Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 9.jūlija sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.01.2007., Nr. 11 https://www.vestnesis.lv/ta/id/151623Latvijas

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Frakciju viedokļi

Vēl šajā numurā

18.01.2007., Nr. 11

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 9.jūlija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pulkstenis ir 15.00! Atsāksim darbu plenārsēdē! Vārds deputātam Berķim, gatavoties deputātam Ščipcovam.

A.Berķis: Dāmas un kungi! Es pieteicos runāt tādēļ, ka jau paredzēju, ko šeit teiks bijušās “Līdztiesības” deputāti, – ka ar viņiem izrēķinās kā ar citādi domājošajiem un ka ar viņiem izrēķinās, lai novērstu uzmanību no tās saimnieciskās situācijas, kādā mēs esam. Te nu man jums jāatbild pavisam godīgi un atklāti, ka es esmu dzirdējis desmitiem jautājumu no maniem vēlētājiem, no vienkārši sastaptiem cilvēkiem, kādēļ mēs jūs te tik ilgi turam, kādēļ ļaujam jums šeit sēdēt un jaukt Augstākās padomes darbu. Un man ir dikti grūti skaidrot, lai gan esmu mēģinājis to darīt, kāpēc tas tā ir, – ka jūs pārstāvat savus vēlētājus, jo citādi viņiem nebūs savas pārstāvības, un mums tomēr ir jārēķinās ar šīm domām, ka nemaz tik traki jau nav, ka mēs tomēr izlemjam jautājumus tā, kā to uzskatām par pareizu. Kaut gan, godīgi sakot, ja man jāatbild, tad es arī neatceros, ka kāds no šiem 16 cilvēkiem, izņemot Dīmaņa kungu, būtu kaut ko nozīmīgu ieteicis saim­niecisko jautājumu risināšanai. Jā, par politiskiem jautājumiem ja iznāk runa, tad politizējuši jūs patiešām esat centīgi un daudz.

Runājot par to, ko šeit izteica arī Dīmaņa kungs, šķiet, ka mēs ar jums izrēķināmies tad, kad ir vissliktākais ekonomiskais stāvoklis. Tiešām varbūt ir taisnība, ka vieglāk ir pierādīt šo 16 cilvēku darbošanos pret neatkarīgo Latvijas valsti. Un tiešām ir ļoti grūti pierādīt jūsu domubiedru un varbūt lielā mērā arī jūsu mudinātāju, kompartijas iecelto rūpnīcu direktoru un saimniecisko darbinieku vainu, jo viņu pretdarbošanās Latvijas ekonomiskajām interesēm, esmu pārliecināts, patiešām ir liela un daudz bīstamāka. Es domāju un esmu pārliecināts, ka patiešām daudzi no tiem ir darījuši visu iespējamo, lai mūsu Latvijas ekonomiskais stāvoklis būtu tieši tik slikts, kāds tas pašreiz ir un vēl daudzreiz sliktāks, ja tas būtu viņu spēkos. Es ceru, ka arī šī vaina kādreiz tiks izmeklēta un pierādīta.

Ždanokas kundze teica, ka te notiekot izrēķināšanās ar citādi domājošajiem. Patiešām nav viegli, un es to esmu dzirdējis no citiem deputātiem, runāt kaut ko sliktu par tik kārtīgi ģērbtiem un pieklājīgiem cilvēkiem ar sirmām galvām, tik nevainīgiem, bezpalīdzīgiem, kādi jūs te sēžat, tā jau tas ir visās tiesās…

Taču es nevaru arī aizmirst nakti no 19. uz 20.augustu, kad es, būdams toreiz pirmo dienu ievēlēts deputāts, bet vēl atrazdamies žurnālista darbā, braukāju pa naksnīgās Rīgas ielām. Es biju pie tā mikroautobusa, kur tikko bija nošauts Salmiņš, kur bija savainots, bet, kā par brīnumu, dzīvs palicis viņa līdzbraucējs. Es to redzēju šajā tumšajā, lietainajā naktī, taču nesapratu, par ko viņus nošāva, par ko uz viņiem šāva, ko viņi ir nodarījuši. Kad vēlāk es un vēl 15 radiomājas cilvēki stāvējām ar paceltām rokām pie radiomājas sienas un kad mūs sita, kad par mums ņirgājas… Kad man izdevās ieskatīties šo OMON bendesmaisu acīs, tad es redzēju, ka šie cilvēki ir gatavi patiešām uz visu – viņi ir gatavi šaut, nokaut, slepkavot bez vismazākā vai bez kāda iemesla, jo viņi bija absolūti pārliecināti par savu nesodāmību, ka viņiem nenāksies atbildēt. Un, lūk, šo nesodamības apziņu jūs bijāt viņiem nodrošinājuši ar savu darbu. Jūs bijāt tie, kuri darbodamies bijāt radījuši viņiem šo pārliecību, ka viņi darbojas svētas lietas vārdā un var darīt ko grib, tāpēc atbildēt nenāksies. Tā, es domāju, ir jūsu galvenā un vislielākā vaina. Es gribēju to atgādināt tieši tiem cilvēkiem, kuri klausās varbūt arī mūsu šo sēdi, un tiem, kuri taisās jūs žēlot.

Jūs, starp citu, nekad neesat bijuši savējie. Jūs taču nebalsojāt par neatkarīgās Latvijas Republiku. Ja runā par mandātu atņemšanu vai neatņemšanu, tad pavisam godīgi būtu bijis, ja jūs šos mandātus tajā dienā, kad balsošana pierādīja, ka jūs virsroku negūstat… Tajā dienā jums šos mandātus arī vajadzēja nolikt, jo nav jau tā… Nav ētiski darboties tajā valstī, pret kuru jūs bijāt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs, gatavojas deputāts Dozorcevs.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Dāmas un kungi! Pirmkārt, es nožēloju, ka ne sevišķi precīzi sapratu Budovska kunga frāzi, kas man likās divdomīga. Taču, no otras puses, jums jāsaprot, ka esmu pieradis saņemt triecienus no kreisās un labās puses, tāpēc reakcija man viennozīmīga, es sajūtu, ka tajos slēpjas kaut kas negatīvs. Šajā ziņā es ļoti nožēloju.

No otras puses, es gribētu atgādināt, ka parlamentā es ienācu pēc smagas, nogurdinošas cīņas ar četriem sāncenšiem, kuri pārstāvēja pilsētas partijas komiteju un Tautas fronti. Un es ienācu, kā man likās, orgānā, kuru demokrātiski ievēlējusi visa tauta, kas atzīts visā Latvijā un nu atzīts visā pasaulē. Tas arī noteica mērķi, ar kuru es atnācu šeit strādāt. Šajā plānā man liekas, ka deputātam nav pieņemama divu paralēlu varas struktūru rīcība. Man liekas, ka tikai tiesa var noteikt – neesmu jurists –, vai deputāts drīkst piedalīties kādā orgānā, kurš 15.janvārī deklarēja, ka saņem varu savās rokās, bet 22.janvārī šis orgāns no tā jau atsakās. Šo jautājumu var izlemt tikai tiesa. Sīkpilsonis to var izlemt nepareizi. Arī es varu kļūdīties.

No otras puses, es nezinu, kā man rīkoties, ja esmu frakcijā, kura – tiesa, tajā dienā es attaisnojošu iemeslu dēļ nebiju klāt – manā vārdā paziņo, ka frakcija bez jebkādiem komentāriem apstiprina manu parakstu lapiņā, kuras saturam es kategoriski nepiekrītu, pat nesaprotu, kāpēc tā ir. Kāda ir šī darbība? Man liekas, ka to var izlemt tikai tiesa, nevis vienkārši pārspriedumi. Prokuratūra iesniedz dokumentus, tiesa lemj – tā man liekas.

No citas puses – man liekas, ka mūsu parlamentā ir apmēram 20 Pilsoņu kongresa locekļu. Nezinu, cik no viņiem ir Latvijas komitejā. Pagājušajā nedēļā “Republikas ziņās” bija teikts, ka Latvijas komiteja deklarē, ka visiem kolonistiem jāaizbrauc no Latvijas. Kolonisti ir visi tie, kas šeit ieradušies pēc 1940.gada 17.jūnija. Ja viņi to neizdarīs, tiks lietotas bruņotas metodes, bet Latvijas komiteja uzstājas par mierīgu šīs problēmas atrisināšanu. Lūk, es redzu: parlamentā nav nekādas reakcijas, masu informācijas līdzekļos – nekādas. Mani nedaudz mulsina tas, kāpēc šāds dubultstandarts. Ja par 15.janvāri esam tik asi noreaģējuši, tad arī par šo tāpat vajadzētu darīt, tāpat jautājumu vajadzētu risināt prokuratūrai, tāpat vajadzētu lemt tiesai.

Es jau teicu, ka esmu atnācis šeit, demokrātiski ievēlētā orgānā. Šodien masu informācijas līdzekļos es lasu, ka mēs neko nepārstāvam, ka mūs ir ievēlējuši kolonisti un okupanti, vismaz esam ievēlēti ar kolonistu un okupantu piedalīšanos. Ja seko šai loģikai, rīt šeit atnāks Baltijas matroži vai vēl kaut kas cits no nacionāldemokrātiskās partijas, gvardi, iespējams, ne vairs oktobra gvardi, bet augusta gvardi, atnāks tad, kad mēs būsim brīvdienās, un problēmu atrisinās. Bet mēs uz to kaut kā nereaģējam. Mēs šodien apspriežam vienu jautājumu, bet neredzam, ka paralēli notiek analoģiski procesi. Bet mums taču arī tiem jāpievērš uzmanība.

Nākamais moments. Jau oktobrī es griezos Augstākās padomes Prezidijā ar ierosinājumu, lai tiktu noklausīts izmeklēšanas komisijas ziņojums. Pēc manas iniciatīvas šāds ziņojums tika noklausīts. Tad tika teikts, ka komisija gaida prokuratūras izmeklējumus, ka līdz 15.decembrim parlamentam viss tiks paziņots. Likās, ka tas ir īstais ceļš. Augstākā padome noklausīsies informāciju, no informācijas izrietēs tas faktu apkopojums, kas tiks nodots Augstākajai tiesai vai citai tiesai, kas jautājumu izlems. Es vairākas reizes šo jautājumu izvirzīju, gāju pie mikrofona. Daži deputāti mani apstādināja, teikdami: “Kāpēc tu lien šajā lietā, vai tev vairāk par citiem tas vajadzīgs?” Kāpēc es gāju pie mikrofona? Nekādu citādu nodomu man nebija, tikai tas, lai viss notiktu laikus un uz likumīgiem pamatiem, tas ir, lai nebūtu pārspīlējumu uz vienu vai otru pusi.

To, kas šodien droši vien notiks, man liekas, emocionāli var saprast, tas ir, emocionāli var saprast, un esmu gatavs pieņemt tā vairākuma redzesviedokli, kas šodien ir parlamentā. Emocionāli es varu saprast, bet mēs taču šeit esam atnākuši, lai nodarbotos ar nopietniem jautājumiem, jo esam likumdevēji. Mēs nekādā gadījumā nevaram vadīties tikai no emocijām. Tāpēc es domāju, ka šāds variants piemērojams tikai tādā gadījumā, ja tiesa būs izskatījusi komisijas secinājumus, izskatījusi prokuratūras materiālus, un tikai tad atbilstošā procedūrā izlemt šo jautājumu. Mēs tikai uz tiesas sprieduma pamata varam pieņemt savu lēmumu. Tikai tā es skatos uz šo jautājumu, citādi es to nevaru atbalstīt, citādi tā lieta aizvirzīsies arī līdz Apsīša kungam, līdz Ščipcovam, līdz jebkuram citam, jūs to saprotat? Ja iet tikai pa šo staļinisko ceļu, kā gan citādi, no tā mēs arī sākām visu savu vēsturi. Šajā sakarā Ždanokas kundze noskaitīja labu citātu. Par šo citātu vajag padomāt. Šeit mēs varam nolikt akmeni uz ceļa, kas var sašūpot visu mūsu struktūru, kaut gan mēs varētu vēl sekmīgi strādāt un mierīgā situācijā nodot varu Saeimas rokās. Es par to jau rakstīju “Latvijas Jaunatnē” un izteicu dažas savas politiskās prognozes, iespējams, nepareizas.

Man liekas, ka mēs, Latvijas tautas likumīgi ievēlēti, varam virzīties uz nacionālu saskaņu. Mums jāvirzās uz starpvaldību līgumiem, mums jācenšas, lai arī opozīcijas deputāti piedalītos starptautiskās sarunās, lai arī viņi mācītos parlamentāra darba metodes. Es neesmu mācījies Savienotajās Valstīs un Anglijā, varbūt tāpēc dažreiz sarunāju muļķības. Man nav bijusi iespēja iepazīties ar Rietumu demokrātijas reālijām, to es varu tikai no grāmatām uzzināt, bet pašam tieši to redzēt un izjust – to es neesmu izjutis. Nu labi, tas tā – starp citu.

Es domāju, ka šodien mēs varam mierīgi izlemt šo jautājumu, es vēlreiz atkārtoju – uz juridiska, nevis uz emocionāla pamata. Ja mēs radīsim vienu nelikumību, tad tā nelikumība radīs jau otru nelikumību. Ja problēmai ir juridisks pamatojums, tad lai to risina tiesa. Kaut arī šodien Krastiņa kungs teica, ka kompromisu laiks pagājis, taču es domāju, ka viņš to teica polemikas karstumā. Es domāju, ka pat tad, ja jūs nepiekrītat manam viedoklim kopumā, tad iesim uz zināmu kompromisu.

Es šeit izklāstīju noteiktus priekšlikumus. Šeit tiek izlemti cilvēku likteņi, mums jāsaprot, ka tad, ja vairākums nobalsos par izdzīšanu, cilvēki no šejienes aizies ne tikai ar vilka pasēm, bet reizē ar mocekļu oreolu. Tas mums politiski jāsaprot. No trešās puses – iespējams, kādreiz būs tiesa, viņi tiks saukti uz tiesu. Es beidzu, lūdzu mierīgi un prātīgi izsvērt visus manus priekšlikumus./

Priekšsēdētājs: Deputāts Dozorcevs, gatavojas Dobeļa kungs.

V.Dozorcevs: Cienījamie kolēģi! Pēc būtības es esmu spiests izdarīt tikai tādu kā paziņojumu, tāda rakstura paziņojumu, ka es nevaru piedalīties šajā procesā nekādā veidā. Nekādā veidā! Kāpēc? Vispār bija kaut kādas šaubas pirms komisijas ziņojuma, bet pēc tam, kad Līgotņa kungs mēģināja mūs… nezinu, kā citus, bet mani “piebarot” ar tādu juridisku putru, emocionālu un tā tālāk, ar kuru nevar piebarot pat bērnus, es nolēmu tomēr izklāstīt savu viedokli. Es nevaru, mani principi neatļauj man piedalīties šajā procesā.

Kādi ir mani principi? Aptuveni šādi. Teiksim, 1968.gadā Dienvidslāvijā Māris Budovskis izglāba manu dzīvību, taču tikai tāpēc es nevaru “norakstīt” šeit to, ko viņš atļaujas darīt šodien tribīnē, teiksim, tādu aplamību, ko es nevaru pareizi izteikt; ir “samonaģejannaja grubostj” (pašpaļāvīga rupjība – Red.) argumentu vietā.

