Par pašvaldību izpilddirektoru aktuālo posteni

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) struktūrās Pašvaldību izpilddirektoru asociācija (LPIA) ir viena no rosīgākajām, sākotnēji vismaz tādā ziņā, ka tā iedibinājusi savu, ne no viena cita neatkarīgu ritmu. Jā, tas ir saistīts ar īpašajiem praktiskajiem uzdevumiem, no to risinājuma iespējām (varbūt vēlreiz atgādināsim, ka šī institūcija sasaucas ar kādreizējo rajonu padomju priekšsēdētāja vietnieka funkcijām — M.Ģ .)

Tomēr jaunajos apstākļos radušās arī citas attieksmes: saskaņā ar savu statusu izpilddirektora postenis var būt aktuāls ne tikai rajonu centros, bet arī pilsētās un prāvākajās pagastu pašvaldībās, ja vien ir tāda nepieciešamība. Kā nupat, 3.novembrī, LPIA kārtējā darba sanāksmē Rīgā atgādināja asociācijas koordinators Bruno Otersons, ejot uz priekšu, citādiem ir jākļūst arī mums pašiem.

Uz to vedināja atziņa, ka LPIA dalībnieku satvars strauji tuvojas simtam, tādējādi jau četreiz pārsniedzot pašreizējo rajonu skaitu. Par to un daudz ko citu rosināja domāt pieteikums, ka drīz vien — 1.decembrī — Bauskā būs LPIA pārskata un vēlēšanu kopsapulce. Ar tradicionālu un tomēr vienreizēju atskatu. Jo tieši šogad asociācijai izdevies īstenot klusi lolotu ieceri — pabūt pie domubiedriem kādā citvalstī, šoreiz Čehijā. Pavasara brauciena iespaidi glabājas vien atmiņu pierakstos, foto un filmu lentēs, tomēr jau laikus jādomā, kā nākamā gada jūnijā sagaidīt un uzņemt domubiedrus no Prāgas un citām vietām, Hradeckrālovas un Karlovivariem, kur izdevies iegriezties šajā reizē.

Bet LPIA priekšsēdis Vitālijs Aizbalts 3.novembra pēcpusdienā vaicāja: "Mēs esam sakustējušies, un Čehijas atziņas mums liks vēl ilgi domāt. Tomēr, pārrunājot situāciju savās mājās, prasīt prasās salīdzinājums ar vistuvākajiem kaimiņiem. Daļa kolēģu sliecas domāt, ka nākamajā pavasarī varētu doties uz Igauniju. Jo tur ir ne tikai prāva daļa kādreizējo kolēģu, bet arī jaunatnācēji ar savām idejām, kas radušās pēc intensīvas sadarbības ar pašvaldībām Somijā un Zviedrijā, turklāt arī Igaunijas kļūdu un meklējumu metode administratīvi teritoriālās reformas sakarā rādās gana pamācoša. Jo mums ir svarīga ne tikai pieredze, bet arī konstruktīvs risinājums, kas nav iespējams bez saprātīga salīdzinājuma. Protams, ir ne tikai Igaunijas, bet arī Lietuvas variants, ko esam apguvuši tikai no dažān publikācijām, bez pašu klātbūtnes.

Sākot ar šo rudeni, LPIA ir iedibinājusi tematisko apspriežu kopumu. Arī tāds bijis izpilddirektoru viedoklis: aicināt kādas nozares pārstāvjus, pat visaugstākajā līmenī, lai izrunātu visu par visu, kaut gan vienā reizē tas nebūt nav iespējams.

Tomēr pirmie soļi ir sperti, nu jau 6.oktobrī LPIA sanāksmes dalībniekiem tika piedāvāti vairāki būtiski temati, kas skāra Zemkopības ministrijas darbības svarīgākās nozares.

Par tematu "Lauku, lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstības politika" runāja zemkopības ministrs Aigars Kalvītis. Daži klātesošie teicās pierakstījuši pat pusi burtnīcas ar līdz šim nedzirdētām neordinārām atziņām, tomēr ministram atvēlētajā jautājumu pusstundā izskanēja vaicājumu kopums tiklab par Jēkabpils cukurfabrikas slēgšanu, kā arī par piena, gaļas, kartupeļu un labības nejēdzīgi zemajām cenām, par Latvijas zemnieku spēju izturēt konkurenci ja ne pasaulē (bet varbūt tieši tur?), tad vismaz Eiropā, domājot par to, ka Krievijas politiskā un ekonomiskā situācija varētu stabilizēties jau uz nākamā gadsimta sliekšņa.

