Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Eiropas Savienības enerģētikas komisāra darba vizīti Latvijā 5.februārī Darba pusdienās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.02.2007., Nr. 22 https://www.vestnesis.lv/ta/id/152663

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

07.02.2007., Nr. 22

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Eiropas Savienības enerģētikas komisāra darba vizīti Latvijā 5.februārī Darba pusdienās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem

3.JPG (11735 bytes)
Eiropas Savienības enerģētikas komisārs Andris Piebalgs pirmdien, 5.februārī, uzturoties darba vizītē Latvijā
Foto: Inga Kundziņa, A.F.I.

ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs: “Galvenais, manā skatījumā, Eiropas Komisijas piedāvātajā jaunās enerģētikas politikas projektā ir tas, ka vajadzīga ilglaika perspektīva, ilglaika orientēšanās mērķi un ilglaika mehānismi. Jārada stabils mehānisms, kurā visi piedalās un visi zina, ko šis mehānisms dara, un tad jāļauj strādāt tirgus likumiem. Par to es šodien Latvijā runāju ļoti maz. Jo Latvijā visi ir pieraduši pie “Latvenergo”, bet mēs aizmirstam, ka “Latvenergo” tarifi visu laiku tiek regulēti. Protams, Latvijā jārada iespēja, ka arī kāds cits var investēt un piegādāt enerģiju. Tādēļ reāli jānodala sadales tīkli un enerģijas pārneses tīkli no ģenerācijas. Tas neprasa īpašuma formas maiņu. Un tarifi tomēr lēnām jāsāk atbrīvot. Protams, šis process var tikt regulēts, taču tā, lai neizslēgtu jaunas investīcijas. Tad arī varēs atbildēt uz jautājumu, vai Latvijā kāds būvēs ogļu staciju. Šobrīd neviens to nezina, ir vienīgi spekulācijas. Tāpat neviens nezina, vai Latvijā būvēs gāzes staciju.

Vai Latvija piedalīsies kodolenerģijas stacijas būvē vai varbūt būvēs savu? Kas uz šiem jautājumiem atbildēs? Kurš pieņems lēmumu? Vai “Latvenergo” padome? Valdība? Īstenībā klasiskais mehānisms būtu tirgus, kurā investētājs domā: “Es būvēšu šo staciju, un man šī investīcija atmaksāsies.” Tā ir tēma, kas šobrīd Latvijā nav prioritāra. Bet tā būs prioritāra, kad turpinās paaugstināties elektrības tarifi. Agrāk vai vēlāk pie šā jautājuma būs jāatgriežas, bet tas allaž notiks caur “Latvenergo”, un vienmēr būs jautājums – investēt vai neinvestēt? Un, ja Latvijā visi politisku iemeslu dēļ gribēs saglabāt esošo cenu, “Latvenergo” tas neinteresēs, vajadzēs atkal meklēt, kur nopirkt strāvu. Un to droši vien vienmēr varēs nopirkt Krievijā. Bet nebūs pietiekamu investīciju. Tā ir tēma, par ko es šodien Latvijā nerunāju, jo šo jautājumu nav arī ko sasteigt.

Man šķiet, pirmām kārtām Latvijā jātiek galā ar atjaunojamajiem resursiem. Ir skaidrs, kāpēc Latvijā nav investīcijas vēja enerģijas izmantošanai? Tāpēc, ka “Latvenergo” kontrolē situāciju un jebkuram, kas grib ienākt Latvijā ar atjaunojamās enerģijas projektiem, ir jāiet pie “Latvenergo”. Bet “Latvenergo”, gluži loģiski, nav ieinteresēts attīstīt savus konkurentus. Bet, ja Latvijā tiks galā ar atjaunojamo enerģiju un koģenerāciju, šis mehānisms ienāks Latvijā. Tirgus mehānisms ienāks caur atjaunojamo enerģiju. Tas aizņems nelielu daļu Latvijas enerģētikas tirgū, un “Latvenergo” neapšaubāmi vienmēr būs lielākais uzņēmums, kas tirgosies ar enerģiju Latvijā – par to nav šaubu. Bet būs arī citi piegādātāji.

Otra tēma, ko es šoreiz Latvijā vēl pietiekami plaši neizrunāju, ir enerģijas efektivitāte. Es ļoti nopietni vērtēju Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša paziņojumu: ja Saeima izdarīs enerģijas auditu un pieņems lēmumu investēt šajā jomā, var būt, ka tas mainīs attieksmi. Jo nevar nepārtraukti radīt jaunas jaudas un tikai pirkt enerģiju, ja var investēt enerģijas efektivitātē. Arī tas ir ļoti svarīgi.