Teiksim, vēl tāds princips. Es labāk nekā jūs pazīstu Stefanoviča kungu. Sakarā ar darbu, tāpēc ka viņš bija “Sovetskaja Latvija” vadītājs. Es ļoti labi zinu, ko viņš nozīmē pēc politiskajiem uzskatiem, un viņš man ļoti nepatīk arī kā cilvēks, bet tikai tāpēc, ka viņš šodien ir slims, es nezinu, varbūt atrodas narkozē vai pēc operācijas, es nevaru vērtēt viņa likteni. Tādi ir mani principi. Vai, teiksim, tikai tāpēc, ka janvārī, cik es atceros, Aleksejevs šeit staigāja un, nevarēdams to noslēpt, ar kaut kādu prieku šeit draudēja visiem, ka viņš mūs visus sodīs bez žēlsirdības un tā tālāk, un es sapratu, ka tieši tā būtu… Es neko citu nevarēju toreiz gaidīt. Es nevaru šodien tikai tādēļ, teiksim, turēt sevī kaut kādu enerģiju, lai norēķinātos ar Aleksejevu. Es nevaru, lūk, tādi ir mani principi! Slikti vai labi – bet tie tādi ir.

*/Kāpēc, vispārīgi runājot, es nekādā veidā negribēju piedalīties šajā procesā, noskaidrot to, vai kāds ir bijis plēnumā vai nav bijis, man ir pilnīgi vienaldzīgi. Es pieņemu, ka mani vispirms jau neapmierina šī procesa pats pamats. Nekas nav pierādīts, izmeklēšana veikta pilnīgi amatieriski. Pēc būtības šodien mums vajadzētu sesijā izdarīt slēdzienu, ka komisija viņai uzticēto uzdevumu ir izgāzusi. Tie nav pierādījumi, tie nav materiāli, tā ir svešu materiālu izmantošana bez analīzes. Tas pirmkārt.

Otrkārt, principā man nav pieņemami tie labojumi, kas izdarīti likumā par deputāta statusu. Es uzskatu, ka ar šiem labojumiem mēs varam parlamentu padarīt sterilu, iztīrīt tā sastāvu, bet šos deputātus ir ievēlējuši vēlētāji ar noteiktiem uzskatiem. Mēs varam no šejienes aizdzīt deputātus, bet vēlētājus nekur nevaram aizdzīt un viņu smadzenes pārtaisīt. Ja tas būs sterils parlaments, tad nekādā gadījumā tas nebūs reāls parlaments, jo nebūs kam atspoguļot uzskatus. Labāk, lai šie uzskati izpaužas šeit nekā uz ielas. Tas ir otrais.

Trešais un pats būtiskākais – tā ir morālā puse. Tā ir pati principiālākā ētiskā puse, kuru mēs neievērojam. Jūs saprotat, ka tad, kad es nopietni nodarbojos ar boksu, ja ringā redzēju, ka pretiniekam vairs nav spēka pretoties, es nezin kāpēc atradu sevī iespēju apturēt roku. Kāpēc mēs tagad to nespējam? Pretinieks jau miris, viņš uzvarēts, viņš vairs nav bīstams. Es tikko sarunājos ar lielu cilvēku masu uz ielas. Ja kādai sievietei ir skaidrs, ar ko mēs šeit nodarbojamies, viņa var teikt tikai vienu:/ “Nu, malači, cilvēki jau guļ zemē, bet viņus vēl sit. Nu nav vērts sist, kad cilvēki jau guļ. Tas ir viens.”

*/Tīri racionāls apsvērums. Es paredzu, ka tie, kas stāsta, ka iespējami vēl bīstami laiki, vēl sevi parādīs. Nu, tad noskaidrosim atšķirību starp to, kā viņi sevi izpauž šeit un kā izpaudīs tur, kad būs ārpus šīs struktūras, jo mēs taču viņus nepārveidosim. Šī ir tīri politiska vēsture. Es tajā šeit negribu piedalīties nekādā veidā. Tāpēc, ka tā ir bezjēdzīgi nostādīta, tāpēc, ka tā ir pilnīgi nepierādīta, tāpēc, ka nevienam parlamentam nav dotas tiesības tiesāt, jo tikai vēlētājiem ir tiesības lemt par to, atsaukt vai neatsaukt deputātu. Tāpēc, ka šie cilvēki šodien nav bīstami. Tāpēc, ka nav iespējams izcelt viena cilvēka vainu un pierādīt to, tāpēc, ka izmeklēšana, uz kuru pamatojoties mums tiek pasniegts šis cepetis, vēl nav pabeigta. Es nevaru piedalīties šajā vēsturē un vērtēt to citādi.

Es gribu jums atgādināt tikai to, ka tie cilvēki, kas šodien no tribīnes pasludināja mums savus slēdzienus, aizmirsuši, ka aiz viņu ziņojumiem sekos debates, bet pēc debatēm sekos vēsture un ka katrs no viņiem vēsturē ieņems savu vietu. Līgotnis blakus Makartnijam, Budovskis blakus Džonsonam, bet mēs paliksim to pašu mēmo liecinieku lokā, kas rada izdevīgu vēsturisko fonu. Vēsture visu noliks savās vietās, piedošanas nebūs nevienam. Un mūsu šodienas rīcības morālais vērtējums – tikai emocijas un nekas vairāk. Es vēl kaut kā saprastu, ja tas notiktu tūlīt pēc notikumiem. Bet tagad, kad pēc notikumiem pagājis pusotrs gads, mani tīri personīgi tie pavisam vairs neiesilda. Es uzskatu, ka man nav tiesību atrasties šajā zālē, kamēr tiek šķetināta šī vēsture. Man šis paziņojums bija jāsniedz jau pašā sākumā, bet es neredzēju procedūras iespēju to izdarīt. Tāpēc izdaru to tagad./

Priekšsēdētājs: Deputāts Dobelis. Un gatavojas deputāts Zaļetajevs.

J.Dobelis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man rodas te tāds iespaids, ka es atrodos paradīzē un klausos eņģeļu dziesmas. Tiesa, šīs dziesmas skan lielākoties krievu valodā. Es vispār gribētu salīdzināt divas pieejas jautājumiem – izgāšanās Augstākās padomes vēlēšanās 1990.gadā. Pēc tam Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejas veidošana, šaušana un nepārtrauktie meli, ko pārstāv visi šie “eņģeļi”, kuri tagad, ak Dievs, cik nevainīgi bijuši, un nelieši, nacionālisti, tagad taisās ar viņiem izrēķināties. Un pretim es lieku mūsu mūžīgo šaubīšanos, kad mēs vienmēr uzdodam sev jautājumu: “Vai tā darīt vai tā nedarīt?” Šauboties pat tad, kad absolūti vairs nav nekādas vajadzības šaubīties.

Lūk, cik mēs skaisti klausāmies visos starptautiskajos forumos Krievijas ārlietu ministra Kozireva kunga milzīgo gaudošanu par to, kā te apspiež krievu valodā runājošos, ko, protams, ļoti centīgi cenšas uzturēt arī daži no šodien minētajiem deputātiem. Taču cik mēs esam pasaules sabiedrībā dzirdējuši par latviešu apspiešanu, par latviešu ciešanām?

Te viens kungs runāja par minoritāšu aizstāvēšanu. Tad jau viņam Rīgā jānodarbojas ar latviešu aizstāvēšanu, jo latviešu procents Rīgā nepārsniedz trešo daļu. Tā ir minoritāte Rīgā, nerunājot par citām lielākajām Latvijas pilsētām.

Es arī piekrītu, ka šad un tad ir jāatceras vēsture, taču nezin kāpēc mēs viens otrs negribam to atcerēties. Man arī ļoti žēl, ka ne no Tautas frontes frakcijas, ne no frakcijas “Satversme” gandrīz neviens nav pieteicies šodien debatēs. Un es uzskatu, ka tas lēmuma projekts, kurš šodien mums ir iedots, ir vispār maigākais no visiem, kāds vēl varēja būt. Mēs taču neizrēķināmies ar šiem cilvēkiem! Mēs viņus pieklājīgi palūdzam aiziet no šejienes, kur viņi neko nav darījuši un netaisās darīt, izņemot to, ka traucē mums strādāt. Neko citu. Neviena radoša, konstruktīva pieeja dokumentu risināšanā nav bijusi no viņu puses.

Kādā valodā mums šodien uzdod jautājumus? Vai jūs esat iedziļinājušies, kādā valodā šodien notiek plenārsēde? Vienā valodā! Šie deputāti divus gadus ir nostrādājuši Augstākajā padomē, viņi laikam sevi uzskata par inteliģentiem un gudriem cilvēkiem. 1989.gadā tika pieņemts Valodu likums. Kurš no viņiem ir iemācījies šo divu gadu laikā kaut vienu vārdu latviešu valodā? Un lai viņi runā par savām tiesībām. Pamēģiniet jūs latviešu valodā uzstāties Augstākās padomes sesijā, runāt par minoritāšu tiesībām, runāt par vēlētājiem! Varbūt parunāsim par okupācijas karaspēka vēlētājiem, kuru vārdā jūs šeit taisāties uzstāties un kurus mēs pūlamies no šejienes dabūt ārā pēc iespējas ātrāk? Viens otrs no jums ir ievēlēts tikai ar viltošanu vēlēšanu procesā, tikai ar šo okupācijas karavīru sarakstu palīdzību, kurus nevarēja pat vienu otru reizi pārbaudīt, kas notiek viņu vēlēšanu apgabalā. Un šodien jūs runājat vēlētāju vārdā. Es domāju, ka mēs vienkārši ļaujam ņirgāties par sevi. Visu laiku šie cilvēki nepārtraukti ņirgājās, tā ir apzināta ņirgāšanās. Un to viņi patiešām profesionāli iemācījušies darīt. Es vēl brīnos, ka neviens nav lietojis šeit paņēmienu birdināt mākslīgas asaras, bet varbūt tas nākamreiz notiks.

Diemžēl arī viens otrs mūsu vidū turpina dziedāt šīs dziesmiņas kopā ar viņiem. “Lauku Avīze” vienā no pēdējiem numuriem kopā ar Ulmani ir sākusi slavināt arī Latvijas neatkarības pretiniekus, minot tos kā iespējamos kandidātus uz Saeimu, pat nepainteresējoties, vai viņi ir pilsoņi vai viņi nav pilsoņi. Tā ka, protams, mūsu vidū ir novērojamas ļoti interesantas tendences.

Tagad šī uzstāšanās novedusi tautu ekonomiskas katastrofas priekšā. Kas tad ir novedis šo tautu? Lielākā daļa no tiem, kuri te uzstājas, ir ļoti praktiski rīkojušies, lai tas tā būtu, un turpina to darīt. Un tiešām ir taisnība Berķa kungam, ka būs vēl citi dokumenti, un tad vairs nebūs mandātu noņemšana, bet tad būs tiešām tiesa par vienu otru komerciālu darījumu, par vienu otru komerciālo firmu, kura ar nez kādiem paņēmieniem ir iegādājusies sev naudu.

Tagad atkal ir vecais komunistu paņēmiens – nabadzīgo ļautiņu aizstāvēšana. Viņus vajadzēja aizstāvēt agrākajās paaudzēs, kad jums bija kaut kādas iespējas viņiem uzlabot dzīves līmeni. Un tāpēc man liekas, ka viss ir pārāk skaidrs. Viss ir pārāk skaidrs! No vienas puses, ir atklāta ņirgāšanās un teātris, kur katrs, kas te uzstājas, turpina šo teātri spēlēt. Viņš neko jaunu nepateiks, vienīgi meklēs kaut kādu komatu nevietā, kaut kur kaut kādu punktu un absolūti netaisīsies runāt par lietu. Tā ir gadu desmitiem šajos cilvēkos ieaudzināta domāšana, ieaudzināta taktika, ka viņiem vienmēr un visur taisnība. Un viņi cīnīsies līdz pēdējam brīdim. Es par to nemaz nešaubos. Es vispār te neesmu divu gadu laikā dzirdējis no viņu puses vismaz vienu uzstājamies, kas teiktu, ka viņš ir nepareizi kaut kur rīkojies, ka viņš ir kļūdījies. Viņam tas nav raksturīgi. Šī partija ir dzīvojusi bez kļūdām, un tā arī ir nomirusi bez kļūdām. Daļa no šiem deputātiem taču vienkārši nepiedalās, viņi ir aizgājuši pat tik tālu, ka nemaz nenāk uz plenārsēdēm un komisiju darbu. Es varu iedot izdrukas, paskatieties, – puse no šiem deputātiem vienkārši nav apmeklējuši plenārsēdes. Kāda jēga no viņiem?

Tagad mēs te sākam kaut kādas jocīgas runas par to, ka nu viņus visus vajag savākt kopā. Un darbība pret šo Latvijas neatkarības patieso atjaunošanu? Es uzskatu, ka mēs esam neatkarīga valsts. Šī darbība tiešām turpinās. Darbojoties kopā ar drošības dienestu, mums diemžēl ir pietiekami daudz materiālu uzkrājies par bruņotu bandu organizēšanu pie kooperatīviem, iesaistot šajās bandās pat skolniekus. Diemžēl atkal no skolām ar krievu mācībvalodu.

Regulāri tiek organizētas tikšanās ar šeit izvietotā okupācijas karaspēka pārstāvjiem un notiek pārrunas, kādā veidā nostiprināt savu ietekmi. Un atkal šeit diemžēl viens otrs no mums, deputātiem, ir iesaistījies. Jums vajag tiesu? Labi, turpiniet tā darboties, un tiesa būs! Es ceru, ka deputāti pietiekami labi izprot visu šeit notiekošo.

Es vismaz saprotu šā lēmuma pieņemšanu tikai ar vienu nolūku – lai Augstākajai padomei būtu vieglāk strādāt. Šie deputāti, kuri nenāk uz plenārsēdēm, taču mākslīgi skaitās, un viņu dēļ mums jāsavāc lielāks balsu skaits, nekā tas būtu vajadzīgs praksē. Viņi mums vienkārši fiziski traucē strādāt pie likumiem un lēmumiem. Un es personīgi uzskatu, ka kaut vai tāpēc vien vienai lielai daļai būtu jāaizliedz apmeklēt mūsu plenārsēdes. Nemaz nerunājot par visu iepriekš teikto. Tāpēc es domāju, ka garas diskusijas...

Labi, mēs nobalsojām par tām trim stundām, lai tās būtu, bet pēc tam diskusijas par lēmumu absolūti nav vajadzīgas, jo lēmums ir īss, sastāv no diviem teikumiem un konkrētiem uzvārdiem. Tā ka es ierosinu beigās šo lēmumu pieņemt tādu, kāds tas ir, un īpaši par to nekādas garas debates vairs nesākt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev! Un gatavojas deputāts Zatuliviters.

S.Zaļetajevs: */Dāmas un kungi! Es lūdzu jūs nevērtēt to, ka es jūsu priekšā uzstājos savā dzimtajā valodā, kā ņirgāšanos. Es lūdzu jūs šodien pieņemamajam lēmumam pieiet nosvērti un gudri. Es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka izskatāmajā problēmā ir trīs svarīgi aspekti, kas precīzi jāatdala cits no cita. Pirmais aspekts – politiskais, otrais – juridiskais, trešais – ētiskais, morālais. Es gribētu, lai visi šie momenti tiktu izskatīti atsevišķi un netiktu sajaukti.

Kāpēc šāds lūgums? Tāpēc, ka pirmais ir juridiskais aspekts. Šeit visu laiku tiek stāstīts, ka materiāli, kas mums izsniegti, visi ņemti no krimināllietas. Saglabāta visa leksika un terminoloģija. Runā par jēdzienu “liecinieks”, par pierādījumu likumīgas iegūšanas metodēm. Tas viss liecina par to, ka runa ir par juridisku procesu, par tiesisku procesu. Bet tajā pašā laikā, kad runa ir par tiesiska procesa visu normu ievērošanu, viss tiek pavērsts citā griezumā. Saka: “Nē, šeit nenotiek tiesisks process, šis nav tiesas process, šeit nav tiesa. Šeit notiek deputātu morālo īpašību vērtēšana, viņu ētiskās uzvedības apspriešana.” Es jautāju: kāpēc tik ļoti jābaidās deputātiem dot iespēju izteikties? Kāpēc, kad aizeju uz Augstākās padomes Prezidiju, kad tur ir runa par šīs komisijas darbību, mani izliek aiz durvīm? Kāpēc tad, kad aizeju uz Mandātu un deputātu ētikas komisijas sēdi, man parāda durvis? Kādi ir iemesli šīm bailēm? Kas to izsaucis? Ja ir pilnīga pārliecība par savu taisnību, tad šī taisnība ir jāpierāda visiem iespējamiem veidiem. Kāpēc tāds tīri čekistisks sindroms visu slēpt atvilktnē un pēdējā momentā pēkšņi izvilkt, lūdzu, skaties! Es tā nedaru. Es neveicu izmeklēšanu.

