu naktīs un brīvdienās atbilstoši iemītnieku veselības stāvoklim un izvietojumam ēkās, jo viens no riska faktoriem Alsungas ugunsgrēkā bija nepietiekamais aprūpējošā personāla skaits.

Tāpat aprūpes centros jāpārskata iekšējās kārtības noteikumi attiecībā uz smēķēšanu, apkures un elektroierīču lietošanu, atkārtoti jāinstruē centru iemītnieki par rīcību ugunsgrēka gadījumā un sadarbībā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu jāorganizē regulāras sociālās aprūpes centru darbinieku apmācības rīcībai krīzes situācijā.

Lai uzlabotu sociālās aprūpes centru gatavību darbam krīzes situācijās, esmu uzdevusi institūciju direktoriem sagatavot krīzes situācijas vadības plānus un iesniegt tos izvērtēšanai Sociālo pakalpojumu pārvaldē (SPP). SPP analizēs plānus un sniegs priekšlikumus Labklājības ministrijā situācijas uzlabošanai.

1.martā biju aicinājusi uz tikšanos visu 33 ministrijas pārraudzībā esošo sociālās aprūpes centru direktorus, lai atkal uzklausītu viņu viedokli par drošības jautājumiem ilgstošās sociālās aprūpes iestādēs. Pēc tikšanās ar direktoriem esmu uzdevusi veikt funkciju auditu Labklājības ministrijā un SPP, lai izvērtētu, vai institūciju atbildīgās amatpersonas ir izdarījušas visu, lai aprūpes centru vadītājiem viņu darbā būtu nodrošināta visa nepieciešamā palīdzība un atbalsts.

Tāpat esmu izdevusi rīkojumu par dienesta pārbaudes veikšanu, lai noskaidrotu faktus un izvērtētu iesaistīto amatpersonu rīcību saistībā ar 2007.gada 23.februārī sociālā aprūpes centrā “Reģi” notikušo ugunsgrēku.

Pēc funkciju audita un dienesta pārbaudes veikšanas rezultātu saņemšanas un analīzes esmu gatava informēt arī Saeimas deputātus par konstatētajiem secinājumiem, nepieciešamības gadījumā sniedzot priekšlikumus par plānotajiem uzlabojumiem nākotnē.

Labklājības ministrijas speciālisti par savu darbu un plāniem sociālās politikas attīstībā regulāri ir informējuši arī Saeimas deputātus. 2006.gadā Sociālo un darba lietu komisija tika informēta tieši par Labklājības ministrijas politiku personu ar garīga rakstura traucējumiem sociālās aprūpes attīstību, īpašu uzmanību pievēršot jautājumiem, kas saistīti ar SAC iedzīvotāju iespējām saņemt alternatīvus sociālās aprūpes pakalpojumus pašvaldībās, lai tādējādi veicinātu šo cilvēku integrāciju sabiedrībā. Tikšanās laikā deputāti tika informēti par sociālo pakalpojumu veidiem, kas šobrīd tiek sniegti personām ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī par pakalpojumu tālāku attīstību, piedāvājot speciālistu redzējumu gan par primāri veicamajiem pasākumiem, gan arī par plāniem, kas realizējami vidējā termiņa laika posmā. Tāpat ministrijas speciālisti skaidroja arī jautājumus, kas saistīti ar invalīdu nodarbinātības veicināšanu un sociālās drošības sistēmas pilnveidi.

Tāpat pagājušajā gadā Saeimas deputāti tika informēti arī par sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējām Latvijā vecāka gadagājuma cilvēkiem, tai skaitā personām ar garīga rakstura traucējumiem.

Labklājības ministre D.Staķe

Rīgā 2007.gada 6.martā
 

Ministre D.Staķe

Uz jaut.nr. 12/J9 – dok.nr.613

Par tehnisko palīglīdzekļu centra darbību

Labklājības ministrija izskatīja Latvijas Republikas Saeimas politisko organizāciju (partiju) apvienības “Saskaņas centrs” frakcijas 2007.gada 1.marta vēstuli Nr.8/4-2-i/20-(9/07) un sniedz šādu informāciju.