Un trešā svarīgā tēma ir attiecības ar Krieviju. Vai šis jautājums ir vai nav satraucošs? Es domāju, ka gāzes piegāžu jautājumā ar Krieviju nevar būt lielu problēmu, jo Latvijā ir Inčukalna gāzes krātuve, kurā vienmēr ir iesūknēta gāze. Ja kas notiktu ar gāzes vadu, tad gāze vienalga tirgū būtu. Problēma ir cenā. Kaut arī situācija nav nemaz tik slikta, jo Krievija saka, ka pieturēsies pie klasiskā gāzes cenas veidošanas mehānisma, kas ir atkarīgs no naftas cenas. Proti, ja ceļas naftas cena, tad ir skaidri zināms, ka paaugstināsies arī gāzes cena. Taču mēs varam rēķināties, ka gāzes piegāde no Krievijas ir vairāk vai mazāk garantēta. Par cenu, kas ir gandrīz tikpat liela kā Vācijai.

Par naftas produktiem – tā kā Latvijai ir ostas, tad es neredzu problēmu arī šajā jomā, jo naftas piegādes iespējas ir dažādas. Bet ir interesanti vērot, kā attīstās konkurence. Piemēram, “Lukoil” gribēja privatizēt “Mažeiķu naftu”, taču tagad viņi tur nav, bet paši piegādā naftas produktus. Tā ka arī ar naftas produktu piegādi no Krievijas es nākotnē neredzu lielas problēmas.

Lielākais izaicinājums ir elektrība, jo arī pašā Krievijā trūkst šīs jaudas. Tomēr, manuprāt, Krievija vienmēr gribēs piegādāt elektrību. Ar to var labi nopelnīt, jo cena Latvijā būs augstāka nekā Krievijā. Bet jebkurā gadījumā es, aizvien aizstāvot diversifikāciju, neredzu Latvijai problēmu, ka energoresursi no Krievijas varētu netikt piegādāti. Kopējā infrastruktūra ir pietiekami labi attīstīta, lai varētu rēķināties, ka šīs piegādes ir stabilas, un ir loģiski, ka Krievija vienmēr Latvijai būs viena no lielākajām energoresursu piegādātājām.

Kā radīt lielāku stabilitāti attiecībās ar Krieviju? No Eiropas Komisijas puses tiek veidots jaunais līgums, kas seko Partnerības un kooperācijas līgumam. Jo, atdalot tikai enerģiju, mēs ES vienmēr būsim aizsardzības pozīcijās. Ja skatāmies uz visu sadarbības spektru – arī tirdzniecību, investīcijām, tad situācija būtiski izlīdzinās. Tāpēc enerģija būs tikai viena jaunā līguma sastāvdaļa. Šis līgums būs daudz plašāks, radīs sabalansētas attiecības starp Eiropas Savienību un Krieviju, ļaujot rēķināties ar to, ka enerģētikas joma neņem pārāk lielu virsroku, jo mēs pērkam resursus, bet Krievija tos pārdod. Varētu teikt, ka tā ir abpusēja atkarība. Tomēr tas, kurš resursus piegādā, ir nedaudz labākā situācijā par to, kurš resursus pērk. Es ticu, ka šis jaunais līgums var radīt jaunu attiecību bāzi ne tikai enerģētikā, bet vispār starp Eiropas Savienību un Krieviju. Un laba attīstība Krievijā ir labākais attīstības garants arī šeit. Es gribu minēt faktu, ka ASV pērk ļoti daudz energoresursu no Kanādas un neviens par to īpaši neuztraucas. Kāpēc gan vienā dienā ES nevarētu ar Krieviju būt tādas attiecības, kā tagad ASV ir ar Kanādu? Kāpēc gan kaut vai teorētiski tā nevarētu domāt? Es domāju, vienmēr vajag skatīties uz perspektīvu.

Jautājums: Par Briseles un Rīgas attiecību scenāriju: arī Saeimā, jums tiekoties ar četrām komisijām, izskanēja pretenzijas no mūsu valsts puses par CO2 izmešu kvotām, aprēķināšanas metodoloģiju un principiem. Cik lielā mērā tā ir politika, kurā katrs paliks pie savām domām un Briselei gluži vienkārši būs lielāks spēks? Vai šis jautājums ir reāli apspriežams un maināms uzstādījums attiecībā uz Latviju? Un cik lielā mērā no Briseles puses izskatās pieņemami vai arī, gluži otrādi, apstrīdami jau esošie principi?

 

A.Piebalgs: Tas ir plašs jautājums. Vispirms par nacionālo emisiju. Šobrīd lēmums ir 3,3 miljoni tonnu. Latvijas valdība ir iesniegusi jaunu priekšlikumu, kas var kaut ko mainīt. Lēmums ir pieņemts, bet tas nav nemainīgs. Ja Latvijai ir jauni un stipri argumenti, Eiropas Komisija pie šā jautājuma var atgriezties. Tālāk – par enerģiju kopumā. Enerģija ir nacionālā politika. Bet to var ietekmēt no divām pusēm.

Vispirms jau iekšējais tirgus – ir jāizpilda visi nosacījumi par ražošanu un pārdalīšanu. Ja tie netiks izpildīti un kāds sūdzēsies, tad Eiropas Komisija “bāzīsies virsū”.