Bet, lūk, šodien tieši šāda raksturīga epizode, kad es lūdzu atļaut man uzdot jautājumu. Tās būtu piecas vai desmit minūtes. Vai tajās varēja arī kas jauns atklāties? Nav šaubu, varēja atklāties. Šodienas sēdes laikā, pēc astoņu vai desmit mēnešu izmeklēšanas taču atklājās, ka kāds no deputātiem, kas it kā plēnumā nav bijis, iekļuvis šajā sarakstā, bet kāds cits deputāts, kas tajā plēnumā piedalījies, sarakstā nav iekļauts. Tā ir problēma, uz tādiem jautājumiem jāatbild, taču ne tā, kā to pašlaik dara deputāts Eniņš, protams.

Komisijas darba metodes. Tika pateikts, ka komisija ar šī jautājuma tiesisko daļu, ar deputātu kriminālo rīcību nenodarbojas. Ar to nodarbojas prokuratūra. Komisijas darba metodes ir citas. Kāpēc komisijai ir tas pats čekistiskais absolūtā aizdomīguma sindroms? Ja kāds domā citādi, tas nozīmē, ka viņš ir ļaundaris. Izejot no šāda pieņēmuma, viņam jāpierāda, ka nav ļaundaris. Šis princips mums ir atnācis no pagātnes, tas ir garu gadu desmitu zināmā sabiedrības stāvokļa rezultāts, kas tagad turpinās. Tika teikts, ka deputāti, ja tos aicinātu uz komisiju, varētu samelot vai atteikties stāstīt. Pilnīgi iespējams, ka tā būtu. Kāds varētu samelot, kāds atteiktos runāt. Bet tas taču netika piedāvāts! Saprotiet? Pats fakts – deputāti netika aicināti. Komisijas priekšsēdētājs būtu varējis teikt: “Lūk, komisijā ienākušas pretrunīgas liecības, nāciet, mēs esam pieaicinājuši presi, mēs atklāsim brīvu pieeju materiāliem. Nāciet, izskaidrojiet savu pozīciju, stāstiet, kas tur notika, kas tur bija, ko teica, kā uzstājās, kā balsoja!” Saprotiet, tad neviens nevarētu teikt, ka viens ir runājis tā, otrs šitā, trešais atkal tā. Tad nevarētu izvilkt gaismā tikai notikuma vienu pusi un noslēpt otru. Kāpēc ir tik briesmīgas bailes no atklātības? Tas tagad ir novazāts termins, tomēr svarīgs.

Iepriekšējais orators teica, ka frakcija neko konstruktīvu nav ieteikusi. Es pacentīšos jums atgādināt, ka augusta dienās frakcija “Līdztiesība” piedāvāja Augstākās padomes lēmuma projektu, kurā bija teikts: “Augstākā padome prasa bez kavēšanās sasaukt PSRS Augstāko padomi sakarā ar PSRS Likuma par ārkārtas stāvokli 2.pantu par ārkārtas stāvokļa ieviešanu savienotās republikas teritorijā, kas bez augstākā valsts varas orgāna piekrišanas, bez PSRS Augstākās padomes lēmuma, kas pieņemts ar divu trešdaļu balsu vairākumu no kopējā locekļu skaita, uzskatāms par spēkā neesošu.”

Tālāk projektā bija teikts: “Augstākā padome, Latvijas Republikas Ministru padome un pašvaldības ir spējīgas kontrolēt situāciju republikā un nepieļaut politisko spēku konfrontāciju.” Ar tādu priekšlikumu uzstājās frakcija “Līdztiesība”. Kāpēc neviens tagad to nepiemin, kāpēc visi par to ir aizmirsuši? Bija arī oficiāla LTF frakcijas reakcija par šo paziņojumu. Es tagad to nolasīšu, tā ir LTF frakcijas atbilde uz frakcijas “Līdztiesība” piedāvāto lēmuma projektu.

“Izskatījusi lēmuma projektu, ko iesniegusi frakcija “Līdztiesība”, LTF frakcija, nepiekrītot atsevišķām projekta tēzēm, kopumā ar apmierinājumu atzīmē, ka frakcija “Līdztiesība” ārkārtas stāvokļa ieviešanu Latvijā uzskata par PSRS Likuma par ārkārtas stāvokli 2.panta nelikumīgu, rupju pārkāpumu.” Tā taču bija. Kāpēc tas tagad noslēpts, aizmirsts? Kāpēc apcirptas iespējas tiem runātājiem, kuru adresē izvirzītas apsūdzības, pilnīgi izmantot argumentus savai aizstāvībai? Kāpēc šis ierobežojums uz 10 minūtēm? Kur tas redzēts! Vai sirdsapziņa var palikt tīra? Droši vien pie sirdsapziņas tomēr nāksies apelēt. Jo kaut kas taču var palikt nepateikts.

Es to zinu no pagātnes. Tā bija ļoti izplatīta metode, kad personīgā atbildība par pieņemtu lēmumu tika nomainīta ar kolektīvo atbildību, ja vien bija iespēja noslēpties aiz vairākuma uzskatiem. Es gribētu jūs no tā pasargāt. Es gribu atgādināt, ka pēc tam tika noraidīts frakcijas “Līdztiesība” priekšlikums un lūgums izdarīt tiesas izmeklēšanu, neskatoties uz to, ka tiesas izmeklēšanas rezultātam varētu sekot brīvības atņemšana, tagad katra balss var būt izlemjoša. Protams, svarīgāk būtu bijis iziet caur tiesisku izmeklēšanu, kas dotu iespēju izsvērt visus apstākļus un pilnīgāk izteikt savus viedokļus. Un ne tā, kā tagad: jautājumi ierobežoti, uzstāšanās laiks ierobežots. Ātrāk, ātrāk, ātrāk – visu laiku šāds spiediens. Tūlīt jāpieņem lēmums! Mēs jau esam atnākuši ar gatavu lēmumu! Vai tas ir parlaments? Parlaments ir no vārda “runāt”, no vārda “vārds”. Šeit būtu jāvalda pārliecināšanai. Katru reizi, kad jūs piespiedīsit pogu, jūs pieņemsit svarīgu lēmumu. Nospiest pogu var ļoti ātri, bet sekas no tā un atbildība par to paliks uz visu mūžu. Droši vien daudzi no pagātnes atceras, kā kolektīva spiediena rezultātā, kolektīva spiediena iespaidā tika pieņemti nesaprātīgi lēmumi. Es jūs gribu no tā pasargāt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ždanokas kundze, jums par procedūru! Es atvainojos Zatulivitera kungam. Lūdzu.

T.Ždanoka: Es saņēmu no sekretariāta atteikumu ar mani runāt. Gribēju sekretariātam palūgt, lai cienījamiem deputātiem nolasītu tikko pa faksu no Igaunijas saņemtu telegrammu, ko ir apstiprinājis priekšsēdētāja sekretārs. Tas ir veltījums no Igaunijas Augstākās padomes deputātu puses Latvijas Augstākās padomes deputātiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ždanokas kundze! Lietvedība iegrāmatos, un tad izskatīsim, ko ar šādām telegrammām darīt. Paldies.

Lūdzu, Zatulivitera kungs! Un gatavojas deputāts Kramiņš.

V.Zatuliviters: */Kolēģi deputāti! Tiem, kas šeit ir klāt! Savu uzstāšanos es gribētu sākt ar vienu mazu epizodi no pazīstamās grāmatas “Andželika”, kur aprakstīta Žofreja tiesa. Atceros, ka tiesnesis teica: “Lai tiesā klātesošajiem nerastos iespaids, ka Francijas tiesa ir uzpērkama un neobjektīva, es klātesošos informēju, ka ir ienākuši dažādi priekšlikumi, es tos esmu izanalizējis un pārdomājis, pats ar sevi izdiskutējis un nācis pie slēdziena, ka Žofrejs ir vainīgs.” Mūsu šodienas pasākums ir ļoti līdzīgs šai scēnai.

Protams, tas ir process. Lai ko mēs šeit runātu, šis process ir politisks, tā mērķis ir iznīcināt opozīciju. Un man visā nopietnībā jāpaziņo, ka tas ir tikai pats sākums, jo to, kas domā citādi, parlamentā ir ievērojami vairāk, nekā šajā sarakstā nosaukto deputātu. Vēl ir frakcijas “Līdztiesība” deputāti, kas sarakstā nav atzīmēti.

Es domāju, ka to pierāda izmeklēšanas mehānisms, par ko mums tika stāstīts. Man par to ir masa jautājumu. Es tieši tagad kopā ar jums gribu tos pārspriest, padalīties ar saviem jautājumiem. Ja tika pārkāpta ētika no sarakstā iekļauto deputātu puses, tad kāpēc gan komisija, ko vada deputāts Līgotņa kungs, un komisija, ko vada Budovska kungs, izskatot ētikas pārkāpumus, izmanto krimināllietas materiālus? Ja tā ir krimināllieta, tad kāpēc gan to neizskata tiesa, bet Mandātu un deputātu ētikas komisija? Ievērojiet: komisija, kuru vada Līgotņa kungs, to izskata bez saviem materiāliem, kaut gan šai lietai ir pavisam cits aspekts! Tad man rodas jautājums. Kur gan šeit ir varas dalīšanas princips? Uz kāda pamatojuma deputātu komisija uzņemas tiesas funkcijas?

Tālāk. Par to, ka komisijas dokuments sastādīts neprofesionāli, tēlaini runājot, tas netrāpa mērķī, liecina tas, ka tas faktiski neko nepierāda. Jā, deputātam Stroganovam tiek piešūta lieta, piemēram, ka viņš bijis CK plēnumā. Bet tas taču visiem ir labi zināms, jautājiet pašam cienītajam deputātam Stroganovam, un viņš atbildēs, ka viņš nevarēja būt plēnumā, jo viņš bija Ludzā, zvanīja uz šejieni un runāja pa telefonu. Lai paspētu būt plēnumā, viņam būtu bijis kā lodei automobilī jālido ne mazāk kā četras stundas. Taču tolaik mums “Volvo” vēl nebija, mēs braucām ar “Volgām”, un arī ne visi.

Man ir radies jautājums, un es to uzdodu auditorijai. Kāpēc deputātam Stroganovam vai Rogaļam, vai kādam citam pašam ir jāpierāda, vai viņš bija plēnumā vai nebija? Tas nav viņa uzdevums. Tā nav viņa problēma. Tiesai jāpierāda, ka viņš bija plēnumā. Uzsveru: tas ir jāpierāda.

Tālāk. Kā notika izmeklēšana? Jā, šajā gadījumā runa ir par to, kā notika prokuratūras izmeklēšana. Es nevaru runāt par visiem, varu pastāstīt tikai to, kā ar mani tur sarunājās. Liekas, paaicināja Augstākās padomes deputātu, lai noskaidrotu ārkārtējus apstākļus, jo pret viņu ierosināta krimināllieta, tāpat kā pret visu frakciju. Sarunai jābūt t?te-?-t?te, aci pret aci, istabā bez nepiederošiem. Bet tur – ne istaba, bet iebraucamā vieta! Klāt ir sievietes, pavisam nepiederoši tur sēž. Tas vēl nekas, bet viņi iejaucas izmeklētāja un deputāta sarunā. Tas tomēr ir deputāts. Un lai arī nebūtu deputāts, lai būtu vienkāršs mirstīgais. Un Līgotņa kunga izmeklēšanas komisijas metodes? Par tām nerunāšu, par tām jau stāstīja iepriekšējais runātājs.

Un pēdējais, ko es gribu teikt par Budovska kunga komisiju un viņa uzstāšanos. Jūsu runā, Budovska kungs, nebija paša galvenā: kā konkrēti nosauktie deputāti ir pārkāpuši likumu par ētiku? Ne velti es jums uzdevu šo jautājumu. Tā vietā, lai jūs konkrēti un skaidri atbildētu uz jautājumu, jūs nostājāties uz ceļa, kas ved uz tālāku procesu ierosināšanu, norādot konkrētus objektus, kuri varētu piedalīties tālākajos procesos, tajā skaitā arī mani. Jā, dokumentā, kuru jūs iesniedzāt, minēts arī mans uzvārds, es biju tajā pasākumā, kas notika bijušajā politiskās izglītības namā. Es tur biju aicināts kā deputāts. Es tur uzstājos, un ne vairāk. Man ir tādas tiesības. Bet es tur neesmu rediģējis nevienu dokumentu, kas ir pieņemti šajā pasākumā, šos dokumentus neesmu sastādījis, man nav nekāda sakara ar šī pasākuma konkrētajiem lēmumiem! Es par tiem neesmu atbildīgs, nebiju Sabiedrības glābšanas komitejas loceklis! Tas ir tāpat kā izvirzīt pretenzijas jebkuram deputātam, kas uzstājas kādā pasākumā, izklāstot savu redzesviedokli, to izteicu pareizi un izsvērti.

Ko es gribu teikt? Rada pārsteigumu tuvredzība un bezdarbība. Budovska kungs, jums kā Mandātu un deputātu ētikas komisijas priekšsēdētājam darbu bez gala un malas. Kāpēc gan jums, piemēram, nepainteresēties par to, kādā veidā deputāti, kas sēž šeit, Augstākās padomes ēkā, izmanto aizliegtus piegājienus, slēpjot no valsts budžeta savu firmu līdzekļus? Kāpēc gan jums, Budovska kungs, nenodarboties ar noskaidrošanu, kā viens šeit zālē bieži sēdošais deputāts paša dēla firmai veido nepārtrauktu barotavu ar valsts pasūtījumiem? Kāpēc gan jums, Budovska kungs, nenodarboties ar to apstākļu noskaidrošanu, kāpēc ne bez šeit zālē sēdošā deputāta līdzdalības republikai tik ļoti nepieciešamais koagulants tika nopirkts par markām trīsreiz dārgāk, nekā to piedāvāja Ukraina par rubļiem? Lūk, ar ko vajag nodarboties! Man jums jāpasaka, Budovska kungs, ka mest ēnu uz mani jums neizdosies, pat ja esat tik ievērojama figūra, kas tiešām rada milzīgu ēnu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kramiņ! Gatavojas deputāts Aleksejevs.

A.Kramiņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, klāt­esošie! Ja tā tēlaini varētu izteikties, man liekas, šinī zālē atkal bija augstākā demagoģijas pilotāža, bet es nekāpu šeit, tribīnē, lai kaut kādā veidā atspēkotu šo pilotāžu, jo visiem reāli domājošiem cilvēkiem laikam ir skaidrs, kas ir kurš šinī zālē. Es gribēju runāt par dažiem citiem aspektiem šinī sakarā, un pirmais aspekts ir šāds.

Mēs visi runājam par demokrātiskas, neatkarīgas un tiesiskas valsts celtniecību. Man liekas, šīs valsts galvenā bagātība, galvenā vērtība ir šīs valsts neatkarība. Un vai jūs varat parādīt man vai pateikt – varbūt pēc tam, pārtraukumā, pasakiet – vēl kādu demokrātisku, neatkarīgu valsti, kuras valsts parlamentā sēž cilvēki, kuri iestājas pret šīs valsts augstāko vērtību? Es tādu valsti, piemēram, nezinu. Un, ja mēs gribam iet uz šo neatkarīgo, tiesisko, demokrātisko valsti, tad, man liekas, mums ir jāsāk pašiem skatīties, kas mēs šeit esam parlamentā, kas mēs šeit sēžam un ar ko šeit katrs parlamentā nodarbojamies. Un varbūt šis ir pirmais solis šinī virzienā. Es ceru, ka šajā virzienā sekos visi vēl pārējie soļi.