1. Vai attiecībā uz VA “TPC” pastāv normatīvie akti, kas reglamentē kārtību, kā palīglīdzekļu izgatavošanas rindā uzņemami Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuriem ir tiesības bez maksas saņemt tehniskos palīglīdzekļus saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.285? Ja šādi normatīvie akti ir izdoti, kad un kādā veidā tie ir publiskoti un ir pieejami? Vai pacienti tiek informēti par izmaiņām šajā rindā (uzskaitē)?

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 3.panta “Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību” trešā daļa nosaka, ka tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Savukārt minētā likuma 25.panta “Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem” precizē, ka no norādītajām personām tehniskos palīglīdzekļus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par tehniskā palīglīdzekļa nepieciešamību:

1) 1., 2. un 3.grupas invalīdiem;

2) bērniem invalīdiem līdz 16 gadu vecumam;

3) bērniem, kuriem tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

4) pilngadīgām personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

5) personām ar anatomiskiem defektiem – protēzi vai ortopēdiskos apavus.

Kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus, reglamentē Ministru kabinets, un tā nav atkarīga no tā, vai persona ir Latvijas pilsonis vai ne. Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumu Nr.285 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus” 21.punkts nosaka, ka, lai saņemtu protēzi, kas tiek izgatavota konkrētai personai, persona, tās pilnvarotā persona vai likumiskais pārstāvis iesniedz pakalpojumu sniedzējam rakstisku iesniegumu un ārstniecības personas atzinumu. Pakalpojumu sniedzējs vienas darbdienas laikā informē valsts aģentūru “Tehnisko palīglīdzekļu centrs” (TPC) par personas izvēlēto piegādātāju un sniedz nepieciešamo informāciju par personu ievadīšanai centra datu bāzē. Savukārt atbilstoši noteikumu 23.punktam TPC:

– vienas darbdienas laikā reģistrē personu datu bāzē par personām, kurām nepieciešami tehniskie palīglīdzekļi;

– paziņo pakalpojumu sniedzējam par personai piešķirto kārtas numuru rindā.

Personas tiek reģistrētas kopējā tehnisko palīglīdzekļu rindā TPC datu bāzē un savu rindas kārtas numuru var uzzināt, sazinoties ar TPC klientu apkalpošanas operatoriem.

Izmaiņas rindā notiek gadījumos, ja TPC saņemtajā ārstniecības personas atzinumā ir pamatojums tehniskā palīglīdzekļa izsnieg­šanai steidzamī­bas kārtā (pirmreizēji pārvietošanās traucējumi, funkcionālie traucējumi bērniem).

2. Vai ir izdoti kādi normatīvi dokumenti par tehnisko palīglīdzekļu (protēžu) lietošanas un derīguma termiņu? Kas nosaka šo termiņu?

Atbilstoši minēto Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumu Nr.285 24.punktam pakalpojumu sniedzējs noslēdz ar personu rakstisku līgumu par tehniskā palīglīdzekļa izgatavošanu, kurā nosaka tehniskā palīglīdzekļa garantijas, remonta un maiņas nosacījumus, kā arī lietošanas termiņu.

Protēžu lietošanas derīguma termiņu ietekmē protēžu komplektējošo mezglu piegādātāja noteiktais lietošanas laiks. Par protēžu lietošanas un derīguma termiņu tiek uzskatīts 2 gadu lietošanas periods, ko TPC arī akceptējis normatīvajā dokumentā “Kārtība, kādā valsts aģentūra “Tehnisko palīglīdzekļu centrs” organizē pakalpojumu sniegšanu individuāli izgatavojamo tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanai”: “1.3.10. pakalpojumu sniedzēju apliecinājumus par iespējām un gatavību līguma noteikumu ietvaros sniegt tehniskās ortopēdijas pakalpojumus saskaņā ar TPC apstiprinātajām bāzes cenām, tai skaitā nodrošinot izstrādājumiem vismaz divu gadu garantiju (apliecinājumu, ka prece vai pakalpojums saglabās pienācīgu kvalitāti, drošumu un lietošanas īpašības noteiktu laiku)”.

3. Kura VA “TPC” struktūra un kuras amatpersonas konkrēti ir atbildīgas par tehnisko palīglīdzekļu saņemšanas rindas uzskaiti, tās veidošanas kritērijiem un izmaiņām šajā uzskaitē?

Par tehnisko palīglīdzekļu saņemšanas rindas uzskaiti atbildīgi ir TPC Klientu apkalpošanas nodaļas darbinieki un nodaļas vadītājs.

