Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Atvadoties no Gunāra Meierovica Doma baznīcā 2007.gada 24.februārī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.2007., Nr. 34 https://www.vestnesis.lv/ta/id/153635

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

27.02.2007., Nr. 34

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Atvadoties no Gunāra Meierovica Doma baznīcā 2007.gada 24.februārī

 

02.JPG (21642 bytes)
Sestdien, 24.februārī, Rīgas Doma baznīcā notika atvadu dievkalpojums, pavadot mūžībā politiķi Gunāru Meierovicu. Goda stājā (attēlā): Gunāra Meierovica, un viņa tēva – Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, korporācijas “Talavija” biedri
Foto: Andrejs Strokins, A.F.I.

Valsts prezidentes atvadvārdi:

Mīļā Meierovicas kundze,

Dārgā sēru draudze!

Mēs šodien atvadāmies no Gunāra Meierovica, no cilvēka, kurš iemiesoja veselas paaudzes likteni un līdz ar to arī visas tautas un Latvijas likteni. Viņš uzauga brīvā Latvijā, par kuras neatkarību un de iure atzīšanu bija cīnījies viņa tēvs, pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš uzauga šajā cerību gaisotnē, pārliecībā par to, kas Latviju sagaida nākotnē. Visas šīs cerības tika brutāli sagrautas Otrajā pasaules karā un tā sekās. Gunārs Meeirovics pievienojās tiem daudzajiem, kas aizgāja Rietumu trimdā, un šajos garajos gadu desmitos, kad visa dzīves īstenība vedināja domāt, ka neatkarīgā Latvija bija kā sapnis, kas pastāvēja īsu laiku un tad diemžēl izgaisa bez it kā reālas iespējas atkal kļūt par īstenību, Gunārs Meierovics bija viens no tiem, kas bija pilnīgi pārliecināts un nekad nešaubījās, ka Latvijai atkal jābūt brīvai un ka kādu dienu viņa tāda būs.

Mēs nezinājām, cik ilgus gadus vai gadu desmitus tas varētu prasīt, bet mēs bijām pārliecināti, ka tā tam ir jābūt. Starplaikā bija ļaudis, kas novērsās no savas latvietības un savas pagātnes, kas teica – pasaule ir mainījusies, mēs dzīvojam citā zemē, kāda mums daļa gar to, kas notiek ar mūsu senčiem vai citiem tautas locekļiem. Gunārs Meierovics bija viens no tiem, kas ticēja, ka latviešiem ir jāturas kopā, lai uzturētu latvietības garu, lai nodotu to tālāk latviešu paaudzēm citai pēc citas, lai nodrošinātu latviešu valodas tālāku lietošanu, lai turpinātu izkopt latviešu kultūru – vienalga kādos apstākļos un vienalga, cik mazā skaitā kādā mītnes vietā varētu būt nokļuvuši latviešu bēgļi. Viņš ilgi darbojās Amerikas latviešu apvienībā, pēc tam saprata, ka latviešu vienotībai jāpaver visa pasaule, visa brīvā pasaule, kur vien tas ir iespējams, un tādēļ iesaistījās Pasaules brīvo latviešu apvienības dibināšanā un vadībā. Bet viņas domas sniedzās tālāk – ilgus gadus viņš bija viens no aktīvākajiem baltiešu vienotības atbalstītājiem, viens no tiem, kas, pateicoties savai dzīvesvietai Vašingtonā, nemitīgi klauvēja pie dažādu amerikāņu amatpersonu un politiķu durvīm, lai viņiem atgādinātu par Latvijas, Baltijas un pārējo komunisma gūstā nonākušo valstu likteni. Šī iespēja un šī spēja nezaudēt ticību, cerību un mīlestību par savu taisnību, savu tautu un valsti, man šķiet, var kalpot mums visiem palicējiem kā paraugs.

Tā paaudze, kas ar viņu kopā cīnījās par latvietību un Latvijas tiesību atgādināšanu, nekad neprasīja, ko tāda Latvijas valsts pēdējā laikā ir labu izdarījusi manā labā, ko viņa man ir devusi, kādu labumu es no tās gūšu. Viņi vienmēr prasīja – ko es varu dot šai latvietības idejai. Viņiem arī nenāca prātā prasīt algu par savām pūlēm, bet tieši otrādi – visas šīs paaudzes cita pēc citas ziedoja savu laiku, pūles un savus materiālos līdzekļus latvietības uzturēšanai un idejai. Es domāju, ka Gunāram Meierovicam tas bija milzīgs gandarījums – kaut sava mūža nogalē, tomēr redzēt piepildāmies sapni, par kuru bija cīnījies viņa tēvs un priekšgājēji, redzēt atkal brīvu un neatkarīgu Latviju, stipru un demokrātisku Latvijas valsti, atgriezties tajā un vēl spēt strādāt un kalpot viņai vairākus gadus.

Tiesa, šī jaunā valsts nespēja piepildīt visas viņa cerības kā personībai, bet viņš to visu pieņēma un saprata ar lielu un cēlu augstsirdību. Vienalga, kas notika ar viņu un viņa personīgo karjeru, viņš nekad nezaudēja savu ticību un uzticību Latvijai un Latvijas valstiskumam, tādēļ man kā Valsts prezidentei tiešām šodien ir gandarījums šeit, visas draudzes priekšā, pateikties Dievam par šo mūža gājumu, par šo cilvēku, ko mēs visi varam cienīt viņa stājas un personības dēļ. Mēs novēlam viņam vieglas smiltis dzimtenes smiltājā, šajā dzimtenē, par kuru viņš tik ilgi bija sapņojis un kurai mēs visi varam novēlēt – lai tā turpinātu augt un veidoties tāda, par kuru Gunārs vēl garā varētu turpināt būt lepns un priecāties.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!