Ko mums pārmet pirmām kārtām? Cilvēktiesību pārkāpumus, otrkārt, izrēķināšanos ar opozīciju. Par cilvēktiesību pārkāpumiem es nerunāšu, jo šeit visiem klaji un skaidri redzams, ka šeit nav nekādu cilvēktiesību pārkāpumu. Šeit ir kaut kas cits, un par to es runāšu vēlāk.

Par opozīciju es varu teikt, un, liekas, man piekritīs visi šeit klāt­esošie, ka šī opozīcija, kura sēž šinī zālē, nav opozīcija tās klasiskajā veidā, bet tā ir kaut kas cits. Šī valsts ir piešķīrusi deputātiem lielas pilnvaras. Mēs zinām, kādas ir šīs pilnvaras katram deputātam. Un šī valsts ir piešķīrusi šīs pilnvaras deputātiem tamdēļ, lai deputāti šīs pilnvaras izmantotu tādā veidā, lai stiprinātu šo valsti ekonomiski, politiski, nevis lai šo valsti grautu. Bet, ja valsts iedod pilnvaras rokā cilvēkiem, kuri grauj vai iestājas pret šīs valsts neatkarību, tad, piedodiet, šeit kaut kas nav kārtībā.

Mēs šodien šeit visi sēžam zināmās pārdomās, un es gribu, lai mēs vēlreiz atgrieztos un atcerētos visus janvāra notikumus. Man liekas, visi, kas šajos janvāra notikumos bija šeit, tos nekad neaizmirsīs. Taču es gribētu, lai mēs vēl atcerētos arī 14.janvāri šeit, plenārsēžu zālē. Un gribu, lai mēs atceramies to, ko šodien un ko toreiz šinī zālē slēgtā Tautas frontes frakcijas sēdē teica Sergejs Dīmanis, kas šodien izcēlās ar klaju cinismu, kauninot mūs par to, ko šodien šeit gribam darīt. Un atcerēsimies, ka Dīmanis ienāca šeit ar “Līdztiesības” frakcijas ultimātu, lai mēs novācam barikādes, jo citādi šeit plūdīs milzums asiņu. Viņam tika uzdots jautājums: “Ja mēs novāksim šīs barikādes, vai tad asiņu nebūs?” Viņš atbildēja: “To es jums nevaru apsolīt, bet tad noteikti būs daudz mazāk.”

Redziet, Tautas frontes frakcijas stenogrammu nekur nav, jo toreiz nekur neierakstīja, bet ir liecinieki, kas šo visu dzirdēja. Un, man liekas, visa Tautas frontes frakcija ir ļoti labi to dzirdējusi un atceras. Tātad jau tajā brīdī šai frakcijai viss bija ieplānots, tai jau bija ieplānots iet šo asiņu ceļu. Jau tad! Un nekas viņus nebūtu atturējis, pat ne šīs asinis, jo tas jau viņiem bija ielikts iekšā. Tāpat kā visiem komunistiem viņu 70 gadu valdīšanas laikā viens vienīgs asiņains ceļš ir palicis aiz muguras. Un šodien, man liekas, ir jāsaka paldies Dievam, jāsaka paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri izturēja, kuri nesaliecās, jo tik tiešām, pateicoties šai izturībai, nelija tik daudz asiņu, kā viņi gribēja. Un tomēr asinis lija. Es ceru, ka visi tie, kuri bija vainīgi pie šīs asinsizliešanas, kādreiz saņems savu pelnīto sodu un viņiem kādreiz būs tiesa. Taču mēs šeit nevienu negribam tiesāt. Ar to nodarbosies tiesa. Mēs šeit prasām morālu atbildību, ja tā varētu teikt, tiem mūsu locekļiem, kuri ir šeit, Augstākajā padomē, par to, ka viņi, ja arī nebija izpildītāji, tad bija vismaz līdzzinātāji un iedvesmotāji gan… Šo upuru vārdā es jūs ļoti aicinu šodien balsot par šo lēmumu!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev! Un gatavojas deputāts Stroganovs.

A.Aleksejevs: */Deputātu kungi! Pirms pateikt to, ko gribu, man jāpievērš jūsu uzmanība dažiem faktiem, par kuriem droši vien jūs visi esat aizmirsuši. Pirmais, jūsu apgalvojums, ka opozīcija ir pret Latvijas neatkarību. Tie ir visīstākie bezkaunīgi meli, un es pieprasu, lai deputāti no Tautas frontes frakcijas ietu uz stenogrammu nodaļu, paņemtu 4.datuma stenogrammu un visai zālei nolasītu manu uzstāšanos šajā sakarā.

Otrais. Ja mēs atgriežamies pie janvāra notikumiem, tad man jums jāsaka, ka jums ir jānes tāda pati atbildība kā visiem pārējiem, tajā skaitā opozīcijai. To jūs varat pārbaudīt un pārliecināties, ja paņemsit stenogrammas, kurās jūs redzēsit, ka 2., 8. un 13.janvārī es prasīju jūs iekļaut darba kārtībā jautājumu izskatīšanu par sabiedriskās spriedzes mazināšanu. Un jūs visi draudzīgā vairākumā balsojāt pret. Jūs smējāties, aurojāt un sitāt plaukstas, nevis gribējāt šo jautājumu apspriest. Jūsu smiekli un svilpieni noveda pie tā, ka 15.datumā es biju spiests pamest zāli.

Un pēdējais. Lai mēs un jūs varētu objektīvi novērtēt to vai citu notikumu, atgriezīsimies pie speciālista, republikas ģenerālprokurora ziņojuma, kurā viņš vērtēja Pilsoņu kongresa darbību. Lūk, ko viņš teica: “Atbilstoši likumdošanai sodāmi tikai mēģinājumi sagrābt varu vardarbīgā ceļā.” Un tālāk: “Tomēr kā pamudinājumu likuma pārkāpšanai mēs varam uzskatīt tikai aicinājumus konkrētai personai izdarīt konkrētu noziegumu.” Tas ir etalons, kā vērtēt Pilsoņu kongresa rīcību. Un es ceru, ka, vērtējot jebkuras citas politiskas organizācijas darbību, jūs vadīsieties pēc tiem pašiem kritērijiem kā Skrastiņa kungs.

Bet tagad, deputātu kungi, es nesākšu attaisnoties un nesākšu jūs pārliecināt. Tas, ka prokuratūra pēc izmeklēšanas gada garumā, pēc simtiem liecinieku nopratināšanas, pēc vairāku deputātu bezprecedenta spiediena neatklāja likuma pārkāpšanas faktus, ir apliecinājums pats par sevi. Fakts, ka pēc tam, kad deputātu komisija bija rūpīgi pārbaudījusi prokuratūras darbību šajā jautājumā, Birkava kungs un Marjaša piedāvāja jaunu pantu par deputātu ārpustiesas vajāšanu ar atpakaļejošu spēku, manuprāt, pārliecina vēl vairāk. Var šeit atsaukties arī uz Mandātu un deputātu ētikas komisijas priekšsēdētāja Budovska kunga rakstu “Dienā”, ka likumu pārkāpumu nav, tādēļ nav iespēju nosauktos deputātus saukt tiesas priekšā. Protams, rodas šaubas, ka komisijas locekļi neatrada sevī vīrišķību un pretēji saviem pienākumiem nepārtrauca savu politisko oponentu diskrimināciju, bet izdomāju procesu, līdzīgu tam, ko kādreiz radīja Višinskis un viņa skolnieki. Sastādīja dokumentu šodien piedāvātā lēmuma projekta formā, kas veidots no faktu izkropļojumiem, baumām, izdomājumiem un notikumu brīviem skaidrojumiem.

Es šeit neanalizēšu atsevišķus faktus, es jūsu uzmanību pievērsīšu tikai mazai niansei. Lieta aizgāja līdz tādam sīkumam, kā manas uzstāšanās teksta rediģēšanai kādā iespējamā stenogrammā, kas it kā nonākusi prokuratūrā. Kā juristi to sauc, Līgotņa kungs? Par izmeklēšanas objektivitāti liecina arī tas, ka šī lēmuma projekts tika izdalīts vakar pulksten 11.00, bet 14.00 deputāti tika izsaukti uz komisijas sēdi. Šī laika nebija pietiekami, lai iepazītos ar dokumentu, nerunājot nemaz par materiālu sagatavošanu sevis aizstāvēšanai.

Bet attiecībā uz komisijas locekļiem? Krūmiņa kungs pēc mana paziņojuma teica: “Es gandrīz neko nesapratu no jūsu uzstāšanās, bet, ja jums nav nekas ko teikt, esmu apmierināts.” Par šīs izmeklēšanas īstajiem mērķiem liecina arī fakts, ka daudzi no šeit zālē sēdošajiem deputātiem nevēlējās iepazīties ar faktiem, kas, pēc “Neatkarīgās Cīņas” informācijas, ir Iekšlietu ministrijas rīcībā par galēji labējo organizāciju gatavošanos bruņotai varas sagrābšanai. Tā vietā sabiedrības uzmanība tiek novirzīta uz neobjektīvu pusotra gada vecu notikumu apgaismošanu. Esmu pārliecināts, ka mūsu lēmumu kādreiz pētīs neieinteresēti cilvēki un novērtēs mūsu un jūsu darbību. Bet šodien, deputātu kungi, jūs ar savu balsojumu pasaules un mūsu pašu sabiedrībai parādīsit, cik tālu mēs esam aizgājuši no staļiniskajām troikām un to apsūdzībām kontrrevolūcijā.

No savas puses gribu teikt, ka 1991.gada janvārī kaislības bija nokaitētas līdz galējībai. Savstarpējās aizdomas, savstarpēja nesaprašanās. Skanēja emocionālas runas, iespējams, pārmēru emocionālas, ko pirmām kārtām radīja nevēlēšanās atrast kopīgu valodu, nevēlēšanās arī šeit mierīgi apspriest situāciju. Tieši otrādi, tika darīts viss, lai cilvēkus sakūdītu citu pret citu. Un to pieļāva abas puses. Un šodien atteikšanās no izrēķināšanās ļoti sekmētu sabiedrības konsolidēšanos, demokrātisku tradīciju rašanos, kas garantētu no jebkura apvērsuma nākotnē.

Un nobeigumā es gribētu teikt, ka šeit, stāvēdams deputātu priekšā, jūtos tā, it kā stāvētu savu vēlētāju priekšā, kuriem gribu teikt, ka vienmēr savā darbībā esmu vadījies pēc spēkā esošajiem likumiem, savas sirdsapziņas un saviem vēlētājiem dotajiem solījumiem. Un es uzskatu, ka savu spēku robežās esmu darījis visu, ko man ir prasījusi sirdsapziņa. Kas attiecas uz partiju, tad ne jums man par to pārmest. Partijiska pieeja šeit nav vis opozīcijai, bet vairākuma frakcijai.

Ar to arī beigšu. Es neapstāšos pie atsevišķiem faktiem, kuri aprakstīti šajā lēmuma projektā, minēšu tikai to, ka tie nav pierādīti, bet izzīsti no pirksta./

F.Stroganovs: */Šodienas garā saruna, cenšanās pārliecināt par sarakstā uzskaitīto deputātu vainīgumu vai nevainīgumu acīmredzot vairs nevar ietekmēt deputātu uzskatus, kas jau nostiprinājušies, tomēr jūtu nepieciešamību izteikties, lai neparādītos jaunas kļūdas, kuras labojot, būs jāizdara nākamās.

Piedāvātais dokumenta projekts, kam veltīšu tikai vienu minūti, neiztur nekādu kritiku. Tam nav vajadzīgs ne izmeklētājs, ne jurists. Katrs, kas tam vēlētos pieiet objektīvi, varētu divu triju stundu laikā pārbaudīt un apgāzt epizodes, kas ieliktas šajā dokumentā, jo pratināšanas prokuratūrā notika tādā līmenī, ka par tām neērti pat runāt.

Mani uz prokuratūru aicināja četras reizes. Ceturtajā reizē, kad es izmeklētājam teicu, ka jau pusotra gada neesmu pirmais sekretārs, viņš iebilda: “Kā? Jūs taču esat pirmais sekretārs!” Es saku: “Paņemiet personālo lietu Augstākajā padomē, un jūs redzēsit!”

Un tas, kas pateikts šajā apsūdzības dokumentā par faktu, ka deputāts piedalījās vai nepiedalījās plēnumā, ir pavisam nenopietni. Tas ir analoģiski tam, ka tādā gadījumā, ja baznīcā kulta kalpotājs kādu nodod anafēmai, par to sauc pie atbildības visus baznīcēnus, kas tajā brīdī ir dievnamā. Te ir analoģiski. Vispirms – vai deputāta piedalīšanās plēnumā ir antikonstitucionāla? Es uzskatu, ka ne, tā nav antikonstitucionāla jau tā iemesla dēļ, ka tad komunistiskā partija Latvijā vēl nebija aizliegta. Tā darbojās uz to likumu pamata, kas tajā laikā bija. Kaut gan es tagad varu vienas minūtes laikā pierādīt, ka personīgi es tajā plēnumā nepiedalījos, fiziski nevarēju piedalīties, jo atrados Ludzā. To pārbaudīt ir vienkāršāk par vienkāršu, jo bija mana telefona saruna no Ludzas ar kolēģi Bartaševiču. Tas viss taču ir pārbaudīts. Tas ir tā.

Lieta tā, ka mēs par demokrātiju gan runājam, mēs to vēlamies, bet mūsu rīcība nav demokrātiska tā iemesla dēļ, ka Augstākā padome uzņēmusies pildīt tās funkcijas, kas tai nepienākas. Un kad daži deputāti saka, ka tādējādi mēs deputātus atbrīvojam no tiesiskas atbildības, ar savu lēmumu no tās atbrīvojam, tad arī tas nav demokrātiski, jo tādas tiesības Augstākajai padomei un deputātiem nav dotas. Ja kāds deputāts ir vainīgs, tad viņš ir jātiesā. Pēc likumiem, labi tie vai slikti. Augstākajai padomei ir dotas tiesības, ja notiesātais griežas pie tās, pieņemt lēmumu par apžēlošanu, un ne vairāk. Bet mēs šodien būtībā uz to dokumentu pamata, kuru pārbaude nav pabeigta, esam devuši Augstākajai padomei tiesības noteikt cilvēku likteņus. Daži uzskata, ka tas ir pareizi. Iespējams, nestrīdēšos. Bet katram no mums patīk atspiesties uz tā spieķa, kas liecas. Bet nevajag atspiesties uz tā spieķa, kas liecas! Kāpēc? Tāpēc, ka šeit ziņojumā bija runāts par dubulto morāli. Es uzskatu, ka mana nepiedalīšanās plēnumā neatbrīvo mani no atbildības, jo vispār nepiedalīšanās un bezdarbība neatbrīvo no atbildības. Tas taču tā ir! Bet dubultā morāle ir tam, kuram pieeja problēmai šodien ir viena, bet rīt jau cita – atkarībā no politiskās konjunktūras.