4. Kā tiek organizēta tehnisko palīglīdzekļu iegādes piedāvāšana protezēšanas pakalpojumu pacientiem, kuriem dzīvē pirmoreiz ir vajadzīgi tehniskie palīglīdzekļi un kuri nav informēti par uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus, un kuri atkārtoti pasūta tehniskos palīglīdzekļus?

Ar Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumu Nr.285 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus” 4.6.apakšpunktu noteiktā jaunā individuāli izgatavojamo tehnisko palīglīdzekļu iepirkuma kārtība paredz konkursa kārtībā izvēlēties individuāli izgatavojamo tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanas, pielāgošanas un izsniegšanas pakalpojumu sniedzējus, nosakot finansējumu konkrētai palīglīdzekļu grupai visiem šo pakalpojumu līgumslēdzējiem. Līdz ar to tiek ieviests princips nauda seko klientam un konkurences princips starp pakalpojuma sniedzējiem, kas dod iespēju iedzīvotājiem izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kā arī stimulē pakalpojuma sniedzēju uzlabot tehnisko palīglīdzekļu kvalitāti, kā rezultātā tiek uzlabota iedzīvotāju apgāde ar kvalitatīviem tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Cilvēki, kuriem nepieciešama pirmreizējā, kā arī atkārtotā ekstremitāšu protezēšana, tiek informēti par visiem uzņēmumiem, ar kuriem TPC noslēdzis līgumu par šo pakalpojumu sniegšanu. 2007. gadā “Par tiesībām izgatavot, pielāgot un izsniegt protēzes līdz 2007. gada 31. decembrim” TPC ir noslēdzis līgumus ar šādiem uzņēmumiem:

1. SIA “Atipiskās protezēšanas laboratorija”, Pilsoņu iela 13/30, Rīga, LV-1002;

2. Valsts SIA “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””, STOC “Sloka” Vēsmas 11, Jūrmala, LV-2011;

3. SIA “Platpirs”, Bruņinieku iela 5/29, Rīga, LV-1001;

4. A/S “Protezēšanas un ortopēdijas centrs”, Pērnavas iela 62, Rīga, LV-1009.

Informāciju par uzņēmumiem, kas sniedz šos pakalpojumus, ir iespējams atrast TPC mājas lapā internetā, saņemt TPC filiālēs (Valmierā, Dobelē, Rēzeknē, Daugavpilī, Kuldīgā, tuvākajā laikā arī Ventspilī). Arī pašvaldību sociālie darbinieki informē savus iedzīvotājus, jo TPC filiālēs regulāri saņem informāciju un bukletus par tehnisko palīglīdzekļu saņemšanas kārtību un to piegādātājiem. TPC filiālēs vai TPC mājas lapā var iepazīties ar Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumiem Nr.175 “Noteikumi par tehniskajiem palīglīdzekļiem, kas finansējami no valsts budžeta līdzekļiem”. TPC filiāļu vadītāji regulāri organizē seminārus ģimenes ārstiem, informējot viņus kā par izmaiņām tehnisko palīglīdzekļu saņemšanas kārtībā, tā arī par uzņēmumiem, kur var pasūtīt protēzes, acu protēzes, individuāli izgatavojamos ortopēdiskos apavus un citus tehniskos palīglīdzekļus.

5. Kāpēc pacienti par vienādu cenu saņem dažādas kvalitātes tehniskos palīglīdzekļus, ņemot vērā, ka Latvijā četras firmas sniedz protezēšanas un ortopēdijas pakalpojumus, divām no tām ir kvalitātes sertifikāts ISO 9001-2000, bet divām firmām šāda sertifikāta nav? Kā VA “TPC” reaģē uz situāciju?

Nevaram piekrist apgalvojumam, ka kvalitātes sertifikāts ISO 9001-2000 ir garants tehnisko palīglīdzekļu, t.sk. protēžu kvalitātei, jo iestāde minēto sertifikātu saņem kā veiktspējas apliecinājumu. ISO 9001-2000 sertifikāts nevar kalpot kā mērinstruments protēzes kvalitātes noteikšanai.

Kvalitātes vadības sistēmas ieviešana ir brīvprātīgs process, un tas nenozīmē, ka prasībām atbilstoša produkta ražošanai uzņēmuma vadītājs nevar izvēlēties citu menedžmenta modeli.

Labklājības ministre D.Staķe

Rīgā 2007.gada 6.martā