Otrs faktors ir vides aizsardzība. Šajā kontekstā aktuāla ir koģenerācija, atjaunojamie resursi un energoefektivitāte. Latvijai šie faktori jāpārnes arī savā likumdošanā. Tie ir divi enerģijas situāciju ietekmējošie pīlāri. Ar jauno principu paketi Eiropas Komisija piedāvā vienoties par ilglaicīga ietvara izveidošanu. Tas ir tas jaunais. Jo cik gan ilgi mēs varam cits ar citu cīnīties?! Eiropas Komisija tagad ierosina izveidot lielāku ietvaru, vienoties par ilglaicīgām shēmām un prioritātēm un pie tā arī pieturēties. Un komisija veido mehānismu, lai reāli varētu īstenot solidaritāti. Tas nozīmē tirgus novērošanu, un mēs radām arī labāku iespēju tirgoties pāri robežām. Lai tiešām izveidotos Eiropas tirgus.

“Latvijas Vēstneša” jautājums: Turpinot preses konferencē Saeimā uzstādīto problēmu: vai Eiropas Komisija varētu atbalstīt naftas krājumu izpēti Baltijas jūrā, Latvijas un Lietuvas piekrastē?

 

A.Piebalgs: Pastāv finansiāla problēma, lai atbalstītu šādu projektu. Jo attiecībā uz naftu Eiropas Komisijai nav naudas šādu projektu atbalstīšanai. Iemesls ir ļoti vienkāršs: ja apskatāmies, cik lielu peļņu gūst naftas ieguves kompānijas, tad būtu “par greznu” vēl prasīt viņiem palīdzību no Eiropas Savienības nodokļu maksātāju naudas.

Taču, es domāju, ja šeit, mūsu piekrastē, jūrā būtu daudz naftas, tad pie pašreizējās energoresursu nabadzības lielās naftas ieguves kompānijas pašas būtu “bāzušās virsū” un prasījušas vai nu Latvijai, vai Lietuvai, vai Eiropas Komisijai izpētes tiesības. Kā tas, piemēram, notiek ar Itāliju: par Itāliju naftas ieguves kompānijas saka, ka tās piekrastē ir daudz naftas un gāzes, taču izpētes darbi nesokoties, jo valdība baidoties pieņemt lēmumus...

Attiecībā uz Latvijas un Lietuvas piekrasti nekāda spiediena nav bijis. Ja kāda naftas ieguves kompānija paziņotu: “Mēs gribam izpētīt naftas krājumus Baltijas piekrastē...”, es varbūt varētu uz jūsu jautājumu atbildēt pozitīvi. Bet šobrīd tajā virzienā nekas nenotiek.

Jautājums: Kā stimulēt iedzīvotāju individuālos centienus padarīt savus mājokļus ekonomiskākus energoresursu ziņā?

 

A.Piebalgs: Manā skatījumā, galvenais, ko valdība var darīt, ir dot dažāda veida atlaides cilvēkiem, kas paši investē savos mājokļos, tā radot viņiem interesi šajos procesos.

 

Jautājums: Kas to administrēs? Vai pašvaldības?

 

A.Piebalgs: Jā, pašvaldības. To nevar darīt Ekonomikas ministrija, vēl jo mazāk to var Brisele. Pašvaldības ir loģiskais elements šādā procesa. Ļoti laba pieredze šajā jomā ir Dānijai. Es domāju, ja uz Latviju varētu pārnest visu Dānijas pieredzi, energoresursu patēriņu Latvijas mājokļos varētu samazināt uz pusi.

 

Jautājums: Par Dobeles gāzes krātuves projektu.

 

A.Piebalgs: Šodien vispār ir ļoti pieaugusi interese par gāzes krātuvēm. Jo gāzes krātuve – tā ir nauda. Ja ir krātuve, gāzi var dot tirgū, kad ir vislabākā cena. Bet gāzes krātuvi nevar uzbūvēt jebkurā vietā, kur gribas.

 

Jautājums: Vai šo projektu veicina bailes par Krievijas gāzes piegāžu drošību?

 

A.Piebalgs: Es drīzāk teiktu, ka tā tas nav. Ļoti vilinoša ir iespēja pārdot gāzi brīdī, kad ir vislabākā cena. Piemēram, pašlaik milzīga gāzes krātuve tiek būvēta Lielbritānijā. Ar milzīgām izmaksām, bet lai tikai šāda krātuve būtu. Un, protams, šāda krātuve ir ļoti nozīmīga, ja notiek pārrāvums gāzes vadā. Ir atdzimusi interese par gāzes krātuvēm. Kādu laiku šādas krātuves vispār nebūvēja. Visu laiku paļāvās, ka gāze vados plūdīs. Bet tas, kas notika ar Ukrainu, mainīja šo viedokli. Visi saprata gāzes krātuvju nozīmīgumu. Un šos projektus sekmē arī konkurence gāzes tirgū.

 

Jānis Ūdris, pēc ieraksta “LV” diktofonā

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!