Es saprotu, kolēģi deputāti, ka esmu ļoti neērts cilvēks. Man pietrūkst diplomātijas. Es bieži no šīs tribīnes runāju to, ko domāju, kā es saprotu. Tas daudziem nepatīk. Par to esmu sists pirms pieciem gadiem, pirms četriem gadiem, nekādā mantā neesmu iedzīvojies, izņemot infarktu, taču to nenožēloju, kaut gan esmu centies panākt republikas labklājību, bet man tas nav izdevies. Un neuzskatu par antikonstitucionālu darbību manu uzstāšanos pret to ekonomisko politiku, pret tām kļūdām, ko Augstākā padome līdz šai dienai ir pieļāvusi, jo tās mums tomēr nāksies izlabot. Ja tā ir uzstāšanās pret republiku, tad nesaprotu, ko nozīmē būt par to. Es gribu tikai vienu: lai katrs šeit zālē klātesošais padomātu, ka mēs esam tikai demokrātijas dzimšanas sākumā. Kāda tā šeit radīsies, tāda tā būs turpmāk, jo kļūdas, kas tiek ieliktas pamatos, radīs vēl šausmīgākas kļūdas turpmāk. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Mantuļņikovs. Gatavojas deputāts Garajevs, bet tas jau laikam būs pēc pārtraukuma.

Lūdzu, Mantuļņikova kungs!

O.Mantuļņikovs: Cienījamie deputāti! Es ne tik bieži runāju no šīs tribīnes, un arī šodien nerunāšu ilgi, tāpēc ka saprotu – neesmu beidzamais. Kad mēs runājam par likumu par medībām, tad mums ir laiks, bet šodien mums laika nav.

*/Es ilgi domāju, vai man savas runas sākumā teikt vārdus:/ “Cienījamie deputāti!” */Vai es tā no sirds, katram acīs skatoties, varu tādus vārdus teikt. Un vai man ir svarīgi, lai katrs no jums tos varētu teikt man? Es domāju, ka arī mūsu runās šāda uzruna nav vienkārši formāla, bet gan katram no mums svarīga, lai katrs no mums no sirds varētu teikt: cienījamie deputāti!

Tāpēc aicinu jūs noņemt emocionālos momentus un padomāt par to, kas šodien šeit notiek. Es domāju, esmu pārliecināts par to, ka šeit notiekošās sarunas par politiskās, ētiskās un juridiskās attiecības momentiem apspriežamajā jautājumā lielā mērā ir tikai spēle. Kāpēc es tā domāju? Kad jāattaisnojas, ka komisija, kas šodien uzstājas ar materiāliem, nav pat izrunājusies ar nevienu no tiem, kas atrodas izsniegtajā sarakstā, nav pārbaudījusi faktus, bet tikai paņēmusi materiālus no nepabeigtas izmeklēšanas lietas, tad Līgotņa kungs apgalvo, ka tas ir saistīts ar rūpēm par materiālu tiesisko pamatojumu, jo izmantoti tikai izmeklēšanas materiāli. Bet tad, kad tiek aizrādīts uz tiesiska rakstura pārkāpumiem, tad atbildē skan tēze par to, ka šī nav tiesiska, bet tikai ētiska izmeklēšana. Tādā veidā uz nepabeigtas izmeklēšanas materiālu pamata, kurus, kā teica Līgotņa kungs, nevar ne tikai izsniegt, bet deputātiem pat parādīt, tas ir, līdz izmeklēšanas beigām, komisija tomēr izdara juridiski pilnīgi noformulētus slēdzienus. Komisijas slēdzienā deputātiem inkriminē, citēju: “tādu darbību veikšanu, kas virzītas uz prettiesisku valsts varas orgānu gāšanu, valstiskas neatkarības likvidēšanu”. Kas tas ir? Vai ētisks formulējums? Nu, protams, ka ne. Tā ir juridiski pilnīgi pamatota apsūdzība, darbības konstatācija, ka persona to ir izdarījusi. Un tagad pēc tam, sakiet man, ko darīt tiesai, ja Augstākā padome jau ir konstatējusi, ka deputāts jau tā darījis?

Vēl viens moments. Visus, izņemot vienu, sarakstā minētos deputātus prokuratūra ir nopratinājusi kā lieciniekus. Komisija tagad šīs liecības ir izmantojusi secinājumam par viņu prettiesiskām darbībām. Man tad rodas jautājums. Sakiet, kādā statusā es tiku pratināts prokuratūrā? Ja esmu pratināts kā apsūdzētais, tad tas ir likuma par deputāta statusu pārkāpums. Ja liecinieka statusā, tad manas liecības nedrīkst izmantot, lai izdarītu tik nopietnus secinājumus. Jūs varat man iebilst un teikt: “Ja tu stāsti patiesību, tad kāda starpība, tu esi liecinieks vai apsūdzētais?” Man liekas, ka starpība ir. Tikai mazs piemērs. Ja es izmeklētājam atbildu, ka es neatceros tās 10.plēnuma detaļas, kuras viņu interesē, un es to saku kā liecinieks, tad nav jēgas noskaidrot, biju es plēnumā vai nebiju, pārbaudīt to, jo es vienalga detaļas neatceros. Bet, ja pret mani ir celta apsūdzība, tad tas ir būtiski svarīgi, tad vajag noskaidrot, pārbaudīt, pierādīt. Bet tas ir tikai viens moments. Es saprotu, ka tādu detaļu var nosaukt daudz, bet šodien to darīt vairs nav nozīmes.

Esmu pārliecināts, ka vairākums no šeit zālē klātesošajiem, kā deputāti, tā žurnālisti, labi saprot, ka sagatavotais lēmuma projekts ir nenopietns, no vienas puses, bet, no otras puses, nelabi smako. Materiāli, kurus piedāvā komisija, apsūdz tos, kas bija plēnumā, tas ir, pēc būtības apsūdz bezdarbībā. Man jautā: “Kāpēc tu nebiji pret tāda lēmuma pieņemšanu?” Bet tas pats taču šodien notiek šeit, šinī zālē, ar tiem deputātiem, kuri saprot vismaz to, ka projekts ir nenopietns kā juridiski, tā ētiski! Jūs taču darāt to pašu! Ja jūs balsosit par, tas ir, viņi ir vainīgi, tad jūs šo apsūdzību varat izvirzīt arī paši sev, tas ir, pieļaujat iespēju tādai darbībai, par ko jūs apsūdzat mani.

Un pēdējais. Es nemīlu patētiskas runas, un tomēr. Vēsture, tajā skaitā arī Latvijas vēsture, veidojas ne tikai uz barikādēm, ne tikai šaušanā, bet arī tajā ne sevišķi ievērojamajā rīcībā, kāda novērojama šodien šajā zālē. Tāpēc es ierosinu piedāvāto lēmuma projektu noraidīt kā nepamatotu. Ja tas netiks izdarīts un notiks balsošana par personālijām, tad, kad jūs izdarīsit savu izvēli, es aicinu jūs paskatīties pašiem uz sevi un padomāt, kas vada jūsu roku: vai bailes, pat bailes par neatkarības zaudēšanu, vai atriebība, vai rūpes par Latvijas nākotni? Kāds būs Latvijas ceļš turpmāk, un uz kuru pusi mēs ar savu rīcību Latviju virzām? Uz demokrātiskas tiesiskas valsts pusi vai otrādi? Es, protams, saprotu dažu deputātu reakciju, sak, par to mēs paši parūpēsimies, tomēr es par deputātu tiku ievēlēts un uzskatu par savu pienākumu aizstāvēt Latvijas intereses. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums līdz pārtraukumam ir atlikušas septiņas minūtes. Ir palicis viens debatētājs – Garajeva kungs. Lūdzu, Garajeva kungs, jums vārds, un 10 minūtes ir jūsu rīcībā. Un pēc tam iesim pārtraukumā.

I.Garajevs: */Cienījamie parlamenta locekļi! Civilizācijas atribūtika nav tas pats, kas pati civilizācija, tāpat kā demokrātijas atribūtika vēl nav demokrātija. Par to liecina ne tikai mūsu šodienas sēde, bet arī notikumi pirms tās. Kas tiek gaidīts no apsūdzētajiem? Savas vainas atzīšana? Attaisnošanās? Vai tādu faktu parādīšana, kas, Līgotņa vārdiem izsakoties, “nāktu par labu tiesājamajiem”? Jautājums taču ir vairāk nekā skaidrs, tas ir izlemts jau iepriekš.

Taču es nevaru nepieminēt vēl divus momentus. Pirmais. Nekur un nekad demokrātiskajā un civilizētajā pasaulē kā apsūdzība netiek izvirzīta tikai ideja vai doma, lai cik ķecerīga tā izliktos absolūtajam sabiedrības vairākumam. Es nemaz nerunāju par tādu absurdu kā apsūdzību par piedalīšanos un uzstāšanos mītiņā, sapulcē, plēnumā, legālas sabiedriskas organizācijas sanāksmē, kam šodien tik daudz laika veltīja Līgotņa kungs. Par to, cik grūti tiesiskā aspektā vārdu sasaistīt ar darbību, liecina nu jau vairāk nekā pusgadu ilgā deputāta Rubika lieta, kurai, neskatoties uz tik varena izmeklēšanas aparāta piesaistīšanu, neizdodas atrast kaut kādu jēgu. Ar visu savu cieņu pret kolēģiem deputātiem, es nevaru nepieminēt, ka visi mēs tikām ievēlēti konkurences cīņā. Tāpēc tikai vēlētājiem un tikai viņiem nāktos vērtēt savu ievēlēto deputātu runas un izlemt, vai viņi turpmāk var aizstāvēt savu vēlētāju intereses parlamentā.

Otrais – par lietām. Ne izmeklēšanai, ne deputātu komisijai, kura, lai cik tas būtu paradoksāli, izmantoja tikai nepabeigtas izmeklēšanas materiālus, nav konkrētu faktu par piedalīšanos praktiskās darbībās, kas būtu vērstas uz valsts apvērsuma īstenošanu, uz vardarbīgu konstitucionālās varas gāšanu. Jā, mēs nestāvējām uz janvāra barikādēm pie parlamenta, bet neviens no mums taču nedomāja par to šturmēšanu! Daudzus mēnešus frakcija “Līdztiesība”, tās deputāti – komunisti ietiepīgi tika veidoti kā nācijas ienaidnieka, tautas ienaidnieka tēls. Labi zināms, ka tautas ienaidnieks vajadzīgs vājajam, tas vajadzīgs, lai piesegtu ekonomikas un finansu sabrukumu, tautas nonākšanu nabadzībā. Spēcīgajiem vajadzīgi argumenti, konstruktīva kritika, konstruktīva pozīcija. Tā vajadzīga spēcīgām valstīm, spēcīgiem parlamentiem, kompetentām valdībām. Vai tas pašlaik ir vajadzīgs mums? Acīmredzami, ka ne. Vēsture atkārtojas. Tas, kas notiek šodien, bija raksturīgs arī neatkarīgajai Latvijai. Taču notikušā atkārtošanās vēsturē bieži pārvēršas par farsu. Parlamentārās rindas šodien droši vien kārtējo reizi paretināsies. Un tā, varu jums apliecināt, ir traģēdija. Un vispirms jau pašam parlamentam, tikko dzimstošās Latvijas demokrātijas mazbērniem, Latvijas un tās tautas prestižam.

Izlemjot pat pašu vienkāršāko jautājumu, vajadzētu padomāt par tālejošākām sekām. Kļūstot par sistēmu, deputātu pilnvaru atņemšanas prakse agri vai vēlu skars arī tos, kas šodien balsos par šādu lēmumu. Kā jebkura cita revolūcija, arī dziesmotā revolūcija ar lielisku apetīti aprīs kā svešus, tā arī savus bērnus.

Mūsu sirdsapziņa ir tīra, bet kuri būs nākamie – to redzēsim jau drīzā nākotnē./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Līdz ar to debates ir pabeigtas. Pašlaik ir pārtraukums līdz pulksten 17.00, tad arī balsosim par lēmumu. Lūdzu sekretariātu parūpēties, lai visi deputāti, kuri vēlas piedalīties balsošanā, šeit arī piedalītos.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu godājamos deputātus ieņemt vietas! Lūdzu ieņemt vietu plenārsēžu zālē! Pēc kāda laika reģistrēsimies. Šobrīd situācija ar šā lēmuma apspriešanu ir ievirzījusies tādējādi, ka mēs esam pabeiguši debates saskaņā ar mūsu reglamenta šodienas plenārsēdē noteikto kārtību un pēc būtības par šo lēmuma projektu mums atliek tikai balsot. Nekādu citu jautājumu nav. Taču, dabiski, deputātiem nav liegts izteikties par procedūru, ja tādi ir. Tas ir – līdz vienai minūtei.

Lūdzu. Matvejeva kungs ir pie mikrofona. Lūdzu, viena minūte.

K.Matvejevs: */Par procedūru. Man tomēr liekas nepieņemami, ja tik krasi ierobežojam to skaitu, kas vēlas uzstāties. Tas mums ir bezprecedenta jautājums, kuram mūsu pārstāvniecības orgānu darba praksē nav analoga. Man ir lūgums, teiksim tā, klātesošajiem. Es pienācu pie kungiem no sekretariāta līdz tam, kad tika likts uz balsošanu jautājums par runātāju skaita ierobežošanu. Uzsveru, ka līdz balsošanai. Dobeļa kungs savā glāstošajā manierē man teica, ka man varētu tikt dots vārds, ja es būtu ar mieru kļūt par kandidātu mandāta atņemšanai nākamajā sarakstā. Es nu gribu teikt, ka piekrītu tādam nosacījumam, piekrītu arī no tā izrietošajām sekām, ieskaitot arī mandāta anulēšanas procedūru. Lūdzu dot man vārdu!/

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir plenārsēdes balsojums par debašu kārtību un sarakstu. Matvejeva kungs, jūsu pretenzijas nav pamatotas.

Godājamie kolēģi, tādējādi es lūgtu reģistrēties. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Godājamie kolēģi, lūdzu reģistrēties! Es domāju, ka šis ir tāds balsojums, par kuru mēs ar paceltām rokām nebalsosim. Tā ka visus lūdzu uzmanīgi reģistrēties. Ja kādam tehnisku iemeslu dēļ tas nav izdevies, lūdzu paziņot. Rezultātu! Reģistrējušies 125 deputāti. Paldies.

Tādējādi mums ir lēmuma projekts, kas sastāv no trim punktiem, turklāt par 2.punktu ir jābalso personāli, tātad ar 66 balsīm. Ar 66 balsīm personāli. Un lēmums stāsies spēkā pēc tam, kad par to nobalsos kopumā. Arī ar 66 balsīm. Vai ir kādi citi ierosinājumi par balsošanas kārtību? Nav. Paldies.

Vēlreiz reģistrāciju! Jā, būs vēlreiz reģistrācija pirms balsošanas. Gavrilova kungs vēlējās ko teikt? Par procedūru? Godājamie kolēģi, tas mums ir jālemj. Gavrilova kungs vēlas sniegt paziņojumu. Balsosim par to, vai ārpus šīs procedūras Gavrilova kungs ir tiesīgs sniegt paziņojumu, kas nav mūsu procedūrā.

Balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim par Gavrilova kunga ierosinājumu sniegt paziņojumu, jo mēs iepriekš jau apspriedām kārtību. Lūdzu rezultātu. Par – 56, pret – 34, atturas – 18. Tātad ar nelielu balsu vairākumu Gavrilova kungam tiek dotas tiesības sniegt paziņojumu. Tikpat ilgi, cik par motīviem – trīs minūtes. Lūdzu, Gavrilova kungs!

M.Gavrilovs: */Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu parlamentārās grupas “Demokrātisko iniciatīvu centrs” paziņojums.

1992.gada 30.jūnijā Latvijas Republikas Augstākā padome ieviesa labojumu Latvijas Republikas likumā “Par tautas deputāta statusu”, atbilstoši kuram Latvijas Republikas Augstākā padome bez Latvijas Republikas Augstākās tiesas un bez Konstitucionālās tiesas, kuras, par nožēlu, vēl nav, slēdziena var anulēt deputāta mandātu, ja deputāts darbojas pret Latvijas Republikas Satversmi un citiem likumiem, Augstākās padomes lēmumiem, kas virzīti uz Latvijas nostiprināšanu kā neatkarīgu valsti. 5.pants, 2.daļa, 5.punkts.