Pārdomas solīja arī citi šajā reizē piedāvātie temati: "Lauksaimniecības kooperācijas un nozaru stratēģijas pasākumi" (ZM Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta direktore Velta Feodorova, referēja Dace Lucava, "Lauksaimniecības produktu iekšējais un ārējais tirgus — fakti, problēmas un risinājumi" (ZM Tirgus politikas departamenta direktore Aiga Smiltāne), "Lauksaimniecības augstākās, vidējās speciālās un profesionālās izglītības nākotne" (ZM Pētījumu un izglītības departamenta direktors Pēteris Lībietis), tāpat "Lauku lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstību sekmējošās programmas" (ZM Lauku strukturālo programmu aģentūras direktora pienākumu izpildītājs Jānis Jankovskis).

Necerēti, bet droši vien likumsakarīgi, ka sevišķi daudz jautājumu radās par lauksaimnieciskās izglītības iespējām ne tikai tagad, bet jo vairāk — nākotnē. Jā, mums ir 38 skolas ar 13 000 audzēkņiem, tomēr pašreizējā situācija liek vaicāt: kas turpmāk notiks pat ar Priekuļiem, Malnavu, Kazdangu vai Mālpili? Pamatoti raugāmies uz pašvaldībām, jo tām vislabāk redzams, kādās nozarēs visvairāk vajag diplomētus jauniešus. Finansējums ir abpusēji griezīgs zobens, jo kādreizējās lauksaimniecības pārvaldes kā pasūtītājas vairs nav, bet zemnieku saimniecības nevar atļauties ekonomistes vai grāmatvedes. Netrūkst arī paradoksu. Kaut vai tādu, ka zilo ezeru zemē Latgalē šopavasar Lūznavā, Rēzeknes rajonā, tika piedāvāta iespēja mācīties zivsaimniecības specialitātē, tomēr pieteicās tikai divi gribētāji. Acīmredzot trūkst arī attiecīgas informācijas, un jaunieši bieži vien ir neziņā.

Nule notikusī 3.novembra sanāksme it kā turpināja tematisko ieviržu nepieciešamību. Un pamatoti, jo sociālo jautājumu risinājumam nepieciešams ne tikai administratīvs, bet arī cilvēcisks skaidrojums. Uz to vedināja Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta direktore Lauma Grāfa ("Sociālās palīdzības politikas perspektīvas"), LM Sociālās palīdzības fonda direktore Olga Dzene ("Sociālās palīdzības fonda un pašvaldību sadarbības virzieni sociālās palīdzības politikas realizēšanā"), LPS padomniece Silvija Šimfa ("Latvijas Pašvaldību savienība un sociālās palīdzības sistēmas pilnveide", bet jo īpaši Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, kas pusstundu runāja par pensiju sistēmas aktualitātēm. Viņai arī bija visvairāk jautājumu, gluži kā Saeimas plenārsēdes diskusiju laikā.

Rādās, ka LPIA kārtējā sanāksme spēra soli uz priekšu savu domubiedru — pašvaldību izpilddirektoru — tālākizglītošanā. Par izglītību vairāk nekā stundu ilgu priekšlasījumu sniedza ekonomikas zinātņu doktors Andris Bērziņš. Pašreizējā politiskā un ekonomiskā situācija liek uz daudzām parādībām raudzīties ar jaunu, bieži vien neierastu un netradicionālu pieeju. Lai tā nebūtu tikai emocionāla, nepieciešamas arī zināšanas, kas ir aktuālas ASV, Japānas, Lielbritānijas,Vācijas un citu moderno valstu turpmākās attīstības garantēšanai. Jo arī Latvija nav vientuļa sala pasaules okeānā.

"Pēc mana ieskata mūsu nelaime ir arī tāda, ka izliekamies par viszinīšiem, kaut gan faktiski zinām gauži maz par to, kas notiek visapkārt, tostarp mums vistuvākajās valstīs. Ar krievu valodu vien, kas daudziem ir mantojumā, netiksim necik tālu. Talkā var visvairāk nākt angļu, arī vidējai paaudzei labāk zināmā vācu valoda. Pa šiem desmit gadiem manā dzīvoklī jau uzkrājusies vismaz divus metrus augsta grāmatu kaudze, kas neļauj pat naktīs mierīgi gulēt..."

Kopīgais viedoklis bija nedalīts: šāda domu urdīšana ir vairāk nekā vajadzīga. Tālab turpmāk LPIA ikmēneša tikšanās reizēs šādiem priekšlasījumiem vajadzētu kļūt par tradīciju. Tāpat kā līdzšinējai praktiskajai ievirzei: cik ministriju, tik mēnešu viedokļu apmaiņas lokā. Jo kur gan lai Balvos vai Krāslavā, Rūjienā vai Valmierā, Brocēnos vai Saldū rastos arī šāda iespēja — pieci vai vairāki ministriju pārstāvji pie viena sarunu galda?

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors pašvaldību lietās