Sakarā ar to, ka iepriekš minētais Latvijas Republikas likuma “Par tautas deputāta statusu” punkts neatbilst Satversmei un parlamentārās grupas “Demokrātisko iniciatīvu centrs” deputāti ir balsojuši pret šo punktu, parlamentārā grupa “Demokrātisko iniciatīvu centrs” visus lēmumus, kas pieņemti uz augšminētā punkta pamata par jebkuras frakcijas deputātiem, uzskata par nekonstitucionāliem un nedemo­krātiskiem. Paldies./

Priekšsēdētājs: Tas bija Gavrilova kunga un viņa vadītās grupas viedoklis. Godājamie kolēģi, tātad par lēmuma projektu. Mēs reģistrēsimies, Budovska kungs! Neuztraucieties! Mēs reģistrēsimies pirms balsošanas, lai aina būtu patiesa.

Tātad ir ienācis tikai viens rakstisks priekšlikums. Tas ir deputāta Cilinska priekšlikums balsot par mandātu anulēšanu arī deputātiem Zatuliviteram un Dzintaram. Es domāju, godājamie kolēģi, ka šo iesniegumu nodosim Līgotņa kunga vadītajai komisijai un Budovska kunga komisijai. Un analoģiski var tikt sagatavots cits lēmums, jo šis lēmums ir par noteiktu personu loku, bet jau nākamais lēmums būs vēl par diviem deputātiem. Tad mēs arī to izskatīsim parastajā kārtībā. Es domāju, ka tas arī vienkāršos šodienas procedūru. Vai nav iebildumu pret to? Tātad nododam šo priekšlikumu Budovska kungam un Līgotņa kungam tālākajai darbībai un rīcībai. Jā, lūdzu sekretariātu to iegrāmatot un nodot.

Tātad mūsu lēmums sastāv no trim punktiem, kā jau minēju, un arī balsosim, es domāju, pa punktiem. Un pie tam 2.punktā mums ir šie 16 personālie balsojumi. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 125 deputāti. Paldies. Vai kādam no deputātiem nav bijusi kāda tehniska kļūme ar reģistrāciju? Nav. Tātad arī paceltas rokas neņemsim vērā. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par lēmuma 1.punktu. Godājamie kolēģi, es ļoti atvainojos! Es lūdzu atsaukt balsojumu. Tā ir mana vaina, jo es laikam esmu vienīgais, kas nav reģistrējies šajā zālē, ņemot vērā to, ka es nesēžu gluži savā vietā. Es uzņemos atbildību uz sevi. Vēlreiz lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu. 126. Paldies.

Tātad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma 1.punktu. Lūdzu rezultātu. 92 – par, 27 – pret, neviens neatturas. Paldies. 1.punkts ir akceptēts.

Nākamais balsojums ir par 2.punkta pirmo daļu. Tekstuālo daļu. Lūdzu, balsosim par 2.punkta tekstuālo daļu. Līdz personālijām. Lūdzu rezultātu. Par – 93, pret – 24, atturas – 1. Paldies.

Sāksim personālās balsošanas. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Igoru Garajevu (Rīgas 9.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 93, pret – 23, neviens neatturas. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Viktoru Stefanoviču (Rīgas 11.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 92, pret – 24, atturas – 2. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Juriju Ļaļinu (Rīgas 13.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 93, pret – 24, atturas – 1. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Alfrēdu Rubiku (Rīgas 24.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 94, pret – 23, 1 – atturas. Lēmums pieņemts. Paldies.

Tagad sekretariāts ziņo, ka trīs deputāti lūdz atkārtoti izdarīt reģistrāciju. To arī darīsim. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies atkārtoti. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 128 deputāti. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Ivanu Prokofjevu (Rīgas 45.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 94, pret – 23, atturas – 1. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Anatoliju Aleksejevu (Rīgas 48.vēlēšanu apgabals). Par – 94, pret – 23, atturas – 2. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Edgaru Eglīti (Rīgas 49.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 94, pret – 24, atturas – 2. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Nikolaju Builovu (Rīgas 50.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 96, pret – 24 un neviens neatturas. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Sergeju Dīmani (Rīgas 59.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 94, pret – 23, atturas – 1. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Alekseju Vidavski (Daugavpils 71.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 87, pret – 23, atturas – 5. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Vladimiru Žarkovu (Daugavpils 74.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. 95 – par, 24 – pret un neviens neatturas. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Un balsosim par Sergeju Beskrovnovu (Daugavpils 75.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. 94 – par, 23 – pret, neviens neatturas. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Oļegu Mantuļņikovu (Liepājas 92.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. 94 – par, 24 – pret, 3 – atturas. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Juriju Antonu ( Liepājas 94.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 96, pret – 24, atturas – 1. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Mēs balsojam par personālijām. Notiek balsošana, Bukas kungs! Balsosim, lūdzu, par Filipu Stroganovu (Zilupes 150.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 66, pret – 28, atturas – 18. Lēmums pieņemts. Lūdzu dzēst!

Balsošanas režīmu! Balsosim par Mihailu Rogaļu (Salaspils 172.vēlēšanu apgabals). Lūdzu rezultātu. Par – 40, pret – 42, atturas – 34. Lēmums nav pieņemts.

Godājamie kolēģi! Mums atliek balsot par 3.punktu, tas ir, ka lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas dienu. Taču, es domāju, ka par to varam nobalsot kā par tehnisku punktu un kopumā arī par visu lēmumu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu kopumā. Protams, ar izdarītajām izmaiņām. Lūdzu rezultātu. Par – 95, pret – 23, neviens neatturas. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi, līdz ar to esam pieņēmuši šo lēmumu. Tālāk spriedīsim par darba kārtību.

Bijušajiem Augstākās padomes deputātiem lūdzu, atstājot šo ēku, caurlaižu telpā nodot savu apliecību un deputāta nozīmīti. Lūdzu izslēgt otro mikrofonu! Jā, vienu mirklīti!

Tātad, godājamie kolēģi, par šo darba kārtību! Jums, Ždanokas kundze, ir par šo jautājumu paziņojums? Lūdzu, balsosim, godājamie kolēģi, vai mēs pēc procedūras dosim vārdu paziņojumam Ždanokas kundzei.

Balsošanas režīmu! Balsosim par Ždanokas kundzes ierosinājumu – dot viņai vārdu paziņojumam. Lūdzu rezultātu. Par – 65, pret – 28, atturas – 19. Ždanokas kundzei tiek dots vārds paziņojumam. Cik minūtes jums, lūdzu, vajadzētu paziņojumam?

T.Ždanoka: Es domāju, ka trīs minūtes.

Priekšsēdētājs: Ždanokas kundze prasa trīs minūtes. Lūdzu.

T.Ždanoka: Es tikko saņēmu šīs puķes “Līdztiesības” frakcijai no vienas vēlētājas. Šeit ir arī vēstule un vēstule arī Prezidijam latviešu valodā, bet, ņemot vērā to, kādi mums tagad ir apstākļi, es, bēdādamās par šo cilvēku, to paturēšu pie sevis. Es atļaušos nolasīt paziņojumu.

*/Latvijas Republikas Augstākās padomes frakcijas “Līdztiesība” paziņojums.

Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums “Par parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdziena par atsevišķu Latvijas Republikas tautas deputātu mandātu anulēšanu apstiprināšanu” nav nekas cits kā politiska izrēķināšanās ar opozicionāro frakciju “Līdztiesība” un tās līderi. Lēmums pamatojas uz speciāli šim mērķis pieņemtajiem labojumiem likumā “Par tautas deputāta statusu”, kas citādu domāšanu kvalificē kā nelojalitāti.

Parlamentārā komisija apstākļos, kad Latvijā nav konstitucionālās tiesas, kuras kompetencē saskaņā ar 1990.gada 4.maija Deklarāciju jābūt konstitucionālo likumdošanas aktu piemērošanas strīdīgie jautājumi, pieņēma slēdzienu par mandātu anulēšanas nepieciešamību tikai uz Latvijas Republikas prokuratūras nepabeigtās krimināllietas izmeklēšanas materiālu pamata. Komisija neveica savu izmeklēšanu, nerunāja ne ar vienu no apsūdzētajiem deputātiem, tādā veidā nedodot iespēju viņiem pašiem pamatot savu pozīciju.

Parlamentārās komisijas slēdziens par viņu mandātu anulēšanu deputātiem kļuva zināms tikai jautājuma izskatīšanas dienā. Augstākās padomes Mandātu un deputātu ētikas komisija to izskatīja tikai dienu pirms plenārsēdes.

Plenārsēdē parlamentārais vairākums ar balsošanas mašīnas palīdzību nepieļāva šī jautājuma vispusīgu nopietnu apspriešanu. Ierobežoja jautājumu uzdošanas laiku komisijas priekšsēdētājam, ierobežoja laiku debatēm, jautātāju skaitu un runātāju skaitu debatēs.

Mēs uzskatām, ka visi 32 frakcijas “Līdztiesība” deputāti priekšsēdētāja S.Dīmaņa vadībā, neatkarīgi no tā, ka 1992.gada 9.jūlijā Augstākā padome pieņēma lēmumu par viņu mandātu anulēšanu, kas bija vēlēšanu apgabalos Latvijas iedzīvotāju tūkstošu ievēlēti, bija, ir un arī turpmāk būs tautas pilnvaroti pārstāvji. Nevienam no viņiem vēlētāji nav atņēmuši savu uzticību, un mēs, atbilstoši konstitūcijai, vēlētāju gribu uzskatām augstāku nekā politiskas ambīcijas. Augstākās padomes vairākums patvarīgi ir piesavinājies augstākā soģa tiesības.

Mēs paturam sev tiesības par šo bezprecedenta Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu par mandātu anulēšanu griezties ar apelāciju Hāgas starptautiskajā tiesā, Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tāpat darīt to zināmu visplašākajai pasaules sabiedrībai.

Visiem vēlētājiem paziņojam, ka frakcija “Līdztiesība” 32 deputātu sastāvā turpina darboties. Frakcijas “Līdztiesība” deputāti./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Līdz ar to mēs šo darba kārtības jautājumu esam izskatījuši un papildus vēl noklausījušies paziņojumu. Kādi būtu ierosinājumi par turpmāko darba kārtību šodien?

Deputāts Krūmiņš. Pēc tam – deputāts Rikards.

Ģ.Krūmiņš: Es ierosinu tagad “atslābināšanās” nolūkā pievērsties ekonomiskiem jautājumiem un sākt ar vieglāko no tiem, tas ir, ar likumu “Par valsts uzņēmumu” trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Te ir arī 760.dokuments – Augstākās padomes lēmums “Par Kārļa Ulmaņa pārapbedīšanu”. Tas ir ļoti īss, un, es domāju, to vajadzētu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Varbūt tik tiešām izskatīsim šos divus projektus. Man vienīgi būtu lūgums balsu skaitīšanas komisijai – dot savu atzinumu, pamatojoties uz visiem mūsu likumdošanas aktiem, par nepieciešamo balsu skaitu lēmuma pieņemšanai, tātad par kvorumam nepieciešamo balsu skaitu. Es vienkārši šeit negribu pats diletantiski rēķināt. Paldies. Lūdzu to darīt oficiāli, lai vēlāk balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs pienāk pie mikrofona un paziņo to. Līdz ar to vēlāk varētu iegrāmatot.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Man ir liels lūgums tiešām izskatīt likumprojektu “Par valsts uzņēmumu” trešajā lasījumā. Īsumā raksturošu – kāpēc. Tur ir viena ļoti būtiska lieta, pret kuru principā var būt dažāda attieksme. Tas ir jautājums par tā sauktā valsts kapitāla izmantošanu. Kā jūs atceraties, pagājušajā reizē, kad tika balansēts budžets, Apvienotā budžeta komisija toreiz iesniedza priekšlikumus, ka var ņemt nodokli no nulles līdz 25 procentiem. Protams, tas nav labākais variants, bet šajā nodoklī ir iestrādāta tāda norma, kas tomēr nosaka valsts uzņēmuma saistību ar valsti. Mēs drusciņ atejam no tās komercializācijas atpakaļ, kuru tomēr pirms privatizācijas būtu veselīgi izskatīt. Man tiešām ir priekšlikums šo likumu pieņemt, jo tas ir vajadzīgs. Tas pēc tam ir viennozīmīgi saistīts ar budžetu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad arī Godmaņa kungs atbalsta likumu “Par valsts uzņēmumu”, lai mēs to izskatītu. Es pašlaik mēģinu atrast šo dokumenta projektu par valsts pēdējā prezidenta pārapbedīšanu. Rīt mēs to tiešām varētu pieņemt, lai cilvēki sāk strādāt un darboties. Darba kārtībā abi šie jautājumi ir iekļauti. Un, ja nav citu iebildumu, tad mēs, kā saka, varēsim par to nobalsot.

Albertiņas kundze, lūdzu!

S.Albertiņa: Es ļoti lūdzu tiem, kuri ieslēdza prožektorus, atnākt un tos izslēgt.

Priekšsēdētājs: Varbūt kāds deputāts ir kompetents un zina, kura poga jāspiež. Es turpmāk palūgtu arī sekretariātu to uzmanīt. Ja cienījamie masu mediju pārstāvji ieslēdz prožektorus, tad viņiem pašiem tos vajag arī izslēgt! Tikai es gribētu brīdināt, ka arī viens otrs deputāts steidzas un ieslēdz uzreiz prožektoru, kurš ir virs viņa vietas, jo tanī pusē ir patumšs.

Laķa kungs, lūdzu, kādi jums ir priekšlikumi?

P.Laķis: Visnotaļ atbalstot lēmuma pieņemšanu un lūdzot uzreiz nobalsot par Kārļa Ulmaņa pārapbedīšanu, es tomēr lūgtu, lai šī komisija dotu iespēju vismaz katrai komisijai iepazīties arī ar šīs meklēšanas rezultātiem, lai mēs zinātu, kā process beidzies, jo oficiālu datu, izņemot šo lēmuma projektu, mums nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Man tagad būtu tāds priekšlikums: mēs uzreiz šo lēmuma projektu, kas ir ļoti īss un konkrēts, varētu izskatīt varbūt bez atsevišķa plenārsēdes lēmuma. Un man pēc tam būtu paziņojams, kurš ir šā lēmuma numurs, jo man tikko iedeva dokumentu bez numura, kas ir vai nu projekts, vai kas cits, tā ka man tas ir jāzina.

Te ir vēl 7.6. numurs, taču persona, kura ziņos, noteikti varēs… Vienīgi varbūt varētu būt tāds lūgums: lai mēs nekavētu laiku, beidzoties šai sesijai pirms atvaļinājuma, teiksim, pusstundā vai ilgāk, cik tā uzskata par nepieciešamu, ziņot par šiem rezultātiem. Vai ir iebildumi? Es domāju, ka mums par to nav jābalso. Mums vienīgi ir jālūdz mūsu sekretariāts un kanceleja to noorganizēt, lai šajā pēdējā sesijas dienā, pirms aiziešanas atvaļinājumā, mēs varētu noklausīties šo ziņojumu un arī izteikt savus apsvērumus.

Taču tagad es lūdzu ziņotāju tribīnē. Tātad tas ir Augstākās padomes lēmums “Par Latvijas valsts pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa pārapbedīšanu”. Lūdzu. Kurš ir ziņotājs šajā jautājumā? Apsīša kungs, lūdzu. Apsīša kungs mums par to ziņos, un pēc tam mēs uzreiz izskatīsim jautājumu par valsts uzņēmumu.

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj! Deputāti un pārējie klātesošie! Jūsu uzmanībai tiek piedāvāti divi dokumenti: 760. un 728.dokuments. Tātad hronoloģiski 728.dokuments ir pirmais, pēc tam, protams, 760.dokuments. Kā redzams no 728.dokumenta, šā lēmuma projektu ir iesniegusi frakcija “Satversme”.

Kāpēc radās šis otrais dokumenta variants? Tā, atklāti sakot, nav jauna variācija par šo tematu. Tā nav pilnīgi neatkarīga alternatīva, bet gan mēģinājums it kā nedaudz uzlabot 728.dokumentu. Es gribētu teikt, ka 760.dokuments līdz ar to nepretendē uz kaut kādu savu patstāvību, tas ir tikai mēģinājums to visu pateikt vēl lakoniskāk. Jūs redzat, ka tik tiešām šis variants ir iznācis lakoniskāks. Ir “izkritusi” sadarbība ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija izveidoto komisiju, kuru vada akadēmiķis Indulis Ronis. Likumdošanas jautājumu komisija uzskatīja, ka varbūt tas nebūtu tik būtiski, taču jūsu vērtēšanai, protams, ir nodots arī pamatdokuments, un jums ir jālemj, vai tas ir būtiski vai nav.

Bez tam Likumdošanas jautājumu komisijā valdīja uzskats, ka varbūt no valodas viedokļa ne visai labi skanētu teiciens “mirstīgās atliekas”. Mēs vienojāmies, ka varbūt varētu teikt: “pārapbedīšana viņa izraudzītajā vietā – Dobeles rajona Bērzes kapos”. Ar to mēs, komisija, gribējām pateikt, ka tā ir bijusi Kārļa Ulmaņa paša vēlēšanās. Tāds ir mans pavisam nelielais komentārs par šiem lēmuma projektiem abos variantos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi Apsīša kungam? Deputāt Bērz, lūdzu!

A.Bērzs: Šis ir ļoti nopietns lēmums, un es domāju, ka ir vajadzība šo lēmumu pieņemt. Taču iepriekš ir vajadzīgs zināt vienu faktu: vai minētā komisija un zinātnieki ar ekspertīzes palīdzību ir pierādījuši to, ka tā tik tiešām ir atradusi Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas, jo būtu augstākā mērā nevēlami, ja rastos šaubas, vai pārapbedītie pīšļi tik tiešām ir piederējuši vadonim?

R.Apsītis: Jūsu jautājums ir ļoti būtisks un arī pamatots. Bez šaubām, Likumdošanas jautājumu komisijai tādu neapstrīdamu ziņu un informācijas par to, ka tieši ir atrastas viņa mirstīgās atliekas, nav. Mēs tomēr balstījāmies uz akadēmiķa Roņa vadītās komisijas slēdzienu, uz to, ko viņš teica “Satversmes” frakcijā. Un “Satversmes” locekļi, varbūt arī viens otrs klātesošais, piedalīdamies šajā sēdē, atceras, ka ir apzināta tā vieta apmēram 30 m2 platībā Turkmēnijā Krasnovodskas pilsētā, kur acīmredzot visdrīzākajā laikā tiks izdarīti izrakumi ar Turkmēnijas valdības atļauju, taču šis jautājums līdz galam vēl nav saskaņots. Tomēr esot neapstrīdamas ziņas par to, ka šī nelielā platība, kas atrodas netālu no Pirmā pasaules kara laikā kritušo pieminekļa, ir tieši tā. Un šis piemineklis ir celts kritušajiem Austroungārijas karavīriem. Tāda ir šī pēdējā informācija, ko uzzinājām apmēram pirms divām nedēļām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Breša kungs!

V.Bresis: Vispirms, cienījamie kolēģi, es domāju, ka no šiem trim dokumentiem, kuri mums ir iesniegti, es noteikti atbalstītu to, kurā bija runa tikai par Kārļa Ulmaņa mirstīgo atlieku pārapbedīšanu, bet nekādā gadījumā par viņa piemiņas iemūžināšanu, jo tad tas ir gaužām maz, kas ir minēts Ulmaņa fondā, un to atbalstīt mēs nevaram, jo viņš ir pelnījis ievērojami vairāk.

Un otrs, ko es gribētu teikt, ir tas, ka mums, cienījamie kolēģi, laikam tomēr vispirms ir jārada šī komisija, kas varētu izskatīt dažādu amatieru darbus, kuri ir ievērības cienīgi, un tad novērtēt, vai tiešām tie ir vai nav Kārļa Ulmaņa pīšļi. Un tad mēs to varētu izspriest. Taču tagad, jau iepriekš kaut kādā veidā to pārredzēt ir pāragri. Tāpēc es domāju, ka šis lēmums ir jāpieņem, ir jārada komisija, kura var strādāt, un tad mēs varam vērtēt šīs komisijas darbu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu nav.

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šajos jautājumos tika izteikts arī debatēs gribētais. Vai ir kāds, kas vēl atsevišķi grib speciāli debatēt par šo jautājumu? Tātad es uzdrošinātos pēc visas šīs apspriešanas gaitas piedāvāt nobalsot par 760.dokumentu un pieņemt šo lēmumu.

Deputāt Ozol, lūdzu!

I.Ozols: Balsu skaitīšanas komisijas vārdā atļaujiet jūs informēt, ka sakarā ar iepriekš pieņemto lēmumu mūsu balsojumos par lēmumu vai likumu pieņemšanu balsu skaits ir ne mazāks par 61 un vairāk, ja deputātu balsojums ir bijis “par”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Turpmāk lēmumu un likumu pieņemšanai ir nepieciešama 61 balss. Tas, protams, ir minimālais balsu skaits.

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Kiršteins: Mēs te balsojam par dažādiem dokumentiem, tātad arī par 760.dokumentu, un, ja mēs tā ņemam, tad tam var piekrist. Tas var būt arī lakonisks. Taču man ir priekšlikums, un tāds bija arī Freimaņa kungam, kura pašreiz nav, jo viņš gatavojas Satversmei. Te arī Breša kungs teica, ka varētu atkal būt kaut kādas komisijas. Tātad, lai šī lieta nejuktu, man ir priekšlikums otrajā rindkopā pēc vārdiem: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei” tomēr papildināt: “sadarbībā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija izveidoto komisiju organizēt Kārļa Ulmaņa svinīgu pārapbedīšanu”. Un tālāk kā tekstā.

Nobalsot vajag par to, lai komisija netiktu izmesta. Jo saprotiet, ja mēs šo neatstāsim, tad atkal nodibināsies divas citas komisijas. Mums ir tā nelaime, ka mēs vienmēr dibinām jaunas komisijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Apsīša kungs kā ziņotājs varbūt varētu…

R.Apsītis: Jā, es varētu šim priekšlikumam piekrist, kaut gan gribētu norādīt, ka komisija saīsināja arī lēmuma projekta virsrakstu, un jau tajā bija teikts par Kārļa Ulmaņa pārapbedīšanu. Tātad jau te tika ielikta doma, ka ir jāmeklē tikai viņa pīšļi, bet nekādi citi pīšļi. Bez tam lemjošajā daļā ir teikts: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei organizēt…” Tātad, ja būs vajadzīga vēl kāda komisija, lai identificētu attiecīgos pīšļus, tad tāda tiks izveidota. Bez šaubām, to var atjaunot, ka tas notiek sadarbībā ar Roņa vadīto komisiju.

Bez tam es vēl aizmirsu pateikt, ka mēs uzskatījām par nepieciešamu izveidot arī pavisam nelielu preambulu konstatējošajā daļā: “Ņemot vērā Kārļa Ulmaņa izcilos nopelnus neatkarīgās Latvijas valsts izveidē…” Tas arī, mūsuprāt, bija ļoti svarīgs moments.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā Apsīša kungs piekrita, ka varētu būt šī frāze par sadarbību ar komisiju, es domāju, ka šeit problēmu nav un mums atsevišķi nav jābalso. Tā ir komisijas iniciatīva, bet pārējo izlabosim savos variantos.

Berķa kungs vēlas kaut ko teikt.

A.Berķis: Es vēlos runāt par 776.dokumentu. Domāju, ka var piekrist tā 3.punktam un atbalstīt Ulmaņa piemiņas fonda ierosinājumu par Ulmaņa piemiņas iemūžināšanu, restaurējot Ulmaņa dzimtās mājas “Pikšas”, un nodot tās valsts aprūpē. Tieši tas ir jautājums, kas faktiski nemaz nav saistīts ar Ulmaņa atrašanu, bet tieši ar viņa piemiņas gadu.

Priekšsēdētājs: Jā, Berķa kungs, vai jūs tiešām neievērojāt, ka Breša kungs jau runāja par to? Tas prasa daudz citādāku pieeju – nopietnāku un izvērstāku. Šeit ir tikai frāze, kas neko nenozīmē, jūs taču tam piekritīsit. Lēmums saucas “Par Kārļa Ulmaņa pārapbedīšanu”. Būtu lūgums sagatavot jaunu lēmumu, kas būtu izvērsts un domāts tiešām Kārļa Ulmaņa piemiņas iemūžināšanai, kur būtu ne tikai “Pikšas”, bet arī viss pārējais.

A.Berķis: Piekrītu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es par šo dokumentu, kuru Apsīša kungs nosauca, gribu izteikt tikai vienu redakcionālu piezīmi: tur, kur ir preambula, tur vajadzētu nenoteikto galotni – “…neatkarīgas Latvijas valsts izveidē”. Jo citādi iznāk, ka mums ir daždažādas Latvijas valstis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Apsīša kungs pieņem šo? Nav problēmu. Paldies. Tātad mēs svītrojam šo garumzīmi.

Godājamie kolēģi, es lūdzu reģistrēties! Vai visi deputāti ir reģistrējušies? Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 79 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmumu ar tajā izdarītajām izmaiņām. Lūdzu rezultātu. Par – 72, pret – 1, atturas – 2. Lēmums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par valsts uzņēmumu”. Trešais lasījums. Es tikai atgādināšu, ka tātad trešajā lasījumā tiek izskatīti redakcionāli labojumi un tikai tie panti, kur ir šie labojumi.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Lūdzu, paņemiet 732. un 757.dokumentu! 732.dokuments ir projekts trešajam lasījumam, un 757.dokuments ir Rūpniecības komisijas papildinājums šim projektam: tā būtībā ir reakcija uz mūsu komisijas aizrādījumu par “spraugām”, kuras nebūtu vēlamas šajā likumā, jo ar to palīdzību varētu notikt nelikumīga privatizācija.

Uz trešo lasījumu labojumus ir iesnieguši deputāti Edmunds Krastiņš, Artūrs Kodoliņš un Ekonomisko reformu ministrija. Edmunda Krastiņa priekšlikums ir pieņemts. Ar deputātu Kodoliņu un Ekonomisko reformu ministrijas pārstāvjiem mēs apspriedām viņu priekšlikumus un panācām vienošanos, kurus priekšlikumus iestrādāsim un kurus ne, tāpēc likumprojektam nav pievienots noraidīto priekšlikumu saraksts. Tāds saraksts ir tikai par lēmuma projektu.

Lai būtu ērtāk lietot likuma “Par valsts uzņēmumu” labojumus un tekstu, ir dota likuma jauna redakcija, tātad tiek izdarīti grozījumi, pieņemot jaunu likuma redakciju. Man jāatzīmē, ka redaktori un Juridiskā pārvalde ir precizējusi arī to likuma daļu, kura pirmajā un otrajā lasījumā netika grozīta. Es domāju, ka tas ir pieļaujami, jo tie ir tikai redakcionāli labojumi. Lai deputātiem būtu ērtāk, viss jaunais teksts ir dots kursīvā. Deputātu priekšlikumi un būtiski Juridiskās pārvaldes priekšlikumi sākas ar 10.pantu. Acīmredzot rodas jautājums, vai pirms 10.panta kādam deputātam ir iebildumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Man ir redakcionāli labojumi ar svītrojumiem 21.pantā. Es tos esmu rādījis, bet neesmu iesniedzis, jo par svītrošanu, kā mēs esam pieņēmuši, var balsot arī…

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, par svītrošanu, lūdzu, runājiet, kad nokļūsim līdz 21.pantam. Es palūgšu jūs pienākt pie mikrofona un visu pateikt.

Godājamie deputāti, vai līdz 10.pantam ir kādi redakcionāli labojumi? Nav. Paldies. Tādā gadījumā, lūdzu, par 10.pantu.

I.Ēlerts: 10.panta pirmā daļa tiek papildināta ar 757.dokumentā doto teikumu. Tātad, ja tiek pārdota vesela ražotne vai cehs, to var izdarīt tikai privatizācijas kārtībā, lai neveidotos tāda situācija, ka tiek pārdots viss uzņēmums, atstājot vienīgi sargbūdu, un to nevarēs saukt par privatizāciju. Tātad tikai privatizācijas kārtībā…

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Nav. Varam skatīt tālāk. Lūdzu, par nākamajiem labojumiem!

I.Ēlerts: 10.pantā pēc Juridiskās pārvaldes priekšlikuma skaidrības labad… Mums līdz šim bija tā, ka uzņēmumi patstāvīgi var izdarīt darbības, kas šeit bija minētas. Lai būtu pateikts skaidrāk, tagad ir aizvietots šis termins ar terminu “bez ministrijas atļaujas”. Acīmredzot tas tiešām ir skaidrāk.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Paldies.

I.Ēlerts: 10.1.pants ir papildināts, to sasaistot ar veselas ražotnes, ceha vai visa uzņēmuma nomu ar izpirkšanas tiesībām, ka to var noslēgt tikai privatizācijas kārtībā.

Šim teikumam ir arī otrs papildinājums no 757.dokumenta, kas papildina šo 16.jūnija likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību” ar citiem Latvijas Republikas likumiem un Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumiem, šeit paredzot iespējamo lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju pēc citiem likumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Nav. Lūdzu, Ēlerta kungs, pie kuriem pantiem mums vēl vajadzētu pakavēties?

I.Ēlerts: Tātad 10.1.panta otrajā daļā vēl ir paredzēts (pēc Ekonomisko reformu ministrijas priekšlikuma), ka budžetā ieskaita nomas maksu, ja veselu ražotni, cehu vai uzņēmumu iznomā ilgāk par gadu. Ja tas notiek uz īsāku laiku, tad tādā gadījumā tas paliek uzņēmuma ienākumos. 10.1.pantā vairāk izmaiņu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es redzu, ka arī deputātiem nav pretenziju. Lūdzu, par citiem pantiem, kuros ir kādi grozījumi!

I.Ēlerts: 11.1.pantā ir papildinājums, ka revīzijas komisija savu atzinumu un protokola norakstu iesniedz arī Finansu inspekcijai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem nav pretenziju.

I.Ēlerts: Tālākās izmaiņas ir tikai 15.pantā.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem līdz 15.pantam ir kādas pretenzijas? Nav. Lūdzu, 15.pants!

I.Ēlerts: 15.panta otrajā daļā ir labojums saskaņā ar Edmunda Krastiņa priekšlikumu. Tas ir papildināts ar to, kā ierobežojums darbosies citā uzņēmumā, kam ir darījumu vai citas civiltiesiskas saistības ar valsts uzņēmumu, ka šis aizliegums neattiecas uz personām, kuras nomā visu valsts uzņēmumu. Tas ir pilnīgi loģisks risinājums, un mēs to bez ierunām pieņēmām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem pretenziju nav. Lūdzu, tālāk!

I.Ēlerts: 16.pantā ir visbūtiskākās izmaiņas. Tātad šis pants ir papildināts ar pirmo daļu (pēc deputāta Artūra Kodoliņa priekšlikuma), ka valsts uzņēmuma direktora un viņa vietnieka darba samaksas un prēmēšanas noteikumus atkarībā no uzņēmuma tīrās peļņas nosaka Latvijas Republikas Ministru padome, bet pārējo uzņēmuma darbinieku darba samaksu nosaka direktors, taču nepārsniedzot Latvijas Republikas Ministru padomes noteiktos normatīvus. Tātad mēs pieļaujam, ka Latvijas Republikas Ministru padome valsts uzņēmumos varētu ierobežot algas maksimālo apmēru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es redzu, ka deputātiem nav pretenziju. Varbūt, Ēlerta kungs, mēs varētu atvieglot tālāko procedūru un jūsu komentāri par pantiem būtu vairāk izsmeļoši tur, kur deputātiem izvirzītos kādi jautājumi, bet tur, kur to nav… Visi deputāti paši pašlaik lasa šo likumprojektu.

I.Ēlerts: Krastiņa kungs, man jāsaka, ka komentāru nebūs vairs daudz. Nākamais komentārs ir par 20.pantu, kurā ir grozījumi. Patlaban līdz 20.pantam tā nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai deputātiem ir kas iebilstams līdz 20.pantam? Nav. Tādā gadījumā, lūdzu, 20.pants!

I.Ēlerts: 20.pantā ir izslēgta strīdīgā norma, pret kuru iebilda Juridiskā pārvalde, ka uzņēmums var uzņemties saistības pret trešajām personām – arī pret valsti. Šie vārdi “arī pret valsti” ir izslēgti.

Priekšsēdētājs: Vai ir iebildumi? Nav. Paldies. Tagad ir 21.pants, un par to Eglāja kungam bija kas sakāms.

V.Eglājs: Es vispirms 21.panta pirmajā daļā ierosinu teikumā “kas paliek valsts uzņēmumam pēc nodokļu samaksas” svītrot vārdus “valsts uzņēmumam”, lai tas skanētu tā – “tīrā peļņa, kas paliek pēc nodokļu un citu…”, jo par to, kas paliek šeit, tālāk ir teikts: “tiek izmantoti saskaņā ar likumiem, statūtiem, koplīgumiem, lēmumiem”, un tas viss, protams, nepaliek valsts uzņēmumam. Tā ka vienkārši tīrā peļņa, kas paliek pēc nodokļu… Tas ir pirmais. Jo citādi tas tiek dalīts vēl.

I.Ēlerts: Jā, Eglāja kungs, es jums pilnīgi piekrītu. Priekšlikums ir simtprocentīgi…

V.Eglājs: Vēl otra lieta. Es uzskatu, ka šis likums par valsts uzņēmumu ir primārs, varētu teikt, virs citiem likumiem par nodokļiem. Un šajā sakarībā ierosinu tādu lietu. Es tagad arī pamanīju (tas ir likuma 20.pantā), ka var atsaukties uz likumu, bet rakstīt šinī likumā, ka tas ir 19.maija likums vai šinī lietā – 20.decembra likums, es domāju, ka to var svītrot. Turklāt šajā gadījumā es ierosinu svītrot visu šo otro daļu sakarā ar to, ka pirmajā daļā jau ir pateikts: “kas tiek izmantoti saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem”. Un šeit ir vēl speciāli atsauce uz peļņas likumu, kas, man liekas, ir absolūti lieka. Un tomēr es gribētu, ja gadījumā jūs nepiekrītat, to likt uz balsošanu.

I.Ēlerts: Es diemžēl nepiekrītu. Šajā otrajā daļā es varētu jums piekrist tad, ja šajā otrajā daļā nebūtu trīs vārdu, turklāt kursīvā – “bez ministrijas atļaujas”. Reglamentēt šo te…

V.Eglājs: Redziet, tieši šai daļai es esmu pretim, tāpēc ka šajā vietā mums ir jādala saskaņā ar statūtiem, ar koplīgumu. Un ir iespējams, ka tā peļņa ir tik maza… Redziet, te ir teikts: “saskaņā ar republikas Ministru padomes lēmumiem”. Un var izrādīties, ka tā peļņa ir tik maza, ka to kaut kur pārskaita, kādam uzdāvina, un pats princips, ka peļņa – tas ir valsts īpašums, nevis uzņēmuma. Un tāpēc šajā gadījumā es tomēr uzstāju par balsošanu, lai otro daļu svītrotu, jo tur ir korekti saskaņā ar visiem, kas tur ir uzskaitīti…

Priekšsēdētājs: Es domāju, Ēlerta kungs, varbūt būs vienkāršāk, ja mēs nobalsosim par Eglāja kunga priekšlikumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Eglāja kunga priekšlikumu – svītrot otro daļu, kam nepiekrīt komisija. Divas balsis papildus “pret”. Lūdzu rezultātu. Par – 13, pret – 20, atturas – 18. Šis Eglāja kunga priekšlikums nav pieņemts. Paldies.

Lūdzu, Ēlerta kungs, tālāk!

I.Ēlerts: Tātad 22.pants pēc Ekonomisko reformu ministrijas priekšlikuma ir papildināts, ka iesniedz bilanci kopā ar darbības pārskatu, kas būtu precīzāk, un ka revīzijas var izdarīt arī pēc kredīt­iestādes iniciatīvas. Bez tam revīziju biežums – ne biežāk kā divreiz gadā – tiek attiecināts uz visām revīzijām, nevis tikai tām, kuras izdara revīzijas komisija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāti! Nav nekādu iebildumu. Lūdzu, Ēlerta kungs, tālāk!

I.Ēlerts: Nākamais, kurā ir izdarīti labojumi, ir 26.pants. Un tajā ir noteikts (kā otrajā daļā paredzēts), ka nelikumīgi atsavināta manta ir konfiscējama bez atlīdzības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāti! Nav iebildumu.

I.Ēlerts: Likumā vairāk labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem par likumu kopumā būtu kas sakāms? Nav. Tātad, lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu reģistrāciju. Tas varbūt ir manu pilnvaru pārkāpums, bet es ļoti lūgšu Albertiņas kundzi un Ozola kungu reģistrēties, jo tad mēs varbūt varētu nobalsot arī par šo likumu. Lūdzu sekretariātu zvanīt! Pašlaik notiek reģistrācija. Lūdzu reģistrēties, jo sekos balsojums par trešo lasījumu. Vai visi godājamie deputāti ir reģistrējušies? Paldies. 82 deputāti ir reģistrējušies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likuma pieņemšanu. Lūdzu rezultātu. 77 – par, 1 – pret, 1 – atturas. Likums ir pieņemts. Paldies.

Lūdzu, par lēmumu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Lēmums tātad ir 732.dokumenta septītajā lapā, un tajā ir paredzēts viss, kas veicams, lai realizētu papildinājumus, kurus mēs tikko pieņēmām. Bez tam astotajā lapā ir tabula ar noraidītajiem priekšlikumiem par šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad par noraidītajiem priekšlikumiem ir deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikums, taču viņš neuzstāja par balsošanu... Paldies, jo pašlaik plenārsēžu zālē nav... un arī Ekonomisko reformu ministrijas pārstāvji, kā es redzu, neiestājas par balsojumu. Vai kāds no deputātiem uzstāj par šo noraidīto priekšlikumu balsošanu? Nav. Paldies. Vai ir jautājumi Ēlerta kungam? Arī nav.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā lēmuma par spēkā stāšanās kārtību pieņemšanu. Lūdzu rezultātu. 77 – par, 1 – pret un neviens neatturas. Lēmums ir pieņemts.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums vēl ir laiks šajā plenārsēdē, tāpēc mūsu kolēģe Zeiles kundze ierosina 10–15 minūtēs noklausīties to, kā rītdien sāksim apspriest budžetu. Es domāju, ka nevarētu būt nekādu iebildumu. Ietaupīsim rītdienas laiku!

Lūdzu, Zeiles kundze, jums vārds!

V.Zeile: Cienītie kolēģi, es gribētu jūs nedaudz informēt, kādā situācijā mēs atrodamies ar mūsu budžetu, ņemot to kopsakarībā ar jau pirmajā un otrajā lasījumā pieņemtajiem mūsu nodokļiem.

Tātad es izeju no tā, ka mums budžets ir iesniegts ar deficītu 1 miljarda 663 miljonu apmērā, pie tam tas ir ļoti “saspiests” variants, turklāt, ja ņem vērā mūsu ministriju vajadzības, kuras budžeta projektā arī ir parādītas, tad šis budžeta deficīts būs neskaitāmas reizes lielāks.

Tātad mūsu izeja, budžeta deficītu līdzsvarojot, ir vai nu meklēt iespēju samazināt izdevumu daļu, vai meklēt papildu ienākumu avotus. Komisija, bez šaubām, lai to neapvainotu par fiskālām tieksmēm, centās pārskatīt vispirms budžeta izdevumu daļu.

Taču attiecībā uz budžeta ieņēmuma daļu es gribu jūs informēt: tātad atbilstoši tam, ka mēs esam pieņēmuši apgrozījuma nodokli, pēdējā brīdī atsakoties no valdības piedāvātajiem 6 procentiem un nobalsojot par 3 procentiem, ar noteikumu, ka nodoklis stājas spēkā tikai ar 1.oktobri, mums budžetā papildus ienāk 400 miljoni rubļu. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ņemot vērā visas izmaiņas, kas mums bija dotas mīnusā, ir 331,4 miljoni rubļu. Un mēs domājam, ka ienākumi būs arī lielāki, nekā tie ir paredzēti no valdības puses, būs arī ieņēmumi no muitas, 15 procentu apmērā lietojot diferencēti ievedmuitu. Ar 1.oktobri tas varētu dot 240 miljonu papildu summu. Tātad mēs no papildu ieņēmumiem varam rēķināties ar 308,5 miljoniem.

Gribētu arī pateikt, kas ir noticis ar nodokļu parādiem. Tātad uz 1.jūniju valsts budžetā nenomaksātie nodokļi bija 900 miljoni rubļu un pašvaldību budžetos – drusciņ pāri 300 miljoniem rubļu. Bet tad, kad banka mainīja norēķinu kārtību un faktiski maksājumi budžetā iet bezstrīdus kārtībā... Tiek pieņemti arī dokumenti, un, ja kontā nav naudas, tie tiek apmaksāti naudas līdzekļu ienākšanas kārtībā. Pēdējo divu nedēļu laikā nodokļu nemaksājumi ir strauji samazinājušies, un pašreiz tie ir apmēram 400 000 vai pat mazāk par miljonu, bet tos, kuri ir ienākuši papildus, mēs jau esam, sākot ar jūliju, iztērējuši.

Tālāk mēs skatāmies, kādas ir mūsu ārpusbudžeta deficīta segšanas iespējas. Pagaidām es redzu, ka mums tāda ir tikai viena – šie 600 miljoni rubļu, kurus aizdevām Lauksaimniecības ministrijai un kuri pakāpeniski nāks atpakaļ.

Ķeros pie budžeta izdevumu daļas. Mēs vakar darba grupā pārskatījām izdevumu daļu un izmantojām tai šādu mērauklu. Mēs samazinājām par 5 procentiem visiem finansējumu, izņemot sociālo nodrošinājumu, kur mums ir pensionāri, invalīdu nami, bērnu invalīdu nami. Bez tam mēs diferencēti 2,5 procentu apjomā samazinājām finansējumu tiesību sargāšanas iestādēm un valsts aizsardzības blokam. Un tādā veidā mums izdevās...

Jā, attiecībā uz investīcijām. Investīcijas skatījāmies atsevišķi un investīcijas vērtējām šādi: mēs devām finansējumu tur, kur ir augsts darba gatavības procents, lai darbus beigtu, un centāmies saglabāt investīcijas sociālajai sfērai. Un tādā veidā no investīcijām mēs varējām rast iespēju, pēc mūsu domām, samazināt deficītu par 113 miljoniem. Visu to summējot kopā, mums vēl paliek budžeta deficīts 289 miljoni. 289 miljoni!

Turklāt, kolēģi, pašreiz tiek drukāts ļoti liels saraksts par tiem dokumentiem, kuri burtiski pēdējās dienās ļoti strauji sāk nākt no pašvaldībām par siltumproblēmas atrisinājumu un dažādi citi... Un, tos saskaitot kopā, vēl varētu būt runa par papildu 225 miljoniem, lai apmierinātu vajadzības.

Ja mēs gribam apmierināt arī pašvaldību prasības, tad tur nāk klāt 376 miljoni. Citiem vārdiem sakot, mums ir skaidrs, ka enerģētiskās problēmas šādā veidā mēs no valsts budžeta nevaram atrisināt. Rīt mēs diskutēsim par šiem jautājumiem, bet es piedāvātu pārdomāt, lūk, ko: Ekonomisko reformu ministrija izdarīja analīzi, ko dažiem lauksaimniecības produktiem nozīmē apgrozījuma nodokļa palielinājums par trim procentiem. Dažos gadījumos var būt pat tāda situācija, ka lauksaimniecības produktus nāksies dotēt, ja ņem vērā atsevišķu struktūru pašizmaksas un to, kā šīs izmaksas to ietekmēs.

Tātad viens variants ir šāds. Lūdzu, pārdomājiet! Pie tam es vēlreiz saku, ka lauksaimnieki, kuri ļoti iestājas par šā nodokļa samazināšanu uz trim procentiem... lai gan būtībā produktu patērētāji taču galvenokārt ir pilsētnieki. Domāt tā, ka šodien šo trīs procentu dēļ nebūs produkcijas realizācijas, – tas nav atrisinājums. Vakar Ekonomikas komisijas kolēģis ļoti labi stāstīja par situāciju, kāda ir citās valstīs. Krievijā ir 27 procenti liels apgrozījuma nodoklis, Igaunijā – 18 procentu. Saprotiet, ja sviests šodien maksā 200 rubļu, tad 206 rubļi neatrisina šo problēmu. Tik un tā šis maksātspējīgais pieprasījums atpaliek no cenām. Mēs budžetā no 2,1 miljarda, ko valdība paredz energoresursa iegādei no saņemtā kredīta, piedāvāsim jums rīt to samazināt par 1 miljardu rubļu. Citu iespēju mums nav. Un, neraugoties uz to visu, mums budžets ir ar deficītu.

Tātad es rīt ļoti lūgtu uzklausīt, ko vēl piedāvās Ekonomikas komisija attiecībā uz nodokļiem. Man liekas, ja mēs negribam nokļūt krīzes situācijā, tad ir jāpārbalso trīs procentu nodoklis.

Kolēģi, es vēl neesmu beigusi... Apsēdieties, lūdzu, Grūbes kungs!

Priekšsēdētājs: Kolēģe, parasti es te nosaku, kurš sēdēs un kurš stāvēs. Man šādas tiesības dotas, taču situācija ir tāda...

V.Zeile: Es tūlīt beigšu!

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, tā ir informācija. Ja Grūbes kungs piecēlās, tā ir viņa personiskā darīšana. Viņš debatēs rīt. Lūdzu.

V.Zeile: Vēl ir tāda informācija. Viss, kas saistās ar nodokļu nemaksāšanu... Bez šaubām, sabiedrībā ir paradoksāla situācija – pieaugot privātajam sektoram, pastiprinās nodokļu nemaksāšanas tendence. Mūsu visu lielās alkas un ilūzijas – jo vairāk privatizēsimies, jo bagātāki kļūsim... Jā, kāds kļūs bagātāks, tomēr šajā situācijā valsts kasē parādās citas tendences. Tā ir īpaša problēma – valsts tiesību sargāšanas problēma, nodokļu piedzīšanas problēma, grāmatvedības problēma un tā tālāk, taču tās tiks risinātas laika gaitā pēc budžeta. Turpretī budžets darbojas, un izmaksas notiek. Un tas jautājumu neatrisina. Tāpēc rīt es aicinu, pirmkārt, visiem nākt uz plenārsēdi. Uzklausīsim visus priekšlikumus, kuri ienāks. Un mums ir jāstrādā tā, lai budžetu rīt un parīt pieņemtu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Zeiles kundze! Kā jau minēju, tā bija informācija pārdomām, lai rīt no paša rīta varētu auglīgi debatēt.

Kolēģi! Man ir tādas aizdomas, ka pat tad, ja mēs to ļoti gribētu, diez vai kādu jautājumu patlaban varētu izskatīt. Tāpēc būs pārtraukums līdz rītam, pulksten 10.00. Paldies.

 

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!